TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 9. janvārī (*) (i)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Bērna nolaupīšana – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 11. panta 7. un 8. punkts
Lieta C‑498/14 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour d’appel de Bruxelles (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 7. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 10. novembrī, tiesvedībā
RG
pret
SF.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimaë], J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan] un A. Prehala [A. Prechal],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā iesniedzējtiesas 2014. gada 7. novembra pieteikumu, kas Tiesā saņemts 2014. gada 10. novembrī, lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu,
ņemot vērā ceturtās palātas 2014. gada 18. novembra lēmumu šo pieteikumu apmierināt,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 11. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, J.‑C. Halleux un L. Van den Broeck, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, pārstāvis,
uzklausījusi ģenerāladvokātu,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”) 11. panta 7. un 8. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp RG un SF par vecāku atbildību par viņu dēlu TE, kuru SF tur Polijā.
Atbilstošās tiesību normas
Hāgas 1980. gada konvencija
3 1980. gada 25. oktobrī noslēgtās Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “Hāgas 1980. gada konvencija”) 3. pantā ir noteikts:
“Bērna aizvešanu vai aizturēšanu uzskata par prettiesisku, ja:
a) saskaņā ar tās valsts likumdošanu, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, [aizgādības tiesību] pārkāpums;
b) aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.
Šī panta a) apakšpunktā minētās [aizgādības tiesības] var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu ir juridisks spēks.”
4 Minētās konvencijas 12. pants ir formulēts šādi:
“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē, ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.
[..]”
5 Hāgas 1980. gada konvencijas 13. pantā ir paredzēts:
“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses [valsts, kurā ir prasīta atzīšana,] tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka:
a) persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to; vai
b) ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju.
[..]”
6 Hāgas 1980. gada konvencija stājās spēkā 1983. gada 1. decembrī. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir tās līgumslēdzējas puses.
Savienības tiesības
7 Regulas preambulas 12., 17., 18. un 33. apsvērums ir formulēti šādi:
“(12) Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.
[..]
(17) Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro 1980. gada [..] Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, jāspēj iestāties pret viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš ir aizturēts.
(18) Ja tiesa ir lēmusi neatdot bērnu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, tai jāinformē tiesa, kurai ir piekritība, vai centrālā iestāde dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja tiesā minētajā dalībvalstī ir iesniegta prasība, šai tiesai vai centrālajai iestādei jāinformē puses. Šim pienākumam nevajadzētu liegt centrālai iestādei arī paziņot attiecīgajām valsts iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
[..]
(33) Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [turpmāk tekstā – “harta”] principi. Jo īpaši, ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas [hartas] 24. pantā.”
8 Regulas 1. panta 1 un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:
[..]
b) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.
2. Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:
a) uzraudzības [aizgādības] tiesībām un saskarsmes tiesībām;
[..].”
9 Saskaņā ar regulas 2. pantu:
“Šajā regulā:
1) termins “tiesa” attiecas uz visām tām iestādēm dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko, ievērojot 1. pantu, attiecas šīs regulas darbības joma;
[..]
7) ar terminu “vecāku atbildība” saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks. Jēdziens ietver uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības;
8) ar terminu “persona, kam ir vecāku atbildība,” saprot jebkuru personu, kam ir vecāku atbildība par bērnu;
9) termins “uzraudzības [aizgādības] tiesības” ietver tiesības un pienākumus, kas attiecas uz rūpēm par bērnu, un jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu;
10) termins “saskarsmes tiesības” ietver, jo īpaši, tiesības ierobežotā laikposmā paņemt bērnu uz vietu, kas nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta;
11) ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:
a) ar to tiek pārkāptas uzraudzības [aizgādības] tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas,
un
b) aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības [aizgādības] tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība.”
10 Regulas 8. pantā “Vispārējā piekritība” ir paredzēts:
“1. Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.
2. Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi.”
11 Regulas 11. pantā “Bērna atpakaļatdošana” ir noteikts:
“1. Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz 1980. gada [..] Hāgas konvencij[u], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.
[..]
3. Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētas valsts tiesību aktos.
Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.
[..]
6. Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas, piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.
7. Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību.
Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību, tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus.
8. Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība, jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”
12 Regulas 15. panta “Lietas nodošana tiesai, kas atrodas labākā vietā [situācijā] tiesas spriešanai” 1. punktā ir noteikts:
“Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā [situācijā] tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:
a) apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā saskaņā ar 4. punktu; vai
b) lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt piekritību saskaņā ar 5. punktu.”
Beļģijas tiesības
13 Tiesu kodeksa, kas grozīts ar 2013. gada 30. jūlija Likumu par ģimenes lietu tiesas izveidi (turpmāk tekstā – “Tiesu kodekss”), 1322.i pants ir formulēts šādi:
“1. Nolēmums par bērna neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts ārvalstī, kā arī tam pievienotie dokumenti, kas iesniegti Beļģijas centrālajā iestādē, piemērojot 1322.a panta 3. punktā minētās Padomes regulas 11. panta 6. punktu, tiek nosūtīts ierakstītā vēstulē pirmās instances tiesas, kas atrodas apelācijas tiesas atrašanās vietā, kuras jurisdikcijā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kancelejai.
2. Pēc dokumentu saņemšanas, bet ne vēlāk kā pēc trim darba dienām tiesas sekretārs ar tiesas vēstuli paziņo pusēm un prokuroram 1. punktā minētās Padomes regulas 11. panta 7. punktā ietverto informāciju. Tiesas vēstulē tiek ietverts:
1) 1322.a panta 3. punktā minētās Padomes regulas 11. panta teksts;
2) aicinājums pusēm trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas iesniegt kancelejā iesniegumus. Šo iesniegumu iesniegšana ir uzskatāma par prasības celšanu pirmās instances ģimenes lietu tiesā.
3. Ja vismaz viena no pusēm veic iesniegumu, tiesas sekretārs nekavējoties aicina puses piedalīties pirmajā tiesas sēdē.
4. Prasības celšana ģimenes lietu tiesā izraisa tiesvedību citās tiesās, kurās tiek skatītas lietas par vecāku atbildību vai līdzīgas lietas. apturēšanu.
5. Ja 2. punkta 2. apakšpunktā norādītajā termiņā neviena no pusēm nav veikusi iesniegumus, ģimenes lietu tiesa pieņem rīkojumu, konstatējot šo faktu, un tiesas sekretārs šo rīkojumu dara zināmu pusēm, centrālajai iestādei un prokuratūrai.
6. Nolēmums, kas pieņemts par aizgādību pār bērnu, piemērojot 1. punktā norādītās Padomes regulas 11. panta 8. punktu, pēc vienas no pusēm pieprasījuma var attiekties arī uz saskarsmes tiesībām gadījumā, ja tajā ir norīkota atpakaļatdošana uz Beļģiju.
7. 6. punktā minēto nolēmumu tiesas sekretārs ar tiesas vēstuli nosūta pusēm, prokuratūrai un Beļģijas centrālajai iestādei.
8. Šo nolēmumu un tam pievienotos dokumentus valsts, kurā ticis pieņemts nolēmums par bērna neatdošanu atpakaļ, kompetentajām iestādēm var nosūtīt tikai Beļģijas centrālā iestāde.
9. 1. punktā norādītās Padomes regulas 11. panta 7. un 8. punkta piemērošanas mērķiem saskaņā ar minētās regulas 42. panta 2. punkta a) apakšpunktu un Padomes 2001. gada 28. maija Regulu (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās tiek veikta bērna uzklausīšana.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
14 TE ir 2011. gada 21. decembrī Polijā attiecību starp Polijas pilsoni SF un Lielbritānijas pilsoni RG, kurš dzīvo Beļģijā, rezultātā dzimis bērns.
15 Māte [SF] un bērns apmetās uz dzīvi Briselē (Beļģija) 2012. gada jūlijā vai augustā, kad bērnam bija septiņi mēneši. Kopš brīža, kad viņi apmetās uz dzīvi, bērns dzīvoja kopā ar māti un regulāri tikās ar savu tēvu.
16 2013. gada augustā un septembrī tēvs un māte piedalījās vietējā meditācijā, lai vienotos par dalītu .
17 2013. gada 16. oktobrī māte paziņoja tēvam, ka viņa kopā ar bērnu dodas brīvdienās uz Poliju.
18 Ar prasību, kas celta 2013. gada 18. oktobrī, tēvs vērsās Tribunal de la jeunesse de Bruxelles [Briseles Bērnu lietu tiesa], lūdzot tai lemt par aizgādības īstenošanas noteikumiem un bērna dzīvesvietu.
19 Ar 2013. gada 23. oktobra pieteikumu tēvs vērsās arī pie pagaidu noregulējuma tiesneša ar lūgumu steidzami un pagaidu kārtībā noteikt bērna otro dzīvesvietu pie viņa.
20 Kad tēvs saprata, ka māte nav paredzējusi atgriezties Beļģijā kopā ar viņu kopīgo bērnu, viņš savus lūgumus pagaidu noregulējuma tiesnesim un Tribunal de la jeunesse de Bruxelles mainīja, lūdzot noteikt vienpersonisku aizgādību, bērna galveno dzīvesvietu un aizliegumu mātei atstāt Beļģiju kopā ar bērnu. Savukārt māte apstrīdēja Beļģijas tiesu starptautisko jurisdikciju, lūdzot piemērot regulas 15. pantu un nodot lietu Polijas tiesām, kurām ir īpaša saikne ar bērna situāciju, jo viņš dzīvo Polijā un jau ir reģistrēts pirmsskolas izglītības iestādē.
21 Ar 2013. gada 19. decembra rīkojumu pagaidu noregulējuma tiesnesis atzina savu jurisdikciju un, ievērojot steidzamību, pagaidu kārtībā apmierināja tēva lūgumus.
22 Ar 2014. gada 26. marta spriedumu Tribunal de la jeunesse de Bruxelles, apstiprinājusi savu jurisdikciju, noteica vecāku kopīgu aizgādību, uzticēja mātei bērna galveno dzīvesvietu un uz laiku, proti, katru otro nedēļas nogali, piešķīra tēvam otro dzīvesvietu, nosakot viņam pienākumu ierasties Polijā.
23 Uzskatot, ka ar šo spriedumu tiek atzīta par spēkā esošu viņu kopējā bērna nelikumīga aizvešana uz Poliju un atzītas šī fakta pozitīvās juridiskās sekas, tēvs minēto spriedumu pārsūdzēja Cour d’appel de Bruxelles [Briseles Apelācijas tiesa], galvenokārt lūdzot noteikt vienpersonisku aizgādību, kā arī noteikt bērna galveno dzīvesvietu.
24 Vienlaicīgi ar tiesvedību pēc būtības Beļģijas tiesās tēvs 2013. gada 20. novembrī Beļģijas centrālajā iestādē iesniedza pieteikumu par bērna tūlītēju atpakaļatdošanu Beļģijā, piemērojot Hāgas 1980. gada konvencijā paredzēto atpakaļatdošanas procedūru.
25 2014. gada 13. februārī Ploņskas rajona tiesa (Polija) konstatēja, ka bērna māte viņu ir aizvedusi nelikumīgi un ka pirms aizvešanas bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija Beļģijā. Tiesa tomēr nosprieda pieņemt nolēmumu par bērna neatdošanu atpakaļ, pamatojoties uz Hāgas 1980. gada konvencijas 13. panta b) punktu.
26 Beļģijas centrālā iestāde, saņēmusi no Polijas centrālās iestādes minētā nolēmuma par neatdošanu atpakaļ kopiju un attiecīgos dokumentus, 2014. gada 10. aprīlī šos lietas materiālus iesniedza Tribunal de première instance francophone de Bruxelles [Briseles franciski runājošās daļas Pirmās instances tiesas] kancelejā; tā lūdza pusēm iesniegt savus prasījumus. Tēva 2014. gada 9. jūlijā iesniegtie prasījumi šajā tiesā tika uzskatīti par prasības celšanu Tribunal de première instance francophone de Bruxelles priekšsēdētājam, kuram saskaņā ar Tiesu kodeksa 1322.i pantu, redakcijā, kas bija piemērojama pirms 2013. gada 30. jūlija Likuma par ģimenes lietu tiesas izveidi stāšanās spēkā, bija jurisdikcija izskatīt jautājumu par aizgādību pār bērnu saskaņā ar regulas 11. panta 6. un 7. punktu. Saskaņā ar Tiesu kodeksa 1322.i pantu prasības celšana minētajā tiesā aptur aizsāktās tiesvedības tiesās, kas izskata strīdus par vecāku atbildību vai ar to saistītas lietas. Pēc minētā likuma stāšanās spēkā lieta tika no jauna nodota Tribunal de la famille de Bruxelles [Briseles Ģimenes lietu tiesai].
27 Ar 2014. gada 30. jūlija starpspriedumu, kas attiecībā uz māti tika pieņemts aizmuguriski, Cour d’appel de Bruxelles apstiprināja Tribunal de la jeunesse de Bruxelles pieņemto nolēmumu, ciktāl tajā tika konstatēta Beļģijas tiesas starptautiskā jurisdikcija izskatīt lietu saistībā ar jautājumiem par vecāku atbildību pēc būtības. Turpretī, konstatējusi, ka starplaikā Tribunal de première instance francophone de Bruxelles priekšsēdētājam puses ir iesniegušas lūgumu, pamatojoties uz regulas 11. panta 6. un 7. punktu, minētā apelācijas tiesa apturēja lietas izskatīšanu pēc būtības un lūdza Beļģijas centrālajai iestādei iekļaut tajā celtās prasības lietas materiālos visus lietas materiālus, ko šī iestāde, piemērojot Tiesu kodeksa 1322.i pantu, bija nosūtījusi Tribunal de première instance francophone de Bruxelles kancelejai. Visbeidzot, gaidot regulas 11. panta 6.–8. punktā paredzētās procedūras iznākumu šajā tiesā, Cour d’appel de Bruxelles pieņēma pagaidu nolēmumu un piesprieda mātei paziņot tēvam savas un bērna jaunās dzīvesvietas adresi, un paredzēja noteikumus, kā tēvs varētu īstenot saskarsmes tiesības ar bērnu.
28 Tā kā māte atteicās darīt zināmu savu un bērna dzīvesvietas adresi, tēvs nevarēja izmantot viņam piešķirtās saskarsmes tiesības.
29 Vienlaicīgi ar tiesvedībām, kuras Beļģijā īstenoja tēvs, arī māte Polijā cēla vairākas prasības tiesā saistībā ar vecāku atbildību. Polijas tiesas, konstatējot, ka prasība vispirms tikusi celta Beļģijas tiesā, kura bija atzinusi savu starptautisko jurisdikciju, atzina, ka tām nav jurisdikcijas šajā jomā.
30 Ar galīgo nolēmumu, kas pieņemts 2014. gada 8. oktobrī, Tribunal de la famille de Bruxelles nodeva lietu Cour d’appel de Bruxelles, pamatojoties uz to, ka tēvs pirms bērna nelikumīgās aizvešanas bija vērsies Beļģijas tiesās regulas 11. panta 7. punkta izpratnē un ka debates pēc būtības norisinājās minētajā apelācijas tiesā.
31 Cour d’appel de Bruxelles uzskata, ka saskaņā ar Beļģijas tiesībām nevar uzskatīt, ka tajā ar Tribunal de la famille de Bruxelles 2014. gada 8. oktobra pieņemto spriedumu par lietas nodošanu būtu celta regulas 11. panta 6.–8. punktā minētā prasība. Minētā apelācijas tiesa faktiski uzskata, ka tajā šāda prasība varēja tikt celta tikai ar apelācijas sūdzību, ko par šo spriedumu iesniegtu kāda no pusēm.
32 Šī tiesa jautā, vai, ņemot vērā ātruma un efektivitātes prasības, kurām ir jāatbilst regulas 11. panta 6.–8. punktā minētajai tiesvedībai, šī panta 7. punkts neļauj dalībvalsts tiesībās piešķirt ekskluzīvu šīs tiesvedības izskatīšanas jurisdikciju specializētai tiesai un šī paša iemesla dēļ noteikt, ka kopš prasības celšanas brīža šajā tiesā tiek apturētas visas aizsāktās tiesvedības par aizgādību visās tiesās.
33 Tādējādi Cour d’appel de Bruxelles uzskata, ka Tiesai jāuzdod prejudiciāls jautājums par regulas 11. panta 7. un 8. punkta interpretāciju, lai varētu noteikt to Beļģijas tiesu, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar Savienības tiesībām, un, it īpaši, lai varētu nolemt, vai šai pašai apelācijas tiesai, kas lietu par vecāku atbildību izskata pēc būtības, ir jāpieņem nolēmums atbilstoši regulas 11. panta 6.–8. punktā paredzētajai procedūrai.
34 Šādos apstākļos Cour d’appel de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai regulas 11. panta 7. un 8. punkts var tikt interpretēti tādējādi, ka tie liedz dalībvalstij:
– dot priekšroku tiesu specializācijai vecāku izdarītas bērna nolaupīšanas gadījumā attiecībā uz šajās tiesību normās paredzēto procedūru pat tad, ja tiesā jau ir celta prasība pēc būtības par vecāku atbildību par bērnu?
– atņemt tiesai, kas lietu par vecāku atbildību par bērnu izskata pēc būtības, jurisdikciju lemt par aizgādību pār bērnu, kaut arī tai ir gan starptautiska, gan valsts iekšēja jurisdikcija lemt par vecāku atbildību par bērnu?”
Par steidzamības prejudiciālā nolēmuma procedūru
35 Cour d’appel de Bruxelles lūdz lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību pamatlietas ārkārtējās steidzamības dēļ. Tā attiecoties uz aizgādību un aizgādību pār bērnu tādā kontekstā, kur pastāvot risks neatgriezeniski pārraut saikni starp tēvu un dēlu, jo dēlam šobrīd ir liegts kontaktēties ar savu tēvu.
36 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz tādas regulas interpretāciju, kas tika pieņemta, īpaši pamatojoties uz EKL 61. panta c) punktu, kurš jaunajā redakcijā ir LESD 67. pants, kas ir ietverts LESD trešās daļas V sadaļā, kura attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, līdz ar to minētais lūgums ietilpst Reglamenta 107. pantā paredzētās steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedības piemērošanas jomā.
37 Otrkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka SF atsakās izpildīt Cour d’appel de Bruxelles 2014. gada 30. jūlijā pieņemto nolēmumu, ar kuru tā, pirmkārt, piesprieda SF astoņu dienu laikā no minētā sprieduma nosūtīšanas paziņot RG viņas un bērna jaunās dzīvesvietas adresi un, otrkārt, nosprieda, ka RG ir saskarsmes tiesības attiecībā uz TE katru [otro] nedēļas nogali, ja vien starp pusēm netiek panākta citāda vienošanās.
38 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī lieta attiecas uz trīs gadus vecu bērnu, kurš jau ilgāk nekā gadu ir šķirts no sava tēva. Tādējādi pašreizējās situācijas paildzināšana, ko turklāt raksturo ievērojams attālums, kas šķir tēva dzīvesvietu no bērna dzīvesvietas, varētu būtiski apdraudēt bērna turpmākās attiecības ar viņa tēvu.
39 Šādos apstākļos Tiesas ceturtā palāta, pamatojoties uz Reglamenta 108. pantu, saskaņā ar tiesneša referenta priekšlikumu un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālo jautājumu
40 Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai regulas 11. panta 7. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalstij piešķirt specializētai tiesai jurisdikciju izskatīt jautājumus par bērna atpakaļatdošanu vai aizgādību pār bērnu šajās tiesību normās paredzētās procedūras ietvaros arī tad, ja tiesa lietu par vecāku atbildību par bērnu turklāt jau ir izskatījusi pēc būtības.
41 Jāatgādina, ka regulas mērķis nav vienveidot dažādu dalībvalstu materiālo un procesuālo tiesību normas. Tomēr šo valstu tiesību normas nedrīkst apdraudēt šīs regulas lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. spriedumu Rinau, C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 82. punkts).
42 Šādā kontekstā arī jāuzsver, ka no regulas preambulas 33. apsvēruma izriet, ka tajā ir atzītas pamattiesības un ievēroti hartā iekļautie principi, it īpaši, lai nodrošinātu to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas tās 24. pantā, tostarp tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem (šajā ziņā skat. spriedumu McB, C‑400/10 PPU, EU:C:2010:582, 60. punkts).
43 Saskaņā ar regulas 11. panta 6. punktu, ja pēc bērna nolaupīšanas tiesa pieņem nolēmumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar Hāgas 1980. gada konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties jānosūta tiesas nolēmuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas jurisdikcijas tiesai vai centrālajai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Jānorāda, ka tieša atsauce uz valsts tiesībām norāda, ka dalībvalstij, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas, ievērojot regulas mērķus, ir jānosaka tiesa, kurai ir jurisdikcija lemt par bērna atpakaļatdošanu pēc tam, kad dalībvalstī, uz kuru viņš ir aizvests, ir pieņemts nolēmums par neatdošanu atpakaļ.
44 Runājot par regulas 11. panta 7. punktu, tajā ir noteikts, ka, tiklīdz ir pieņemts tiesas nolēmums par neatdošanu atpakaļ, ja vien prasība jau nav celta kādā no dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesām, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem informāciju par šo tiesas nolēmumu, jāpaziņo par to pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus tiesā, lai tā izskatītu aizgādības par bērnu jautājumu. Taču ne minētajā regulas tiesību normā, ne tās 11. panta 6. punktā nav norādīta valsts tiesa, kurai būtu jurisdikcija izskatīt jautājumu par aizgādību pār bērnu pēc tam, kad ir pieņemts nolēmums par neatdošanu atpakaļ. Tas pats attiecas uz šī panta 8. punktu.
45 Šajā saistībā, ja atbilstoši regulas 11. panta 7. punktam šai tiesai vai centrālajai iestādei ir jānosūta pusēm nolēmuma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts saskaņā ar Hāgas 1980. gada konvencijas 13. pantu, kopija, lai vajadzības gadījumā varētu izskatīt jautājumu par aizgādību pār bērnu, ja vien prasība jau nav celta kādā no dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesām, jautājums par to, vai gadījumā, ja šāda prasība ir celta, tiesa, kurai dalībvalsts ir noteikusi jurisdikciju veikt šo pārbaudi, zaudē šo jurisdikciju par labu citām šīs pašas dalībvalsts tiesām, ir jāizskata saskaņā ar valsts tiesībām.
46 Kā norāda ģenerāladvokāts sava viedokļa 60. punktā, regulas 11. panta 7. punkts nav uzskatāms par tiesību normu, kuras mērķis ir noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija, bet drīzāk par tehniska rakstura normu, kuras mērķis galvenokārt ir noteikt informācijas saistībā ar nolēmuma par neatdošanu atpakaļ paziņošanas noteikumus.
47 Turklāt var atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru no regulas 11. panta 7. punkta nevar secināt, ka nolēmums par aizgādību pār bērnu būtu obligāts priekšnosacījums, lai vajadzības gadījumā varētu pieņemt nolēmumu par bērna atpakaļatdošanu. Šī pēdējā starpnolēmuma mērķis ir arī īstenot administratīvo un tiesas procesu mērķus, proti, sakārtot bērna situāciju (šajā ziņā skat. spriedumu Povse, C‑211/10 PPU, EU:C:2010:400, 53. punkts).
48 Tā kā Beļģijas valdība norāda, ka saskaņā ar valsts procesuālo tiesību normām specializētā tiesa, kas izskata jautājumu par bērna atpakaļatdošanu, piemērojot regulas 11. panta 6.–8. punktu, pēc kādas no pusēm lūguma var nosūtīt lietu apelācijas tiesai, kas lietu par vecāku atbildību izskata pēc būtības, lai tā lemtu par šo jautājumu par atpakaļatdošanu, kā arī par jautājumu par aizgādību pār bērnu, šis jautājums attiecas uz valsts tiesību interpretāciju un nav Tiesas kompetencē. Tādējādi par minēto jautājumu ir jālemj Beļģijas tiesām.
49 No iepriekš minētā izriet, ka valsts tiesas, kurai ir jurisdikcija izskatīt jautājumus par atpakaļatdošanu vai aizgādību pār bērnu atbilstoši regulas 11. panta 6.–8. punktā noteiktajai procedūrai, noteikšana ir dalībvalstu ziņā arī tad, ja dienā, kad tiek paziņots nolēmums par bērna neatdošanu atpakaļ, tiesa lietu par vecāku atbildību par šo bērnu jau izskata pēc būtības.
50 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 41. punkta, šāda izvēle nevar apdraudēt regulas lietderīgo iedarbību.
51 Tas, ka dalībvalsts piešķir specializētai tiesai jurisdikciju izskatīt jautājumus par bērna atpakaļatdošanu vai aizgādību pār bērnu regulas 11. panta 7. un 8. punktā paredzētās procedūras ietvaros pat tad, ja tiesa turklāt lietu par vecāku atbildību par bērnu jau ir izskatījusi pēc būtības, pats par sevi neapdraud regulas lietderīgo iedarbību.
52 Tomēr ir jāpārliecinās par to, lai tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā, šāda jurisdikcijas piešķiršana atbilstu bērna pamattiesībām, kas norādītas hartas 24. pantā, īpaši šo procedūru ātruma mērķim.
53 Attiecībā uz ātruma mērķi ir jāatgādina, ka, piemērojot atbilstošās valsts tiesību normas, valsts tiesai, kurai tās ir jāinterpretē, tas ir jādara Savienības tiesību un, īpaši, regulas gaismā.
54 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka regulas 11. panta 7. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tie pieļauj dalībvalstij piešķirt specializētai tiesai jurisdikciju izskatīt jautājumus par bērna atpakaļatdošanu vai aizgādību pār bērnu šajās tiesību normās paredzētās procedūras ietvaros arī tad, ja tiesa lietu par vecāku atbildību par bērnu turklāt jau ir izskatījusi pēc būtības.
Par tiesāšanās izdevumiem
55 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 11. panta 7. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tie pieļauj dalībvalstij piešķirt specializētai tiesai jurisdikciju izskatīt jautājumus par bērna atpakaļatdošanu vai aizgādību pār bērnu šajās tiesību normās paredzētās procedūras ietvaros arī tad, ja tiesa lietu par vecāku atbildību par bērnu turklāt jau ir izskatījusi pēc būtības.
[Paraksti]
i Pēc lūguma piemērot anonimizāciju apmierināšanas šā sprieduma galvenē, ievada daļā, kā arī 2., 14., 15. un 37. punktā minētie personvārdi ir aizstāti ar burtiem.