ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 7. martā (1)
Lieta C‑22/18
TopFit e.V.,
Daniele Biffi
pret
Deutscher Leichtathletikverband e.V.
(Amtsgericht Darmstadt (Darmštates pirmās instances tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pilsonība – LESD 18., 21., 49. un 165. pants – Diskriminācija pilsonības dēļ – Noteikums, ar kuru Savienības pilsonim, kas veic uzņēmējdarbību uzņemošajā dalībvalstī, atņem tiesības piedalīties valsts amatieru čempionātos vieglatlētikā vecuma grupā “virs 35” vienlīdzīgos apstākļos ar šīs dalībvalsts pilsoņiem – Iespēja piedalīties “bez vērtējuma”, nepieļaujot vietu piešķiršanu ārvalstniekiem visās vecuma kategorijās – Pārejas perioda neesamība Savienības pilsoņiem, kas veica uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī noteikuma grozīšanas laikā – Brīvības veikt uzņēmējdarbību horizontālā iedarbība – Ierobežojums – Attaisnojums – Samērīgums
1. Daniele Biffi, Itālijas pilsonis un otrais prasītājs pamatlietā, dzīvo Vācijā kopš 2003. gada. Tur viņš nodarbojas ar uzņēmējdarbību, sniedzot pakalpojumus kā vieglatlētikas treneris un personīgais treneris, un tiesas sēdē tika minēts, ka viņam ir sava tīmekļvietne, kurā tiek reklamēti šie pakalpojumi (2). D. Biffi ir aktīvi iesaistīts vieglatlētikas sacensībās kā amatieris vecuma grupā “virs 35”. Viņš dzīvo Vācijā kopā ar savu ģimeni.
2. 2012. gadā D. Biffi atteicās no savām tiesībām piedalīties sacensībās Itālijas amatieru vieglatlētikas federāciju paspārnē. Vismaz kopš tā laika līdz 2016. gadam – kā Vācijā dzīvojošs Itālijas pilsonis un ilgāk nekā gadu Berlīnes vieglatlētikas kluba, t.i., TopFit e.V. (pirmais prasītājs pamatlietā, turpmāk tekstā – “TopFit”) biedrs – D. Biffi varēja sacensties par “nacionālā čempiona” titulu savā vecuma kategorijā un viņa izcīnītās vietas katrā ziņā tika reģistrētas. Dažādi viņa sasniegumi, t.i., iegūtie tituli un vietas, ir parādīti viņa tīmekļvietnē (3).
3. Tomēr 2016. gadā Deutscher Leichtathletikverband e.V. (Vācijas vieglatlētikas asociācija, turpmāk tekstā – “DLV”), kas ir atbildētāja pamatlietā un saskaņā ar privāttiesībām dibināta asociācija, grozīja savus noteikumus. Līdz ar šiem grozījumiem tiesības sacensties par “nacionālā čempiona” titulu visās vecuma kategorijās tika ierobežotas tādējādi, ka iegūt šo titulu var tikai Vācijas pilsoņi. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem sportisti, kuriem ir tāda pati situācija kā D. Biffi, var piedalīties valsts čempionātos, bet tikai “bez vērtējuma”. Šāds nosacījums neļauj piešķirt šādiem sportistiem nedz vietu individuālos skrējienos (piemēram, pirmo, otro vai trešo vietu), nedz “nacionālā čempiona” titulu. Tomēr tas neaizliedz piedalīties citās DLV organizētajās sacensībās, piemēram tajās, kas notiek reģionālā līmenī.
4. TopFit un D. Biffi apstrīdēja šo jauno noteikumu Amtsgericht Darmstadt (Darmštates pirmās instances tiesa; turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”), kura, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzdeva Tiesai trīs jautājumus. Šie jautājumi attiecas uz diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu (LESD 18. pants), Savienības pilsoņu tiesībām “brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs” (LESD 21. panta 1. punkts) un Eiropas Savienības pienākumu “palīdzēt risināt Eiropas sporta nozares jautājumus” (LESD 165. panta 1. punkta otrā rindkopa) un veikt darbības, lai attīstītu Eiropas dimensiju sportā (LESD 165. panta 2. punkts).
5. Es esmu nonācis pie secinājuma, ka DLV ir neatbilstoši rīkojusies ar D. Biffi tiesībām brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, konkrētāk, ar viņa tiesībām veikt uzņēmējdarbību atbilstoši LESD 49. pantam, galvenokārt tādēļ, ka nepastāv pārejas noteikumi, kuros tiktu ņemtas vērā tādu Savienības pilsoņu iegūtās tiesības kā D. Biffi, kuri jau ir ieguvuši tiesības sacensties vienlīdzīgos apstākļos ar uzturēšanās dalībvalsts pilsoņiem, iepriekš izmantojot savas tiesības “brīvi pārvietoties un dzīvot” tur (4). Šādos apstākļos DLV uzliktais ierobežojums ir nesamērīgs.
I. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
6. LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”
7. LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.”
8. LESD 49. panta pirmajā teikumā ir noteikts:
“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī.”
9. LESD 165. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts:
“Savienība palīdz risināt Eiropas sporta nozares jautājumus, ņemot vērā šīs nozares īpatnības, tās struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību, un tās sociālo un audzinošo nozīmi.”
10. LESD 165. panta 2. punktā ir noteikts:
“Savienības rīcības mērķi ir:
[..]
– attīstīt Eiropas dimensiju sportā, veicinot taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un sadarbību starp struktūrām, kas ir atbildīgas par sportu, kā arī sargājot sportistu, jo īpaši jaunāko sportistu, fizisko un morālo integritāti.”
11. LESD 165. panta 3. punktā ir noteikts:
“Savienība un dalībvalstis izglītības un sporta jomā sekmē sadarbību ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām, jo īpaši ar Eiropas Padomi.”
B. Dalībvalsts tiesības
12. Vācijas Vieglatlētikas noteikumu 5.2.1. punktā ir noteikts:
“Visos čempionātos principā var piedalīties visi sportisti, kuriem ir Vācijas pilsonība un spēkā esošas tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu no Vācijas asociācijām/vieglatlētu savienībām.”
13. 2016. gada 17. jūnijā atbildētāja izsvītroja 5.2.2. punktu. Tajā bija noteikts:
“Savienības pilsoņiem ir tiesības piedalīties Vācijas čempionātos, ja viņiem ir tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu no Vācijas klubiem/vieglatlētu savienībām, un tādas viņiem ir jau vienu gadu.”
14. Kopš 2016. gada 17. jūnija ir piemērojams šāds noteikums (turpmāk tekstā – “apstrīdētais noteikums”) (5):
“Saskaņā ar Vācijas Vieglatlētikas noteikumu 5.2.4. punktu ārvalstniekiem, kuriem ir tiesības startēt sacensībās, pārstāvot nacionālo federāciju, var tikt dotas tiesības piedalīties bez vērtējuma, ja to atļauj federālās komitejas priekšsēdētājs vai organizators pirms sporta pasākuma norises. Sīkāka informācija par dalību bez vērtējuma ir izklāstīta valsts noteikumos par Starptautisko sacensību noteikumu 142.1. punktu.” (6)
II. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
15. D. Biffi ir dzimis 1972. gadā. Kā minēts iepriekš, viņš ir Itālijas pilsonis, dzīvo Vācijā kopš 2003. gada un vismaz kopš 2012. gada piedalās Vācijas čempionātos. 2012. gadā viņš atteicās no savām tiesībām piedalīties sacensībās, pārstāvot Itālijas vieglatlētikas asociāciju. Viņš nodarbojas ar uzņēmējdarbību kā sporta treneris un personīgais treneris. Pārsvarā viņš piedalās 60, 100, 200 un 400 m skrējienos un laikposmā no 2012. līdz 2016. gadam regulāri un veiksmīgi sacentās ar Vācijas pilsoņiem vienlīdzīgos apstākļos.
16. Atbilstoši Vācijas Vieglatlētikas noteikumiem D. Biffi bija tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot TopFit. Savukārt TopFit ir locekle Berliner Leichtathletik Verband (Berlīnes Vieglatlētikas apvienība) sastāvā, kas ir reģionālā vieglatlētikas apvienība un pati par sevi ir DLV locekle. DLV ir federālā jumta apvienība, kas apvieno Vācijas vieglatlētikas apvienības un organizē valsts čempionātus vieglatlētikā gan gados jaunajiem sportistiem, kas nodarbojas ar augstākā līmeņa sportu, gan t.s. “senioriem”, proti, vecuma grupām “virs 35” masu sportā.
17. Vācijas Vieglatlētikas noteikumu 1. panta pirmajā teikumā ir noteikts, ka visiem reģionālo (Land) apvienību klubu biedriem ir tiesības piedalīties vieglatlētikas pasākumos saskaņā ar šo noteikumu normām.
18. 2016. gada 17. jūnijā DLV padome grozīja Vācijas Vieglatlētikas noteikumus tādējādi, ka Savienības pilsoņi, kuriem jau vienu gadu ir bijušas tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu no Vācijas asociācijām/vieglatlētu savienībām, vairs nevar piedalīties valsts čempionātos uz tāda paša pamata, kāds tas bija pirms tam (skat. šo secinājumu 3. un 14. punktu). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka atbildētāja pamatoja savu lēmumu tādējādi, ka par Vācijas čempionu ir jākļūst personai, kurai ir arī tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot “GER” (Vācija). Šādi saskaņā ar atbildētājas 2017. gada nominēšanas vadlīnijām galvenokārt ir nominēti Vācijas čempioni. DLV norādīja, ka neesot arī iespējams attiecībā uz senioru sportu paredzēt noteikumus, kas atšķirtos no jauniešu vai profesionālajam sportam piemērojamajiem noteikumiem.
19. Vācijas senioru čempionātam telpās, kas notika 2017. gada 4. un 5. martā Erfurtē [Erfurt], TopFit pieteica D. Biffi 60 m, 200 m un 400 m disciplīnām. DLV noraidīja šo pieteikumu. TopFit un D. Biffi ierosināja procedūru pret noraidījumu, vēršoties Verbandsrechtsausschuss (Apvienības juridisko lietu komiteja). Tā noraidīja savu materiāltiesisko kompetenci un piekrita, ka tiek celta prasība parastajā tiesā. TopFit un D. Biffi neapstrīdēja izslēgšanu no 2017. gada 4. un 5. marta Vācijas senioru čempionāta telpās.
20. No 2017. gada 30. jūnija līdz 2. jūlijam DLV rīkoja Vācijas senioru čempionātu Citavā [Zittau]. D. Biffi noteiktajā termiņā atkal izpildīja kvalifikācijas normatīvus 100 m, 200 m un 400 m disciplīnās. TopFit un D. Biffi cēla prasību iesniedzējtiesā, lai garantētu dalību šajās sacensībās. Pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts steidzamības neesamības dēļ.
21. D. Biffi piedalījās Citavas sacensībās bez viņa sasniegumu iekļaušanas vērtējumā. 100 m skrējienā viņš uzrādīja trešo ātrāko laiku priekšskrējienos, taču viņš netika pielaists pie finālskrējiena. 200 m disciplīnā notika tikai skrējieni, kas tika vērtēti pēc noskrietā laika. Netika rīkoti kvalifikācijas apļi, bet gan abu noskrieto skrējienu laiki tika vērtēti kā finālskrējiena laiki. D. Biffi bija trešais ātrākais skrējiena laiks. 400 m skrējienā viņš nevarēja piedalīties savainojuma dēļ.
22. TopFit un D. Biffi cēla prasību iesniedzējtiesā, lai saņemtu atļauju piedalīties un tikt vērtētam nākotnes valsts čempionātos. Viņi uzskata, ka pilsonības kritērija paredzēšana, piešķirot tiesības piedalīties valsts čempionātos senioru sportā, neatbilst Savienības tiesībām un ka D. Biffi var atsaukties uz iegūtajām tiesībām. DLV pauž pretēju nostāju. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tai arī ir jāizlemj, vai D. Biffi rezultāti valsts čempionātā, kas notika Citavā, būtu jāreģistrē vērtēšanas nolūkā.
23. Saskaņā ar LESD 267. pantu iesniedzējtiesa, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzdeva šādus jautājumus:
“1) Vai LESD 18., 21. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda tiesību norma dalībvalsts apvienības vieglatlētikas noteikumos, atbilstoši kurai piedalīšanās valsts čempionātos ir atkarīga no dalībvalsts pilsonības, ir uzskatāma par aizliegtu diskrimināciju?
2) Vai LESD 18., 21. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts apvienība īsteno aizliegtu diskrimināciju pret sportistiem amatieriem, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, tiem gan dodot iespēju piedalīties valsts čempionātos, taču ļaujot tiem piedalīties tikai “ārpus” vai “bez vērtējuma” un neļaujot piedalīties finālskrējienos un finālcīņās?
3) Vai LESD 18., 21. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts apvienība īsteno aizliegtu diskrimināciju pret sportistiem amatieriem, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, izslēdzot tos no valsts titulu vai attiecīgi vietu piešķiršanas?”
24. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza TopFit, DLV, Spānijas un Polijas valdības un Eiropas Komisija. Visi šie lietas dalībnieki, izņemot Poliju, piedalījās 2018. gada 13. decembra tiesas sēdē.
III. Rakstveida apsvērumu kopsavilkums
25. TopFit apgalvo, ka saskaņā ar spriedumu Bosman LESD 21. panta 1. punkts attiecas uz privāttiesību normām, kas tiek pieņemtas atbilstoši privātās apvienības, tādas kā DLV, noteikumiem (7). Lietā Bosman izstrādātie noteikumi neaprobežojoties tikai ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un esot piemērojami LESD 21. panta 1. punktam.
26. Dalība sacensībās, tapāt kā amatieru sports, ietilpstot LESD normatīvajā jomā, un līdz ar to LESD 18. pants esot piemērojams pamatlietai, jo neesot tāda jēdziena kā tīri amatieru sports.
27. Ierobežojums dalībai amatieru sportā apgrūtina pāreju uz nodarbošanos ar sportu profesionālajā līmenī, tādējādi radot netiešu ietekmi uz saimniecisko dzīvi. LESD 45. pants tiekot pārkāpts, ja pret Savienības pilsoni izturas mazāk labvēlīgi salīdzinājumā ar izturēšanos pret attiecīgās valsts pilsoni saistībā ar privāto dzīvi un/vai piekļuvi priekšrocībām sociālajā un kultūras jomā. Piekļuve sporta aktivitātēm esot sociālā priekšrocība, kas veicina integrāciju, savukārt tādu sportistu kā D. Biffi izslēgšana no čempionātiem esot pretrunā Eiropas projektam un neatbilstot LESD 165. panta 2. punkta pēdējā ievilkumā norādītajiem mērķiem. Klubu interese investēt Savienības pilsoņos, kuri nav attiecīgās dalībvalsts pilsoņi, samazināšoties.
28. Objektīvā attaisnojuma esamība esot atkarīga no tā, vai attiecīgajam noteikumam ir leģitīms mērķis, vai tas ir piemērots šī mērķa sasniegšanai un vai tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Par samērīgu esot uzskatāms tāds ierobežojums, saskaņā ar kuru sportistam ir jābūt kluba biedram noteiktā minimālā perioda laikā. Tādējādi, lai gan nedrīkstot uzstāt uz valsts čempionātu atvēršanu visiem Savienības pilsoņiem, taču drīkstot uzstāt uz to, ka dalībai ir jābūt atvērtai Savienības pilsoņiem, ja tas ir saistīts ar noteiktu tādu pamatbrīvību īstenošanu kā, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties. TopFit arī atsaucas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.
29. DLV ieskatā TopFit nav locus standi, jo tā tika nolemts iesniedzējtiesas 2017. gada 14. jūnija spriedumā, kaut arī DLV atzīst, ka šo argumentu nav saistībā ar šo pamatlietu iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. LESD 18. un 21. pants aizsargājot tikai Savienības pilsoņus, nevis juridiskās personas, tādas kā TopFit. LESD 165. pants nedodot nekādas tiesības tādiem klubiem kā TopFit (8).
30. DLV ieskatā pirmais jautājums ir hipotētisks, jo TopFit neesot liegtas tiesības piedalīties Vācijas čempionātos senioriem. Strīds esot drīzāk par to, vai D. Biffi būtu jāatļauj sacensties ar vērtējumu, lai viņš varētu kļūt par Vācijas čempionu (9).
31. Turklāt pamatlieta attiecoties vienīgi uz Vācijas (10) iekšēju situāciju, jo Vācijas robežas netiek šķērsotas.
32. DLV atsaucas uz to, ka Tiesa ir nospriedusi, ka diskriminācijas aizliegums neietekmē sporta komandu sastāvu, it īpaši nacionālajās izlasēs, kuru izveide ir vienīgi sportisko interešu jautājums (11). DLV atbalsta ierobežojumu, saskaņā ar kuru medaļu piešķiršana un nacionālo rekordu atzīšana par labu sportistiem, kas ir attiecīgās valsts pilsoņi, tiekot uztverta kā vienīgi sportisko interešu jautājums (12).
33. Spānija uzskata, ka valstsvienības atlase kādai sporta disciplīnai ir leģitīms mērķis un ka ierobežojumi, kas ieviesti valsts čempionātiem vieglatlētikā, ir samērīgi (13) un netraucē uzturēšanas valstī dzīvojošo ārvalstu sportistu profesionālo attīstību. Valsts čempionāti individuālajās disciplīnās tradicionāli tiekot izmantoti valstsvienību atlasei svarīgām starptautiskām sacensībām. Ārvalstnieku dalība varot traucēt šo procesu.
34. Polija norāda, ka Savienības kompetence saskaņā ar LESD 165. pantu ir ļoti ierobežota sporta jautājumos. Saskaņā ar LESD 6. panta e) punktu Savienības kompetencē esot tikai veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības sporta jomā. Turklāt spēles starp dažādām nacionālām izlasēm esot tāda jautājuma piemērs, kas attiecas uz tīri sportiskajām interesēm, bet Polija atzīst, ka attiecīgo noteikumu tvērumam ir jābūt ierobežotam ar to attiecīgo mērķi (14).
35. Turklāt Polija uzskata, ka pamatlieta ir par to, vai amatieru sports ietilpst Līgumu piemērošanas jomā, un ka šīs aktivitātes nav uzskatāmas par saimnieciskām. Tomēr, tāpat kā Komisija, Polija norāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka piekļuve brīvā laika aktivitātēm, kas ir pieejamas dalībvalstī, uz kuru Savienības pilsonis ir pārcēlies, izriet no šīs pārvietošanās brīvības (15).
36. Polija piekrīt Komisijai, ka sporta un valsts sacensību organizēšana ir iekļauta Eiropas sporta vēsturiskajā un kultūras kontekstā (16). Tā grozīšana varētu samazināt sporta pievilcību skatītājiem. Polija arī pauž bažas par sporta lomu sporta valstsvienību atlasē.
37. Komisijas ieskatā amatieru sports ietilpst Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā četru iemeslu dēļ.
38. Pirmkārt, darba ņēmēju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ietverot sociālās priekšrocības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu (17). Otrkārt, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības uz brīvu pārvietošanos iekļaujot piekļuvi brīvā laika aktivitātēm uzņemošajā dalībvalstī (18) un uz šo piekļuvi attiecoties vienlīdzīgas attieksmes princips saskaņā ar LESD 18. pantu. Treškārt, Komisija uzsver sporta nozīmi sociālajai iekļaušanai, integrācijai, sociālo tīklu un nodarbinātības iespēju attīstībai (19), tāpēc šie aspekti esot jāņem vērā, interpretējot tiesību normas par pilsonību. Ceturtkārt, ar Lisabonas līgumu Savienības tiesību tvērums tika būtiski paplašināts attiecībā uz sportu (skat. LESD 6. panta e) punktu un LESD 165. pantu), piešķirot pilnvaras šajā jomā.
39. LESD 18. un 21. pants esot piemērojami tādai valsts federācijai kā DLV, kuru reglamentē privātās tiesības, tādējādi, ka privātās, un šajā gadījumā – monopolistiskās, struktūras darbībai nebūtu jātraucē valstī veicamā brīvās pārvietošanās šķēršļu likvidēšana (20).
40. Tomēr šķērslis D. Biffi tiesībām brīvi pārvietoties esot samērīgs (21). Ārvalstnieki joprojām varot piedalīties reģionālās un vietējās sacensībās. Valsts čempioniem esot jābūt sasaistei ar dalībvalsti, kura organizē čempionātu. Pretējā gadījumā rodoties problēmas ar identifikāciju publiskajā vidē.
A. Ievada apsvērumi
1. Prejudiciālie iebildumi
41. DLV arguments par to, ka konkrētajā strīdā pārrobežu elements nav tik būtisks, lai to iekļautu tiesas jurisdikcijā, ir noraidāms. Ja Savienības pilsonis ir “izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties”, viņa situācija ietilpst LESD 18. panta piemērošanas jomā (22). Turklāt D. Biffi apgalvo, ka viņa uzņēmējdarbību uzņemošajā dalībvalstī, t.i., Vācijā, nelabvēlīgi ietekmē diskriminācija pilsonības dēļ (23). Situācija ir saistīta ar tirdzniecību starp dalībvalstīm (24). Tas, ko Tiesa ir nospriedusi lietā Bosman, proti, ka profesionālā futbolista darba piedāvājumu pieņemšana pāri dalībvalstu robežām nenozīmē tikai iekšēju situāciju (25), attiecas arī uz pārrobežu pārvietošanos, kas ietver vieglatlētikas komercializāciju un uzņēmējdarbības izveidi.
42. Attiecībā uz to, vai TopFit ir locus standi, lai apstrīdētu DLV rīcības atbilstību Savienības tiesībām attiecībās ar D. Biffi, noteikumi, kas regulē locus standi, ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā, ievērojot Savienības tiesībās noteiktos ierobežojumus, kuri nav attiecināmi uz pamatlietu (26).
43. Visbeidzot, pretēji DLV nostājai, pirmais jautājums ir pieņemams. Pamatlietas mērķis ir noteikt pamatu, saskaņā ar kuru D. Biffi nākotnē varēs piedalīties vieglatlētikas čempionātos. Saskaņā ar Vācijas Vieglatlētikas noteikumiem dalība bez vērtējuma ir jāapstiprina federālās komitejas priekšsēdētājam vai pasākuma organizatoram (skat. šo secinājumu 14. punktu). Ņemot vērā, ka šo noteikumu dēļ ir paredzama tādu sportistu kā D. Biffi pilnīga izslēgšana no sacensībām, pirmais jautājums nav hipotētisks (27).
2. Dalībvalstu prakse attiecībā uz ārvalstnieku dalību valsts čempionātos vieglatlētikā
44. Dalībvalstu vidū nav vienotu normu vai prakses šajā jautājumā. Starptautiskās vieglatlētikas federāciju asociācijas (IAAF) (28) noteikumos arī nav šāda regulējuma (29). Patiešām, tiesību akti un prakse visās dalībvalstīs ir ļoti daudzveidīgi (30).
45. Piemēram, Spānijai, šķiet, pašlaik ir relatīvi atvērta politika attiecībā uz piekļuvi sacensībām, ievērojot prasību par piederību kādam klubam (bet ar paredzēto iespēju nodrošināt speciālu atļauju), kā arī kvotu un dzīvesvietu Spānijā (31), savukārt šī pēdējā prasība netiek piemērota, piemēram, Beļģijā (32). Tomēr tikai Spānijas pilsoņi var kļūt par nacionālajiem čempioniem.
46. Turpretim Dānijā ārvalstniekiem ir ļauts piedalīties sacensībās tikai ar speciālās organizējošās federācijas lēmumu, un tas nozīmē, ka tikai Dānijas pilsonis var kļūt par Dānijas čempionu un ārvalstniekiem nevar tikt piešķirta Dānijas sporta savienības medaļa. Dalība jebkādās sacensībās ir atļauta tikai ārvalstniekiem, kas ir dzīvojuši Dānijā vismaz sešus mēnešus (33). Gan Francijā (34), gan Beļģijā (35) tikai šo dalībvalstu pilsoņi var kļūt par šo valstu nacionālajiem čempioniem, savukārt nav nekādas skaidri izteiktas normas, kas liegtu ārvalstniekam kļūt par Zviedrijas nacionālo čempionu (36), un tas noteikti ir iespējams Kiprā (37).
47. Runājot par valsts rekordu piešķiršanu ārvalstniekiem, tas ir aizliegts, piemēram, Austrijā (38), Beļģijā (39), Kiprā (40), Dānijā (41) (izņemot senioriem), Francijā (42), Slovēnijā (43) un Zviedrijā (44). Dānijas (45), Spānijas (46), Francijas (47) un Slovēnijas (48) noteikumos ir skaidri norādīts, ka piešķirt medaļas ārvalstu sportistiem nav iespējams. Beļģijas noteikumos ir paredzēts, ka viņi nevar kāpt uz goda pjedestāla (49).
3. Kāpēc pamatlieta ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā?
48. Kaut arī iesniedzējtiesa uztver šo strīdu galvenokārt tādējādi, ka, ņemot vērā tā saistību gan ar diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ saskaņā ar LESD 18. pantu, gan ar Eiropas sporta nozares jautājumu risināšanas veicināšanu saskaņā ar LESD 165. pantu, tā ir saistīta ar Savienības pilsonību saskaņā ar LESD 21. pantu, tomēr pamatlieta ir par ierobežojumu, kas izriet no D. Biffi brīvības veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) diskriminācijas pilsonības dēļ.
49. Pamatlietas dalībnieki lielā mērā koncentrējas uz strīdu par to, vai noteikumi par personu brīvu pārvietošanos, kas bija izstrādāti Līguma sākotnējos noteikumos – vēl Romas līguma laikā, kā tos piemēroja Tiesa saistībā ar dalību sporta pasākumos –, ir attiecināmi uz LESD 21. pantu, proti, ar Lisabonas līgumu ieviesto pasākumu. Tomēr, pamatojoties uz pamatlietas faktiem, šī pieeja nav pamatota.
50. Tiesas sēdē atklājās, ka D. Biffi ir psiholoģijas treneris un personīgais treneris, līdz ar to viņš pelna iztiku ar sporta treniņiem. Viņš sadarbojas ar vairākām sporta apvienībām, bet arī nodrošina personīgus treniņus individuālajiem sportistiem. Viņš vada neatkarīgi organizētu uzņēmējdarbību. Viņš nav darba ņēmējs, līdz ar to ir izslēdzams “darba ņēmēja” statuss saskaņā ar LESD 45. pantu. Tiesas sēdē TopFit un D. Biffi pārstāvis norādīja, ka Vācijas nacionālā čempiona statuss varētu būt vērtīgs un svarīgs papildinājums D. Biffi vizītkartē. DLV to neapstrīdēja. Kā norādīts iepriekš (2. punktā), D. Biffi sasniegumi agrākos Vācijas valsts čempionātos jau ir norādīti viņa tīmekļvietnē.
51. Ņemot vērā iepriekš minēto, D. Biffi nevar uzskatīt par sportistu “amatieri”. Lietā Deliège (50) Tiesa nosprieda, ka “fakts, ka sporta apvienība vai federācija vienpusēji klasificē savus biedrus kā sportistus amatierus, pats par sevi nenozīmē, ka šie biedri neveic saimniecisko darbību” (51), un ekonomisko darbību veikšana ir tas ierosinošais faktors, kas nepieciešams gan Savienības normu par pārvietošanās brīvību piemērošanai (52), gan sporta aktivitāšu iekļaušanai Savienības tiesību piemērošanas jomā (53).
52. Tādējādi, tā kā es atzīstu Tiesas iedibināto judikatūru par to, ka, ņemot vērā Eiropas Savienības mērķus, sports ir pakļauts Savienības tiesībām tiktāl, ciktāl tas veido saimniecisko darbību (54), pamatlietā ir novērojama šāda situācija, jo D. Biffi darbs ir patiess un faktisks un nav tāds, kas būtu uzskatāms par pilnīgi nenozīmīgu vai palīgdarbu (55). Ņemot vērā, ka “saimnieciskās darbības” jēdziens nosaka vienas no Līgumā paredzētajām pamatbrīvībām tvērumu, tas nav jāinterpretē šauri (56).
53. Turklāt lietā Deliège (57), kas attiecās uz dalību individuālajā sportā un apgalvoto brīvās pārvietošanās ierobežojumu, Tiesa paskaidroja, ka (finanšu) grantu piešķiršana uz sporta rezultātu pamata, kā arī no valdības un privātiem sponsoriem ir svarīgs faktors, nosakot, vai sportists amatieris bija iesaistīts saimnieciskajā darbībā (58). Lietā Meca-Medina Tiesa piebilda, ka, “ja sports ir algots darbs vai apmaksāta pakalpojumu sniegšana, kā tas ir daļēji profesionālo vai profesionālo sportistu gadījumā, tas it īpaši ietilpst EKL 39. un nākamo pantu vai EKL 49. un nākamo pantu piemērošanas jomā” (59).
54. Saskaņā ar LESD 49. pantu tiesības veikt uzņēmējdarbību paredz “faktisku saimnieciskās darbības veikšanu ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību uz nenoteiktu laiku” (60), un atsauce uz šo laiku nošķir pakalpojumu sniegšanas brīvību saskaņā ar LESD 56. pantu un brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu (61).
55. D. Biffi ir nodzīvojis Vācijā 15 gadus, un nekas lietas materiālos neliecina, ka viņš sniedz savus pakalpojumus Vācijā kā sporta treneris pagaidu kārtā vai ka pastāv pārrobežu elements, piemēram, viņam sniedzot pakalpojumus no Itālijas. Viņš ir “stabili un ilgstoši iesaistīts” Vācijas ekonomiskajā dzīvē (62).
56. Tādējādi jebkāda diskriminācija, no kuras viņš būtu varējis ciest LESD 18. panta pārkāpšanas dēļ, ietilpst Līgumu piemērošanas jomā saskaņā ar LESD 49. pantu. LESD 18. pantā noteiktajam diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principam ar LESD 49. pantu ir sniegta īpaša izpausme attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādējādi Tiesai ir jālemj attiecībā uz LESD 49. pantu (63), to aplūkojot kopsakarā ar LESD 165. pantu, jo LESD 18. pants ir piemērojams patstāvīgi tikai tādās Savienības tiesībās reglamentētās situācijās, attiecībā uz kurām LESD nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu (64). To iemeslu dēļ, kurus es izskaidrošu turpmāk 97.–110. punktā, pamatlietā netiek aplūkots gadījums, saistībā ar kuru būtu jāapsver iespēja spert būtisku konstitucionālo soli ar mērķi paplašināt savu judikatūru, kas attiecas uz LESD 21. pantu un Eiropas pilsonības elementiem, to attiecinot uz privātpersonu strīdu horizontālo kontekstu (65), tādējādi liekot nevalstiskiem subjektiem tos ievērot.
57. Atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai, “apstāklis, ka valsts tiesa lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu formāli ir izteikusi, atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma, ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu” (66).
58. Līdz ar to trīs prejudiciālie jautājumi ir jāpārformulē vienā šādā jautājumā:
“Vai LESD 18., 21., 49. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts apvienība pret sportistiem amatieriem, kuriem nav dalībvalsts, kurā viņi dzīvo, pilsonības, liegdama viņiem iespēju piedalīties valsts čempionātos vai dodama iespēju piedalīties valsts čempionātos, taču ļaudama viņiem piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” vai “bez vērtējuma”, neļaujot viņiem piedalīties finālskrējienos un finālcīņās un izslēdzot viņus no nacionālo titulu vai vietu piešķiršanas, īsteno aizliegtu diskrimināciju?”
IV. Atbilde uz prejudiciālo jautājumu
A. Vai LESD 49. pants ir saistošs DLV?
59. Atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai 45., 49. un 56. pants ir piemērojami ne tikai publisko iestāžu darbībai, bet attiecas arī uz citāda veida normām, kuru mērķis ir kolektīvi regulēt algotu darbu, pašnodarbināto personu darbu un pakalpojumu sniegšanu (67). Tiesa cenšas novērst nevienlīdzību šajos pantos noteikto aizliegumu piemērošanā, jo darba nosacījumus dažādās dalībvalstīs reglamentē vai nu likumi vai citi normatīvie akti, vai arī koplīgumi un citi akti, ko noslēgušas vai pieņēmušas privātpersonas (68). Personu brīvas pārvietošanās un brīvas pakalpojumu sniegšanas starp dalībvalstīm šķēršļu atcelšana tiktu apdraudēta, ja valstiskās izcelsmes barjeru likvidēšana varētu tikt neitralizēta ar šķēršļiem, kas izriet no tādu organizāciju vai subjektu juridiskās autonomijas izmantošanas, kas nav publisko tiesību subjekti (69).
60. Tiesa vairakkārt ir nospriedusi, ka Līguma noteikumi par brīvu pārvietošanos attiecas uz sporta apvienību pieņemtiem noteikumiem (70), turklāt viens no ģenerāladvokātiem pauda viedokli, ka “sporta federāciju noteikumi principā ietilpst Kopienas tiesību piemērošanas jomā, ja tie attiecas uz saimnieciskajām attiecībām” (71).
61. Es atzīstu, ka visās lietās, kas tika izskatītas pirms pamatlietas, tika uzskatīts, ka sporta apvienību noteikumi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā situācijā, kurā attiecīgie noteikumi ierobežoja tādu sportā iesaistīto cilvēku aktivitātes, kas bija profesionāļi tādā ziņā, ka viņi saskaņā ar darba līgumu saņēma tiešu atalgojumu par dalību attiecīgās sporta aktivitātēs un šo atalgojumu tieši apdraudēja strīda pamatā esošie sporta apvienības noteikumi (72).
62. Tomēr tas nevar neatšķirties no jaunajiem DLV noteikumiem, kuriem – kā to var raksturot – ir netieša ietekme uz D. Biffi saimnieciskajām darbībām, samazinot viņa pakalpojumu sniegšanas pievilcību salīdzinājumā ar Vācijas sportistiem, kuri veic līdzīgu uzņēmējdarbību, bet kuriem ir pilnas tiesības piedalīties valsts čempionātos, iegūt kādu titulu un norādīt šo faktu un savus sasniegumus izcīnīto vietu ziņā katrā pasākumā savā tīmekļvietnē (skat. šo secinājumu 70. punktu). Patiešām, Tiesa lietā Deliège nosprieda, ka pakalpojumi paliek pakalpojumi pat tad, ja par tiem nemaksā tie, kuriem šie pakalpojumi tiek sniegti (73). Tas norāda uz saimnieciskās darbības netiešās ietekmes apjomu.
63. Tādējādi apstrīdētais noteikums attiecas uz “saimnieciskajām attiecībām”. Lietā International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union Tiesa nosprieda, ka LESD 49. pants attiecas uz arodbiedrību kolektīvo rīcību, lai piespiestu uzņēmumu slēgt darba koplīgumu ar arodbiedrību (74), jo kolektīvā rīcība ir “cieši saistīta” ar pieprasīto koplīgumu, līdz ar to rīcība ietilpst LESD 49. panta piemērošanas jomā (75).
64. Saikne starp jauno DLV noteikumu, kas aizliedz D. Biffi piedalīties valsts čempionātos vienlīdzīgos apstākļos ar Vācijas pilsoņiem, pietiekami cieši to saista ar kaitējumu, kas nodarīts D. Biffi uzņēmējdarbībai, lai šis noteikums ietilptu LESD 49. panta piemērošanas jomā. Tāpat, kā Tiesa nosprieda, diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums ir jāvērš pret privātā sektora darba devējiem attiecībā gan uz [algotiem] darbiniekiem, gan uz pašnodarbinātiem darba ņēmējiem saskaņā ar LESD 49. pantu (76), un arī tādām organizācijām kā DLV ir jābūt atbildīgām saskaņā ar LESD 49. pantu par darbībām, kas varētu negatīvi ietekmēt brīvību veikt uzņēmējdarbību un izraisīt diskrimināciju pilsonības dēļ, kura traucē šai brīvībai (77). Pretējā gadījumā tiek nodarīts kaitējums iekšējam tirgum.
65. Visbeidzot, Tiesa nesen lietā Egenberger (78) ir nospriedusi, ka Hartas 21. panta 1. punktā nostiprinātajam jebkādas diskriminācijas reliģijas vai pārliecības dēļ aizliegumam kā Savienības tiesību vispārējam principam ir imperatīvs raksturs, kurš pats par sevi ir pietiekams, lai privātpersonām rastos tiesības, uz ko tās var atsaukties starp tām esošajos strīdos jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, tostarp tad, ja diskriminācija izriet no līgumiem, kas noslēgti starp privātpersonām (79).
66. Hartas 21. panta 2. punktā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, “ievērojot Līgumu piemērošanas jomu”, kas nozīmē jomu, uz kuru attiecas Savienības tiesības. Ņemot vērā spriedumu lietā Egenberger un manus 56. punktā izklāstītos apsvērumus par to, ka izskatāmais strīds ietilpst diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma piemērošanas jomā brīvības veikt uzņēmējdarbību kontekstā atbilstoši LESD 18. un 49. pantam, TopFit un D. Biffi saskaņā ar Savienības tiesībām ir pilnībā tiesīgi vērst Hartas 21. panta 2. punktā nostiprināto aizliegumu pret tādu organizāciju kā DLV, jo “Savienības tiesību sistēmā šādi garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām” (80).
B. Vai ir bijis ierobežojums?
67. Tiesas judikatūra parasti ir strikta, ja runa ir par tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ. Ir nospriests, ka tiesiskais regulējums, kas paredz komercatļaujas militāro ieroču un militārās munīcijas tirdzniecībai un starpniecībai to pirkšanā un pārdošanā piešķiršanu ar nosacījumu, ka institūciju, kam ir likumiskās pārstāvības tiesības, locekļiem vai daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to pārstāvēt, ir jābūt Austrijas pilsoņiem, ir atzīstams par aizliegtu atšķirīgu attieksmi (81). Itālijas pilsonības prasība piekļuvei sociālajiem mājokļiem un samazinātajai hipotekāro kredītu likmei, pat attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Itālijā, nozīmēja, ka dalībvalsts nav izpildījusi savas saistības saskaņā ar LESD 49. un 56. pantu (82), ņemot vērā, ka tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir saistītas “ne tikai ar īpašiem noteikumiem par profesionālās darbības veikšanu, bet arī ar noteikumiem, kas attiecas uz dažādām vispārējām iespējām, kas palīdz veikt šīs darbības” (83). Papildus tam – prasība par pilsonību saskaņā ar Ungārijas un Latvijas tiesībām attiecībā uz notāru profesionālajām darbībām nesen tika atzīta par neatbilstošu LESD 49. pantam (84).
68. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “visu Līguma normu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Savienības pilsoņu visa veida nodarbinātību visā Savienības teritorijā un tās aizliedz pasākumus, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt kādu darbību citas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu izcelsmes valsts. Šādā kontekstā dalībvalstu pilsoņiem it īpaši ir ar Līgumu tieši piešķirtas tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju un tur uzturētos nolūkā veikt kādu darbību” (85).
69. Tādējādi ar LESD 49. pantu ir nesaderīgs jebkāds valsts pasākums, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu šajā pantā noteikto pamatbrīvību izmantošanu Savienības pilsoņiem (86).
70. D. Biffi ir neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar Vācijas pilsoņiem, kas sniedz vieglatlētikas trenera pakalpojumus šajā dalībvalstī, jo viņš vairs nevar atsaukties uz saviem sasniegumiem valsts sporta čempionātos ar mērķi padarīt savu uzņēmējdarbību pievilcīgāku. Patērētāja uzmanība visticamāk būs vērsta uz vieglatlētikas treneri, kurš reklamē savu turpinātu izcilību, uzrādot savus rezultātus valsts čempionātos vieglatlētikā.
71. Turklāt, ja Savienības tiesības atļautu dalībvalstu sporta federācijām grozīt noteikumus, kas ļauj rezidentiem ārvalstniekiem piedalīties valsts čempionātos, pēc tam, kad tāds uzņēmējs kā D. Biffi sāka veikt uzņēmējdarbību tur, tas varētu atturēt Savienības pilsoņus no izbraukšanas no savas izcelsmes dalībvalsts (kas var novest pie tiesību piedalīties valsts čempionātā šajā [izcelsmes] valstī zaudēšanas, kā tas notika D. Biffi gadījumā), kā arī no uzņēmējdarbības uzsākšanas, kura ietvertu dalības attiecīgajā sportā komercializāciju. Ar Savienības tiesībām ir nesaderīgs jebkāds valsts pasākums, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu pamatbrīvību izmantošanu Savienības pilsoņiem (87).
72. Es piekrītu, ka Savienības pilsoņi, kas pārvietojas no vienas dalībvalsts uz otru, lai dibinātu komercsabiedrības, nevar, tāpat kā darba ņēmēji, atsaukties uz Savienības tiesībām, lai uzņemošajā dalībvalstī nodrošinātu nosacījumus, saskaņā ar kuriem viņi nodarbojas ar uzņēmējdarbību savā mītnes dalībvalstī (88). Tomēr tas nekādā gadījumā nevar attaisnot tiešu diskriminējošu pasākumu, kas, ņemot vērā tās ietekmi uz saimniecisko darbību, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, it īpaši tad, kad rodas neizdevīga situācija salīdzinājumā ar uzņemošās valsts pilsoni (skat. šo secinājumu 70. punktu).
73. Tādējādi es uzskatu, ka D. Biffi situācija nav salīdzināma ar prasītāja situāciju Tiesas būtiskajā nolēmumā lietā Konstantinidis (89). D. Biffi ir radusies neizdevīga situācija salīdzinājumā ar to, kādu attieksmi saņemtu Vācijas pilsonis tādos pašos apstākļos, jo, kā tas bija lietā par Konstantinidis vārda (obligāto) pareizrakstību vai kļūdainu ierakstīšanu saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, zaudējot tiesības atsaukties uz saviem sasniegumiem valsts čempionātos turpmākos pasākumos, zināmā mērā tika traucēta D. Biffi brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar šo pantu (90). Turklāt Tiesa lietā Konstantinidis nosprieda, ka apstrīdētā pasākuma ietekme uz klientu piesaistīšanas iespēju bija būtisks faktors šajā vērtējumā (91).
C. Vai ierobežojums var tikt attaisnots?
1. Vispārējie principi
74. Gadījumiem par tiešu diskrimināciju Savienības pilsonības dēļ kopīgā iezīme ir tāda, ka tie parasti var tikt attaisnoti tikai ar atsauci uz citām Līgumu normām. Tādējādi Tiesa, piemēram, nosprieda, ka tiesiskais regulējums, kas paredz komercatļaujas militāro ieroču un militārās munīcijas tirdzniecībai un starpniecībai to pirkšanā un pārdošanā piešķiršanu ar nosacījumu, ka institūciju, kam ir likumiskās pārstāvības tiesības, locekļiem vai daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to pārstāvēt, ir jābūt Austrijas pilsoņiem, nevar būt pamatots ar LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktu par to dalībvalsts būtisku drošības interešu aizsardzību, kas attiecas uz ieroču, munīcijas un militārā aprīkojuma ražošanu un tirdzniecību (92). Prasības par pilsonību saistībā ar notāra profesijas veikšanu nevar būt attaisnotas uz tā pamata, ka tās ir saistītas ar valsts varas īstenošanu LESD 51. panta pirmās daļas izpratnē (93).
75. Tomēr galvenās grūtības pamatlietā ir apstāklis, ka tas ne vienmēr attiecas uz sporta nozari. Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka “Līguma noteikumi par personu brīvu pārvietošanos neaizliedz noteikumus vai praksi, kas izslēdz ārvalstu spēlētājus no noteiktām spēlēm tādu iemeslu dēļ, kuriem nav saimnieciska rakstura, kuri attiecas uz šādu spēļu īpašo raksturu un kontekstu un kuri tādējādi ir pamatoti tikai ar sporta interesēm, kā, piemēram, no spēlēm starp dažādu valstu nacionālajām izlasēm” (94). Tas attiecas tostarp uz noteikumiem, kas ir saistīti ar čempionāta “pareizu funkcionēšanu” kopumā (95).
76. Attiecībā uz sportu, kas drīzāk paredz individuālas, nevis komandu sacensības, Tiesa ir nospriedusi, ka tas apstāklis vien, ka pastāv atlases noteikumi, kuru piemērošanas rezultātā, bez diskriminācijas pilsonības dēļ, tiek ierobežots turnīra dalībnieku skaits, ir raksturīgs starptautisku augsta līmeņa sporta pasākumu veikšanai un pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (96). Tomēr pašreizējā judikatūrā nav tiešu norādījumu attiecībā uz situācijām, kad dalībvalsts noteikumi, kuri uz pilsonības pamata ierobežo ārvalstnieku dalību individuālajās sporta disciplīnās, piemēram, vieglatlētikā, būtu pieņemti tādu iemeslu dēļ, kuriem nav saimnieciska rakstura un kuri būtu saistīti ar šādu čempionātu īpašo raksturu un kontekstu un tādējādi būtu pamatoti tikai ar sporta interesēm.
2. Piemērošana attiecībā uz izskatāmajiem noteikumiem: status quo saglabāšana
77. Ņemot vērā atšķirības dažādu dalībvalstu tiesībās un praksē attiecībā uz ārvalstnieku piedalīšanos valsts čempionātos vieglatlētikā (skat. šo secinājumu 44.–47. punktu), es piekrītu tam, ka principā dalībvalsts noteikums, ar kuru ir ierobežota valsts čempiona titula piešķiršana un medaļu piešķiršana par pirmo, otro un trešo vietu, saskaņā ar Savienības tiesībām ir vislabāk kvalificējams kā vienīgi sportiskās intereses noteikums, kas neietilpst ES līguma piemērošanas jomā, un tāpēc dalībvalstis, kuras jau izmanto šādu sistēmu, var šādu noteikumu saglabāt (97). LESD 6. panta e) punktā un 165. pantā noteiktie Savienības kompetences sporta jomā šaurie parametri (skat. šo secinājumu 34. punktā minētos Polijas rakstveida apsvērumus) tāpat norāda uz dalībvalsts rīcības brīvības atzīšanu (98).
78. Tomēr Tiesa ir uzsvērusi, ka, kaut arī diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums neattiecas uz sporta komandu sastāvu, it īpaši sporta valstsvienību sastāvu, tam ir jāatbilst samērīguma principam. “Minēto noteikumu piemērošanas ierobežojumiem ir jābūt atbilstošiem to mērķim” (99).
79. Piedāvājot grozīt savus noteikumus par piekļuvi un dalību valsts čempionātos, DLV centās sasniegt noteiktus mērķus, t.i., uzturēt sabiedrības uzticību čempionātiem, nodrošinot, ka valsts čempionam ir pietiekami cieša saikne ar Vāciju, un netraucēt, kā arī nekropļot to sportistu atlases procesu, kuri pārstāvēs Vāciju starptautiskā līmenī. Tie ir leģitīmi sabiedriskās kārtības mērķi.
80. Tomēr D. Biffi piemērotais aizliegums sacensties par valsts čempiona titulu un viņa dalībnieka statusa pazemināšana līdz tam, ka viņa sasniegumi netiks vērtēti, ieskaitot sekas, kas ietekmē viņa sasniegumu izcīnīto vietu ziņā uzskaiti, ņemot vērā, ka pirms tam viņam jau bija iegūtās tiesības piedalīties valsts čempionātos vienlīdzīgos apstākļos ar Vācijas pilsoņiem, kuras tika atņemtas sakarā ar pamatlietā apstrīdētajiem noteikumu grozījumiem, nav samērīgi ar izvirzītajiem mērķiem.
81. Judikatūrā ir nostiprināts, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē saskaņā ar vispārējo principu par iegūto tiesību ievērošanu (100) un “atbilstošo tiesisko drošību, kas ir būtiska [..] vispārējā noteikuma daļa” (101). Spriedumā lietā Bozkurt (102) Tiesa norādīja, ka vispārējais princips par iegūto tiesību ievērošanu ir princips, saskaņā ar kuru Turcijas pilsonis var likumīgi atsaukties uz tiesībām, kas iegūtas saskaņā ar Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 normu, un šīs tiesības vairs nav atkarīgas no to apstākļu turpināšanās, kuri bija šo tiesību iegūšanas pamatā, jo attiecīgajā Savienības lēmumā šāda veida nosacījums nav paredzēts. Iegūtās tiesības bija arī svarīgas, interpretējot Savienības tiesību aktus, kuru nolūks ir nodrošināt Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos visā Savienībā, un ierobežojumus dalībvalstu rīcības brīvībai to ierobežot (103).
82. Lai gan nav šaubu par pasliktinātiem faktiskajiem apstākļiem, kuru dēļ D. Biffi ir atņemtas viņa tiesības sacensties Vācijas valsts čempionātā vienlīdzīgos apstākļos ar Vācijas pilsoņiem, ir jānorāda, ka ir attīstījusies judikatūra par iegūtajām tiesībām – brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību kontekstā, daļēji ņemot vērā nepieciešamību pakāpeniski nostiprināt pozīcijas un integrēties dalībvalstī (104). Turklāt D. Biffi ir pastāvīgs Vācijas iedzīvotājs saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (105) 16. panta 1. punktu; šīs tiesības ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina sociālo kohēziju, un tās Direktīvā 2004/38 tika iekļautas, lai stiprinātu Savienības pilsonības izjūtu (106).
83. Turklāt pienākums īstenot pārejas pasākumus, lai aizsargātu to personu tiesisko paļāvību, kuras ir rīkojušās, pamatojoties uz iedibinātu tiesisko režīmu, kurš tika mainīts bez iepriekšēja brīdinājuma, Savienības tiesībās nav kaut kas nezināms (107). Saistībā ar pienākumiem, kas bija noteikti Komisijai ar noteiktu Savienības tiesību aktu kopumu, Tiesa nosprieda, ka, “ņemot vērā tiesiskās drošības nepieciešamību, šādā situācijā Komisijai ir pienākums skaidri un precīzi brīdināt uzņēmējus par savu nodomu atkāpties vajadzības gadījumā no tās iepriekšējās prakses šajā aspektā, jo citādāk tiktu pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips” (108).
84. Tomēr DLV nav pieņēmusi nekādus pārejas noteikumus, lai parūpētos par tādiem Savienības pilsoņiem kā D. Biffi, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzsākuši uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, saskaņā ar LESD 49. pantu un, D. Biffi gadījumā, zaudējuši savas tiesības piedalīties valsts čempionātos savā izcelsmes dalībvalstī.
85. Tas ir pretrunā Tiesas judikatūras par pilsonību stūrakmenim. Proti, “Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj vienādā situācijā esošiem dalībvalstu pilsoņiem pieprasīt, lai Līguma ratione materiae piemērošanas jomā uz viņiem tiktu attiecināts viens un tas pats tiesiskais regulējums – neatkarīgi no viņu pilsonības un neskarot šajā ziņā skaidri paredzētus izņēmumus” (109). DLV noteikumi, kas ir tieši diskriminējoši pilsonības dēļ, netika “skaidri paredzēti” laikā, kad D. Biffi izmantoja savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Vācijā saskaņā ar LESD 21. pantu, Hartas 45. pantu un, kā paskaidrots iepriekš, LESD 49. pantu.
86. Tiesa nesen ir nospriedusi, ka uzskatīt, ka Savienības pilsonim, kuram ir piešķirtas tiesības atbilstoši LESD 21. panta 1. punktam, tādēļ, ka viņš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību, ir jāatsakās no šo tiesību izmantošanas, “jo tas [..] ir mēģinājis sasniegt dziļāku integrāciju tās sabiedrībā”, būtu pretrunā šīs tiesību normas veicinātās progresīvās integrācijas loģikai (110). Tāda pati loģika noteikti ir jāattiecina uz strīdiem, kas atbilst LESD 49. panta parametriem (111).
87. Ņemot vērā, ka D. Biffi ir cieša un stingra saikne ar Vāciju un ka no lietas materiāliem izriet, ka viņš ir saistīts ar Vācijas vieglatlētikas kopienu, nešķiet, ka uzreiz pastāvētu acīmredzams drauds “valsts čempiona” titula leģitimitātei, ja šāds tituls tiktu piešķirts tādam sportistam kā D. Biffi. Tas pats attiecas uz medaļu piešķiršanu, pasākumos izcīnīto vietu reģistrēšanu un dalību priekšskrējienos.
88. Tāpat arī Savienības tiesībās attiecībā uz uzņēmējdarbību veicošiem ārvalstu sportistiem noteiktā prasība atļaut viņiem turpināt dalību sacensībās uz tāda paša pamata, kā tas bija pirms dalību ierobežojošā noteikuma ieviešanas, neradītu nepārvaldāmu šķērsli Vācijas pilsoņu atlasei, lai piedalītos starptautiskajās sacensībās vecuma grupā “virs 35”. Tas tā ir tāpēc, ka tiesas sēdē tika norādīts, ka Vācijā aptuveni trīsdesmit gadus pastāvēja prakse, ka Vācijas pilsoņi un ārvalstnieki, kuri ir kāda sporta kluba biedri, piedalās sacensībās vienlīdzīgos apstākļos.
89. Turklāt apstrīdētais noteikums, šķiet, īpaši skarbi ietekmētu multikulturālos klubus un kopienas izjūtu visiem klubiem, jo tas radīs divus biedru piederības līmeņus. Tiesas sēdē TopFit un D. Biffi norādīja, ka TopFit apstrīdētais noteikums liks klubiem mazāk investēt sportistos, kuri ir Savienības pilsoņi, t.i., cilvēkos, kas jau ir to klubu biedri.
90. Šo iemeslu dēļ es secinu, ka fakts, ka DLV nav paredzējusi normu, kas uzlabotu apstrīdētā noteikuma iedarbību un saglabātu status quo tādiem Savienības pilsoņiem kā D. Biffi, kuri veic uzņēmējdarbību Vācijā un kuri ir ieguvuši tiesības piedalīties valsts vieglatlētikas čempionātos vienlīdzīgos apstākļos ar Vācijas pilsoņiem, padara apstrīdēto noteikumu par nesamērīgu ar leģitīmajiem mērķiem, kas ir šī noteikuma pamatā.
3. Piemērošana aplūkojamajam noteikumam plašākā kontekstā
91. Ja Tiesa nepiekristu šai analīzei, kā minēts iepriekš (77. punkts), tad valsts čempiona titula piešķiršana un medaļu piešķiršana par pirmo, otro un trešo vietu saskaņā ar Savienības tiesībām principā vislabāk būtu kvalificējama kā vienīgi sportiskās intereses noteikums, kas neietilpst ES līguma jomā, un tāpēc dalībvalstis, kuras izmanto šādu sistēmu, to parasti var saglabāt. Vērtējuma, kas attiecas uz status quo saglabāšanu tādiem uzņēmējdarbību veicošiem sportistiem kā D. Biffi, noraidīšana pirmšķietami varētu likt sniegt noraidošu atbildi uz jautājumu, kā tas ir pārformulēts šo secinājumu 58. punktā.
92. Tomēr uzdotie jautājumi attiecas arī uz sportistu ārvalstnieku visaptverošu izslēgšanu no valsts čempionātiem, kā tas notiek D. Biffi gadījumā, kad nedz sporta pasākuma organizatori, nedz federācijas priekšsēdētājs nepiešķir viņam tiesības piedalīties ārpus vērtējuma. Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai tas ir samērīgi, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp sporta nozīmi sociālās integrācijas veicināšanā, kā tā ir atspoguļota LESD 165. panta tekstā.
93. Ir jāatzīmē, ka visaptveroša izslēgšana varētu šķist attaisnojama tikai neparastu apstākļu gadījumā. Piemēram, cilvēku, kuri varētu piedalīties bez vērtējuma, skaita ierobežošana ir viss, kas lielākajā daļā gadījumu būtu nepieciešams, lai izvairītos no traucējumiem, atlasot Vācijas pilsoņus, kuri pārstāvēs dalībvalsti starptautiskajos čempionātos vieglatlētikā (112). Tāpat ir svarīgi, lai valsts tiesa pārliecinātos, ka patiešām pastāv saikne starp valsts čempionu atlasi un to valstsvienību atlasi, kuras piedalīsies starptautiskajos sporta pasākumos. Es neredzu arī iemeslu nereģistrēt ārvalstnieka sasniegumus priekšskrējienos, kas ir būtiski DLV leģitīmo mērķu sasniegšanai.
94. Visbeidzot ir jāatzīmē, ka DLV argumentācija par to, kāpēc nebija iespējams izstrādāt atšķirīgu noteikumu kopumu dažāda vecuma sportistu kategorijām, nav pārliecinoša. Tajā netiek ņemts vērā fakta, ka spiediens un sabiedrības gaidas attiecībā uz valsts čempionātiem, kas tiek rīkoti pirms piedalīšanās galvenajos starptautiskajos sporta pasākumos, piemēram, Olimpiskajās spēlēs, kvantitatīvi atšķiras no situācijas vecuma kategorijās, kam nav tiešas saiknes ar šādu piedalīšanos.
95. Te es domāju par ļoti maziem un ļoti veciem sportistiem. Vai tad nepieciešamība nodrošināt sociālo integrāciju bērnam no ģimenes, kas nesen ir pārcēlusies uz Vāciju no citas dalībvalsts, nav svarīgāka par attālu perspektīvu, ka šis bērns atņems vietu valsts čempionātos Vācijas bērnam, kurš, iespējams, kādreiz pārstāvētu Vāciju tādā pasākumā kā Olimpiskās spēles vai Eiropas čempionāts, it īpaši ņemot vērā ilgo periodu, kāds ir jauniešu rīcībā, lai izlemtu jautājumu par otrās pilsonības iegūšanu? Tādēļ ir svarīgi, lai valsts iesniedzējtiesa rūpīgi novērtētu, vai apstrīdētā noteikuma visaptverošas normas raksturs, kas attiecas uz visām vecuma kategorijām, ir piemērots DLV izvirzīto leģitīmo mērķu sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu.
96. Tātad, ja Tiesa nepiekristu manai galvenajai nostājai par status quo saglabāšanu tādiem uzņēmējdarbību veicošiem sportistiem kā D. Biffi, iesniedzējtiesai būtu rūpīgi jāizvērtē visi šie aspekti.
V. Pilsonība, LESD 21. pants un brīvā laika aktivitātes
97. Ja Tiesa nepiekristu iepriekš minētajai analīzei par LESD 49. panta piemērojamību pamatlietā un konstatētu, ka strīds ir jāatrisina, atsaucoties uz D. Biffi tiesībām uz brīvā laika aktivitātēm saskaņā ar LESD 21. pantu, es ieteiktu Tiesai sasniegt tādu pašu rezultātu, kā piedāvāts iepriekš. Ierobežojumiem attiecībā uz pārvietošanās brīvību, kas ietilpst LESD 21. panta piemērošanas jomā, ir jābūt attaisnotiem ar atsauci uz primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem (113) un jāatbilst samērīguma principam (114).
98. Kaut arī es piekrītu tam, ka DLV izvirzītie mērķi atbilst primārajam vispārējo interešu apsvērumam (skat. šo secinājumu 79. punktu), kas varētu prevalēt pār jebkādām tiesībām uz vienlīdzīgu piekļuvi un dalību brīvā laika aktivitātēs saskaņā ar LESD 21. pantu, es nepiekrītu tam, ka pamatlietas apstākļos apstrīdētais noteikums katrā ziņā ir gan piemērots šo mērķu sasniegšanai, gan nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu (šo secinājumu 77.–96. punkts).
99. Tomēr es nevaru ieteikt nostāju, kuru dedzīgi aizstāvēja Komisija (skat. šo secinājumu 38. un 39. punktu) un saskaņā ar kuru LESD 21. panta ratione materiae joma attiecas uz piekļuvi un dalību brīvā laika aktivitātēs, vismaz tad, kad uz to atsaucas pret tādu privātā sektora subjektu kā DLV. Es to daru zemāk izklāstīto iemeslu dēļ.
100. Ja Tiesa spertu šo soli, tā būtu pirmā reize šajā gadsimtā, kad kāda Līguma norma tiek izvēlēta, lai to pievienotu nelielajam to normu skaitam, kurām ir atzīta horizontālā tiešā iedarbība strīdos starp privātā sektora subjektiem (115). Situācija pamatlietā atšķiras no tās, kuru izskatīja Tiesa lietā Egenberger, kurā Tiesa lēma par Hartas horizontālo iedarbību uz apstākļiem, kuri jau ietilpa Savienības tiesību piemērošanas jomā, atsaucoties uz direktīvas nozīmīgumu strīda atrisināšanai (116).
101. Savienības tiesību materiālās piemērošanas jomas paplašināšana, kādai Līguma normai piešķirot horizontālu tiešo iedarbību, ir kvantitatīvi cits jautājums. Strīdi LESD 21. panta ietvaros tipiski skar attiecības starp pilsoni un valsti (117), un, cik es saprotu, pamatlieta ir pirmais gadījums, kad Tiesa tiek aicināta privātā sektora subjektam uzlikt saistības, kas raksturīgas LESD 21. pantam.
102. Turklāt daudzi strīdi, kas tika atrisināti, atsaucoties galvenokārt uz LESD 21. pantu, bija saistīti ar pušu starpā pastāvošām lielām domstarpībām par pamattiesību ievērošanu, izņemot Hartas 45. pantu, un diskusijām par Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgo judikatūru (118). Tas notiek sakarā ar Hartas 52. panta 3. punktā paredzēto pienākumu, saskaņā ar kuru Hartā ietvertajām tiesībām, kuras “atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām”, ir jābūt ar tādu pašu nozīmi [kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām]. Tomēr pamatlietā Tiesai nebija norādīts uz kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kurā par strīda priekšmetu būtu ierobežojums, kas liedz ārvalstniekiem piedalīties valsts sporta čempionātos (119).
103. Turklāt LESD 21. pants nav piemērots horizontālai piemērošanai tiesiskās drošības apsvērumu dēļ. Tipiski LESD 21. pants tiek izmantots situācijās, ko raksturo plašs un neparedzams apstākļu klāsts, kad pieteicēji vēršas pēc Savienības tiesību aizsardzības un nevar uzrādīt saikni starp strīda priekšmetu un saimniecisko darbību (120) vai kad viņi citu iemeslu dēļ varētu neietilpt ES tiesību aktu par pārvietošanās brīvību piemērošanas jomā (121).
104. Konkrētāk, kā nesen ir atzīmējis kāds ģenerāladvokāts, “Tiesa [LESD 21. pantu] ir interpretējusi ļoti dinamiski situācijās, kurās – tā iemesla dēļ, ka Savienības pilsonis atgriežas savā izcelsmes dalībvalstī – Direktīva 2004/38 pārstāj būt viņam piemērojama” (122). Šajā sakarā ir jāmin arī finanšu palīdzība izglītības iegūšanai (123).
105. Tādēļ LESD 21. pantā aizsargāto tiesību tvēruma nenoteiktība padara tās par nepiemērotām tiešai horizontālai piemērošanai strīdos starp privātpersonām (124). Tomēr tas neliedz izmantot vispārējos tiesību principus attiecībā uz pilsonību, attīstot judikatūru attiecībā uz LESD 45., 49. un 56. pantu strīdos, kas ietilpst šo normu piemērošanas jomā, ja ir atbilstoša iespēja, kā tas ir pamatlietas gadījumā (125).
106. Turklāt konstatējums par to, ka sports, kas ir domāts tikai amatieriem, ietilpst LESD 21. panta piemērošanas jomā, būtu tiešā pretrunā pamatprincipam, ka sports ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā tikai tiktāl, ciktāl tas ir “saimnieciskā darbība”; tas ir princips, balstoties uz kuru privātā sektora subjekti sporta nozarē visā Eiropā organizēs savas aktivitātes un kurš tika atkārtots Tiesas judikatūrā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā un pēc tam, kad Savienība būs ieguvusi ierobežotu kompetenci attiecībā uz sportu kā brīvā laika aktivitāti saskaņā ar LESD 165. pantu (126).
107. Tajā pašā laikā jebkāda prasība, saskaņā ar kuru sportam, lai tas ietilpstu Savienības tiesību materiālās piemērošanas jomā, būtu jāveido “saimnieciskā darbība”, ir pakārtota konstatējumam par to, ka nepastāv nekādi primārie vai sekundārie Savienības pasākumi, kuriem būtu nozīme konkrētā strīda atrisināšanā. Kā esmu paskaidrojis savos secinājumos lietā Egenberger, man ir zināmas ierunas attiecībā uz to, vai “saimnieciskā darbības” neesamība var samazināt to Savienības tiesībās paredzēto pasākumu ratione temporis, ratione personae vai ratione materiae tvērumu, kuri veikti Savienības kompetences ietvaros, kā tas paredzēts Līgumos (127)
108. Taču tas tā nav attiecībā uz LESD 165. pantu. Patiešām, neviens no dokumentiem, kas ir bijuši LESD 165. panta izstrādes pamatā, neliecina par to, ka Savienības tiesības būtu attīstījušās tiktāl, ka LESD 18. un 21. pantā paredzēto aizsardzību pret diskrimināciju būtu iespējams attiecināt uz brīvā laika sportu. 1999. gadā spēkā stājušamies Amsterdamas līgumam pievienotajā Deklarācijā par sportu vienkārši tika atzīta sporta sociālā nozīme un Eiropas Savienība tika aicināta uzklausīt sporta apvienības, īpašu uzmanību pievēršot amatieru sporta īpašībām. Eiropadomes 2000. gada decembra Nicas sanāksmes secinājumiem “Amatieru sports un sports visiem” (128), tāpat ka Amsterdamas deklarācijai, trūka saistoša juridiskā spēka (129). Turklāt pirms LESD 165. panta pieņemšanas izstrādātajā Komisijas Baltajā grāmatā (130) ierobežoti un piesardzīgi ir veiktas atsauces uz vadības struktūru lomu sportā, aizstāvot Savienības papildu lomu (131). Baltās grāmatas 39. punktā Komisija vienīgi “aicina dalībvalstis un sporta organizācijas risināt problēmas, kas ir saistītas ar diskrimināciju valsts piederības dēļ visos sporta veidos. Tā apkaros diskrimināciju sportā politiskā dialogā ar dalībvalstīm, ieteikumos, strukturētā dialogā ar sporta jomā ieinteresētajām personām un attiecīgajos gadījumos – pārkāpumu procedūrās” (132).
109. Pamatlietā Komisija ir likusi īpašu uzsvaru uz to, ka Tiesa ir nospriedusi, ka piekļuve “brīvā laika aktivitātēm”, kas ir pieejamas kādā dalībvalstī, “izriet no pārvietošanās brīvības” (133). Pietiek minēt, ka Tiesa ir izdarījusi šādu konstatējumu tikai saistībā ar Līguma noteikumiem, kas reglamentē darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (134). Tādējādi šī judikatūra atbalsta manu iepriekš norādīto galveno nostāju attiecībā uz LESD 49. pantu, nevis dod pamatu to transponēt uz LESD 21. pantu.
110. Kā norādījis kāds komentētājs, “tieši iekšējā tirgus plašais mērogs nodrošina konstitucionālo pamatu Savienības pretenzijām uz kompetenci sporta jautājumos” (135). Sportu, kas paredzēts vienīgi brīvā laika pavadīšanai, Savienības tiesības var ietekmēt, pamatojoties tikai uz pasākumiem, kas veikti saskaņā ar LESD 165. panta 4. punktu, vai sekmējot sadarbību saskaņā ar LESD 165. panta 3. punktu, vai arī tad, ja sporta aktivitātes ietekmē citi Savienības tiesībās, piemēram, LESD 49. pantā, paredzēti pasākumi, kas ietilpst Savienības kompetencē.
VI. Atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem
111. Tātad uz Amtsgericht Darmstadt (Darmštates pirmās instances tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem iesaku atbildēt šādi:
Pamatlietas apstākļos LESD 18., 21., 49. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts apvienība pret sportistiem amatieriem, kuriem nav dalībvalsts, kurā viņi dzīvo, pilsonības, liegdama viņiem iespēju piedalīties valsts čempionātos vai dodama iespēju piedalīties valsts čempionātos, taču ļaudama viņiem piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” vai “bez vērtējuma”, neļaujot viņiem piedalīties finālskrējienos un finālcīņās un izslēdzot viņus no nacionālo titulu vai vietu piešķiršanas, īsteno aizliegtu diskrimināciju.