ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 4. jūlijā (1)
Lieta C‑308/17
Hellenische Republik
pret
Leo Kuhn
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Piemērošanas joma – 1. panta 1. punkts – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Dalībvalsts emitētas obligācijas – Dalība valsts parāda pārstrukturēšanā – Aizdevuma nosacījumu vienpusēja grozīšana ar atpakaļvērstu spēku – Kolektīvās rīcības klauzulas – Prasība, kuru privātie kreditori, šo obligāciju turētāji, kā fiziskas personas ir cēluši pret valsti – Valsts atbildība par acta iure imperii – Īpašā jurisdikcija – 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Jurisdikcija līgumtiesību jomā – Jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” – Jēdziens “saistība, ko viena puse ir brīvprātīgi uzņēmusies pret otru pusi” – Jēdziens “attiecīgās saistības izpildes vieta” – Valsts obligāciju emisijas parakstīšanas nosacījumi – Prasījuma tiesību secīga nodošana – “Galvenās saistības” faktiskā izpildes vieta – Procentu samaksa
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu (2).
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Hellenische Republik (Grieķijas Republika) un L. Kuhn saistībā ar prasību, kuras mērķis ir panākt, lai tiktu izpildīti uz šīs dalībvalsts emitētām obligācijām, kuru turētājs viņš ir bijis, attiecināmie aizdevuma nosacījumi, vai saņemt kompensāciju par šo nosacījumu neizpildi.
3. Lai pilnībā aptvertu šā lūguma nozīmi un apjomu, tas ir jāskata plašākā kontekstā.
4. Pirmkārt, šis ar Grieķijas valsts parāda pārstrukturēšanu saistītais process, kas 2012. gada martā tika veikts ar privātā sektora dalību (3), nav savrups.
5. Otrkārt, iesniedzējtiesas Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) par jurisdikciju uzdoto jautājumu nozīmība plaši pārsniedz tās tehniskos aspektus, kas interpretējamās tiesību normas kontekstā tradicionāli tiek uzskatīti par sarežģītiem. Tā ir būtiski saistīta ar valsts aizņemšanās mehānismu evolūciju, kā arī ar uz spēles liktajiem ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem, kas pret tiesvedību, kurā ir runa par valsts parādu, liek izturēties kā pret ļoti jūtīgu tematu.
6. Proti, izvēles finansēties tirgos ar obligāciju aizņēmumiem (4) rezultātā radās sarežģījumi ar valsts parāda pārvaldību, jo līgumiskie mehānismi izrādījās nepiemēroti dažādo kreditoru, kuri var būt publiski, privāti, institucionāli vai fiziskas personas, un, it īpaši, to savstarpējās koordinācijas neesamības dēļ.
7. Līdz ar to, kad iestājas valsts parāda krīze, vispārējas un organizētas valsts maksātnespējas procedūras neesamība izraisa pārstrukturēšanas procedūras likteņa nodošanu tiesas rokās (5).
8. Tādējādi sarežģītās juridiskās problēmas, ko izraisa procesu daudzkāršošanās un starptautiskošanās, nevar atdalīt no ekonomiskā konteksta, kurā tās ir risināmas (6).
9. Vēsturiskā apmēra (7) Grieķijas parāda pārstrukturēšanas gadījumā 2012. gadā jaunā gaismā parādījās tradicionāli konstatētās grūtības sakarā ar vērtspapīru emisijueuro valūtā un no tās potenciāli izrietošo sistēmisko krīzi (8). Šīs grūtības attaisnoja tādu finanšu un juridisko risinājumu izmantošanu, kuru izņēmuma raksturs ir izskaidrojams ar risināmo problēmu akūtumu.
10. Eiropas Savienības Tiesai jau ir bijusi iespēja izvērtēt delikāto jautājumu par šīs pārstrukturēšanas ietekmi uz Grieķijas obligāciju uzrādītāju tiesībām 2015. gada 11. jūnija spriedumā Fahnenbrock u.c. (C‑226/13, C‑245/13 un C‑247/13, turpmāk tekstā – “spriedums lietā Fahnenbrock u.c.”, EU:C:2015:383) saistībā ar tiesas dokumentu izsniegšanu un, proti, tiesvedības agrīnā stadijā, vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības uzsākšanas.
11. Kopš tā laika Eiropas tiesas ir pieņēmušas vēl citus nolēmumus attiecībā uz ļoti daudziem citiem Grieķijas obligāciju uzrādītājiem, kuri ir centušies sasniegt to pašu mērķi – to no līgumsaistībām izrietošo tiesību ievērošanu vai to apgalvoto zaudējumu atlīdzināšanu.
12. Piemēram, ar 2015. gada 7. oktobra spriedumu Accorinti u.c./ECB (9) Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja prasību, ko 2013. gada 11. februārī bija cēluši vairāk nekā 200 privātie vērtspapīru turētāji, galvenokārt no Itālijas, vēloties saņemt tiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, pēc tostarp 2012. gada 5. martā Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieņemtā lēmuma par Grieķijas Republikas emitētu vai pilnībā garantētu tirgojamu parāda instrumentu atbilstību Grieķijas Republikas parāda apmaiņas priekšlikuma kontekstā (10), kā arī citiem ECB veiktajiem ar Grieķijas valsts parāda pārstrukturēšanu saistītajiem pasākumiem. Pēc tam ar 2017. gada 24. janvāra spriedumu Nausicaa Anadyomène un Banque d’escompte/ECB (11) Vispārējā tiesa noraidīja 2015. gada 21. decembrī komercbanku celto prasību par zaudējumu atlīdzību, izslēdzot jebkādu ECB atbildību un apstiprinot to, ko tā bija norādījusi attiecībā uz Grieķijas parāda vērtspapīru turētājām fiziskajām personām.
13. Jāpiebilst, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi 2014. gada septembrī un oktobrī 6320 Grieķijas pilsoņu, Grieķijas valsts obligāciju uzrādītāju, kā fizisko personu iesniegtos prasības pieteikumus par summām no 10 000 euro līdz 1 510 000 euro apmērā saistībā ar viņu piespiedu dalību Grieķijas valsts parāda samazināšanā, apmainot viņu obligācijas pret citām ar zemāku vērtību. Ar 2016. gada 21. jūlija spriedumu (12) šī tiesa vienprātīgi nosprieda, ka nav pārkāpts ne Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (13) 1. protokola 1. pants, ne ECPAK 14. pants kopsakarā ar šā protokola 1. pantu (14).
14. Šobrīd Tiesa tiek aicināta papildināt savu analīzi, izlemjot, kādi noteikumi ir jāpiemēro, lai noskaidrotu tiesas, kura izskata lietu, jurisdikciju, paturpinot spriedumu Fahnenbrock u.c., kā arī 2015. gada 28. janvāra spriedumu Kolassa (C‑375/13, turpmāk tekstā – “spriedums Kolassa”, EU:C:2015:37) par valsts obligācijas emitenta un tās ieguvēja tiesisko attiecību raksturu.
15. Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, kā arī lietas dalībnieku iesniegtie apsvērumi mudina Tiesu vispirms pārbaudīt, vai Regula Nr. 1215/2012, kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir piemērojama “civillietās”, izņemot tostarp valsts atbildību par darbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii), vispār aptver pamatlietu. Ja strīds ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tad turpinājumā būs jāpārliecinās, vai tā var tikt kvalificēta kā strīds “lietā, kas attiecas uz līgumiem” minētās regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā to interpretē Tiesa, kurā ir paredzēts tāds noteikums par īpašo jurisdikciju, kas paredz atkāpi no vispārīgā noteikuma par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju. Visbeidzot, ja tas tā ir, būs jānoskaidro, kas ir “attiecīgās saistības izpildes vieta” šā 7. panta izpratnē.
16. Manas analīzes noslēgumā es tikai pakārtoti piedāvāšu atbildes elementus uz šiem diviem pēdējiem jautājumiem par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noteikuma par īpašo jurisdikciju piemērošanas nosacījumiem.
17. Proti, es galvenokārt pamatošu, ka strīds neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
18. Regulas Nr. 1215/2012 (15) 4., 15. un 16. preambulas apsvērumā ir noteikts:
“(4) Dažas atšķirības starp valstu noteikumiem, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai nodrošinātu ātru un vienkāršu dalībvalstī pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi.
[..]
(15) Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai kopējos noteikumus padarītu pārskatāmākus un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.
(16) Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. Tas ir jo īpaši svarīgi strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.”
19. Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”
20. Saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punktu, kas ir ietverts II nodaļas “Jurisdikcija” 1. iedaļā, kurā ir apkopoti “vispārīgi noteikumi”:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”
21. Regulas Nr. 1215/2012 šīs pašas II nodaļas 2. iedaļas “Īpašā jurisdikcija” 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:
1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās” (16).
B. Grieķijas tiesības
22. Kā ir norādīts lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu (17), Grieķijas Republika Grieķijā emitēja valsts obligācijas kā dematerializētus vērtspapīrus (valsts parāda reģistrā iereģistrētus vērtspapīrus), kuriem bija piemērojamas Grieķijas tiesības un kuri tika tirgoti Atēnu biržā. Šie dematerializētie vērtspapīri tika iereģistrēti (18) Grieķijas Centrālās bankas grāmatojuma sistēmā, kurā ir ietverti konti, kas ir atvērti uz katra dalībnieka vārda, kuram Grieķijas Centrālās bankas vadītājs ir atļāvis šajā sistēmā piedalīties (19).
23. Saskaņā ar minētā likuma 6. panta 2. punktu Grieķijas Centrālās bankas grāmatojuma sistēmas dalībnieki var piešķirt ieguldītājiem kā trešajām personām ar obligāciju saistītas tiesības (20), taču šāds tiesisks darījums ir saistošs tikai starp attiecīgajiem darījuma dalībniekiem un ir tieši izslēgta jebkāda labvēlīga vai nelabvēlīga ietekme uz Grieķijas Republiku.
24. Likuma 2198/1994 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka obligācija tiek nodota, iereģistrējot to dalībnieka konta kredīta sadaļā.
25. Iesniedzējtiesas aprakstītās “sistēmas” izpratni atvieglo šā likuma 6. panta 5.–7. punkts. Tajos ir noteikts:
“5. Dalībnieku konti tiek uzturēti sistēmā. Ieguldītāju kontus uztur dalībnieki.
6. Gan sistēmā, gan pie dalībniekiem konti tiek uzturēti atsevišķi pa vērtspapīru kategorijām ar kopīgām iezīmēm.
7. Sistēmā katram dalībniekam tiek uzturēti atsevišķi konti, pirmkārt, viņa paša portfeļa vērtspapīriem un, otrkārt, viņa klientu ieguldītāju portfeļa vērtspapīriem. Katra dalībnieka uzturētajā ieguldītāju portfeļa kontā ir apvienoti visi dalībnieka ieguldītāji.”
26. Minētā likuma 8. pantā “Ieguldītāju prasījumi” ir paredzēts:
[..]
“2. Ieguldītājam ir ar tā vērtspapīriem pamatots prasījums vienīgi pret dalībnieku, kas uztur tā kontu. Ja valsts nav izpildījusi tai šā panta 6. punktā paredzētās saistības, ar tā vērtspapīriem pamatots prasījums ieguldītājam ir vienīgi pret valsti.
[..]
6. Valsts veikta pamatsummas un uzkrāto procentu iemaksa Grieķijas Centrālajā bankā ir pamats valsts obligāciju dzēšanai. Grieķijas Centrālā banka piešķir katram dalībniekam aizdevuma atmaksas termiņa beigās izmaksājamo pamatsummu un procentus no vērtspapīriem. Iepriekš minētais maksājums ir pamats Grieķijas Centrālās bankas saistību dzēšanai.
[..]”
27. Papildus 2012. gada 23. februāra Nómos 4050/2012 – Kanónes tropopoiíseos títlon ekdóseos í engyíseos tou Ellinikoú Dimosíou me symfonía ton Omologioúchon (Likums 4050/2012 ar nosaukumu “Noteikumi par Grieķijas valsts emitēto vai nodrošināto vērtspapīru grozīšanu ar obligāciju īpašnieku piekrišanu”) (21) ir paredzēts, ka atsevišķu Grieķijas valsts obligāciju turētāji saņem “pārstrukturēšanas” piedāvājumu.
28. Šis iesniedzējtiesas lietotais termins parādās arī spriedumā lietā Fahnenbrock u.c. (8. punkts). Manā ieskatā ir jānošķir “valsts parāda pārstrukturēšana” un priekšlikums tajā piedalīties, kas sastāv no “atbilstīgo vērtspapīru grozīšanas” atbilstoši Likuma 4050/2012 1. panta 2. punktam, kurā ir noteikts:
“Ministru padome pēc Ypourgoú Oikonomikón (finanšu ministrs, Grieķija) priekšlikuma lemj par obligāciju turētāju atbilstīgo vērtspapīru grozīšanas procedūras uzsākšanu, nosaka atbilstīgos vērtspapīrus un nomaiņas gadījumā nosaka kapitālu vai nominālvērtību, procentu likmi vai ienesīgumu, dzēšanas termiņu, tiesības (Anglijas vai citas), kuras būs piemērojamas jaunajiem Grieķijas valsts emitētajiem vērtspapīriem, un pilnvaro Organismós Diacheírisis Dimósiou Chréous (Valsts parāda pārvaldības aģentūra, Grieķija) izsludināt vienu vai vairākus uzaicinājumus Grieķijas valsts vārdā.
Ar šo uzaicinājumu tajā norādītie atbilstīgo vērtspapīru turētāji tiek uzaicināti noteiktā termiņā izlemt, vai tie piekrīt Grieķijas valsts piedāvātajiem atbilstīgo vērtspapīru grozījumiem saskaņā ar iepriekšējā pantā paredzēto procedūru.”
29. Šajā Likumā 4050/2012 ir paredzēta “pārstrukturēšanas” klauzulas (22) vai “kolektīvās rīcības klauzulas” (turpmāk tekstā – “CAC”) ieviešana, kas ļauj grozīt sākotnējos aizdevuma nosacījumus ar neatmaksātā kapitāla turētāju kvalificētā vairākuma pieņemtiem lēmumiem, kuri tiek piemēroti arī mazākumam.
30. Sprieduma Fahnenbrock u.c. 9. punktā ir precizēts, ka “saskaņā ar šī likuma 1. panta 4. punktu, lai pieņemtu grozījumus saistībā ar attiecīgajiem vērtspapīriem, ir jānodrošina kvorums, kas ir puse no attiecīgo obligāciju kopuma, un jāsaņem kvalificētā vairākuma, kas pārstāv vismaz divas trešdaļas dalībnieku kapitāla, piekrišana”.
31. Papildinot šā sprieduma 10. punktā ietverto kopsavilkumu, ir izmantojams Grieķijas valdības citētais minētā likuma 1. panta 9. punkts, kurā ir noteikts:
“Ar Ministru padomes apstiprinoša lēmuma publikāciju Grieķijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī obligāciju turētāju lēmumam, ko ir apliecinājis procedūras administrators, ir erga omnes iedarbība, tas ir juridiski saistošs visiem obligāciju turētājiem un atbilstīgo vērtspapīru ieguldītājiem un tas prevalē pār iespējamiem ikviena normatīva akta, reglamentējoša akta vai nolīguma vispārīgajiem vai speciālajiem noteikumiem, kuri ir pretrunā šim lēmumam. Atbilstīgo vērtspapīru nomaiņas gadījumā, reģistrējot sistēmā jaunos vērtspapīrus, atbilstīgie vērtspapīri, kas nomainīti pret jauniem vērtspapīriem, tiek automātiski anulēti, un tas nozīmē visu no tiem izrietošo tiesību un pienākumu izbeigšanos, ieskaitot visas tiesības un pienākumus, kuri jebkad ir bijuši tajos ietverti.”
32. Likuma 4050/2012 1. panta 11. punktā, kas citēts arī spriedumā Mamatas (48. punkts), ir paredzēts:
“Šā panta noteikumi paredz būtisku sabiedrības interešu aizsardzību, tie ir imperatīvas un tieši piemērojamas tiesību normas, tie prevalē pār iespējamiem ikviena normatīva akta, reglamentējoša akta vai nolīguma vispārīgajiem vai speciālajiem noteikumiem, kas ir tiem pretrunā [..], un to piemērošana nerada un neaktivizē nekādas līgumiskas vai likumiskas tiesības par labu obligāciju turētājam vai ieguldītājam un nekādas līgumiskas vai likumiskas saistības par apgrūtinājumu vērtspapīru emitentam vai galvotājam [..], izņemot to, kas ir tieši paredzēts šā panta noteikumos.”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
33. Vīnē (Austrija) dzīvojošais L. Kuhn ar Austrijā reģistrētas noguldījumu bankas starpniecību, tai rīkojoties kā komisionāram (23), ieguva Grieķijas Republikas saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem emitētas obligācijas 35 000 euro nominālvērtībā (24). Šīs valsts obligācijas tika iereģistrētas kredīta sadaļā noguldījumu bankas uzturētajā vērtspapīru kontā, kura īpašnieks ir L. Kuhn (25). Runa ir par uzrādītāja vērtspapīriem, kas saskaņā ar aizdevuma nosacījumiem dod tiesības uz kapitāla atmaksu, iestājoties termiņam, un uz “punktuāliem maksājumiem” (26).
34. Iesniedzējtiesa precizē, ka Grieķijas valsts šīs obligācijas, kurām tiek piemēroti Grieķijas tiesību akti, ir Grieķijā emitējusi un Atēnu biržā tirgojusi kā “dematerializētus vērtspapīrus”, tas ir, kā valsts parāda reģistrā reģistrētus parādus. Tās ir iereģistrētas Grieķijas Centrālās bankas grāmatojuma sistēmā, kurā šīs sistēmas dalībniekiem, kam tajā atļāvis piedalīties Grieķijas Centrālās bankas vadītājs, uz to vārda ir atvērts konts.
35. Saskaņā ar šīs tiesas norādīto gan no Likuma 2198/1994 normām, gan no aizdevuma nosacījumiem, kas attiecas uz aplūkotajām valsts obligācijām, izriet, ka vispirms tie ir šīs sistēmas dalībnieki, kas ir kļuvuši par šo obligāciju turētājiem un kreditoriem, kuras ir pārgājušas to turējumā, tiem reģistrējot tās savā kontā, kamēr vien tie nepiešķir ar šīm obligācijām saistītās tiesības ieguldītājiem trešajām personām, bet šāds tiesisks darījums rada tiesiskas sekas tikai starp konkrētajām personām un tas neietekmē Grieķijas Republiku.
36. Pēc Likuma 4050/2012 pieņemšanas Grieķijas Republika konvertēja L. Kuhn iegādātās obligācijas, nomainot tās pret jaunām valsts obligācijām ar zemāku nominālvērtību.
37. Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši L. Kuhn apgalvotajam Grieķijas Republika līdz šīs konvertācijas dienai maksāja procentus, ieskaitot tos uz viņa vārda atvērtā kontā Austrijā reģistrētā bankā. Tā precizē, ka L. Kuhn konvertētās obligācijas esot pārdevis (27) par 7831,58 euro, kādēļ viņam esot radušies zaudējumi 28 673,42 euro apmērā, kas atbilst obligāciju nominālvērtībai to atmaksas termiņā 2012. gada 20. februārī (28), pieskaitot procentus un izmaksas.
38. Šādos apstākļos L. Kuhn cēla prasību Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Vīnes Civillietu apgabaltiesa, Austrija) (29), lai panāktu ar attiecīgajām obligācijām saistīto aizdevuma nosacījumu izpildi vai zaudējumu atlīdzības izmaksu sakarā ar to neizpildi.
39. Ar 2016. gada 8. janvāra rīkojumu šī tiesa atzina, ka tai nav starptautiskās jurisdikcijas, lai izskatītu šo prasību.
40. Izskatot par šo rīkojumu iesniegto apelācijas sūdzību, Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) ar 2016. gada 25. februāra rīkojumu noraidīja iebildi par Austrijas tiesu jurisdikcijas neesamību, pamatojoties uz to, ka L. Kuhn prasība ir pamatota nevis ar Grieķijas tiesību aktu, bet gan ar sākotnējiem aizdevuma nosacījumiem, kas attiecas uz aplūkotajām valsts obligācijām, un ka piekritīgo tiesu nosaka lietas dalībnieku ieskatā piemērojamie Grieķijas tiesību akti un tā konkrētajā gadījumā ir kreditora domicila vietā – vietā, kurā bija jāatmaksā naudas parāds.
41. Par šo rīkojumu Grieķijas Republika iesniedza “ārkārtas kasācijas sūdzību” iesniedzējtiesā.
42. Saskaņā ar šīs pēdējās norādīto, ciktāl L. Kuhn pieprasa, lai Grieķijas Republika izpildītu ar attiecīgajām valsts obligācijām saistītos aizdevuma nosacījumus, viņš pamatoti atsaucas uz apgalvotajām tiesiskajām attiecībām starp viņu kā valsts obligāciju ieguvēju un Grieķijas Republiku kā šo obligāciju emitenti, jo pastāv “(sekundāras)” līgumiskās tiesības (30) atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktam.
43. Tā arī norāda, pirmkārt, ka L. Kuhn īsteno tiesības uz aizdevuma nosacījumu izpildi, kas ir pamatotas ar Grieķijas Republikas kā obligāciju parādnieces izteikto samaksas apsolījumu, un, otrkārt, ka obligāciju “(uzrādītāju obligāciju)” (31) emisija nav pielīdzināma acta iuri imperii. No minētā tā secina, ka strīds ir pieskaitāms civillietām un komerclietām.
44. Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi,
– ka izpildes vieta šīs tiesību normas izpratnē arī – kā šajā gadījumā – vairākkārtējas līgumiskas prasījuma nodošanas gadījumā ir jānosaka saskaņā ar pirmo līgumisko vienošanos?
– ka faktisko izpildes vietu gadījumā, ja tiek izvirzīts prasījums par tādu valsts obligāciju kā šajā gadījumā, konkrēti, Grieķijas Republikas emitēto obligāciju, nosacījumu ievērošanu vai attiecīgi par zaudējumu atlīdzību šī prasījuma neizpildes dēļ, pamato jau procentu no šīs valsts obligācijas iemaksāšana valsts teritorijā esoša vērtspapīru noguldījuma turētāja kontā [(32)]?
– ka fakts, ka ar pirmo līgumisko vienošanos ir noteikta juridiskā izpildes vieta [minētās tiesību normas] izpratnē, liedz izdarīt pieņēmumu, ka vēlākā faktiskā līguma izpilde pamato – vēl vienu – izpildes vietu šīs [pašas] tiesību normas izpratnē?”
IV. Mana analīze
45. Uzdodama savus trīs prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā, kad persona ar noguldījumu bankas starpniecību ir ieguvusi dalībvalsts emitētas obligācijas un kad tā, pamatojoties uz obligāciju emisijas nosacījumiem, piesaka kreditora prasījumu saistībā ar šīm pēdējām minētajām, Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “attiecīgās saistības izpildes vieta” ir nosakāma atbilstoši aizdevuma nosacījumiem šo obligāciju emisijas brīdī, neņemot vērā to vēlākas cesijas, vai arī atkarībā no aizdevuma nosacījumu faktiskās izpildes, piemēram, procentu samaksas, vietas.
46. Ir jāprecizē, ka Grieķijas Republika, kā arī Grieķijas un Itālijas valdības uzskata, ka strīds pamatlietā neietilpst ne Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā, jo tas būtībā ir par dalībvalstu suverēnajām tiesībām pieņemt tiesību aktus sava valsts parāda pārstrukturēšanai, ne arī “lietās, kas attiecas uz līgumiem” 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo starp dalībvalsti un valsts vērtspapīru uzrādītāju nepastāv līgumiskas attiecības. Tādējādi Tiesai iesākumā ir jānoskaidro, vai prasība var tikt kvalificēta kā tāda, kas attiecas uz “civillietām un komerclietām” šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē (33). Tikai apstiprinošas atbildes gadījumā uz šo jautājumu Tiesai būtu jālemj par otro no iepriekš norādītajiem iepriekš izskatāmajiem jautājumiem.
A. Vai strīds ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā?
47. Uzskatot, ka strīds attiecas uz civillietām un komerclietām, un norādot uz to, ka prasītājs, pamatojoties uz atbildētājas valsts kā obligāciju parādnieka uzņemtajām samaksas izpildījuma saistībām (34), prasa, lai šī valsts, kura ir emitējusi valsts obligācijas, izpildītu aizdevuma nosacījumus vai atlīdzinātu zaudējumus par to neizpildi, iesniedzējtiesa atsaucas uz spriedumu Fahnenbrock u.c. Lai gan zināmā mērā šī analoģijas piemērošana var šķist atbilstoša, mans uzskats ir pilnīgi atšķirīgs par no tās izdarāmajiem secinājumiem, jo jurisdikcijas analīze ir jābalsta uz atšķirīgiem pamatiem, kurus es izvērtēšu turpinājumā.
1. Par sprieduma Fahnenbrock u.c. piemērojamību
48. Attiecībā uz pirmo konverģences punktu iespējams norādīt, ka strīda, kuram ir gandrīz tādi paši faktiskie apstākļi (35), priekšmets ir līdzīgs, jo vienā no lietām (Kickler u.c., C‑578/13), balstoties uz kurām Tiesa taisīja spriedumu Fahnenbrock u.c., Grieķijas obligāciju turētāji no Grieķijas Republikas papildus zaudējumu atlīdzības samaksai prasīja arī sākotnējo jau izbeigušos saistību līgumisko izpildi. Prasības pamatā visos gadījumos ir līgumisko tiesību un saistību pārkāpums (36).
49. Šajos apstākļos otrais konverģences punkts ir īpaši svarīgs, jo Tiesa ir lēmusi par to, kā interpretēt Regulas (EK) Nr. 1393/2007 (37) 1. pantu, kura formulējums ir identisks Regulas Nr. 1215/2012 1. pantam. Šo tiesību normu piemērošanas joma ir ierobežota ar “civillietām un komerclietām”, un tā tostarp neaptver “valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii)” (38).
50. Spriedumā Fahnenbrock u.c. Tiesa nosprieda, ka “[Regulas Nr. 1393/2007] 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības tiesā par atlīdzību par valdījuma un īpašuma tiesību aizskārumu, par līgumsaistību izpildi un par zaudējumu atlīdzību, kādas ir pamatlietā, ko iesniegušas privātpersonas, kas ir valsts obligāciju īpašnieces, pret emitenti valsti, ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, ja vien nav acīmredzami, ka tās nav civillietas vai komerclietas” (39).
51. Tomēr manā ieskatā spriedumam Fahnenbrock u.c. nav tādas piemērojamības, kādu tam piedēvē iesniedzējtiesa. Proti, īpaša uzmanība būtu jāpievērš Tiesas noteiktajām interpretācijas robežām.
52. Šajā ziņā vispirms ir būtiski norādīt, ka Tiesa, ņemot vērā īpašos sasniedzamos mērķus (40), ir norobežojusies no agrākajiem risinājumiem, kuru mērķis bija saskaņot šī paša jēdziena interpretāciju. Tādējādi no šā nolēmuma apsvērumiem, kuriem ir metodoloģisks raksturs (41), izriet, ka Tiesa ir skaidri devusi priekšroku ar Regulu Nr. 1393/2007 ieviestajam mehānismam, lai nodrošinātu tās pilnīgu efektivitāti ar mērķi garantēt ātru piekļuvi lietas izskatīšanai tiesā pēc būtības un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (42).
53. Turpinājumā Tiesa ir norādījusi uz īpašo raksturu, kas piemīt tiesas veiktajai pārbaudei [dokumentu] izsniegšanas lūguma stadijā, secinot, ka strīds par jurisdikciju ir jāizšķir tiesai, kas vēlāk izskatīs lietu uz sacīkstes principu balstītā procedūrā (43).
54. Šajā ziņā tā secināja, ka saņēmējas struktūras īstenota [dokumentu] izsniegšanas lūguma nosūtīšana atpakaļ būtu veicama vienīgi attiecībā uz strīdiem, kas acīmredzami neietilpst civillietās un komerclietās (44).
55. Visbeidzot, Tiesa ir sniegusi divus atbilžu elementus, kas noder, prima facie pārbaudot vai, citiem vārdiem sakot, atbilstīgā intensitātē kontrolējot sasniedzamo ātruma mērķi, ja konkrētā gadījumā a priori raisās šaubas par prasības, kad tā ir vērsta pret valsti un attiecas uz tās veikto valsts obligāciju emisiju, civiltiesisko raksturu.
56. Pirmkārt, Tiesa precizēja, ka “obligāciju emisija obligāti nenozīmē, ka tiek pārsniegtas pilnvaras salīdzinājumā ar vispārējām tiesībām, kas tiek piemērotas attiecībās starp privātpersonām” (45). Otrkārt, tā norādīja atsevišķus elementus, kas pamato valsts attiecību ar uzrādītāju rakstura padziļinātu pārbaudi. Te ir runa par attiecīgo vērtspapīru finanšu nosacījumiem, kuri varētu būt noteikti, “pamatojoties uz tirgus nosacījumiem, kas regulē šo finanšu instrumentu tirdzniecību un rentabilitāti” (46), un šo finanšu nosacījumu grozījumiem, kuriem “būtu jāseko obligāciju īpašnieku vairākuma lēmumam”, pamatojoties uz emisijas līgumos iekļautu līguma klauzulu (47).
57. Tiesa, kura iepriekš bija norādījusi uz jautājumu, kas ietekmē valsts imunitāti, sarežģītību (48), no tā atvedināja, ka “nevar secināt, ka pamatlietas acīmredzami nebūtu civillietas vai komerclietas Regulas Nr. 1393/2007 izpratnē, tādējādi šī regula ir piemērojama šajās lietās” (49).
58. Tādējādi, tā kā sava kompetence, kā to atgādināja Tiesa (50), ir jāpārbauda tiesai, kurā celta prasība, strīda kvalifikācijas analīze ir jāturpina, pārorientējot diskusiju uz elementiem spriedumā Fahnenbrock u.c., kurus Tiesa ir uzsvērusi, pamatojot savus iebildumus par valsts varas īstenošanas acīmredzamo raksturu.
2. Strīda kvalifikācija
59. Manā ieskatā iesākumā ir lietderīgi atgādināt, ka iepriekšējo jurisdikciju reglamentējošo instrumentu interpretācijas metodes, kas ir izmantotas līdz šim (51), ir iespējams piemērot arī attiecībā uz Regulu Nr. 1215/2012 (52).
60. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kad tiek interpretēts autonomais jēdziens “civillietas un komerclietas”, ir jānoskaidro tiesu jurisdikciju regulējošo instrumentu piemērošanas joma “tādu elementu dēļ, kuri raksturo juridiskās saites starp lietas dalībniekiem vai tiesvedības priekšmetu” (53). Tāpēc ir jānosaka starp strīda dalībniekiem pastāvošās tiesiskās attiecības un jāizvērtē celtās prasības pamats, kā arī tās celšanas kārtība (54).
61. Aplūkojamajā gadījumā ir jānoskaidro, vai prasības par zaudējumu atlīdzību, ko pret aizņēmuma emitenti valsti ir cēlusi privātpersona, materiālais pamats ir valsts varas akts, vai arī, precīzāk, vai tiesiskās attiecības starp Grieķijas valsti un L. Kuhn, kādas tās izriet no aizdevuma nosacījumiem, raksturo parādnieces valsts īstenota valsts varas izpausme tajā ziņā, ka tā atbilstu īpašu pilnvaru izmantošanai salīdzinājumā ar noteikumiem, kas tiek piemēroti attiecībās starp privātpersonām (55).
62. Manā ieskatā gan šajā lietā, gan iepriekšējās lietās par Grieķijas parāda pārstrukturēšanu šī izpausme izriet gan no līgumisko attiecību starp Grieķijas valsti un vērtspapīru īpašniekiem grozīšanas rakstura un kārtības, gan no tās veikšanas konteksta.
63. Proti, parasti lietotie vispārīgie formulējumi “grozīšana” vai “konvertēšana” lielā mērā pavājina iespaidu par veiktās vērtspapīru apmaiņas realitāti (56): sākotnējās obligācijas ir anulētas un nomainītas pret jaunām obligācijām ar zemāku nominālvērtību, izraisot kapitāla zaudējumus 53,5 % apmērā vai pat vairāk, ja tiek ņemta vērā tā termiņa grozīšana, kurā bija jātiek dzēstām iepriekšējām obligācijām (57), daļai no kurām atmaksas termiņam bija jāiestājas laikā no 2023. gada līdz 2042. gadam. Ir pārskatītas kuponu apmaksas gada likmes. Visbeidzot, obligācijām šobrīd ir piemērojamas nevis Grieķijas, bet Anglijas tiesības (58).
64. Šīs vērtspapīru nomaiņas būtiskā rakstura dēļ tā nevar tikt pielīdzināta izmaiņām, kuras parasti uzskata par riskiem, kas ir saistīti ar šādiem ieguldījumu veidiem un ko pilnībā kontrolē aizņēmēja dalībvalsts (59), un kuras var sagaidīt kopumā saprātīgs obligāciju ieguvējs (60).
65. Šīs nomaiņas kārtība ir izceļama arī tāpēc, ka tāda nebija paredzēta ne aizdevuma nosacījumos, ne tos regulējošajos Grieķijas tiesību aktos vērtspapīru emisijas laikā. Grieķijas likumdevējs tos noteica ar Likumu 4050/2012, ieviešot CAC ar atpakaļvērstu spēku.
66. Pateicoties šīm klauzulām, tā kā ar vienošanos, kas ar kvalificētu balsu vairākumu tika noslēgta starp valsti un obligāciju uzrādītājiem, tika nolemts piekrist Grieķijas valsts ierosinātajiem līguma grozījumiem, tos bija iespējams uzspiest uzrādītāju mazākumam, tostarp arī tiem, kuri būtu vēlējušies tos noraidīt.
67. Šā mehānisma izmantošana neatstāj vietu šaubām par aizdevuma nosacījumu grozījumu tūlītēju un tiešu (61) ietekmi uz uzrādītāju mazākumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Likumā 4050/2012 bija paredzēts, ka, lai izvairītos no Grieķijas nonākšanas maksātnespējas situācijā, ir sasniedzams tieši šāds rezultāts (62). Starp citu, no CAC mehānisma Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izsecinājusi, ka “nosacījumi, saskaņā ar kuriem apmaiņa [tika] veikta, skaidri pierāda, ka [prasītāji] vērtības samazināšanas procedūrā piedalījās nelabprātīgi” (63).
68. Lai atrisinātu mūs interesējošo jautājumu par Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamību, nevar arī tikt izmantots arguments, ka, pateicoties CAC, uzrādītāji ir atkāpušies no vienošanās līgumiskā ceļā (64). Proti, šis pēdējais nevar tikt atdalīts no apstākļiem, kādos ir akceptēta šo noteikumu iekļaušana aizdevuma nosacījumos ar atpakaļvērstu spēku.
69. Lai gan ar Likumu 4050/2012 tiek īstenota vienošanās, kas izriet no sarunām starp Grieķijas Republiku un privātajiem ieguldītājiem (PSI), par kuru iesaisti tika uzskatīts, ka tai “[Grieķijas Republikas] parāda ilgtspējas nodrošināšanā [ir] būtiska loma” (65), ir skaidrs, ka fiziskās personas, kuras veidoja tikai nelielu daļu no Grieķijas valsts obligāciju uzrādītājiem un apmēram 1 % no kopējā Grieķijas valsts parāda, nav piedalījušās šajās ar institucionālajiem ieguldītājiem, tostarp bankām un aizdevējām struktūrām, veiktajās sarunās (66).
70. Turklāt ir jāņem vērā arī citi tā ārkārtas konteksta aspekti, kādos tika pieņemts Likums 4050/2012.
71. Pirmkārt, ar šo likumu noteiktā saistošā procedūra ir gala iznākums “ārkārtēja un unikāla risinājuma meklējumiem” Grieķijas Republikas situācijā (67). Tā ir nesaraujami saistīta ar Savienības monetāro politiku, jo tās mērķis bija nodrošināt dalībvalsts finanšu organizācijas aizsardzību un, plašākā mērogā, eurozonas finanšu stabilitātes saglabāšanu kopumā (68).
72. Otrkārt, ar iepriekš nepieredzēto (69)CAC iekļaušanu ar atpakaļvērstu spēku bija iecerēts novērst parāda pārstrukturēšanas plāna neizdošanos (70), ko tostarp varētu izraisīt CAC neesamība (71) Grieķijas Republikas veiktajās vērtspapīru emisijās valsts tirgū. Tā kā sasniedzamais mērķis bija nodrošināt visu privāto kreditoru iesaisti, lai obligāciju parādu grozītu, ieviešot šīs klauzulas, Grieķijas iestādes izmantoja to, ka tām vairāk nekā 90 % apmērā bija piemērojami Grieķijas tiesību akti (72).
73. Treškārt, valsts veikta šādas procedūras īstenošana, tai uzstājoties gan kā līgumslēdzējai pusei, gan kā likumdevējam, ir ierobežota laikā (73). Proti, no vienas puses, jaunajiem konvertācijas ceļā izsniegtajiem vērtspapīriem ir piemērojami Anglijas tiesību akti un tajos ir paredzētas CAC (74). No otras puses, pēc eurozonas finanšu ministru 2010. gada novembrī pieņemtā un ar Eiropadomes 2011. gada 24. un 25. marta secinājumiem (75) apstiprinātā lēmuma noteikt CAC mehānismu par obligātu saskaņā ar Briselē 2012. gada 2. februārī noslēgtā Līguma par Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) izveidi (76) 12. panta 3. punktu CAC no 2013. gada 1. janvāra figurē visos vērtspapīros ar termiņu, kas ilgāks par vienu gadu, un vērtspapīros, kas saistīti ar eurozonas dalībvalstu valsts parādu (77). Tagad tās ir viens no līdzekļiem, kas ļauj nodrošināt finanšu stabilitāti eurozonā un tādējādi veicina mērķi “nodrošināt dalībvalstīs iestājušos maksātspējas krīžu vadību” (78) un nomierināt ieguldītājus.
74. Visu minēto elementu kopums izceļ vispārējo interešu mērķa izvirzīšanu, kas neattiecas tikai uz Grieķiju, bet skar visu eurozonu. Tādos apstākļos pieļaut, ka strīds netiek paturēts tikai un vienīgi līgumiskajā jomā (79), manuprāt, neatvieglo aizņēmējām dalībvalstīm likuma izmantošanu, lai “imunizētu” (80) valsts parāda līgumus, grozot aizdevuma nosacījumus, tostarp ar atpakaļvērstu spēku.
75. No tā es secinu, ka pamatlietas materiālais pamats ir rodams valsts varas aktā, ar kuru izņēmuma nosacījumos un apstākļos ar atpakaļvērstu spēku ir veikta vērtspapīru konvertēšana un sākotnējo aizdevuma nosacījumu grozīšana, lai izvairītos no tā, ka Grieķijas valsts kļūst maksātnespējīga, un lai garantētu eurozonas stabilitāti.
76. Līdz ar to uz prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu Tiesai atbildēt, ka prasība, ko fiziska persona, kas ir ieguvusi kādas dalībvalsts emitētas obligācijas, ir cēlusi pret šo valsti, lai panāktu sākotnējo aizdevuma nosacījumu izpildi vai zaudējumu atlīdzību par to neizpildi, sakarā ar to, ka šo obligāciju apmaiņa pret obligācijām ar mazāku vērtību šai fiziskajai personai ir uzspiesta ar likumu, kuru izņēmuma apstākļos ir pieņēmis valsts likumdevējs, vienpusēji un ar atpakaļvērstu spēku grozot obligācijām piemērojamos nosacījumus, tajos iekļaudams CAC, kas to turētāju vairākumam ļauj uzspiest šādu apmaiņu turētāju mazākumam, neietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē.
77. Tomēr, ja Tiesa uzskatītu, ka ar attiecīgo prasību “tiesas pārbaudei [vienīgi] tiek nodotas privāttiesiskas attiecības” (81) starp valsts obligāciju ieguvēju un valsti, kura ir veikusi iure gestionis darbību, tad būtu jānoskaidro, vai strīds ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
B. Vai strīds ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?
78. Kad nu esmu norādījis argumentācijas pamatus un precizējis, kāpēc spriedums Kolassa nevar noderēt par atsauci, izklāstīšu savu viedokli par strīda pamatlietā kvalifikāciju.
1. Interpretācijas principu atgādinājums
79. Sākumā atgādināšu pamatus, uz kuriem balstās ikviena jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretācija.
80. Tāpat kā saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 1. panta interpretāciju (82), ir jāatsaucas uz Tiesas sniegto Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta interpretāciju, jo tā ir attiecināma arī uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ar kuru tas ir aizstāts (83).
81. No tās izriet, pirmkārt, ka šis 7. pants ir jāinterpretē šauri, jo tas prasītājam atļauj izvēlēties jurisdikciju un līdz ar to iespēju piemērot izņēmumu no jurisdikcijas principa, ka jurisdikcija ir tās valsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils. Līdz ar to saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru noteikumi par īpašo jurisdikciju nepieļauj interpretāciju, kas pārsniedz gadījumus, kuri ir tieši paredzēti minētajā regulā (84).
82. Otrkārt, ir svarīgi definēt tādus risinājumus, kas ir saskaņoti ar Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 16. apsvērumā pausto vispārējo mērķi. Šeit ir runa par pareizas tiesvedības norises veicināšanu gadījumos, kad “pastāv cieša sasaistes saikne starp strīdu un tiesu, kas ir aicināta to izskatīt” (85). Parasti tās vietas tiesa, kurā ir jāizpilda līgumā paredzētā saistība, kas pamato prasību tiesā, ir tā, kura ir piemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši tuvuma un pierādījumu iegūšanas vienkāršības dēļ (86). Vērā var tikt ņemta arī nolēmuma ātras izpildes nodrošināšana (87).
83. Treškārt, tāpat saskaņā ar iedibināto judikatūru par autonomo jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” (88) un līdz ar to par “norādes uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām” izslēgšanu (89) Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noteikuma par īpašo jurisdikciju priekšnoteikums ir identificēt juridisku pienākumu, kuru viena persona brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret citu personu un uz kuru balstās prasītāja prasība, ko neietekmē tas, ka nav noslēgts līgums (90) vai ka līgumu reglamentē imperatīvas tiesību normas (91).
84. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka prasība par zaudējumu atlīdzību var ietilpt “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, “ja pārmestā rīcība var tikt uzskatīta par tādu līgumsaistību neizpildi, kuras var tikt noteiktas, ņemot vērā līguma priekšmetu”, un “tāds a priori būs gadījums, ja līguma, kas saista atbildētāju ar prasītāju, interpretācija izrādītos būtiska, lai noteiktu otrā minētā pirmajam minētajam pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu” (92). Jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību” tiek iesaistīts tikai tad, ja prasība nav cieši saistīta ar līgumu (93).
85. Saistībā ar tādu prasību kā pamatlietā Grieķijas Republikas ieskatā pietiekot uz to attiecināt no sprieduma Kolassa izrietošo judikatūru. Es nepiekrītu šādam viedoklim tālāk norādīto iemeslu dēļ.
2. Sprieduma Kolassa piemērojamība
86. Šajā spriedumā, kas attiecās uz vērtspapīru iegādi sekundārajā tirgū, iesaistoties vairākiem starpniekiem, tāpat kā pamatlietas apstākļos, Tiesa tostarp nosprieda, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasītājs, kurš uzrādītāja obligāciju ir ieguvis no trešās personas, šīs obligācijas emitentam brīvprātīgi neuzņemoties saistības pret šo prasītāju – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, nevar atsaukties uz šajā tiesību normā paredzēto jurisdikciju saistībā ar prasību, kas celta pret šo emitentu un kuras pamatā ir aizdevuma nosacījumi, informācijas un uzraudzības pienākumu pārkāpums, kā arī atbildība attiecībā uz prospektu (94).
87. Tiesa secināja, ka no iesniedzējtiesas sniegtā koncentrētā faktu izklāsta izriet, ka nepastāv juridiskas saistības, ko aizdevuma izsniedzēja banka būtu uzņēmusies attiecībā pret prasītāju, kurš bija iegādājies uzrādītāja obligāciju no trešās personas (95).
88. Es uzskatu, ka strīds pamatlietā no situācijas lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, atšķiras vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, saistības, uz kurām atsaucās ieguldītājs, bija ar priekšlīgumisku raksturu. Viņš norādīja uz vērtspapīru, kurus viņš bija iegādājies, emitenta atbildību, pamatojoties uz emisijas prospektu, un citu šim emitentam saistošo likumisko informēšanas pienākumu pārkāpumu, lai pierādītu, ka viņš nebūtu veicis šādu ieguldījumu, ja būtu bijis labāk informēts.
89. Otrkārt, valsts obligāciju emisiju, kādu to ir aprakstījusi iesniedzējtiesa un kas atbilst parastai starpniecībai valsts parāda jomā, regulē nosacījumi, kas būtiski atšķiras no tādu apliecību, kādās bija ieguldījis Harald Kolassa, nosacījumiem. Šīs strīdīgās apliecības uzrādītāja obligāciju formā bija izdevusi privāta banka, un to vērtība bija nosakāma, pamatojoties uz indeksu, kas bija veidots pēc viena portfeļa, kura pārvaldīšana bija uzticēta kādai sabiedrībai (96).
90. Treškārt, Tiesa atzina, ka prasītājs nav šo [segto] obligāciju uzrādītājs (97), jo tā secināja, ka šīs [segtās] obligācijas bija pasūtījusi un iegādājusies banka, ar kuru prasītājam bija tiešas attiecības, no tās mātes sabiedrības, šīm sabiedrībām veicot pasūtījumu savā vārdā, un ka šīs [segtās] obligācijas starpniekbanka bija glabājusi kā segtos galvojumus pati uz sava vārda un uz prasītāja rēķina (98).
91. Pamatlietā tas tā nav. Proti, saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto prasītājam pieder vērtspapīri, kurus viņa vārdā ir iegādājusies noguldījumu banka, kas ir rīkojusies kā komisionārs.
92. Tādējādi rodas jautājums, kā šīs saiknes konkrēti ir kvalificējamas. Ņemot vērā izvēli piešķirt jēdzienam “lietas, kas attiecas uz līgumiem” (99) autonomu raksturu, izlemt šo jautājumu ir Tiesas ziņā.
3. Konkrētā kvalifikācija valsts vērtspapīru emisijas jomā
93. Valsts vērtspapīru emisijas jomā šis kvalifikācijas jautājums ir pavisam jauns un sarežģīts, jo tam ir divkāršs priekšmets, proti, valsts obligāciju īpašais raksturs un ar tām saistīto tiesību pāreja vai parāda cesija.
94. Tāpat ir jāņem vērā, ka “tiesības uz vērtspapīriem šobrīd galvenokārt tiek turētas, nodotas vai ieķīlātas, tās reģistrējot vērtspapīru kontos” (100).
95. Lai gan dažādi autori apgalvo, ka sekundārajā tirgū starp emitentu un ieguldītāju nepastāv līgumiskas attiecības, citi uzskata, ka šī pieeja varētu būt atkarīga no konteksta (101). Es, tāpat kā šie pēdējie, uzskatu, ka šajā jomā, kaut arī var atzīt, ka vairs nepastāv tiešas līgumiskas attiecības, jo nav emitenta un uzrādītāja parakstīta vērtspapīra (102), “pēc noklusējuma nevar uzskatīt, ka tiesiskajām attiecībām starp finanšu vērtspapīru emitentu un ieguldītāju, kurš iegūst šos instrumentus (kaut vai sekundārajā tirgū) nav līgumiska rakstura. Šādu jautājumu var analizēt tikai katrā gadījumā atsevišķi atkarībā no finanšu instrumentu precīzā rakstura, tos regulējošajiem dokumentiem un no tiem izrietošajām emitenta un ieguldītāja tiesībām un pienākumiem” (103).
96. Manā ieskatā pamudinājums doties šajā virzienā ir saskatāms sprieduma Kolassa 41. punkta tekstā, kurā nav izslēgts, ka strīds var ietilpt līgumisko attiecību jomā.
97. Tādēļ nosacījumi, ar kādiem valsts piedāvā obligācijas parakstīšanai un kādus tos ir aprakstījusi iesniedzējtiesa, manuprāt, nevar tikt uzskatīti par “līgumu virkni” Tiesas judikatūras izpratnē (104).
98. Proti, kā tas izriet no lietas materiāliem, it īpaši no subscription agreement (parakstīšanas līguma), Grieķijas valsts ir noslēgusi līgumu ar managers jeb primārā tirgus sistēmas dalībniekiem, kuri kā pirmie vērtspapīru turētāji var tos realizēt sekundārajā tirgū. Citiem vārdiem, tie var tikt raksturoti kā izplatītāji attiecībās ar ieguldītājiem sekundārajā tirgū, kurā notiek darījumi ar šīm obligācijām.
99. Grieķijas valsts, tāpat kā ikviena valsts, kas emitē vērtspapīrus, ir sagatavojusi arī dokumentu (offering circular jeb emisijas prospektu), kurā ir norādīti galvenie aizdevuma nosacījumi un kas juridiski ir līgums, kas noslēgts ar tās kreditoriem (105). Tādējādi šajās tiesiskajās attiecībās valsts apņemas maksāt kuponus un aizdevuma termiņa beigās to atmaksāt jebkuram vērtspapīru uzrādītājam, saprotams, nevis tieši, bet gan caur starpniekiem, kas iegādājušies vērtspapīrus šā uzrādītāja vārdā. Šajā ziņā arī var uzskatīt, ka “ar uzrādītāja vērtspapīra nodošanu notiek vērtspapīrā ietverto tiesību cesija, – tā kā parakstītājs ab initio ir uzņēmies saistības attiecībā pret ikvienu vērtspapīra uzrādītāju, uzrādītājs ir patstāvīgas tiesības īpašnieks attiecībā pret emitentu” (106). 2015. gada 7. oktobra sprieduma Accorinti u.c./ECB (107) 91. punktā veiktā analīze ir saskanīga. Tajā ir precizēts, ka “saskaņā ar piemērojamajām privāttiesībām [..] centrālās bankas, iegādājoties valsts parāda vērtspapīrus – gluži tāpat kā privātie ieguldītāji –, ieguva tos emitējušās parādnieces valsts kreditora statusu”(108).
100. Sakarā ar valsts likumdevēja iejaukšanos nolūkā grozīt līgumslēdzējas valsts aizdevuma nosacījumus var tikt norādīti vēl divi papildu argumenti. Pirmkārt, konkrētais likums bija paredzēts, lai tieši un tūlītēji ietekmētu privātajiem institucionālajiem ieguldītājiem vai fiziskajām personām piederošos vērtspapīrus neatkarīgi no finanšu struktūru starpniecības esamības.
101. Otrkārt, šī likumdošanas iniciatīva liecina par to, ka valsts, tā kā tā savu saistību apmēru grozīja pirms nonākšanas maksātnespējīgā stāvoklī, pilnībā apzinājās šo kā līgumslēdzējas valsts saistību apjomu (109) attiecībā pret vērtspapīru īpašniekiem (110), un līdz ar to arī savu pienākumu apmierināt pieteikumus par sagaidāmo parāda atmaksu, kas tai būtu tikuši tieši adresēti.
102. No visa minētā es secinu, ka prasība, ar kuru kādā dalībvalstī emitētu obligāciju ieguvējs attiecībā pret šo valsti vēlas izmantot tiesības, kas izriet no šiem vērtspapīriem, it īpaši pēc tam, kad tā ir vienpusēji un ar atpakaļvērstu spēku grozījusi aizdevuma nosacījumus, ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
103. Līdz ar to ir jāprecizē, kādi atbildes elementi ir sniedzami iesniedzējtiesai, lai tā varētu noskaidrot šīs attiecīgās saistības izpildes vietu.
C. Par strīdīgās saistības izpildes vietas noskaidrošanu
104. Tagad ir jānoskaidro, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā “attiecīgās saistības izpildes vieta” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir tā, kas izriet no aizdevuma nosacījumiem, kuri attiecas uz aplūkotajām obligācijām, vai arī šī vieta var mainīties atkarībā no prasījumu, kuri ir saistīti ar šīm obligācijām, cesijas, vai arī tā varbūt ir vieta, kur kreditors ir saņēmis procentus.
105. Saskaņā ar iedibināto judikatūru (111), ja līgumslēdzējas puses nav norādījušas strīdīgās saistības izpildes vietu, tā ir noskaidrojama saskaņā ar tiesību aktiem, kas reglamentē šo saistību atbilstoši tiesai, kura izskata prasību, saistošajām kolīziju normām.
106. Kā es to aprakstīju iepriekš, obligāciju emisiju saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem reglamentē offering circular (emisijas prospekts) noteikumi. Šajā dokumentā Grieķijas Centrālā banka atbilstoši Likuma 2198/1994, kas ir piemērojams valsts parāda jomā, 8. panta 6. punktam ir norādīta kā “paying agent”, izvēlētie piemērojamie tiesību akti ir Grieķijas tiesību akti un “bond holders” ir “relevant participants of the Bank of Greece Book entry system”. No tā es secinu, ka attiecīgās saistības, proti, kuponu maksājumu un kapitāla atmaksas, izpildes vieta saskaņā ar šo Likumu 2198/1994 ir Grieķijā. Vērtspapīru konvertācija atbilstoši Grieķijas tiesību aktiem, kas izriet no Likuma 4050/2012, pierāda arī, ka šī ir lēmumu par ieguldījumu nosacījumiem un to izpildi pieņemšanas vieta.
107. Šajos apstākļos un ņemot vērā manu analīzi par to, kā ir kvalificējama uzrādītāja vērtspapīru nodošana, ar kuru tiek īstenota vērtspapīros ietverto tiesību cesija, t.i., prasījuma cesija, es uzskatu, ka iepriekš notikušas cesijas nevar mainīt izpildes vietas noteikšanu Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (112).
108. Šāda interpretācija ir saderīga ar paredzamības un tiesiskās noteiktības prasībām, kas izriet no Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 15. apsvēruma (113), jo tā izslēdz iespēju, ka atbildētājs tiek iesūdzēts tiesā tādā dalībvalstī, kuru viņš saprātīgi nebūtu varējis paredzēt, ja tās noteikšana būtu atkarīga no vērtspapīru depozīta vietas izvēles, un veicina pareizu tiesvedības norisi, kas ir minēta šīs regulas preambulas 16. apsvērumā.
109. Šos mērķus nevarētu sasniegt arī tad, ja izpildes vieta būtu nosakāma atkarībā no valsts obligācijas turētājam maksājamo procentu izmaksas vietas (114).
110. Līdz ar to es ierosinu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts obligācijas izpildes vieta ir nosakāma atbilstoši aizdevuma nosacījumiem šā vērtspapīra emisijas brīdī un to neietekmē tā vēlākas cesijas vai aizdevuma nosacījumu attiecībā uz procentu samaksu vai kapitāla atmaksu faktiska izpilde citā vietā.
V. Secinājumi
111. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) prejudiciālajiem jautājumiem es iesaku Tiesai atbildēt šādi:
Galvenokārt:
– prasība, ko fiziska persona, kas ir ieguvusi kādas dalībvalsts emitētas obligācijas, ir cēlusi pret šo valsti, lai panāktu sākotnējo aizdevuma nosacījumu izpildi vai zaudējumu atlīdzību par to neizpildi, sakarā ar to, ka šo obligāciju apmaiņa pret obligācijām ar mazāku vērtību šai fiziskajai personai ir uzspiesta ar likumu, kuru izņēmuma apstākļos ir pieņēmis valsts likumdevējs, vienpusēji un ar atpakaļvērstu spēku grozot obligācijām piemērojamos nosacījumus, tajos iekļaudams CAC, kas to turētāju vairākumam ļauj uzspiest šādu apmaiņu turētāju mazākumam, neietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkta izpratnē.
Pakārtoti, ja Tiesa atzītu, ka strīds ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē:
– jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ietilpst prasība, ar kuru kādā dalībvalstī emitētu obligāciju ieguvējs attiecībā pret šo valsti vēlas izmantot tiesības, kas izriet no šiem vērtspapīriem, it īpaši pēc tam, kad tā ir vienpusēji un ar atpakaļvērstu spēku grozījusi aizdevuma nosacījumus.
– Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts obligācijas izpildes vieta ir nosakāma atbilstoši aizdevuma nosacījumiem šā vērtspapīra emisijas brīdī un to neietekmē tā vēlākas cesijas vai aizdevuma nosacījumu attiecībā uz procentu samaksu vai kapitāla atmaksu faktiska izpilde citā vietā.