Lieta C‑113/12

Donal Brady

pret

Environmental Protection Agency

(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vide – Direktīva 75/442/EEK – Virca, kas saražota un tiek uzglabāta cūku audzēšanas saimniecībā līdz tās nosūtīšanai lauksaimniecības uzņēmumiem, kuri to izmanto kā zemes mēslojumu – Kvalificēšana par “atkritumiem” un “blakusproduktu” – Nosacījumi – Pierādīšanas pienākums – Direktīva 91/676/EEK – Transponēšanas trūkums – Ražotāja personiskā atbildība par to, lai šie lauksaimnieki ievērotu Savienības tiesības atkritumu apsaimniekošanas un mēslojuma jomā

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 3. oktobra spriedums

1.        Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens – Viela, no kuras atbrīvojas – Vērtēšanas kritēriji

(EKL 174. panta 2. punkts, Padomes Direktīvas 75/442 1. panta a) punkts)

2.        Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens – Viela, no kuras atbrīvojas – Kūtsmēsli – Izslēgšana – Nosacījumi

(Padomes Direktīvas 75/442 1. panta a) punkts)

3.        Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens – Viela, no kuras atbrīvojas – Kūtsmēsli – Izslēgšana – Apjoms

(Padomes Direktīvas 75/442 1. panta a), b) un c) punkts)

4.        Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Atkritumu jēdziens – Viela, no kuras atbrīvojas – Kūtsmēsli – Izslēgšana – Pierādīšanas pienākums

(Padomes Direktīvas 75/442 1. panta a) punkts)

5.        Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – “Citi normatīvie akti” 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē – Valsts tiesībās netransponēta direktīva – Izslēgšana

(Padomes Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punkts un Direktīva 91/676)

6.        Vide – Atkritumi – Direktīva 75/442 – Dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecībā uz atkritumu īpašniekiem – Pienākums operatoriem saņemt atļauju vai atbrīvojumu no pienākuma saņemt atļauju pirms jebkādu atkritumu apglabāšanas vai reģenerācijas darbību veikšanas – Apjoms – Atbildība par Savienības tiesību attiecībā uz atkritumu pārstrādi un mēslojumu ievērošanu

(Padomes Direktīvas 75/442 1. panta a) punkts), 8., 10. un 11. pants)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 38.–42., 44. un 49. punktu)

2.        Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Lēmumu 96/350, 1. panta a) punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka cūku intensīvās audzēšanas saimniecībā saražotā virca, kas tajā tiek uzglabāta līdz brīdim, kad to piegādā lauksaimniekiem izmantošanai par mēslojumu viņu platībās, ir nevis atkritumi šīs normas izpratnē, bet blakusprodukts, ja šis ražotājs ir paredzējis šo vircu laist tirdzniecībā tam ekonomiski izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, ar nosacījumu, ka šī vēlākā izmantošana ir nevis tikai eventuāla, bet tā ir skaidri zināma, tai nav nepieciešama iepriekšēja pārstrāde un tā ietilpst turpinātā ražošanas procesā.

Lai pārbaudītu, vai plānotā vircas vēlākā izmantošana mēslojuma veidā, ko dara citi lauksaimnieki, ir pietiekami noteikta, lai attaisnotu tās uzglabāšanu ilgāku laiku, nekā nepieciešams tās savākšanai iznīcināšanas nolūkā, ir jānodrošina tostarp, ka minēto lauksaimnieku platības, kurās šī vēlākā izmantošana notiks, konkrēti bez kavēšanās tiek identificētas.

Tāpat ir svarīgi, lai faktiskā vircas uzglabāšana būtu stingri ierobežota tikai paredzēto mēslošanas darbību vajadzībām; tam nepieciešams, pirmkārt, lai uzglabājamais apjoms būtu ierobežots, proti, lai viss uzglabātais daudzums būtu paredzēts vēlākai izmantošanai šajā veidā, un, otrkārt, lai uzglabāšanas laiks būtu ierobežots atkarībā no vajadzībām, ko šajā sakarā nosaka mēslošanas darbību sezonālais raksturs.

Šajā sakarā valsts tiesām tostarp jāpārliecinās, ka uzglabāšanas iekārtas, kuras izmanto vircas ražotājs, ir izveidotas tā, lai novērstu šīs vielas noteci un infiltrāciju augsnē, un ka tās ir pietiekami ietilpīgas saražotās vircas uzglabāšanai līdz tās faktiskās nodošanas attiecīgajiem lauksaimniekiem brīdim.

Turklāt no vēlākas vircas izmantošanas, ko veic trešās personas ražotāja plānotā veidā, šim pēdējam jāgūst labums, kas pārsniedz labumu, kurš izpaužas vienkārši kā iespēja no tās atbrīvoties; turklāt šāds apstāklis, kad tas ir pārbaudīts, pastiprina faktiskas vēlākas izmantošanas iespēju.

(sal. ar 52., 55.–57., 60. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

3.        Secinājums, ka vēlākā vircas izmantošana šajā gadījumā ir pietiekami noteikta, lai tās uzglabāšanas laikā līdz faktiskai tās nodošanai konkrētām trešajām personām šo vircu varētu uzskatīt par blakusproduktu, nekādi neatspēko faktu, ka šajā gadījumā virca var kļūt par atkritumiem pēc šīs nodošanas, it īpaši, ja izrādītos, ka trešās personas to galu galā nekontrolēti ir izmetušas vidē tādos apstākļos, kas to ļauj uzskatīt par atkritumiem.

Šādā gadījumā jāņem vērā, ka persona, kuras rīcībā bijis produkts tieši pirms tā kļūšanas par atkritumiem, ir jāuzskata par tādu, kas radījusi šos atkritumus Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Lēmumu 96/350, 1. panta b) punkta izpratnē, un līdz ar to jāatzīst par to turētāju šīs direktīvas 1. panta c) punkta izpratnē.

(sal. ar 50. un 51. punktu)

4.        Savienības tiesības atļauj virca ražotājam noteikt pienākumu pierādīt, ka ir izpildīti kritēriji, kas ļauj saražoto un uzglabāto vircu, kamēr tiek gaidīta tās nodošana lauksaimniekiem tās izmantošanai par mēslojumu uz viņu zemēm, uzskatīt par blakusproduktu, ja vien ar to netiek kaitēts šo tiesību, it īpaši Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Lēmumu 96/350, efektivitātei, un ka tiek nodrošināta no tās izrietošo pienākumu izpilde, it īpaši pienākums neattiecināt šīs direktīvas normas uz vielām, kuras pēc šo kritēriju piemērošanas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāuzskata par blakusproduktiem, kam šīs direktīva nav piemērojama.

Direktīvā 75/442 nav īpašu normu par to, kā noteikt personu, kurai ir pienākums pierādīt to kritēriju izpildi, kuri nozīmē arī to, ka viela ir jākvalificē par blakusproduktu, nevis par atkritumiem šīs direktīvas izpratnē. Šajos apstākļos valsts tiesai šajā jautājumā ir jāpiemēro savas tiesību sistēmas normas, ja vien, to darot, netiek kaitēts Savienības tiesību, it īpaši Direktīvas 75/442, efektivitātei, un tai jānodrošina, ka tiek izpildīti no šīm tiesībām izrietošie pienākumi. No tā it īpaši izriet, ka atbilstošie valsts tiesību akti par pierādīšanas pienākumu nedrīkst pārāk apgrūtināt pierādīšanu, ka vielas ir jāuzskata par blakusproduktiem, piemērojot minētos kritērijus.

(sal. ar 61., 62., 65. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

5.        Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kas grozīta ar Lēmumu 96/350, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja Direktīva 91/676 attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, nav transponēta valsts tiesībās, nevar tikt uzskatīts, ka šīs pēdējās direktīvas esamības dēļ uz dalībvalstī esošā cūku audzēšanas saimniecībā saražotiem kūtsmēsliem attiecas citi normatīvie akti šīs normas izpratnē.

Attiecīgajām Kopienu vai valsts tiesību aktu normām, lai tās varētu uzskatīt par “citiem normatīviem aktiem” minētā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) daļas izpratnē, ir jāietver precīzi noteikumi minēto atkritumu apsaimniekošanai, lai sniegtu tādu vides aizsardzības līmeni, kas būtu vismaz līdzvērtīgs Direktīvā 75/442 noteiktajam.

Taču, ja dalībvalsts nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs Direktīvas 91/676 transponēšanu, katrā ziņā nevar tikt uzskatīts, ka būtu sasniegta Direktīvā 75/442 norādītā vienāda līmeņa vides aizsardzība, tieši pretēji, šādas transponēšanas neesamība nozīmē, ka, ja ar šo pēdējo direktīvu netiek reglamentēta norādītā kūtsmēslu apsaimniekošana, tai vispār nav piemērojami nekādi tiesību akti.

(sal. ar 67., 69., 70. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

6.        Gadījumā, ja cūku audzēšanas saimniecībā saražotā un uzglabātā virca ir jākvalificē kā atkritumi Direktīvas 75/442, kas grozīta ar Lēmumu 96/350, 1. panta a) punkta pirmās daļas izpratnē:

- šīs direktīvas 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka šim atkritumu turētājam vienalga pie kādiem apstākļiem tiek atļauts no tiem atbrīvoties, tos nododot lauksaimniekam izmantošanai par mēslojumu viņa platībām, ja izrādās, ka šim lauksaimniekam nav nedz šīs direktīvas 10. pantā noteiktās atļaujas, nedz atbrīvojuma no šādas atļaujas saņemšanas un tas nav reģistrēts atbilstoši šīs direktīvas 11. pantam, un

- minētās direktīvas 8., 10. un 11. pants, tos aplūkojot kopā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uz atkritumu turētāja veikto atkritumu nodošanu lauksaimniekam, kas izmanto tos savu platību mēslošanai un kam ir šīs direktīvas 10. pantā noteiktā atļauja vai atbrīvojums no pienākuma saņemt šādu atļauju, un kas ir reģistrēts saskaņā ar minēto 11. pantu, tiek attiecināts nosacījums, ka šis turētājs ir atbildīgs par to, ka šie citi lauksaimnieki ievēros normas, kas jāpiemēro viņu veiktajām reģenerācijas darbībām saskaņā ar Savienības tiesībām atkritumu apsaimniekošanas un mēslojuma jomā.

Tiklīdz atkritumu turētājs tos nodod uzņēmumam – saskaņā ar šo otro normu izsniegtās atļaujas, kas tam atļauj reģenerēt šos atkritumus, turētājam, vai kas ir atbrīvots no pienākuma saņemt šādu atļauju, tikai šis pēdējais uzņēmums, kas ir kļuvis par atkritumu turētāju, nevis iepriekšējais turētājs ir atbildīgs par reģenerācijas veikšanu, šajā sakarā ievērojot visus nosacījumus, kuri attiecas uz šīm darbībām saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu.

(sal. ar 81.–83. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)