ĢENERĀLADVOKĀTA
MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 23. janvārī (1)
Lieta C‑509/17
Christa Plessers
pret
PREFACO NV,
Belgische Staat
(arbeidshof te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2001/23/EK – 3. līdz 5. pants – Uzņēmumu pāreja – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Izņēmumi – Maksātnespējas process – Tiesas ceļā veicama reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju – Uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana – Valsts tiesību akti, kas ļauj īpašumtiesību saņēmējam pēc īpašumtiesību pārejas pārņemt darbiniekus pēc savas izvēles
I. Ievads
1. Šajā lietā arbeidshof te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) iesniedza Tiesai prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2001/23/EK (2) 3.–5. panta interpretāciju.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Christa Plessers un Prefaco NV, sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir Beļģijā, par to, vai ir likumīga C. Plessers atlaišana no darba.
3. Iztirzājot šo jautājumu, Tiesai otrreiz nāksies izvērtēt, vai Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētais izņēmums ir piemērojams valsts tiesībās noteiktajai uzņēmuma pārstrukturēšanas procedūrai. Konkrēti, Tiesai tiek lūgts šīs tiesību normas gaismā izvērtēt uzņēmuma pāreju, kas notikusi “tiesas ceļā veicamā reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju”. Ja Tiesa uzskatīs, ka uz šo procedūru neattiecas Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izņēmums, tai būs – šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētā darba ņēmēju aizsardzības regulējuma aspektā – jālemj par valsts tiesību aktos piešķirto iespēju īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas īpašumtiesību pārejas gaitā pārņemt.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Direktīvas 2001/23 3. pantā ir paredzēts:
“1. Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.
[..]”
5. Šīs Direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.
Dalībvalstis drīkst noteikt, ka pirmo daļu nepiemēro konkrētu kategoriju darbiniekiem, uz kuriem neattiecas dalībvalstu normatīvie akti vai prakse attiecībā uz aizsardzību pret atlaišanu.”
6. Minētās Direktīvas 5. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“1. Ja vien dalībvalstis neparedz citādi, tad 3. un 4. pantu nepiemēro attiecībā uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošanu, kur pret personu, kas nodod īpašumtiesības, uzsākta bankrota procedūra vai citas maksātnespējas procedūras, kas sāktas nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju un atrodas kompetentas valsts iestādes uzraudzībā (tas var būt kompetentas valsts iestādes pilnvarots administrators).”
B. Beļģijas tiesības
7. 2009. gada 31. janvāra Wet betreffende de continuïteit van de ondernemingen (Likums par uzņēmumu darbības turpinātību) (3) (turpmāk tekstā – “WCO”) 22. pantā ir noteikts:
“Kamēr tiesa nav pieņēmusi nolēmumu par pieteikumu veikt reorganizāciju tiesas pārraudzībā, neatkarīgi no tā, vai pirms vai pēc šā pieteikuma iesniegšanas ir celta prasība vai sākta izpildes lieta:
– parādnieks nav atzīstams par maksātnespējīgu un – ja tas ir komercsabiedrība – nav likvidējams tiesas ceļā;
– parādnieka kustamā vai nekustamā manta nav realizējama izpildes ceļā.”
8. WCO 60. pantā ir paredzēts:
“Spriedumā, ar kuru ir uzdots veikt īpašumtiesību pāreju, ir jāieceļ tiesas pilnvarnieks, kas atbild par pārejas rīkošanu un īstenošanu parādnieka vārdā un vietā. Tajā ir jānosaka pārejas priekšmets vai arī šis jautājums ir jāatstāj tiesas pilnvarnieka ziņā. [..]”
9. Saskaņā ar WCO 61. panta 4. punktu:
“Īpašumtiesību saņēmējs ir tiesīgs izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt. Šai izvēlei ir jābūt pamatotai ar tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem apsvērumiem, neveicot aizliegtu diferencēšanu, it īpaši atkarībā no darbības, kas veikta darbinieku pārstāvja statusā pārņemtajā uzņēmumā vai uzņēmuma daļā.
Šajā ziņā aizliegta diferencēšana ir uzskatāma par konstatētu, ja pārņemtajā uzņēmumā vai uzņēmuma daļā strādājušo darbinieku vai viņu pārstāvju proporcionālā daļa īpašumtiesību saņēmēja izraudzīto darbinieku kopskaitā ir palikusi nemainīga.”
III. Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
10. C. Plessers kopš 1992. gada 17. augusta strādāja sabiedrībā Echo NV Hauthalenā‑Helhterenā [Houthalen‑Helchteren] (Beļģija) par vadības grāmatvedības direktori.
11. 2012. gada 23. aprīlī pēc Echo pieteikuma rechtbank van koophandel te Hasselt (Haseltas komerctiesa, Beļģija) sāka tiesas ceļā veicamu reorganizācijas procedūru vienošanās procedūras īstenošanai saskaņā ar WCO. Šai sabiedrībai tika piešķirta procedūras apturēšana līdz 2012. gada 23. oktobrim ieskaitot. Pēc tam šī apturēšana tika pagarināta līdz 2013. gada 22. aprīlim ieskaitot.
12. 2013. gada 19. februārī, kamēr šis termiņš vēl nebija beidzies, rechtbank van koophandel te Hasselt (Haseltas komerctiesa) apmierināja Echo iesniegumu par vienošanās ceļā veicamās pārejas nomaiņu uz tiesas pārraudzībā veicamo pāreju.
13. 2013. gada 22. aprīlī rechtbank van koophandel te Hasselt (Haseltas komerctiesa) atļāva tiesas pilnvarniekiem veikt kustamās un nekustamās mantas pāreju Prefaco, kas bija viena no divām uz Echo pārņemšanu pretendējošajām sabiedrībām. Savā piedāvājumā Prefaco piedāvāja pārņemt 164 darbiniekus, proti, aptuveni divas trešdaļas Echo personāla. Līgums par īpašumtiesību nodošanu tika parakstīts 2013. gada 22. aprīlī. Šā līguma 9. pielikumā tika pievienots pārņemamo darbinieku saraksts. C. Plessers vārda šajā sarakstā nebija.
14. Turklāt šajā līgumā ir paredzēts, ka pārejai jānotiek “divu darbdienu laikā pēc atļauju piešķirošā sprieduma”, ko pieņēma rechtbank van koophandel te Hasselt (Haseltas komerctiesa).
15. 2013. gada 23. aprīlī Prefaco pa tālruni sazinājās ar pārejas skartajiem darbiniekiem, lūdzot viņiem nākamajā dienā ierasties darbā savu uzdevumu veikšanai. 2013. gada 24. aprīlī Prefaco šo pāreju apstiprināja rakstiski. Šādi piezvanīts tika arī nepārņemtajiem darbiniekiem, kurus tiesas pilnvarnieki 2013. gada 24. aprīļa vēstulē informēja par to, ka viņus Prefaco nav pārņēmusi. Šīs vēstules formulējums bija šāds:
“Šī vēstule ir uzskatāma par oficiālu paziņojumu saskaņā WCO 64. panta 2. punktu. [Echo] darbība ir izbeigta 2013. gada 22. aprīlī. Tā kā Jūs nav pārņēmuši iepriekš minētie īpašumtiesību saņēmēji, Jums šī vēstule ir jāuzskata par sava darba devēja [Echo] veiktu darba līguma uzteikumu. Aicinām Jūs kā iespējamo [Echo] kreditoru vērsties ar savu prasījumu pie šo vēstuli parakstījušajiem tiesas pilnvarniekiem [..].”
16. Tiesas pilnvarnieki arīdzan iesniedza C. Plessers veidlapu, kurā 2013. gada 23. aprīlis bija norādīts kā līguma izbeigšanas datums.
17. C. Plessers apgalvoja, ka Hauthalenā‑Helhterenā esošo dibinājumu Prefaco sākusi izmantot tikai kopš 2013. gada 22. aprīļa, kad tika pasludināts rechtbank van koophandel te Hasselt (Haseltas komerctiesa) spriedums, taču Prefaco šo apgalvojumu apstrīdēja.
18. 2013. gada 7. maija brīdinājuma vēstulē C. Plessers pieprasīja Prefaco viņu pieņemt darbā.
19. Prefaco atbildēja 2013. gada 16. maija vēstulē, atsaukdamās uz to, ka esot piemērojams WCO 61. panta 4. punkts, kas īpašumtiesību saņēmējam dod tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt, un kurus – nevēlas, ja vien, pirmkārt, šī izvēle tiek veikta tehnisku, ekonomisku vai organizatorisku iemeslu dēļ, un, otrkārt, ja tajā netiek izdarīta neatļauta diferencēšana. Prefaco atsaucās tostarp arī uz to, ka tai nav nekāda pienākuma pieņemt atpakaļ darbā C. Plessers pēc tam, kad ir beidzies ar Echo noslēgtais darba līgums.
20. Nepanākusi vienošanos, C. Plessers ar 2014. gada 11. aprīļa prasības pieteikumu cēla prasību arbeidsrechtbank te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu tiesa, Beļģija).
21. Turklāt 2015. gada 24. jūlijā C. Plessers lūdza lietā kā trešo personu piespiedu kārtā pieaicināt arī Beļģijas valsti.
22. 2016. gada 23. maija spriedumā arbeidsrechtbank te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu tiesa) visus C. Plessers prasījumus atzina par nepamatotiem un piesprieda viņai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevums. Par šo spriedumu C. Plessers iesniedza apelācijas sūdzību arbeidshof te Antwerpen, afdeling Hasselt (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Haseltas nodaļa, Beļģija).
23. Šajos apstākļos arbeidshof te Antwerpen, afdeling Hasselt (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Haseltas nodaļa) ar 2017. gada 14. augusta lēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2017. gada 21. augustā, nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [WCO] 61. panta 4. punktā īpašumtiesību saņēmējam piešķirtās izvēles tiesības ir saderīgas ar Direktīvu [2001/23], konkrēti ar šīs direktīvas 3. un 5. pantu, ja šī “tiesas ceļā veicamā reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju” ir veikta, lai kopumā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošās personas uzņēmumu vai tā darbības?”
24. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. 2018. gada 3. oktobrī notikušajā tiesas sēdē savus apsvērumus mutiski izklāstīja visi lietas dalībnieki, izņemot Prefaco.
IV. Vērtējums
A. Par prejudiciālā jautājuma formulējumu
25. Rakstveida apsvērumos Prefaco apgalvo, ka C. Plessers nevar piesaukt Direktīvu 2001/23, lai prasītu atstāt bez piemērošanas skaidru valsts tiesību normu, un ka tā rezultātā uzdotais jautājums nav būtisks pamatlietas izspriešanai.
26. Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka – lai arī patiešām ir tā, ka strīdā starp privātpersonām direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus attiecībā uz privātpersonām un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret tām, – Tiesa tomēr ir arī vairākkārtīgi nospriedusi, ka no direktīvas izrietošais dalībvalstu pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums veikt visus šā pienākuma izpildes nodrošināšanai piemērotos vispārīgos vai īpašos pasākumus attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp arī tiesu iestādēm to piekritībā esošajos jautājumos. No tā izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām ir lūgts tās interpretēt, ir jāņem vērā visas šo tiesību normas un jāpiemēro šajās tiesībās atzītās interpretācijas metodes, lai tās interpretētu cik vien iespējams atbilstīgi attiecīgās direktīvas formulējumam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu (4).
27. No tā, manuprāt, izriet, ka, ievērojot šo valstu tiesu pienākumu, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir būtisks pamatlietas izspriešanai.
28. Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa Tiesai būtībā vaicā, vai WCO 61. panta 4. punkts ir atbilstīgs Direktīvas 2001/23 3. un 5. pantam. Ar šādi formulēto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu spriest par to, vai valsts tiesību norma ir saderīga ar Savienības tiesībām.
29. Atgādinu pastāvīgās judikatūras atziņu, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu aizsāktajā procedūrā valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas ziņā un Tiesai nav jāspriež par valsts tiesību normu saderīgumu ar Savienības tiesībām. Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt valsts tiesai visas norādes par Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ļaus tai izvērtēt šo normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu. Pat ja – kā nupat norādīju – iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma burtiskais formulējums patiešām mudina Tiesu spriest par valsts tiesību normas saderīgumu ar Savienības tiesībām, nekas neliedz Tiesai sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, dodot tai norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas ļautu valsts tiesai pašai spriest par valsts tiesību saderīgumu ar Savienības tiesībām (5).
30. Jāatgādina arīdzan, ka šīs valstu tiesu un Tiesas sadarbības ietvaros Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas vajadzīgas valsts tiesām, lai izlemtu tajās iesniegtās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir nosūtījušas šīs tiesas (6).
31. Līdz ar to, pat ja, formāli ņemot, iesniedzējtiesa savu jautājumu ir uzdevusi tikai par Direktīvas 2001/23 3. un 5. panta interpretāciju, šis apstāklis neliedz Tiesai sniegt šai valsts tiesai visas norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīgas izskatāmās lietas izspriešanai, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa ir vai nav uz tām atsaukusies sava jautājuma formulējumā (7).
32. Ņemot vērā šo judikatūru un iesniedzējtiesas lēmumā rodamo informāciju, manuprāt, uzdotais jautājums Tiesai ir jāpārformulē. Tātad ierosinu uzskatīt, ka iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai Direktīva 2001/23, konkrēti tās 3. un 4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros – gadījumā, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošana notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, ko piemēro, lai pilnībā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošo personu vai tās darbību, – īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt.
33. Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, manuprāt, ir svarīgi vispirms izvērtēt jautājumu par to, vai Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, kad uzņēmumu pāreja notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, un līdz ar to, vai no šīs tiesību normas izrietošais izņēmums ir piemērojams šajā lietā. Proti, vienīgi tad, ja šī procedūra neatbilst šajā tiesību normā prasītajiem nosacījumiem, uzņēmuma pārejā ir jāsaglabā darbinieku tiesības, kā paredzēts tostarp šīs direktīvas 3. un 4. pantā.
34. Tiesai apsvērumus iesniegušie lietas dalībnieki ir izklāstījuši atšķirīgus viedokļus par to, kā būtu atbildams uz prejudiciālo jautājumu.
35. C. Plessers un Komisija būtībā apgalvo, ka pamatlietā aplūkotā pāreja neatbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta nosacījumiem. Tās uzskata, ka no Tiesas judikatūras, konkrēti sprieduma Federatie Nederlandse Vakvereniging u.c. (8), izrietot, ka pamatlietā aplūkotā tiesas ceļā veicamās reorganizācijas procedūra tika uzsākta nevis tālab, lai rastu atlīdzinājumu kreditoriem aktīvu realizācijas ceļā, bet gan tālab, lai turpinātu attiecīgā uzņēmuma darbību. Tāpēc, viņuprāt, šai procedūrai Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts neesot piemērojams.
36. Beļģijas valdība un Prefaco turpretim argumentē, ka tiesas ceļā veicamā reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju esot jāuzskata par likvidācijas procedūru un tāpēc pamatlietā aplūkotā pāreja atbilstot Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
37. Šajos apstākļos uzskatu par vajadzīgu vispirms izklāstīt vairākus vispārīgus apsvērumus par uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu attīstību Eiropas Savienībā. Šie apsvērumi, manuprāt, ir lietderīgi ne tikai tālab, lai noteiktu Direktīvu 2001/23 ietverošā tiesiskā regulējuma ietvarus, bet arī tālab, lai saprastu aplūkotās procedūras kontekstu. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, pēc tam iztirzāšu jautājumu par Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts piemērojamību, kā arī iemesliem, kas ļauj atkāpties no šajā pantā minētā izņēmuma. Noslēgumā pievērsīšos šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētās darbinieku tiesību aizsardzības režīma tvērumam.
B. Par uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu attīstību Savienībā
38. 1974. gadā ekonomiskās krīzes apstākļos Eiropas Savienības Padome pieņēma rezolūciju, kurā tika paredzēta virkne pasākumu, ko Komisija apņēmās iesniegt Padomei minētā gada laikā (9). Šo pasākumu starpā bija divi priekšlikumi direktīvām par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, pirmā priekšlikuma gadījumā – attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (10) un otrās priekšlikuma gadījumā – attiecībā uz darbinieku tiesību un priekšrocību aizsardzību uzņēmumu īpašuma maiņas gadījumā, tostarp apvienojoties (11). Šīs direktīvas tika ieviestas septiņdesmito gadu gaitā, lai gādātu par darbinieku tiesību aizsardzību pēc septiņdesmito gadu sākumā notikušās ekonomiskās krīzes veiktās pārstrukturēšanas apstākļos (12). Astoņdesmitajos gados tika pieņemta vēl kāda trešā direktīva, proti, Direktīva 80/987/EEK (13) par darba devēja maksātnespēju, kas tādējādi papildināja šo t.s. “pārstrukturēšanas direktīvu” kopumu. No katras šīs direktīvas apsvērumiem izrietēja, ka dalībvalstu starpā pastāvošās atšķirības kolektīvās atlaišanas kārtības un procedūras ziņā, kā arī darba ņēmēju aizsardzības apjoma ziņā viņu darba devēja pārstrukturēšanas vai maksātnespējas gadījumos spēj tieši iespaidot kopējā tirgus darbību.
39. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā šīs direktīvas tika pārskatītas (14). Tajās izdarītajos grozījumos tika ņemts vērā pārstrukturēšanu transnacionālais mērogs, stiprinot to prognozēšanas mehānismus (15). Konkrēti Direktīva 77/187 vispirms tika grozīta ar Direktīvu 98/50/EK (16) un pēc tam kodificēta ar Direktīvu 2001/23 (17).
40. Ar šīm trim direktīvam bija iecerēts gan atvieglot uzņēmumu pārstrukturēšanu, lai tos padarītu konkurētspējīgākus un efektīvākus, gan risināt jautājumu par pārstrukturēšanas lēmumu kaitīgajām sekām un mazināt to iedarbību (18). Tādējādi šīs direktīvas palīdzēja amortizēt lejupslīdes radīto triecienu un mazināt negatīvās sekas, ko krīzes laikā veiktie pārstrukturēšanas pasākumi izraisījuši sociālajā plāksnē (19). Jāatzīmē, ka, turpinot šo pašu pieeju (20), Komisija nesen ir iesniegusi priekšlikumu direktīvai par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, ar kuru paredzēts stiprināt uzņēmumu saglabāšanas kultūru (21).
41. Šis atgādinājums par uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu pārmaiņām, kas notikušas gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī, ļaus pilnīgi izprast Direktīvas 2001/23 kontekstu, lai izvērtētu iesniedzējtiesas iesniegto prejudiciālo jautājumu.
C. Par Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētā izņēmuma piemērojamību
1. Izņēmuma attīstība judikatūrā
42. Direktīvā 77/187 sākotnēji nebija paredzēts izņēmums no tās piemērošanas gadījumā, ja uzņēmuma pāreja notiek bankrota vai analoģiskas procedūras ietvaros. Direktīvas 77/187 tekstā šāds izņēmums tika ieviests tikai ar Direktīvu 98/50 – proti, to paredzot Direktīvas 77/187 4.a pantā, kas tagad ir rodams Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā. Šā izņēmuma mērķis, kā teikts Direktīvas 98/50 trešajā apsvērumā, bija grozīt Direktīvu 77/187, tostarp “atbilstīgi Tiesas judikatūrai”, kuru tāpēc īsumā atgādināšu (22).
43. Šo izņēmumu no Direktīvā 77/187 paredzētajām garantijām Tiesa ir izstrādājusi spriedumos Abels (23), d’Urso u.c. (24), Spano u.c. (25) un Dethier Équipement (26). Vispirms atgādinājusi, ka šīs direktīvas mērķis bija novērst, ka pārstrukturēšanās vienotajā tirgū tiek veikta, kaitējot darbiniekiem (27), un pamatojusi šo izņēmumu ar bankrota tiesību specifiskumu, Tiesa nosprieda, ka Direktīva 77/187 nav piemērojama “tādai uzņēmumu pārejai, [..] kas īpašumtiesības nododošās personas bankrota situācijā tiek veikta kompetentās tiesas pārraudzībā, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas aktīvus” (28), tomēr neierobežojot dalībvalstu tiesības šādai pārejai autonomi piemērot šīs direktīvas principus (29). Tiesa paskaidroja, ka Direktīva 77/187 tomēr bija piemērojama uzņēmuma pārejai, kas tiek veikta maksājumu apturēšanas procedūrā, kura notiek “posmā vēl pirms bankrota un kuras gadījumā tiesas pārraudzība ir ierobežotāka, un kuras mērķis pirmām kārtām ir saglabāt uzņēmuma aktīvus un, ja iespējams, nodrošināt tā darbības turpināšanos nākotnē” (30).
44. Vēlāk Tiesa precizēja, ka, ievērojot dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, pēc tā, cik lielā mērā tiesa pārrauga procedūru, pati par sevi vēl nevar noteikt Direktīvas 77/187 piemērošanas jomu (31). Tā atzina, ka līdz ar to izšķirošais kritērijs, kas jāņem vērā, lai noskaidrotu, vai Direktīva 77/187 ir piemērojama tādai uzņēmuma pārejai, kas veikta administratīvas vai tiesā notiekošas procedūras ceļā, ir attiecīgās procedūras mērķa kritērijs (32). Pamatojoties uz to, Tiesa uzskatīja, ka pāreja, kas tiek veikta procedūrā, kuras mērķis ir parādnieka aktīvu realizācija nolūkā apmierināt kreditoru kopuma prasījumus, neietilpst Direktīvas 77/187 piemērošanas jomā, turpretim pāreja, kas tiek veikta procedūrā, kuras “mērķis ir pirmām kārtām” nodrošināt uzņēmuma darbības turpināšanu, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā (33).
45. Pēc tam Tiesa šo kritēriju apstiprināja un precizēja, ka, tā kā aplūkotās procedūras mērķis bija sekmēt uzņēmuma darbības turpināšanu, lai tas varētu vēlāk atgūties, un atšķirībā no bankrota procedūrām nebija nedz jāveic tiesas pārraudzībā, nedz jāieceļ uzņēmuma aktīvu administrators, nedz jānosaka maksājumu apturēšana, ar šādu ekonomisko un sociālo mērķi nav nedz izskaidrojams, nedz attaisnojams tas, ka attiecīgā uzņēmuma pilnīgas vai daļējas pārejas gaitā “tā darbiniekiem tiek atņemtas viņu [Direktīvā 77/187] atzītās tiesības” (34).
46. Visbeidzot attiecīgās procedūras mērķa kritērijam Tiesa pievienoja kādu papildkritēriju, kurā tiek ņemta vērā “procedūras kārtība”. Tādējādi tā nosprieda, ka “tomēr jāņem vērā arī [šīs procedūras] kārtība, tostarp – vai tās iznākumā uzņēmuma darbība turpinās vai beidzas, kā arī Direktīvas 77/187 mērķi” (35).
47. Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē tieši šo Tiesa judikatūrā izstrādāto un minētajā tiesību normā kodificēto principu gaismā.
2. Par Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta interpretāciju
48. Pēc tam, kad iepriekšējos punktos izklāstītie judikatūras principi tika kodificēti Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā, Tiesa šo tiesību normu pirmo reizi interpretēja 2017. gada 22. jūnija spriedumā Federatie Nederlandse Vakvereniging u.c. (36) Šajā spriedumā Tiesa sprieda par Direktīvas 2001/23 piemērojamību uzņēmuma pārejai, kas pēc bankrota pasludināšanas notika Nīderlandes tiesībās paredzētās jau pirms šīs pasludināšanas sagatavotas “pre‑pack” procedūras ietvaros (37).
49. Šajā kontekstā Tiesa pirmām kārtām atgādināja ka Direktīvas 2001/23 mērķis, kā izriet no tās 3. apsvēruma, ir darbinieku aizsardzība, it īpaši nodrošinot darbinieku tiesību saglabāšanu darba devēja maiņas gadījumā. Šajā nolūkā, pirmkārt, šīs Direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kuras pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, tādēļ pāriet īpašumtiesību saņēmējam. Otrkārt, ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu darbinieki ir aizsargāti no jebkādas atlaišanas, ko persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs varētu veikt, pamatodamies vienīgi uz minēto pāreju. Tiesa arīdzan atgādināja, ka, atkāpjoties no tā, Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka minētajā 3. un 4. pantā paredzēto aizsardzības režīmu nepiemēro attiecībā uz uzņēmumu pāreju, kura notiek šajā tiesību normā norādītajos apstākļos, ja vien dalībvalstis neparedz citādi (38).
50. Otrām kārtām Tiesa pārbaudīja, vai toreiz aplūkotā procedūra atbilda Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi, konstatējusi, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu “pre‑pack” darījums tiek sagatavots pirms bankrota pasludināšanas, bet ir veikts pēc tās un ka tāpēc šis darījums var ietilpt jēdzienā “bankrota procedūra” Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē, Tiesa tomēr uzskatīja, ka, tā kā šāda darījuma galvenais mērķis ir bankrotējušā uzņēmuma saglabāšana, tas neatbilda nosacījumam, ka attiecīgajai procedūrai ir jābūt uzsāktai nolūkā veikt īpašumtiesības nododošās personas aktīvu realizāciju. Šajā ziņā Tiesa paskaidroja, ka tas vien, ka minētā “pre‑pack” darījuma mērķis var būt arī maksimāli palielināt labumu no vienošanās ar kreditoriem, nevar to pārveidot par procedūru, kas sākta, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas aktīvus Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa vienlīdz atzina, ka tas, ka toreizējā darījumā neviena valsts iestāde neveica uzraudzību pār topošo administratoru un topošo uzraugtiesnesi [juge‑commissaire], neatbilda Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta nosacījumam par atrašanos valsts iestādes uzraudzībā (39).
51. Ievērojot izklāstīto, Tiesa nosprieda, ka tāds “pre‑pack” darījums, kāds aplūkots pamatlietā, neatbilst visiem šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem un ka tādējādi nav pieļaujama atkāpe no aizsardzības režīma, kurš paredzēts šīs Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantā (40).
52. Šādi rīkodamās, Tiesa apstiprināja interpretācijas kritērijus, kas bija radušies tās agrākajā judikatūrā (41), tos pielāgojot aplūkotā Nīderlandes tiesībās paredzētā “pre‑pack” darījuma īpatnībām, tostarp jautājumā par publisko pārraudzību (42) un attiecīgās procedūras mērķi, kuru Tiesa atzina par galveno kritēriju, minētajā procedūrā savukārt neņemot vērā papildkritēriju par šā darījuma kārtību (43).
3. Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantā paredzētā darbinieku aizsardzības režīma piemērojamība gadījumā, ja uzņēmuma pāreja notiek tiesiskās reorganizācijas procedūrā, veicot pāreju tiesas pārraudzībā
53. Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā tagad izvērtēšu, vai tāda uzņēmuma pāreja, kas notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, kā pamatlietā aplūkotā ietilpst vai neietilpst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izņēmumā un līdz ar to vai šādai situācijai ir vai ir nav piemērojams šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētais darbinieku aizsardzības režīms. Tālab ir jānoskaidro, vai pamatlietā aplūkotā procedūra atbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta kumulatīvajiem nosacījumiem (44).
54. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī tiesību norma – tāpēc ka tā darbinieku aizsardzības režīmu noteiktos uzņēmumu pārejas gadījumos principā padara nepiemērojamu un tādējādi novirzās no Direktīvas 2001/23 pamatmērķa – ir noteikti jāinterpretē strikti (45).
a) Ievada piezīmes
55. Neviena no pamatlietas pusēm nav apgalvojusi, ka tiesas ceļā veicamā reorganizācija ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju varētu būt uzskatāma par bankrota procedūru (46). Tomēr Prefaco apgalvo, ka WCO paredzētā procedūra esot “pagaidu aizsargvalnis pret bankrotu”, kas esot gaužām līdzīgs pamatlietā aplūkotajai procedūrai.
56. Beļģijas valdība apgalvo, ka tiesas ceļā veicamās reorganizācijas procedūra ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju ir Regulas (EK) Nr. 1346/2000 B pielikumā attiecībā uz Beļģiju skaidri uzskaitīta kā likvidācijas procedūra (47) un ka minētā procedūra ietilpst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta prasībās, jo tās iedaba ir noteikta šajā pielikumā.
57. Šim viedoklim nepiekrītu. Manuprāt, apstāklim, ka pamatlietā aplūkotā procedūra ir minēta Regula Nr. 1346/2000 B pielikumā, nav izšķirošas nozīmes, lai šo procedūru varētu kvalificēt par likvidācijas procedūru.
58. Šajā ziņā jāatgādina pirmām kārtām, ka Savienības starptautisko privāttiesību noteikumi par piekritību un piemērojamajām tiesībām nekādi neskar valstu materiālo tiesību normas. Regula Nr. 1346/2000 ir daļa no juridiskā ietvara, kuru Savienība ir sagādājusi, lai sekmētu tiesu sadarbību civillietās un komerclietās, kam ir pārrobežu iedarbība, savukārt Direktīva 2001/23 saskaņo materiālo tiesību normas un principā ir piemērojama attiecībā uz visām uzņēmumu pārejām. Tādējādi šī direktīva nosaka darbinieku aizsardzības “universālu standartu” Savienībā notiekošas uzņēmuma pārejas gadījumā (48). Otrām kārtām, ja kāda maksātnespējas vai likvidācijas procedūra ir ierakstīta Regulas Nr. 1346/2000 A vai B pielikumā, tā ir jāuzskata par ietilpstošu minētās regulas piemērošas jomā un līdz ar to par maksātnespējas vai likvidācijas situāciju vienīgi “šīs regulas piemērošanas nolūkos”(49).
59. Šajā gadījumā, kā izriet no šo secinājumu 7. punkta, kamēr tiesa nav izspriedusi par pieteikumu tiesas ceļā veicamai reorganizācijai, parādnieks nav nedz pasludināms par bankrotējušu, nedz – ja tas ir sabiedrība – likvidēts tiesas ceļā. Līdz ar to šo secinājumu 42.–51. punktā izvērtētās judikatūras gaismā tāda procedūra, kuras rezultātā var iestāties bankrots, taču tas negadās sistemātiski, neatbilst nosacījumam, ka attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu ir jārīko bankrota vai analoģiska procedūra, (50) un tāpēc nevar ietilpt jēdzienā “bankrota procedūra” Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē (51).
60. Tagad izvērtēšu, vai pamatlietā aplūkotā procedūra atbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta paredzētajam nosacījumam.
b) Attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu ir jābūt uzsāktai bankrota vai analoģiskai maksātnespējas procedūrai ar mērķi realizēt tās aktīvus
61. Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir prasīts, lai attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu būtu uzsākta bankrota vai analoģiska maksātnespējas procedūra nolūkā realizēt tās aktīvus. Šajā ziņā, kā izriet no Tiesas judikatūras, šim nosacījumam neatbilst procedūra, kuras mērķis ir attiecīgā uzņēmuma darbības turpināšana (52).
62. Saistībā ar atšķirībām starp šiem abiem procedūru veidiem Tiesa ir nospriedusi, ka procedūras mērķis ir darbības turpināšana, ja procedūra ir vērsta uz efektīvas uzņēmuma vai to dzīvotspējīgo daļu darbības saglabāšanu. Savukārt procedūra, kuras mērķis ir aktīvu realizācija, ir vērsta uz to, lai gūtu maksimālu labumu no vienošanās ar visiem kreditoriem. Lai gan nav izslēgts, ka šie abi attiecīgai procedūrai izvirzītie mērķi zināmā mērā var pārklāties, uz uzņēmuma darbības turpināšanu vērstas procedūras galvenais mērķis katrā ziņā joprojām ir attiecīgā uzņēmuma saglabāšana (53).
63. Lai noskaidrotu, vai šajā gadījumā attiecībā uz īpašumtiesības nododošo personu ir uzsākta bankrota vai analoģiska maksātnespējas procedūra nolūkā realizēt tās aktīvus, ir jāņem vērā šādi faktori.
64. Pirmkārt, no Beļģijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar WCO 23. pantu tiesas ceļā veicamās reorganizācijas procedūra tiek uzsākta, līdzko kļūst apdraudēta uzņēmuma turpinātība. Šajā tiesību normā ir noteikts, ka šāda turpinātība katrā ziņā tiek uzskatīta par apdraudētu, ja zaudējumu rezultātā neto aktīvu apjoms ir sarucis mazāks par pusi no sabiedrības daļu kapitāla. Atbilstoši WCO 16. pantam šīs procedūras mērķis ir tiesas pārraudzībā saglabāt “grūtībās nonākušā uzņēmuma vai tā darbības pilnīgu vai daļēju turpinātību”. Tas ļauj uz vairākiem mēnešiem šo procedūru apturēt tāda darba devēja gadījumā, kura uzņēmums ir atzīts par šo tiesību aktu izpratnē “grūtībās” nonākušu, lai vai nu ļautu noslēgt izlīgumu, vai saņemtu kreditoru piekrišanu reorganizācijas plānam, vai ļautu veikt tādu tiesas pārraudzībā veicamo pāreju kā pamatlietā aplūkotā. Turklāt, kā izriet no WCO 22. panta, šī procedūras apturēšana ļauj darba devējam reorganizēties, esot pasargātam no savu kreditoru veiktajiem piedziņas pasākumiem, konkrēti no tā, ka viņa sabiedrības tiktu pasludināta par bankrotējošu (54).
65. Otrkārt, jāuzsver, ka – atbilstoši iesniedzējtiesas teiktajam – saskaņā ar WCO 59. panta 1. punkta pirmo daļu tiesas ceļā veicamās reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūras mērķis ir “uzņēmuma vai tā darbības pilnīgā vai daļēja” nodošana, kuru tiesa var uzdot “nolūkā nodrošināt [minētās darbības] saglabāšanu, ja parādnieks tam piekrīt savā pieteikumā par tiesas ceļā veicamo reorganizāciju vai vēlāk procedūras gaitā” (55).
66. Visbeidzot, treškārt, jākonstatē – kā norāda iesniedzējtiesa – ka šajā lietā rechtbank van koophandel te Hasselt (Haseltas komerctiesa) visnotaļ acīmredzami uzdeva tiesas pārraudzībā veicamo pāreju, lai pilnībā vai daļēji saglabātu uzņēmumu Echo vai tā darbību, kā teikts WCO 59. panta 1. punkta pirmajā daļā.
67. Tāpēc secinu, ka par šādas procedūras pamatmērķi ir uzskatāma grūtībās nonākušā uzņēmuma pilnīga vai daļēja saglabāšana un tāpēc uz to nevar attiekties Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts saskaņā ar šo secinājumu 44. un 50. punktā minēto judikatūru.
c) Bankrota vai analoģiskai maksātnespējas procedūrai ir jābūt publiskas iestādes pārraudzībā
68. Runājot par trešo Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, jānorāda, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar WCO 60. pantu spriedumā, kurā uzdots veikt pāreju, tiek iecelts tiesas pilnvarnieks, kas atbild par pārejas rīkošanu un īstenošanu “parādnieka vārdā un vietā” (56). Šajos apstākļos uzskatu, ka šāda ierobežotāka pārraudzība nevar atbilst Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā rodamajam nosacījumam par atrašanos šādas iestādes uzraudzībā (57).
69. No iepriekš izklāstītā izriet, ka tāda tiesas ceļā veicamās reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūra kā pamatlietā aplūkotā neatbilst visiem Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un tāpēc nav pieļaujama atkāpe no šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētā aizsardzības režīma.
D. Par īpašumtiesību saņēmēja iespēju izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt, Direktīvas 2001/23 3. un 4. panta gaismā
70. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar WCO 61. panta 4. punktu īpašumtiesību saņēmējs drīkst izvēlēties, kurus darbiniekus tas pārņems, ja vien viņa izvēle, pirmkārt, ir pamatota tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem apsvērumiem un, otrkārt, tiek izdarīta, neveicot aizliegtu diferencēšanu. Ņemot vērā šo tiesību normu, rodas jautājums, vai Direktīvas 2001/23 3. un 4. pants ļauj īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties, kurus darbiniekus – kā teikts WCO 61. panta 4. punktā – tas pārņems.
71. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina – kā Tiesa ir jau vairākkārt nospriedusi –, ka Direktīva 2001/23 tiecas aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma vadītāja maiņas gadījumā, ļaujot tiem palikt strādāt pie jaunā darba devēja ar tādiem pašiem noteikumiem, par kādiem bija vienošanās ar atsavinātāju (58). Minētās direktīvas mērķis ir garantēt, cik iespējams, līgumu vai darba attiecību turpināšanu ar īpašumtiesību saņēmēju bez izmaiņām, lai nepieļautu, ka attiecīgiem darbiniekiem īpašumtiesību pārejas dēļ tiek radīta nelabvēlīgāka situācija (59). Tiesa arī nospriedusi, ka, tā kā šī aizsardzība ir sabiedriskās kārtības jautājums un tāpēc nav darba līguma līdzēju ziņā, direktīvas noteikumi, it īpaši jautājumā par darbinieku aizsardzību pret atlaišanu īpašumtiesību pārejas gadījumā, ir jāuzskata par obligātiem tādā ziņā, ka no tiem nav iespējams atkāpties par ļaunu darbiniekiem (60).
72. Tomēr arī jānorāda, kā skaidri redzams pašā Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumā, ka aizsardzība, ko paredzēts nodrošināt ar šo direktīvu, attiecas tikai uz tādiem darbiniekiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, kas pastāv īpašumtiesību nodošanas dienā (61). Līdz ar to, ja vien nav skaidri noteikts citādi, “uz Direktīvas 2001/23 aizsardzību var atsaukties tikai darbinieki, kuru darba līgums vai darba attiecības turpinās īpašumtiesību nodošanas dienā. Tas, vai šajā dienā pastāv darba līgums vai darba attiecības, ir jāizvērtē, pamatojoties uz valsts tiesībām, bet ievērojot šīs direktīvas saistošos noteikumus, kas attiecas uz darbinieku aizsardzību pret atlaišanu īpašumtiesību nodošanas gadījumā” (62).
73. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka pārejas datums tika noteikts 2013. gada 22. aprīlī (63) un, otrkārt, ka C. Plessers darba līgums beidzās 2013. gada 24. aprīlī. Šī tiesa uzsver, ka “nevar būt ne mazāko šaubu, ka īpašumtiesību pārejas dienā (2013. gada 22. aprīlī) C. Plessers ar [īpašumtiesības nododošo personu (Echo)] saistīja darba līgums”. Tā arī precizē, ka tiesas pilnvarnieki ar C. Plessers noslēgto darba līgumu izbeidza 2013. gada 24. aprīlī. Līdz ar to ir jāuzskata, ka īpašumtiesību pārejas dienā C. Plessers bija īpašumtiesības nododošās personas darbiniece un tāpēc saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. pantu īpašumtiesības nododošajai personai (Echo) piekrītošās darba devēja saistības attiecībā pret viņu automātiski pārgāja īpašumtiesību saņēmējam (Prefaco) (64).
74. Runājot par Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktā paredzēto aizsardzību, no šīs tiesību normas izriet, pirmkārt, ka uzņēmuma īpašnieka maiņa pati par sevi nedz īpašumtiesības nododošajai personai, nedz īpašumtiesību saņēmējam nerada pamatu darbinieku atlaišanai un ka, otrkārt, minētā tiesību norma neliedz darbinieku atlaišanai notikt ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu izraisītu darbaspēka izmaiņu rezultātā (65).
75. Šajā ziņā jāatgādina – kā Tiesa jau ir nospriedusi – ka, lai noskaidrotu, vai atlaišana ir pamatota tikai ar īpašumtiesību nodošanu, pārkāpjot Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktu, ir jāņem vērā objektīvi apstākļi, kādos atlaišana ir notikusi (66). Tādējādi tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkotais no šo secinājumu 15. un 73. punkta izriet, ka aplūkotā atlaišana stājās spēkā divu dienu laikā pēc īpašumtiesību pārejas dienas.
76. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka nepietiek vien pierādīt, ka darba līguma izbeigšanas pamatā ir ekonomiski, tehniski un organizatoriski iemesli. Ir vienlīdz jāpierāda, ka šie iemesli – pretēji Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktā noteiktajam – tieši neizriet no uzņēmuma pārejas. Citiem vārdiem sakot, ir jāpierāda, ka attiecīgās atlaišanas pamatā bija citi šo pāreju papildinoši apstākļi. Tātad tieši šie “citi apstākļi” ir tie, kas ir kvalificējami par “ekonomiskiem, tehniski vai organizatorisku iemesliem” minētā 4. panta 1. punkta izpratnē (67).
77. Turpretim saskaņā ar WCO 61. panta 4. punktu izvēle, kurus darbiniekus pārņemt un kurus nepārņemt, pat ja tā ir jāizdara, pamatojoties uz tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem apsvērumiem, ir tikai īpašumtiesību saņēmēja ziņā. Nešķiet, ka valsts tiesību aktos šis izvēles tvērums būtu kā a priori ierobežots. Taču, kā pareizi norāda Komisija, Direktīvas 2001/23 lietderīgo iedarbību nodrošināt ir valsts tiesas ziņā. Tāpēc pašai valsts tiesai ir jāspēj izvērtēt, vai atlaišana ir vajadzīga ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ, lai arī šķiet, ka šajā lietā tas tā nav. To izdarīt tā spētu tikai tad, ja to par šiem atlaišanas pamatā esošajiem iemesliem izsmeļoši informētu visas uzņēmuma pārejā iesaistītās puses. Līdz ar to par attaisnojošu iemeslu nav uzskatāma viena vienīga vēlme mazināt uzņēmuma pārņemšanas izmaksas vai novērst vai mazināt finansiālās problēmas (68). Ļaujot īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt, tiktu atņemta jēga Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantam. Proti, procedūras, uz kurām neattiecas šajā direktīvā paredzētais aizsardzības režīms, ir bankrota vai maksātnespējas procedūras ar mērķi realizēt īpašumtiesības nododošās personas aktīvus, kas principā ietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā. Turpretim, kad vien attiecīgās procedūras mērķis ir uzņēmuma darbības turpināšana, uz šo procedūru neattiecas Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izņēmums un līdz ar to iespēja īpašumtiesību saņēmējam izvēlēties darbiniekus ir pretrunā šīs direktīvas 3. un 4. pantam un tātad – tās lietderīgajai iedarbībai.
78. Tāpēc, manuprāt, Direktīva 2001/23, tostarp tās 3. un 4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros – gadījumā, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošana notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas procedūrā ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju, ko piemēro, lai pilnībā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošo personu vai tās darbību, – īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt.
V. Secinājumi
79. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt arbeidshof te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa, Beļģija) šādi:
1) Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda tiesas ceļā veicamās reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūra kā pamatlietā aplūkotā neatbilst visiem šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem un tāpēc nav pieļaujama atkāpe no šīs direktīvas 3. un 4. pantā paredzētā aizsardzības režīma.
2) Direktīva 2001/23, tostarp tās 3. un 4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros – gadījumā, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošana notiek tiesas ceļā veicamas reorganizācijas ar tiesas pārraudzībā notiekošu īpašumtiesību pāreju procedūrā, ko piemēro, lai pilnībā vai daļēji saglabātu īpašumtiesības nododošo personu vai tās darbību, – īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, kurus darbiniekus tas vēlas pārņemt.