Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 28. novembrī FV iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2019. gada 19. septembra spriedumu lietā T-27/18 RENV FV/Padome

(Lieta C-875/19 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: FV (pārstāvis: É. Boigelot, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

atcelt 2019. gada 19. septembra spriedumu lietā T-27/18 RENV un līdz ar to apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus pirmajā instancē un tātad atcelt novērtējuma ziņojumu, kas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju pieņemts par 2013. gadu;

piespriest Padomei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pārsūdzēto spriedumu tika noraidīts lūgums atcelt novērtējuma ziņojumu par 2013. gadu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza vairākus pamatus: pirmkārt, to, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu pārbaudīt, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, un esot sagrozījusi lietas materiālus, un, otrkārt, neesot ievērojusi novērtēšanas rokasgrāmatu, neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un rūpības pienākumu, kā arī pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

Kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, Vispārējā tiesa, pieprasīdama pierādīt, ka pastāv attiecīgas medicīniskās izziņas, un tās iesniegt un līdz ar to uzskatīdama, ka prombūtne nebija attaisnota un ka to pamatoti varēja uzskatīt par novērtēšanā apsveramu faktu, neesot ievērojusi novērtēšanas rokasgrāmatu. Turklāt lēmums par to, ka obligāti vai pat automātiski ir jāņem vērā prombūtnes un/vai kavēšanas gadījumi, lai negatīvi novērtētu apelācijas sūdzības iesniedzēju, esot prettiesisks. Visbeidzot, Padome nekad neesot apstrīdējusi to, ka šī prombūtne un/vai kavēšana bija saistīta ar medicīniskām lietām, nedz arī kritizējusi šīs prombūtnes attaisnojumu ar attiecīgiem administratīviem pasākumiem, kā arī esot akceptējusi lūgumus par prombūtnes gadījumu koriģēšanu ex post kārtā. Tātad Vispārējā tiesa esot rīkojusies pretrunā lietas materiālos ietvertajai informācijai un esot to sagrozījusi.

Turklāt neregulāra klātbūtne darba vietā vēl nenozīmējot – ipso facto – to, ka nebūtu pastāvīga veikuma. Papildus tam programmā par apelācijas sūdzības iesniedzēja darba laiku neesot ierakstīts individuāls darba laiks. Turklāt vispārīgā piezīme, ar ko “atbildīgums” raksturots kā ievērojams, esot konkretizēta tikai ar novērtējumu “izcili”. Attiecībā uz “darba kvalitātes” vērtējumu novērtējuma ziņojumā izklāstītais pamatojumā neesot norāžu par pašu apelācijas sūdzības iesniedzēja veikuma kvalitāti. Visbeidzot, attiecībā uz prasmju “spēja strādāt komandā” un “starppersonu attiecības” vērtējumu Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā vairākas lietas materiālos ietvertās ziņas. Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka tādējādi Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālos ietverto informāciju, pieļāvusi kļūdas interpretācijā un pamatošanā, neesot ievērojusi novērtēšanas rokasgrāmatu un neesot pamatoti un pareizi pārbaudījusi, vai pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā esot ignorēts tas, ka pret viņu pieļauta nevienlīdzīga attieksme darbā un psiholoģiska vardarbība. Vispārējā tiesa neesot arī ievērojusi rūpības pienākumu saturu, ignorēdama apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses un ņemdama vērā tikai apgalvotās dienesta intereses.

____________