CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2011. gada 5. jūlijā

Lieta F‑46/09

V

pret

Eiropas Parlamentu

Civildienests – Līgumdarbinieks – Pieņemšanas darbā nosacījumi – Fiziskā piemērotība – Ārsta apskate sakarā ar pieņemšanu darbā – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Ārsta noslēpums – Medicīnisko datu nodošana starp iestādēm – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru V galvenokārt lūdz atcelt, pirmkārt, 2008. gada 19. decembra lēmumu, ar kuru Eiropas Parlamenta Personāla administratīvās vadības direktors sakarā ar nepiemērotību pienākumu izpildei ir atsaucis darba piedāvājumu, kas prasītājai bija izteikts 2008. gada 10. decembrī, un, otrkārt, Parlamenta ārsta 2008. gada 18. decembra atzinumu, kā arī atlīdzināt kaitējumu, kas viņai esot nodarīts

Nolēmums      Atcelt 2008. gada 19. decembra lēmumu, ar kuru Eiropas Parlaments ir atsaucis V izteikto darba piedāvājumu. Piespriest Eiropas Parlamentam samaksāt prasītājai naudas summu EUR 25 000 apmērā. Pārējā daļā prasību noraidīt. Eiropas Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina prasītājas tiesāšanās izdevumus. Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs, persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Atteikums pieņemt darbā fiziskas nepiemērotības veikt amata pienākumus dēļ – Pārbaude tiesā – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 33. pants)

2.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Fiziskā piemērotība – Ārstu komisija – Tiesību uz aizstāvību ievērošana

(Civildienesta noteikumu 33. panta otrā daļa; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 83. pants)

3.      Pamattiesības – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – Personas medicīnisko datu nodošana trešai personai – Iejaukšanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta nozīmē – Pamatojums

4.      Ierēdņi – Prasība – Pamatojuma, ar kuru var tikt tiesiski pamatots apstrīdētais lēmums, izvirzīšana tiesvedībā – Šķērslis lēmuma atcelšanai – Neesamība, izņemot saistībā ar administrācijas saistošo kompetenci attiecīgajā jomā

5.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Zaudējumi – Cēloņsakarība – Jēdziens – Piemērošana civildienesta strīdā – Kritēriji

6.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdēta prettiesiska akta atcelšana – Pienācīga atlīdzība par morālo kaitējumu – Robežas

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.      Lai arī Savienības tiesa, pārbaudot atteikuma pieņemt darbā, kas pamatots ar fizisku nepiemērotību, tiesiskumu, nevar aizstāt savu pašas vērtējumu ar specifiski medicīnisku viedokli, tai tomēr ir jāpārliecinās, vai darbā pieņemšanas procedūra ir notikusi tiesiski, un it īpaši jāpārbauda, vai atteikums pieņemt darbā ir balstīts uz pamatotu medicīnisku atzinumu, izveidojot loģisku saikni starp tajā esošajiem medicīniskajiem konstatējumiem un tajā izdarītajiem secinājumiem.

Iestādes ārsts savu fiziskās nepiemērotības atzinumu var pamatot ne tikai ar fizisku vai psihisku problēmu esamību, bet arī ar nākotnē iespējamām problēmām, kas balstītas uz medicīniskām prognozēm un kas paredzamā nākotnē var radīt šaubas par normālu paredzēto pienākumu izpildi.

Ārstam atzītā rīcības brīvība medicīnas jomā neaizliedz tiesai pārbaudīt izvirzīto pierādījumu materiālo precizitāti, uzticamību un konsekvenci, no vienas puses, un pārbaudīt, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus, no otras puses.

(skat. 72., 73. un 81. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1994. gada 14. aprīlis, T‑10/93 A/Komisija, 61. un 62. punkts; 2004. gada 12. maijs, T‑191/01 Hecq/Komisija, 63. punkts.

2.      Civildienesta noteikumu 33. panta otrajā daļā ir paredzēta iekšēja apelācijas procedūra attiecībā uz negatīvu iestādes ārsta atzinumu. Šajā normā paredzot ārstu pārsūdzības komisiju, likumdevēja mērķis ir bijis noteikt papildu garantiju kandidātiem un tādējādi uzlabot to tiesību aizsardzību. Šāda garantija, kas ir piesaistīta tiesībām uz aizstāvību, ir būtiska formalitāte.

Šāda garantija turklāt obligāti ir jāievēro pirms lēmuma par atteikumu pieņemt darbā pieņemšanas, nevis vēlākā posmā, jo citādi tā zaudētu savu jēgu, proti, garantēt kandidātiem tiesības uz aizstāvību darbā pieņemšanas procesā. Civildienesta noteikumu 33. panta otrās daļas formulējums šajā ziņā ir skaidrs: kandidātam pirms pieņemšanas darbā, lai vērstos ārstu komisijā, ir divdesmit dienu termiņš, kas skaitāms nevis no lēmuma par atteikumu pieņemt darbā paziņošanas, bet no ārsta atzinuma paziņošanas brīža.

(skat. 92.–94. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1999. gada 8. jūlijs, C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, 75.–78. punkts.

Pirmās instances tiesa: A/Komisija, minēts iepriekš, 23. punkts; 2008. gada 8. jūlijs, T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, 151. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 13. decembris, F‑95/05 N/Komisija, 69. un 76. punkts.

3.      Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas paredzētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir vienas no Savienības tiesību sistēmā noteiktajām pamattiesībām. Tās ietver personas tiesības paturēt ziņas par tās veselības stāvokli noslēpumā.

Iestādes savākto personas datu saistībā ar personas veselības stāvokli nodošana trešai personai, tajā skaitā citai iestādei, pati par sevi ir iejaukšanās attiecīgās personas privātajā dzīvē, lai arī kāda būtu šādi nodotas informācijas vēlākā izmantošana.

Tomēr saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta 2. punktu publiskās iestādes iejaukšanās privātajā dzīvē var tikt attaisnota tiktāl, ciktāl tā “ir paredzēta likumā [tiesību aktos]”, ar to tiek sasniegti viens vai vairāki mērķi, kuriem noteikti ierobežojumi, un tā ir “nepieciešama” šo mērķu sasniegšanai.

Ievērojot medicīnisko datu dziļi personisko un sensitīvo raksturu, iespēja nodot vai paziņot šādu informāciju trešajai personai, pat ja tā ir cita Eiropas Savienības iestāde vai cita struktūra, bez attiecīgās personas piekrišanas ir īpaši stingri jāizvērtē.

(skat. 111.–113. un 123. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1992. gada 8. aprīlis, C‑62/90 Komisija/Vācija, 23. punkts; 1994. gada 5. oktobris, C‑404/92 P X/Komisija, 17. un 18. punkts; 2003. gada 20. maijs, C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01 Österreichischer Rundfunk u.c., 73.–75. punkts.

4.      Atsaukšanās ierēdņa prasībā uz tādu pamatu tiesvedības laikā, kas varētu tiesiski pamatot apstrīdēto lēmumu, nav šķērslis minētā lēmuma atcelšanai, izņemot gadījumu, kad administrācijai ir kompetence šajā jomā.

Taču atteikuma pieņemt darbā personu fiziskas nepiemērotības dēļ gadījumā iestāde nevar apgalvot, ka tai būtu bijusi šāda kompetence, jo tai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pamatu saistībā ar uzticības saiknes saraušanu.

(skat. 147. un 148. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2003. gada 10. decembris, T‑173/02 Tomarchio/Komisija, 86. punkts; 2006. gada 15. marts, T‑10/04 Leite Mateus/Komisija, 43. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 15. decembris, F‑67/09 Angulo Sánchez/Padome, 76.–78. punkts.

5.      Iestādes atbildība iestājas, ja tiek izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz iestādei pārmestās rīcības prettiesiskumu, zaudējumu faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem. Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi. Viena no tiem iztrūkums ir pietiekams prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu noraidīšanai.

Attiecībā uz cēloņsakarības pastāvēšanu prasītājai principā ir jāpierāda tiešas un nepārprotamas cēloņa un seku attiecības starp attiecīgās iestādes izdarīto pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu.

Tomēr cēloņsakarības noteiktības pakāpe ir sasniegta, ja Savienības iestādes prettiesiskā rīcība nepārprotami ir liegusi personai nevis obligātu iecelšanu amatā – attiecībā uz ko ieinteresētā persona nekad nevarēs pierādīt, ka tai uz to bija tiesības –, bet gan vērā ņemamas izredzes tikt ieceltai ierēdņa amatā vai pieņemtai darbā citā statusā, kā rezultātā attiecīgajai personai ir radies mantisks kaitējums, ko veido ienākumu zaudējums. Ja šķiet īpaši skaidrs, ka tad, ja attiecīgā iestāde, ievērojot tiesiskumu, būtu pieņēmusi šo personu darbā, teorētiskajai nenoteiktībai, kas vienmēr saglabājas saistībā ar tiesiska procesa rezultātu, nebūtu jāveido šķērslis faktisko materiālo zaudējumu atlīdzināšanai, ko šī persona ir cietusi tāpēc, ka viņas kandidatūra netika saglabāta amatam, kuru tai būtu bijušas labas izredzes iegūt.

(skat. 157.–159. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1994. gada 1. jūnijs, C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., 42. punkts; 2008. gada 21. februāris, C‑348/06 P Komisija/Girardot, 52. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 28. septembris, T‑140/97 Hautem/EIB, 85. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, 150. punkts.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 22. oktobris, F‑46/07 Tzirani/Komisija, 218. punkts.

6.      Prettiesiska iestādes tiesību akta atcelšana pati par sevi var būt atbilstoša atlīdzība un principā pietiekama morālā kaitējuma atlīdzināšanai.

Tomēr šāda tiesību akta atcelšana nevar būt morālā kaitējuma atlīdzinājums, ja šajā lēmumā ir ietverts ieinteresētās personas spēju vai uzvedības vērtējums, kas var viņu aizskart, ja tam nav iedarbības vai ja izdarītais pārkāpums ir īpaši smags. Tādējādi tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un Regulas Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti neievērošana ir īpaši smags pārkāpums, kurš pamato morālā kaitējumu atlīdzināšanu.

(skat. 167., 169. un 171.–173. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1990. gada 7. februāris, C‑343/87 Culin/Komisija, 25.–29. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 26. janvāris, T‑60/94 Pierrat/Tiesa, 62. punkts; 2004. gada 21. janvāris, T‑328/01 Robinson/Parlaments, 79. punkts; 2004. gada 30. septembris, T‑16/03 Ferrer de Moncada/Komisija, 68. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 13. decembris, F‑42/06 Sundholm/Komisija, 44. punkts; Tzirani/Komisija, minēts iepriekš, 223. punkts; 2009. gada 7. jūlijs, F‑99/07 un F‑45/08 Bernard/Europol, 106. punkts.