EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2009. gada 2. aprīlī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Procedūras izvēle – Pārstāvniecības vadītājs – Vakance – Norīkojums dienesta interesēs – Kompetences neesamība – Norīkojuma procedūras piemērošanas joma
Lieta F‑128/07
par prasību, ko atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam cēla
Andreas Menidiatis, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Rhode-Saint-Genèse (Beļģija), ko pārstāv A. Papass [A. Pappas], avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv G. Beršeids [G. Berscheid] un K. Hermane [K. Herrmann], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents),
sekretārs R. Skjano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 9. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā nonācis 2007. gada 31. oktobrī pa telefaksu (prasības pieteikuma oriģināls tika iesniegts šā paša gada 7. novembrī), Menidiatis [Menidiatis] lūdz atcelt 2006. gada 21. decembra lēmumu, ar ko noraidīta viņa kandidatūra uz vakanto Eiropas Kopienu Komisijas pārstāvniecības Atēnās (Grieķija) vadītāja amata vietu un šajā amatā iecelts P.
Atbilstošās tiesību normas
Norīkojums dienesta interesēs
2 Atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 35. pantam:
“Ierēdņiem piešķir vienu no šiem administratīvajiem statusiem:
a) aktīva nodarbinātība;
b) pārcelšana [norīkojums];
c) atvaļinājums personisku iemeslu dēļ;
d) rezerve;
e) militārā dienesta atvaļinājums;
f) bērna kopšanas atvaļinājums vai atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ.”
3 Civildienesta noteikumu 36. pantā precizēts:
“Aktīvi nodarbināts ierēdnis ir tāds ierēdnis, kas pilda tā amata pienākumus, kurā viņš iecelts vai īslaicīgi norīkots saskaņā ar IV sadaļā iekļautajiem nosacījumiem.”
4 Civildienesta noteikumu 37. panta pirmajā daļā noteikts:
“Pārcelts [norīkots] ierēdnis ir štata ierēdnis, kas, pamatojoties uz iecēlējinstitūcijas lēmumu:
a) dienesta interesēs pārcelts:
– pagaidu darbā ārpus attiecīgās iestādes vai
– uz laiku palīdzēt personai, kas ieņem kādu no amatiem, kuri minēti Kopienu dibināšanas līgumos, vai kas ir vēlēts priekšsēdētājs kādai no Kopienu iestādēm vai struktūrām, vai [..] kādai no Eiropas Parlamenta vai [Eiropas Savienības] Reģionu komitejas politiskajām grupām, vai grupā [grupai] Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā;
– noteiktu laiku strādāt amatā, kas iekļauts to amatu sarakstā, kurus finansē no asignējumiem pētniecībai un ieguldījumiem, un ko budžeta iestādes ir klasificējušas kā pagaidu amatu.
[..]”
5 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 38. pantam:
“Pārcelšanu [norīkojumu] dienesta interesēs regulē šādi noteikumi:
a) lēmumu par pārcelšanu [norīkojumu] pieņem iecēlējinstitūcija, uzklausot attiecīgo ierēdni;
b) pārcelšanas [norīkojuma] ilgumu nosaka iecēlējinstitūcija;
c) ik pēc sešiem mēnešiem attiecīgais ierēdnis var pieprasīt šīs pārcelšanas [šī norīkojuma] pārtraukšanu;
d) pārceltam [norīkotajam] ierēdnim atbilstīgi 37. panta a) apakšpunkta pirmajam ievilkumam ir tiesības saņemt diferencētu algu, ja amatā, uz kuru [kurā] viņš pārcelts [norīkots], kopējais atalgojums ir mazāks nekā viņa pakāpes un līmeņa amatā pamatiestādē; tāpat pārceltajam [norīkotajam] ierēdnim ir tiesības saņemt atlīdzību par jebkādiem papildu izdevumiem, kas rodas saistībā ar pārcelšanu [norīkojumu];
e) pārceltais [norīkotais] ierēdnis atbilstīgi 37. panta a) apakšpunkta pirmajam ievilkumam turpina maksāt pensiju iemaksas, pamatojoties uz to algu, ko par aktīvu nodarbinātību saņem viņa pakāpes un līmeņa ierēdņi pamatiestādē;
f) pārceltajam [norīkotajam] ierēdnim saglabā amatu, viņa tiesības uz izvirzīšanu augstākā līmenī un viņa tiesības uz paaugstinājumu;
g) kad pārcelšana [norīkojums] beidzas, ierēdni nekavējoties atjauno iepriekšējā amatā.”
6 Visbeidzot, no administratīvā budžeta algotā personāla iecēlējinstitūciju saraksta, kas ietverts Komisijas 2005. gada 16. jūnija lēmuma, kurš pēdējo reizi grozīts ar Komisijas 2006. gada 13. jūnija Lēmumu C(2006)2318 par pilnvaru, kas ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (DNK) – institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (IPNDL) (publicēts 2005. gada 24. jūnija “Administratīvajā informācijā” Nr. 47/2005; turpmāk tekstā – “lēmums par iecēlējinstitūciju”), I pielikumā, III daļas 5. punktā “Karjeras virzība” attiecībā uz norīkojumu dienesta interesēs ir tostarp paredzēts:
“Attiecībā uz kabineta vadītāju, kabineta vadītāja vietnieku un pārstāvniecību vadītāju: šīs [iecelšanas] tiesības tiek deleģētas par personāla un administrācijas jautājumiem atbildīgajam Komisijas loceklim, ar priekšsēdētāja piekrišanu, ja runa ir par norīkojumu pie Komisijas locekļa. Sākotnējais ģenerāldirektorāts tiek informēts.” [Neoficiāls tulkojums]
Lēmums par vidējā līmeņa vadības personālu
7 2004. gada 28. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu C(2004)1597 par vidējā līmeņa vadības personālu, kas publicēts 2004. gada 23. jūnija “Administratīvajā informācijā” Nr. 73/2004 (turpmāk tekstā – “VLVP lēmums”).
8 VLVP lēmuma 2. panta 1. punktā paredzēts:
“Vidējā līmeņa vadības amati un personāls
Vidējā līmeņa vadības amati tiek noteikti atbilstoši šādiem diviem kumulatīviem kritērijiem:
– tos veido pastāvīga un nepārtraukta administratīvās struktūrvienības vadība,
– tā ietilpst Komisijas oficiālajā struktūrshēmā.
Pie vidējā līmeņa vadības pieder personas, kas vienlaicīgi atbilst abiem kritērijiem.
Tādējādi nodaļas vadītāja, delegācijas vadītāja [..], biroja vai pārstāvniecības dalībvalstīs vadītāja, kā arī AD13/AD14 līmeņa delegācijas vadītāja vietnieka [..] amati ir vidējā līmeņa vadības amati [..] un uz tiem attiecas šis lēmums.
Šos amatus aizpilda vai nu ar AD9/AD12, vai ar AD13/AD14 pakāpi.”
9 VLVP lēmuma 14. panta 2. punktā noteikts:
“Biroja vai pārstāvniecības dalībvalstīs vadītāji
2.1. Atlase
8. panta [1. punkta] 3. [apakšpunktā] paredzētās galīgās pārrunas rīko preses un komunikācijas ģenerāldirektors, personāla ģenerāldirektors un ģenerālsekretārs vai pēc tā lūguma – nozīmētais referents (skat. 8. panta [1. punkta] 3. [apakšpunktu]).
2.2. Iecelšana amatā
AD9/AD12 līmeņa amatiem iecēlējinstitūcija ir preses un komunikācijas ģenerāldirektors.
AD13/AD14 līmeņa amatiem iecēlējinstitūcija ir preses un komunikācijas ģenerāldirektors ar Komisijas priekšsēdētāja un locekļu, kas atbildīgi par preses un komunikācijas personālu, piekrišanu.
[..]”
10 2004. gada 10. decembra administratīvās rokasgrāmatas par Komisijas vidējā līmeņa vadības personāla lomu, uzdevumiem, atlasi un iecelšanu amatā (A*9/A*12 un A*13/A*14; turpmāk tekstā – “administratīvā rokasgrāmata)”, 9.2. punktā noteikts:
“Atlase: galīgās pārrunas ar biroja vai pārstāvniecības dalībvalstīs vadītājiem rīko preses un komunikācijas ģenerāldirektors, personāla un administrācijas ģenerāldirektors, ģenerālsekretārs vai pēc tā lūguma – nozīmētais referents [..].
Iecelšana amatā: AD9/AD12 līmeņa amatiem iecēlējinstitūcija ir preses un komunikācijas ģenerāldirektors.
AD13/AD14 līmeņa amatiem iecēlējinstitūcija ir preses un komunikācijas ģenerāldirektors ar Komisijas priekšsēdētāja un locekļu, kas atbildīgi par preses un komunikācijas personālu, piekrišanu.”
Lēmums par iecelšanas pārstāvniecības vadītāja amatā kārtību
11 2004. gada 7. jūlijā Komisija pieņēma arī Lēmumu C(2004)2662 par iecelšanas pārstāvniecības vadītāja amatā kārtību (turpmāk tekstā – “IPVA lēmums”), kura 1. pantā noteikts:
“Komisijas pārstāvniecības dalībvalstīs vadītāja amatus aizpilda vai nu norīkojot ierēdni (saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta [pirmās daļas a) apakšpunkta otro ievilkumu] un 38. pantu), vai arī pieņemot darbā pagaidu darbinieku saskaņā ar līgumu, [uz kuru attiecas] DNK [2. panta c) apakšpunkts], A*/AD12 pakāpē.”
12 Procedūra, kas piemērojama lēmumiem par ierēdņa norīkojumu pārstāvniecības vadītāja statusā, tika noteikta ar Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektora 2005. gada 20. aprīļa un 26. maija paziņojumiem. Šī procedūra ietver šādus posmus:
“– [Personāla un administrācijas] ģenerāldirektorāta veikta referenta iecelšana;
– kandidatūru nosūtīšana [Komunikācijas] ģenerāldirektorātam;
– iepriekšējās atlases procedūra, piemērotāko kandidātu saraksta sastādīšana;
– pārrunas ar [Komunikācijas] ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoru un referentu;
– atlases ziņojuma nodošana [Personāla un administrācijas] ģenerāldirektorātam; šim ziņojumam jāaptver iepriekšējās atlases fāze un piemērotāko kandidātu saraksta izvēle;
– padomdevējas komitejas par iecelšanu amatā (PKI) rakstveida procedūra;
– [Komunikācijas] ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora galīgā izvēle;
– vienkāršotā procedūra (priekšsēdētāja, kā arī priekšsēdētāja vietnieces Valstrēmas un priekšsēdētāja vietnieka Kallasa kabinetu piekrišana);
– priekšsēdētāja vietnieka Kallasa lēmums.”
Prāvas priekšvēsture
13 2006. gada 9. martā Komisija publicēja paziņojumu par vakanci COM/2006/961, kas paredzēja ierēdņa norīkošanu vai pagaidu darbinieka pieņemšanu darbā Komisijas pārstāvniecības Grieķijā vadītāja pienākumu veikšanai.
14 No šī paziņojuma par vakanci tostarp izriet:
“Šim amatam var pieteikties A* funkciju grupas ierēdņi un pagaidu darbinieki, kas kandidatūru pieteikšanas stadijas slēgšanas brīdī ir aktīvi nodarbināti Komisijā. Kandidātiem jāatbilst šādiem nosacījumiem:
1. vismaz desmit gadus profesionālā pieredze [pēc augstskolas beigšanas], vēlams informācijas, komunikācijas, mediju un/vai politisko un ekonomisko lietu jomā, no kuriem vismaz pieci gadi koordinatora vai vadošā amatā;
2. padziļinātas rakstveida un mutvārdu grieķu valodas zināšanas un pietiekamas kādas citas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanas. Labas franču un/vai angļu valodas zināšanas tiks uzskatītas par priekšrocību.
Komisijas pārstāvniecības vadītāja amats tiek aizpildīts vai nu norīkojot ierēdni (saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta [pirmās daļas a) apakšpunktu] un 38. pantu), vai arī pieņemot darbā pagaidu darbinieku saskaņā ar līgumu, [uz kuru attiecas] DNK [2. panta c) apakšpunkts], A*12 pakāpē. Sākotnējais pilnvaru laiks [..] ir trīs gadi, un to var pagarināt vienu reizi, ilgākais uz diviem gadiem.
Ja izraudzītais kandidāts ir ierēdnis ar pakāpi, kas augstāka par A*12, viņš vai viņa tiks norīkoti ar savu pašreizēju pakāpi un līmeni.”
15 Prasītājs, kā arī vienpadsmit citi kandidāti pieteica savas kandidatūras Komisijas pārstāvniecības Atēnās vadītāja amatam. Pirmajā atlases stadijā pēc kandidātu personu lietu materiālu izskatīšanas iepriekšējās atlases komisija atlasīja septiņus kandidātus iepriekšējas atlases pārrunu rīkošanai. Prasītāja vārds nebija starp atlasītajiem kandidātiem.
16 Iepriekšējas pārrunas ar iepriekšējās atlases komisiju notika 2006. gada 15. un 18. maijā. No septiņiem intervētajiem kandidātiem komisija ierosināja Komunikācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram galīgajām pārrunām izvēlēties četrus kandidātus.
17 Četri atlasītie kandidāti tika uzaicināti uz pārrunām ar atlases komisiju, kurā bija Serensens [Sørensen], Komunikācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors, K., kas bija referents, un R., kas pildīja sekretāra funkcijas. Pārrunas notika 2006. gada 7. jūlijā.
18 Galīgajās pārrunās P. ieguva vērtējumu 82/100 un trīs pārējie kandidāti vērtējumu 65/100, 69/100 un 74/100.
19 PKI savā 2006. gada 6. septembra atzinumā nonāca pie secinājuma, ka, “ņemot vērā katra kandidāta pieteikumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 37. panta [pirmās daļas a) apakšpunktam un 38. pantam] un viņu personas lietas materiālus [..], varētu tikt izvērtētas Y., K. un P. kandidatūras.” Tā tomēr uzskatīja, ka “it īpaši varētu tikt izvērtēta P. kandidatūra”.
20 Ar Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Kallasa 2006. gada 20. decembra lēmumu P. tika norīkots dienesta interesēs par Komisijas pārstāvniecības Atēnās vadītāja amatā, sākot no 2007. gada 1. janvāra uz trim gadiem. Uz norīkojuma laiku P. ar šo pašu lēmumu tika klasificēts AD12 pakāpē.
21 Ar 2006. gada 21. decembra paziņojumu prasītājs tika informēts, ka viņa kandidatūra tikusi noraidīta un ka P. ir ticis iecelts Komisijas pārstāvniecības Atēnās vadītāja amatā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
22 2007. gada 28. februārī prasītājs atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam par apstrīdēto lēmumu iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu Komunikācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram. Šī sūdzība tika nosūtīta kompetentajam Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta dienestam un reģistrēta 2007. gada 17. aprīlī.
23 Ar 2007. gada 25. septembra lēmumu, kas tika paziņots prasītājam tā paša gadā 1. oktobrī, Komisija iepriekš minēto sūdzību noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi un process
24 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību aktiem.
26 Tiesas sēdes noslēgumā Civildienesta tiesa aicināja Komisiju tai sniegt faktiska rakstura informāciju, kas raksturotu personisko saikni, kura, pēc Komisijas domām, saista pārstāvniecību vadītājus ar Komisijas locekli, kurš atbildīgs par komunikācijas stratēģiju, un pamato Civildienesta noteikumu 37. panta izmantošanu, kā to paredz IPVA lēmums. Komisija izpildīja šo lūgumu ar 2008. gada 31. oktobra paziņojumu, kurš Civildienesta tiesas kancelejā pienāca šajā pašā dienā pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts 2008. gada 3. novembrī) un tika pārsūtīts prasītājam apsvērumu sniegšanai šā paša gada 4. novembrī. Ar 2008. gada 14. novembra paziņojumu, kurš Civildienesta tiesas kancelejā pienāca šajā pašā dienā pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts 2008. gada 19. novembrī), prasītājs iesniedza rakstveida apsvērumus. Šajā pēdējā minētajā datumā tika slēgts mutvārdu process un sākās šīs lietas apspriešana.
27 Ar 2008. gada 1. decembra rīkojumu Civildienesta tiesa atsāka mutvārdu procedūru un aicināja Komisiju vajadzības gadījumā sniegt īsus apsvērumus par iepriekš minēto prasītāja 2008. gada 14. novembra paziņojumu. Komisija atsaucās šim aicinājumam, 2008. gada 15. decembrī iesniegdama rakstveida apsvērumus.
Juridiskais pamatojums
28 Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza vairākus pamatus, pirmkārt, par atlases procedūras prettiesiskumu un neievērošanu, otrkārt, par paziņojuma par vakanci prettiesiskumu, treškārt, par paziņojuma par vakanci neievērošanu, ceturtkārt, par Civildienesta noteikumu 11.a panta pārkāpumu, piektkārt, par pārstāvniecības Atēnās vadītāja amata līmeņa pazemināšanas prettiesiskumu un IPVA lēmuma prettiesiskumu, sestkārt, par paziņojuma par vakanci novēlotu publicēšanu, septītkārt, par noteikumu par sensitīvus amatus ieņemoša personāla rotāciju, astotkārt, par lēmuma, ar kuru tiek liegta pieeja prasītāja sūdzībā pieprasītajiem dokumentiem, pamatojuma neesamību, un, visbeidzot, devītkārt – par pilnvaru nepareizu izmantošanu.
29 Īpaši jāizskata pirmais pamats par pārstāvniecības vadītāja atlases procedūras prettiesiskumu un neievērošanu.
Lietas dalībnieku argumenti
30 Prasītājs savu pirmo pamatu iedala divās daļās.
31 Pirmās pamata daļas ietvaros prasītājs apgalvo, ka Komisijas locekļu iesaistīšanās pārstāvniecību vadītāju iecelšanas amatā procedūrā esot prettiesiska. Viņš konstatē, ka šajā lietā Komisijas pārstāvniecības Atēnās vadītājs tika iecelts amatā ar priekšsēdētāja vietnieka Kallasa lēmumu pēc Komisijas priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieces Valstrēmas un priekšsēdētāja vietnieka Kallasa kabinetu piekrišanas saņemšanas.
32 Šī Komisijas locekļu iejaukšanās attiecīgajā atlases procedūrā nav objektīvi pamatota, jo šiem locekļiem nav pārvaldības pilnvaru vai pienākumu un viņiem nav pienākuma uzturēt tiešus sakarus ar pārstāvniecību vadītājiem, kuri savā amatā paliek neatkarīgi no komisāru pilnvaru laika. Pārstāvniecības ir Komunikācijas ģenerāldirektorāta decentralizētas struktūrvienības bez politiska statusa. Pārstāvniecību vadītāju izvēlei intuitu personae saskaņā ar procedūru, kas ir identiskai tai, kura tiek izmantota komisāru kabinetu locekļu atlases procedūrai, nav nekāda juridiska pamata.
33 Savos 2008. gada 14. novembra apsvērumos prasītājs apgalvo, ka norīkojums, lai “uz laiku palīdzētu personai, kas ieņem [kādu] amatu”, izmantojot Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrā ievilkuma formulējumu, paredz fizisku norīkotā ierēdņa atrašanos šīs personas tuvumā. Katrā ziņā Komisija neesot pierādījusi, ka pastāvētu bieži, regulāri un strukturēti kontakti, kas atspoguļotu uzticēšanās attiecības starp pārstāvniecības vadītāju un konkrēti par komunikācijas stratēģiju atbildīgo komisāru. Prasītājs šajā sakarā uzsver pārstāvniecības vadītāja organisko un hierarhisko saikni ar Komunikācijas ģenerāldirektorāta dienestiem.
34 Komisija atbild, ka šajā lietā runa ir nevis par pieņemšanu darbā, bet gan par norīkojumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otro ievilkumu, ko pamato amata raksturs.
35 Vispirms pārstāvniecības uzdevums ir, pirmkārt, valsts un reģionālo mediju un plašas sabiedrības informēšana par Komisijas politiku un komunikācija ar tiem un, otrkārt, analīzes sniegšana Komisijai par politisko situāciju attiecīgajā dalībvalstī. Tādējādi tā ir starpnieks starp Komisiju un attiecīgās dalībvalsts valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, un pārstāvniecības vadītājs darbojas kā Komisijas runasvīrs attiecīgajā dalībvalstī, turklāt ciešā sadarbībā ar par komunikāciju atbildīgo komisāru.
36 Šādām funkcijām neapstrīdami ir politisks un sensitīvs raksturs, kas izskaidro pārstāvniecības vadītāja pilnvaru termiņa ierobežošanu ar trim gadiem.
37 Šajos apstākļos pārstāvniecības vadītāju atlase nevar tikt veikta tādā paša veidā kā AD12 pakāpes struktūrvienības vadītāja atlase, kas savas funkcijas veic Briselē. Šī iemesla dēļ Komisija nolēma dienesta interesēs norīkot “pārstāvniecības vadītāja pienākumu veikšanu, [palīdzot] par komunikācijas stratēģiju atbildīgajam Komisijas loceklim”. Ir runa par pārstāvniecības vadītāju funkcionālu norīkošanu, pat ja pašas pārstāvniecības no organizatoriskā viedokļa ietilpst Komunikācijas ģenerāldirektorātā.
38 Komisija piebilst, ka Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrajā ievilkumā nav prasīts, lai pastāvētu konkrēts amats, kas ietilptu komisāra kabinetā un no organizatoriskā viedokļa būtu daļa no struktūrshēmas, kas ir atšķirīga no Komisijas dienestu struktūrshēmas. Šī noteikuma formulējumā skaidri tiek likts uzsvars uz veicamajām funkcijām, kas šajā gadījumā prasa īpašas saiknes pastāvēšanu starp norīkoto ierēdni un Komisijas locekli (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā T‑162/96 Forcheri/Komisija, Recueil FP, I‑A‑421. un II‑1203. lpp., 65. punkts).
39 Trīs komisāru kabinetu iesaistīšanos ierēdņa norīkošanas procedūrā, lai viņš varētu pildīt pārstāvniecības vadītāja pienākumus, pamato tieši šī vadītāja īpašās funkcijas.
40 Tam, ka pārstāvniecības Atēnās vadītāja norīkojuma ilgums var neatbilst komisāra pilnvaru termiņam, nav nozīmes, jo vienīgi iecēlējinstitūcija izlemj norīkojuma ilgumu atkarībā no dienesta interesēm (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. janvāra spriedumu lietā T‑237/00 Reynolds/Parlaments, Recueil, II‑163. lpp., 51.–53. punkts, un 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā T‑237/00 Reynolds/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑385. un II‑1731. lpp., 64.–66. punkts).
41 Visbeidzot apsvērumos, ko tā iesniegusi 2008. gada 31. oktobrī, atbildot uz Civildienesta tiesas uzdoto jautājumu, Komisija, lai pamatotu Civildienesta noteikumu 37. panta izmantošanu, arī apgalvo, ka kontaktu starp komisāru, kas atbildīgs par komunikācijas stratēģiju, un pārstāvniecību vadītājiem intensitāte ir dažāda atkarībā no politiskajiem notikumiem un komisāru kolēģijas dienas kārtības. Ņemot vērā ģeogrāfisko attālumu starp Komisijas mītni un tās 27 pārstāvniecību mītnēm, būtu neiespējami praktizēt attiecīgā komisāra un 27 pārstāvniecību vadītāju iknedēļas vai kaut vai ikmēneša tiešas tikšanās. Tomēr bieži tiešie kontakti starp personu, pie kuras persona ir norīkota, un norīkoto personu paši par sevi nav nepieciešams Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrā ievilkuma piemērošanas nosacījums, jo savstarpējas uzticēšanās attiecību pastāvēšanas vērtējums obligāti nebalstās uz kvantificējamiem parametriem, tādiem kā tiešo tikšanos skaits vai telefona sarunu skaits. Būtiskais ir šo attiecību, kuras lielākoties būs konfidenciāla rakstura, saturs.
42 Tieši kontakti starp pārstāvniecību vadītājiem un par komunikācijas stratēģiju atbildīgo komisāru var notikt dažādās formās. Parasti runa ir par:
– telefoniskiem kontaktiem vai pasta sūtījumiem starp komisāru un viņa kabineta locekļiem, no vienas puses, un pārstāvniecību vadītājiem, no otras puses; šie kontakti ir dažādi atkarībā no notikumiem valsts un Kopienu līmenī, un to intensitāte pirms komisāra vizītēm attiecīgajā dalībvalstī pieaug;
– komisāra vizītēm attiecīgajā dalībvalstī, kurās to pavada pārstāvniecības vadītājs;
– pārstāvniecības vadītāja komandējumiem Briselē, kuru laikā tikšanās ar komisāru ir obligāta;
– komisāra piedalīšanos pārstāvniecību vadītāju sanāksmēs Briselē vismaz divas reizes gadā;
– pārstāvniecību vadītāju sagatavoto ziņojumu nosūtīšanu tieši komisāram.
43 Sava pirmā pamata otrās daļas ietvaros prasītājs apstrīd Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Kallasa kā iecēlējinstitūcijas kompetenci jautājumā par ierēdņa norīkošanu pārstāvniecības vadītāja statusā. Šajā sakarā viņš atsaucas uz VLVP lēmuma 14. panta 2. punktu, no kura izriet, ka Komunikācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors ir iecēlējinstitūcija attiecībā uz AD12 pakāpes pārstāvniecības vadītāja iecelšanu. Taču šajā lietā šis ģenerāldirektors tikai ierosināja P. iecelt amatā, bet lēmumu par iecelšanu galu galā pieņēma priekšsēdētāja vietnieks Kallass.
44 Saskaņā ar prasītāja teikto VLVP lēmuma piemērošanas joma nevar tikt ierobežota tikai ar pārcelšanas citā amatā un iecelšanas amatā gadījumiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 7. un 29. pantam. Šīs lēmums, kas attiecas uz visu vidējā līmeņa vadības personālu un, kā izriet no tā 1. panta, ir piemērojams visiem Komisijas dienestiem un ar to administratīvi saistītajiem dienestiem, ir vispārpiemērojams un plašs: tas reglamentē biroju un pārstāvniecību vadītāju atlases un iecelšanas amatā procedūru neatkarīgi no tā, vai konkrētā procedūra “attiecas” uz iecelšanu amatā, pārcelšanu citā amatā [vai iestādē], paaugstināšanu amatā vai ārēju atlasi. VLVP lēmuma 2. panta 1. punktā ir arī noteikts, ka šis lēmums attiecas uz pārstāvniecību vadītājiem, neprecizējot viņu izraudzīšanas veidu.
45 IPVA lēmums nav šķērslis VLVP lēmuma piemērojamībai. Starp šiem dokumentiem nav nekādu pretrunu. Apstāklim, ka IPVA lēmums ir pieņemts vēlāk par VLVP lēmumu, tādējādi nav nozīmes.
46 Prasītājs uzsver arī, ka atbilstoši administratīvās rokasgrāmatas, kas pieņemta pēc IPVA lēmuma, 9. punktam pārstāvniecību vadītāju atlases un iecelšanas amatā noteikumi vispārīgi ir tādi paši kā citiem vidējā līmeņa vadības personāla amatiem piemērojamie, taču pastāv dažas atšķirības attiecībā uz iecēlējinstitūciju un citu komiteju, atskaitot PKI, līdzdalību, kuras iesaistās atbilstoši VLVP lēmuma 14. panta 2. punktam.
47 Turklāt ar no administratīvā budžeta algotā personāla iecēlējinstitūciju saraksta, kas ietverts lēmuma par iecēlējinstitūciju I pielikumā, III daļas 5. punktu nevar pamatot Komisijas apgalvojumu, jo no šī dokumenta izriet, ka par personāla un administrācijas jautājumiem atbildīgais komisārs ir iecēlējinstitūcija tikai tad, ja attiecīgā persona tiek norīkota, lai palīdzētu Komisijas loceklim, kas šajā gadījumā tā nav.
48 Visbeidzot prasītājs atzīmē, ka lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņa sūdzība, pieņēma komisāru kolēģija, kas nebija iecēlējinstitūcija, kuras kompetencē ietilpst šī lēmuma pieņemšana. Šis pārkāpums apliecina nepieņemamu visas ierēdņa, kurš tiek uzskatīts par AD12 pakāpē esošu, pieņemšanas darbā procedūras politizēšanu. Šis iecēlējinstitūcijai piešķirto pilnvaru pārkāpums pārkāpj procedūras objektivitātes principu un liek apšaubīt to, vai notiek reāla salīdzinoša uz vakanto amatu pieteikušos kandidātu nopelnu izvērtēšana, lai gan šāda izvērtēšana ir vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem un viņu tiesību uz karjeru principa ievērošanas garantija.
49 Komisija, pirmkārt, atzīmē, ka saskaņā ar preambulas otro apsvērumu VLVP lēmums ir pamatots ar Civildienesta noteikumu 2., 4., 5., 7. un 29. pantu un ka tā piemērošanas joma tādējādi attiecas uz vidējā līmeņa vadības amatu aizpildīšanu ar pārcelšanu citā amatā dienesta interesēs atbilstoši Civildienesta noteikumu 7. pantam vai ierēdņa iecelšanu amatā atbilstoši Civildienesta noteikumu 29. pantam. Nav runas par Civildienesta noteikumu 37. un 38. pantu.
50 Otrkārt, Komisija uzsver, ka uz strīdīgo procedūru nevarēja attiekties VLVP lēmums, jo saskaņā ar no administratīvā budžeta algotā personāla iecēlējinstitūciju sarakstu, kas ietverts lēmuma par iecēlējinstitūciju pielikumā, kompetentā iestāde, kas var pieņemt lēmumu par ierēdņa norīkošanu dienesta interesēs pārstāvniecības vadītāja pienākumu veikšanai, ir par personāla un administrācijas jautājumiem atbildīgais Komisijas loceklis. Tādējādi bija nepieciešams paredzēt atsevišķu atlases procedūru, kas tika izdarīts ar Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora 2005. gada 20. aprīļa un 26. maija lēmumiem.
51 Prasītāja arguments, kas balstīts uz administratīvo rokasgrāmatu un VLVP lēmumu, šādos apstākļos ir neefektīvs, jo Komisijas loceklis jebkurā gadījumā nevar nodrošināt tādas atlases procedūras ievērošanu, kas beidzas ar lēmuma pieņemšanu, attiecībā uz kuru šis loceklis nav kompetentā iecēlējinstitūcija.
52 Treškārt, attiecībā uz prasītāja argumentu par it kā nepamatoto trīs komisāru kabinetu iesaistīšanos pārstāvniecības Atēnās vadītāja iecelšanā amatā Komisija atbild, ka attiecīgo komisāru iesaistīšanās atlases procedūras priekšpēdējā stadijā izriet no pārstāvniecības vadītāja funkciju rakstura un no priekšsēdētāja vietnieka Kallasa iecēlējinstitūcijas statusa šajā jautājumā.
53 Visbeidzot, kas attiecas uz apgalvojumu par komisāru kolēģijas kompetences pieņemt lēmumu par sūdzības noraidīšanu neesamību, Komisija atzīmē, ka 2. zemsvītras piezīmē, kas attiecas uz lēmuma par iecēlējinstitūciju pielikumā ietvertā no administratīvā budžeta algotā personāla iecēlējinstitūciju saraksta V daļas 12. punktu “Sūdzības”, noteikts:
“[..] ja apstrīdēto lēmumu pieņēmis par personālu un administrāciju atbildīgais komisārs vai Komisija: iecēlējinstitūcija ir Komisija [..]”
54 Tā kā šajā lietā apstrīdēto lēmumu pieņēma Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Kallass, atbilde uz sūdzību, kas vērsta pret šo lēmumu, bija jāpieņem komisāru kolēģijai.
55 Katrā ziņā Komisija uzskata, ka pirmais arguments ir izvirzīts tiesiskās kārtības interesēs un tādējādi ir nepieņemams.
56 Tā kā prasītājs tika izslēgts no atlases procedūras iepriekšējas atlases komisijas veiktas kandidātu personas lietu izvērtēšanas stadijā, jautājums par to, vai procedūrai, kuras rezultātā P. tika norīkots, bija jānotiek saskaņā ar VLVP lēmumu vai kādiem citiem lēmumiem, nevar ietekmēt prasītāja personisko situāciju, jo pat tad, ja tiktu piemērots VLVP lēmums, attiecībā uz prasītāju pieņemtais lēmums būtu bijis tāds pats, jo iepriekšējas atlases komisijas sastāvs paliktu nemainīgs neatkarīgi no piemērojamās procedūras.
57 Tiesas sēdes laikā Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kas vērsta pret pamatu par to, ka šajā lietā neesot piemērojams Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrais ievilkums, šo iebildi pamatojot ar to, ka tas neesot ticis izvirzīts ne sūdzībā, ne prasības pieteikumā, bet gan pirmo reizi tiesas sēdē, atbildot uz Civildienesta tiesas uzdotajiem jautājumiem.
58 Komisija tiesas sēdes laikā uzsvēra arī, ka pārstāvniecības vadītājam pēc viņa norīkojuma termiņa beigām atbilstoši Civildienesta noteikumu 38. panta g) apakšpunktam ir iespēja nekavējoties tikt atjaunotam iepriekšējā amatā. Šāda iespēja pilnībā atbilst amata prasībām, ņemot vērā personisko saikni starp attiecīgo personu un par komunikācijas stratēģiju atbildīgo Komisijas locekli, kura pilnvaru termiņa beigu rezultātā var beigties norīkojums. Visbeidzot Komisija norādīja uz grūtībām, kādas ir organizēt procedūru mobilitātei starp Komisijas pārstāvniecībām dalībvalstīs, kas būtu pielīdzināma tai, kas pastāv starp delegācijām, ņemot vērā pārstāvniecības vadītāja amatam noteiktos lingvistiskos ierobežojumus; turklāt šim vadītājam visbiežāk ir uzņemošās valsts pilsonība.
Pirmās instances tiesas vērtējums
59 Vispirms jāpārbauda iebilduma par Civildienesta noteikumu 37. panta nepiemērojamību pieņemamība, un tad – jautājums par to, vai Komisija šajā lietā, lai pieņemtu darbā pārstāvniecības Atēnās vadītāju, likumīgi ir piemērojusi Civildienesta noteikumu normas par norīkojumu dienesta interesēs, lai palīdzētu personai, kas ieņem kādu no līgumos minētiem amatiem.
Par iebilduma par Civildienesta noteikumu 37. panta nepiemērojamību pieņemamību
60 Komisija tiesas sēdē izvirzīja iebildi par nepieņemamību pret iebildumu par Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrā ievilkuma nepiemērojamību šajā lietā, šo iebildi pamatojot ar to, ka minētais iebildums neesot ticis izvirzīts prasības pieteikumā.
61 Šādu iebildi nevar apmierināt. Tieši atbildot uz prasītāja izvirzīto pamatu par šajā lietā izmantotās pārstāvniecības vadītāja atlases procedūras prettiesiskumu, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 7. un 29. pantu, kā arī VLVP lēmuma 14. panta 2. punktu, Komisija izvirzīja argumentu, saskaņā ar kuru šīs procedūras laikā tai bija pienākums piemērot Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otro ievilkumu, un tādējādi, pēc Komisijas domām, strīdīgās atlases procedūras tiesiskums ir drīzāk jāizvērtē, ņemot vērā šo tiesību normu, nevis Civildienesta noteikumu 7. un 29. pantu.
62 Šajos apstākļos pirmā pamata pamatotības vērtējumam katrā ziņā nepieciešams, lai Civildienesta tiesa vispirms pārbaudītu Civildienesta noteikumu 37. panta piemērojamību šajā lietā.
63 Katrā ziņā prasītāja argumentācija faktiski apšauba par personāla un administrācijas lietām atbildīgā komisāra kompetenci iecelt pārstāvniecības Atēnās vadītāju, kā arī Komisijas piemērotā Civildienesta noteikumu 37. panta piemērošanas jomu, kas ir absolūti pamati, kurus Civildienesta tiesa var pēc savas iniciatīvas izvirzīt jebkurā tiesvedības stadijā.
64 Tādējādi pret iebildumu par Civildienesta noteikumu 37. panta nepiemērojamību vērstā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par iebilduma par Civildienesta noteikumu 37. panta nepiemērojamību pamatotību
65 Ievadam jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 35. pantu ierēdņiem piešķir vienu no šiem administratīvajiem statusiem: aktīva nodarbinātība, norīkojums, atvaļinājums personisku iemeslu dēļ, rezerve, militārā dienesta atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums vai atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ. Ir skaidrs, ka aktīva nodarbinātība, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 36. pantu ir “tādam ierēdnim, kas pilda tā amata pienākumus, kurā viņš iecelts vai īslaicīgi norīkots saskaņā ar IV sadaļā [par ierēdņu darba apstākļiem] iekļautajiem nosacījumiem”, ir ierēdņa parastais statuss, un pārējiem statusiem ir ārkārtējs raksturs. Turklāt, lai ierēdnis atrastos kādā no šiem citiem statusiem, viņam jāatbilst īpašiem Civildienesta noteikumos šim mērķim paredzētiem nosacījumiem.
66 Piemēram, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otro ievilkumu ierēdnis var tikt norīkots dienesta interesēs “uz laiku palīdzēt personai, kas ieņem kādu no amatiem, kuri minēti Kopienu dibināšanas līgumos”, tādai kā Komisijas loceklis.
67 Kā Tiesa uzsvērusi savā 2006. gada 11. jūlija spriedumā lietā C‑423/04 Komisija/Cresson (Krājums, I‑6387. lpp., 137. punkts), pārcelšanas [norīkojuma], lai palīdzētu komisāram, mērķis vispārīgi ir ļaut personām, kas iepriekš to nopelnu dēļ bija pieņemtas darbā, nereti konkursa kārtībā, un demonstrējušas kompetenci, to izmantot par labu kabinetiem. Tiesa atzina arī, ka šo līdzstrādnieku pieņemšana darbā tiek veikta intuitu personae, t.i., lielā mērā diskrecionāri, izvēloties attiecīgās personas gan to profesionālo un morālo īpašību dēļ, gan ņemot vērā viņu spēju piemēroties attiecīgā komisāra un viņa kabineta kopumā darba metodēm (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Cresson, 130. punkts; šajā sakarā attiecībā uz Tiesas tiesnešu kabinetu referentu iecelšanu skat. arī Civildienesta tiesas 2008. gada 4. septembra spriedumu lietā F–103/07 Duta/Eiropas Kopienu Tiesa, Krājumā vēl nav publicēts, 26. punkts, par kuru Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑475/08 P).
68 Norīkojumu izmantojošās personas vai dienesta rīcības brīvību, kā arī savstarpējo uzticēšanos, kam jāvalda attiecībās starp šo personu vai dienestu un norīkoto ierēdni visā norīkojuma laikā, Tiesa un Pirmās instances tiesa uzsvēra arī saistībā ar ierēdņa pieņemšanu darbā Eiropas Parlamenta politiskajā grupā, kas ļauj iecēlējinstitūcijai jebkurā brīdī pārtraukt norīkojumu, ja savstarpējās uzticēšanās attiecības ir beigušas pastāvēt (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑111/02 P Parlaments/Reynolds, Recueil, I‑5475. lpp., 54.–56. punkts; iepriekš minētais Pirmās instances tiesas 2005. gada 8. decembra spriedums lietā Reynolds/Parlaments, 66. punkts). Tādā pašā veidā Civildienesta noteikumu 38. pants norīkotajam ierēdnim ļauj ik pēc sešiem mēnešiem pieprasīt šī norīkojuma pārtraukšanu, kas liecina par darba attiecību starp attiecīgo personu un personu, pie kuras tā ir norīkota, pagaidu raksturu.
69 Šajā lietā Komisija apgalvo, pirmkārt, ka pats pārstāvniecības vadītāja, kas ir starpnieks starp Komisiju un attiecīgās dalībvalsts valsts, reģionālajām vai vietējām iestādēm, funkciju raksturs pamato norīkojuma dienesta interesēs izmantošanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otro ievilkumu.
70 Šim pamatojumam nevar piekrist. Ar pārstāvniecības vadītāju pildīto funkciju “politisko un sensitīvo raksturu”, uz kuru norādīja Komisija, lai cik patiess tas arī būtu, pašu par sevi nepietiek, lai pamatotu ierēdņa norīkojuma statusa izmantošanu. Šāda Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrā ievilkuma interpretācija ļautu norīkot pie attiecīgajiem komisāriem visus ierēdņus, kas iestādē veic “politiskas un sensitīvas” funkcijas, kuras parasti veic augstākā līmeņa vadība, un tādējādi apdraudētu pašu Eiropas civildienesta struktūru, kāda tā noteikta Civildienesta noteikumu 35. pantā, tostarp apšaubot hierarhisko attiecību pārskatāmību.
71 Turklāt VLVP lēmuma 2. panta 1. punktā pie vidējā līmeņa vadības ir pieskaitīti pārstāvniecību vadītāji.
72 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrajā ievilkumā nav prasīts, lai pie iestādes locekļa norīkotais ierēdnis savas funkcijas reāli veiktu viņa kabineta ietvaros vai ietilptu tās struktūrshēmā.
73 Šajā sakarā jāatgādina, kā tika uzsvērts iepriekš šī sprieduma 68. un 69. punktā, ka norīkojums dienesta interesēs, lai “uz laiku palīdzēt[u] personai, kas ieņem kādu no amatiem, kuri minēti Kopienu dibināšanas līgumos”, paredz, ka starp šo pēdējo personu un norīkoto ierēdni pastāv uzticēšanās intuitu personae, un šīs attiecības nozīmē, ka starp šīm personām var tikt pastāvīgi izveidotas tiešas un ciešas saiknes atkarībā no attiecīgā locekļa un visa viņa kabineta darba metodēm.
74 Pat ja pieņemtu, ka fiziskais attālums principā nepadara neiespējamu vai īpaši apgrūtinātu personisko saišu izveidošanu starp pārstāvniecību vadītājiem un par komunikācijas stratēģiju atbildīgo komisāru, jāatzīst, ka šajā gadījumā Komisija nav pierādījusi, ka pastāvētu šādas saites.
75 Gluži pretēji – no lietas materiāliem un tostarp no Komunikācijas ģenerāldirektorāta struktūrshēmas izriet, ka tiešās pārstāvniecību vadītāju kontaktpersonas pirmām kārtām ir šī ģenerāldirektorāta B direkcija “Pārstāvniecības” ģenerāldirektora pakļautībā. Komisija pati savos procesuālajos dokumentos uzsvēra, ka sakaru ar par komunikāciju atbildīgo komisāru vai viņa kabineta locekļiem intensitāte ir dažāda atkarībā no politiskajiem konjunktūras rakstura notikumiem, tādiem kā, piemēram, komisāra vizītes attiecīgajā dalībvalstī. Tādi apstākļi kā tas, ka pārstāvniecības vadītāja sastādītie ziņojumi tiek nosūtīti tieši atbildīgajam komisāram, ka starp pārstāvniecības vadītāju un komisāru vai viņa kabineta locekļiem pastāv telefoniskie un pasta sakari vai notiek tikšanās, vai ka šo sazināšanos saturs ir konfidenciāls, paši par sevi neļauj pierādīt, ka darba attiecībām starp par komunikāciju atbildīgo komisāru un attiecīgo pārstāvniecības vadītāju piemistu intuitu personae raksturs. Šādi apstākļi var raksturot arī attiecības starp Komisijas ģenerāldirektoru un komisāru, kaut gan ģenerāldirektors nav norīkots dienesta interesēs pie šī pēdējā. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka pārstāvniecību vadītājiem patiesībā jāsniedz palīdzība visiem komisāriem, it īpaši tad, ja tie pārvietojas uzņemošajā dalībvalstī.
76 Visbeidzot, lai gan ir taisnība, ka Komisijas pārstāvniecības Atēnās vadītāja norīkojuma ilgums ir ierobežots ar trīs gadiem, kā tas izriet no strīdīgā paziņojuma par vakanci, šis termiņš, ko var pagarināt vienreiz ilgākais par diviem gadiem, obligāti neatbilst par komunikācijas stratēģiju atbildīgā komisāra pilnvaru termiņam, un nav pierādīts, ka pēc šī komisāra pilnvaru termiņa beigām pārstāvniecības vadītāju norīkojums parasti tiktu pārtraukts.
77 Treškārt, Komisija apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 38. panta g) apakšpunkta noteikums, saskaņā ar kuru ierēdnis pēc norīkojuma beigām nekavējoties tiek atjaunots iepriekšējā amatā, ļauj atrisināt grūtības, kas izriet no neiespējamības organizēt procedūru mobilitātei, kas būtu pielīdzināma tai, kas paredzēta trešās valstīs pārceltajiem ierēdņiem. Gan neapšaubot praktiskās grūtības, kas saistītas ar pārstāvniecību vadītāju mobilitāti, tomēr nevar likt norīkojuma režīma piemērojamībai būt atkarīgai no funkcionālām interesēm piemērot šādu režīmu noteiktai ierēdņu kategorijai. Citiem vārdiem sakot, Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otrā ievilkuma piemērojamība ir atkarīga vienīgi no šajā normā minētajiem nosacījumiem un nekādā ziņā ne no administratīvajām sekām, kas izriet no tā piemērošanas. Jebkura cita interpretācija ļautu izmantot Civildienesta noteikumu 37. pantu citiem mērķiem nekā tas, kam tas domāts, un tādējādi leģitimizēt procedūras nepareizu izmantošanu.
78 Ceturtkārt, jāatzīst, kā Komisija turklāt atzina tiesas sēdē, ka pie komisāra, kas ir atbildīgs par komunikācijas stratēģiju, norīkoto pārstāvniecību vadītāju atlases procedūra, kāda tā organizēta ar Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora 2005. gada 20. aprīļa un 26. maija paziņojumu, sava smaguma ziņā nebūt nav sevišķi attālināta no vidējā līmeņa vadības personāla atlases procedūras, kāda tā paredzēta VLVP lēmuma 8. pantā un 14. panta 2. punktā, jo galvenā atšķirība ir iecēlējinstitūcijas noteikšana. Pirmajā gadījumā attiecībā uz AD12 pakāpi ieņemoša pārstāvniecības vadītāja iecelšanu runa ir par komisāru, kas ir atbildīgs par komunikācijas stratēģiju, ar Komisijas priekšsēdētāja un par komunikācijas stratēģiju atbildīgā komisāra kabinetu piekrišanu, bet otrajā gadījumā atbilstoši VLVP lēmuma 14. panta 2. punktam runa ir par preses un komunikācijas ģenerāldirektoru.
79 Sistemātisku atlases procedūras organizāciju, lai norīkotu ierēdni pie komisāra, kas ir pielīdzināma procedūrai, kas tiek izmantota vidējā līmeņa vadības amatu aizpildīšanai, ir grūti savienot ar diskrecionāro raksturu, kas principā raksturo komisāra veikto pie viņa norīkoto līdzstrādnieku izvēli.
80 Piektkārt un visbeidzot, Komisija apgalvo, ka jebkurā gadījumā, tā kā prasītājs tika izslēgts no atlases procedūras iepriekšējas atlases komisijas veiktas kandidātu personas lietu izvērtēšanas stadijā, viņam nav intereses prasīt atcelt apstrīdēto lēmumu, jo VLVP lēmuma piemērošanas gadījumā atlases komisijas sastāvs būtu tāds pats.
81 Šajā sakarā jāatzīmē, ka Komisija gan savā iebildumu rakstā, gan tiesas sēdē apgalvoja, ka visu kandidātu pieteikumi pat pēc iepriekšējās atlases un atlases komisijas darba pabeigšanas tika nodoti PKI un trīs attiecīgo komisāru kabinetiem un tādējādi minēto komisiju vērtējums iepriekš noteikt galīgo iecēlējinstitūcijas vērtējumu. Šādos apstākļos tas, ka prasītāja kandidatūra bija tikusi noraidīta iepriekšējās atlases stadijā, neatņem viņam jebkādu interesi apstrīdēt turpmākās procedūras tiesiskumu sakarā ar triju komisāru kabinetu iesaistīšanos pirms lēmuma par iecelšanu amatā pieņemšanas. Turklāt prasītājam saglabājas interese celt prasību, lai šis prettiesiskums neatkārtotos citas analoģiskas atlases procedūras ietvaros (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑4333. lpp., 50. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 5. jūlija spriedumu lietā Wunenburger/Komisija T‑370/03, Krājums‑CDL, I‑A‑189. un II‑853. lpp., 20. punkts).
82 No visa iepriekš minētā – un neesot nepieciešamam izskatīt pārējos pirmā pamata iebildumus un pārējos prasītāja izvirzītos pamatus – izriet, ka Komisija šajā gadījumā pārstāvniecības Atēnās vadītāja pieņemšanai darbā prettiesiski piemēroja Civildienesta noteikumu 37. panta pirmās daļas a) apakšpunkta otro ievilkumu tā vietā, lai piemērotu Civildienesta noteikumu 7. un 29. pantu, un ka tādējādi apstrīdētais lēmums jāatceļ tāpēc, ka tas ir ticis pieņemts, pamatojoties uz procedūru, kas pati bija prettiesiska, un it īpaši kompetences neesamības dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
83 Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 122. pantam šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.
84 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2006. gada 21. decembra lēmumu, ar ko noraidīta Menidiatis kandidatūra uz vakanto Eiropas Kopienu Komisijas pārstāvniecības Atēnās (Grieķija) vadītāja amata vietu un šajā amatā iecelts P.;
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Kreppel | Van Raepenbusch |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 2. aprīlī.
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu