ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 28. janvārī 1(1)
Lieta C‑511/08
Verbraucherzentrale Nordrhein-Westfalen eV
pret
Heinrich Heine GmbH
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 97/7/EK – Patērētāju tiesību aizsardzība – Distances līgumi – Atteikuma tiesības – Preču piegādes izmaksu iekasēšana no patērētāja
I – Ievads
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmu, kas izteikts ar 2008. gada 1. oktobra lēmumu, Bundesgerichtshof (Augstākā tiesa) (Vācija) lūdz interpretāciju Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (2) 6. panta 1. punkta otrajam teikumam un 2. punktam.
2. Šī lūguma pamatā ir strīds starp Verbraucherzentrale Nordrhein-Westfalen eV (turpmāk tekstā – “prasītāja pamata prāvā”) un Handelsgesellschaft Heinrich Heine GmbH (turpmāk tekstā – “atbildētāja pamata prāvā”), kura ietvaros prasītāja pamata prāvā lūdz uzdot atbildētājai izbeigt atteikuma gadījumā iekasēt piegādes izmaksas no patērētājiem.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
3. Direktīvas 97/7 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā ir paredzēts:
“Tā kā patērētājam faktiski nav iespēju apskatīt izstrādājumu vai pārliecināties par sniegtā pakalpojuma raksturu pirms līguma noslēgšanas; tā kā būtu jāparedz tiesības atteikties no līguma, ja vien šajā direktīvā nav norādīts citādi; tā kā, ja šīs tiesības nav tikai formālas, izmaksas, ja patērētājam tādas rodas, izmantojot atteikuma tiesības, ir jāierobežo ar preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām; tā kā šīs atteikuma tiesības neierobežo valstu tiesību aktos paredzētās patērētāju tiesības, jo īpaši attiecībā uz bojātu izstrādājumu vai pakalpojumu saņemšanu vai uz tādu izstrādājumu un pakalpojumu saņemšanu, kas neatbilst piedāvājumā dotajam šādu izstrādājumu vai pakalpojumu aprakstam; tā kā dalībvalstis nosaka pārējos nosacījumus un pasākumus, ievērojot atteikuma tiesību izmantošanu.”
4. Šīs direktīvas 6. panta 1. un 2. punktā ar virsrakstu “Atteikuma tiesības” ir noteikts:
“1. Attiecībā uz jebkuru no attāluma noslēgtu līgumu patērētājam ir vismaz septiņu darba dienu termiņš, kura laikā viņš, nemaksājot sodu un nesniedzot nekādu pamatojumu, var atteikties no šā līguma. Vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības [saistībā ar viņa atteikuma tiesību izmantošanu], ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas.
[..]
2. Ja patērētājs saskaņā ar šo pantu izmanto atteikuma tiesības, piegādātāja pienākums ir bez atlīdzības atmaksāt patērētāja samaksātās summas. Vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas. Šāds atlīdzinājums ir jārealizē iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā – 30 dienu laikā.”
5. Direktīvas 97/7 14. pantā ar virsrakstu “Noteikums par minimumu” ir noteikts:
“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt stingrākus [EK] Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni. Šādi noteikumi vajadzības gadījumā vispārējās interesēs un saskaņā ar Līgumu ietver aizliegumu par konkrētu preču vai pakalpojumu, jo īpaši medikamentu, laišanu tirgū šo valstu teritorijā ar distances līgumu starpniecību.”
B – Valsts tiesības
6. Vācijas Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”) 312.d pantā ar virsrakstu “Atteikuma tiesības un tiesības atgriezt preci distances līguma gadījumā” ir noteikts:
“1. Distances līguma noslēgšanas gadījumā patērētājam ir 355. pantā noteiktās atteikuma tiesības. Līguma par preču piegādi gadījumā patērētājam atteikuma tiesību vietā var piešķirt 356. pantā noteiktās tiesības atgriezt preci.
2. Atkāpjoties no 355. panta 2. punkta pirmā teikuma, atteikuma termiņš sākas no brīža, kad ir izpildīts 312.c panta 2. punktā noteiktais informācijas pienākums; preču piegādes gadījumā – no dienas, kad patērētājs saņem preci; atkārtotas tāda paša veida preču piegādes gadījumā – no dienas, kad ir saņemta preču pirmā daļa, un pakalpojumu gadījumā – no līguma slēgšanas dienas.”
7. BGB 346. panta ar virsrakstu “Līguma atcelšanas sekas” 1.–3. punkts ir formulēti šādi:
“1. Ja kāda no līguma pusēm līgumā rezervējusi sev tiesības atkāpties no līguma vai šādas tiesības tai paredzētas likumā, tad atkāpšanās no līguma gadījumā tai ir jāatgriež saņemtais izpildījums un jāizdod gūtais labums.
2. Atgriešanas vai izdošanas vietā parādniekam ir jāsniedz vērtības atlīdzība šādos gadījumos:
1) ja atgriešana vai izdošana pēc ieguvuma rakstura ir izslēgta;
2) tas saņemto lietu ir nolietojis, atsavinājis, apgrūtinājis, pārstrādājis vai pārveidojis;
3) saņemtās lietas vērtība ir samazinājusies vai tā ir pilnīgi sabojāta; šeit netiek ņemts vērā lietas vērtības samazinājums, kas radies noteikumiem atbilstošas lietošanas rezultātā.
Ja līgumā ir paredzēts pretizpildījums, tad, aprēķinot atlīdzināmo vērtības starpību, tas jāņem vērā; ja ir jāatlīdzina vērtības starpība no aizdevuma gūtajām priekšrocībām, tad ir iespēja pierādīt, ka šo gūto priekšrocību vērtība ir bijusi mazāka.
3. Nav pienākuma atlīdzināt vērtību:
1) ja neatbilstība, kā dēļ tika izmantotas tiesības atkāpties no līguma, ir kļuvusi redzama tikai lietas pārstrādes vai pārveidošanas brīdī;
2) ciktāl kreditoram ir jāuzņemas atbildība par lietas vērtības samazināšanos vai tās pilnīgu sabojāšanu, vai ja attiecīgā neatbilstība būtu radusies arī pie kreditora;
3) ja likumā paredzētu līguma atcelšanas tiesību gadījumā lietas vērtības samazināšanās vai tā pilnīga sabojāšanās ir iestājusies pie personas, kam šīs tiesības ir piešķirtas, lai gan tā ir ievērojusi tādu pašu rūpību, kādu tā parasti ievēro, veicot savus darījumus.
Paliekoša iedzīvošanās ir jāatlīdzina.”
8. BGB 347. panta ar virsrakstu “Izmantošana pēc atkāpšanās” 2. punktā ir noteikts:
“2. Ja parādnieks atdod priekšmetu, ja tas atdod samaksāto naudas summu vai pienākumu atdot šādu naudas summu izslēdz 346. panta 3. punkta 1) vai 2) apakšpunkts, tiek atlīdzināti viņam radušies nepieciešamie izdevumi. Visi citi izdevumi ir jāatlīdzina, ja tie veicina kreditora iedzīvošanos.”
9. BGB 355. pantā ar virsrakstu “Atteikuma tiesības ar patērētājiem noslēgtu līgumu gadījumā” ir noteikts:
“1. Ja likumā patērētājam ir piešķirtas atteikuma tiesības saskaņā ar šo pantu, viņam vairs nav saistoša viņa izteiktā griba noslēgt līgumu, ja viņš no tās ir atteicies noteiktajā termiņā. Atteikums nav jāpamato un tas ir jāpaziņo uzņēmumam rakstiski vai divu nedēļu laikā nosūtot preci atpakaļ; termiņš ir ievērots, ja prece ir izsūtīta pirms termiņa beigām.
2. Termiņš sākas no brīža, kad patērētājs ir saņēmis skaidri formulētu rakstveida paziņojumu par savām atteikuma tiesībām, kurš tam atbilstoši izmantotā saziņas līdzekļa prasībām izskaidro viņa tiesības un kurā ir norādīts tās personas vārds un adrese, kurai ir jāpaziņo par atteikumu, kā arī ir iekļauta norāde par termiņa sākuma datumu un 1. punkta otrā teikuma noteikumiem. Ja paziņojumu dara zināmu pēc līguma noslēgšanas, tad, atkāpjoties no 1. punkta otrā teikuma, tiesību izmantošanas termiņš ir viens mēnesis. Ja līgums ir jānoslēdz rakstiski, tad termiņš sākas no brīža, kad patērētājam tiek izsniegts rakstisks līgums, patērētāja rakstisks iesniegums vai arī rakstiska līguma vai patērētāja rakstiska iesnieguma kopija. Ja par termiņa sākuma datumu nav vienprātības, pierādīšanas pienākums ir uzņēmumam.
3. Atteikuma tiesības zaudē savu spēku vēlākais sešus mēnešus pēc līguma noslēgšanas. Preču piegādes gadījumā termiņš sākas no dienas, kad patērētājs tās ir saņēmis. Atkāpjoties no pirmā teikuma, atteikuma tiesības nezaudē spēku, ja patērētājs nav pienācīgi informēts par savām atteikuma tiesībām; distances līgumu par finanšu pakalpojumiem gadījumā tās nezaudē spēku, ja uzņēmums nav pienācīgi izpildījis savu paziņošanas pienākumu, kas tam noteikts 312.c panta 2. punkta 1) apakšpunktā.”
10. BGB 356. pants ar virsrakstu “Atgriešanas tiesības līgumos, ko noslēguši patērētāji” ir formulēts šādi:
“1. Ciktāl tas tieši atļauts tiesību aktos, tiktāl 355. pantā paredzētās atteikuma tiesības līgumā var tikt aizstātas ar neierobežotām tiesībām atgriezt preci, ja līgums noslēgts, pamatojoties uz pārdošanas prospektu. Priekšnoteikums tam ir, ka:
1) pārdošanas prospekts ietver skaidru informāciju par atgriešanas tiesībām,
2) patērētājs ir varējis saņemt detalizētu informāciju bez profesionāļa un
3) patērētājs rakstveidā ir piekritis atgriešanas tiesībām.
[..]”
11. BGB 357. pantā ar virsrakstu “Atteikuma un preces atdošanas juridiskās sekas” ir noteikts:
“1. Atteikuma un preces atdošanas tiesībām atbilstoši piemēro likumā noteikto tiesību uz atkāpšanos noteikumus, ja vien nav paredzēts citādi. 286. panta 3. punktu atbilstoši piemēro šajā pantā noteiktajam pienākumam atgriezt maksājumus; tajā noteiktais termiņš sākas no brīža, kad patērētājs ir paziņojis par atteikumu vai preces atdošanu. Turklāt attiecībā uz patērētāja atlīdzināšanas pienākumu termiņš sākas no brīža, kad patērētājs ir nosūtījis attiecīgo paziņojumu, bet attiecībā uz uzņēmuma atlīdzināšanas pienākumu termiņš sākas no brīža, kad uzņēmums ir saņēmis attiecīgo paziņojumu.
[..]
3. Atkāpjoties no 346. panta 2. punkta pirmā teikuma 3) apakšpunkta, patērētājam ir jāatlīdzina preces vērtības starpība saistībā ar tās samazināšanos, kas radusies noteikumiem atbilstošas preces lietošanas dēļ, ja vēlākais līguma noslēgšanas brīdī patērētājs ir rakstiski informēts par šādām juridiskajām sekām un iespēju izvairīties no tām. Šis nosacījums nav spēkā, ja vērtības samazinājums ir radies tikai preces pārbaudes rezultātā. 346. panta 3. punkta pirmā teikuma 3) apakšpunktu nepiemēro, ja patērētājs ir pienācīgi informēts par savām atteikuma tiesībām vai uzzinājis par tām citā veidā.
4. Iepriekš minētajos punktos pušu tiesības ir paredzētas izsmeļoši.”
12. BGB 448. panta ar virsrakstu “Piegādes izmaksas un tām pielīdzināmas izmaksas” 1. punkts ir formulēts šādi:
“1. Pārdevējs sedz lietas atgriešanas izmaksas, pircējs – lietas saņemšanas izmaksas, kā arī izmaksas, kas saistītas ar lietas nosūtīšanas izmaksas uz vietu, kura nav izpildes vieta.”
III – Pamata prāva, prejudiciālais jautājums un process Tiesā
13. Atbildētāja pamata prāvā ir sabiedrība, kas veic tirdzniecību pa pastu. Šīs sabiedrības vispārējos tirdzniecības noteikumos ir paredzēts, ka patērētājs sedz vienotu piegādes izmaksu likmi EUR 4,95 apmērā un ka piegādātājs šo summu patur atteikuma gadījumā.
14. Prasītāja pamata prāvā ir patērētāju organizācija, kas izveidota atbilstoši Vācijas tiesībām. Tā pret atbildētāju pamata prāvā ir cēlusi prasību izbeigt atteikuma gadījumā iekasēt no patērētājiem preču piegādes izmaksas.
15. Tiesa pirmajā instancē apmierināja prasītājas pamata prāvā prasību.
16. Par šo spriedumu atbildētājas pamata prāvā iesniegto apelācijas sūdzību noraidīja Oberlandsgericht Karlsruhe [Karlsrūes Augstākā reģionālā tiesa].
17. Bundesgerichtshof, izskatot “Revision” kārtībā iesniegto kasācijas sūdzību, konstatē, ka Vācijas tiesības formāli pircējam neparedz tiesības atteikuma gadījumā saņemt atpakaļ maksu par pasūtīto preču piegādi.
18. Tomēr, ja Direktīva 97/7 tiktu interpretēta tādējādi, ka tai pretrunā ir tas, ka piegādes izmaksas tiek iekasētas no patērētāja atteikuma gadījumā, BGB 312.d panta 1. punkts, 357. panta 1. punkta pirmais teikums un 346. panta 1. punkts ir jāinterpretē atbilstoši šai direktīvai tādā nozīmē, ka piegādātājam ir patērētājam jāatlīdzina pirkuma piegādes izmaksas.
19. Pat ja Vācijas tiesību doktrīnas daļa pamatotu patērētājam labvēlīgu Direktīvas 97/7 interpretāciju, iesniedzējtiesa uzskata, ka tā nevar ar atbilstošo skaidrības līmeni izlemt, vai šī direktīva ir interpretējama šajā nozīmē.
20. Šajā sakarā tā norāda vairākus argumentus, ko izvirzījuši noteikti autori, kas piekrīt pretējam viedoklim.
21. Pirmkārt, izteiciens “en raison de l’exercice de son droit de rétractation” [ja viņš izmanto atteikuma tiesības [saistībā ar viņa atteikuma tiesību izmantošanu]], kas ietverts Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā un 2. punkta otrajā teikumā redakcijā franču valodā, atbilstoši kuriem “vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības, ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas”, varētu likt domāt, ka šīs tiesību normas attiecas vienīgi uz izmaksām, ko izraidījusi atteikuma tiesību izmantošana, izslēdzot pirkuma piegādes izmaksas, kas jau bija veiktas atteikuma brīdī. Direktīvas 97/7 pārējo valodu redakcijas apstiprinot šādu interpretāciju.
22. Otrkārt, Direktīvas 97/7 6. panta 2. punkta pirmo teikumu varot interpretēt tādējādi, ka tas atteikuma gadījumā neizslēdz to, ka piegādātājs izmanto pretprasības tiesības, lai saņemtu kompensāciju par patērētāja izmantoto izpildījumu vērtību, ko pēc to rakstura nav iespējams atgriezt. Tādējādi būtu atbilstoši minētajam pantam atzīt, ka piegāde ir piegādātāja izpildījums, atbilstoši kuram patērētājam būtu jāatgriež aizstājēja vērtība atbilstoši piegādes izmaksām, un ka pienākums atlīdzināt piegādātājam ir attiecīgi samazināts.
23. Treškārt, neesot skaidrs, vai patērētāja aizsardzības mērķis, kas izteikts Direktīvas 97/7 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā, tāpat nosaka piegādes izmaksu atlīdzināšanu. Faktiski arī parastā pirkumā patērētājam ir jāsedz izmaksas, kas saistītas ar viņa nonākšanu veikalā, neņemot vērā apstākli, ka, lai tur nokļūtu, patērētājam ir tam jāvelta arī nokļūšanas laiks.
24. Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [..] Direktīvas 97/7 [..] 6. panta 1. punkta [pirmās daļas] otrā teikuma un 2. punkta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts valsts regulējums, atbilstoši kuram preču piegādes izmaksas liek segt patērētājam arī tad, ja patērētājs ir atteicies no līguma?”
25. Atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam prasītājas pamata lietā, atbildētāja pamata lietā, Vācijas, Spānijas, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2009. gada 29. oktobrī notikušajā tiesas sēdē tika uzklausīti arī šo lietas dalībnieki mutvārdu paskaidrojumi, izņemot Spānijas, Austrijas un Portugāles valdību, kas tajā nebija pārstāvētas.
IV – Vērtējums
26. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma un 2. punkta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts valsts regulējums, kurā ir paredzēts, ka distances līguma ietvaros patērētājam ir jāsedz pirkuma piegādes izmaksas, ja patērētājs ir izmantojis savas atteikuma tiesības.
27. Ievadā ir jāteic, ka distances līgumus raksturo divi elementi. Pirmais izšķirošais elements attiecas uz to, ka nav abu līgumslēdzēju pušu – piegādātāja un patērētāja – fiziskas klātbūtnes distances līguma sagatavošanas un noslēgšanas brīdī. Otrais izšķirošais elements attiecas uz apstākli, ka šie darījumi tiek īstenoti distances pārdošanas sistēmā vai distances pakalpojumu sniegšanas sistēmā, ko organizē piegādātājs, izmantojot vienīgi distances saziņas tehnoloģijas (3).
28. Šajā sakarā ir svarīgi piebilst – lai līgums varētu būt Direktīvas 97/7 piemērošanas jomā, šī līguma noslēgšanā ir jābūt izpildītiem šiem diviem izšķirošajiem elementiem (4). Tomēr šāda līguma izpildījums, it īpaši ja tas attiecas uz pārdošanu pa pastu kā pamata prāvā, obligāti nozīmē nepieciešamību nosūtīt pirkumus patērētājiem. Tas iespējami ir jāņem vērā, izvērtējot piegādes izmaksu iekasējamību atteikuma gadījumā.
29. Lai veiktu šo vērtējumu, ir jāizlemj, vai piegādes izmaksas ietilpst “izmaksu” jēdzienā atbilstoši Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma un 2. punkta izpratnē. Tādējādi tas attiecas uz to, vai šis izmaksu jēdziens ir interpretējams plaši, kā to apgalvo prasītāja pamata prāvā, Spānijas, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija, vai, tieši pretēji, sašaurinātā interpretācijā, kā to apgalvo Vācijas valdība. Atbilde uz šo jautājumu sniedzama, izmantojot ne tikai ar minētās direktīvas normu burtisku un sistēmisku interpretāciju, bet arī ņemot vērā tās mērķi.
30. Vispirms ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru no Kopienas tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām izriet, ka Kopienu tiesību normas noteikumi, kuros nav nekādas tiešas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to nozīmi un piemērojamību, parasti visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē autonomi, ņemot vērā noteikuma kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (5).
31. Izmantojot izmaksu jēdzienu, kas ietverts Direktīvas 97/7 6. panta 1. un 2. punktā, Kopienu likumdevējs nav to izmantojis, atsaucoties uz dalībvalstu tiesībām. Tomēr ir jākonstatē, ka šī direktīva neietver nekādu tieši izteiktu definīciju ne izmaksu jēdzienam, ne piegādes izmaksu jēdzienam (6).
32. Kas attiecas uz šo normu kontekstu, Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas pirmajā teikumā patērētājam ir paredzētas plašas un beznosacījuma atteikuma tiesības, paredzot, ka tas var [no līguma] atteikties “nemaksājot sodu un nesniedzot nekādu pamatojumu”. Šī paša 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums apstiprina šo ideju, saskaņā ar kuru atteikuma tiesību izmantošanai principā nedrīkst būt patērētājam nelabvēlīgas sekas, precizējot, ka vienīgā maksa, kas var būt iekasējama no patērētāja viņa tiesību izmantošanas dēļ, ir vienīgi tiešās preču atpakaļ nosūtīšanas izmaksas. Izteiciens “vienīgā maksa” prasa sašaurinātu interpretāciju un piešķir šim izņēmumam unikālu raksturu.
33. Savukārt Direktīvas 97/7 6. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts pienākums piegādātājam “bez atlīdzības” atmaksāt patērētāja “samaksātās summas” patērētāja atteikuma gadījumā. Tādējādi iedibinot “pilnīgas atmaksas” principu par ikvienu summu, ko patērētājs samaksājis piegādātājam, bez iespējas piegādātājam paturēt vai likt patērētājam samaksāt jebkādas izmaksas, iepriekš minētā norma apstiprina principu, kas jau ir norādīts šī paša 6. panta 1. punktā, ka atteikuma tiesību izmantošana principā nedrīkst ietvert nekādu sodu vai finansiālu maksu patērētājam.
34. Tāpēc vārdi “samaksātās summas”, kas izmantoti šajā punktā, ietver ne vien pirkuma maksu par precēm vai maksu par sniegto pakalpojumu, bet arī summas, ko patērētājs samaksājis piegādātājam saistībā ar distances līguma noslēgšanu vai izpildi, tostarp piegādes izmaksas.
35. Attiecībā uz Vācijas valdības apsvērumiem, ka vienīgi pirkuma vai pakalpojuma cena kā patērētāja pretizpildījums piegādātāja galvenajam izpildījumam ietilpst vārdos “samaksātās summas”, ir jāteic, ka šie vārdi acīmredzami ir izmantoti daudzskaitlī Direktīvas 97/7 (7) 6. panta 2. punkta pirmajā teikumā. Arguments, ka daudzskaitlis ir izmantots tāpēc, ka pirkuma cena var tikt samaksāta ne tikai ar vienu maksājumu, bet arī būt sadalīta vairākos maksājumos, nav pārliecinošs, jo ar to netiek ņemts vērā apstāklis, ka, pat ja ir vairāki maksājumi, tiem ir viens un tas pats juridiskais raksturs un katrs ietilpst cenas jēdzienā.
36. Direktīvas sistēmiska interpretācija arī apstiprina jēdziena “samaksātā summa” plašu piemērošanas jomu. Šajā sakarā ir jāteic, ka šajā direktīvā vairākās normās tieši izmantots cenas jēdziens, tostarp saistībā ar informācijas sniegšanas pienākumu (4. panta 1. punkta c) apakšpunkts), saistībā ar atteikuma tiesību izņēmumiem (6. panta 3. punkta otrais ievilkums) un saistībā ar atkāpšanās no distances līguma par kreditēšanas līgumu sekām (6. panta 4. punkta pirmās daļas pirmais un otrais ievilkums). Savukārt Direktīvas 97/7 6. panta 2. punkta pirmajā teikumā Kopienu likumdevējs nav pārņēmis šo cenas jēdzienu, bet izmanto neapstrīdami plašāko jēdzienu “samaksātās summas”.
37. Tādējādi nav nekāda iemesla, kas pamatotu nostāju, ka jēdziena “samaksātās summas” piemērošanas apjoms ierobežots tikai ar pirkuma vai pakalpojuma cenu, kas noteikti izslēgtu pienākumu atlīdzināt citas līgumiskās maksas, ko piegādātājam samaksājis patērētājs saistībā ar distances līgumu.
38. Direktīvas 97/7 6. panta 2. punkta otrais teikums ir jāinterpretē, ņemot vērā šo konstatējumu un “pilnīgu atmaksu un bez maksas”, kas paredzēts šī paša 6. panta 2. punkta pirmajā teikumā. Šajā otrajā teikumā noteikts vienīgais šī principa piemērošanas izņēmums, precizējot, ka preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas ir “vienīgā maksa”, ko var iekasēt no patērētāja saistībā ar viņa atteikuma tiesību izmantošanu.
39. Turklāt izteiciena “bez maksas” izmantošana pirmajā teikumā un “vienīgā maksa” – otrajā teikumā tāpat liecina par labu izmaksu jēdziena plašai interpretācijai un līdz ar to par labu apgalvojumam, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies noteikt atteikuma juridiskās un ekonomiskās sekas attiecībā uz visām izmaksām, kas saistītas ar distances līguma noslēgšanu vai izpildi.
40. Kas attiecas uz izteicienu “en raison de [saistībā ar]”, kas ietverts gan Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā, gan arī šīs direktīvas 6. panta 2. punkta otrajā teikumā, saskaņā ar kuriem “vienīgā maksa, ko var prasīt no patērētāja, ja viņš izmanto atteikuma tiesības [saistībā ar viņa atteikuma tiesību izmantošanu], ir preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas”, Vācijas valdība norāda, ka šis izteikums atspoguļojot ideju, ka 6. pants regulē tikai daļu no iespējamajām izmaksām, proti, izmaksas, kam bija cēloņsakarība ar atteikuma tiesību izmantošanu. Tādējādi Kopienu likumdevējam neesot bijis nodoma regulēt visas līgumiskās izmaksas, bet vienīgi tās, kas ir sekas atteikumam.
41. Šajā sakarā ir jānorāda, ka ir nozīmīgas atšķirības starp šo divu teikumu dažādu valodu redakcijām. Lai gan redakcijās vācu, angļu un franču valodā izmanto izteikumus, kas atspoguļo cēloņsakarību, kura raksturīga izteikumam “tādēļ, ka” (8), tomēr nedz spāņu, nedz itāļu valodas redakcijās tas nav izmantots, bet tajās vienīgi izdarīta atsauce uz patērētāju, kurš izmanto (9) savas atteikuma tiesības (10).
42. To ņemot vērā, ir jāseko pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru, ja Kopienu tiesību normas teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (11).
43. Šajā sakarā var sākt ar Direktīvas 97/7 preambulas četrpadsmito apsvērumu, saskaņā ar kuru “izmaksas, ja patērētājam tādas rodas, izmantojot atteikuma tiesības, ir jāierobežo ar preču atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām” (12). Apstāklis, ka izteiciens “izmantojot” ir izmantots tajās pašās Direktīvas 97/7 valodu redakcijās, kurās atrodams izteiciens “tādēļ, ka” šīs direktīvas 6. pantā, ir nozīmīgs. Tāpat, izdarot atsauci uz šo četrpadsmito apsvērumu, Tiesa spriedumā lietā Messner apstiprināja, ka Direktīvas 97/7 6. pantā noteiktā aizlieguma no patērētāja prasīt citu maksu, izņemot izmaksas, kas tieši izriet no preču atpakaļ nosūtīšanas, mērķis ir nodrošināt, lai ar šo direktīvu garantētās atteikuma tiesības nebūtu “tikai formālas” (13), ievērojot, ka, neesot šādam aizliegumam, patērētāji varētu tikt atbaidīti no šo tiesību izmantošanas (14).
44. Tomēr, ja Direktīvas 97/7 tā paša 6. panta mērķis ir neatbaidīt patērētāju no viņa atteikumu tiesību izmantošanas, direktīvu nav iespējams interpretēt tādējādi, ka tā atļauj dalībvalstīm atļaut iekasēt piegādes izmaksas no patērētāja. Šāda iekasēšana neapšaubāmi būtu nelabvēlīgas naudiskas sekas, kas varētu patērētāju atbaidīt no atteikuma tiesību izmantošanas – un ne tikai gadījumos, kad iegādāts pirkums ar mazu vērtību, kura piegādes izmaksas varētu būt nozīmīga patērētāja samaksātās summas daļa.
45. Turklāt, kā Tiesa atzīmēja tajā pašā iepriekš minētajā spriedumā lietā Messner, atteikuma tiesības ir paredzētas, lai kompensētu no distances līguma izrietošo patērētāja neizdevīgo stāvokli, viņam piešķirot pienācīgu termiņu pārdomām, kura laikā viņam ir iespēja iegādātās preces pārbaudīt un izmēģināt (15).
46. Faktiski “klasiska” pārdevuma līguma gadījumā patērētājam a) ir iespēja pārbaudīt pārdevuma priekšmetu, b) nekavējoties izlemt noslēgt vai nenoslēgt pārdevuma līgumu un c) gadījumā, ja viņš to noslēdz, viņš var brīvi izvēlēties vienu no vairākām iespējām: pats paņemt nopirkto pirkumu, tādējādi izvairoties no piegādes izmaksām, vai uzticēt šo pienākumu sabiedrībai pēc savas izvēles, tādējādi optimizējot izmaksas. Distances līguma gadījumā, savukārt, a) tieši piegādātājs izlemj piegādes nosacījumus un kārtību, b) līguma noslēgšana ir atteikuma priekšnoteikums un c) tieši patērētājs izvēlas pirkuma atpakaļ nosūtīšanas kārtību.
47. Attiecībā uz distances līgumu izmaksu sadalījuma līdzsvara labākai nodrošināšanai Direktīva 97/7 piedāvā dalībvalstīm iespēju iekasēt no patērētāja preču atpakaļ nosūtīšanas tiešās izmaksas, tas ir, viņa izvēles naudiskās sekas, jo, ja patērētājs izvēlas ļoti dārgu preču atpakaļ nosūtīšanas veidu, kas ir nesamērīgs attiecība pret preču vērtību, nebūtu taisnīgi šīs atpakaļ nosūtīšanas izmaksas iekasēt no piegādātāja, ņemot vērā, ka tam nav iespējas ietekmēt patērētāja lēmumu attiecībā uz šīs piegādes kārtību.
48. Piegādes izmaksu iekasēšana no piegādātāja atteikuma gadījumā atbilst tai pašai loģikai kā izmaksu taisnīgs sadalījums, jo, nosūtot pirkumu patērētājam, piegādātājam ir izvēles brīvība attiecībā uz piegādes kārtību, vai nu pašam nosūtot pirkumu, vai uzticot šo pienākumu sabiedrībai, kas ir specializējusies šajā jomā.
49. Piegādes izmaksu iekasēšanu no piegādātāja patērētāja atteikuma gadījumā turklāt var izskaidrot arī no ekonomiskā viedokļa. Faktiski parasti distances līguma gadījumā piegādātājam nav nepieciešamības uzturēt veikalu vai uzņēmējdarbības telpas un tāpēc tas var ietaupīt ar to saistītās izmaksas. Tādējādi finansiālo slogu, ko piegādātājam ietver piegādes izmaksu iekasēšana atteikuma gadījumā – kas turklāt neattiecas uz visiem noslēgtajiem līgumiem –, atsver ietaupījumi, ko tas gūst, izvairoties no izdevumiem, kas saistīti ar veikala uzturēšanu.
50. Visa iepriekš minētā dēļ risku un izmaksu sadalījuma līdzsvars tāda distances līguma gadījumā, no kura atteicies patērētājs, – kas paredzēts Direktīvā 97/7 par labu šim patērētājam – tiktu iztraucēts, ja bez atpakaļ nosūtīšanas tiešajām izmaksām, ko dalībvalstis var uzlikt patērētājam, viņam būtu jāsamaksā arī pirkuma piegādes izmaksas.
51. Savukārt, nevar piekrist Vācijas valdības apsvērumiem, ka piegādes izmaksu iekasēšana no piegādātāja atteikuma gadījumā nozīmētu pilnīgu līgumisko attiecību pārveidošanu, kas izraisītu nepieņemamu iejaukšanos pušu attiecībās.
52. Šāda nostāja nav pārliecinoša, jo tajā nav ņemts vērā apstāklis, ka Direktīva 97/7 regulē izmaksu iekasēšanu vienīgi tad, ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības. Apstāklis, ka atteikuma gadījumā piegādātājam ir pienākums atlīdzināt patērētāja samaksātās piegādes izmaksas, nekādi neietekmē jautājumu par to, kam tās ir jāsamaksā, ja līgums ir izpildīts un sankciju noteikšana paliek dalībvalstu un tirgus dalībnieku ziņā.
53. Tāpat nav pārliecinošs Vācijas valdības arguments, kas izvirzīts, lai pamatotu tās tēzi, piebilstot, ka, pirmkārt, atļaujot dalībvalstīm paredzēt, ka piegādes izmaksas iekasējamas no patērētāja, Direktīvas 97/7 mērķis ir radīt situāciju, kas būtu līdzvērtīga tam, ka patērētājam, kurš veic pirkumu veikalā, sedz ceļa izdevumus, nonākot šajā veikalā, un, otrkārt, nebūtu taisnīgi iekasēt no piegādātāja piegādes izmaksas atteikuma gadījumā, jo nebūtu pieņemami izvirzīt prasību, lai pārdevējs sedz tāda pircēja ceļa izdevumus, kurš, uzskatot, ka veikalā izstādītā prece neatbilst viņa vēlmēm, beigu beigās izlemj to neiegādāties.
54. Šis arguments par piegādes izmaksu atbilstību ceļa izdevumiem ir jānoraida kā uz juridisku, tā arī funkcionālu apsvērumu pamata.
55. Pirmkārt, kamēr ceļa izdevumi, lai nokļūtu veikalā, no juridiskā viedokļa ir izdevumi, kas ir saistīti ar līguma sagatavošanu un noslēgšanu, piegādes izmaksas vienmēr rodas līguma izpildes stadijā.
56. Otrkārt, patērētāja pārvietošanās mērķis ir sazināties ar piegādātāju, un ceļa izdevumus sedz patērētājs. Šo iezīmju dēļ ceļa izdevumi no funkcionālā viedokļa drīzāk atbilst izmaksām, kas saistītas ar piekļuvi attālinātās saziņas sistēmai, piemēram, izmaksām, kas saistītas ar piekļuves internetam izveidošanu. Faktiski arī šādas piekļuves mērķis ir izveidot saziņu starp piegādātāju un patērētāju: ar to saistītās izmaksas neapšaubāmi sedz pēdējais minētais.
57. Attiecībā uz atteikuma juridiskajām sekām un, konkrētāk, savstarpējās restitūcijas pienākumu, ko minējusi iesniedzējtiesa un Vācijas valdība, izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai ir piemērojama judikatūra, kas iedibināta ar spriedumu lietā Schulte (16). Šajā spriedumā attiecībā uz pienākumu atgriezt lietas atpakaļ to sākotnējā stāvoklī Tiesa apstiprināja, ka Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (17), neaizliedz, ka valsts tiesiskais regulējums uzliek patērētājam pienākumu hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā atmaksāt ne tikai saskaņā ar līgumu saņemto summu, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei (18).
58. Trīs iemeslu dēļ šī judikatūra nav piemērojama izskatāmajā lietā attiecībā uz piegādes izmaksu atlīdzināšanu pēc atteikuma no distances līguma.
59. Pirmkārt, Direktīvas 85/577 materiālo tiesību normu piemērošanas joma atšķiras no Direktīvas 97/7 piemērošanas jomas, kam ir nozīme izskatāmajā lietā, ievērojot, ka šīs divas direktīvas attiecas uz divu veidu līgumiem, kas atšķiras pēc to rakstura un priekšmeta (aizdevuma līgums un distances pārdevuma līgums).
60. Otrkārt, lietas apstākļi pamata prāvā atšķiras no apstākļiem iepriekš minētajā spriedumā lietā Schulte. Šajā lietā bija jautājums par naudiska labuma (procentu) restitūciju, ko patērētājs bija saņēmis par noteiktu kapitālu, kamēr izskatāmā lieta attiecas nevis uz šāda labuma, ko būtu guvis patērētājs, restitūciju, bet gan, tieši pretēji, – patērētāja piegādātājam samaksāto summu atlīdzināšanu.
61. Treškārt, Direktīvas 97/7 6. pantā noteikta pieeja, kas atšķiras no idejas par vienkāršu restitūcijas pienākumu, kurš paredzēts Direktīvas 85/577 5. panta 2. punktā (19). Šis pants iedibina lielāku patērētāja aizsardzību tādēļ, ka viņa situācija saistībā ar distances līguma īpašajām iezīmēm ir mazāk labvēlīga, paredzot atteikuma gadījumā patērētājam tiesības uz pilnīgu to summu atmaksu un bez maksas, kas piegādātājam samaksātas, tas ir tiesības, kas pārsniedz vienkāršu lietu atgriešanu to sākotnējā stāvoklī.
62. Visbeidzot, Vācijas valdība apgalvo, ka, ievērojot, ka Direktīva 97/7 ir minimālās saskaņošanas direktīva, dalībvalstis noteiktās jomās, tādās kā atteikuma seku joma, saglabājot tiesības tās regulēt.
63. Šajā sakarā ir jānorāda – lai arī Direktīva 97/7 šobrīd prasa minimālu saskaņošanu attiecībā uz distances līgumiem, direktīvas 14. pantā tomēr ir paredzēta iespēja dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt stingrākas tiesību normas, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni. Valsts tiesību noteikumu, kas paredz, ka pircējam sava atteikuma gadījumā ir jāmaksā piegādes izmaksas, tādējādi viņam liedzot pilnu piegādātājam samaksāto maksu atmaksu, nevar kvalificēt kā normu, kuras mērķis ir garantēt augstāku patērētāja aizsardzības līmeni par minētajā direktīvā paredzēto.
64. Turklāt pārliecinošāks nav arī nākamais Vācijas valdības izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru Direktīvas 97/7 preambulas četrpadsmitais apsvērums, precizējot, – “tā kā dalībvalstis nosaka pārējos nosacījumus un pasākumus, ievērojot [pēc] atteikuma tiesību izmantošanu [izmantošanas]”, atstājot dalībvalstu ziņā reglamentēt jautājumu par piegādes izmaksu iekasēšanu. Šis arguments saduras ar apstākli, ka minētās direktīvas 6. pantā paredzētās normas attiecas uz to izmaksu atmaksu, kas saistītas ar distances līgumu, un ka līdz ar to noteikums par izmaksu iekasēšanu, tostarp par piegādes izmaksām, nevar tikt kvalificēts kā “pārējie” nosacījumi vai pasākumi, kas seko atteikuma tiesību izmantošanai, kuri nav regulēti šajā direktīvā.
65. Ievērojot iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka Direktīvas 97/7 6. panta 1. punkta pirmā daļa un šīs direktīvas šī paša 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie izslēdz, ka ar tiem netiek pieļauts valsts regulējums, kurā ir paredzēts, ka distances līguma ietvaros patērētājam ir jāsedz pirkuma piegādes izmaksas, ja patērētājs ir izmantojis savas atteikuma tiesības.
V – Secinājumi
66. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 6. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums un šīs direktīvas šī paša 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie izslēdz, ka ar tiem netiek pieļauts valsts regulējums, kurā ir paredzēts, ka distances līguma ietvaros patērētājam ir jāsedz pirkuma piegādes izmaksas, ja patērētājs ir izmantojis savas atteikuma tiesības.