Language of document : ECLI:EU:T:2019:238

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 10. aprīlī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas cīņā pret terorismu vērsti pret personām, grupām un vienībām – Līdzekļu iesaldēšana – Iespēja trešās valsts iestādi kvalificēt par kompetento iestādi Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP izpratnē – Lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu faktiskais pamats – Pienākums norādīt pamatojumu – Padomes pieņemto aktu autentiskuma apliecināšana

Lietā T‑643/16

AlGama’a al – Islamiyya Egypt, ko pārstāv L. Glock, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja G. Étienne un H. Marcos Fraile, vēlāk – H. Marcos Fraile, B. Driessen un V. Piessevaux un visbeidzot – H. Marcos Fraile, B. Driessen un A. SikoraKalėda, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja J. NorrisUsher, L. Havas, R. Tricot un L. Baumgart, vēlāk – R. Tricot, C. Zadra un A. Tizzano, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/1136 (2016. gada 12. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2015/2430 (OV 2016, L 188, 21. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127 (2016. gada 12. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2015/2425 (OV 2016, L 188, 1. lpp.), otrkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (2017. gada 27. janvāris), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2016/1136 (OV 2017, L 23, 21. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (2017. gada 27. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127 (OV 2017, L 23, 3. lpp.), treškārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1426 (2017. gada 4. augusts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420 (2017. gada 4. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.), ceturtkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/475 (2018. gada 21. marts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2017/1426 (OV 2018, L 79, 26. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/468 (2018. gada 21. marts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/1420 (OV 2018, L 79, 7. lpp.), un, piektkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/1084 (2018. gada 30. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2018/475 (OV 2018, L 194, 144. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/1071 (2018. gada 30. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2018/468 (OV 2018, L 194, 23. lpp.), ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un J. Svenningsens [J. Svenningsen],

sekretārs: L. Ramets [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 6. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture un fakti, kas norisinājušies pēc šīs prasības celšanas

 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija 1373 (2001)

1        2001. gada 28. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteica vispusīgas stratēģijas cīņā pret terorismu un it īpaši pret tā finansēšanu. Šīs rezolūcijas 1. punkta c) apakšpunktā tostarp ir noteikts, ka visām valstīm ir nekavējoties jāiesaldē tie līdzekļi un citi finanšu aktīvi vai saimnieciskie resursi, kuri pieder personām, kas veic vai mēģina veikt terora aktus, tajos piedalās vai veicina šādu aktu veikšanu, organizācijām, kas šīm personām pieder vai ko tās kontrolē, un personām un organizācijām, kas rīkojas šo personu vai organizāciju vārdā vai pēc to norādēm.

2        Šajā rezolūcijā nav paredzēts to personu, organizāciju vai grupu saraksts, attiecībā uz kurām šie pasākumi ir jāpiemēro.

 Eiropas Savienības tiesības

3        Uzskatot, ka Rezolūcijas 1373 (2001) īstenošanai ir nepieciešama Eiropas Savienības rīcība, Eiropas Savienības Padome 2001. gada 27. decembrī pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2001, L 344, 93. lpp.). Kopējās nostājas 2001/931 2. pantā it īpaši ir paredzēta terora aktos iesaistītajām un šīs kopējās nostājas pielikumā sniegtajā sarakstā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām piederošo līdzekļu, finanšu aktīvu vai ekonomisko resursu iesaldēšana.

4        Lai Savienības līmenī īstenotu Kopējā nostājā 2001/931 aprakstītos pasākumus, Padome tajā pašā dienā pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.), kā arī Lēmumu 2001/927/EK, ar kuru nosaka Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzēto sarakstu (OV 2001, L 344, 83. lpp.).

5        2002. gada 2. maijā sarakstā, kurš pievienots Kopējai nostājai 2002/340/KĀDP, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931 (OV 2002, L 116, 75. lpp.), un sarakstā, kurš iekļauts Lēmumā 2002/334/EK, ar ko īsteno Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un atceļ Lēmumu 2001/927 (OV 2002, L 116, 33. lpp.), Padome iekļāva nosaukumus “Gama’a alIslamiyya (jeb AlGama’a alIslamiyya) (Islamic Group – IG)”.

6        Šie saraksti tika atjaunināti atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam.

7        2015. gada 21. decembrī Padome saglabāja prasītājas nosaukumu minētajos sarakstos ar lēmumu (KĀDP) 2015/2430, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2015/1334 (OV 2015, L 334, 18. lpp.), un ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/2425, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2015/1325 (OV 2015, L 334, 1. lpp.).

8        2015. gada 22. decembrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām, grupām un vienībām, kas bija iekļautas sarakstā, kurš minēts 2. panta 3. punktā Regulā Nr. 2580/2001 (OV 2015, C 430, 5. lpp.). Ar šo paziņojumu šīs personas, grupas un vienības tika informētas, ka to nosaukumi ir saglabāti līdzekļu iesaldēšanas sarakstos un ka tās var iesniegt Padomei lūgumu nolūkā saņemt paskaidrojuma rakstu, kurā šī saglabāšana ir pamatota.

9        2016. gada 20. maijā prasītājas advokāte lūdza Padomi viņai iesniegt tā paskaidrojuma rakstu, ar kuru viņas klientes nosaukums sākotnēji bija iekļauts līdzekļu iesaldēšanas sarakstos un pēc tam saglabāts šajos sarakstos ar Īstenošanas regulu 2015/2425, vienlaikus apšaubot to, ka minētie saraksti patiešām attiecas uz viņas klienti.

10      2016. gada 26. maijā Padome viņai darīja zināmus vienpadsmit paskaidrojuma rakstus, norādot:

“Pievienojam paskaidrojuma rakstus, kuros ir pamatota Jūsu klientes iekļaušana un saglabāšana sarakstā, kas ir ietverts [Īstenošanas] regulā 2015/2425 [..], ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā [..] Nr. 2580/2001.”

 Apstrīdētie tiesību akti

 2016. gada jūlija tiesību akti

11      2016. gada 12. jūlijā Padome pieņēma, pirmkārt, Lēmumu (KĀDP) 2016/1136, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu 2015/2430 (OV 2016, L 188, 21. lpp.), un, otrkārt, Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/2425 (OV 2016, L 188, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2016. gada jūlija tiesību akti”). Prasītājas nosaukums bija saglabāts šiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos (turpmāk tekstā – “2016. gada jūlija strīdīgie saraksti”).

12      Ar 2016. gada 13. jūlija vēstuli Padome nosūtīja prasītājas advokātei paskaidrojuma rakstu, pamatojot prasītājas nosaukuma saglabāšanu 2016. gada jūlija strīdīgajos sarakstos un norādot viņai uz iespēju lūgt pārskatīt šos sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam. Šajā vēstulē tā piedevām norādīja:

“Padome uzskatīja, ka lietas materiālos nebija jaunu faktu, kas pamatotu tās nostājas grozīšanu. Tā līdz ar to uzskata, ka pamatojums, ko tā Jums iepriekš paziņoja 2016. gada 26. maija vēstulē, joprojām ir spēkā.”

13      No 2016. gada jūlija tiesību aktu paskaidrojuma raksta izriet, ka prasītājas nosaukuma iekļaušana strīdīgajos sarakstos balstījās uz četriem valstu lēmumiem.

14      Pirmais valsts lēmums bija Secretary of State for the Home Department (Iekšlietu ministrija, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “Home Secretary”) 2001. gada 29. marta Rīkojums Nr. 1261, ar kuru groza UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada Likums par terorismu) un kurā ir noteikts prasītājas, kas tiek uzskatīta par organizāciju, kura iesaistīta terorismā, aizliegums (turpmāk tekstā – “Home Secretary lēmums”).

15      Otrais valsts lēmums bija United States Secretary of State (Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretārs) 1997. gada 8. oktobra lēmums, ar kuru Immigration and Nationality Act (Amerikas Savienoto Valstu Imigrācijas un pilsonības likums) vajadzībām prasītāja bija kvalificēta kā “ārvalstu teroristu organizācija” (turpmāk tekstā – “ASV 1997. gada lēmums”).

16      Trešā valsts lēmuma autors bija ASV valsts sekretārs, un tas bija pieņemts 2001. gada 31. oktobrī saskaņā ar Executive Order n o 13224 (Prezidenta dekrēts Nr. 13224) (turpmāk tekstā – “ASV 2001. gada lēmums”).

17      Ceturtais valsts lēmums bija datēts ar 1995. gada 23. janvāri un bija pieņemts saskaņā ar Executive Order n o 12947 (Prezidenta dekrēts Nr. 12947) (turpmāk tekstā – “ASV 1995. gada lēmums”).

18      2016. gada jūlija tiesību aktu paskaidrojuma raksta galvenajā daļā Padome vispirms konstatēja, ka šie valsts lēmumi ir kompetentu iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē un ka tie joprojām ir spēkā. Pēc tam tā norādīja, ka ir pārbaudījusi, vai tās rīcībā ir elementi, kas varētu liecināt par labu prasītājas nosaukuma svītrošanai no 2016. gada jūlija strīdīgajiem sarakstiem, un nav atradusi nevienu tādu elementu. Visbeidzot tā norādīja, ka uzskata – joprojām ir spēkā iemesli, kuri pamatoja prasītājas nosaukuma iekļaušanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, un secināja, ka tas ir jāsaglabā 2016. gada jūlija strīdīgajos sarakstos.

19      Piedevām 2016. gada jūlija tiesību aktu paskaidrojuma rakstā bija iekļauts A pielikums attiecībā uz “Apvienotās Karalistes kompetentās iestādes lēmumu” un B pielikums attiecībā uz “Amerikas Savienoto Valstu kompetento iestāžu lēmumiem”. Katrs no šiem pielikumiem ietvēra to valsts tiesību aktu aprakstu, uz kuriem pamatojoties ir pieņemti attiecīgie valsts kompetento iestāžu lēmumi, šajos tiesību aktos iekļauto terorisma jēdziena definīciju pārskatu, minēto lēmumu pārskatīšanas procedūru aprakstu, to faktu aprakstu, uz kuriem ir balstījušās minētās kompetentās iestādes, un konstatējumu, ka šie fakti veido terora aktus Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

20      2016. gada jūlija tiesību aktu paskaidrojuma raksta A pielikuma 16. punktā Padome norādīja, ka 2013. gada novembrī Home Secretary, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, bija secinājusi, ka “grupa bija citādi iesaistīta terorismā un ka līdz ar to aizliegums bija jāsaglabā”.

21      2016. gada jūlija tiesību aktu [paskaidrojuma raksta] B pielikuma 10. punktā Padome norādīja, ka Amerikas Savienotajās Valstīs visnesenākā pārskatīšana attiecībā uz prasītājas iekļaušanu sarakstā ārvalstu teroristu organizācijas statusā tika pabeigta 2010. gada 15. decembrī un ka ASV valdība bija secinājusi, ka šī iekļaušana sarakstā ir jāsaglabā. Turklāt B pielikuma 18. punktā Padome atsaucās uz “Valsts departamenta 2010. un 2003. gada administratīvajiem datiem [“administrative records”] attiecībā uz Gama’a alIslamiyya”.

 2017. gada janvāra tiesību akti

22      2017. gada 27. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/154, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un ar ko atceļ Lēmumu 2016/1136 (OV 2017, L 23, 21. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/150, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2016/1127 (OV 2017, L 23, 3. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada janvāra tiesību akti”). Prasītājas nosaukums bija saglabāts šiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos (turpmāk tekstā – “2017. gada janvāra strīdīgie saraksti”).

23      Ar 2017. gada 30. janvāra vēstuli Padome nosūtīja prasītājas advokātei paskaidrojuma rakstu, pamatojot prasītājas nosaukuma saglabāšanu 2017. gada janvāra strīdīgajos sarakstos un norādot viņai uz iespēju lūgt pārskatīt šos sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam.

24      Šis paskaidrojuma raksts bija tāds pats kā 2016. gada jūlija tiesību aktu paskaidrojuma raksts.

25      Prasītāja nav reaģējusi uz šo vēstuli.

 2017. gada augusta tiesību akti

26      2017. gada 4. augustā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/1426, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un ar ko atceļ Lēmumu 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada augusta tiesību akti”). Prasītājas nosaukums bija saglabāts šiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos (turpmāk tekstā – “2017. gada augusta strīdīgie saraksti”).

27      Ar 2017. gada 7. augusta vēstuli Padome nosūtīja prasītājas advokātei paskaidrojuma rakstu, pamatojot prasītājas nosaukuma saglabāšanu 2017. gada augusta strīdīgajos sarakstos un norādot viņai uz iespēju lūgt pārskatīt šos sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam.

28      Šis paskaidrojuma raksts bija tāds pats kā 2016. gada jūlija un 2017. gada janvāra tiesību aktu paskaidrojuma raksts.

29      Prasītāja nav reaģējusi uz šo vēstuli.

 2018. gada marta tiesību akti

30      2018. gada 21. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2018/475, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un ar ko atceļ Lēmumu 2017/1426 (OV 2018, L 79, 26. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2018/468, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/1420 (OV 2018, L 79, 7. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2018. gada marta tiesību akti”). Prasītājas nosaukums bija saglabāts šiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos (turpmāk tekstā – “2018. gada marta strīdīgie saraksti”).

31      Ar 2018. gada 22. marta vēstuli Padome nosūtīja prasītājas advokātei paskaidrojuma rakstu, pamatojot prasītājas nosaukuma saglabāšanu 2018. gada marta strīdīgajos sarakstos un norādot viņai uz iespēju lūgt pārskatīt šos sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam.

32      Šis paskaidrojuma raksts bija tāds pats kā 2016. gada jūlija, kā arī 2017. gada janvāra un augusta tiesību aktu paskaidrojuma raksts.

33      Prasītāja nav reaģējusi uz šo vēstuli.

 2018. gada jūlija tiesību akti

34      2018. gada 30. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2018/1084, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un ar ko atceļ Lēmumu 2018/475 (OV 2018, L 194, 144. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2018/1071, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2018/468 (OV 2018, L 194, 23. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2018. gada jūlija tiesību akti”). Prasītājas nosaukums bija saglabāts šiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos (turpmāk tekstā – “2018. gada jūlija strīdīgie saraksti”).

35      Ar 2018. gada 31. jūlija vēstuli Padome nosūtīja prasītājas advokātei paskaidrojuma rakstu, pamatojot prasītājas nosaukuma saglabāšanu 2018. gada jūlija strīdīgajos sarakstos un norādot viņai uz iespēju lūgt pārskatīt šos sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam.

36      Šis paskaidrojuma raksts bija tāds pats kā 2016. gada jūlija, 2017. gada janvāra un augusta, kā arī 2018. gada marta tiesību aktu paskaidrojuma raksts, izņemot dažas formālas atšķirības un B pielikuma 16. punktā izdarītu atsauci uz “tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā”, nevis vairs uz “tiesībām uz tiesību aizsardzību tiesā”.

37      Prasītāja nav reaģējusi uz šo vēstuli.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

38      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 11. septembrī, prasītāja cēla šo prasību par 2016. gada jūlija tiesību aktu atcelšanu, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

39      2016. gada 18. oktobrī lieta tika nodota Vispārējās tiesas piektajai palātai.

40      2016. gada 2. decembrī Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam nolēma apturēt tiesvedību līdz Tiesas galīgajiem nolēmumiem lietās C‑599/14 P, Padome/LTTE un C‑79/15 P Padome/Hamas.

41      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 21. decembrī, Eiropas Komisija lūdza atļaut tai iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.

42      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. martā, prasītāja, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, grozīja savu prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā 2017. gada janvāra tiesību aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

43      Ar 2017. gada 16. augusta vēstuli lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par sekām, kas attiecībā uz šo lietu izriet no 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584).

44      2017. gada 3. septembrī prasītāja atbildēja uz šo lūgumu.

45      2017. gada 18. septembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu, kurā piedevām bija ietverts atbildes raksts uz 2017. gada 27. marta grozījumu rakstu un iepriekš 43. punktā minētie apsvērumi.

46      Ar 2017. gada 26. septembra lēmumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā.

47      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. oktobrī, prasītāja, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, grozīja savu prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā 2017. gada augusta tiesību aktus.

48      2017. gada 12. oktobrī Padome pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma atbildēja uz 2017. gada 3. oktobra grozījumu rakstu.

49      2017. gada 8. novembrī prasītāja iesniedza replikas rakstu.

50      2017. gada 9. novembrī Komisija iesniedza iestāšanās rakstu.

51      2017. gada 28. novembrī Padome pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma iesniedza savus apsvērumus par Komisijas iestāšanās rakstu.

52      2018. gada 15. janvārī Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

53      2018. gada 13. aprīlī, piemērojot Reglamenta 27. panta 2. punktu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs lietu saistības dēļ nodeva lietu citam tiesnesim referentam, kurš darbojās pirmajā palātā.

54      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 13. maijā, prasītāja, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, grozīja savu prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā 2018. gada marta tiesību aktus.

55      Ar 2018. gada 4. un 19. jūnija dokumentiem Padome un Komisija pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma atbildēja uz 2018. gada 13. maija grozījumu rakstu.

56      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 14. septembrī, prasītāja, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, grozīja prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā 2018. gada jūlija tiesību aktus.

57      Ar 2018. gada 27. septembra un 17. oktobra dokumentiem Padome un Komisija pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma atbildēja uz 2018. gada 14. septembra grozījumu rakstu.

58      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējās tiesas pirmā palāta nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu.

59      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2018. gada 6. novembra tiesas sēdē.

60      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2016. gada jūlija un 2017. gada janvāra un augusta, kā arī 2018. gada marta un jūlija tiesību aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”);

–        piespriest Padomei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

61      Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

62      Prasītāja izvirza astoņus pamatus attiecīgi par:

–        Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 5. punkta pārkāpumu;

–        Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu;

–        kļūdām attiecībā uz faktu patiesumu;

–        kļūdu vērtējumā attiecībā uz tās kā “teroristu grupas” raksturu;

–        Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu;

–        pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;

–        tiesību uz aizstāvību un tiesību uz tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;

–        paskaidrojuma rakstu autentiskuma apliecinājuma neesamību.

63      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vērtēt pirmo, otro, trešo un sesto pamatu, ciktāl šajā pēdējā prasītāja pārmet Padomei, ka tā apstrīdētajos tiesību aktos nav norādījusi nopietnus pierādījumus vai norādes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, kā arī astoto pamatu.

64      Sestais pamats tiks vērtēts pēc otrā pamata.

 Par pirmo pamatu attiecībā uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 5. punkta pārkāpumu

65      Prasītāja uzskata, ka Padome ir pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 5. punktu, tādēļ ka prasītājas nosaukumā, kā tas minēts 2016. gada jūlija, 2017. gada janvāra un augusta, kā arī 2018. gada marta un jūlija strīdīgajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”), Padome nav norādījusi tās atrašanās vietu, proti, Ēģipti. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka laika gaitā ir mainījies tas, kā tā ir nosaukta Padomes tiesību aktos, un ka pastāv vairākas grupas, kuras ir nosauktas līdzīgi kā prasītāja. Šie nosaukumi atšķiroties tikai ar dažiem burtiem un visos gadījumos nozīmējot “islāmistu grupējums”. Prasītāja apgalvo, ka šīs neprecizitātes dēļ tai nebija skaidrs, vai uz to attiecās strīdīgie saraksti.

66      Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd pamata pamatotību.

67      Iesākumā jānorāda, ka prasības priekšmets ir vienīgi apstrīdētie tiesību akti un tādējādi pamats var tikt vērtēts vienīgi tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šiem tiesību aktiem.

68      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Padome cenšas nodrošināt, lai pielikumā uzskaitītie fizisko vai juridisko personu vārdi, grupu vai organizāciju nosaukumi būtu papildināti ar pietiekami sīkām ziņām, kas ļautu efektīvi identificēt šādus cilvēkus, juridiskās personas, organizācijas vai struktūras, tādējādi atvieglinot to personu attaisnošanu, kam ir tāds pats vai līdzīgs vārds vai nosaukums.”

69      Šajā gadījumā visos apstrīdētajos tiesību aktos Padome ir norādījusi uz prasītāju šādi: “Gama’a alIslamiyya (jeb AlGama’a alIslamiyya) (Islamic Group – IG)”.

70      Kā uzsver prasītāja, šajā nosaukumā nav ietverta norāde par šīs organizācijas atrašanās vietu.

71      Tomēr šāda norāde nav prasīta iepriekš 68. punktā minētajā tiesību normā; tajā ir vienīgi prasīts, lai Padomes izmantotais nosaukums būtu pietiekami precīzs, lai izvairītos no sajaukšanas ar organizācijām ar identisku vai līdzīgu nosaukumu.

72      Šajā gadījumā apstrīdētajos tiesību aktos minētais un iepriekš 69. punktā atkārtotais prasītājas nosaukums ir pietiekami īpašs, jo tas atšķiras – vismaz daļēji – no to grupu un vienību nosaukumiem, kuru nosaukumus, prasītājas ieskatā, varētu sajaukt ar tās nosaukumu, proti, AlJamâ’h alIslâmiyah, Jemaah Islamiyah, AlJama’ah AlIslamiyah, Jamaat alIslamiya un Jamaa Islamiya.

73      Pat ja pieņemtu, ka pastāv sajaukšanas risks, kā norāda Padome, šis risks nebūtu varējis kaitēt prasītājai, jo tā varēja iepazīties ar apstrīdētajiem tiesību aktiem, zinādama, ka šie tiesību akti uz to attiecās, kā to pierāda Padomes 2016. gada 13. jūlija, 2017. gada 30. janvāra un 7. augusta, kā arī 2018. gada 22. marta un 31. jūlija vēstules (skat. iepriekš 12., 23., 27., 31. un 35. punktu), kā arī procesuālie dokumenti, ar kuriem tā lūdza minēto aktu atcelšanu.

74      Šajos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro pamatu attiecībā uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu

75      Prasītāja Padomei pārmet, ka tā ir pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, kvalificējot Home Secretary lēmumu un 1995., 1997. un 2001. gada ASV lēmumus (turpmāk tekstā kopā – “ASV lēmumi”) par kompetentu iestāžu lēmumiem šīs tiesību normas izpratnē.

76      Personas vārda vai organizācijas nosaukuma saglabāšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā tādējādi būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana, un priekšnoteikums tai līdz ar to ir fakts, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, kādu sākotnēji bija konstatējusi Padome, balstoties uz valsts lēmumu, kas tika izmantots par pamatu šai sākotnējai iekļaušanai sarakstā (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 61. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 39. punkts).

77      Tādējādi šis pamats ir iedarbīgs.

78      Ir jāizvērtē iebildumi attiecībā uz ASV iestāžu lēmumiem un pēc tam kopīgie iebildumi attiecībā uz ASV un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumiem.

 Par iebildumiem attiecībā uz ASV iestāžu lēmumiem

79      Prasītāja galvenokārt uzskata, ka Padome nevarēja balstīt apstrīdētos tiesību aktus uz ASV iestāžu lēmumiem, jo Amerikas Savienotās Valstis ir trešā valsts un principā šo valstu iestādes nav “kompetentas iestādes” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

80      Saistībā ar šo prasītāja norāda, ka ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu izveidotā sistēma ir balstīta uz valsts iestādēm piešķirto uzticēšanos, kuras pamatā ir lojālas sadarbības starp Padomi un Savienības dalībvalstīm princips un Līgumos ietvertās kopīgās vērtības, kā arī kopīgo tiesību normu, proti, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, ievērošana. Uz trešo valstu iestādēm nevarot attiecināt šādu uzticēšanos.

81      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, Tiesas ieskatā, jēdziens “kompetenta iestāde”, kas lietots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā, neattiecas vienīgi uz dalībvalstu iestādēm, bet tajā principā var būt ietvertas arī trešo valstu iestādes (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 22. punkts).

82      Šī Tiesas sniegtā interpretācija ir pamatota, pirmkārt, ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta formulējumu, saskaņā ar kuru jēdziens “kompetentas iestādes” nav attiecināts tikai uz dalībvalstu iestādēm, un, otrkārt, ar šīs kopējās nostājas mērķi, jo tā tika pieņemta, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), kura ir vērsta uz to, lai, visām valstīm sistemātiski un cieši sadarbojoties, pastiprinātu cīņu pret terorismu pasaules līmenī (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 23. punkts).

83      Pakārtoti – gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka trešās valsts iestādi var atzīt par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, – prasītāja norāda, ka Padomes pieņemto tiesību aktu spēkā esamība ir atkarīga arī no pārbaudēm, kuras tai jāveic, lai pārliecinātos it īpaši par ASV tiesību aktu saderību ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

84      Taču šajā lietā Padome apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā būtībā esot tikai aprakstījusi pārskatīšanas procedūras un norādījusi uz pārsūdzības iespēju esamību, nenoskaidrojot, vai ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

85      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, Tiesas ieskatā, tad, kad Padome savu lēmumu pamato ar trešās valsts lēmumu, tai ir iepriekš jāpārbauda, vai šis lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts).

86      Padomei savu dokumentu paskaidrojuma rakstos ir jāsniedz norādes, kas ļauj uzskatīt, ka tā ir veikusi šo pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts).

87      Šim nolūkam Padomei šajos pamatojumos ir jānorāda iemesli, kādēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā balstās, ir pieņemts, ievērojot tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principu (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 33. punkts).

88      Atbilstoši judikatūrai norādes, kurām ir jābūt ietvertām paskaidrojuma rakstos attiecībā uz šo vērtējumu, attiecīgā gadījumā var būt kodolīgas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 33. punkts).

89      Prasītājas izvirzītie argumenti attiecībā uz, pirmkārt, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un, otrkārt, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu ir jāvērtē, ņemot vērā iepriekš 85.–88. punktā atgādināto judikatūru.

90      Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu sākt ar šo otro jautājumu.

91      Šajā ziņā prasītāja norāda, ka apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstā Padome nav sniegusi norādes par iemesliem, kas tai pēc pārbaudes beigšanas likuši uzskatīt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs tiesību uz aizstāvību ievērošana ir nodrošināta administratīvajās procedūrās attiecībā uz organizāciju iekļaušanu sarakstā teroristu organizāciju statusā.

92      Turklāt ASV tiesību aktos neesot prasīts ne tas, lai iestāžu pieņemtie lēmumi šajā jomā tiktu paziņoti, un pat ne tas, lai tie tiktu pamatoti. Prasītājas ieskatā, lai gan Amerikas Savienoto Valstu Imigrācijas un pilsonības likuma 219. pantā, ar ko ir pamatots ASV 1997. gada lēmums, ir ietverts pienākums publicēt lēmumu par iekļaušanu sarakstā Federālajā reģistrā, tas pats neattiecas uz Prezidenta dekrētu Nr. 13224, ar kuru ir pamatots ASV 2001. gada lēmums un kurā neesot paredzēts nekāds šāda rakstura pasākums.

93      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips nozīmē, ka personām, uz kurām attiecas lēmumi, kas būtiski skar viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par tām inkriminētajiem faktiem, pamatojot attiecīgos lēmumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Tādu pasākumu gadījumā, kad personu vārdus vai organizāciju nosaukumus paredz iekļaut līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, šis princips prasa, lai iestāde šo pasākumu pieņemšanas brīdī vai uzreiz pēc to pieņemšanas paziņotu šīm personām vai organizācijām to iemeslus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts).

95      Apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma raksta B pielikuma 16. punktā Padome apgalvo:

“Attiecībā uz pārskatīšanas procesiem un pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu aprakstu Padome uzskata, ka attiecīgie ASV tiesību akti nodrošina, ka tiesības uz aizstāvību [..] tiek aizsargātas [..].”

96      Apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā Padomes sniegtā informācija atkarībā no izvērtētā ASV lēmuma atšķiras šādi.

97      Pirmkārt, attiecībā uz Prezidenta dekrētiem Nr. 12947 un Nr. 13224, uz kuriem ir balstīti ASV 1995. gada un 2001. gada lēmumi, no Padomes iesniegtā vispārīgā apraksta nevar konstatēt, ka ASV iestādēm būtu jebkāds pienākums paziņot šo lēmumu pamatojumu ieinteresētajām personām vai pat tos publicēt.

98      No tā izriet, ka tiesību uz aizstāvību principa ievērošana attiecībā uz šiem abiem lēmumiem nav nodrošināta un ka līdz ar to, piemērojot iepriekš 85.–88. punktā atgādināto judikatūru, tie nevar būt apstrīdēto tiesību aktu pamatojums.

99      Otrkārt, ir tiesa, ka attiecībā uz ASV 1997. gada lēmumu no apstrīdēto tiesību aktu B pielikuma 10. un 11. punkta izriet, ka, piemērojot Amerikas Savienoto Valstu Imigrācijas un pilsonības likumu, ārvalstu teroristu organizāciju iekļaušana sarakstā vai lēmumi, atbildot uz lūgumu atcelt šo iekļaušanu sarakstā, tiek publicēti Federālajā reģistrā. Taču Padome nesniedz nekādu norādi par to, vai šajā lietā ASV 1997. gada lēmuma publikācijā bija ietverts jebkāds pamatojums. Turklāt no apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstiem arī neizriet, ka, izņemot lēmuma rezolutīvo daļu, prasītājai jebkādi būtu darīti zināmi to motīvi.

100    Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai norāde par to, ka lēmums ir publicēts trešās valsts oficiālajā vēstnesī, ir pietiekama, lai uzskatītu, ka Padome saskaņā ar iepriekš 85.–88. punktā minēto judikatūru ir izpildījusi savu pienākumu noskaidrot, vai trešajā valstī, kas pieņēmusi lēmumus, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie tiesību akti, ir tikušas ievērotas tiesības uz aizstāvību.

101    Šim nolūkam ir jāatsaucas uz lietu, kurā tika pieņemts 2017. gada 26. jūlija spriedums Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2014. gada 16. oktobra spriedums LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885). Šajā lietā Padome attiecīgo tiesību aktu paskaidrojuma rakstā, nesniedzot citu informāciju, bija norādījusi, ka šie attiecīgās trešās valsts iestāžu lēmumi ir publicēti šīs valsts oficiālajā vēstnesī (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 145. punkts).

102    2017. gada 26. jūlija spriedumā Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 36. un 37. punkts) Tiesa, ņemot vērā pilnībā visas norādes attiecībā uz trešās valsts iestāžu lēmumiem, kas bija ietvertas Padomes regulas paskaidrojuma rakstā, nosprieda, ka tās nebija pietiekamas, lai varētu konstatēt, ka šī iestāde ir veikusi vajadzīgo pārbaudi attiecībā uz tiesību uz aizstāvību principa ievērošanu šajā trešajā valstī.

103    Tāds pats secinājums ar identisku pamatojumu ir jāizdara šajā lietā attiecībā uz vienīgo norādi, kas ietverta apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstā, par to, ka ASV 1997. gada lēmums ir ticis publicēts šīs valsts Federālajā reģistrā.

104    Šo iemeslu dēļ un pat neizvērtējot jautājumu par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, ir jāuzskata, ka šajā gadījumā pamatojums attiecībā uz ASV lēmumiem ir nepietiekams un tādējādi tie nevar būt apstrīdēto tiesību aktu pamatojums.

105    Tā kā Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā nav prasīts, lai Padomes tiesību akti būtu balstīti uz vairākiem kompetentu iestāžu lēmumiem, attiecībā uz prasītājas nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos apstrīdētajos aktos tomēr varēja atsaukties tikai uz Home Secretary lēmumu; tādējādi ir jāturpina prasības izvērtēšana, to attiecinot tikai uz apstrīdētajiem tiesību aktiem, ciktāl tie sākotnēji ir balstīti uz šo pēdējo lēmumu.

 Par kopīgajiem iebildumiem attiecībā uz Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumiem un ASV iestāžu lēmumiem

106    Prasītāja norāda, ka trīs iemeslu dēļ ASV un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumi, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie tiesību akti, nav uzskatāmi par “kompetentu iestāžu lēmumiem” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

107    Šie iemesli vēlāk tiks pārbaudīti, ciktāl tie attiecas uz Home Secretary pieņemto lēmumu, saskaņā ar šī sprieduma 105. punktu.

–       Par tiesu iestādēm piešķiramo prioritāti

108    Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padome var balstīties uz administratīviem lēmumiem tikai tad, ja tiesu iestāžu kompetencē neietilpst cīņa pret terorismu. Taču konkrētajā lietā tas tā neesot, jo šī joma ietilpstot Apvienotās Karalistes tiesu iestāžu kompetencē. Tātad Padome apstrīdētajos tiesību aktos neesot varējusi ņemt vērā Home Secretary lēmumu.

109    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

110    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru apstāklis, ka lēmums ir administratīvs, nevis tiesas lēmums, nav noteicošais, lai piemērotu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, jo pašā šīs tiesību normas formulējumā ir tieši paredzēts, ka iestāde, kas nav tiesu iestāde, arī var tikt kvalificēta kā kompetenta iestāde šīs tiesību normas izpratnē (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 144. un 145. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 105. punkts).

111    Pat ja Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta otrajā daļā ir piešķirta prioritāte tiesu iestāžu pieņemtiem lēmumiem, tas nekādā ziņā neizslēdz iespēju ņemt vērā administratīvo iestāžu pieņemtos lēmumus tad, kad, pirmkārt, saskaņā ar valsts tiesībām šīm iestādēm faktiski ir piešķirta kompetence pieņemt ierobežojošus lēmumus attiecībā uz terorismā iesaistītiem grupējumiem un kad, otrkārt, šīs iestādes, lai arī tās ir tikai administratīvas iestādes, tomēr var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” tiesu iestādēm (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 107. punkts).

112    Saskaņā ar judikatūru administratīvās iestādes ir jāatzīst par līdzvērtīgām tiesu iestādēm tad, kad to lēmumi ir pārsūdzami tiesā (spriedums, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 145. punkts).

113    Līdz ar to apstāklis, ka terorisma apkarošanas joma ir attiecīgās valsts tiesu iestāžu kompetencē, nav šķērslis Padomei ņemt vērā tādas valsts administratīvās iestādes lēmumus, kura ir pilnvarota noteikt ierobežojošus pasākumus terorisma jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 108. punkts).

114    Šajā gadījumā no Padomes iesniegtās informācijas izriet, ka Home Secretary lēmumus var pārsūdzēt Proscribed Organisations Appeal Commission (Apelācijas komisija aizliegto organizāciju lietās, Apvienotā Karaliste), kas pieņem lēmumu, piemērojot principus, kuri regulē pārbaudi tiesā, un ka ikviena puse var pārsūdzēt Apelācijas komisijas aizliegto organizāciju lietās lēmumu par kādu tiesību jautājumu apelācijas instances tiesā, ja tā saņem šīs komisijas atļauju vai tās neesamības gadījumā – apelācijas instances tiesas atļauju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 2. punkts).

115    Šajos apstākļos var secināt, ka Home Secretary lēmumi ir pārsūdzami tiesā, tādējādi, piemērojot iepriekš 111. un 112. punktā minēto judikatūru, šī administratīvā iestāde ir jāuzskata par līdzvērtīgu tiesu iestādei un tātad, kā to apgalvo Padome, par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē atbilstoši judikatūrai, kurā jau vairākkārt ir pausta šāda atziņa (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 144. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 120.–123. punkts).

116    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētos tiesību aktus nevar atcelt tā iemesla dēļ, ka Padome to paskaidrojuma rakstā ir atsaukusies uz Home Secretary, kas ir administratīva iestāde, lēmumu.

–       Par apstākli, ka ar “Home Secretary” lēmumu tiek izveidots teroristu organizāciju saraksts

117    Prasītāja norāda, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem saistīto kompetento iestāžu, tostarp Home Secretary, darbību praksē veido teroristu organizāciju sarakstu veidošana ar mērķi tām piemērot ierobežojošu režīmu. Šī sarakstu veidošanas darbība nenozīmējot represīvo kompetenci, kas pielīdzināma “izmeklēšanas uzsākšanai vai kriminālvajāšanai”, vai arī “notiesāšanai”, minot pilnvaras, kādām atbilstoši Kopīgās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam ir jābūt “kompetentai iestādei”.

118    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

119    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Kopējā nostājā 2001/931 nav prasīts, lai kompetentās iestādes lēmums tiktu pieņemts kriminālprocesā stricto sensu, ar nosacījumu, ka, ņemot vērā Kopējā nostājā 2001/931 izvirzītos mērķus saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas 1373 (2001) īstenošanu, attiecīgās valsts procedūras mērķis ir cīņa pret terorismu plašā izpratnē (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 113. punkts).

120    Šajā nozīmē Tiesa ir uzskatījusi, ka attiecīgo personu aizsardzība netiek apšaubīta, ja valsts iestādes lēmums nav pieņemts procesā, kura mērķis ir noteikt kriminālsodu, bet gan procesā ar mērķi noteikt preventīva rakstura pasākumus (spriedums, 2012. gada 15. novembris, AlAqsa/Padome un Nīderlande/AlAqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 70. punkts).

121    Šajā gadījumā ar Home Secretary lēmumu tika paredzēti aizlieguma pasākumi attiecībā uz organizācijām, kas tiek uzskatītas par teroristu organizācijām, un tātad, kā prasīts judikatūrā, šis lēmums ir pieņemts valsts procesā, kura mērķis galvenokārt ir preventīvu vai represīvu pasākumu noteikšana attiecībā uz prasītāju saistībā ar cīņu pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 115. punkts).

122    Attiecībā uz apstākli, ka attiecīgās iestādes darbības rezultātā tiek izveidots terorismā iesaistīto personu vai struktūru saraksts, ir jāuzsver, ka šis apstāklis pats par sevi nenozīmē ne to, ka šī iestāde pirms katras attiecīgās personas vai struktūras iekļaušanas šajos sarakstos nav veikusi to individuālu izvērtējumu, nedz arī to, ka šis izvērtējums noteikti ir bijis patvaļīgs vai nepamatots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 118. punkts).

123    Tādējādi nozīme ir nevis tam, ka attiecīgās iestādes darbības rezultātā tiek izveidots terorismā iesaistītu personu vai struktūru saraksts, bet gan tam, vai šī darbība ir īstenota, ievērojot pietiekamas garantijas, lai Padome varētu uz to balstīties, pamatojot pati savu lēmumu par iekļaušanu sarakstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 118. punkts).

124    Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka atzinums, ka saraksta izveidošanas pilnvaras var raksturot kompetento iestādi, principā ir pretējs Kopējai nostājai 2001/931.

125    Pārējie prasītājas izvirzītie argumenti šo nostāju neatspēko.

126    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padome var ņemt vērā tikai Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes izveidotos sarakstus.

127    Šim argumentam nevar piekrist, jo Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmās daļas pēdējā teikuma mērķis ir tikai sniegt Padomei papildu iespēju iekļaušanai sarakstos līdzās tai iekļaušanai sarakstos, kuru tā var veikt, pamatojoties uz kompetento valsts iestāžu lēmumiem.

128    Otrkārt, prasītāja uzsver – tā kā Savienība pārņem kompetento iestāžu piedāvātos sarakstus, Savienības saraksts ir tikai sarakstu saraksts, un tādējādi uz šo sarakstu tiek attiecināta arī tādu valsts administratīvo pasākumu piemērošanas joma, kurus attiecīgā gadījumā ir pieņēmušas trešo valstu iestādes, neinformējot attiecīgās personas un nenodrošinot to, ka tās var efektīvi sevi aizstāvēt.

129    Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to norāda prasītāja, ka Padome, identificējot personas vai struktūras, attiecībā uz kurām ir piemērojami naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, balstās uz kompetento iestāžu konstatējumiem.

130    Kopējās nostājas 2001/931 ietvaros ir izveidots īpašs dalībvalstu iestāžu un Savienības iestāžu sadarbības veids, kas rada Padomei pienākumu cik vien iespējams paļauties uz valstu kompetento iestāžu vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 133. punkts, un 2008. gada 4. decembris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑284/08, EU:T:2008:550, 53. punkts).

131    Principā Padomei nav jāspriež par to, vai dalībvalstu iestādes ir ievērojušas ieinteresētās personas pamattiesības, jo šīs pilnvaras ir valstu kompetentajām tiesu iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 168. punkts).

132    Tikai izņēmuma gadījumā, ja prasītāja, balstoties uz konkrētiem elementiem, apstrīd, ka dalībvalsts iestādes ir ievērojušas pamattiesības, Vispārējai tiesai ir jānoskaidro, vai tās faktiski ir tikušas ievērotas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 36. punkts).

133    Turpretim tad, kad ir iesaistītas trešo valstu iestādes, Padomei, kā tas ir norādīts iepriekš 85. un 86. punktā, pēc savas iniciatīvas ir jāpārliecinās, ka šīs garantijas faktiski ir tikušas ievērotas, un jāpamato savs lēmums šajā jautājumā.

–       Par tādu nopietnu un ticamu pierādījumu vai norāžu neesamību, kas pamato “Home Secretary” lēmumu

134    Prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā to, ka Padome ir balstījusies uz administratīvu, nevis tiesas lēmumu, tai bija jāpierāda, ka šis lēmums bija “balstīts uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, kā tas ir prasīts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā.

135    Tā kā šī argumentācija neskar “kompetentu iestāžu pieņemta lēmuma” kvalifikāciju Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, kas ir šī pamata priekšmets, šī argumentācija tiks vērtēta kopā ar otro un sesto pamatu, ciktāl tie attiecas uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm šīs tiesību normas izpratnē.

136    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus un nevērtējot argumentus, kas minēti iepriekš 134. punktā, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro un sesto pamatu, ciktāl tie attiecas uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē

137    Otrajā un sestajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Padomei apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstos bija jānorāda “nopietni un ticami pierādījumi un norādes”, uz kuriem ir balstīti kompetento iestāžu lēmumi. Fakti tajos patiešām esot minēti. Bet tie esot minēti neskaidri un abstrakti.

138    Kā izriet no šī sprieduma 134. punkta, otrajā pamatā prasītāja piedevām pauž uzskatu, ka Padome nesniedz nevienu pierādījumu attiecībā uz apstrīdētajos tiesību aktos minētajiem faktiem.

139    Ņemot vērā to, kas nolemts iepriekš 105. punktā, šis pamats ir jāvērtē tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Home Secretary lēmumu.

140    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmo daļu līdzekļu iesaldēšanas sarakstus izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, “pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem.

141    No šīs normas vispārējās sistēmas izriet, ka prasība, lai pirms personu vārdu vai organizāciju nosaukumu iekļaušanas līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, balstoties uz kompetento iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, Padome pārliecinātos, ka šie lēmumi ir pieņemti, “pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, attiecas tikai uz lēmumiem par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, nevis uz lēmumiem par notiesāšanu.

142    Šādi veiktā abu lēmumu veidu nošķiršana izriet no iestāžu un dalībvalstu lojālas sadarbības principa piemērošanas, kas ir princips, kurā iekļauta ierobežojošu pasākumu pieņemšana cīņā pret terorismu un saskaņā ar kuru Padomei personu vārdu vai organizāciju nosaukumu iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstos ir jāpamato uz lēmumiem, ko ir pieņēmušas valstu iestādes, bez pienākuma vai pat iespējas tos apšaubīt.

143    Šādi definēts lojālas sadarbības princips ir piemērojams valstu lēmumiem par notiesāšanu, un līdz ar to Padomei, pirms personu vārdi vai organizāciju nosaukumi tiek iekļauti līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, nav jāpārliecinās, ka šie lēmumi ir balstīti uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm, un tai šajā ziņā ir jāpaļaujas uz valsts iestādes veikto novērtējumu.

144    Attiecībā uz valstu lēmumiem par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu – tie pēc savas būtības atrodas procesa sākumā vai procesā, kas vēl nav pabeigts. Lai nodrošinātu šīs cīņas efektivitāti, ir uzskatīts, ka ir lietderīgi, ka Padome, nosakot ierobežojošus pasākumus, var balstīties uz šādiem lēmumiem, pat ja tiem ir tikai sagatavojošs raksturs, vienlaikus, lai nodrošinātu šajos procesos iesaistīto personu aizsardzību, paredzot, ka uz šo izmantošanu tiek attiecināta Padomes pārbaude par to, vai šie lēmumi ir balstīti uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm.

145    Šajā gadījumā Home Secretary lēmums ir galīgs tādā nozīmē, ka pēc tā nav jābūt turpmākai kriminālizmeklēšanai. Tā mērķis turklāt ir noteikt prasītajai aizliegumu Apvienotajā Karalistē, paredzot krimināltiesiskas sekas personām, kuras uztur ciešāku vai mazāk ciešu saikni ar to.

146    Šajos apstākļos Home Secretary lēmums nav lēmums par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, bet ir jāpielīdzina lēmumam par notiesāšanu, un tādējādi saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padomei apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstā nebija jānorāda nopietnie pierādījumi un norādes, uz kuriem šis iestādes lēmums ir balstīts.

147    Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka Home Secretary ir administratīva iestāde, jo, kā tas izriet no šī sprieduma 114. un 115. punkta, tās lēmumi ir pārsūdzami tiesā un attiecīgi tā ir jāuzskata par līdzvērtīgu tiesu iestādei.

148    Līdz ar to Padomei nevar pārmest, ka tā apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstos nav norādījusi “nopietnus un ticamus pierādījumus un norādes”, uz kuriem bija balstīts Home Secretary lēmums.

149    Tā kā šie fakti nebija jānorāda, a fortiori tie nav arī jāpierāda.

150    Līdz ar to otrais un sestais pamats, ciktāl tie attiecas uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, ir jānoraida.

 Par trešo pamatu attiecībā uz kļūdām saistībā ar faktu patiesumu

151    Prasītāja kritizē faktus, ko Padome ir minējusi apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstos, jo tie esot izklāstīti pārāk neprecīzi, neesot pierādīti un esot pārāk seni, lai pamatotu to, ka prasītājas nosaukums tiek saglabāts strīdīgajos sarakstos.

152    Šis trešais pamats ir jāvērtē tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz faktiem, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai saglabātu prasītājas nosaukumu strīdīgajos sarakstos. Kā izriet no iepriekšējā pamata vērtējuma, faktiem, ar kuriem ir pamatots Home Secretary lēmums, apstrīdētajos tiesību aktos nav jābūt norādītiem.

153    Attiecībā uz prasītājas nosaukuma saglabāšanu strīdīgajos sarakstos Padome apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma raksta 7. punktā ir norādījusi, ka šajā gadījumā kompetento iestāžu lēmumi, uz kuriem Padome bija balstījusies attiecībā uz sākotnējo iekļaušanu sarakstos, joprojām ir spēkā.

154    No judikatūras izriet, ka tad, ja ir pagājis ievērojams laiks no brīža, kad ir pieņemts valsts lēmums, ar kuru tika pamatota sākotnējā iekļaušana sarakstos, līdz brīdim, kad ir pieņemti tiesību akti nolūkā šo iekļaušanu sarakstos saglabāt, Padome, lai secinātu, ka turpina pastāvēt attiecīgās personas vai organizācijas iesaistīšanās risks ar terorismu saistītās darbībās, nevar vienīgi konstatēt, ka minētais lēmums joprojām ir spēkā, bet tai ir jāveic aktualizēts situācijas vērtējums, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda minētā riska saglabāšanos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 54. un 55. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 32. un 33. punkts).

155    Tāpat no iepriekš 154. punktā minētās judikatūras izriet, ka jaunāki faktiskie apstākļi, kas pamato personas vai organizācijas nosaukuma saglabāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, var būt izsecināti no citiem avotiem, nevis valsts lēmumiem, ko ir pieņēmušas kompetentas iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 72. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 50. punkts).

156    Šajā gadījumā Home Secretary sākotnējais lēmums ir datēts ar 2001. gadu, savukārt apstrīdētie tiesību akti ir pieņemti laikā no 2016. gada jūlija līdz 2018. gada jūlijam.

157    Ņemot vērā to, cik ilgs laikposms šķir Home Secretary sākotnējo lēmumu un apstrīdētos tiesību aktus – no piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem –, piemērojot iepriekš 154. punktā atgādināto judikatūru, Padome nevarēja vienīgi konstatēt, ka Home Secretary lēmums vēl ir spēkā, nenorādot jaunākus apstākļus, kas pierādītu, ka joprojām pastāv prasītājas iesaistīšanās ar terorismu saistītās darbībās risks.

158    Attiecībā uz šādiem apstākļiem, pirmkārt, apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma A pielikuma 16. punktā saistībā ar pārskatīšanas procedūru, kas 2013. gadā notika Apvienotajā Karalistē, Padome norādīja:

“2013. gada novembrī uz pieejamo pierādījumu pamata [Home Secretary] secināja, ka šī grupa bija citādi iesaistīta terorismā, jo tās īpašumā bija ieroči un tās nolūks joprojām bija lietot nopietnu vardarbību, lai sasniegtu savu mērķi – Islāma valsti – un ka tāpēc tai joprojām būtu jāpaliek sarakstā [..].”

159    Prasītājas ieskatā, šis fakts ir pārāk neprecīzs, lai pamatotu tās nosaukuma saglabāšanu strīdīgajos sarakstos.

160    Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecībā uz turpmākiem lēmumiem par līdzekļu iesaldēšanu Tiesa ir uzskatījusi, ka Savienības tiesai it īpaši ir jāpārbauda, pirmkārt, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, kā arī, otrkārt, vai šie motīvi ir pamatoti (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 48. punkts).

161    Attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai tiesību aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Pamatojumā nav jābūt uzskaitītiem visiem atbilstošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 82. punkts).

163    It īpaši, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to veiktā pasākuma apjomu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 54. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 82. punkts).

164    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma raksta A pielikuma 16. punktā norādīdama, ka “[prasītājas] īpašumā bija ieroči un tās nolūks joprojām bija lietot nopietnu vardarbību, lai sasniegtu savu mērķi – Islāma valsti”, Padome nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā tas tikko tika definēts.

165    Pirmām kārtām, Padome ar šādu atzinumu vienīgi vispārējos terminos min ieroču esamību īpašumā, nekonkretizējot ne laiku, ne vietu. Otrām kārtām, tā piedēvē prasītājai nodomu, kas nebija noteikts vai pat nosakāms fakts.

166    Šajos apstākļos saistībā ar šo faktu prasītājai pat ar konteksta palīdzību ir neiespējami noteikt, kas tai tiek pārmests, savukārt Vispārējā tiesa atrodas situācijā, kurā to pašu iemeslu dēļ tai nav iespējams veikt Tiesas prasīto pārbaudi.

167    Šī fakta pamatojums tātad neatbilst ar iepriekš 160.–163. punktā atgādināto judikatūru izvirzītajiem nosacījumiem.

168    Otrkārt, apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma B pielikuma 18. punktā Padome ir uzskaitījusi faktus no “Valsts departamenta 2010. un 2003. gada administratīvajiem datiem [“administrative records”] attiecībā uz Gama’a alIslamiyya”, tā paša pielikuma 10. punktā norādīdama, ka visnesenākā pārbaude attiecībā uz prasītājas iekļaušanu sarakstā ārvalstu teroristu organizācijas statusā ir noslēgusies 2010. gada 15. decembrī.

169    Šie fakti ir šādi:

–        “[prasītāja] uzņēmās atbildību par 1995. gada jūnijā veikto mēģinājumu nogalināt Ēģiptes prezidentu Hosni Mubarak”;

–        “1997. gadā [prasītāja] uzbruka tūristiem Luksorā (Ēģipte), nogalinot 58 cilvēkus”;

–        “Vienā no 2006. gada ziņojumiem [Federal Bureau of Investigation (FBI, Federālais izmeklēšanas birojs, Amerikas Savienotās Valstis)] brīdināja, ka [prasītājas] līderis Rahman bija iepriekš aicinājis gadījumā, ja viņš mirtu cietumā, īstenot atriebības uzbrukumus. Šajā ziņojumā bija citēts Rahman testaments, kas 1998. gadā bija izdalīts al Qa’ida preses konferencē.”

170    Kā izriet no iepriekš 154.–155. punktā atgādinātās judikatūras, šādi fakti var pamatot prasītājas nosaukuma saglabāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā un nav nozīmes avotam, kas izmantots to minēšanai, jo būtiski ir tas, lai Padomes rīcībā būtu pietiekami jauna informācija savas nostājas pamatošanai.

171    Pirmie divi no šiem faktiem ir norisinājušies pirms Home Secretary lēmuma, ar ko pamatoja prasītājas sākotnējo iekļaušanu sarakstā. Līdz ar to šos faktus nevar ņemt vērā, lai pamatotu šo saglabāšanu sarakstā.

172    Savukārt attiecībā uz trešo faktu prasītāja apgalvo, ka tas ir minēts pārāk aptuveni un it īpaši ka nosauktais Rahman nav skaidri identificēts. Tā piebilst, ka šīs personas paziņojumus nevar attiecināt uz prasītājas organizāciju un ka šis fakts tāpat kā pārējie apstrīdētajos tiesību aktos minētie fakti ir norisinājies pārāk sen.

173    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Padomei prasītā pamatojuma pakāpe ir jāvērtē, ņemot vērā apstrīdētā tiesību akta kontekstu un to, ka prasītājai šis konteksts var būt zināms. Šajā gadījumā ir vispārzināms, ka Omar Abdel Rahman bija viens no prasītājas līderiem, ka 1993. gadā viņš tika apcietināts ASV pēc šīs valsts teritorijā veiktiem uzbrukumiem un ka viņš palika apcietinājumā līdz savai nāvei 2017. gadā.

174    Ņemot vērā šo zināmo kontekstu, ir jāuzskata, ka šis fakts bija aprakstīts pietiekami precīzi, lai pienākums norādīt pamatojumu būtu izpildīts.

175    It īpaši, nosauktais Rahman bija viegli identificējams un, ņemot vērā šīs personas stāvokli, nebija nesaprātīgi tās paziņojumus attiecināt uz prasītāju.

176    Tomēr ar šo faktu vien nepietiek, lai pamatotu prasītājas nosaukuma saglabāšanu strīdīgajos sarakstos.

177    Preses konference, kurā esot tikusi paziņota Rahman pēdējā griba, esot notikusi 1998. gadā, tātad pirms 2001. gadā pieņemtā Home Secretary lēmuma. Savukārt FBI ziņojums tika izplatīts 2006. gadā, proti, desmit gadus pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas.

178    Padome apstrīd iepriekš minēto analīzi; tās ieskatā, Vispārējā tiesa nevar veikt iepriekš 160. punktā aprakstīto pārbaudi par apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstā minētajiem faktiem, jo tie ir gūti no lēmumiem, kurus ir pieņēmušas valstu kompetentās iestādes, pārskatot lēmumus, ko šīs iestādes sākotnēji bija pieņēmušas, veicot prasītājas sākotnējo iekļaušanu sarakstā.

179    Padomes ieskatā, šie pārskatīšanas lēmumi būtu jāpielīdzina Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā minētajiem lēmumiem un tādējādi fakti, kas ir šo lēmumu pamatā, attiecībā uz to pamatojumu un faktu patiesumu Vispārējai tiesai nebūtu jāpārbauda, pat ja tie tiek apstrīdēti.

180    Šis arguments nav ne faktiski, ne juridiski pamatots.

181    Pirmkārt, attiecībā uz faktiem, kas ir atkārtoti apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma raksta A pielikuma 16. punktā, vispirms ir jākonstatē, ka saistībā ar Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem Padome norādīja, ka 2013. gada novembrī Home Secretary lēmumu pārskatīja starpministriju grupa, kas ir pilnvarota veikt aizliegumu pārskatīšanu. Tomēr tiesas sēdē tā oficiāli atzina, ka šīs pārskatīšanas rezultātā Apvienotās Karalistes iestādes netika pieņēmušas īpašu tiesību aktu, ko varētu iesniegt Vispārējai tiesai. Tātad nav lēmuma, ko var pielīdzināt kompetentas iestādes lēmumam Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

182    Turklāt attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma raksta B pielikuma 18. punktā minētajiem faktiem ir jānorāda, ka nav skaidri pierādīta saikne ar ASV pieņemtu pārskatīšanas lēmumu. Šajā 18. punktā ir vienīgi minēti fakti, kas ir konstatēti “administrative records”, bet nav precizēts šo dokumentu statuss, ņemot vērā šī paša pielikuma 10. punktā minēto pārskatīšanu, un uz vienu no šiem “records” attiecinātais datums neatbilst minētās pārskatīšanas datumam.

183    Piedevām ir jāatgādina, ka ASV lēmumi, ko Padome min apstrīdētajos tiesību aktos, nevar tikt izmantoti kā šo pēdējo pamatojums, jo šī iestāde paskaidrojuma rakstā nav pārbaudījusi, vai prasības, kas ir saistītas ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu, ir izpildītas atbilstoši Tiesas judikatūrai.

184    No šiem dažādajiem elementiem izriet, ka Padome nevar atsaukties uz tādiem valstu pārskatīšanas lēmumiem, kas atbilstu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta nosacījumiem.

185    Otrkārt, pat ja par kompetento iestāžu pārskatīšanas lēmumiem, uz kuriem pamatojoties tika veikta prasītājas sākotnējā iekļaušana sarakstā, būtu pieņemti lēmumi, kas atbilstu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta nosacījumiem, būtu jākonstatē, ka šie lēmumi katrā ziņā nebija pamatā pirmajai iekļaušanai sarakstā šīs tiesību normas izpratnē, bet gan lēmumam par saglabāšanu sarakstā šīs pašas kopējās nostājas 1. panta 6. punkta izpratnē.

186    Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgā persona vai organizācija, ceļot prasību par lēmumu par tās saglabāšanu sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetenta iestāde, vai arī no citiem avotiem (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 49. punkts).

187    Apstāklis, ka apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstu A pielikuma 16. punktā un B pielikuma 18. punktā minētie fakti būtu pamatā jaunākiem valsts iestāžu lēmumiem, kas atbilstu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta nosacījumiem, līdz ar to neatceltu prasītājas tiesības kritizēt šo lēmumu pamatojumu un faktu patiesumu un Vispārējās tiesas pienākumu tos pārbaudīt atbilstoši iepriekš 160. punktā atgādinātajai judikatūrai.

188    Tādējādi atbilstoši šī sprieduma 161.–177. punktam ir jāpārbauda to faktu pamatojums un patiesums, kurus Padome min, lai saglabātu prasītājas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, pat ja tie ir gūti no valsts pārskatīšanas lēmuma.

189    Noslēdzot šo pārbaudi, šajā gadījumā ir jāuzskata, ka ar faktiem, ko Padome ir minējusi apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstos, nevar tikt pamatota prasītājas nosaukuma saglabāšana apstrīdētajos sarakstos.

190    Tāpēc ir jāuzskata, ka trešais pamats ir pamatots.

191    Tomēr Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu turpināt ar astotā pamata pārbaudi.

 Par astoto pamatu attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstu autentiskuma apliecinājuma neesamību

192    Prasības pieteikumā prasītāja norāda, ka apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstus, kas tās advokātei tika nosūtīti ar Padomes 2016. gada 26. maija un 13. jūlija, 2017. gada 30. janvāra un 7. augusta, kā arī 2018. gada 22. marta un 31. jūlija vēstulēm, nebija parakstījis šīs iestādes priekšsēdētājs un tādējādi nebija apliecināts to autentiskums, kā tas ir prasīts šīs iestādes reglamenta 15. pantā, kas ir pieņemts ar Lēmumu 2009/937/ES (2009. gada 1. decembris) (OV 2009, L 325, 35. lpp.).

193    Prasītāja apgalvo – tā kā nav šāda autentiskuma apliecinājuma, tā nevar būt pārliecināta, ka tai nosūtītie paskaidrojuma raksti pilnīgi atbilst Padomes pieņemtajiem paskaidrojuma rakstiem, ka tie ir citēti pilnībā un pēc to pieņemšanas nav tikušas veiktas nekādas izmaiņas.

194    Šajā ziņā prasītāja norāda, ka visi paskaidrojuma raksti, kas tai tika nosūtīti ar 2016. gada 26. maija vēstuli, bija datēti ar 2016. gada 24. maiju un tas nozīmē, ka tajos bija veiktas izmaiņas, vismaz attiecībā uz datumu, jo tie bija pieņemti dažādos datumos, un nav iespējams noteikt, vai šīs izmaiņas ir bijušas vienīgās.

195    Iesākumā ir jākonstatē, ka pamats ir pilnībā iedarbīgs tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstiem. Līdz ar to paskaidrojuma rakstus, kas tika nosūtīti ar 2016. gada 26. maija vēstuli un kas attiecas uz tiesību aktiem, kuri ir pieņemti pirms apstrīdētajiem tiesību aktiem, nevar lietderīgi ņemt vērā.

196    Attiecībā uz būtību ir jāatgādina, ka LESD 297. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Neleģislatīvos aktus, kas pieņemti kā regulas, direktīvas un lēmumi, kuros nav precizēti adresāti, paraksta tās iestādes priekšsēdētājs, kura šos aktus pieņem.”

197    Turklāt Padomes reglamenta 15. pantā ir paredzēts:

“[..] Padomes [..] pieņemto aktu tekstu [..] paraksta to pieņemšanas brīdī amatā esošais priekšsēdētājs un ģenerālsekretārs. Ģenerālsekretārs var deleģēt savas paraksta tiesības Ģenerālsekretariāta ģenerāldirektoriem.”

198    1994. gada 15. jūnija spriedumā Komisija/BASF u.c. (C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 75. punkts), ko min prasītāja, Tiesa attiecībā uz Komisijas pieņemtu lēmumu atzina, ka šīs iestādes reglamentā paredzēto autentiskuma apliecināšanu nevar analizēt kā vienkāršu formalitāti, lai nodrošinātu dokumenta saglabāšanu, bet ka tās mērķis ir tiesiskās drošības nodrošināšana, kolēģijas pieņemto tekstu apliecinot visās autentiskajās valodās.

199    Tiesas ieskatā, Komisijas reglamentā paredzētais autentiskuma apliecinājums apstrīdēšanas gadījumā ļauj pārbaudīt paziņoto vai publicēto tekstu pilnīgu sakritību ar tekstu, ko pieņēmusi iestāde, un tādējādi ar šo tekstu autora gribu (spriedums, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 75. punkts).

200    Tiesas ieskatā, no tā izriet, ka Komisijas reglamentā prasītā autentiskuma apliecināšana LESD 263. panta izpratnē ir būtisks procedūras noteikums, kura pārkāpuma gadījumā var celt prasību atcelt tiesību aktu (spriedums, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 76. punkts).

201    Šie principi, kas ar 1994. gada 15. jūnija spriedumu Komisija/BASF u.c. (C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 75. un 76. punkts) ir noteikti attiecībā uz Komisijas tiesību aktiem, ir jāattiecina uz Padomes tiesību aktiem.

202    Tāpat kā tas ir attiecībā uz Komisijas tiesību aktiem, tiesiskās drošības princips nosaka pienākumu nodrošināt, lai trešo personu rīcībā būtu līdzeklis, ar kuru pārbaudīt, ka Padomes tiesību akti, kas ir publicēti vai paziņoti, atbilst pieņemtajiem tiesību aktiem.

203    Tas tā ir, pat neraugoties uz to, ka atšķirībā no Komisijas Padome nav kolēģija. 1994. gada 15. jūnija spriedumā Komisija/BASF u.c. (C‑137/92 P, EU:C:1994:247) Tiesa, lai pamatotu tiesību aktu autentiskuma apliecināšanas prasību, balstījās uz nepieciešamību nodrošināt tiesisko drošību, apstrīdēšanas gadījumā ļaujot pārbaudīt paziņoto vai publicēto tekstu pilnīgu sakritību ar tekstu, ko ir pieņēmusi iestāde. Tiesiskā drošība ir vispārējs tiesību princips, kas piemērojams visām iestādēm neatkarīgi no to rakstura, it īpaši tad, ja – kā tas ir šajā gadījumā – šīs iestādes pieņem tiesību aktus, kuru mērķis ir ietekmēt juridisku personu un privātpersonu tiesisko situāciju.

204    Turklāt, tāpat kā Komisijas gadījumā, uz Padomes tiesību aktiem it īpaši atbilstoši LESD 215. pantam attiecas noteikumiem par vairākumu, attiecībā uz kuriem ir svarīgi, lai būtu iespēja pārbaudīt, ka tie tikuši ievēroti.

205    Šajā gadījumā nav strīda par to, ka apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstiem, kas tika iesniegti prasītājai, nav paraksta; tie ir teksti mašīnrakstā, kuri nav uzdrukāti uz veidlapas un kuros nav nevienas norādes, pat ne datuma, kas ļautu tos identificēt kā Padomes izdotus tiesību aktus un noteikt datumu, kuros tie pieņemti.

206    Iebildumu rakstā Komisija paskaidroja, ka prasītājai iesniegtie paskaidrojuma raksti ir fragmenti no Pastāvīgo pārstāvju komitejai (Coreper) adresētajām piezīmēm pirms Padomes veiktās apstrīdēto tiesību aktu apstiprināšanas atbilstoši piemērojamajai procedūrai. Piedevām tā iesniedza pielikumu B 25, kas ietvēra:

–        piezīmi 10272/16, kura bija iesniegta Coreper 2016. gada 17. jūnijā un kuras pielikumā bija 2016. gada jūlija tiesību aktu paskaidrojuma raksts;

–        Coreper 2016. gada 21. un 22. jūnija 2591. sanāksmes provizorisko darba kārtību; Coreper 2016. gada 21. jūnija provizoriskās darba kārtības 25. punktā, I punktos, bija ietverti 2016. gada jūlija tiesību aktu projekti ar atsauci uz piezīmi 10272/16, kā arī uz citiem dokumentiem;

–        Padomes 2016. gada 12. jūlija 3480. sanāksmes attiecībā uz A punktiem provizorisko darba kārtību; šīs darba kārtības 21. punktā bija minēti 2016. gada jūlija tiesību aktu projekti ar atsauci uz piezīmi 10272/16 un uz Coreper darba kārtībā minētajiem dokumentiem, kā arī uz citiem dokumentiem.

207    Procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros Vispārējā tiesa 2018. gada 29. jūnijā lūdza, lai Padome tai nosūta apstrīdētos tiesību aktus, kas parakstīti atbilstoši LESD 297. panta 2. punkta pirmajai daļai un tās reglamenta 15. pantam.

208    2018. gada 20. jūlijā Padome nosūtīja Vispārējai tiesai apstrīdētos tiesību aktus, kuros bija norādīts datums un kurus bija parakstījis tās priekšsēdētājs un ģenerālsekretārs, tomēr tajos nebija ietverts šo tiesību aktu pieņemšanu pamatojošs paskaidrojuma raksts.

209    Galu galā Padome tiesas sēdē atzina, ka tās priekšsēdētājs un ģenerālsekretārs nebija parakstījuši apstrīdēto tiesību aktu paskaidrojuma rakstus.

210    Tādējādi var secināt, ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanā nav ticis ievērots būtisks procedūras noteikums un ka līdz ar to apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ.

211    Padome apstrīd šo analīzi.

212    Pirmkārt, Padome norāda, ka tiesību akti ir tikuši parakstīti, kā to paredz reglaments, un ka paraksta nav vienīgi uz paskaidrojuma rakstiem. Tā kā attiecībā uz tiesību aktiem formalitāte bija ievērota, pēdējie minētie neesot jāatceļ.

213    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar Padomes izvirzīto argumentu tiek veikts nošķīrums starp tiesību aktiem un to pamatojumu, kas nav pieļaujami.

214    Atbilstoši LESD 296. pantam Padomes pieņemtie tiesību akti ir jāpamato, jo šajā tiesību normā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir ietverta prasība, ka attiecīgajai iestādei ir jāizklāsta motīvi, kas tai ir likuši šos tiesību aktus pieņemt, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

215    Tiesību akta rezolutīvo daļu var saprast un tā apjomu var novērtēt, vienīgi ņemot vērā tā pamatojumu. Tā kā rezolutīvā daļa un pamatojums ir nenodalāmi (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 67. punkts, un 2005. gada 18. janvāris, Confédération Nationale du Crédit Mutuel/Komisija, T‑93/02, EU:T:2005:11, 124. punkts), iestādei ir jāpieņem vienlaikus gan viens, gan otrs.

216    Ņemot vērā šos apsvērumus, nekādi nedrīkst nošķirt tiesību akta pamatojumu un rezolutīvo daļu, piemērojot tiesību normas, kurās ir prasīta šī tiesību akta autentiskuma apliecināšana. Ja, kā tas ir šajā gadījumā, tiesību akts un paskaidrojuma raksts ir ietverti dažādos dokumentos, autentiskuma apliecināšana ir jāveic gan vienam, gan otram, kā prasa šīs tiesību normas, un tas, ka uz viena no tiem ir paraksts, nevar radīt ne atspēkojamu, ne neatspēkojamu pieņēmumu, ka autentiskums ir apliecināts arī otram.

217    Otrkārt, Padome apgalvo, ka šajā lietā faktiskais konteksts atšķiras no faktiskā konteksta lietā, kurā tika pieņemts 1994. gada 15. jūnija spriedums Komisija/BASF u.c. (C‑137/92 P, EU:C:1994:247), jo šajā lietā apstrīdētos tiesību aktus un to paskaidrojuma rakstus pilnībā pieņēma attiecīgā iestāde.

218    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru būtiska procedūras noteikuma pārkāpums ir jau tiesību akta autentiskuma apliecinājuma neesamība vien, un nav nepieciešams piedevām pierādīt, ka tiesību aktam ir bijis vēl kāds trūkums vai ka autentiskuma apliecinājuma neesamība ir radījusi kaitējumu personai, kura uz to atsaucas (spriedumi, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 42. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/Solvay, C‑287/95 P un C‑288/95 P, EU:C:2000:189, 46. punkts).

219    Šajā gadījumā, tā kā nav ticis apliecināts paskaidrojuma raksta autentiskums, nav ievērots būtisks procedūras noteikums, tādēļ apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ un nav nepieciešams pārbaudīt, vai prasītājai iesniegtie dokumenti pilnīgi atbilst Padomes pieņemtajiem dokumentiem.

220    Treškārt, Padome apgalvo, ka judikatūra tai liek saistībā ar Kopējo nostāju 2001/931 nošķirt paskaidrojuma rakstus no pašiem tiesību aktiem. Attiecībā uz Padomes noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem no pašas judikatūras tātad izrietot pašreizējā situācija, kurā tiek parakstīti tiesību akti, nevis paskaidrojuma raksti, un tādējādi šajā ziņā tai nevarot izteikt nekādus pārmetumus, un līdz ar to tiesību aktus nevarot atcelt.

221    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, piemērojot LESD 296. panta otro daļu, visi tiesību akti ir jāpamato un, kā norādīts iepriekš 215. punktā, lēmuma rezolutīvā daļa un pamatojums ir nenodalāmi.

222    Ir tiesa – ņemot vērā faktu, ka iebildumu, kas vērsti pret attiecīgajām personām un organizācijām, detalizēta publicēšana varētu kaitēt primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un apdraudēt to likumīgās intereses, ir atzīts, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu rezolutīvās daļas un vispārējā pamatojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir pietiekama, tomēr ar nosacījumu, ka īpašais un konkrētais šī lēmuma pamatojums tomēr ir jāformalizē un jādara zināms ieinteresētajām personām jebkādā citā piemērotā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 147. punkts).

223    Tomēr šāda pieļāvība attiecas tikai uz tiesību aktu publicēšanu, nevis uz pašiem šiem tiesību aktiem un līdz ar to uz Padomes reglamenta 15. pantā paredzēto prasību tos parakstīt.

224    Ceturtkārt, Padome apgalvo, ka tās darbībai izmantotā procedūra šajā gadījumā ļāva citādi, nevis ar paraksta palīdzību, pārbaudīt, vai prasītājas advokātei iesniegtie paskaidrojuma raksti atbilst tiem, kurus Padome bija pieņēmusi.

225    Padome uzskata, ka ir to pierādījusi, kad 2018. gada 5. oktobrī, atbildot uz jautājumiem, ko tai bija uzdevusi Vispārējā tiesa, tā no jauna izklāstīja procedūru, kura tajā tika veikta 2016. gada jūlija tiesību aktu pieņemšanai, un iesniedza virkni dokumentu, kas attiecas uz šiem tiesību aktiem, no kuriem tā secināja, ka prasītājai iesniegtie paskaidrojuma raksti atbilst tiem, ko tā bija apstiprinājusi.

226    No šīs argumentācijas izriet, ka, Padomes ieskatā, iestādes var izmantot alternatīvu parakstam, kad tās to uzskata par lietderīgu vai nepieciešamu.

227    Šāds arguments nav atbalstāms.

228    Ja Līgums vai iestādes reglaments nosaka, ka šai iestādei īpašā kontekstā ir jāizpilda noteikta formalitāte, šī iestāde šo prasību nevar aizvietot ar praksēm, kas nav paredzētas tai piemērojamajos noteikumos. Tā kā iestādes kalpo tiesību vienotībai, lai kādas tās būtu, tās nedrīkst izvairīties no tām piemērojamo noteikumu ievērošanas.

229    Katrā ziņā Padome nav pierādījusi, ka trešajai personai būtu iespējams pārliecināties, ka paskaidrojuma raksti, kas tai ir iesniegti, atbilst Padomes pieņemtajiem.

230    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāapmierina trešais un astotais pamats un jāatceļ apstrīdētie tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, un nav nepieciešams vērtēt ceturto, piekto un septīto pamatu, kā arī sestā pamata daļas, kuras neattiecas uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

 Par tiesāšanās izdevumiem

231    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

232    Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

233    Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

234    Tādēļ Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/1136 (2016. gada 12. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2015/2430, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127 (2016. gada 12. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2015/2425; Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (2017. gada 27. janvāris), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2016/1136 un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (2017. gada 27. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2016/1127; Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1426 (2017. gada 4. augusts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2017/154, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420 (2017. gada 4. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/150; Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/475 (2018. gada 21. marts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2017/1426, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/468 (2018. gada 21. marts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/1420, un Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/1084 (2018. gada 30. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2018/475, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/1071 (2018. gada 30. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2018/468, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz Gamaa alIslamiyya (jeb AlGamaa alIslamiyya) (Islamic Group – IG).

2)      Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina AlGama’a al – Islamiyya Egypt  tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Pelikánová

Nihoul

Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 10. aprīlī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.