Language of document : ECLI:EU:C:2017:607

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 26. jūlijā (1)

Lieta C442/16

Florea Gusa

pret

Minister for Social Protection,

Attorney General,

Īriju

(Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 883/2004 – Īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti – Darba meklētāja pabalsts – Direktīva 2004/38/EK – 7. panta 3. punkta b) apakšpunkts – Savienības pilsonis, kas ir uzturējies un strādājis uzņēmējā dalībvalstī kā pašnodarbināta persona – Pašnodarbinātas personas statusa izbeigšanās






I.      Ievads

1.        Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt ir uzdots jautājums, vai dalībvalsts var izslēgt no iztikas pabalsta, kas nav atkarīgs no iemaksām, saņemšanas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (2), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 988/2009 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”) (3), izpratnē citas dalībvalsts pilsoni, ja viņš tās teritorijā ilgāk nekā gadu ir strādājis kā pašnodarbināta persona vai ja attiecīgais pilsonis saglabā “darba ņēmēja” (4) statusu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (5), 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

2.        Būtiskāk – šo dažādo jautājumu sakarā iesniedzējtiesa sniedz Tiesai iespēju precizēt Eiropas Savienības pilsonību un izbeigt neskaidrības, kuras šajā ziņā varēja būt palikušas pēc 2014. gada 11. novembra sprieduma Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358), 2015. gada 15. septembra sprieduma Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:597), 2016. gada 25. novembra sprieduma GarcíaNieto u.c. (C‑299/14, EU:C:2016:114), kā arī 2016. gada 14. jūnija sprieduma Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436).

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Regula Nr. 883/2004

3.        Regulas Nr. 883/2004 3. pants “Jomas, uz kurām attiecas šī regula” ir formulēts šādi:

“1.      Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

h)      bezdarbnieka pabalsti;

[..]

2.      Ja XI pielikumā nav noteikts citādi, šī regula attiecas uz vispārīgām un īpašām sociālās nodrošināšanas shēmām neatkarīgi no tā, vai tās ir balstītas uz iemaksām vai ne, un shēmām, kas saistītas ar darba devēja vai kuģa īpašnieka pienākumiem.

3.      Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

[..]”

4.        Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu “Vienlīdzīga attieksme”:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību [..] akti [paredz] tās piederīgajiem.”

5.        Regulas Nr. 883/2004 III sadaļas 9. nodaļa ir veltīta “īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem”. Tā sastāv tikai no viena – 70. panta, kura nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi” un kurā ir paredzēts:

“1.      Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2.      Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

a)      ir paredzēti, lai nodrošinātu vai nu:

i)      papildu nodrošinājumu, aizvietojuma nodrošinājumu vai palīgnodrošinājumu pret riskiem, uz kuriem attiecas 3. panta 1. punktā minētās sociālā nodrošinājuma jomas, un kas garantē attiecīgajām personām ienākumus iztikas minimumam, ņemot vērā ekonomikas un sociālo stāvokli attiecīgajā dalībvalstī;

vai

ii)      tikai tādu īpašu aizsardzību invalīdiem, kura cieši saistīta ar minētās personas sociālo vidi attiecīgajā dalībvalstī,

un

b)      ja finansējums tiek gūts tikai no to obligāto nodokļu uzlikšanas, kuri paredzēti, lai segtu vispārējus publiskā sektora izdevumus, un ja pabalstu nodrošināšanas un aprēķina nosacījumi nav atkarīgi no jebkādas iemaksas attiecībā uz saņēmēju. Tomēr pabalstus, ko nodrošina kā piemaksu no iemaksām atkarīgam pabalstam, viena šā iemesla dēļ neuzskata par pabalstiem, kas ir atkarīgi no iemaksām,

un

c)      ir minēti X pielikumā.

3.      Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.

4.      Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šādus pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.”

6.        Regulas Nr. 883/2004 X pielikumā “Īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” Īrijai veltītajā iedaļā ir ietverts a) punkts saistībā ar “darba meklētāju pabalst[u] (2005. gada Konsolidētā sociālās labklājības likuma 3. daļas 2. nodaļa)”.

2.      Direktīva 2004/38

7.        Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas 1.–4. apsvērumu:

“(1)      Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai noteiktos pasākumus.

(2)      Personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas raksturīgas iekšējam tirgum. Šī pamatbrīvība aptver teritoriju bez iekšējām robežām, kurā šī brīvība tiek nodrošināta saskaņā ar Līguma nosacījumiem.

(3)      Savienības pilsonībai vajadzētu būt dalībvalstu piederīgo pamatstatusam, viņiem īstenojot savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Tādēļ, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām.

(4)      Lai novērstu uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju attiecībā uz brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām un veicinātu šo tiesību īstenošanu, ir vajadzīgs vienots tiesību akts, lai grozītu Padomes Regulu (EEK) Nr. 1612/68 (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā un atceltu šādus tiesību aktus: Padomes Direktīvu 68/360/EEK (1968. gada 15. oktobris) par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā [OV 1968, L 257, 13. lpp.], Padomes Direktīvu 73/148/EEK (1973. gada 21. maijs) par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu [OV 1973, L 172, 14. lpp.], Padomes Direktīvu 90/364/EEK (1990. gada 28. jūnijs) par tiesībām uz dzīvesvietu [OV 1990, L 180, 26. lpp.], Padomes Direktīvu 90/365/EEK (1990. gada 28. jūnijs) par tādu darbinieku un pašnodarbinātu personu tiesībām uz dzīvesvietu, kas pārtraukušas profesionālo darbību [OV 1990, L 180, 28. lpp.], un Padomes Direktīvu 93/96/EEK (1993. gada 29. oktobris) par studentu uzturēšanās tiesībām [OV 1993, L 317, 59. lpp.].”

8.        Direktīvas 2004/38 7. pantā, kura nosaukums ir “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus”, ir noteikts šādi:

“1.      Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

a)      viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

b)      viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

[..]

d)      viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

[..]

3.      Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

[..]

b)      viņš/viņa ir pienācīgi reģistrēts(‑a) kā piespiedu bezdarbnieks, bet iepriekš ir bijis(‑usi) nodarbināts(‑a) ilgāk nekā vienu gadu, turklāt ir reģistrējies(‑usies) attiecīgajā nodarbinātības dienestā kā darba meklētājs;

[..].”

9.        Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. pantu “Uzturēšanās tiesību saglabāšana”:

“1.      Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir 6. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības, kamēr viņi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

[..]

4.      Atkāpjoties no 1. un 2. punkta un neskarot VI nodaļas noteikumus, Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja:

a)      Savienības pilsoņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas; vai

b)      Savienības pilsoņi ir ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu. Šādā gadījumā Savienības pilsoņus un viņu ģimenes locekļus nedrīkst izraidīt, kamēr Savienības pilsoņi var pierādīt, ka viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā.”

10.      Direktīvas 2004/38 16. pantā ir noteikts vispārējs noteikums attiecībā uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pastāvīgās uzturēšanās tiesībām. Saskaņā ar šī panta 1. punktu “Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus”.

11.      Visbeidzot šīs direktīvas 24. pantā, kura nosaukums ir “Vienlīdzīga attieksme”, ir noteikts:

“1.      Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

2.      Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”

B.      Valsts tiesības

1.      2006. gada noteikumi

12.      Direktīvu 2004/38 transponēja Īrijas tiesībās ar 2006. gada noteikumiem Nr. 2 par Eiropas Kopienām (personu brīva pārvietošanās) (6).

13.      Saskaņā ar 2006. gada noteikumu 6. panta 2. punktu:

“a)      Ievērojot 20. pantu, Savienības pilsonis drīkst uzturēties valsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus:

i)      ja viņš ir darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona Īrijā;

[..]

c)      Ievērojot 20. pantu, persona, kurai ir piemērojams a) punkta i) apakšpunkts, drīkst palikt Īrijā, kad ir izbeigusi minētajā a) punkta i) apakšpunktā norādīto darbību:

i)      ja persona uz laiku ir darbnespējīga slimības vai nelaimes gadījuma dēļ;

ii)      ja persona ir pienācīgi reģistrēta kā piespiedu bezdarbnieks, bet iepriekš ir bijusi nodarbināta ilgāk nekā vienu gadu, turklāt ir reģistrējusies kompetentajā Department of Social and Family Affairs [Sociālo un ģimenes lietu departaments, Īrija] un FÁS [Foras Áiseanna Saothair, Mācību un nodarbinātības iestāde, Īrija] kā darba meklētājs.”

2.      2005. gada likums

14.      Darba meklētāju pabalsts Īrijā ir paredzēts 2005. gada Konsolidētā likuma par sociālo nodrošinājumu un sociālajiem pakalpojumiem (grozītā redakcija) (7) 139. pantā.

15.      2005. gada likuma, kāds tas bija piemērojams pamatlietas faktu rašanās laikā, 141. pantā ir definēti atbilstības kritēriji pabalsta piešķiršanai, starp kuriem ir iekļauta pieteikuma iesniedzēja līdzekļu un viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts teritorijā pārbaude. Turpretī nav strīda par to, ka gan darba ņēmējs, gan pašnodarbināta persona var pretendēt uz darba meklētāja pabalsta piešķiršanu (8).

16.      Atbilstoši 2005. gada likuma 246. panta 5. punktam persona, kurai nav uzturēšanās tiesību Īrijā, netiek uzskatīta par šīs valsts pastāvīgo iedzīvotāju minētā likuma piemērošanas nolūkā.

17.      2005. gada likuma 246. panta 6. punktā ir precizēts, ka starp personām, kurām tiek atzītas uzturēšanās tiesības Īrijā minētā panta 5. punkta piemērošanas nolūkā, ir iekļautas personas, kurām ir tiesības ieceļot un uzturēties valsts teritorijā saskaņā ar 2006. gada noteikumiem.

III. Pamatlietas fakti

18.      Rumānijas pilsonis Florea Gusa ieceļoja Īrijā 2007. gada oktobrī. Pirmā viņa uzturēšanās gada laikā Īrijā viņa vajadzības palīdzēja segt viņa bērni, kuri arī dzīvo Īrijā. Pēc tam viņš no 2008. gada oktobra līdz 2012. gada oktobrim strādāja kā pašnodarbināts apmetējs.

19.      Saskaņā ar lēmumu par prejudiciāla jautājuma uzdošanu F. Gusa esot bijis jāpārtrauc strādāt klientu trūkuma dēļ, kas radās ekonomiskās lejupslīdes rezultātā. Tad viņš iesniedza pieteikumu darba meklētāju pabalsta saņemšanai, kas viņam tika atteikts ar 2012. gada 22. novembra lēmumu.

20.      Lēmums par atteikumu bija pamatots ar to, ka F. Gusa neesot bijusi pastāvīga dzīvesvieta Īrijā, jo priekšnosacījums pastāvīgā iedzīvotāja statusam esot uzturēšanās tiesību piešķiršana 2006. gada noteikumu izpratnē. Proti, tika uzskatīts, ka viņš ir zaudējis šīs tiesības līdz ar savas pašnodarbinātā darbības izbeigšanu. Turklāt F. Gusa neesot pierādījis, ka viņa rīcībā esot pietiekami līdzekļi, lai sev nodrošinātu iztiku, nedz visaptveroša veselības apdrošināšana. Tādējādi lēmumā tika konstatēts, ka F. Gusa vairs neatbilstot 2006. gada noteikumu 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā (kurā valsts tiesībās ir transponēts Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkts) izvirzītajiem nosacījumiem. Turklāt kā pašnodarbinātā persona viņš nevarot saņemt arī 2006. gada noteikumu 6. panta 2. punkta c) apakšpunkta ii) punktā (kurā valsts tiesībās ir transponēts Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkts) sniegto aizsardzību.

21.      F. Gusa tika atļauts celt prasību atcelt lēmumu High Court (Augstā tiesa, Īrija), kura lēmumu par atteikumu apstiprināja. Pēc tam F. Gusa cēla apelācijas sūdzību par šo nolēmumu Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija).

22.      Atbilstoši Īrijas Konstitūcijas 64. pantam apelācijas sūdzība tika novirzīta iesniedzējtiesai, kura vēlējās saņemt Tiesas palīdzību tāpēc, ka ar piemērojamām tiesību normām tika īstenotas vairākas Savienības tiesību normas. Tādēļ tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus.

IV.    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

23.      Ar 2016. gada 29. jūlija lēmumu, ko Tiesa saņēmusi 2016. gada 8. augustā, Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) tādējādi nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Savienības pilsonis, kurš 1) ir citas dalībvalsts pilsonis; 2) ir likumīgi uzturējies un strādājis kā pašnodarbināta persona uzņēmējā dalībvalstī aptuveni četrus gadus; 3) ir pārtraucis savu darbu vai uzņēmējdarbību darba trūkuma dēļ un 4) ir reģistrējies kā darba meklētājs kompetentajā nodarbinātības dienestā, saglabā pašnodarbinātas personas statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu, vai kādu citu normu?

2)      Ja atbilde ir noliedzoša, vai viņam saglabājas tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, neizpildot Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā noteiktos kritērijus, vai arī viņš ir aizsargāts no izraidīšanas tikai saskaņā ar šīs pašas direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu?

3)      Ja atbilde ir noliedzoša, vai atteikums piešķirt darba meklētāja pabalstu (kas ir īpašs no iemaksām neatkarīgs [naudas] pabalsts Regulas Nr. 883/2004 70. panta izpratnē) šādai personai, pamatojoties uz to, ka šī persona nepierāda uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu?”

24.      Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs pamatlietā, Īrijas, Čehijas Republikas, Dānijas, Francijas, Ungārijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

25.      Turklāt, izņemot Dānijas un Ungārijas valdības, visi šie lietas dalībnieki izteicās tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 14. jūnijā. Arī Vācijas valdībai, kura nebija iesniegusi rakstveida apsvērumus, šajā tiesas sēdē bija iespēja paust savus argumentus.

V.      Vērtējums

A.      Ievada apsvērumi par Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta piemērojamību

26.      Kompetences sadalījumā, kāds ir spēkā starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, tā ir valsts tiesa, kurai principā ir jāpārbauda, vai lietā, kura tai ir jāatrisina, ir izpildīti faktiskie nosacījumi, kuru rezultātā ir jāpiemēro Savienības tiesību norma. Tomēr Tiesa ir pieļāvusi, ka vajadzības gadījumā, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tā var sniegt norādes, lai valsts tiesai palīdzētu veikt interpretāciju (9).

27.      Šajā lietā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā ir jāinterpretē nosacījumi, saskaņā ar kuriem Savienības pilsonim tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38.

28.      Šajā kontekstā šķiet, ka tā noraida iespēju, ka F. Gusa būtu ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Proti, iesniedzējtiesa balstās uz principu, ka prasītājs pamatlietā neesot apgalvojis, ka 2012. gada novembrī viņam esot bijušas tiesības atsaukties uz pastāvīgu uzturēšanos (10). Pats F. Gusa savos rakstveida apsvērumos apstiprina, ka viņš nepretendējot uz to, ka laikposmā līdz 2008. gada oktobrim esot izpildījis Direktīvas 2004/38 7. panta nosacījumus (11). Šī nostāja tika apstiprināta 2017. gada 14. jūnija tiesas sēdē.

29.      Šie apgalvojumi mani izbrīna. Proti, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu Eiropas Savienības pilsoņi, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, iegūst tiesības pastāvīgi uzturēties tās teritorijā.

30.      Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu Savienības pilsoņa uzturēšanās ilgāk par pirmajiem trīs mēnešiem ir likumīga, ja viņa līdzekļi ir pietiekami, lai uzturēšanās laikā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, un viņam ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī.

31.      Šajā tiesību normā nav ietverta nekāda prasība attiecībā un minēto līdzekļu izcelsmi. Proti, Tiesa jau ir spriedusi, ka vārdkopa “līdzekļi ir pietiekami”, kas ir ietverta šajā normā, ir jāinterpretē tādējādi, “ka pietiek ar to, ka Savienības pilsoņiem ir šādi līdzekļi, un šajā normā nav prasības par šo līdzekļu izcelsmi, proti, tos var nodrošināt tostarp trešās valsts valstspiederīgais” (12). A fortiori tā ir jābūt arī tad, ja attiecīgie līdzekļi ir iegūti no Savienības pilsoņa.

32.      Atbilstoši iesniedzējtiesai F. Gusa bērni, kuri likumīgi uzturējās Īrijā, bija tie, kas palīdzēja savam tēvam pirmajā viņa uzturēšanās Īrijā gadā (13). Necenšoties apstrīdēt šo informāciju, atbildētāji pamatlietā pārņem šos faktiskos apstākļus savos rakstveida apsvērumos (14).

33.      Tas, ka F. Gusa uzskata, ka atbalsts, ko viņš saņēma, bija mazs un nepietiekams Direktīvas 2004/38 mērķiem (15), man nešķiet atbilstīgi, lai vērtētu šīs direktīvas 16. panta 1. punkta piemērošanu.

34.      Proti, no brīža, kad F. Gusa nevērsās Īrijas sociālās palīdzības sistēmā, lai segtu savas vajadzības savas uzturēšanās pirmajā gadā, tiek uzskatīts, ka līdzekļi, ar kuriem viņš iztika, ir bijuši pietiekami. Tie nevar a posteriori tikt uzskatītipar nepietiekamiem Direktīvas 2004/38 izpratnē, jo Savienības pilsonis saskaņā ar šīs direktīvas formulējumu nav kļuvis par “uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā”.

35.      Līdz ar to es uzskatu, ka F. Gusa uzturēšanās Īrijā pirmais gads bija legāls. Ja šis pirmais laikposms ir ildzis bez pārtraukuma pirms četriem gadiem, kuros F. Gusa strādāja kā pašnodarbināts apmetējs, viņš var tikt uzskatīts par personu, kurai pienākas pastāvīgas uzturēšanās tiesības Īrijā saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu, sākot no 2012. gada oktobra (16).

36.      Šādā gadījumā jautājums, vai F. Gusa saglabāja vai nesaglabāja pašnodarbinātas personas statusu Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta izpratnē, vairs nerodas, jo 7. panta nosacījumi netiek piemēroti pastāvīgas uzturēšanās tiesībām. Proti, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu attiecībā uz šīm tiesībām netiek izvirzīti direktīvas III nodaļā paredzētie nosacījumi.

37.      Tomēr tas ir jākonstatē iesniedzējtiesai.

38.      No iepriekš izklāstītā izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi saglabā savu lietderību tikai gadījumā, ja pamatlietas faktu pārbaudē tiktu atklāts pārtraukums F. Gusa uzturēšanās tiesībās, ar kuru Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu varētu padarīt neefektīvu. Taču šāds pārtraukums nekādi neizriet no Tiesai iesniegtajiem materiāliem (17). Tieši šo ievada apsvērumu gaismā es izvērtēšu Tiesai uzdotos jautājumus.

B.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1.      Par jautājuma iekļaušanos Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā

39.      Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības pilsonis, kurš ir likumīgi uzturējies un strādājis kā pašnodarbināta persona uzņēmējā dalībvalstī aptuveni četrus gadus, saglabā pašnodarbinātas personas statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu, vai saskaņā ar citu tiesību normu, kad viņš ir izbeidzis savu darbu vai uzņēmējdarbību darba trūkuma dēļ un reģistrējies kā darba meklētājs kompetentajā nodarbinātības dienestā.

40.      Ņemot vērā, ka otrais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums arī ir par uzturēšanās tiesību saglabāšanu gadījumā, ja Savienības pilsonis, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā, neatbilst nedz Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta, nedz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta kritērijiem, šī pirmā jautājuma ietvaros es aplūkošu tikai Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta interpretāciju. Proti, iespēja izmantot uzturēšanās tiesības, pamatojies uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir izslēgta, jo nav strīda, ka F. Gusa lietas apstākļu [rašanās] laikā vairs nebija “darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona” šīs tiesību normas izpratnē. Jautājums rodas tieši par to, vai viņš varēja saglabāt šo statusu, kaut gan viņš vairs neīstenoja (darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas) darbību, kā ir prasīts Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Turklāt otrā prejudiciālā jautājuma ietvaros es pārbaudīšu iespēju saņemt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz citu [tiesību normu], nevis Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

2.      Iesniedzējtiesas ierosinātā interpretācija

41.      Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu savienības pilsonis saglabā darba ņēmēja statusu – un tātad tiesības uzturēties Savienības dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus –, ja “viņš/viņa ir pienācīgi reģistrēts(‑a) kā piespiedu bezdarbnieks, bet iepriekš ir bijis(‑usi) nodarbināts(‑a) ilgāk nekā vienu gadu, turklāt ir reģistrējies(‑usies) attiecīgajā nodarbinātības dienestā kā darba meklētājs”.

42.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja tai būtu jāinterpretē dokuments, kurā ir nodrošināta Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta transponēšana Īrijas tiesībās, atbilstoši parastajai vārdkopas “iepriekš ir bijis(‑usi) nodarbināts(‑a)” izpratnei, tā neiekļautu pašnodarbinātas personas situāciju. Tomēr iesniedzējtiesa izrāda izpratni arī attiecībā uz F. Gusa izstrādāto argumentāciju. Viņa ieskatā, šādas sekas nebūtu saderīgas ar nodomu, kāds ir LESD noteikumu un to piemērošanai pieņemto tiesību aktu pamatā.

43.      Tātad iesniedzējtiesas šaubas ir radušās iespējamas pretrunas dēļ, kāda rastos starp piemērojamā tekstā formulējumu un Savienības likumdevēja izvirzīto mērķi.

44.      F. Gusa, Dānijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka, piemērojot Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu, nedrīkstot nošķirt darba ņēmējus un pašnodarbinātas personas. Turpretī Īrijas, Čehijas Republikas, Francijas, kā arī Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka šī tiesību norma esot vērsta tikai uz darba ņēmējiem.

3.      Par gramatisko interpretāciju

45.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (18).

46.      Proti, ja “noteikuma teksts [..] arvien ir sākumpunkts un vienlaikus jebkuras interpretēšanas robežas” (19), tad teleoloģiskā interpretācija kļūst fakultatīva tikai gadījumā, ja attiecīgais teksts ir absolūti skaidrs un nepārprotams (20).

47.      Turklāt nedrīkst aizmirst ar Savienības daudzvalodību saistīto specifiku, no kuras izriet, ka vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu versijām. Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības oficiālo valodu versijas. Tādējādi gadījumā, ja Savienības tiesību teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (21).

48.      Taču šajā lietā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta dažādu valodu versijās netiek apstiprināta ideja, saskaņā ar kuru likumdevējs esot gribējis attiecināt “darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas” statusa saglabāšanu vienīgi uz pilsoņiem, kas ir īstenojuši darba ņēmēja darbību ilgāk nekā gadu. Gluži pretēji, veicot salīdzināšanu, atklājas neitralitātes iespaids attiecībā uz īstenotās profesionālās darbības īstenošanas veidu.

49.      Katrā ziņā pretēji tam, kā uzskata vairākas lietā iestājušās dalībvalstis, ir skaidrs, ka atsauce uz faktu “ir bijis(‑usi) nodarbināts(‑a)” nav redzama visās valodu versijās. Proti, lai gan mēs atrodam šo formulējumu spāņu valodas (“haber estado empleado”), angļu valodas (“having been employed”), franču valodas (“avoir été employé”) un arī slovēņu valodas (“ko je bil zaposlen”) versijās, citu valodu versijās ir izmantotas pilnīgi neitrālas gramatiskās formas vai vārdkopas. It īpaši nīderlandiešu valodas (“te hebben gewerkt”) un somu valodas (“työskenneltyään”) versijās ir izmantots formulējums “pēc tam, kad ir strādājis”, grieķu valodas versijā (“επαγγελ μ ατική δραστηριότητα”) ir atsauce uz “profesionālas darbības” īstenošanu, savukārt itāliešu valodas versijā pat ir minēta tikai kāda vispārēja “darbība” (“aver esercitato un’attività”). Visbeidzot, ņemot vērā tiesību normas kontekstu, kādā tie iekļaujas, vārdi “zaet” bulgāru un “Beschäftigung”vācu valodā var tikt tulkoti, arī izmantojot vispārēju “nodarbošanās” jēdzienu un bez jebkādām citām konotācijām.

50.      Šīs atšķirības starp Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta valodu versijām dēļ ir jāpievēršas tiesību normas vispārējai sistēmai, kā arī tiesiskā regulējuma mērķim. Gan vienā, gan otrā tiek apstiprināts, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav būtisks veids, kādā Savienības pilsonis ir īstenojis savu saimniecisko darbību, kuras dēļ viņam pienācās “darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas” statuss Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

4.      Par Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta teleoloģisko interpretāciju

51.      Es nenoliedzu, ka Direktīva 2004/38 atbilst vairākiem atšķirīgiem mērķiem, bet tie iekļaujas vienā hierarhijā.

52.      Proti, no Direktīvas 2004/38 preambulas pirmajiem četriem apsvērumiem skaidri izriet, ka tās mērķis pirmām kārtām ir “veicināt un pastiprināt, ka Savienības pilsoņi izmanto pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā” (22). Turklāt tas ir atspoguļots šīs direktīvas virsrakstā. Cits mērķis ir pausts minētās direktīvas preambulas 10. apsvērumā. Tas ir šāds: “personām, kas īsteno savas uzturēšanās tiesības, uzturēšanās sākumposmā tomēr nebūtu jākļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai”. Tomēr šis otrais minētais mērķis pastāv tikai pirmā [mērķa] dēļ: tā kā direktīvas mērķis ir atvieglot tiesību uzturēties īstenošanu, dalībvalstis uzskatīja, ka ir nepieciešams nodrošināt, lai šīs brīvības finansiālais slogs tiktu apzināts.

53.      Savienības pilsonībā atspoguļojas šis kompromiss. Proti, kad Tiesa pirmo reizi izmantoja formulējumu, saskaņā ar kuru “Savienības pilsonības uzdevums ir būt par dalībvalstu pilsoņu fundamentālo statusu” (23), tā piebilda, ka šis statuss ļauj dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas vienādā situācijā, saņemt vienādu juridisko palīdzību neatkarīgi no viņu pilsonības, “izņemot īpaši paredzētus gadījumus” (24). Šādi darot, Tiesa atzina iespējamību ierobežot Savienības pilsonības īstenošanu (25).

54.      Šādi ir jāsaprot 2014. gada 11. novembra spriedums Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358), 2015. gada 15. septembra spriedums Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:597) un 2016. gada 25. februāra spriedums GarcíaNieto u.c. (C‑299/14, EU:C:2016:114).

55.      Ir taisnība, ka 2014. gada 11. novembra sprieduma Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358) 74. punktā Tiesa sprieda, ka “pieņemt, ka personas, kurām nav uzturēšanās tiesīb[u] saskaņā ar Direktīvu 2004/38, uz tiesībām uz sociāliem pabalstiem var atsaukties ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tiek piemēroti valsts pilsoņiem, būtu pretrunā minētās direktīvas preambulas 10. apsvērumam, kura mērķis ir izvairīties no tā, lai Savienības pilsoņi, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, kļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai”. Tomēr nekādā gadījumā runa nav par perspektīvas apvēršanu, Direktīvu 2004/38 izprotot. Šajā spriedumā Tiesa piešķīra nozīmi Direktīvas 2004/38 otrajam mērķim tai adresētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmeta dēļ. Proti, lietu, kurās tika pasludināti trīs šo secinājumu iepriekšējā punktā minētie spriedumi, galvenie priekšmeti neattiecās uz uzturēšanās tiesību jautājumu, bet gan uz specifisko jautājumu par tiesībām saņemt sociālos pabalstus uzņēmējā dalībvalstī. Šis jautājums tātad iekļāvās laikā pēc brīvas pārvietošanās īstenošanas, bet tas nebija atdalāms no uzturēšanās likumības.

56.      Savukārt pamatlietā Tiesai uzdotā jautājuma mērķis pirmām kārtām ir noskaidrot uzturēšanās likumību, jo tas attiecas uz direktīvas, ar kuru tiek reglamentēts jautājums pēc pirmajiem trim mēnešiem līdz pastāvīgās uzturēšanās tiesību saņemšanai, tiesību normu (26). Taču likumdevējs ir nepārprotami vēlējies aplūkot brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, “novēr[šot] uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju” (27), kāda bija pirms tam, un to darīt, “lai [..] veicinātu šo tiesību īstenošanu” (28). Tādējādi ar šīs direktīvas vienojošo mērķi, kas ir balstīts uz Savienības pilsonības pamatjēdzienu, tiek aizstāvēta vispārēja pieeja principiem, paplašinājumiem un ierobežojumiem, kas ir saistīti ar Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību un uzturēšanās tiesībām (29).

57.      Vēl es piebildīšu, ka, “ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un izvirzītos mērķus, šīs direktīvas normas nevar interpretēt ierobežotā veidā” (30).

58.      Šajā perspektīvā darba ņēmēja un pašnodarbinātas personas situācijas nošķiršana, piemērojot Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu, nozīmētu noliegt Savienības likumdevēja gribu, kurš preambulas 3. apsvērumā ir skaidri norādījis, ka, “lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām” (31).

59.      Šo direktīvas mērķi Tiesa vēl nesen uzsvēra saistībā ar lietu, kurā tika pasludināts 2014. gada 19. jūnija spriedums Saint Prix (C‑507/12, EU:C:2014:2007, 25. punkts). Turklāt šajā spriedumā Tiesa apkopo Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomu, nosakot četrus gadījumus, kas ir paredzēti šajā tiesību normā, nenošķirot darba ņēmējus no pašnodarbinātām personām. Gluži pretēji, Tiesas ieskatā, “minētās direktīvas 7. panta 3. punktā ir precizēts, ka šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, tomēr saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos īpašos apstākļos, proti, [ja] viņš/viņa uz laiku ir darbnespējīgs(‑a) slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, noteiktos gadījumos viņš/viņa ir pienācīgi reģistrēts(‑a) kā piespiedu bezdarbnieks vai arī viņš/viņa sāk arodmācības, ievērojot noteiktus nosacījumus” (32).

5.      Par Direktīvas 2004/38 7. panta uzbūvi

60.      Šī Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kura ir vērsta uz to, ka nav atšķirības atkarībā no tā, vai Savienības pilsonis gadu ir īstenojis savu profesionālo darbību, būdams darba līgumiskajās attiecībās vai kā pašnodarbināta persona, ir stiprināta šī panta uzbūvē.

61.      Direktīvas 2004/38 7. pantā ir reglamentētas tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus. Panta uzbūve ir loģiska. Vispirms 1. punktā ir iedibināts princips, nosakot trīs gadījumus, kuros Savienības pilsonim ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus. Pirmais no šiem gadījumiem ir “darba ņēmēj[a] vai pašnodarbinātas personas” gadījums, otrais gadījums attiecas uz pilsoni, kura rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu, un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums, un trešais gadījums ir vērsts uz studentiem. Tālāk 2. punktā šo tiesību izmantošana tiek paplašināta attiecībā uz pilsoņa, uz kuru attiecas kāda no pirmajā punktā norādītajām situācijām, ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi (atskaitot ceturtajā punktā ieviestos ierobežojumus). Visbeidzot 3. punktā ir iedibināta juridiska fikcija, saglabājot 1. punktā minētā gadījuma – proti, darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas – sekas četrās situācijās, kas ir izsmeļoši uzskaitītas.

62.      Lasot to kopumā, nav nekādu šaubu, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā netiek nošķirts pilsonis, kas ir īstenojis darba ņēmēja darbību, no pilsoņa, kas ir īstenojis pašnodarbinātas personas darbību. Pirmkārt, Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, uz kuru 3. punktā ir atsauce, ir nepārprotami paredzētas abas situācijas. Otrkārt, četri gadījumi, kas paredzēti 7. panta 3. punktā, ir ievadīti ar vienu un to pašu teikumu. Arī tas nenošķirot attiecas uz “Savienības pilsoni[..], kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona”. Turklāt tajā vēl ir skaidri precizēts, ka šis pilsonis “saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu” (33) četros gadījumos, kas šajā tiesību normā ir uzskaitīti bez nošķīruma.

63.      Turklāt šāda Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta interpretācija ir apstiprināta Direktīvas 2004/38 vispārējā sistēmā, kas ir balstīta uz EKL 12. un 18. pantu (tagad LESD 18. un 21. pants) par jebkādas diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ un par Savienības pilsoņa tiesībām pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, uz EKL 40. pantu (kļuvis par LESD 46. pantu) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, bet arī uz EKL 44. un 52. pantu (tagad LESD 50. un 59. pants) par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (34).

6.      Pagaidu secinājumi

64.      Ņemot vērā Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta uzbūvi un galveno tajā izvirzīto mērķi, es uzskatu, ka šīs tiesību normas b) apakšpunkts attiecas uz Savienības pilsoni, kurš vienu gadu īsteno saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā, vai tā ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas darbība.

65.      Konkrēti – tātad šī tiesību norma ir piemērojama Savienības pilsonim, kurš kā F. Gusa ir pastāvīgi uzturējies un īstenojis pašnodarbinātas personas darbību uzņēmējā dalībvalstī apmēram četrus gadus ilgā laikposmā, kurš ir izbeidzis savu darbu vai saimniecisko darbību darba trūkuma dēļ un kurš ir darba meklētājs, kas reģistrēts kompetentajā nodarbinātības dienestā. Šāds Savienības pilsonis saglabā pašnodarbinātas personas statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

66.      Pretējas interpretācijas sekas būtu, ka Savienības pilsonis, kurš ir īstenojis saimniecisko darbību kā darba ņēmējs gadu ilgā laikposmā, būtu labāk “aizsargāts” nekā Savienības pilsonis, kurš četrus gadus ir īstenojis saimniecisku darbību un veicis iemaksas uzņēmējas dalībvalsts nodokļu un sociālajā sistēmā, bet to darījis kā pašnodarbināta persona (attiecīgā darbība dažreiz var būt identiska abos gadījumos).

C.      Par otro prejudiciālo jautājumu

67.      Otrais jautājums ir jāuzdod tikai gadījumā, ja Tiesa interpretētu Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu kā tādu, no kura piemērošanas jomas pašnodarbinātas personas ir izslēgtas; rūpēs par vispusību es to pārbaudīšu tikai kopsavilkuma veidā.

68.      Šajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības pilsonis, kurš ir pastāvīgi uzturējies un īstenojis pašnodarbinātas personas darbību uzņēmējā dalībvalstī apmēram četrus gadus ilgā laikposmā un kurš ir izbeidzis savu darbu un savu saimniecisko darbību darba trūkuma dēļ, saglabā tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, neizpildot Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā noteiktos kritērijus, vai arī viņš ir tikai aizsargāts no izraidīšanas saskaņā ar šīs pašas direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

69.      Iesākumā es precizēšu, ka es piekrītu Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretācijai, kādu iesniedzējtiesa ir iecerējusi sava otrā jautājuma beigās. Proti, pretēji tam, kā ir ierosināts 2015. gada 15. septembra sprieduma Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:597) 58. punktā (35), Direktīvas 2004/38 14. panta uzbūve un tās 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta formulējums neļauj saskatīt šajā tiesību normā uzturēšanās tiesību pamatu.

70.      Direktīvas 2004/38 14. panta nosaukums ir “Uzturēšanās tiesību saglabāšana”. Šī situācija ir aplūkota panta pirmajos divos punktos, kas vērsti uz situācijām, kurās Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem “ir [..] uzturēšanās tiesības”, taču direktīvas 14. panta 4. punktā tā nav aplūkota. Turklāt Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts īpaši ir vērsts uz situāciju, “atkāpjoties” no abiem pirmajiem punktiem, tātad līdz ar to uz situāciju, kurā uzturēšanās tiesības vairs nepastāv. Šajā gadījumā Savienības pilsonis, kurš ir ieceļojis uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai tur meklētu darbu, tomēr tiek aizsargāts no izraidīšanas, ciktāl viņš var pierādīt, ka viņš turpina meklēt darbu un ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā.

71.      Kad tas ir ticis precizēts un atbildot uz uzdoto jautājumu, es uzskatu, ka Savienības pilsonim, kurš atrodas iesniedzējtiesas aprakstītajā situācijā, pienākas vairāk nekā tikai vienkārša aizsardzība pret izraidīšanu.

72.      Patiesībā iesniedzējtiesas izvirzītā problēma nav pilnīgi nepieredzēta. Proti, Tiesa jau ir spriedusi, ka nedz no Direktīvas 2004/38 7. panta, nedz no citām tās tiesību normām neizriet, ka Savienības pilsonim, kurš neizpildītu minētajā pantā paredzētos nosacījumus, šī iemesla dēļ sistemātiski tiktu atņemts “darba ņēmēja [vai pašnodarbinātas personas]” statuss LESD 45. panta izpratnē. Tiesa no tā secināja, ka nevarēja apgalvot, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā būtu izsmeļoši uzskaitīti apstākļi, kādos migrējošs darba ņēmējs, kurš vairs neatrodas darba tiesiskajās attiecībās, tomēr var turpināt izmantot minēto statusu (36).

73.      Jākonstatē, ka šis Direktīvas 2004/38, it īpaši tās 7. panta 3. punkta, vērtējums ir piemērojams arī pašnodarbinātas personas, kas ir izmantojusi LESD 49. pantā nostiprināto brīvību veikt uzņēmējdarbību, situācijai. Proti, šajā ziņā nedrīkst nošķirt Savienības pilsoņa – darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas – īstenotās saimnieciskās darbības veidu, jo “visu [LESD] noteikumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot [Savienības pilsoņu] visu veidu profesionālās darbības veikšanu visā [Savienības] teritorijā, un tie aizliedz tādus pasākumus, kuri var radīt mazāk labvēlīgus apstākļus šiem pilsoņiem, kad tie vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā” (37). Turklāt šī interpretācija ir saderīga ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru LESD 45. un 49. pantā ir nodrošināta vienāda tiesiskā aizsardzība, tādējādi saimnieciskas darbības veidam nav nozīmes (38).

74.      Papildus ir jānorāda, ka LESD 45. panta 3. punkta c) apakšpunktā Savienības pilsoņiem vispārēji un bez atšķirības ir garantētas “tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību” (39).

75.      Līdz ar to, ja Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkts ir ticis interpretēts kā tāds, kurā nav izsmeļoši uzskaitīti apstākļi, kādos migrējošs darba ņēmējs, kurš vairs neveic algotu darbu, tomēr var turpināt izmantot minēto statusu, nevar būt citādi arī attiecībā uz migrējošu darba ņēmēju, kurš vairs neīsteno pašnodarbinātas personas darbību.

76.      Turklāt pretējā gadījumā pret viņu attiektos kā pret pirmā darba meklētāju, kurš nekad nav veicis iemaksas, kaut gan viņš tāpat kā darba ņēmēji ir veicis iemaksas uzņēmējas dalībvalsts nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmā.

77.      Visbeidzot šī Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta interpretācija iekļaujas Tiesas judikatūrā, kurā kopš 1991. gada 26. februāra sprieduma Antonissen (C‑292/89, EU:C:1991:80, 13. punkts) ir paredzēts, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība dalībvalstu pilsoņiem nozīmē tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā, kā arī tur uzturēties, lai meklētu darbu. Tādējādi, pamatojoties uz šo judikatūru, Tiesa ir spriedusi, ka personas attaisnota pagaidu neatrašanās darba tirgū, piemēram, aizturēšanas (40) vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma (41) dēļ nenozīmē, ka šajā laikposmā tā ir izbeigusi iekļauties minētajā tirgū, ar nosacījumu, ka tā atkal atrod darbu saprātīgā termiņā.

78.      Šis risinājums ir saderīgs ar LES līguma IV sadaļas 1.–3. nodaļā izvirzīto mērķi, kas ir vērsts uz to, lai nodrošinātu personu brīvu pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvību Savienībā. Proti, Savienības pilsonis varētu tikt atturēts īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties, ja – gadījumā, ja viņa saimnieciskā darbība palēninātos neatkarīgi no viņa gribas, kaut arī tikai uz īsu laiku, – viņš riskētu zaudēt darba ņēmēja statusu šajā valstī (42).

79.      Tādējādi un ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka, pamatojoties uz LESD 45. un 49. pantu, Savienības pilsonis, kurš ir pastāvīgi uzturējies un īstenojis pašnodarbinātas personas darbību uzņēmējā dalībvalstī apmēram četrus gadus ilgā laikposmā un kurš ir izbeidzis savu darbu vai savu saimniecisko darbību darba trūkuma dēļ, saglabā savu “darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas” statusu un tātad tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, paredzot, ka viņš meklē darbu, atsāk savu saimniecisko darbību vai atrod citu nodarbošanos saprātīgā laikposmā pēc savas iepriekšējās darbības, ko viņš īstenojis kā pašnodarbināta persona, beigām.

D.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

80.      Trešais jautājums rodas tikai gadījumā, ja Tiesa sniegtu noliedzošu atbildi uz abiem pirmajiem jautājumiem. Proti, šādā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atteikums piešķirt darba meklētāja pabalstu (kas ir īpašs no iemaksām neatkarīgs pabalsts Regulas Nr. 883/2004 70. panta izpratnē) personai, kura atrodas situācijā, kas ir analoģiska prasītāja pamatlietā situācijai, pamatojoties uz to, ka šī persona nepierāda uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu.

81.      Lai atbildētu uz šo trešo jautājumu, ir jānosaka precīzas robežas aplūkojamai situācijai: runa ir par Savienības pilsoni, kuram vairs nav uzturēšanās tiesību uzņēmējā dalībvalstī, bet kurš tiek aizsargāts no izraidīšanas no minētās valsts saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

82.      Turklāt ir nepieciešams noteikt arī prasītā pabalsta veidu. Šī kvalifikācija ir jāveic iesniedzējtiesai. Šķiet, ka tā uzskata, ka prasītais darba meklētāja pabalsts ir īpašs no iemaksām neatkarīgs pabalsts Regulas Nr. 883/2004 70. panta izpratnē, kas ir arī sociālās palīdzības pabalsts Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē (43).

83.      Šajā īpašajā gadījumā un saskaroties ar pabalstu, kuram piemīt šāds divkāršs raksturs, Tiesa sprieda, ka Direktīvas 2004/38 24. pantam un Regulas Nr. 883/2004 4. pantam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru šie pabalsti netiek piešķirti citu dalībvalstu pilsoņiem, lai gan šie pabalsti tiek piešķirti šīs dalībvalsts pilsoņiem, kas ir tādā pašā situācijā (44).

84.      Turpretī, ja iesniedzējtiesai galu galā būs jāsecina, ka attiecīgo pabalstu pamatlietā primārais uzdevums ir atvieglot piekļuvi nodarbinātībai dalībvalsts darba tirgū, šo pašu argumentāciju nevarēs piemērot (45).

85.      Proti, Tiesa ir pastāvīgi spriedusi, ka, “ņemot vērā Savienības pilsonības ieviešanu un tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi, kas ir Savienības pilsoņiem, interpretāciju, no [LESD 45.] panta [2. punkta], kas ir [LESD 18.] pantā garantētā vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa izpausme, piemērošanas jomas vairs nevar izslēgt finansiālu pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi nodarbinātībai citas dalībvalsts darba tirgū” (46).

86.      Tomēr 2009. gada 4. jūnija sprieduma Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344) 38. punktā Tiesa nosprieda, ka bija “leģitīmi, ka dalībvalsts piešķir šādu pabalstu tikai pēc tam, kad ir bijusi iespēja konstatēt darba meklētāja reālu saikni ar šīs valsts darba tirgu”.

87.      Ja šādas saiknes pastāvēšanu var pārbaudīt, it īpaši konstatējot, ka attiecīgā persona saprātīgu laika periodu ir faktiski un patiesi meklējusi darbu attiecīgajā dalībvalstī (47), a fortiori tā ir arī tad, ja persona tajā vairākus gadus ir veikusi darbu – kā darba ņēmējs vai kā pašnodarbināta persona.

88.      2016. gada 14. jūnija spriedums Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436) nav pretrunā šai interpretācijai. Proti, šajā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka nekas neliedz [pieņemt] valsts tiesisko regulējumu, ar kuru sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanai ekonomiski neaktīviem Savienības pilsoņiem tiek izvirzīts materiāltiesisks nosacījums, ka viņiem ir jāatbilst prasībām, kas izvirzītas, lai uzņēmējā dalībvalstī iegūtu likumīgas uzturēšanās tiesības. Tomēr Tiesa arī sprieda, ka šāda veida tiesiskais regulējums tāpat ir netieši diskriminējošs (48). Līdz ar to, lai tas būtu pamatots, tam ir jābūt izvirzītam leģitīmam mērķim un tas nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

89.      Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka vienīgi sistemātiska Direktīvā 2004/38 paredzēto uzturēšanās tiesību pastāvēšanas nosacījumu pārbaude būtu pretrunā minētās direktīvas 14. panta 2. punkta prasībām (49). Sistemātiskas pārbaudes aizliegums obligāti nozīmē zināmu individuālu pārbaudi. Proti, tiesību aktu, kas bija nodoti tās vērtējumam lietā, kurā tika pasludināts 2016. gada 14. jūnija spriedums Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑308/14, EU:C:2016:436), kontekstā Tiesa varēja konstatēt, ka “tikai īpašos gadījumos tiek prasīts, lai pieprasītāji iesniegtu pierādījumus tam, ka viņiem patiešām ir likumīgas tiesības uzturēties” (50). Tādējādi, ja attiecīgajam Savienības pilsonim nav iespējas pierādīt savas uzturēšanās likumību neatkarīgi no tā, vai uz Direktīvas 2004/38 vai citas Savienība tiesību normas pamata valsts tiesiskais regulējums, kurā sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanai kā priekšnosacījums ir izvirzīta likumīga uzturēšanās, nevar tikt uzskatīts par samērīgu ar izvirzīto mērķi.

90.      Šādos apstākļos, ja attiecīgais darba meklētāja pabalsts pamatlietā ir sociālā nodrošinājuma pabalsts Regulas Nr. 883/2004 izpratnē, LESD 45. panta 2. punkts un minētās regulas 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no darba meklētāja pabalsta (kas ir īpašs no iemaksām neatkarīgs naudas pabalsts Regulas Nr. 883/2004 70. panta izpratnē) piešķiršanas tiek izslēgti citu dalībvalstu pilsoņi, kuriem ir reāla saikne ar šīs valsts darba tirgu un kuriem nav iespējas to pierādīt.

VI.    Secinājumi

91.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek piešķirtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības dalībvalsts pilsonim, kurš uzņēmējā dalībvalstī ir uzturējies piecus gadus ilgu nepārtrauktu laikposmu un nav vērsies uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmā;

2)      Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir vērsts uz Eiropas Savienības pilsoni, kurš vienu gadu īstenojis saimniecisku darbību uzņēmējā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai tas ir noticis darba ņēmēja vai pašnodarbinātās personas statusā;

3)      LESD 45. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības pilsonis, kurš ir pastāvīgi uzturējies un īstenojis pašnodarbinātas personas darbību uzņēmējā dalībvalstī apmēram četrus gadus ilgā laikposmā un kurš ir izbeidzis savu darbu vai savu saimniecisko darbību darba trūkuma dēļ, saglabā savu darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu un tātad tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, paredzot, ka viņš meklē darbu, atsāk savu saimniecisko darbību vai atrod citu nodarbošanos saprātīgā laikposmā pēc savas iepriekšējās darbības, ko viņš īstenojis kā pašnodarbināta persona, beigām;

4)      Direktīvas 2004/38 24. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 988/2009, 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru atsevišķi “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” Regulas Nr. 883/2004 70. panta 2. punkta izpratnē, kas ir uzskatāmi arī par “sociālo palīdzību” Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē, netiek piešķirti citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas tādā situācijā, kāda ir norādīta minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, lai gan šie pabalsti tiek piešķirti šīs dalībvalsts pilsoņiem, kas ir tādā pašā situācijā.

Turpretī LESD 45. panta 2. punkts un Regulas Nr. 883/2004, kas grozīta ar Regulu Nr. 988/2009, 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru no darba meklētāja pabalsta (kas ir “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” Regulas Nr. 883/2004 70. panta 2. punkta izpratnē, bet neatbilst “sociālās palīdzības” definīcijai Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē) piešķiršanas tiek izslēgti citu dalībvalstu pilsoņi, kuriem ir reāla saikne ar šīs valsts darba tirgu un kuriem nav iespējas to pierādīt.


1       Oriģinālvaloda – franču.


2       OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.


3       OV 2009, L 284, 43. lpp.


4       Šajos secinājumos jēdziens “darba ņēmējs”, ja vien nav precizēts citādi, ir ikviena persona, kas veic saimniecisko darbību vai nu kā algotu darbu strādājoša, vai arī kā pašnodarbināta persona.


5       OV 2004, L 158, 77. lpp., kā arī labojumi – OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.


6       European Communities (Free Movement of Persons) (n° 2) Regulations 2006, SI 2006, Nr. 656; turpmāk tekstā – “2006. gada noteikumi”.


7       Social Welfare Consolidation Act 2005 (grozītā redakcija), turpmāk tekstā – “2005. gada likums”.


8       Skat. lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu 16. punktu.


9       Šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344, 23. punkts).


10       Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 5. punktu.


11       Skat. F. Gusa iesniegto rakstveida apsvērumu 9. punktu.


12       Spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Singh u.c. (C‑218/14, EU:C:2015:476, 74. punkts); mans izcēlums. Nesenu apstiprinājumu skat. spriedumā, 2016. gada 30. jūnijs, NA (C‑115/15, EU:C:2016:487, 77. punkts).


13       Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2. punktu.


14       Skat. Minister for Social Protection (sociālās aizsardzības ministrs, Īrija), Attorney General un Īrijas iesniegto rakstveida apsvērumu 3. punktu.


15       Skat. F. Gusa iesniegto rakstveida apsvērumu 1. zemsvītras piezīmi.


16       Jāmin, ka Francijas Republika un Komisija savos rakstveida apsvērumos izstrādā līdzīgu argumentāciju. Skat. Francijas Republikas iesniegto rakstveida apsvērumu 42.–50. punktu un Komisijas iesniegto rakstveida apsvērumu 18. punktu.


17       2017. gada 14. jūnija tiesas sēdē F. Gusa pārstāvis norādīja uz F. Gusa kā pašnodarbinātas personas darbības pārtraukumu laikposmā no 2008. gada oktobra līdz 2012. gada oktobrim, un tas ilga četrus mēnešus. Tomēr šķiet, ka šis pārtraukums neietekmē nedz F. Gusa uzturēšanās likumību, nedz tās pastāvīgumu, jo šajā laikposmā viņš strādāja kā darba ņēmējs (un pat tad, ja viņš vispār nebūtu strādājis, jo viņš nevērsās sociālās palīdzības sistēmā).


18       It īpaši skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan (C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 35. punkts); 2017. gada 25. janvāris, Vilkas (C‑640/15, EU:C:2017:39, 30. punkts), kā arī 2017. gada 15. marts, Flibtravel International un Leonard Travel International (C‑253/16, EU:C:2017:211, 18. punkts).


19       Ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumi lietā Agrana Zucker (C‑33/08, EU:C:2009:99, 37. punkts); mans izcēlums.


20       Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta F. Ležē [P. Léger] secinājumus lietā Schulte (C‑350/03, EU:C:2004:568, 88. punkts).


21       Nesenu atgādinājumu skat. spriedumā, 2016. gada 1. marts, Alo un Osso (C‑443/14 un C‑444/14, EU:C:2016:127, 27. punkts).


22       Spriedums, 2013. gada 19. septembris, Brey (C‑140/12, EU:C:2013:565, 71. punkts). Šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c. (C‑127/08, EU:C:2008:449, 82. punkts).


23       Spriedums, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk (C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts).


24       Spriedums, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk (C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts). Šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, D’Hoop (C‑224/98, EU:C:2002:432, 28. punkts), un 2014. gada 11. novembris, Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358, 58. punkts).


25       Šajā ziņā skat. Thym, D., “When Union Citizens Turn into Illegal Migrants: The Dano Case”, European Law Review, 40. sēj., 2015, 249.–262. lpp., it īpaši 255. lpp.


26       Par jautājumu attiecībā uz pastāvīgās uzturēšanās tiesībām pēc pieciem gadiem skat. iepriekš A sadaļu. Ievada apsvērumi.


27       Direktīvas 2004/38 preambulas 4. apsvērums.


28       Direktīvas 2004/38 preambulas 4. apsvērums.


29       Šajā ziņā skat. Iliopoulou‑Penot, A., “Deconstructing the former edifice of Union citizenship? The Alimanovic judgment”, Common Market Law Review, 53. sēj., 2016, 1007.–1036. lpp., it īpaši 1024. lpp.; Thym, D., “The Elusive Limits of Solidarity: Residence Rights of and Social Benefits for Economically Inactive Union Citizens”, Common Market Law Review, 52. sēj., 2015, 17.–50. lpp., it īpaši 18. lpp.


30       Spriedums, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c. (C‑127/08, EU:C:2008:449, 84. punkts).


31       Mans izcēlums.


32       Spriedums, 2014. gada 19. jūnijs, Saint Prix (C‑507/12, EU:C:2014:2007, 27. punkts). Mans izcēlums.


33       Mans izcēlums.


34      Par jēdziena “darbinieks” juridiskā pamata ietekmi skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Czop un Punakova (C‑147/11 un C‑148/11, EU:C:2012:538, 31. punkts).


35       Saskaņā ar 2015. gada 15. septembra sprieduma Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:597) 58. punktu “no atsauces, kas Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ir izdarīta uz tās 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, tieši izriet, ka uzņēmēja dalībvalsts var atteikt sniegt Savienības pilsonim, kuram ir uzturēšanās tiesības, jebkādu sociālo palīdzību, pamatojoties vienīgi uz šo pēdējo minēto tiesību normu” (mans izcēlums).


36       Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Saint Prix (C‑507/12, EU:C:2014:2007, 31. un 38. punkts).


37       Spriedums, 2007. gada 18. janvāris, Komisija/Zviedrija (C‑104/06, EU:C:2007:40, 17. punkts). Mans izcēlums.


38       Šajā ziņā skat. spriedumu, 1991. gada 5. februāris, Roux (C‑363/89, EU:C:1991:41, 23. punkts), kā arī 2005. gada 15. decembris, Nadin un NadinLux (C‑151/04 un C‑152/04, EU:C:2005:775, 47. punkts).


39       Mans izcēlums.


40       Šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Orfanopoulos un Oliveri (C‑482/01 un C‑493/01, EU:C:2004:262).


41       Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Saint Prix (C‑507/12, EU:C:2014:2007).


42       Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Saint Prix (C‑507/12, EU:C:2014:2007, 44. punkts).


43       Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 36. punktu.


44       Skat. spriedumu, 2015. gada 15. septembris, Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:597, 63. punkts un rezolutīvā daļa).


45       Skat. a contrario spriedumu, 2015. gada 15. septembris, Alimanovic (C‑67/14, EU:C:2015:597, 45. un 46. punkts).


46       Spriedums, 2012. gada 25. oktobris, Prete (C‑367/11, EU:C:2012:668, 25. punkts). Šajā ziņā skat. arī šī paša sprieduma 49. punktu un spriedumus, 2004. gada 23. marts, Collins (C‑138/02, EU:C:2004:172, 63. punkts); 2005. gada 15. septembris, Ioannidis (C‑258/04, EU:C:2005:559, 22. punkts), kā arī 2009. gada 4. jūnijs, Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344, 37. punkts).


47       Šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 23. marts, Collins (C‑138/02, EU:C:2004:172, 70. punkts), 2009. gada 4. jūnijs, Vatsouras un Koupatantze (C‑22/08 un C‑23/08, EU:C:2009:344, 39. punkts), kā arī 2012. gada 25. oktobris, Prete (C‑367/11, EU:C:2012:668, 46. punkts).


48       Skat. šī sprieduma 76. punktu.


49       Skat. šī sprieduma 84. punktu.


50       Šī sprieduma 83. punkts, mans izcēlums.