EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2013. gada 16. septembrī

Lieta F‑84/12

CN

pret

Eiropas Savienības Padomi

Civildienests – Civildienesta noteikumu 78. pants – Invaliditātes komiteja – Medicīniskais ziņojums – Psihiatriska vai psiholoģiska rakstura medicīniskie dati – Ārsta noslēpums – Piekļuve – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar ko CN lūdz, pirmkārt, atcelt lēmumus, ar kuriem viņam liegta tieša piekļuve Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojumam, kā arī piekļuve minētās komitejas “trešā ārsta” uzstādītajai diagnozei atbilstoši tam, ko par šiem lēmumiem var secināt no Eiropas Savienības Padomes ārsta konsultanta 2011. gada 17. oktobra vēstules un Padomes iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) 2012. gada 24. marta lēmuma, ar ko noraidīta viņa sūdzība, un, otrkārt, piespriest Padomei atlīdzināt materiālo un morālo kaitējumu, kāds viņam esot nodarīts

Nolēmums      Prasību noraidīt. CN sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Savienības iestāžu un struktūru veikta šo datu apstrāde – Regula Nr. 45/2001 – Medicīnisku datu apstrāde – Iestādes lēmums, ar ko ierēdnim atteikta tiešā piekļuve Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojumam – Regulas Nr. 45/2001 pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 45/2001 13. panta c) punkts un 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2.      Ierēdņi – Principi – Ierēdņa piekļuve savai medicīniskajai lietai – Tiešas piekļuves liegšana medicīniskajam ziņojumam, kurā ietverti psihiatriska vai psiholoģiska rakstura medicīniskie dati – Labas pārvaldības principa pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants; Civildienesta noteikumu 26.a pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Lēmums, kas pieņemts invaliditātes piešķiršanas procedūras beigās – Iekļaušana – Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojuma tiesiskuma apstrīdēšana – Pieļaujamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

1.      Regula Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti ir jāinterpretē saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu – tiesību normu, kurā atzītas tiesības uz labu pārvaldību un, konkrēti, ikvienas personas tiesības piekļūt lietas materiāliem par sevi. Lai gan Regulā Nr. 45/2001 tiešām nav tiesību normu, kas ļautu iestādei atteikt attiecīgajai personai piekļuvi saviem medicīniskajiem datiem, minētajā regulā tomēr ir precizēti noteikumi attiecībā uz piekļuvi personas datiem, tostarp medicīniskajiem datiem, un iestāžu pienākumi, lai aizsargātu indivīdus. Tātad iestādes lēmums, ar ko ierēdnim ir atteikta tiešā piekļuve Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojumam, nav nedz Regulas Nr. 45/2001 nedz, konkrēti, minētās regulas 13. panta c) punkta pārkāpums.

Katrā ziņā Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir attaisnots iestādes atteikums piešķirt savam ierēdnim tiešu piekļuvi Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojumam. Attiecībā uz nobeiguma ziņojumu, kurā tostarp konstatētas psihiatriska rakstura problēmas, iestāde var uzskatīt, ka attiecīgais ierēdnis ir jāaizsargā, un saskaņot šo aizsardzību ar ārsta noslēpuma prasībām. Tādējādi iestāde var atbilstoši iepriekš minētajam pantam nolemt, ka attiecīgais ierēdnis var piekļūt Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojumam tikai ar ārsta, kuram viņš uzticas, starpniecību, lai tas sniegtu viņam paskaidrojumus, kas nepieciešami, lai saprastu medicīnisko atzinumu, ar kuru pamatots lēmums piešķirt invaliditāti.

(skat. 40. un 41. punktu)

2.      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atzītas ikvienas personas tiesības piekļūt lietas materiāliem par sevi, bet tajā ir precizēts, ka šāda piekļuve ir jāpiešķir, it īpaši ievērojot konfidencialitātes un profesionālā noslēpuma likumīgās intereses. Tātad šajā tiesību normā nav prasīts, lai ierēdņiem katrā ziņā būtu tieša piekļuve savai medicīniskajai lietai, bet, gluži pretēji, tajā ir sniegta netiešas piekļuves iespēja, ja to pamato konfidencialitātes un profesionālā noslēpuma likumīgās intereses.

Tādējādi nevar uzskatīt, ka ar Civildienesta noteikumu 26.a pantu – tiktāl, ciktāl tajā ir atzīts, ka ierēdņiem ir tiesības iepazīties ar savu medicīnisko lietu, un ciktāl tajā ir precizēts, ka šāda piekļuve notiks saskaņā ar iestāžu noteikto kārtību, – būtu pārkāpts Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

Tas pats attiecas uz Padomes Iekšējo direktīvu Nr. 2/2004 par ierēdņu vai pārējo darbinieku piekļuvi savai medicīniskajai lietai, kurā pēc tam, kad noteikts, ka ierēdņiem ir cik vien iespējams plaša piekļuve savai medicīniskajai lietai, ir paredzēti šīs piekļuves nosacījumi un noteikumi. Ir paredzēts, ka ar medicīnisko lietu ir jāiepazīstas Padomes medicīniskā dienesta telpās, minētā dienesta ieceltas personas klātbūtnē. Tomēr, ja ierēdnis lūdz piekļuvi medicīniskajam ziņojumam, kurā ietverti psihiatriska vai psiholoģiska rakstura dati, viņš var tam piekļūt tikai ar viņa paša iecelta ārsta starpniecību. Netieša piekļuve šādiem ziņojumiem ar ārsta, kuru iecēlis attiecīgais ierēdnis un kuram viņš uzticas, starpniecību ļauj, kā prasīts Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā, saskaņot ierēdņa tiesības piekļūt medicīniska rakstura dokumentiem par sevi un ārsta noslēpuma prasības, kas ļauj ikvienam ārstam spriest par iespēju personai, kuru tas ārstē vai izmeklē, darīt zināmu, kādas slimības tai varētu būt.

(skat. 51.–53. punktu)

3.      Civildienesta noteikumos paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi ļauj ierēdņiem apstrīdēt lēmuma, kas pieņemts invaliditātes piešķiršanas procedūras beigās, tiesiskumu un šādas apstrīdēšanas gadījumā norādīt uz agrāko tiesību aktu, kas ar to cieši saistīti – piemēram, Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojuma – prettiesiskumu.

Pat nezinot Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojuma saturu, attiecīgais ierēdnis Civildienesta noteikumos paredzētajā termiņā atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam var iesniegt sūdzību par lēmumu par invaliditātes piešķiršanu. Ja viņa sūdzība tiek noraidīta, viņš ir tiesīgs celt prasību tiesā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu, lai lūgtu Savienības tiesai, tostarp pārbaudīt Invaliditātes komitejas nobeiguma ziņojuma tiesiskumu.

(skat. 69. un 72. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 3. jūnijs, T‑196/95 H/Komisija, 48. un 49. punkts.