ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 6. augustā (1)
Lieta C‑195/20 PPU
XC
Kriminālprocess,
piedaloties
Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof
(Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis un nodošanas procedūras starp dalībvalstīm – 27. panta 2. un 3. punkts – Specialitātes princips – Piemērojamība – Pieprasītās personas kriminālvajāšana par nodarījumiem, kas nav tie, par kuriem šī persona nodota – Divi secīgi Eiropas apcietināšanas orderi, ko viena dalībvalsts ir izdevusi par dažādiem nodarījumiem – Brīvprātīgas izceļošanas no pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalsts un piespiedu atgriešanas šīs dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz otro Eiropas apcietināšanas orderi, tiesiskās sekas
I. Ievads
1. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584/TI (2) 27. pantu, kurā ir noteikts tā dēvētais “specialitātes” princips, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
2. Izskatāmajā lietā Portugāles iestādes, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, apsūdzēto pirmoreiz nodeva Vācijas iestādēm. Pēc soda izciešanas viņš brīvprātīgi atstāja Vācijas teritoriju. Pēc tam attiecībā uz viņu tika izdots otrais Eiropas apcietināšanas orderis, ar ko Itālijas iestādes to nodeva Vācijas iestādēm. Itālijas iestādes piekrita atteikties no specialitātes principa, lai varētu tikt veikta kriminālvajāšana par pamatlietā aplūkotajiem faktiem. Apsūdzētais apgalvo, ka šāda piekrišana bija jāsniedz Portugāles iestādēm kā pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestādēm.
3. Šajā lietā Tiesai tātad būtībā ir lūgts lemt par specialitātes principa piemērošanas kārtību īpašā situācijā, kad persona, uz kuru attiecas pirmais Eiropas apcietināšanas orderis, ir brīvprātīgi atstājusi šī ordera izsniegšanas dalībvalsts teritoriju un pēc tam ir veikta šīs personas piespiedu atgriešana, pamatojoties uz otro Eiropas apcietināšanas orderi: vai ir jāuzskata, ka šī persona, neņemot vērā tās brīvprātīgo izceļošanu, joprojām var atsaukties uz aizsardzību, kas izriet no specialitātes principa saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi? Vai arī ir jāuzskata, ka brīvprātīgās izceļošanas no pirmā ordera izsniegšanas valsts teritorijas dēļ specialitātes principu attiecīgā gadījumā var izvērtēt tikai saistībā ar otro Eiropas apcietināšanas orderi, jo piekrišana kriminālvajāšanas paplašināšanai ir tikai šī otrā ordera izpildes iestāžu kompetencē?
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktu:
“Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.”
5. No šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta izriet, ka Eiropas apcietināšanas orderim ir jāietver noteikts informācijas apjoms, tostarp “nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija” un “to apstākļu apraksts, kādos tika veikts nodarījums”.
6. Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 13. panta 1. punktu:
“Ja apcietinātā persona norāda, ka tā piekrīt nodošanai, šo piekrišanu un attiecīgā gadījumā noteiktu atteikšanos no tiesībām, ko paredz “specialitātes princips”, kas minēts 27. panta 2. punktā, dod izpildes tiesu iestādē saskaņā ar izpildes dalībvalsts iekšējām tiesībām.”
7. Šī paša pamatlēmuma 27. pants ietilpst tā 3. nodaļā “Nodošanas sekas”. Tas attiecas uz (konkrētās personas) iespējamu kriminālvajāšanu par citiem nodarījumiem, un tas ir formulēts šādi:
“1. Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas kriminālvajāšanai, notiesāšanai vai apcietināšanai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.
2. Izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
3. Šā panta 2. punktu nepiemēro šādos gadījumos:
a) ja persona, kurai ir bijusi iespēja atstāt tās dalībvalsts teritoriju, kurai tā nodota, nav to izdarījusi 45 dienu laikā no tās galīgās atbrīvošanas, vai ir atgriezusies tās teritorijā pēc tās atstāšanas;
b) nodarījums nav sodāms ar brīvības atņemšanas sodu vai piespiedu līdzekli;
c) kriminālprocess neļauj piemērot pasākumus, kas ierobežotu personas brīvību;
d) ja personu var pakļaut sodam vai pasākumam, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ieskaitot naudassodu, vai kādu pasākumu, kas to aizstāj, pat ja tas varētu ierobežot personas brīvību;
e) ja persona piekritusi, ka to nodod, attiecīgos gadījumos vienlaikus atteikdamās no specialitātes principa saskaņā ar 13. pantu;
f) ja persona pēc tās nodošanas ir noteikti atteikusies no tiesībām piemērot specialitātes principu attiecībā uz noteiktiem nodarījumiem pirms tās nodošanas. Atteikšanos izdara izsniegšanas dalībvalsts kompetentā tiesu iestādē un reģistrē protokolā saskaņā ar tās tiesībām. Atteikšanos sastāda tādā veidā, kas liecina par to, ka persona to ir izdarījusi brīvprātīgi un pilnībā apzinoties sekas. Šajā sakarā personai ir tiesības uz juridiska padomdevēja palīdzību;
g) ja izpildes tiesu iestāde, kas nodevusi personu, dod savu piekrišanu saskaņā ar 4. punktu.
4. Piekrišanas pieprasījumu iesniedz izpildes tiesu iestādei kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā. Piekrišanu sniedz tad, kad uz nodarījumu, par kuru to prasa, pašu attiecas nodošana saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Piekrišanu atsaka 3. pantā minēto iemeslu dēļ, un citādi to var atteikt tikai 4. pantā minēto iemeslu dēļ. Lēmumu pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.
Situācijās, kas minētas 5. pantā, izsniegšanas dalībvalstij ir jāsniedz garantijas, kas tajā minētas.”
B. Vācijas tiesības
8. Atbilstoši Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likums par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās), ar kuru ir transponēts Pamatlēmums 2002/584, 83.h pantam:
“1) Attiecībā uz personām, kuru nodošanu kāda dalībvalsts ir veikusi, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi:
1. nedrīkst veikt kriminālvajāšanu, tās notiesāt vai piemērot brīvības atņemšanas pasākumus par nodarījumu, kas izdarīts pirms nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru šīs personas ir nodotas, vai
2. nedrīkst veikt nodošanu tālāk uz trešo valsti, pārvietošanu vai piespiedu izraidīšanu uz trešo valsti.
2) Šī panta 1. punktu nepiemēro, ja:
1. ja persona, kurai ir bijusi iespēja atstāt tās dalībvalsts teritoriju, kas atbilst šī likuma teritoriālajai piemērošanas jomai, nav to izdarījusi 45 dienu laikā no tās galīgās atbrīvošanas vai ir atgriezusies tās teritorijā pēc tās atstāšanas;
2. noziedzīgais nodarījums nav sodāms ar brīvības atņemšanas sodu vai par to nav piemērojams ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis;
3. kriminālvajāšanas noslēgumā nav piemērojams personas brīvību ierobežojošs pasākums;
4. nodotajai personai tiek piemērots sods vai drošības līdzeklis, kas neietver brīvības atņemšanu, pat ja šis sods vai pasākums var ierobežot personas brīvību;
5. izpildes dalībvalsts vai nodotā persona ir atteikusies no tā piemērošanas.
3) Pēc nodošanas veiktā nodotās personas atteikšanās ir jāreģistrē tiesneša vai prokurora protokolā. Paziņojums par atteikšanos ir neatsaucams. Nodotā persona par to ir jāinformē.”
III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
9. Pret apsūdzēto Vācijā tika veikta kriminālvajāšana pēc kārtas trīs lietās par dažādiem nodarījumiem: narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība (A fakti), Portugālē veikta seksuāla vardarbība pret nepilngadīgo (B fakti), izvarošana atbildību pastiprinošos apstākļos un izspiešana, kas arī veiktas Portugālē (C fakti).
10. Vispirms pret apsūdzēto tika veikta kriminālvajāšana par narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību ievērojamā daudzumā (A fakti). 2011. gada 6. oktobrī Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa, Vācija) par šiem faktiem viņam piesprieda kopējo brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu un deviņiem mēnešiem. Šī soda izpildi atlika ar nosacījumiem.
11. Pēc tam 2016. gadā Vācijā pret apsūdzēto tika uzsākts kriminālprocess par Portugālē izdarītu seksuālo vardarbību pret nepilngadīgo (B fakti). 2016. gada 23. augustā Staatsanwaltschaft Hannover (Hanoveres prokuratūra, Vācija) ar šo pamatojumu izdeva Eiropas apcietināšanas orderi (turpmāk tekstā – “pirmais Eiropas apcietināšanas orderis”). Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa, Portugāle) atļāva apsūdzētā nodošanu Vācijas tiesu iestādēm par minēto nodarījumu. Šajā gadījumā apsūdzētais neatteicās no specialitātes principa piemērošanas. 2017. gada 22. jūnijā Portugāles iestādes nodeva apsūdzēto Vācijas Federatīvajai Republikai. Pēc tam viņš šajā valstī pilnībā izcieta viena gada un trīs mēnešu brīvības atņemšanas sodu, kas viņam bija piespriests par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo. 2018. gada augustā viņam uz pieciem gadiem tika piemērota sociālā un tiesas uzraudzība (Führungsaufsicht). Šajā laikposmā viņam vienreiz mēnesī bija jāierodas pie savas probācijas amatpersonas.
12. Soda par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo (B fakti) izpildes laikā tika atcelta Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) 2011. gadā piespriestā soda par narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību (A fakti) izpildes atlikšana ar nosacījumiem. 2018. gada 22. augustā Staatsanwaltschaft Flensburg (Flensburgas prokuratūra, Vācija) lūdza Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa) atteikties no specialitātes principa piemērošanas un piekrist Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) piespriestā soda izpildei.
13. Tā kā Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa) neatbildēja, 2018. gada 31. augustā apsūdzētais tika atbrīvots. 18. septembrī viņš devās uz Nīderlandi un pēc tam – uz Itāliju. 19. septembrī Staatsanwaltschaft Flensburg (Flensburgas prokuratūra) attiecībā uz apsūdzēto izdeva Eiropas apcietināšanas orderi, lai izpildītu Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) spriedumu par A faktiem (turpmāk tekstā – “otrais Eiropas apcietināšanas orderis”).
14. 2018. gada 27. septembrī apsūdzētais tika apcietināts Itālijā. 2018. gada 10. oktobrī Itālijas iestādes piekrita viņa nodošanai. 18. oktobrī apsūdzētais tika nodots Vācijas iestādēm.
15. Visbeidzot 2018. gada 5. novembrī Amtsgericht Braunschweig (Braunšveigas pirmās instances tiesa, Vācija) izdeva valsts apcietināšanas orderi (Untersuchungshaftbefehl), lai izmeklētu trešo lietu, kurā ir iesaistīts apsūdzētais (C fakti) un kuras fakti ir notikuši 2005. gada 2. septembrī, proti, 72 gadu vecas ASV pilsones izvarošana un izspiešana Portugālē Prajā da Lušā [Praia da Luz]. Tieši pēdējā minētā lieta ir pamatā šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
16. 2018. gada 12. decembrī Staatsanwaltschaft Braunschweig (Braunšveigas prokuratūra, Vācija) lūdza Itālijas izpildes iestādi piekrist arī tam, ka pret apsūdzēto tiek veikta kriminālvajāšana par pamatlietā aplūkoto izvarošanu un izspiešanu (C fakti). Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa, Itālija) piekrita šim lūgumam 2019. gada 22. martā.
17. Saskaņā ar šo secinājumu 15. punktā minēto valsts apcietināšanas orderi apsūdzētajam Vācijā no 2019. gada 23. jūlija līdz 2020. gada 11. februārim tika piemērots apcietinājums. Šajā laikposmā Landgericht Braunschweig (Braunšveigas apgabaltiesa, Vācija) ar 2019. gada 16. decembra spriedumu notiesāja apsūdzēto par 2005. gadā Portugālē izdarīto izvarošanu un izspiešanu (C fakti). Šī tiesa viņam piesprieda sodu ar kopējo brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem, ar ko tiek ņemts vērā Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) 2011. gada spriedums. Viss apcietinājuma ilgums, ko apsūdzētais pavadīja Itālijā, tika ieskaitīts kopējā sodā. Turklāt 2020. gada 21. janvārī Portugāles izpildes iestāde piekrita Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) piespriestā kopējā brīvības atņemšanas soda izpildei par A faktiem.
18. Kopš 2020. gada 12. februāra, izpildot Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) 2011. gadā piespriesto sodu par A faktiem, apsūdzētais ir apcietinājumā. Par Landgericht Braunschweig (Braunšveigas apgabaltiesa) spriedumu viņš iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) – iesniedzējtiesā. Viņš it īpaši apstrīd procedūras, kurā tika pasludināts šis spriedums, spēkā esamību, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 27. pantā paredzēto specialitātes principu. Tā kā Portugāles iestādes nebija piekritušas kriminālvajāšanai par Portugālē izdarīto izvarošanu un izspiešanu (C fakti), Vācijas iestādēm neesot bijis tiesību veikt apsūdzētā kriminālvajāšanu, un tādi procesuālie dokumenti kā Amtsgericht Braunschweig (Braunšveigas pirmās instances tiesa) 2018. gada 5. novembrī izsniegtais valsts apcietināšanas orderis tātad esot prettiesiski.
19. Iesniedzējtiesa uzskata, ka jautājums par to, vai izmeklēšanas veikšanai izsniegto valsts apcietināšanas orderi var paturēt spēkā vai, gluži pretēji, tas ir jāatceļ, ir atkarīgs no tā, vai Vācijas iestādēm bija tiesības veikt apsūdzētā kriminālvajāšanu par apgalvoto 2005. gadā Portugālē izdarīto izvarošanu vainu pastiprinošos apstākļos un izspiešanu (C fakti).
20. Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Padomes Pamatlēmuma [2002/584] 27. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka brīvības ierobežošanas pasākums par citu nodarījumu, ko persona izdarījusi pirms nodošanas, nevis to, par kuru tā nodota, nav pretrunā specialitātes principam, ja persona pēc nodošanas ir brīvprātīgi atstājusi izsniegšanas valsts teritoriju, vēlāk cita izpildes dalībvalsts to ir nodevusi atpakaļ uz izsniegšanas dalībvalsts teritoriju, pamatojoties uz jaunu Eiropas apcietināšanas orderi, un otrā izpildes dalībvalsts ir devusi piekrišanu kriminālvajāšanai, notiesāšanai un soda izpildei par šo citu nodarījumu?”
IV. Par steidzamības tiesvedību Tiesā
21. Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā. Šī lūguma pamatojumam tā norādīja, ka uzdotais prejudiciālais jautājums skar tāda pamatlēmuma, uz kuru attiecas LESD trešās daļas V sadaļa, interpretāciju. Tā arī norādīja, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas dienā apsūdzētais atrodas apcietinājumā, izciešot Amtsgericht Niebüll (Nībilles pirmās instances tiesa) piespriesto sodu par narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību (A fakti). Pat ja apsūdzētais būtu jāatbrīvo priekšlaicīgi, viņš tomēr paliktu apcietinājumā, pamatojoties uz Amtsgericht Braunschweig (Braunšveigas pirmās instances tiesa) izdoto valsts apcietināšanas orderi izmeklēšanas veikšanai par Portugālē izdarīto izvarošanu un izspiešanu (C fakti). Taču šī paša apcietinājuma likumība ir atkarīga no tā, vai procedūra, kurā ir pieņemts Landgericht Braunschweig (Braunšveigas apgabaltiesa) spriedums pamatlietā par C faktiem, ir spēkā. Tās spēkā neesamības gadījumā apsūdzētais būtu jāatbrīvo.
22. Tiesas ceturtā palāta 2020. gada 25. maijā nolēma apmierināt šo pieteikumu.
23. Rakstveida apsvērumus iesniedza apsūdzētais, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Bundesgerichtshof ģenerālprokurors, turpmāk tekstā – “ģenerālprokurors”), Vācijas valdība un Eiropas Komisija. Tie visi, kā arī Īrija 2020. gada 16. jūlija tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.
V. Vērtējums
24. Turpmāk ir izklāstīta šo secinājumu struktūra. Sākšu ar specialitātes principa analīzi, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 27. panta formulējumu, kontekstu un mērķi. It īpaši centīšos noskaidrot, kā konkrētās personas brīvprātīga izceļošana no Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalsts teritorijas ietekmē specialitātes principa piemērošanu un plašāk – nodošanas procedūru (A). Pēc tam paskaidrošu, kas saskaņā ar specialitātes principu tiek prasīts gadījumā, ja konkrētā persona saskaņā ar otru Eiropas apcietināšanas orderi no jauna ir nodota izsniegšanas dalībvalstij tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā (B).
A. Specialitātes princips un izsniegšanas dalībvalsts teritorijas brīvprātīgas atstāšanas sekas
25. Šajā lietā, pamatojoties uz pirmo Vācijas izdoto un Portugāles izpildīto Eiropas apcietināšanas orderi, apsūdzētais tika nodots Vācijas teritorijā, kur viņš izcieta piespriesto sodu par šajā apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem (seksuāla vardarbība pret nepilngadīgo, B fakti). Izejot no cietuma, viņam tika piemērota sociālā un tiesas uzraudzība, bet viņam nebija aizliegts atstāt Vācijas teritoriju. Apsūdzētais brīvprātīgi atstāja Vāciju, lai dotos vispirms uz Nīderlandi un pēc tam uz Itāliju. Itālijas iestādes, pamatojoties uz Vācijas iestāžu izdoto otro Eiropas apcietināšanas orderi, viņu no jauna tām nodeva viņam iepriekš par narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību (A fakti) piespriestā soda izciešanai. Itālijas iestādes vēlāk arī piekrita atteikties no specialitātes principa, atļaujot apsūdzētā kriminālvajāšanu Vācijā par izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos un izspiešanu (C fakti), kas veikta Portugālē pirms viņa pirmās nodošanas. Par šiem faktiem apsūdzētajam pašlaik tiek piemērots brīvības atņemšanas pasākums (Untersuchungshaft) saistībā ar spriedumu, ko viņš apstrīd.
26. Ar vienīgo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādas tiesiskās sekas ir, pirmkārt, personas, kura ir bijusi nodota dalībvalstij, pamatojoties uz pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, brīvprātīgai izceļošanai no šīs izsniegšanas dalībvalsts teritorijas un, otrkārt, tam, ka šī persona ir bijusi spiesta atgriezties saskaņā ar otro Eiropas apcietināšanas orderi.
27. Sākšu ar pirmo punktu: kā specialitātes principu ietekmē personas brīvprātīga izceļošana no izsniegšanas valsts teritorijas, kurai šī persona ir bijusi nodota?
28. Apsūdzētais un Īrija uzskata, ka šāds apstāklis neietekmē specialitātes principa piemērošanu. Šajā gadījumā apsūdzētais, brīvprātīgi atstājot Vācijas teritoriju, neesot atteicies no specialitātes principa piemērošanas. Specialitātes princips joprojām esot piemērojams, jo, pirmkārt, apsūdzētajam, kad viņš atstāja Vācijas teritoriju, joprojām tika piemērota sociālā un tiesas uzraudzība par B faktiem un, otrkārt, viņš Vācijā neatgriezās brīvprātīgi. Tādējādi pirmās nodošanas tiesiskās sekas joprojām turpinās.
29. Savukārt ģenerālprokurors, Vācijas valdība, Komisija, kā arī iesniedzējtiesa piekrīt viedoklim, ka ar apsūdzētās personas brīvprātīgu aizbraukšanu no izsniegšanas dalībvalsts teritorijas pirmā nodošanas procedūra ir beigusies, tādējādi izraisot specialitātes principa darbības izbeigšanos. Ar specialitātes principu aizsargātās intereses vairs netiekot skartas, ja persona labprātīgi atstāj dalībvalsti, kurai tā sākotnēji ir bijusi nodota. Persona, kas labprātīgi atstāj izsniegšanas dalībvalsti, vairs nevarot atsaukties uz specialitātes principa sniegto aizsardzību, tostarp atgriešanās gadījumā, jo jaunajai uzturēšanās izsniegšanas dalībvalstij vairs nav saistoša iepriekš veiktā nodošana.
30. Piekrītu ģenerālprokuroram, Vācijas valdībai, Komisijai, kā arī iesniedzējtiesai. Manuprāt, specialitātes princips ir cieši saistīts ar konkrētā Eiropas apcietināšanas ordera, kura ietvaros tas ir “iedarbināts” un tātad var tikt novērtēts, izpildi. Šis princips saistībā ar šo orderi ir piemērojams tikai tad, ja attiecīgā persona, atrodoties izsniegšanas valsts teritorijā, ir šīs valsts kontrolē. Līdz ar to, ja attiecīgā persona vairs nav pakļauta šī ordera izsniegšanas valsts tiesai, jo ir brīvprātīgi izceļojusi no tās teritorijas, specialitātes princips vairs nedarbojas.
31. Šāda interpretācija izriet no Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 2. punkta formulējuma, konteksta un mērķa.
1. Gramatiskā interpretācija
32. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 2. punktu principā nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
33. Pašā šīs normas tekstā nav norāžu par sekām, kādas personas, attiecībā uz kuru ir notikusi nodošana, brīvprātīga izceļošana no izsniegšanas valsts teritorijas rada specialitātes principa piemērošanai. Tomēr šis formulējums skaidri norāda uz to, ka specialitātes princips ir cieši saistīts ar nodošanu (vienskaitlī) un līdz ar to ar konkrētā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Tas, ka šis princips attiecas uz “nodoto personu,”, faktiski nozīmē, ka šai personai ir jāatrodas – vai arī tā tūlīt atradīsies – tās dalībvalsts teritorijā, kura ir lūgusi šo nodošanu, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, vai arī – vismaz šīs valsts faktiskā kontrolē.
34. Tāpat un joprojām teksta ziņā Pamatlēmuma 2002/584 3. nodaļas, kurā ietilpst 27. pants, nosaukums ir “Nodošanas sekas”. Arī šis nosaukums norāda uz to, ka šīs nodaļas noteikumi regulē sekas, ko rada konkrētā nodošana, pamatojoties uz attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi.
2. Kontekstuālā interpretācija
35. Runājot, pirmkārt, par Pamatlēmuma 2002/584 27. panta iekšējo kontekstu, no tā 3. punkta izriet, ka specialitātes princips nav piemērojams dažos izsmeļoši uzskaitītos gadījumos (3). Vispirms tas ir gadījums, ja konkrētā persona ir piekritusi kriminālvajāšanas paplašināšanai. Šādā gadījumā ir jāuzskata, ka konkrētā persona ar šo piekrišanu ir brīvprātīgi piekritusi pakļauties izsniegšanas dalībvalsts tiesai par citiem faktiem, lai gan viņai nebija nekāda pienākuma to darīt. Tā tas ir arī tad, ja Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestāde pati piekrīt kriminālvajāšanas paplašināšanai (4). Šajā otrajā gadījumā, kas ir labi zināms klasiskajās izdošanas tiesībās, tiek uzsvērta gan divpusējā dimensija, gan suverenās varas apsvērumi, kas ir katra Eiropas apcietināšanas ordera pamatā: tā ir izsniegšanas valsts, kurai par labu izpildes valsts atsakās īstenot savas ius puniendi par pārkāpumiem, kas nav tie, par kuriem ir notikusi nodošana (5).
36. Neņemot vērā acīmredzamās atšķirības, abām šo izņēmumu virknēm ir kopīgs izšķirošais elements: piekrišana uz faktiem, kas ir notikuši pirms nodošanas un nav minēti attiecīgajā Eiropas apcietināšanas orderī, attiecināt šī ordera izsniegšanas valsts ius puniendi. Citiem vārdiem sakot, atteikšanās no specialitātes principa – neatkarīgi no tā, vai tā notiek pēc attiecīgās personas vai izpildes dalībvalsts ierosmes, – rada izsniegšanas valstij tiesības veikt kriminālvajāšanu un tiesāt par pārkāpumiem, kas nav tie, kuri ir bijuši nodošanas pamatā, personu, kas fiziski atrodas tās jurisdikcijā saskaņā ar konkrētu Eiropas apcietināšanas orderi. No tā izriet, ka nodotajai personai specialitātes princips ir garantija tik ilgi, kamēr tā paliek izsniegšanas valsts teritorijā saskaņā ar šo apcietināšanas orderi, tātad šīs valsts kontrolē.
37. Otrkārt, runājot par Pamatlēmumā 2002/584 izveidoto sistēmu, no citu tiesību normu satura un loģikas izriet, ka šī pamatlēmuma noteikumi ir piemērojami vienas un tās pašas nodošanas ietvaros. Tādējādi saskaņā ar minētā pamatlēmuma 1. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas ordera īpašais mērķis ir, “lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli”. Tāpat no šī paša pamatlēmuma 8. panta 1. punkta un pielikuma izriet, ka šī nodošana attiecas uz nodarījumiem, kas paši par sevi ir konkrēti, jo ikvienā Eiropas apcietināšanas orderī ir jāprecizē attiecīgais nodarījums vai nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija un jāapraksta nodarījuma(‑u) izdarīšanas apstākļi. Tādējādi tieši konkrētas nodošanas kontekstā – tātad tāpēc, ka persona piespiedu kārtā atrodas izsniegšanas dalībvalsts teritorijā, – Eiropas apcietināšanas orderis atļauj šai valstij veikt attiecīgās personas kriminālvajāšanu par tajā minētajiem nodarījumiem. Tieši šādā kontekstā attiecīgā persona var atsaukties uz specialitātes principu. No tā loģiski izriet, ka šo principu tādējādi var piemērot tikai vienas nodošanas konkrētajā un īpašajā ietvarā. To nevar darīt vispārīgi – saistībā ar citu nodošanu, pēc tam, kad attiecīgā persona ir atstājusi teritoriju, uz kuru tā sākotnēji ir bijusi nodota (6).
3. Teleoloģiskā interpretācija
38. Lai gan gramatiskajā un kontekstuālajā interpretācijā tiek uzsvērta specialitātes principa ciešā saikne ar personas atrašanos izsniegšanas valsts teritorijā saistībā ar konkrēta Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, šī principa, kā arī Eiropas apcietināšanas ordera instrumenta mērķi liecina, ka šī saikne tiek pārrauta gadījumā, ja persona ir brīvprātīgi izceļojusi no izsniegšanas dalībvalsts teritorijas. Ja valsts konkrētajai personai nepiemēro piespiedu nodošanu, tad loģiski, ka pats specialitātes princips saistībā ar šo nodošanu tiek dzēsts vai pārstāj darboties.
39. Runājot par Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 2. punktā noteiktā specialitātes principa uzdevumiem, Tiesa ir nospriedusi, ka “šis noteikums ir saistīts ar izpildes dalībvalsts suverēno varu un personai, kuras nodošana tiek lūgta, dod tiesības pret to veikt kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību tikai par nodarījumu, par kuru tā nodota” (7). Tādējādi specialitātes principam ir galvenokārt divi mērķi. Pirmkārt – un tradicionāli, jo šī principa galvenais avots ir izdošanas tiesības (8), tā mērķis ir aizsargāt Eiropas apcietināšanas ordera izpildes valsts suverēno varu, jo, izpildot šo orderi, tā piekrīt ierobežot par labu citai dalībvalstij savas suverēnās varas izmantošanu (vai pat atteikties no tās) krimināltiesību jomā. Otrkārt – un oriģinālāk attiecībā pret klasisko izdošanas koncepciju – specialitātes principa Savienības tiesībās mērķis ir nodrošināt attiecīgās personas tiesības. Tai nav jābaidās par iespējamu citu kriminālvajāšanu par pārkāpumiem, kas izdarīti pirms tās nodošanas un kas nav skaidri norādīti attiecīgajā Eiropas apcietināšanas orderī. Ar nosacījumu, ka šī persona nav skaidri atteikusies no specialitātes principa izmantošanas, tai ir jāspēj paļauties, ka pret viņu netiks vērsta kriminālvajāšana par citiem pārkāpumiem visā laikā, kamēr tā piespiedu kārtā uzturas izsniegšanas dalībvalstī.
40. Izšķiroši šai lietai – no abiem šiem mērķiem izriet, ka specialitātes principa ietekmē tiek ierobežota izsniegšanas valsts kompetence krimināltiesību jomā un ir iespējams izvairīties no tā, ka šī valsts aizskar izpildes valsts kompetenci un pārkāpj savas prerogatīvas attiecībā pret konkrēto personu. Izsniegšanas dalībvalsts dažādu iemeslu dēļ varētu gribēt veikt kriminālvajāšanu pret personu par (iespējams, agrākiem) nodarījumiem, kas nav minēti Eiropas apcietināšanas orderī (9).
41. Šie specialitātes principa konkrētie mērķi paši ir jāvērtē, ņemot vērā Eiropas apcietināšanas orderu plašāko mērķi. To mērķis plašākā nozīmē ir pakļaut konkrēto personu ordera izsniegšanas dalībvalsts potestas par šajā orderī minētajiem nodarījumiem, šo personu piespiedu kārtā piesaistot šīs valsts teritorijai (10). Tā kā ar specialitātes principu konkrētā persona tiek aizsargāta pret iespējamu izsniegšanas dalībvalsts vēlmi nepamatoti paplašināt savu kompetenci krimināltiesību jomā, šis princips šķiet nesaraujami saistīts ar konkrētā Eiropas apcietināšanas ordera, kura apjoms ir skaidri definēts, izpildi.
42. Līdz ar to specialitātes princips ir piemērojams tikai saistībā ar nodošanu, ievērojot tās sekas, tikmēr, kamēr persona piespiedu kārtā atrodas izsniegšanas valsts teritorijā. Brīvprātīga izceļošana no šīs teritorijas pārtrauc saikni starp šo valsti un nodoto personu. Konkrētās personas darbības rezultātā šī persona vairs nav pakļauta šīs valsts potestas. Līdz ar to konkrēto personu hipotētiski vairs neaizsargā specialitātes princips, kas bija piemērojams sākotnējās nodošanas ietvaros.
43. Īsumā – tā kā konkrētā persona ir brīvi atstājusi izsniegšanas dalībvalsts teritoriju, skaitītāji tiek no jauna uzstādīti nulles pozīcijā. Tas attiecas uz visu konkrēto nodošanas procedūru kopumā saskaņā ar attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi, nevis tikai uz specialitātes principu. Proti, nodošanas mērķis ir piesaistīt konkrēto personu izsniegšanas dalībvalsts teritorijai, lai tā tiktu tiesāta un/vai izciestu sodu šajā valstī. Tiklīdz šis mērķis ir sasniegts, nodošanas “posms” ir pabeigts. Līdz ar to, tā kā specialitātes princips ir piemērojams šī posma ietvaros, tad ir loģiski, ka pēc tam tas kļūst spēkā neesošs.
B. Piespiedu atgriešanās izsniegšanas dalībvalsts teritorijā sekas
44. Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka apsūdzētais brīvprātīgi atstāja Vācijas teritoriju pēc tam, kad bija izcietis viņam piespriesto sodu par B faktiem (seksuāla vardarbība pret nepilngadīgo), kas ir minēti Eiropas apcietināšanas orderī, uz kura pamata Portugāles iestādes veica viņa pirmo nodošanu. Tādējādi šim posmam piemērojamais specialitātes princips saskaņā ar šo orderi ir dzēsts.
45. Tomēr izskatāmā lieta nav tikai par to, kādas ir sekas personai, kas brīvprātīgi atstājusi izsniegšanas valsti, kurai šī persona saskaņā ar specialitātes principu ir bijusi nodota. Tās otra iezīme, kas izriet no faktiskiem apstākļiem, šķiet, galvenokārt ir iesniedzējtiesas šaubu pamatā: attiecīgā persona ir atgriezusies izsniegšanas dalībvalstī, izpildot otro Eiropas apcietināšanas orderi. Iesniedzējtiesa arī jautā par sekām tam, ka par apsūdzēto pēc viņa izceļošanas ir bijis izdots šis otrais Eiropas apcietināšanas orderis, uz kura pamata apsūdzētais ir piespiedu kārtā atgriezies Vācijas teritorijā, šoreiz – no Itālijas teritorijas.
46. Vai šis apstāklis var, tā sakot, “no jauna iedarbināt” specialitātes principu saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi? Šādā “iedarbināšanas no jauna” gadījumā Vācijas izsniegšanas iestādēm būtu jāsaņem pirmās izpildes dalībvalsts (Portugāles Republika) piekrišana kriminālvajāšanas paplašināšanai, attiecinot arī uz C faktiem pamatlietā (izvarošana atbildību pastiprinošos apstākļos un izspiešana), jo otrajā Eiropas apcietināšanas orderī tie nav minēti. Tā ir apsūdzētā un Īrijas aizstāvētā nostāja, kuru ieskatā – specialitātes princips turpina radīt sekas attiecībā uz Portugāles Republiku.
47. Savukārt pretējā gadījumā pietiktu ar otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestāžu (Itālijas iestāžu) piekrišanu. Šādu nostāju aizstāv ģenerālprokurors, Vācijas valdība, Komisija, kā arī iesniedzējtiesa.
48. Lai veiktu šos pretējos secinājumus, visi tiesvedības dalībnieki lielā mērā ir balstījušies uz Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru specialitātes princips vairs netiek piemērots, “ja persona, kurai ir bijusi iespēja atstāt tās dalībvalsts teritoriju, kurai tā nodota, nav to izdarījusi 45 dienu laikā no tās galīgās atbrīvošanas vai ir atgriezusies tās teritorijā pēc tās atstāšanas”. No vienas puses, apsūdzētais un Īrija šajā tiesību normā saskata to, ka ar specialitātes principu viņam piešķirtā aizsardzība saglabājas saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, jo šajā tiesību normā ir paredzēta brīvprātīga atgriešanās. No otras puses, ģenerālprokurors, Komisija un iesniedzējtiesa, šķiet, ir vienisprātis par to, ka šis izņēmums no specialitātes principa ir piemērojams arī piespiedu atgriešanas gadījumos. Lai gan Vācijas valdība neizslēdz šādu interpretāciju, tā tomēr apšauba Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunkta izvērtēšanas nepieciešamību šajā gadījumā.
49. Manā ieskatā, atsaucei uz šo 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu šajā lietā nav nozīmes. Tādos apstākļos kā pamatlietā nav ne nepieciešams, ne arī iespējams balstīties uz minēto 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lai secinātu, ka specialitātes princips vairs nav piemērojams saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi.
50. Pirmkārt un galvenokārt, kā izriet no šo secinājumu iepriekšējās iedaļas, tādos apstākļos kā šajā lietā nav jāpamato tas, ka specialitātes princips nav piemērojams attiecībā uz pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu, jo tas vienkārši izriet no pirmās nodošanas procedūras pabeigšanas, ko nosaka tas, ka konkrētā persona ir brīvprātīgi izceļojusi no izsniegšanas dalībvalsts teritorijas. Šī izceļošana būtībā pārrāva teritoriālo saikni, kura konkrētajai personai ļauj lietderīgi atsaukties uz aizsardzību, kas viņai saskaņā ar specialitātes principu ir piešķirta visā laikposmā, kuru tā piespiedu kārtā uzturas šajā teritorijā. Tādējādi tas, ka specialitātes princips nav piemērojams saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, izriet nevis no kāda Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma, bet no tā, ka strīds tagad attiecas uz jaunu posmu saskaņā ar otro Eiropas apcietināšanas orderi (11).
51. Otrkārt un pakārtoti, Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunkts katrā ziņā nav piemērojams piespiedu atgriešanas gadījumā. Proti, tāpat kā šī tiesību norma attiecas tikai uz attiecīgās personas brīvprātīgu izceļošanu, tās piemērošanai attiecīgajā gadījumā ir nepieciešama arī brīvprātīga atgriešanās izsniegšanas dalībvalsts teritorijā. Šī tiesību norma, kā Tiesa ir nospriedusi lietā, kas ir pamatā spriedumam West (12), liecina par attiecīgās personas netiešu piekrišanu pakļauties tiesai izsniegšanas dalībvalstī, kas ir tā pati, kura pret viņu ir uzsākusi kriminālvajāšanu un kura attiecīgā gadījumā to ir notiesājusi par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem. Šī netiešā piekrišana ir acīmredzama, ja persona brīvi nolemj palikt teritorijā, nevis to atstāt (pilnīgi likumīgi) un atgriezties savas valstspiederības, dzīvesvietas vai jebkurā citā valstī pēc savas izvēles.
52. Protams, minētā 27. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējumā nav tieši minēts tas, ka konkrētās personas iespējamā atgriešanās izsniegšanas valsts teritorijā ir brīvprātīga. Tomēr tāpat kā apsūdzētais un Īrija es uzskatu, ka izteiciens “ir atgriezusies tās teritorijā pēc tās atstāšanas” rosina domāt par labprātīgu, nevis piespiedu atgriešanos (13), bet arī to, ka šī ir vienīgā loģiskā interpretācija, ņemot vērā šīs normas sistēmu un mērķi (14). Proti, tā kā specialitātes princips konkrēto personu aizsargā tikai tad, ja tā izsniegšanas dalībvalstī atrodas piespiedu kārtā, tad ir loģiski, ka tas vairs nedarbojas, ja šī persona, ja tā var izteikties, var brīvi pārvietoties – gan palikt šajā valstī, gan to atstāt vai tajā atgriezties. Jebkāda cita interpretācija būtu sinonīms nesodāmībai, jo konkrētajai personai pietiktu piespiedu kārtā atgriezties izsniegšanas dalībvalstī, lai attiecīgā gadījumā tai nebūtu jāuztraucas par iespējamo kriminālvajāšanu par agrākiem nodarījumiem, par kuriem nodošanas brīdī nevienam nav bijis aizdomu. Šādai pieejai nav jēgas.
53. Lai gan apsūdzētais un Īrija pareizi uzskata, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā izņēmuma piemērošana ir atkarīga no brīvprātīgas atgriešanās, tie tomēr kļūdās, uzskatīdami, ka, neņemot vērā viņa brīvprātīgu izceļošanu, viņa piespiedu atgriešana ir atjaunojusi specialitātes principu saistībā ar pirmo nodošanu.
54. Treškārt, (liekā) atsauce uz šī pamatlēmuma 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu, šķiet, ir saistīta ar šīs lietas faktiem, lai gan tie ir pamats zināmai neskaidrībai, jo rada nepareizu priekšstatu. Proti, nevar piešķirt pārāk lielu nozīmi apstāklim, kam ir pilnībā gadījuma raksturs, ka attiecīgā persona, izpildot otro Eiropas apcietināšanas orderi, ir atgriezta pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstī (Vācija). It īpaši būtu neloģiski no tā izdarīt secinājumus par to, ka specialitātes princips tādējādi ir no jauna iedarbināts saskaņā ar šo pirmo orderi.
55. Nākamais piemērs skaidri parāda, ka specialitātes principu nevar no jauna iedarbināt saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, ja attiecībā uz konkrēto personu, pēc tam, kad tā brīvprātīgi atstājusi pirmā ordera izsniegšanas dalībvalsts teritoriju, ir izsniegts jauns Eiropas apcietināšanas orderis. Iztēlosimies joprojām situācijā, kad izceļošana no pirmā ordera izsniegšanas valsts teritorijas ir bijusi brīvprātīga, ka otrā ordera izsniegšanas valsts ir Čehijas Republika, nevis Vācijas Federatīvā Republika. Šādā gadījumā nevar iedomāties, ka Čehijas izsniegšanas iestādēm būtu jāvēršas pie Portugāles iestādēm, lai saņemtu to piekrišanu kriminālvajāšanas paplašināšanai, to attiecinot uz nodarījumiem, kas nav bijuši norādīti Itālijai adresētajā Čehijas Republikas izdotajā Eiropas apcietināšanas orderī un kas ir veikti pirms Itālijas iestāžu veiktās personas nodošanas Čehijas iestādēm. Šādā gadījumā ir skaidri redzams, ka vienīgie sarunu dalībnieki ir Čehijas un Itālijas iestādes. Pat ja attiecīgie fakti ir norisinājušies Portugālē un Portugāles iestādes ir veikušas pirmo nodošanu (Vācijas iestādēm), tiklīdz konkrētā persona ir brīvi devusies no Vācijas uz Itāliju (un Portugāles iestādes nav iesniegušas nodošanas pieprasījumu), tikai Itālijas (izpildes) iestādes kompetencē ir atļaut Čehijas (izsniegšanas) iestādēm paplašināt kriminālvajāšanas jomu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu. Šāda interpretācija ir loģiska un tieši atsaucas uz šajos secinājumos aprakstītajiem specialitātes principa uzdevumiem, tā divpusējo dimensiju un to pamatojošajiem suverenās varas apsvērumiem (15): novērst to, ka (konkrētā apcietināšanas ordera, ar ko konkrētā persona tiek pakļauta šīs valsts potestas) izsniegšanas valsts aizskar (šī konkrētā ordera) izpildes dalībvalsts suverēno varu (16).
56. Ceturtkārt un visbeidzot, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 mērķi – paātrināt un vienkāršot tiesu iestāžu sadarbību starp dalībvalstīm (17), Tiesa ir nospriedusi, ka šī pamatlēmuma 27. un 28. pantu, tā kā tajos ir paredzēti atkāpes noteikumi attiecībā pret minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā noteikto savstarpējās atzīšanas principu, nevar interpretēt veidā, kas neitralizē šajā pašā pamatlēmumā izvirzīto mērķi (18). Tādējādi kriminālvajāšanas paplašināšanu nevar padarīt grūtāku, otrā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas iestādei liekot saņemt piekrišanu no pirmā ordera izpildes iestādes.
57. Protams, šajā lietā sarežģījums šķiet atrisināms, jo abus Eiropas apcietināšanas orderus ir izdevusi Vācijas Federatīvā Republika. Tomēr citādi būtu tad, ja izsniegšanas valstis būtu dažādas. Vēl jo vairāk šādā gadījumā skaidri parādās apsūdzētā un Īrijas aizstāvētās pieejas neloģiskās sekas. Apskatīsim gadījumu, kad persona ir reģistrēta sodāmības reģistrā. “Pēdējai” dalībvalstij, kurai persona ir nodota, pat pēc vairākiem gadiem būtu jālūdz visu to dalībvalstu piekrišana, kam šī persona tikusi nodota iepriekš (ne tikai vienai, bet, iespējams, trīs, četrām, piecām vai pat vairāk). Ņemot vērā šāda uzdevuma sarežģītību, var droši prognozēt, ka persona patiešām izvairītos no soda par visiem iepriekšējiem pārkāpumiem, kas nav tikuši atklāti pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas brīdī.
58. No iepriekš minētā izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā no specialitātes principa neizriet pienākums no pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes valsts saņemt piekrišanu kriminālvajāšanas paplašināšanai otrā Eiropas apcietināšanas ordera ietvaros. Tādējādi specialitātes principam saskaņā ar pirmo Eiropas apcietināšanas orderi nav ietekmes, un attiecīgās personas atgriešanās šī ordera izsniegšanas valsts teritorijā šo principu nevar iedarbināt no jauna.
59. Tomēr uz specialitātes principu joprojām var pilnībā atsaukties, bet tikai saistībā ar otro Eiropas apcietināšanas orderi. Tātad šis princips ir jāvērtē, ņemot vērā šo orderi, jo konkrētā persona tagad atrodas šī otrā ordera izsniegšanas dalībvalsts varā. Tam, ka šī valsts ir tā pati, kas bija izsniegusi pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, nav nozīmes. Lai piemērotu specialitātes principu, ir jāņem vērā tikai tas, ka konkrētā persona ir pakļauta šīs valsts ius puniendi atbilstoši otrajam Eiropas apcietināšanas orderim.
60. Kā ir uzsvērusi Vācijas valdība, šajā lietā atbilstīgais specialitātes principa izņēmums attiecībā uz otro Eiropas apcietināšanas orderi tātad ir Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts: specialitātes principu nepiemēro, “ja izpildes tiesu iestāde, kas nodevusi personu, dod savu piekrišanu saskaņā ar 4. punktu”. Šajā lietā, tā kā par faktiem pamatlietā (C fakti) tiek veikta kriminālvajāšana saskaņā ar otrā Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas jomas paplašināšanu, atteikšanās no specialitātes principa nepieciešams priekšnoteikums tātad ir otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestāžu (šajā gadījumā Itālijas iestādes) piekrišana, lai šī ordera izsniegšanas iestādes (Vācijas iestādes) varētu likumīgi veikt šādu kriminālvajāšanu (19).
61. No tā izriet, ka uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka specialitātes principam nav pretrunā brīvības ierobežošanas pasākums, kas ir noteikts tādu nodarījumu dēļ, kuri ir veikti pirms pirmās nodošanas un kuri nav bijuši šīs nodošanas pamatā, ja persona, uz ko attiecas pirmais Eiropas apcietināšanas orderis, ir brīvprātīgi atstājusi izsniegšanas dalībvalsts teritoriju, ciktāl saskaņā ar otro Eiropas apcietināšanas orderi, kurš ir izdots pēc šīs izceļošanas, šī otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestādes ir piekritušas kriminālvajāšanas paplašināšanai, to attiecinot uz nodarījumiem, uz kuru pamata ir piemērots pamatlietā aplūkotais brīvības ierobežošanas pasākums.
62. Noslēgumā minēšu divus apsvērumus.
63. Pirmkārt, spriedumā West Tiesa, protams, nosprieda, ka personas vēlākai nodošanai saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punktu principā ir nepieciešama tikai tās Eiropas apcietināšanas ordera, uz kura pamata konkrētā persona ir nodota, izpildes dalībvalsts piekrišana (20). Tomēr no šī sprieduma nevar secināt, ka pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestādes piekrišanu vajag papildus tai, ko sniedz otrā ordera izpildes iestāde. Proti, atšķirībā no šīs lietas, lieta, kas bija pamatā spriedumam West, attiecās uz gadījumu, kad izsniegšanas valsts teritoriju piespiedu kārtā pameta persona, kura secīgi bija nodota vairākām dalībvalstīm, jo viņa bija minēta vairākos Eiropas apcietināšanas orderos. Šajā Eiropas apcietināšanas orderu (pārejošā) ķēdē viena un tā pati dalībvalsts secīgi bija izsniegšanas valsts un izpildes valsts.
64. Izskatāmajā lietā šādas ķēdes nav. Vācijas Federatīvā Republika nebija nodevusi apsūdzēto Itālijas Republikai. Tādējādi Itālijas iestādes nav saņēmušas no Vācijas iestādēm (vai a fortiori no Portugāles iestādēm) savas pilnvaras izpildīt otro Eiropas apcietināšanas orderi. Ir tikai divu Eiropas apcietināšanas orderu secība, no kuriem pirmais ir skaidri atšķirīgs no otrā apsūdzētā brīvprātīgas izceļošanas no Vācijas teritorijas dēļ.
65. Situācija būtu bijusi analoģiska situācijai lietā, kas ir pamatā spriedumam West (21), tikai tādā gadījumā, ja pirmā ordera izsniegšanas iestādes (Vācijas iestādes) būtu pieņēmušas lēmumu par otro nodošanu citas dalībvalsts labā un attiecīgā persona starplaikā nebūtu brīvi un brīvprātīgi atstājusi Vācijas teritoriju. Taču šajā lietā tā tas nebija.
66. Otrkārt, apsūdzētais ir izvirzījis argumentu, ka viņš nevarēja zaudēt iespēju atsaukties uz specialitātes principu, jo viņam joprojām tika piemērota sociālā un tiesas uzraudzība, liekot viņam vienu reizi mēnesī ierasties pie savas probācijas amatpersonas. Proti, šī persona vēl nebija galīgi atbrīvota Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
67. Šis arguments šajā lietā ir neefektīvs, jo minētā 27. panta 3. punkta a) apakšpunkts šīs lietas faktiem nav piemērojams. Līdz ar to nav lielas nozīmes tam, vai persona, uz kuru attiecas sociālā un tiesas uzraudzība, ir galīgi atbrīvota šīs tiesību normas izpratnē. Personai, kas labprātīgi atstāj izsniegšanas dalībvalsti, nav nepieciešama aizsardzība, ko piešķir specialitātes princips, jo hipotētiski persona vairs neatrodas pirmā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas valsts kontrolē (22).
68. Jautājums par sociālās un tiesas uzraudzības sekām būtu jāuzdod tikai diezgan atšķirīgā scenārijā – ja apsūdzētā persona, “kurai ir bijusi iespēja atstāt [Vācijas] teritoriju [..], nav to izdarījusi 45 dienu laikā no tās galīgās atbrīvošanas” (23). Šādā gadījumā, ja nebūtu Portugāles iestāžu piekrišanas, būtu iespējams apspriest jautājumu par to, vai apsūdzētais, ņemot vērā probācijas pasākumu, kuram viņš turpina būt pakļauts, vēl varētu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu atsaukties uz aizsardzību, kas piešķirta ar specialitātes principu atbilstoši pirmajam Eiropas apcietināšanas orderim. Tātad Tiesai būtu jālemj par “galīgās atbrīvošanas” jēdzienu. Taču šāda diskusija, kura, kā parādīja tiesas sēde, varētu būt pat ļoti dedzīga, nav nepieciešama, ņemot vērā lietas apstākļus, jo apsūdzētais ir brīvprātīgi atstājis Vāciju pēc tam, kad bija izcietis sodu par B faktiem (seksuāla vardarbība pret nepilngadīgo). Tātad atturēšos uzsākt šo diskusiju šajā lietā.
VI. Secinājumi
69. Iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Specialitātes principam, kurš ir minēts Padomes Lēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 27. panta 2. punktā, nav pretrunā brīvības ierobežošanas pasākums, kas ir noteikts tādu nodarījumu dēļ, kuri ir veikti pirms pirmās nodošanas un kuri nav bijuši šīs nodošanas pamatā, ja persona, uz ko attiecas pirmais Eiropas apcietināšanas orderis, ir brīvprātīgi atstājusi izsniegšanas dalībvalsts teritoriju, ciktāl saskaņā ar otro Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots pēc šīs izceļošanas, šī otrā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes iestādes ir piekritušas kriminālvajāšanas paplašināšanai, to attiecinot uz nodarījumiem, uz kuru pamata ir piemērots pamatlietā aplūkotais brīvības ierobežošanas pasākums.