Lieta C‑42/17

Kriminālprocess

pret

M.A.S.
un
M.B.

(Corte costituzionale lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 325. pants – 2015. gada 8. septembra spriedums, Taricco u.c. (C‑105/14, EU:C:2015:555) – Kriminālprocess attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēti noilguma termiņi, kuri var izraisīt nesodāmību par pārkāpumiem – Eiropas Savienības finanšu interešu aizskārums – Pienākums nepiemērot nevienu valsts tiesību normu, kas var apdraudēt Savienības tiesībās paredzētos dalībvalstu pienākumus – Likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 5. decembra spriedums

1.        Eiropas Savienības pašu resursi – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Cīņa pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām – Dalībvalstu pienākums ieviest efektīvus un atturošus sodus – Apjoms – Pārkāpumi pievienotās vērtības nodokļa jomā

(LESD 325. panta 1. punkts)

2.        Eiropas Savienības pašu resursi – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Cīņa pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām – Dalībvalstu pienākums ieviest efektīvus un atturošus sodus – Apjoms – Pārkāpumi pievienotās vērtības nodokļa jomā – Noilguma termiņu noteikšana – Dalībvalstu kompetence – Ierobežojumi

(LESD 4. panta 2. punkts un LESD 325. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2017/1371)

3.        Eiropas Savienības tiesības – Principi – Soda tiesiskuma princips – Apjoms

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pants)

4.        Eiropas Savienības pašu resursi – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Cīņa pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām – Dalībvalstu pienākums ieviest efektīvus un atturošus sodus – Apjoms – Pārkāpumi pievienotās vērtības nodokļa jomā – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek radīti šķēršļi efektīvu un atturošu sodu noteikšanai – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākums nepiemērot attiecīgās valsts tiesību normas – Nosacījums – Noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principa ievērošana

LESD 325. panta 1. un 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pants)

1.      Dalībvalstīm ir jānodrošina Savienības pašu resursu efektīva iekasēšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, Degano Trasporti, C‑546/14, EU:C:2016:206, 21. punkts). Šādi minēto dalībvalstu pienākums ir atgūt summas, kas atbilst pašu resursiem, kuri krāpšanas dēļ nav tikuši ieskaitīti Savienības budžetā. Dalībvalstīm ir brīvība izvēlēties piemērojamos sodus, kuri var būt administratīvie sodi, kriminālsodi vai abu kombinācija, lai nodrošinātu pilnīgu ieņēmumu no PVN gūšanu un šādi aizsargātu Savienības finanšu intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 34. punkts, un Taricco, 39. punkts).

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka kriminālsodi var būt obligāti, lai efektīvi un atturoši apkarotu dažus liela apmēra PVN krāpšanas gadījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, Taricco, 39. punkts). Šādi dalībvalstīm ir jānodrošina – pretējā gadījumā pastāvot riskam neievērot ar LESD 325. panta 1. punktu uzliktos pienākumus –, lai liela apmēra krāpšanas gadījumā, kas apdraud Savienības finanšu intereses PVN jomā, tiek pieņemti efektīvi un atturoši kriminālsodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, Taricco, 42. un 43. punkts). Šādi jāuzskata, ka dalībvalstis neievēro tām ar LESD 325. panta 1. punktu uzliktos pienākumus, ja pieņemtie kriminālsodi par liela apmēra krāpšanu PVN jomā neļauj efektīvi nodrošināt šī nodokļa iekasēšanu pilnā apmērā. Tādēļ šīm valstīm ir arī jāraugās, lai ar valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem par noilgumu būtu pieļaujama efektīva sodīšana par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir saistīti ar šādu krāpšanu.

(skat. 32.–36. punktu)

2.      Primāri valsts likumdevējam ir jāparedz noteikumi par noilgumu, kas ļauj izpildīt no LESD 325. panta – to skatot kopā ar Tiesas apsvērumiem šajā ziņā, kas izklāstīti sprieduma Taricco 58. punktā, – izrietošos pienākumus. Faktiski šim likumdevējam ir jānodrošina, lai valsts tiesiskais regulējums par noilgumu krimināltiesību jomā neizraisa nesodāmību lielā skaitā gadījumu par liela apmēra krāpšanu PVN jomā vai lai tas apsūdzētajām personām nebūtu striktāks krāpšanas gadījumos, kas apdraud attiecīgās dalībvalsts intereses, nekā gadījumos, kas apdraud Savienības finanšu intereses. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, ka valsts likumdevējs pagarina noilguma termiņu ar tūlītēju piemērošanu, ieskaitot pārkāpumus, par kuriem persona tiek apsūdzēta un par kuriem noilgums vēl nav iestājies, principā neapdraud noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu Taricco, 57. punkts, un šajā punktā minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru).

Jāpiebilst, ka Savienības finanšu interešu aizsardzība, nosakot kriminālsodus, ietilpst Savienības un dalībvalstu dalītajā kompetencē LESD 4. panta 2. punkta izpratnē. Šajā gadījumā faktu pamatlietā norises laikā noziedzīgiem nodarījumiem PVN jomā piemērojamais regulējums par noilgumu nebija daļa no Savienības likumdevēja īstenotas saskaņošanas, kas kopš tā laika daļēji ir notikusi, tikai pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1371 (2017. gada 5. jūlijs) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV 2017, L 198, 29. lpp.). Tādēļ Itālijas Republika tobrīd varēja brīvi savā tiesību sistēmā paredzēt, ka šis regulējums tāpat kā noteikumi par noziedzīgu nodarījumu definēšanu un sodu noteikšanu ietilpst materiālo krimināltiesību normās un tādējādi tieši tāpat kā pēdējās minētās ir pakārtots noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam.

(sal. ar 41.–45. punktu)

3.      Attiecībā uz prasībām, kas izriet no noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa, jānorāda, pirmkārt, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa saistībā ar ECPAK 7 panta 1. punktu ir nospriedusi, ka saskaņā ar minēto principu krimināltiesību normās ir jāņem vērā noteiktas prasības par pieejamību un paredzamību gan saistībā ar noziedzīga nodarījuma definīciju, gan soda noteikšanu (skat. ECT spriedumus, 1996. gada 15. novembris, Cantoni pret Franciju, CE:ECHR:1996:1115JUD001786291, 29. punkts; 2002. gada 7. februāris, E.K. pret Turciju, CE:ECHR:2002:0207JUD002849695, 51. punkts; 2006. gada 29. marts, Achour pret Franciju, CE:ECHR:2006:0329JUD006733501, 41. punkts, un 2011. gada 20. septembris, OAO Neftyanaya Kompaniya Yukos pret Krieviju, CE:ECHR:2011:0920JUD001490204, 567.–570. punkts). Otrkārt, ir jāuzsver, ka prasība par piemērojamā likuma precizitāti, kas ir minētā principa neatņemama sastāvdaļa, nozīmē, ka likumā skaidri ir definēti noziedzīgi nodarījumi un sodi, kas par tiem ir paredzēti. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona, ņemot vērā atbilstošās tiesību normas formulējumu un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto tiesību normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestājas kriminālatbildība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 162. punkts). Treškārt, krimināllikuma atpakaļejoša spēka aizlieguma princips tostarp nepieļauj, ka tiesa kriminālprocesā var vai nu noteikt kriminālsodu par rīcību, kas nav aizliegta ar valsts tiesību normu, kura ir pieņemta pirms inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, vai arī pastiprināt to personu kriminālatbildību, uz kurām šis kriminālprocess attiecas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov, C‑554/14, EU:C:2016:835, 62.–64. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

(skat. 55.–57. punktu)

4.      LESD 325. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem valsts tiesai tiek noteikts kriminālprocesā par noziedzīgiem nodarījumiem pievienotās vērtības nodokļa jomā nepiemērot iekšējās valsts materiālo tiesību normas par noilgumu, kuras ievērojamā skaitā lietu neļauj noteikt efektīvus un atturošus kriminālsodus par liela apmēra krāpšanu, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, vai kurās ir paredzēts īsāks noilguma termiņš liela apmēra krāpšanai, kas apdraud minētās intereses, nekā tas, kurš ir paredzēts par krāpšanu, kas apdraud attiecīgās dalībvalsts finanšu intereses, vismaz tad, ja šāda nepiemērošana nozīmē noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa pārkāpumu, jo piemērojamais likums nav precīzs, vai tāpēc, ka ar atpakaļejošu spēku ir piemērots tiesiskais regulējums, kurā ir noteikti bargāki sodīšanas nosacījumi nekā tie, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī.

No tā, pirmkārt, izriet, ka valsts tiesai ir jāizvērtē, vai secinājums, kas prasīts sprieduma Taricco 58. punktā, saskaņā ar kuru aplūkotās Kriminālkodeksa normas ievērojamā skaitā lietu nepieļauj noteikt efektīvu un atturošu kriminālsodu par liela apmēra krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, Itālijas tiesību sistēmā rada neskaidrību saistībā ar to, kā noteikt piemērojamo regulējumu par noilgumu, ar kuru tiek pārkāpts piemērojamā likuma precizitātes princips. Ja tas tiešām tā ir, tādā gadījumā valsts tiesai nav pienākuma nepiemērot aplūkotās Kriminālkodeksa normas. Otrkārt, šī sprieduma 58. punktā minētās prasības nepieļauj, ka kriminālprocesos, kuros personas tiek apsūdzētas noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā PVN jomā pirms sprieduma Taricco pasludināšanas, valsts tiesa nepiemēro aplūkotās Kriminālkodeksa normas. Faktiski minētā sprieduma 53. punktā Tiesa ir uzsvērusi, ka šīm personām šo normu nepiemērošanas dēļ var tikt noteikts sods, kas visticamāk nebūtu ticis noteikts, ja minētās tiesību normas būtu piemērotas. Šādi minētās personas varētu ar atpakaļejošu spēku tikt pakļautas bargākiem sodīšanas nosacījumiem nekā tie, kas ir bijuši spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī.

(skat. 59., 60. un 62. punktu un rezolutīvo daļu)