ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 23. aprīlī (1)
Apvienotās lietas C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU
FMS,
FNZ (C‑924/19 PPU),
SA,
SA juniors (C‑925/19 PPU)
pret
Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél-alföldi Regionális Igazgatóság,
Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság
(Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – Starptautiskās aizsardzības pieteikums – 33. panta 2. punkts – Nepieņemamības pamati – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta pieteikuma nepieņemamība, ja pieteikuma iesniedzējs attiecīgajā dalībvalstī ir ieradies, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība – 35. pants, 38. panta 4. punkts, 40. un 43. pants – Direktīva 2013/33/ES – 2. panta h) punkts, 8. un 9. pants – Patvēruma procedūra – Atgriešanas pasākums – Procesuālā kārtība – Aizturēšana – Aizturēšanas ilgums – Aizturēšanas likumība – Pārbaude – Pārsūdzība – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
1. Abas apvienotās lietas C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU sniedz Tiesai iespēju no jauna aplūkot to starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesisko situāciju, kuri uzturas Reskes [Röszke] tranzīta zonā uz Serbijas un Ungārijas robežas. Daudzie Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi skar dažādus problēmjautājumus saistībā ar Direktīvas 2013/32/ES (2) un Direktīvas 2013/33/ES (3) interpretāciju, it īpaši attiecībā uz sekām tam, ka trešā valsts neuzņem atpakaļ migrantus, kuru starptautiskās aizsardzības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu, attiecībā uz viņu izmitināšanas tranzīta zonā kvalificēšanu, ņemot vērā Savienības tiesību normas, kas reglamentē aizturēšanu, un attiecībā uz viņu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, konkrēti, valsts tiesai nosakot pagaidu pasākumus.
2. Migrācijas plūsmu realitāte un nesenais Eiropas Cilvēktiesību tiesas virspalātas spriedums lietā Ilias un Ahmed pret Ungāriju (4), kas attiecas tieši uz tādu trešo valstu valstspiederīgo situāciju, kuri ir uzturējušies Reskes tranzīta zonā, piešķir šīm prejudiciālajām lietām sensitīvu raksturu, jo Tiesas turpmākajām atbildēm gan no juridiskā, gan humānā viedokļa ir neapstrīdama nozīme.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 2013/32
3. Direktīvas 2013/32 6. pantā “Piekļuve procedūrai” ir paredzēts:
“1. Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.
[..]
2. Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Ja pieteikuma iesniedzējs neiesniedz savu pieteikumu, dalībvalstis var attiecīgi piemērot 28. pantu.
3. Neskarot 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā.
[..]
5. Ja tas, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus vienlaikus iesniedz liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, praksē ļoti apgrūtina 1. punktā noteiktā termiņa ievērošanu, dalībvalstis var paredzēt minētā termiņa pagarināšanu līdz 10 darbdienām.”
4. Šīs direktīvas 26. pantā “Aizturēšana” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis neaiztur personu tikai tāpēc, ka viņa ir pieteikuma iesniedzējs. Aizturēšanas pamatojums un nosacījumi, un aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem pieejamās garantijas ir saskaņā ar Direktīvu [2013/33].
2. Ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts, dalībvalstis nodrošina, ka pastāv iespēja paātrināti veikt izskatīšanu tiesā saskaņā ar Direktīvu [2013/33].”
5. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 33. pantu “Nepieņemami pieteikumi”:
“1. Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013 [(5)], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES [(6)], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.
2. Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:
a) cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību;
b) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzēja pirmo patvēruma valsti saskaņā ar 35. pantu;
c) valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti saskaņā ar 38. pantu;
d) pieteikums ir turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, kas saistīti ar izvērtēšanu, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis vai persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību atbilstīgi Direktīvai [2011/95], vai tādus nav iesniedzis pieteikuma iesniedzējs; vai
e) pieteikuma iesniedzēja apgādājamais iesniedz pieteikumu pēc tam, kad viņš saskaņā ar 7. panta 2. punktu piekrita, ka viņa lieta ir daļa no pieteikuma, kas iesniegts viņa vārdā, un nav faktu, kas saistīti ar apgādājamā situāciju un kas attaisno atsevišķu pieteikumu.”
6. Direktīvas 2013/32 35. pants “Pirmās patvēruma valsts koncepcija” ir formulēts šādi:
“Valsts var tikt uzskatīta par pirmo patvēruma valsti konkrētam pieteikuma iesniedzējam, ja:
a) viņš minētajā valstī ir ticis atzīts par bēgli un viņš joprojām var gūt labumu no minētās aizsardzības; vai
b) viņš bauda citādu pietiekamu aizsardzību minētajā valstī, tostarp priekšrocības no neizraidīšanas principa,
ar noteikumu, ka viņš tiks atpakaļuzņemts minētajā valstī.
Piemērojot pirmās patvēruma valsts koncepciju konkrētiem pieteikuma iesniedzēja apstākļiem, dalībvalstis var ņemt vērā 38. panta 1. punktu. Pieteikuma iesniedzējam ļauj apstrīdēt pirmās patvēruma valsts koncepcijas piemērošanu viņa konkrētajiem apstākļiem.”
7. Šīs direktīvas 38. panta “Drošas trešās valsts koncepcija” 4. punktā ir paredzēts:
“Ja trešā valsts neļauj pieteikuma iesniedzējam ieceļot tās teritorijā, dalībvalstis nodrošina, ka piekļuve procedūrai tiek sniegta saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.”
8. Šīs pašas direktīvas 43. pantā “Robežprocedūras” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis var nodrošināt procedūras saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, lai pieņemtu lēmumu pie dalībvalsts robežas vai tranzīta zonā par:
a) to pieteikumu pieņemamību saskaņā ar 33. pantu, kas sagatavoti šādās vietās; un/vai
b) pieteikumu būtību, ja tiek piemērota 31. panta 8. punktā minētā procedūra.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka lēmums saistībā ar 1. punktā paredzētajām procedūrām tiek pieņemts saprātīgā laikā. Ja lēmums nav pieņemts četrās nedēļās, pieteikuma iesniedzējam tiek atļauts ieceļot dalībvalsts teritorijā, lai viņa pieteikums tiktu izskatīts saskaņā ar citiem šīs direktīvas noteikumiem.
3. Ja ierodas liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumus pie robežas vai tranzīta zonā, un tas 1. punkta noteikumu piemērošanu praksē padara neiespējamu, minētās procedūras var arī tikt piemērotas, ja un kamēr šie trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki ir izmitināti vietās, kas atrodas netālu no robežas vai tranzīta zonas.”
2. Direktīva 2013/33
9. Direktīvas 2013/33 8. pants “Aizturēšana” ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis personu neaiztur tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar [Direktīvu 2013/32].
2. Vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot.
3. Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai:
a) lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību;
b) lai noteiktu tos elementus, kuri ir pamatā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumam, kurus nevarētu iegūt neaizturot, jo īpaši, ja pastāv pieteikuma iesniedzēja bēgšanas iespējamība;
c) lai procedūras sakarā izlemtu par pieteikuma iesniedzēja tiesībām ieceļot valsts teritorijā;
d) ja viņš ir aizturēts saskaņā ar atgriešanas procedūru atbilstīgi [Direktīvai 2008/115/EK (7)], lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu, un ja attiecīgā dalībvalsts var ar objektīviem kritērijiem pamatot – tostarp to, ka viņam jau bija iespēja piekļūt patvēruma procedūrai –, ka ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi;
e) ja tas nepieciešams valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai;
f) saskaņā ar 28. pantu [Regulā Nr. 604/2013].
Aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesību aktos tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanas alternatīvām, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, finansiālas garantijas iemaksu vai pienākumu uzturēties norādītā vietā.”
10. Šīs pašas direktīvas 9. pants “Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem” ir formulēts šādi:
“1. Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.
Administratīvās procedūras, kas attiecas uz 8. panta 3. punktā paredzētajiem aizturēšanas pamatiem, veic ar pienācīgu rūpību. Administratīvo procedūru kavēšanās, ko nevar piedēvēt pieteikuma iesniedzējam, nav pamatojums aizturēšanas turpināšanai.
2. Pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas rīkojumu izdod rakstiski tiesu vai administratīvās iestādes. Aizturēšanas rīkojumā norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kas ir tā pamatā.
3. Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru juridisku pārskatīšanu, to veicot ex officio un/vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma. Ja šādu aizturēšanas likumības pārskatīšanu veic ex officio, lēmumu pieņem pēc iespējas drīzāk kopš aizturēšanas. Ja pārskatīšanu veic pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, par to nolemj pēc iespējas drīzāk kopš attiecīgās procedūras sākuma. Dalībvalstis valsts tiesību aktos attiecīgi nosaka laikposmu, kurā ir jāveic ex officio juridiskā pārskatīšana un/vai juridiskā pārskatīšana pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma.
Ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.
4. Aizturētus pieteikuma iesniedzējus viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu, nekavējoties rakstiski informē par aizturēšanas iemesliem un valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma apstrīdēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.
5. Tiesu iestāde ik pēc saprātīga laika posma ex officio un/vai pēc attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma pārskata aizturēšanu, jo īpaši, ja aizturēšana ir ilgstoša, ja rodas attiecīgi apstākļi vai kļūst pieejama jauna informācija, kas var ietekmēt aizturēšanas likumību.
[..]”
B. Ungārijas tiesības
1. Likums par patvēruma tiesībām
11. A menedékjogról szóló 2007. évi LXXX. törvény (2007. gada Likums LXXX par patvēruma tiesībām, turpmāk tekstā – “Likums par patvēruma tiesībām”) 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“Patvēruma meklētājam ir tiesības:
a) saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem uzturēties Ungārijas teritorijā un saskaņā ar speciālo tiesisko regulējumu iegūt uzturēšanās atļauju Ungārijas teritorijā;
[..].”
12. Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā redakcijā ar 2018. gada 1. jūlija grozījumiem ir paredzēts jauns nepieņemamības pamats, kas ir definēts šādi:
“Pieteikums nav pieņemams, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies Ungārijā, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai 6. panta 1. punkta izpratnē vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam 12. panta 1. punkta izpratnē vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība.”
13. Likuma par patvēruma tiesībām 71./A pantā ir reglamentēta robežprocedūra, un tā 1.–7. punkts ir formulēts šādi:
“(1) Ja ārvalsts valstspiederīgais iesniedz pieteikumu tranzīta zonā:
a) pirms viņam tiek atļauts ieceļot Ungārijas teritorijā vai
b) pēc tam, kad, būdams apturēts astoņus kilometrus platā joslā, skaitot no Ungārijas teritorijas ārējās robežas līnijas, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) [(OV 2016, L 77, 1. lpp.)], 2. panta 2. punktā, vai no robežas demarkācijas zīmēm, viņš ir pavadīts līdz tās būves vārtiem, kas kalpo kārtības uzturēšanai pie robežas un kas ir minēta az államhatárról szóló törvény (Likums par valsts robežu).
Šo nodaļu piemēro, ievērojot turpmākās tiesību normas.
(2) Robežprocedūras ietvaros pieteikuma iesniedzējam nav 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzēto tiesību.
(3) Patvēruma jomā kompetentā iestāde prioritāri pieņem lēmumu par pieteikuma pieņemamību ne vēlāk kā astoņu dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas. Patvēruma jomā kompetentā iestāde nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus, lai paziņotu procesā pieņemto lēmumu.
(4) Ja kopš pieteikuma iesniegšanas ir pagājušas četras nedēļas, ārvalstnieku policijas jomā kompetentā iestāde atļauj ieceļošanu saskaņā ar piemērojamo tiesību normu.
(5) Ja pieteikums nav nepieņemams, ārvalstnieku policijas jomā kompetentā iestāde atļauj ieceļošanu saskaņā ar piemērojamo tiesību normu.
(6) Ja pieteikuma iesniedzējam ir atļauts ieceļot Ungārijas teritorijā, patvēruma jomā kompetentā iestāde veic procedūru saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem.
(7) Robežprocedūras noteikumi neattiecas uz mazāk aizsargātām personām.”
14. Likuma par patvēruma tiesībām IX/A nodaļā ir ietvertas tiesību normas par krīzes situāciju, ko radījusi masveida imigrācija, starp kurām ir 80./I panta i) punkts un 80./J panta 4. punkts, ar kuriem tiek izslēgta 71./A panta un 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkta piemērošana.
2. Valsts robežas likums
15. Az államhatárról szóló 2007. évi LXXXIX. törvény (2007. gada Likums LXXXIX par valsts robežu, turpmāk tekstā – “Valsts robežas likums”) 15./A pantā attiecībā uz ievietošanas tranzīta zonā noteikumiem ir paredzēts:
“[..]
(2) Patvēruma meklētājs, kas atrodas tranzīta zonā, var ieceļot Ungārijas teritorijā:
a) ja patvēruma jomā kompetentā iestāde pieņem lēmumu par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu;
b) ja ir izpildīti nosacījumi patvēruma procedūras veikšanai saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem; vai
c) ja ir jāpiemēro Likuma [par] patvēruma tiesībām 71./A panta 4. un 5. punkta normas.
(2 bis) Krīzes situācijā, ko izraisījusi masveida imigrācija, patvēruma meklētāja, kurš atrodas tranzīta zonā, ieceļošanu Ungārijas teritorijā var atļaut 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos.
[..]”
3. Likums par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos
16. A harmadik országbeli állampolgárok beutazásáról és tartózkodásáról szóló 2007. évi II. törvény (2007. gada Likums II par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos, turpmāk tekstā – “Likums par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos”) 62. pantā attiecībā uz konkrētas dzīvesvietas piešķiršanu ir paredzēts:
“(1) Ārvalstnieku policijas jomā kompetentā iestāde var uzdot trešās valsts valstspiederīgajam uzturēties konkrētā vietā, ja:
[..]
f) attiecībā uz minēto trešās valsts valstspiederīgo ir pieņemts atgriešanas lēmums un viņam nav materiālo līdzekļu ne iztikas, ne mājokļa nodrošināšanai.
[..]
(3) Trešās valsts valstspiederīgajam var piešķirt obligātu dzīvesvietu kolektīvās izmitināšanas struktūrā vai uzņemšanas centrā, ja viņš nevar nodrošināt savas vajadzības, ja viņam nav ne piemērota mājokļa, ne atbilstošu materiālu resursu vai ienākumu, ne ielūguma no personas, kurai ir jānodrošina viņa aprūpe, ne arī no viņa ģimenes locekļiem, kuriem var būt pienākums nodrošināt viņa uzturēšanu.
(3 bis) Krīzes situācijā, ko izraisa masveida imigrācija, par obligāto dzīvesvietu var noteikt arī tranzīta zonu.”
II. Tiesvedības rašanās fakti, pamata tiesvedības un prejudiciālie jautājumi
A. Lieta C‑924/19 PPU
17. Prasītāji pamatlietā ir precēts pāris, pilngadīgi Afganistānas pilsoņi, kuri no Serbijas ir ieceļojuši Ungārijā Reskes tranzīta zonā.
18. 2019. gada 5. februārī tranzīta zonā viņi iesniedza patvēruma pieteikumu patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei.
19. Pieteikuma pamatojumam prasītāji pamatlietā norādīja, ka aptuveni trīs gadus agrāk politisku iemeslu dēļ viņi ir pametuši Afganistānu, devušies uz Turciju, viņiem ir bijusi derīga vīza uz vienu mēnesi un Turcijas iestādes šo vīzu ir pagarinājušas par sešiem mēnešiem. Viņi arī apgalvoja, ka ir šķērsojuši Bulgāriju un Serbiju, pirms pirmo reizi ieceļojuši Ungārijā, ka viņi nav iesnieguši patvēruma pieteikumu nevienā citā valstī un ka tajās pret viņiem nav slikti izturējušies, nedz arī viņi ir cietuši jelkādu kaitējumu.
20. Tajā pašā dienā patvēruma jautājumos kompetentā iestāde noteica, ka prasītāji pamatlietā tiks izmitināti Reskes tranzīta zonā. Viņi tajā atrodas joprojām.
21. Ar 2019. gada 25. aprīļa administratīvo lēmumu patvēruma jautājumos kompetentā iestāde noraidīja prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, neizskatot to pēc būtības, un konstatēja, ka neizraidīšanas princips – saistībā ar Afganistānas Islāma Republiku – viņu gadījumā nav piemērojams. Ar lēmumu, kas papildināts ar ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu uz vienu gadu, kā arī ar brīdinājumu Šengenas Informācijas sistēmā, lai atteiktu ieceļošanu un uzturēšanos, tā uzdeva izraidīt prasītājus pamatlietā.
22. Prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikums tika atzīts par nepieņemamu, pamatojoties uz Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktu, balstoties uz to, ka prasītāji pamatlietā ir ieradušies Ungārijā, šķērsojot valsti, kurā viņi nebija pakļauti vajāšanai, kas pamatotu bēgļa statusa atzīšanu, vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam, kas pamatotu alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu, vai ka valstī, no kuras viņi ir ieradušies Ungārijā, viņiem tika nodrošināta pietiekama līmeņa aizsardzība (“drošas tranzīta valsts” koncepcija).
23. Prasītāji pamatlietā par patvēruma jautājumos kompetentās iestādes lēmumu iesniedza pārsūdzību, kuru Fővárosi Közigazgatási és Munkaügy Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) noraidīja ar 2019. gada 14. maija lēmumu, nemaz nelemjot par patvēruma pieteikumu pēc būtības. Šī tiesa arī norādīja, ka sekas tam, ka Serbijas Republika, iespējams, neuzņems prasītājus atpakaļ, ir jāizsecina ārvalstnieku policijas procedūras ietvaros.
24. Pēc tam pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde ar 2019. gada 17. maija lēmumu, piemērojot Likuma par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos 62. panta 3.bis punktu, uzlika prasītājiem pamatlietā pienākumu uzturēties Reskes tranzīta zonas ārvalstnieku sektorā no minētā lēmuma pieņemšanas dienas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka iemesli, kas pamato šādu nolēmumu, tajā nav minēti un tiesības vērsties tiesā par šo nolēmumu ir ierobežotas – izņēmuma kārtā parastā tiesā var apstrīdēt tikai ar tiesisko regulējumu minētajai policijas iestādei uzliktā informācijas sniegšanas pienākuma neizpildi.
25. Tajā pašā dienā pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde sazinājās ar policijas iestādi, kuras kompetencē ir izraidīšana uz Serbiju, lai tā veiktu darbības, kas nepieciešamas prasītāju pamatlietā atpakaļuzņemšanai Serbijā.
26. 2019. gada 23. maijā kompetentā policijas iestāde norādīja, ka Serbijas Republika nav piekritusi uzņemt atpakaļ savā teritorijā prasītājus pamatlietā, jo viņi Ungārijas teritorijā no Serbijas teritorijas nebija ieceļojuši nelikumīgi un neesot izpildīti starp Eiropas Savienību un Serbijas Republiku noslēgtā atpakaļuzņemšanas nolīguma 3. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi.
27. Patvēruma jautājumos kompetentā iestāde neizskatīja prasītāju patvēruma pieteikumu pēc būtības, lai gan Serbijas Republika viņus nav uzņēmusi atpakaļ, ar pamatojumu, ka šī iestāde šādu izskatīšanu atbilstoši Likuma par patvēruma tiesībām 51./A pantam veic tikai tad, ja nepieņemamības pamats ir balstīts uz “drošas izcelsmes valsts” vai “drošas trešās valsts” jēdzienu, turpretī lēmums, ar kuru kā nepieņemams tika noraidīts prasītāju patvēruma pieteikums, nebija pamatots ar nepieņemamības pamatu, bet gan ar “drošas tranzīta valsts” koncepciju, kas noteikta tā paša likuma 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā.
28. Ar 2019. gada 3. jūnija un 6. jūnija lēmumiem pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde grozīja patvēruma jautājumos kompetentās iestādes pieņemtos atgriešanas lēmumus attiecībā uz galamērķa valsti un izdeva rīkojumu par prasītāju pamatlietā izraidīšanu ar eskortu uz Afganistānu.
29. Prasītāji pamatlietā šos lēmumus apstrīdēja patvēruma jautājumos kompetentajā iestādē, kas rīkojas kā ārvalstnieku policijas iestāde. Ar 2019. gada 28. jūnija rīkojumiem viņu iebildumi tomēr tika noraidīti. Saskaņā ar Likuma par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos 65. panta 3.ter punktu lēmumu, ar kuru tiek lemts par iebildumiem, nevar pārsūdzēt.
30. Prasītāji pamatlietā vērsās iesniedzējtiesā ar prasību, pirmām kārtām, atcelt rīkojumus, ar kuriem tika noraidīti iebildumi pret to lēmumu izpildi, ar kuriem tiek mainīta atgriešanas valsts, un noteikt pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestādei pienākumu īstenot jaunu procedūru, norādot, pirmkārt, ka minētie rīkojumi ir atgriešanas lēmumi, attiecībā uz kuriem jābūt iespējai tos pārsūdzēt tiesā, kas ļauj veikt izskatīšanu pēc būtības, ņemot vērā neizraidīšanas principu, un, otrkārt, ka atgriešanas lēmumi nav likumīgi. Proti, viņi uzskata, ka patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei bija jāizskata viņu patvēruma pieteikums pēc būtības, jo Serbijas Republika nebija viņus uzņēmusi atpakaļ, un ka Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir pretrunā Savienības tiesībām.
31. Otrām kārtām, prasītāji pamatlietā iesniedzējtiesā iesniedza administratīvu prasību sakarā ar bezdarbību pret patvēruma jautājumos kompetento iestādi, lai tiktu konstatēts, ka šī iestāde nav izpildījusi savus pienākumus, nepiešķirot viņiem uzturēšanās vietu ārpus tranzīta zonas.
32. Iesniedzējtiesa abas prasības apvienoja.
33. Šī tiesa norāda, ka Reskes tranzīta zona, kurā prasītāji pamatlietā uzturas kopš patvēruma pieteikuma iesniegšanas, atrodas pie robežas starp Ungāriju un Serbiju.
34. Attiecībā uz prasītāju pamatlietā iesniegto patvēruma pieteikumu iesniedzējtiesa norāda, ka patvēruma jautājumos kompetentā iestāde nav izvērtējusi šo pieteikumu pēc būtības, jo šāda izskatīšana neesot paredzēta, ja patvēruma pieteikums ir noraidīts, pamatojoties uz nepieņemamības pamatu saistībā ar drošu tranzīta valsti. Tā arī norāda, ka ne pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde, ne tiesa, kas pirmajā instancē lēma par prasību, ko prasītāji pamatlietā bija cēluši par viņu patvēruma pieteikuma noraidīšanu, minēto pieteikumu nav izskatījušas pēc būtības.
35. Iesniedzējtiesa norāda, ka nepieņemamības pamats, uz kuru ir balstīts prasītāju pamatlietā iesniegtā patvēruma pieteikuma noraidījums, kas saistīts ar “drošas tranzīta valsts” koncepciju Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkta izpratnē, nav ietverts to pamatu sarakstā, kas ir izsmeļoši uzskaitīti Direktīvā 2013/32. Tādēļ tā uzskata, ka šis pamats ir pretrunā Savienības tiesībām, un šajā ziņā atsaucas uz ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumiem lietā LH (Tompa) (C‑564/18, EU:C:2019:1056).
36. Iesniedzējtiesa uzskata, ka prasītāju pamatlietā gadījumā neesot nevienas tiesību normas, kurā būtu skaidri prasīts atsākt viņu patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkts, tāpat kā Likuma par patvēruma tiesībām 51./A pants, ar kuru tas ir transponēts Ungārijas tiesībās, attiecoties tikai uz gadījumu, kad nav iespējams patvēruma meklētāju nosūtīt uz drošu izcelsmes valsti vai drošu trešo valsti, nevis ja nav iespējams patvēruma meklētāju nosūtīt uz “drošu tranzīta valsti”.
37. Tā arī norāda, ka Serbijas Republikas atteikums uzņemt prasītājus pamatlietā ir padarījis par spēkā neesošu Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzēto nepieņemamības pamatu, kā rezultātā būtu jāuzliek pienākums patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei pārskatīt viņu patvēruma pieteikumu.
38. Iesniedzējtiesa uzsver, ka šīs jaunās izskatīšanas laikā šī iestāde var atsaukties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktā un 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzēto nepieņemamības pamatu. Tomēr, ņemot vērā minētās direktīvas 35. un 38. pantu, tos interpretējot kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantu, tā uzskata, ka pieteikumu var atzīt par nepieņemamu, pamatojoties uz šo pamatu tikai tad, ja attiecīgo personu ir uzņēmusi atpakaļ trešā valsts. No tā izrietot – ja nav nekādu šaubu, ka valsts, uz kuru persona ir jāizraida, neuzņems atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, patvēruma jomā kompetentā iestāde viņa pieteikumu nevar atzīt par nepieņemamu. Šādā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka šādu pieteikumu nevar uzskatīt par turpmāku pieteikumu Direktīvas 2013/32 40. panta izpratnē.
39. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa uzskata, ka pašlaik uz prasītājiem pamatlietā joprojām attiecas Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma. Tādējādi tā vēlas noskaidrot, vai prasītāji pamatlietā ir jāuzskata par aizturētiem šīs direktīvas izpratnē un – attiecīgā gadījumā – vai tā ir likumīga, jo šajā lietā ir pārsniegts minētās direktīvas 43. panta 2. punktā paredzētais četru nedēļu termiņš.
40. Tomēr pat gadījumā, ja prasītājiem pamatlietā nebūtu jāatzīst tiesības uz patvēruma pieteikuma atkārtotu izskatīšanu, iesniedzējtiesa jautā, vai viņi ir jāuzskata par aizturētiem Direktīvas 2008/115 izpratnē un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šī aizturēšana ir saderīga ar minētās direktīvas 15. pantu.
41. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka prasītāju pamatlietā situācija atšķiras no tās, kas bija pamatā spriedumam Ilias un Ahmed pret Ungāriju (8), kuru 2019. gada 21. novembrī pasludināja Eiropas Cilvēktiesību tiesas virspalāta.
42. Tādējādi iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka prasītāju pamatlietā ievietošana tranzīta zonas sektorā, kas atvēlēts trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru patvēruma pieteikums ir noraidīts, ir aizturēšana, kas neatbilst ar Savienības tiesībām noteiktajām prasībām. Līdz ar to tā uzskata, ka saskaņā ar Hartas 47. pantu tai ir jābūt iespējai kā pagaidu pasākumu noteikt pienākumu kompetentajai valsts iestādei piešķirt prasītājiem pamatlietā dzīvesvietu ārpus tranzīta zonas, kas nav aizturēšanas vieta, līdz administratīvās tiesvedības pabeigšanai.
43. Visbeidzot, iesniedzējtiesai ir šaubas par tā lēmuma pārsūdzības efektivitāti, ar kuru pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde grozīja attiecībā uz prasītājiem pamatlietā pieņemto atgriešanas lēmumu, mainot galamērķa valsti, kuru šī tiesa uzskata par jaunu atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punktu un 12. panta 1. punktu.
44. Proti, iebildumu pret šo lēmumu izskata patvēruma jautājumos kompetentā iestāde, lai gan tā neatbilstot Savienības tiesībās prasītajām objektivitātes un neatkarības garantijām, jo tā ir centrālās administrācijas pakļautībā, atrodas par policiju atbildīgā ministra pakļautībā un tādējādi esot izpildvaras sastāvdaļa. Turklāt atbilstošais Ungārijas tiesiskais regulējums neļaujot iesniedzējtiesai pārbaudīt administratīvu lēmumu, kas pieņemts par iebildumiem pret lēmuma par atgriešanas lēmuma grozīšanu izpildi.
45. Šāda situācija novestu pie tā, ka lēmums, ar kuru tiek grozīta atgriešanas valsts, galu galā varētu tikt paturēts spēkā, lai gan gadījumā, ja attiecībā uz prasītājiem pamatlietā būtu jāveic jauna patvēruma procedūra, uz viņiem vairs neattiektos Direktīva 2008/115, bet gan Direktīva 2013/32.
46. Šādos apstākļos Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) [jauns nepieņemamības pamats]
Vai [Direktīvas 2013/32] 33. panta noteikumi par nepieņemamiem pieteikumiem var tikt interpretēti tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pieteikums patvēruma procedūrā ir nepieņemams, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies Ungārijā caur valsti, kurā tas nebija pakļauts ne vajāšanai, ne smaga kaitējuma riskam vai kurā tiek nodrošināts pienācīgs aizsardzības līmenis?
2) [patvēruma procedūras īstenošana]
a) Vai [Direktīvas 2013/32] 6. pants un 38. panta 4. punkts, kā arī tās 34. apsvērums, kuros ir noteikts pienākums izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, tos skatot kopā ar Hartas 18. pantu, ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalsts patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei ir jānodrošina pieteikuma iesniedzējam iespēja uzsākt patvēruma procedūru gadījumā, ja tā nav pēc būtības izskatījusi patvēruma pieteikumu, atsaucoties uz nepieņemamības pamatu, kas ir minēts pirmajā prejudiciālajā jautājumā, un turpmāk ir noteikusi pieteikuma iesniedzēja izraidīšanu uz trešo valsti, kas tomēr ir atteikusies viņu uzņemt?
b) Gadījumā, ja atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, kāds ir precīzs šī pienākuma saturs? Vai šis pienākums nozīmē pienākumu nodrošināt iespēju iesniegt jaunu patvēruma pieteikumu, tādējādi izslēdzot [Direktīvas 2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā un 40. pantā minēto turpmāko pieteikumu negatīvās sekas, vai arī tas nozīmē, ka patvēruma procedūra ir jāuzsāk vai jāveic pēc savas ierosmes?
c) Gadījumā, ja atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, vai, ņemot vērā arī [Direktīvas 2013/32] 38. panta 4. punktu, dalībvalsts var, nemainoties faktiskajai situācijai, no jauna izskatīt pieteikuma nepieņemamību šīs procedūras ietvaros (un tādējādi būtu iespējams piemērot jebkuru direktīvas III nodaļā paredzēto procedūru, piemēram, atkal piemērot nepieņemamības pamatu) vai arī tai ir jāizskata pēc būtības patvēruma pieteikums saistībā ar izcelsmes valsti?
d) Vai no [Direktīvas 2013/32] 33. panta 1. punkta un 2. punkta b) un c) apakšpunkta, kā arī 35. un 38. panta, tos skatot kopā ar Hartas 18. pantu, izriet, ka trešās valsts īstenota uzņemšana atpakaļ ir viens no kumulatīviem nosacījumiem, lai piemērotu nepieņemamības pamatu, proti, lai pieņemtu lēmumu, kas balstās uz šo pamatu, vai arī pietiek tikai ar šī nosacījuma izpildes pārbaudi šāda lēmuma izpildes brīdī?
3) [tranzīta zona kā aizturēšanas vieta patvēruma procedūras ietvaros]
Uz nākamajiem jautājumiem ir jāatbild, ja saskaņā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāuzsāk patvēruma procedūra.
a) Vai Direktīvas 2013/32 43. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas ļauj aizturēt pieteikuma iesniedzēju tranzīta zonā ilgāk par četrām nedēļām?
b) Vai [Direktīvas 2013/33] 2. panta h) punkts, kas ir piemērojams saskaņā ar [Direktīvas 2013/32] 26. pantu, to skatot kopā ar Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, ir interpretējams tādējādi, ka izmitināšana tranzīta zonā tādos apstākļos, kādi pastāv pamatlietā (zona, ko nevar pēc savas gribas likumīgi pamest nevienā virzienā), ilgāk par četrām nedēļām, kas ir paredzētas Direktīvas 2013/32 43. pantā, ir uzskatāma par aizturēšanu?
c) Vai ar [Direktīvas 2013/33] 8. pantu, kas ir piemērojams saskaņā ar [Direktīvas 2013/32] 26. pantu, ir saderīgs tas, ka pieteikuma iesniedzēja aizturēšana ilgāk par četrām nedēļām, kas ir paredzētas [Direktīvas 2013/32] 43. pantā, notiek tikai tāpēc, ka pieteikuma iesniedzējs nevar nodrošināt savas (izmitināšanas un ēdināšanas) vajadzības, jo tam trūkst materiālo līdzekļu?
d) Vai ar [Direktīvas 2013/33] 8. un 9. pantu, kas ir piemērojami saskaņā ar [Direktīvas 2013/32] 26. pantu, ir saderīgs tas, ka izmitināšana, kura faktiski ir aizturēšana uz laiku, kas ir ilgāks par četrām nedēļām, kuras ir paredzētas [Direktīvas 2013/32] 43. pantā, nav tikusi noteikta ar aizturēšanas rīkojumu, netiek nodrošināta tiesību aizsardzība tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas likumību un tās turpināšanu, faktiskā aizturēšana notiek, neizvērtējot tās nepieciešamību un samērīgumu vai tās iespējamās alternatīvas, un ne tās precīzs ilgums, ne brīdis, kad tā beigsies, nav noteikts?
e) Vai Hartas 47. pantu var interpretēt tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts tiesa saskaras ar acīmredzamu nelikumīgu aizturēšanu, tā var kā pagaidu pasākumu, līdz tiek pabeigta administratīvā tiesvedība, likt iestādei noteikt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās vietu, kas atrodas ārpus tranzīta zonas un kas nav aizturēšanas vieta?
4) [tranzīta zona kā aizturēšanas vieta ārvalstnieku policijas iestādes jomā]
Uz nākamajiem jautājumiem ir jāatbild, ja saskaņā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāuzsāk patvēruma procedūra, bet gan procedūra ārvalstnieku policijas iestādes kompetencē.
a) Vai [Direktīvas 2008/115] 17. un 24. apsvērums, kā arī 16. pants, tos skatot kopā ar Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izmitināšana tranzīta zonā tādos apstākļos, kādi pastāv pamatlietā (zona, ko nevar pēc savas gribas likumīgi pamest nevienā virzienā), ir uzskatāma par brīvības atņemšanu šo tiesību normu izpratnē?
b) Vai ar [Direktīvas 2008/115] 16. apsvērumu un 15. panta 1. punktu, tos skatot kopā ar Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, ir saderīgs tas, ka pieteikuma iesniedzēja – trešās valsts valstspiederīgā – aizturēšana notiek tikai tāpēc, ka uz viņu attiecas atgriešanas pasākums un viņam trūkst materiālo līdzekļu savu (izmitināšanas un ēdināšanas) vajadzību nodrošināšanai?
c) Vai ar [Direktīvas 2008/115] 16. apsvērumu un 15. panta 2. punktu, tos skatot kopā ar Hartas 6. un 47. pantu un 52. panta 3. punktu, ir saderīgs tas, ka izmitināšana, kas faktiski ir aizturēšana, nav tikusi noteikta ar aizturēšanas rīkojumu, netiek nodrošināta tiesību aizsardzība tiesā, lai apstrīdētu aizturēšanas likumību un tās turpināšanu, un faktiskā aizturēšana notiek, neizvērtējot tās nepieciešamību un samērīgumu vai tās iespējamās alternatīvas?
d) Vai [Direktīvas 2008/115] 15. panta 1. punktu un 4.–6. punktu, kā arī 16. apsvērumu, tos skatot kopā ar Hartas 1., 4., 6. un 47. pantu, var interpretēt tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka aizturēšana notiek, nenosakot tās precīzu ilgumu, nedz arī brīdi, kad tā beigsies?
e) Vai Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts tiesa saskaras ar acīmredzamu nelikumīgu aizturēšanu, tā var kā pagaidu pasākumu, līdz tiek pabeigta administratīvā tiesvedība, likt iestādei noteikt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās vietu, kas atrodas ārpus tranzīta zonas un kas nav aizturēšanas vieta?
5) [efektīva tiesību aizsardzība attiecībā uz lēmumu, ar kuru tiek mainīta atgriešanas valsts]
Vai [Direktīvas 2008/115] 13. pants, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam tiek piešķirtas efektīvas tiesību aizsardzības tiesības, ceļot prasību par “ar atgriešanu saistītajiem lēmumiem”, to skatot kopā ar Hartas 47. pantu, ir interpretējams tādējādi, ka tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis nav efektīvs, tiesai vismaz vienu reizi ir jāpārbauda prasība, kas ir celta par lēmumu, ar ko tiek mainīta atgriešanas valsts?”
B. Lieta C‑925/19 PPU
47. Prasītāji pamatlietā ir tēvs un viņa nepilngadīgais bērns, Irānas valstspiederīgie, kuri, šķērsojot Serbiju, ieceļoja Ungārijā Reskes tranzīta zonā.
48. 2018. gada 5. decembrī viņi tranzīta zonā iesniedza patvēruma pieteikumu patvēruma jautājumos kompetentajā iestādē.
49. Pieteikuma pamatojumam tēvs norādīja, ka viņš pametis Irānu divarpus gadu agrāk, jo bija izšķīries no sievas, ka viņš pietuvinājies kristietībai, lai gan neesot kristīts, un ka bērnībā ir cietis no seksuālas vardarbības no savas ģimenes locekļiem. Viņš arī precizēja, ka iemesli, kuru dēļ ir bijis spiests pamest izcelsmes valsti, neesot politiski vai saistīti ar iespējamu piederību pie kādas mazākuma etniskas vai reliģiskas kopienas un ka viņš ir ieradies Ungārijā, šķērsojot Turciju, Bulgāriju un Serbiju.
50. Tēvs vēl paziņoja – kad bija atstājis Irānu, lai dotos uz Turciju, viņš tur ir pavadījis desmit dienas, neprasot patvērumu šajā valstī, un pēc tam aptuveni trīs mēnešus ir uzturējies Bulgārijā. Viņš arī apgalvoja – pēc tam, kad tika informēts, ka tad, ja šajā dalībvalstī neiesniegs starptautiskās aizsardzības pieteikumu, viņš tiks nosūtīts atpakaļ uz Irānu, viņš tur – pret savu gribu – ir iesniedzis patvēruma pieteikumu. Turklāt viņš apgalvoja, ka vairāk nekā divus gadus ir uzturējies arī Serbijā, neiesniedzot tur patvēruma pieteikumu.
51. 2018. gada 5. decembrī patvēruma jautājumos kompetentā iestāde noteica Reskes tranzīta zonu par prasītāju pamatlietā izmitināšanas vietu. Viņi tajā atrodas vēl patlaban.
52. Ar 2019. gada 12. februāra administratīvo lēmumu patvēruma jautājumos kompetentā iestāde saskaņā ar Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktu noraidīja prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, neizskatot to pēc būtības, un konstatēja, ka neizraidīšanas princips viņu gadījumā nav piemērojams. Tā uzdeva izraidīt prasītājus pamatlietā no Eiropas Savienības teritorijas uz Serbiju, norādot, ka prasītāji pamatlietā Turcijā, Bulgārijā un Serbijā neesot pakļauti smaga kaitējuma riskam vai vajāšanas riskam un ka tur viņiem esot nodrošināta pienācīga līmeņa aizsardzība. Šis lēmums tika papildināts ar ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu uz vienu gadu.
53. Prasītāji pamatlietā par patvēruma jautājumos kompetentās iestādes lēmumu iesniedza pārsūdzību, kuru Fővárosi Közigazgatási és Munkaügy Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) noraidīja ar 2019. gada 5. marta lēmumu, nelemjot par patvēruma pieteikumu pēc būtības. Šī tiesa arī norādīja – sekas tam, ka Serbijas Republika, iespējams, neuzņems prasītājus atpakaļ, ir jāizsecina ārvalstnieku policijas procedūras ietvaros.
54. Pēc tam pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde ar 2019. gada 27. marta lēmumu, piemērojot Likuma par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos 62. panta 3.bis punktu, uzlika prasītājiem pamatlietā pienākumu uzturēties Reskes tranzīta zonas ārvalstnieku sektorā no minētā lēmuma pieņemšanas dienas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka iemesli, kas pamato šādu nolēmumu, tajā nav minēti un tiesības vērsties tiesā par šo nolēmumu ir ierobežotas – izņēmuma kārtā parastā tiesā var apstrīdēt tikai ar tiesisko regulējumu minētajai policijas iestādei uzliktā informācijas sniegšanas pienākuma neizpildi.
55. Tajā pašā dienā pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde sazinājās ar policijas iestādi, kuras kompetencē ir izraidīšana uz Serbiju, lai tā veiktu darbības, kas nepieciešamas prasītāju pamatlietā atpakaļuzņemšanai Serbijā.
56. 2019. gada 1. aprīlī kompetentā policijas iestāde norādīja, ka Serbijas Republika nav piekritusi uzņemt atpakaļ savā teritorijā prasītājus pamatlietā, jo viņi Ungārijas teritorijā no Serbijas teritorijas nebija ieceļojuši nelikumīgi un neesot izpildīti starp Eiropas Savienību un Serbijas Republiku noslēgtā atpakaļuzņemšanas nolīguma 3. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi.
57. Patvēruma jautājumos kompetentā iestāde neizskatīja prasītāju patvēruma pieteikumu pēc būtības, lai gan Serbijas Republika viņus nav uzņēmusi atpakaļ, jo šī iestāde šādu izskatīšanu atbilstoši Likuma par patvēruma tiesībām 51./A pantam veic tikai tad, ja nepieņemamības pamats ir balstīts uz drošas izcelsmes valsts vai drošas trešās valsts jēdzienu, turpretī lēmums, ar kuru kā nepieņemams tika noraidīts prasītāju patvēruma pieteikums, nebija pamatots ar nepieņemamības pamatu, bet gan ar “drošas tranzīta valsts” pamatu, kas noteikts tā paša likuma 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā.
58. Ar 2019. gada 17. aprīļa lēmumu pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestāde grozīja patvēruma jautājumos kompetentās iestādes 2019. gada 12. februārī pieņemtajā lēmumā ietverto izraidīšanas lēmumu attiecībā uz galamērķa valsti un izdeva rīkojumu par prasītāju pamatlietā izraidīšanu ar eskortu uz Irānu.
59. Prasītāji pamatlietā šo lēmumu apstrīdēja patvēruma jautājumos kompetentajā iestādē, kas rīkojas kā ārvalstnieku policijas iestāde. Ar 2019. gada 17. maija rīkojumu viņu iebildumi tika noraidīti. Saskaņā ar Likuma par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos 65. panta 3.ter punktu lēmumu, ar kuru tiek lemts par iebildumiem, kuru pašu par sevi nevar pārbaudīt tiesā, nevar pārsūdzēt.
60. Prasītāji pamatlietā vērsās iesniedzējtiesā ar prasību, pirmkārt, atcelt rīkojumus, ar kuriem tika noraidīti iebildumi pret to lēmumu izpildi, ar kuriem tika mainīta atgriešanas valsts, un noteikt pirmā līmeņa ārvalstnieku policijas iestādei pienākumu īstenot jaunu procedūru, norādot, pirmām kārtām, ka minētie rīkojumi ir atgriešanas lēmumi, attiecībā uz kuriem jābūt iespējai tos pārsūdzēt tiesā, kas ļauj veikt izskatīšanu pēc būtības, ņemot vērā neizraidīšanas principu, un, otrām kārtām, ka atgriešanas lēmumi nav likumīgi. Proti, viņi uzskata, ka patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei bija jāizskata viņu patvēruma pieteikums pēc būtības, jo Serbijas Republika nebija viņus uzņēmusi atpakaļ, un Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir pretrunā Savienības tiesībām.
61. Otrkārt, prasītāji pamatlietā iesniedzējtiesā iesniedza administratīvu prasību sakarā ar bezdarbību pret patvēruma jautājumos kompetento iestādi, lai tiktu konstatēts, ka šī iestāde nav izpildījusi savus pienākumus, nepiešķirot viņiem uzturēšanās vietu ārpus tranzīta zonas.
62. Iesniedzējtiesa apvienoja abas prasības un to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šo secinājumu 33.–45. punktā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai tādus pašus prejudiciālus jautājumus kā lietā C‑924/19 PPU.
III. Tiesvedība Tiesā
63. Iesniedzējtiesa lūdz, lai abās apvienotajās lietās lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu piemērota Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētā steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.
64. Ar 2020. gada 22. janvāra lēmumu Tiesa nolēma apmierināt šo lūgumu.
65. Prasītāji pamatlietās, Ungārijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus. Šie paši lietas dalībnieki un Komisija sniedza arī mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 13. martā.
IV. Vērtējums
A. Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
66. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamats ir nevis iespēja uzklausīt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan vajadzība faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām (9).
67. Šajā gadījumā ir jāuzsver, ka visi prasītāji pamatlietās vērsās iesniedzējtiesā ar divām atsevišķām prasībām, kuru priekšmets ir atšķirīgs, tomēr par tām tika pieņemts procesuāls lēmums tās apvienot, proti:
– prasību atcelt rīkojumu, ar kuru tika noraidīti iebildumi pret lēmumu, ar kuru tika grozīta galamērķa valsts, un tādēļ likt kompetentajai valsts iestādei uzsākt jaunu patvēruma procedūru,
– prasību sakarā ar bezdarbību, kuras mērķis ir konstatēt, ka patvēruma jomā kompetentā valsts iestāde nav izpildījusi savus pienākumus, atturoties noteikt prasītāju pamatlietā uzturēšanās vietu ārpus tranzīta zonas.
68. Tieši šajā īpašajā kontekstā ir jāizvērtē, tos nenošķirot, iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu nozīme pamatlietas atrisināšanā.
69. Manā ieskatā, nav šaubu, ka, ņemot vērā iepriekš minēto prasību atcelt tiesību aktu, šāda nozīme ir piektajam jautājumam, ar ko iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu par tādas pārsūdzības efektivitāti, kura celta par lēmumu, ar ko veic grozījumus, un kuras izskatīšana saskaņā ar valsts tiesībām ir uzticēta administratīvajai iestādei, kas ir pieņēmusi šo lēmumu, bez iespējas veikt minētās pārsūdzības iespējamā noraidījuma pārbaudi tiesā tikai pēc minētā lēmuma adresāta iniciatīvas (10).
70. Gadījumā, ja uz piekto jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, var uzskatīt, ka jautājumiem, kas ietilpst pirmajā un otrajā kategorijā, arī ir nozīme, ņemot vērā prasītāju pamatlietās argumentācijas saturu attiecībā uz tā lēmuma likumību, ar kuru veic grozījumus. Viņi apgalvo, ka minētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz to, ka viņu patvēruma pieteikums tika atzīts par nepieņemamu, balstoties uz Savienības tiesībām pretrunā esošu pamatu, kas izriet no “drošas tranzīta valsts” koncepcijas Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkta izpratnē (11).
71. Izvērtējot to, kas, šķiet, veido iebildi par iepriekš minētās tiesību normas prettiesiskumu un ar to saistīto kompetentās valsts iestādes pienākumu īstenot jaunu patvēruma procedūru, iesniedzējtiesa varēs ņemt vērā Tiesas atbildes par iepriekš minētā nepieņemamības pamata saderību ar Savienības tiesībām un par nesaderības sekām attiecībā uz tādas patvēruma procedūras īstenošanu, kas minēta pirmajā un otrajā prejudiciālo jautājumu kategorijā.
72. Ir taisnība, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu nav visai precīzi attiecībā uz šādā kontekstā piemērojamām Ungārijas procesuālo tiesību normām. Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (12).
73. Attiecībā uz trešajā un ceturtajā kategorijā sagrupētajiem jautājumiem, kas ir izklāstīti alternatīvi, to mērķis ir noteikt, vai prasītāju pamatlietās izmitināšana tranzīta zonas sektorā ir aizturēšana, kas atbilst attiecīgajās Direktīvas 2013/32 un Direktīvas 2013/33 vai Direktīvas 2008/115 tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem atkarībā no tā, vai uz minēto prasītāju situāciju attiecas pirmo divu vai pēdējā tiesību akta piemērošanas joma.
74. Šiem jautājumiem acīmredzami ir saikne ar pamatlietu risinājumu, kas attiecas uz kompetentās valsts iestādes iespējamo bezdarbību, nosakot prasītāju pamatlietās uzturēšanās vietu. Turklāt man šķiet, ka šo jautājumu un tādējādi arī minētā strīda atrisināšana nozīmē, ka vispirms ir jānosaka prasītāju pamatlietās juridiskais statuss, kā tas ir izklāstīts iepriekšējā punktā, kas liek secināt, ka pirmajā un otrajā kategorijā apvienotajiem jautājumiem ir nozīme pamatlietu risinājumam – aspektā, kas saistīts ar prasību sakarā ar bezdarbību, kura arī ir celta iesniedzējtiesā.
75. No tā izriet, ka ir jālemj par visiem uzdotajiem jautājumiem (13), sākot ar piekto jautājumu, jo uz to sniedzamā atbilde noteiks iesniedzējtiesas kompetenci izskatīt prasību atcelt lēmumu, ar kuru tika grozīta galamērķa valsts.
B. Par tiesībām efektīvi pārsūdzēt lēmumu, ar kuru tiek grozīta atgriešanas valsts
76. Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 13. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, lai gan tajā ir paredzēta iespēja pārsūdzēt kompetentās administratīvās iestādes lēmumu, ar ko tiek mainīta atgriešanas lēmumā norādītā galamērķa valsts, minētās pārsūdzības vērtējums ir uzticēts šai pašai iestādei, nepastāvot iespējai veikt pārbaudi tiesā tikai pēc minētā lēmuma adresāta iniciatīvas.
77. Ir jāatgādina, ka ar 2019. gada 12. februāra aktu kompetentā valsts iestāde noraidīja Irānas valstspiederīgo prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, izdeva rīkojumu viņus izraidīt ar eskortu uz Serbiju līdz Serbijas un Ungārijas robežai un noteica ieceļošanas aizliegumu uz vienu gadu. 2019. gada 25. aprīlī attiecībā uz Afganistānas valstspiederīgajiem prasītājiem pamatlietā tika pieņemts identiska satura akts. Abos gadījumos runa ir par unikālu un kompleksu administratīvu aktu, kurā ir apvienots starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījums, kā arī atgriešanas un izraidīšanas lēmums, kurš papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, kas a priori atbilst Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta prasībām.
78. Pēc tam, kad Serbijas Republika neuzņēma atpakaļ prasītājus pamatlietās, abi attiecīgie akti tika grozīti attiecībā uz galamērķa valsti, iepriekš minēto valsti aizstājot ar Irānu vai Afganistānu atbilstoši attiecīgo personu valstspiederībai. Izraidīšanas pasākums tika pielāgots tādā pašā veidā. Manuprāt, ir jāuzskata – katrs lēmums, ar kuru tika veikti grozījumi, ir jauns atgriešanas un izraidīšanas lēmums, attiecībā uz kuru prasītājiem pamatlietās ir jābūt pieejamiem efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar Direktīvas 2008/115 12. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar 13. panta 1. punktu, tiesību normām.
79. Gadījumā, ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo pieņem lēmumu, ar kuru viņam ir noteikts atgriešanās pienākums, kā arī piespiedu izraidīšana, šajā gadījumā – pārvešana ar eskortu līdz Serbijas un Ungārijas robežai, galamērķa valsts noteikšana ir tā būtisks un obligāts elements. Tieši ņemot vērā šo norādi, ir jānovērtē, vai ir ievērots neizraidīšanas princips, kas dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot Direktīvu 2008/115 saskaņā ar tās 5. pantu. Ņemot vērā šo pienākumu, izraidīšanu (fizisku izvešanu ārpus dalībvalsts) nevar veikt uz nenoteiktu galamērķi, bet tikai uz noteiktu atgriešanas valsti. Mainot atgriešanas un izraidīšanas lēmumā norādīto galamērķa valsti, kompetentā valsts iestāde pieņēma jaunu lēmumu, kas nelabvēlīgi ietekmē tā adresātu, un tādēļ ir jāpastāv iespējai to apstrīdēt saskaņā ar Direktīvas 2008/115 13. pantu.
80. Ir jākonstatē, ka šī apstrīdēšana faktiski ir paredzēta valsts tiesībās, konkrēti, Likuma par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos 65. panta 3.ter punktā, kas izpaužas kā iebildumi, kas ir jāiesniedz 24 stundu laikā pēc lēmuma, ar kuru ir izdarīti grozījumi, paziņošanas tajā administratīvajā iestādē, kas šo lēmumu ir pieņēmusi, un saskaņā ar minēto pantu “lēmums, kas pieņemts par iebildumiem pret izpildi, nav pārsūdzams” (14).
81. Vai šo iebildumu celšanu var uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta izpratnē? Šajā tiesību normā ir noteikts, ka “attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, lai pārsūdzētu atgriešanas lēmumu, ko attiecībā uz viņu ir pieņēmusi kompetenta tiesa vai administratīva iestāde, vai arī kompetenta struktūra, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta”.
82. Iepriekš minētās tiesību normas formulējums var radīt šaubas tādā ziņā, ka ir iespējams uzdot jautājumu, vai tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitātes nosacījums ir izpildīts ar to vien, ka ir iespējams pārsūdzēt atgriešanas un/vai izraidīšanas lēmumu kompetentajā administratīvajā iestādē, jo precizējums attiecībā uz objektivitātes un neatkarības prasību attiecas tikai uz “kompetentās struktūras” locekļiem, kas ir trešā un pēdējā struktūra, kas minēta šajā tiesību normā (15).
83. Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta gramatiska interpretācija tā franču valodas versijā, piesaistot minēto precizējumu katrai no uzskaitītajām pārsūdzības iestādēm vai tikai abām pēdējām minētajām, ir iespējama tādēļ, ka tiek izmantots saiklis “vai”, kas kalpo, lai savienotu elementus, kuriem ir vienāda funkcija, nevis kumulatīvā nozīmē, bet norādot uz izvēli. Šajā gadījumā šis saiklis kalpo, lai savienotu norādi uz trim pārsūdzības iestādēm – alternatīvā formā, un katrai iestādei ir tiesības izskatīt attiecīgās pārsūdzības, kas ļauj uzskatīt, ka teikuma daļa, kas sākas ar vārdiem “kuras locekļi”, var attiekties uz katru minēto iestādi vai tiesu atsevišķi (16).
84. Lai gan Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkts spāņu valodas versijā (“[..] ante un órgano jurisdiccional, una autoridad administrativa u otro órgano competente compuesto por miembros imparciales y con garantías de independencia”) un angļu valodas versijā (“[..] before a competent judicial or administrative authority or a competent body composed of members who are impartial and who enjoy safeguards of independence”) līdzinās franču valodas versijai, igauņu valodas versija (“[..] pädevas kohtu- või haldusasutuses või pädevas organis, mis koosneb liikmetest, kes on erapooletud ja kelle sõltumatus on tagatud”) un itāļu valodas versija ([..] dinanzi ad un’autorità giudiziaria o amministrativa competente o a un organo competente composto da membri imparziali che offrono garanzie di indipendenza”), šķiet, pauž ideju, ka objektivitātes un neatkarības prasība attiecas tikai uz trešās minētās pārsūdzības iestādes locekļiem. Līdz ar to šķiet, ka Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta gramatiska interpretācija nevar sniegt viennozīmīgu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, atgādinot, ka atšķirīga vienas valodas versija pati par sevi nevar būt pārāka par versijām citās valodās (17). Līdz ar to ir jāpievērš uzmanība teksta, kurā iekļaujas attiecīgā tiesību norma, vispārējai sistēmai, kā arī Savienības likumdevēja izvirzītajam mērķim (18).
85. Attiecībā uz kontekstuālo interpretāciju ir jāuzsver, ka Direktīvas 2008/115 mērķis ir ņemt vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas “Divdesmit pamatnostādnes piespiedu atgriešanai”, uz kurām ir atsauce tās 3. apsvērumā. Piektā principa “Izraidīšanas lēmuma pārsūdzība” 1. punktā ir noteikts, ka “attiecībā uz izraidīšanas lēmumu vai tādā procesā, kurā pieņemts lēmums par izraidīšanu, attiecīgajai personai ir jānodrošina efektīva tiesiskā aizsardzība kompetentā iestādē vai struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta” (19).
86. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktu dalībvalstīm ne tikai ir jānodrošina, lai ikvienā atgriešanas lēmumā tiktu ievērotas šī akta III nodaļā noteiktās procesuālās garantijas, bet arī “citas attiecīgās Savienības tiesību normas”, kas, manuprāt, noteikti ietver Hartas tiesību normas un jo īpaši tās 47. pantu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas minētas šajos secinājumos. Šāds pienākums ir skaidri paredzēts gadījumā, kad atgriešanas lēmums tiek pieņemts vienlaikus ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, ko pirmajā instancē veic atbildīgā iestāde. Tas tāpat ir jāpiemēro tādā situācijā kā pamatlietās aplūkotā, kad ar atsevišķu administratīvo aktu tā pati iestāde pieņem atgriešanas lēmumu, kurā ir izdarīti grozījumi (20).
87. Attiecībā uz teleoloģisko interpretāciju ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 79. panta 2. punktu Direktīvas 2008/115 mērķis, kā tas izriet no tās 2. un 11. apsvēruma, ir noteikt efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, kas balstīta uz kopīgām tiesību normām un tiesiskām garantijām, lai attiecīgo personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu pamattiesības un cieņu (21).
88. Runājot konkrētāk par Direktīvas 2008/115 13. pantā paredzētajām pārsūdzībām par lēmumiem, kas saistīti ar atgriešanu, to iezīmes ir jānoskaidro atbilstoši Hartas 47. pantam, kura pirmajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus (22).
89. Turklāt Hartas 47. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Šo tiesību ievērošana nozīmē, ka administratīvas iestādes lēmumam, kas pats neatbilst nosacījumiem par neatkarību un objektivitāti, vēlāk tiek veikta pārbaude, kuru veic tiesu iestāde, kurai tostarp ir jābūt pilnvarām aplūkot visus atbilstošos jautājumus. “Neatkarības” jēdziens, kas ir raksturīgs uzdevumam spriest tiesu, vispirms nozīmē, ka attiecīgajai tiesai ir jābūt trešās personas pozīcijā attiecībā pret iestādi, kura ir pieņēmusi lēmumu, par ko ir iesniegta prasība (23). Šajā gadījumā ir acīmredzams, ka nav šādas [trešās personas] pozīcijas, jo lēmuma, ar kuru tiek grozīta galamērķa valsts, pārsūdzības izskatīšana ietilpst tās administratīvās iestādes kompetencē, kas ir pieņēmusi minēto lēmumu.
90. Šo interpretāciju apstiprina paskaidrojumi, kas attiecas uz Hartas 47. pantu, saskaņā ar kuriem šī panta pirmā daļa ir balstīta uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 13. pantu, ar kuru tiek garantētas tiesības uz “efektīvu lietas izskatīšanu valsts iestādē” (24). Proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras judikatūra ir jāņem vērā, piemērojot Hartas 52. panta 3. punktu, spriedumā de Souza Ribeiro pret Franciju (25) ir nospriedusi, ka tad, ja pastāv pamatots iebildums, saskaņā ar kuru izraidīšanas rezultātā var tikt apdraudētas ārvalstnieka tiesības uz viņa privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ECPAK 13. pantā, lasot to kopsakarā ar 8. pantu, tiek prasīts, ka valstij ir jāsniedz attiecīgajai personai efektīva iespēja apstrīdēt izraidīšanas lēmumu vai uzturēšanās atļaujas atteikuma lēmumu un jānodrošina, ka kompetenta valsts iestāde, kuras neatkarība un objektivitāte ir pietiekami garantēta, veic pietiekami padziļinātu atbilstīgo jautājumu izskatīšanu, sniedzot atbilstošas procesuālās garantijas.
91. Ir jānorāda, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm valsts tiesībās, protams, ir paredzēta iespēja veikt pārbaudi tiesā attiecībā uz tās administratīvās iestādes lēmumu, ar kuru tiek lemts par iebildumiem, kas iesniegti par lēmumu, ar kuru ir mainīta galamērķa valsts. Tādējādi ir precizēts, ka prokuratūra pārbauda tādu administratīvo iestāžu vai citu struktūru, kas nav tiesu iestādes, bet atbild par tiesību piemērošanu, pieņemto galīgo vai izpildu administratīvo lēmumu vai pasākumu likumību, kas nav pārbaudīti tiesā. Prokuratūras pārstāvis tāda likuma pārkāpuma gadījumā, kas ietekmē administratīvā lēmuma būtību, var lūgt ārvalstnieku policijas jautājumos kompetento valsts iestādi izbeigt šo pārkāpumu, un, ja tas netiek izdarīts, viņš var apstrīdēt tiesā galīgo lēmumu, kas pieņemts lietā, bet viņam nav tiesību pārskatīt lēmumu, ko pieņēmusi ārvalstnieku policijas jautājumos kompetentā valsts iestāde.
92. Tomēr ir jāuzsver, ka Hartas 47. pants par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir pietiekams pats par sevi un kas nav jāprecizē ar Savienības vai valsts tiesību normām, privātpersonām rada tiesības, uz kurām pašām par sevi var atsaukties (26). Ņemot vērā šīs attiecīgajai personai atzītās subjektīvās tiesības, manuprāt, ir jāuzskata, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir noteikts, ka administratīvās iestādes lēmuma, ar kuru ir mainīta galamērķa valsts, pārbaudes tiesā īstenošana ir uzticēta nevis šī lēmuma adresātam, bet trešajai iestādei, neatbilst Direktīvas 2008/115 13. pantā, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, paredzētās pārsūdzības efektivitātes prasībām.
93. Šajā kontekstā, lai ievērotu Direktīvas 2008/115 13. panta formulējuma viennozīmīgo aspektu attiecībā uz pārsūdzības iestāžu uzskaitījumu, tiek ierosināts uzskatīt, ka šajā tiesību normā paredzētās pārsūdzības efektivitāte, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir nodrošināta arī gadījumā, ja pārsūdzība tiek iesniegta iestādē, kas nav tiesu iestāde, ar nosacījumu, ka šīs pēdējās minētās iestādes locekļu neatkarība ir garantēta un viņi ir objektīvi (27).
94. Šajā pārdomu stadijā, manuprāt, Tiesas uzmanība ir jāpievērš grūtībām, kas rodas no saiknes starp iepriekš ieteikto risinājumu un to risinājumu, kas piemērots nesenos spriedumos par Direktīvas 2013/32 46. panta un Direktīvas 2008/115 13. panta kopīgo interpretāciju, lasot tos kopsakarā ar Hartas 18. pantu un 19. panta 2. punktu, kā arī 47. pantu, lai noteiktu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību apjomu, pirmkārt, gadījumā, kad tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir īstenotas attiecībā uz atgriešanas lēmumu, kas ir pieņemts tūlīt pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas ar atsevišķu administratīvo aktu (28), un, otrkārt, gadījumā, kad ir īstenota apelācija par pirmās instances tiesas spriedumu, ar ko ir apstiprināts lēmums, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums un uzlikts atgriešanās pienākums (29).
95. Šajos spriedumos Tiesa uzskata, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas ar iepriekš minētajiem tiesību aktiem ir piešķirta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam attiecībā uz lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa pieteikums un viņam noteikts atgriešanās pienākums, noteikti ietver tiesību aizsardzības līdzekli tiesā (30), vajadzības gadījumā to papildinot ar pilnībā apturošu iedarbību, ja attiecīgā persona ir pakļauta necilvēcīgas izturēšanās riskam vai viņa cieņai pretrunā esošas izturēšanās riskam, izslēdzot obligātu divkārša līmeņa tiesas un apelācijas tiesvedības ar pilnībā apturošu iedarbību ieviešanu.
96. No šīs judikatūras izriet, ka “nozīme būtībā ir tikai tam, ka pastāv iespēja vērsties tiesā”, kas var nodrošināt Hartas 47. pantā paredzētās pārsūdzības efektivitātes prasības izpildi, un tas, manuprāt, rada konsekvences problēmu attiecībā uz Direktīvas 2008/115 13. panta formulējumu, kurā ir skaidri norādīts, ka pārsūdzības iestāde var būt administratīva iestāde vai kompetenta struktūra, un – šādos apstākļos – izraisa jautājumus par šīs atvasināto tiesību normas spēkā esamību.
97. Šādos apstākļos man šķiet, ka abu pieeju saskaņošana ir iespējama, vienkārši pievienojot precizējumu iepriekš minētajai nesenajai Tiesas judikatūrai, norādot, ka aizsardzība, kas ar Direktīvas 2008/115 13. pantu, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir piešķirta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam attiecībā uz lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa pieteikums un kurā viņam – tajā pašā administratīvajā aktā vai vēlāk atsevišķā administratīvajā aktā – ir noteikts atgriešanās pienākums, ietver vismaz vienu tiesību aizsardzības tiesā līdzekli gadījumā, ja administratīvās iestādes vai kompetentās struktūras, kurai saskaņā ar valsts tiesībām ir jāizskata minētā pārsūdzība, locekļi nav objektīvi un viņu neatkarība nav garantēta (31).
98. No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2008/115 13. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tiesību aizsardzības līdzekli pret lēmumu, ar kuru tiek mainīta atgriešanas lēmumā norādītā galamērķa valsts, vismaz vienā tiesu instancē, ja tās administratīvās iestādes vai kompetentās struktūras, kurai ir jāizskata minētā pārsūdzība, sastāvu neveido objektīvi locekļi, kuru neatkarība ir garantēta.
99. Iesniedzējtiesai, kurai atbilstoši tās kompetencei būs jāpiemēro Savienības tiesību normas un jānodrošina to pilnīga iedarbība, būs jāpārbauda, vai pamatlietās aplūkotos valsts tiesību aktus var interpretēt atbilstoši šīm Savienības tiesību prasībām, vai arī būs jāatstāj bez piemērošanas visas tās Likuma par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos tiesību normas, it īpaši 65. panta 3.ter punkts, kas ir pretrunā Direktīvas 2008/115 mērķim, izvērtējot prasītāju pamatlietās celto pārsūdzību.
C. Par nepieņemamības pamatu, kas pamatots ar drošas tranzīta valsts koncepciju
100. Nav strīda par to, ka kompetentā valsts iestāde visu prasītāju pamatlietās starptautiskās aizsardzības pieteikumus atzina par nepieņemamiem saskaņā ar 2018. gada 1. jūlijā spēkā stājušās Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktu, kas ir formulēts šādi:
“Pieteikums nav pieņemams, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies Ungārijā, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai 6. panta 1. punkta izpratnē vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam 12. panta 1. punkta izpratnē vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība.”
101. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā par šīs tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, kas ir jautājums, kuru Tiesai jau ir uzdevusi cita Ungārijas tiesa lietā LH (Tompa) (C‑564/18), un jāatzīmē, ka savos apsvērumos par šo tiesvedību Ungārijas valdība norāda, ka tā vienkārši vēlas apstiprināt savu jau iepriekš minētajā lietā pausto viedokli.
102. 2020. gada 19. marta spriedumā un sekojot ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumiem (32), Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2013/32 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, šajā gadījumā Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkts, ar kuru tiek ļauts noraidīt kā nepieņemamu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz to, ka pieteikuma iesniedzējs ir ieradies minētajā dalībvalstī, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība. Atgādinājusi, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā minēto nepieņemamības pamatu saraksts ir izsmeļošs, Tiesa norādīja – nevar uzskatīt, ka ar minēto valsts tiesisko regulējumu tiek īstenots kāds no minētajiem pamatiem. Šāds secinājums ir izdarāms šajā tiesvedībā.
D. Par prasītāju juridisko statusu
1. Par otrā prejudiciālā jautājuma apjomu
103. Otrā iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma mērķis būtībā ir noteikt prasītāju pamatlietās procesuālo statusu, ņemot vērā situāciju, ko raksturo starptautiskās aizsardzības pieteikumu noraidīšana, pamatojoties uz nepieņemamības pamatu saistībā ar “drošu tranzīta valsti”, un sekojošs minētās valsts kompetento iestāžu atteikums uzņemt atpakaļ šos prasītājus savā teritorijā.
104. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šajā kontekstā un saskaņā ar Direktīvas 2013/32 6. pantu un 38. panta 4. punktu, lasot tos kopsakarā ar Hartas 18. pantu, kompetentajai valsts iestādei ir pienākums īstenot patvēruma procedūru (otrā jautājuma a) daļa) un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šis pienākums nozīmē, ka minētajai iestādei ir tikai pienākums nodrošināt prasītājiem pamatlietās iespēju iesniegt jaunu patvēruma pieteikumu, ko nevar uzskatīt par turpmāku pieteikumu, vai pēc savas ierosmes uzsākt jaunu patvēruma procedūru (otrā jautājuma b) daļa), un vai tādā ietvarā tā var piemērot citus nepieņemamības pamatus vai arī tai ir jāizvērtē starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotība (otrā jautājuma c) daļa). Tiesai ir arī lūgts precizēt Direktīvas 2013/32 35. un 38. pantā minētās prasības par atpakaļuzņemšanu vai uzņemšanu attiecīgajā trešajā valstī tiesisko režīmu (otrā jautājuma d) daļa.
105. Ņemot vērā iepriekš minēto prejudiciālo jautājumu formulējumu un it īpaši tajos minēto Direktīvas 2013/32 pantu formulējumu, lasot tos kopsakarā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem par šiem jautājumiem, man šķiet, ka uz šiem jautājumiem neattiecas lūgums Tiesai izskaidrot lēmuma, ar kuru ir mainīta galamērķa valsts, iespējamās atcelšanas sekas pēc tam, kad ir atzīta iepriekš minētās iebildes par prettiesiskumu pamatotība. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, Tiesa ir vienīgi aicināta precizēt, kā tas, ka Serbijas iestādes neuzņem atpakaļ prasītājus pamatlietās, ietekmē viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu procesuālo statusu, ņemot vērā Direktīvas 2013/32 attiecīgās tiesību normas, neatkarīgi no Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā ietvertā nepieņemamības pamata prettiesiskuma un ar to saistītajām sekām.
106. Ir jānorāda, ka savos apsvērumos Ungārijas valdība tikai apgalvo – tas, ka izraidīšana neizdodas tādēļ, ka attiecīgā trešā valsts atsakās veikt atpakaļuzņemšanu, nevar radīt pienākumu īstenot patvēruma procedūru, kas ir galīgi pabeigta pēc valsts tiesas nolēmuma, ar kuru ir apstiprināta starptautiskās aizsardzības pieteikumu nepieņemamība. Manuprāt, šī vienkāršā apgalvojuma vienīgais mērķis ir izvairīties no juridiskajām debatēm par atpakaļuzņemšanas atteikuma sekām, un šī neuzņemšana atpakaļ pēc definīcijas var notikt tikai pēc tam, kad šajā ziņā ir skaidri izteikts lūgums pēc tam, kad starptautiskās aizsardzības pieteikumu atzīšana par nepieņemamiem ir kļuvusi galīga (33).
2. Par sekām tam, ka Serbija Republika neuzņem atpakaļ prasītājus pamatlietās
107. Ir jānorāda – kā tas ir konstatēts iesniedzējtiesas nolēmumā –, ka atpakaļuzņemšanas vai uzņemšanas prasība ir ietverta Direktīvas 2013/32 35. un 38. pantā. Pamatojoties uz argumentāciju pēc analoģijas ar šo pēdējo minēto tiesību normu, iesniedzējtiesa apgalvo – tam, ka Serbijas Republika nav veikusi atpakaļuzņemšanu, būtu jāatjauno Ungārijas kompetentās iestādes pienākums īstenot starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūru.
108. Lai pārbaudītu, vai tas tā var būt, ir jāpauž dažas ievada piezīmes par kontekstu, kurā iekļaujas atpakaļuzņemšanas prasība, sākot ar Direktīvas 2013/32 35. un 38. panta vietu un saturu.
109. Šajās tiesību normās, kas ietvertas Direktīvas 2013/32 III nodaļas (“Pirmās instances procedūras”) III sadaļā, ir definēti jēdzieni “pirmā patvēruma valsts” un “droša trešā valsts” nolūkā piemērot šīs direktīvas 33. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētos starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamības pamatus.
110. Direktīvas 2013/32 35. pantā ir noteikts, ka “pirmās patvēruma valsts” koncepcija ir piemērojama, ja pieteikuma iesniedzējs šajā valstī ir ticis atzīts par bēgli un viņš joprojām var gūt labumu no minētās aizsardzības vai ja viņš bauda citādu pietiekamu aizsardzību, tostarp priekšrocības no neizraidīšanas principa, ar noteikumu, ka viņš tiks atpakaļuzņemts šajā valstī. Direktīvas 2013/32 38. pantā ir noteikts, ka “drošas trešās valsts” koncepcija būtībā ir piemērojama, ja dalībvalstis var pamatoti sagaidīt, ka pieteikuma iesniedzējs pietiekamas saiknes ar trešo valsti, kas definēta valsts tiesībās, dēļ cenšas iegūt aizsardzību šajā trešajā valstī, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs šajā valstī ir drošībā. Gadījumā, ja “droša trešā valsts” neļauj pieteikuma iesniedzējam ieceļot tās teritorijā, dalībvalstis nodrošina, ka šī persona var uzsākt jaunu sava starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūru.
111. Tādējādi pierādītas atpakaļuzņemšanas prasība ir viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, lai pieņemtu lēmumu, kas balstīts uz “pirmās patvēruma valsts” koncepciju, savukārt “drošas trešās valsts” īstenota uzņemšana vai atpakaļuzņemšana ir jāpārbauda tikai izpildes brīdī gadījumā, ja lēmums ir pamatots ar tāda paša nosaukuma koncepciju, ko atklāj Direktīvas 2013/32 43. un 44. apsvēruma viennozīmīgais formulējums. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka šai uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas prasībai ir būtiska loma gan “pirmās patvēruma valsts” koncepcijas, gan “drošas trešās valsts” koncepcijas funkcijas īstenošanā.
112. Proti, “pirmās patvēruma valsts” un “drošas trešās valsts” koncepciju funkcija, manuprāt, ir ļaut to dalībvalstu iestādēm, kas ir saņēmušas starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nodot atbildību par starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pārbaudi citai valstij. Šķiet, ka ar to saistītais šīs valsts kompetento iestāžu pienākums izskatīt šo pieteikumu pēc būtības attiecīgajām personām izraisa subjektīvas tiesības uz to, ka viņu starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek izskatīts pēc būtības ar to saistītās procedūras gaitā. Citiem vārdiem sakot, šīs tiesības nozīmē, ka pieteikuma izskatīšana pēc būtības “notiek, ir notikusi vai var notikt kaut kur” (34).
113. Tieši nepieciešamība nodrošināt šo tiesību ievērošanu, manuprāt, pamato to, ka Direktīvas 2013/32 35. un 38. pantā ir iekļauta prasība par to, ka pieteikuma iesniedzējam ir jātiek uzņemtam atpakaļ “pirmās patvēruma valsts” teritorijā vai ka viņam ir jāvar ieceļot “drošā trešajā valstī”. Es, tāpat kā iesniedzējtiesa ir paudusi savā nostājā, uzskatu, ka, tā kā “drošas tranzīta valsts” koncepcija tuvinās – tomēr nav līdzvērtīga – “drošas trešās valsts” koncepcijai (35), ir jāuzskata, ka uz tiesiskajām sekām, kas izriet no tā, ka Serbijas iestādes neuzņem atpakaļ prasītājus pamatlietās, attiecas Direktīvas 2013/32 38. pants.
114. Attiecībā uz šo seku precīzu identificēšanu ir jānorāda, ka – pretēji šīs direktīvas 35. pantam – tas, ka nepastāv atpakaļuzņemšanas garantija, nav šķērslis tajā minētā nepieņemamības pamata piemērošanai, ko pierāda minētās direktīvas 44. apsvēruma formulējums, konkrēti – izmantojot vārdkopu, ka ir “pamats uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs tiks uzņemts vai atpakaļuzņemts” drošā trešajā valstī (36). Tomēr, ja tad, kad ir piemērots “drošas trešās valsts” nepieņemamības pamats, šīs valsts kompetentās iestādes atsaka pieteikuma iesniedzējam atļauju ieceļot tās teritorijā, Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkts uzliek tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā pieteikums tika iesniegts, pienākumu nodrošināt iespēju uzsākt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūru.
115. Līdz ar to es uzskatu, ka patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei šajā konkrētajā gadījumā ir jāizpilda pienākums, kura saturs ir identisks šajā tiesību normā noteiktajam.
116. Attiecībā uz jautājumu par to, vai šāds pienākums nozīmē, ka kompetentajām valsts iestādēm ir vienkārši jānodrošina pieteikuma iesniedzējam iespēja iesniegt jaunu pieteikumu vai tām ir jāatsāk procedūra pēc savas ierosmes, es uzskatu, ka Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkta gramatiska interpretācija neļauj nonākt pie nepārprotamas atbildes. Proti, lai arī franču valodas versija varētu ļaut uzskatīt, ka procedūras uzsākšana ir pakārtota tam, ka attiecīgā persona iesniedz jaunu pieteikumu (“les États membres veillent à ce que cette personne puisse engager une procédure [..]”), spāņu valodas versija (“los Estados miembros garantizarán que tendrá acceso a un procedimiento [..]”), igauņu valodas versija (“tagavad liikmesriigid juurdepääsu menetlusele vastavalt [..]”), angļu valodas versija (“Member States shall ensure that access to a procedure is given [..]”) un portugāļu valodas versija (“os Estados-Membros asseguram o acesso a une procedimiento [..]”) varētu, gluži pretēji, tikt izprastas tā, ka kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums atsākt attiecīgo starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu.
117. Kā noteikts Tiesas judikatūrā, ja gramatiskā interpretācija neļauj nonākt pie skaidra secinājuma, attiecīgās tiesību normas tvērums ir jānosaka, izmantojot sistēmisku un teleoloģisku pieeju.
118. Attiecībā uz Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkta kontekstu man nav skaidrs, kā iepriekš minēto pirmo interpretāciju, kas balstās uz premisu, ka persona zaudē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu, tiklīdz tās pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams, varētu uzskatīt par saderīgu ar “pieteikuma iesniedzēja” definīciju, kas noteikta Direktīvas 2013/32 2. panta c) punktā. Šajā tiesību normā pieteikuma iesniedzējs ir definēts kā “trešās valsts valstspiederīgais vai bezpavalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums” (37), savukārt jēdziens “galīgais lēmums” saskaņā ar tās pašas direktīvas 2. panta e) punktu ir jāsaprot tā, ka tas apzīmē “lēmum[u] par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam var tikt piešķirts bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statuss saskaņā ar [Direktīvu 2011/95] [..]”. No tā izriet, ka migrants zaudē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu tikai brīdī, kad tiek pieņemts lēmums, ar kuru tiek izslēgta bēgļa statusa piešķiršana vai tādas personas statusa piešķiršana, kurai nepieciešama alternatīvā aizsardzība, vai, citiem vārdiem sakot, lēmums, ar kuru pieteikums ir noraidīts pēc būtības (38). Tā kā prasītāju pamatlietās iesniegto pieteikumu noraidīšanas lēmumi savukārt ir lēmumi par nepieņemamību, nevis lēmumi, kas pieņemti par pieteikumu pēc būtības, tie neizraisa šo prasītāju patvēruma meklētāju statusa zaudēšanu.
119. Tāpat pirmā apsvērtā interpretācija man nešķiet savienojama ar uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas prasības mērķi, kā es to esmu izklāstījis šo secinājumu 112. punktā, proti, nodrošināt, ka atbildība par starptautiskās aizsardzības nepieciešamības izvērtēšanu faktiski tiek nodota citas valsts kompetentajām iestādēm, un tādējādi nodrošināt, ka tiek ievērotas attiecīgo personu subjektīvās tiesības uz viņu pieteikuma izskatīšanu pēc būtības procedūrā, kas attiecas uz šo pieteikumu. Proti, ja Tiesa apstiprinātu šādu interpretāciju, ikviena starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra tiktu izbeigta uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas neesamības gadījumā, kompetentajai valsts iestādei neizvērtējot sākotnēji iesniegtā pieteikuma pamatotību.
120. Manā ieskatā, attiecīgās tiesību normas teleoloģiskā interpretācija arī runā par labu tam, lai pirmā interpretācija tiktu noraidīta. Proti, tā kā šī interpretācija nozīmētu starptautiskās aizsardzības procedūras uzsākšanu ex nihilo, tā man nešķiet saderīga ar prasību, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumi ir jāizskata ātri, kas ir prasība, kura skaidri izriet no Direktīvas 2013/32 18. apsvēruma (“tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams [..]”) (39) un kura ir arī daudzu citu tās tiesību normu pamatā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pat tiesību normās, ar kurām kompetentajām valsts iestādēm nav noteikti stingri termiņi procesuālo darbību izpildei, parasti ir paredzēts, ka šīs procesuālās darbības ir jāīsteno “pēc iespējas ātrāk”. Piemērs, kas to pierāda, ir Direktīvas 2013/32 31. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru “dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta, cik ātri vien iespējams”.
121. Visbeidzot, man šķiet, ka pienākuma uzlikšana kompetentajai valsts iestādei atsākt sākotnējā pieteikuma izskatīšanu varētu nodrošināt lielāku valsts procedūru efektivitāti attiecībā uz nepieņemamības pamata, kas saistīts ar “drošas trešās valsts” koncepciju, piemērošanu. Šis pienākums varētu likt šai iestādei uzņemties lielāku atbildību šīs piemērošanas ietvaros, stingri izvērtējot tādu iemeslu pastāvēšanu, kas ļauj uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs tiks uzņemts vai uzņemts atpakaļ attiecīgajā trešajā valstī. Šajā ziņā man šķiet svarīgi, ka Tiesa nesen spriedumā Ibrahim u.c. ir precizējusi, ka tad, ja dalībvalsts, kas piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, sistemātiski, neveicot patiesu pārbaudi, atsakās piešķirt bēgļa statusu pieteikuma iesniedzējiem, kuri tomēr atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai uz to pretendētu, un šie pieteikuma iesniedzēji pēc tam iesniedz jaunu patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī, šī pēdējā minētā var noraidīt pieteikumu, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, taču tieši pirmajai dalībvalstij ir jāatsāk uz bēgļa statusa iegūšanu vērstā procedūra (40).
122. Līdz ar to es sliecos dot priekšroku tādai Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkta interpretācijai, saskaņā ar kuru – uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas neesamības gadījumā – kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums atsākt izskatīt lietu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko attiecīgā persona jau ir iesniegusi (41). Šis pieteikums būtu jāuzskata par iesniegtu minētās direktīvas 6. panta nozīmē, un tam būtu jāpiemēro tās II nodaļā minētie principi un garantijas.
123. Šajā ziņā precizēšu, ka attiecībā uz pieteikuma jaunu izskatīšanu kompetentās valsts iestādes lēmumu atkal varēs pamatot ar nepieņemamības pamatu, ja vien tas nav pamats, kas izriet no Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkta, kas ir pretrunā Savienības tiesībām. Šis precizējums acīmredzami nav pretrunā Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punktā minētā uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pienākuma mērķim, jo iespējamais jaunais lēmums, kas ir pamatots ar kādu citu no šīs pašas direktīvas 33. panta 2. punktā minētajā sarakstā uzskaitītajiem nepieņemamības pamatiem, tostarp b) apakšpunktā minēto, nevarētu izslēgt prasītāju pamatlietās pieteikuma izskatīšanu pēc būtības, kas šajā gadījumā vienkārši ir atlikta, bet citos gadījumos hipotētiski jau ir veikta.
124. Jebkurā gadījumā, pat ja Tiesa pasludināmajā spriedumā uzskatītu, ka Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkta piemērošana nozīmē, ka attiecīgajām personām ir jāiesniedz jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, šo pieteikumu nevarētu kvalificēt kā “turpmāku pieteikumu” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta nozīmē, kā rezultātā būtu iespējams to atzīt par nepieņemamu saskaņā ar šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu (42). No Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktā paredzētās “turpmāka pieteikuma” definīcijas izriet, ka uz šo koncepciju balstītu nepieņemamības pamatu var piemērot tikai tad, ja par pirmo iesniegto pieteikumu ir pieņemts “galīgs lēmums” (43), kas, kā jau iepriekš ir norādīts, ir sinonīms jēdzienam “lēmums pēc būtības”. Ja pirmais pieteikums ir noraidīts, kā tas ir šajā lietā, ar lēmumu par nepieņemamību, jauno pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punktu, nevar kvalificēt kā “turpmāku pieteikumu” nolūkā piemērot minēto nepieņemamības pamatu.
125. Šo secinājumu it īpaši apstiprina Direktīvas 2013/32 40. panta 2. punkta formulējums, saskaņā ar kuru, lai pieņemtu lēmumu par “turpmāka pieteikuma” pieņemamību saskaņā ar šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, kompetentajai valsts iestādei sākotnējās izskatīšanas laikā ir jāpārbauda, vai ir konstatēti vai arī pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, “kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu [2011/95]”. Šis formulējums norāda uz to, ka, lai šāda kvalifikācija būtu pamatota, attiecīgo personu sākotnējam pieteikumam ir jābūt jau izskatītam un noraidītam pēc būtības (44).
126. Līdz ar to es ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts, pamatojoties uz nepieņemamības pamatu, kas saistīts ar “drošas tranzīta valsts” koncepciju, un ja šī tranzīta valsts neļauj pieteikuma iesniedzējiem ieceļot tās teritorijā, kompetentajai valsts iestādei – neatkarīgi no šī iemesla prettiesiskuma un ar to saistītajām sekām – ir pienākums pēc savas ierosmes atsākt patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūru un tā var – šādā kontekstā – piemērot Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā paredzētos nepieņemamības pamatus.
127. Turklāt, lai gan pierādītas atpakaļuzņemšanas pastāvēšana ir viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, lai pieņemtu lēmumu, kurš pamatots ar “pirmās patvēruma valsts” koncepciju, kas ir minēta Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta b) apakšpunktā, “drošas trešās valsts” īstenota uzņemšana vai atpakaļuzņemšana ir jāpārbauda tikai brīdī, kad tiek izpildīts lēmums, kurš balstīts uz tāda paša nosaukuma pamatu, kas minēts tās pašas direktīvas 33. panta 2. punkta c) apakšpunktā.
E. Par aizturēšanu
128. Tā kā otrās prejudiciālo jautājumu kategorijas analīze liek secināt, ka prasītāji pamatlietās bija jāuzskata par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma, ir jāizskata trešā prejudiciālo jautājumu kategorija, kurā visi jautājumi attiecas uz aizturēšanas problemātiku un ar kuriem – vismaz pirmajiem četriem – iesniedzējtiesa būtībā uzdod Tiesai jautājumu par pamatlietās aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvas 2013/32 26. pantu, lasot to kopsakarā ar Hartas 52. panta 3. punktu, un minētās direktīvas 43. pantu, kā arī Direktīvas 2013/33 8. un 9. pantu, jo ar minēto regulējumu tiek atļauts nelikumīgi aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju (45). No Ungārijas valdības apsvērumiem skaidri izriet, ka tā apstrīd Direktīvas 2013/32 43. panta piemērojamību šajā lietā, kas vispirms ir obligāti jāpārbauda.
1. Par Direktīvas 2013/32 43. panta piemērojamību
129. Pēc tam, kad Direktīvas 2013/32 38. apsvērumā ir pamatoti uzsvērts, ka daudzi starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek sagatavoti pie dalībvalsts robežas vai tās tranzīta zonā, pirms tiek pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja ieceļošanu, tajā ir noteikts, ka dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošināt pieņemamības un/vai rūpīgas izskatīšanas procedūras, kuru rezultātā būtu iespējams pieņemt lēmumus par šādiem pieteikumiem minētajās zonās skaidri noteiktos gadījumos.
130. Tieši tāds ir Direktīvas 2013/32 43. panta mērķis, kas sniedz dalībvalstīm iespēju paredzēt procedūras, kurās jāievēro šīs direktīvas II nodaļā paredzētie pamatprincipi un garantijas, kas tām ļauj lemt pie to robežas vai tranzīta zonās par:
– to pieteikumu pieņemamību saskaņā ar šīs direktīvas 33. pantu, kas sagatavoti šādās vietās, un/vai
– pieteikumu būtību, ja tiek piemērota Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punktā minētā procedūra.
131. Acīmredzami rūpējoties par to starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju likteni, kuri ir izmitināti struktūrās pie robežas vai tranzīta zonās, diemžēl apstākļos, kurus pārāk bieži raksturo liela nedrošība, Savienības likumdevējs Direktīvas 2013/32 43. panta 2. punktā ir noteicis īsu četru nedēļu termiņu, lai dalībvalstis varētu pieņemt lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību vai būtību, un ir noteicis šī termiņa neievērošanas sekas, proti, šo pieteikuma iesniedzēju tiesības ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, lai viņu pieteikums tiktu izskatīts saskaņā ar citām direktīvas tiesību normām.
132. Ungārijas valdība apgalvo, ka prasītāju pamatlietās starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūra nav robežprocedūra Direktīvas 2013/32 43. panta izpratnē, kuram tātad šajā lietā nav nozīmes, un tā atbilst vispārējās patvēruma procedūras noteikumiem saskaņā ar Direktīvu 2013/32, un vienīgā atšķirība esot tā, ka procedūra ir īstenota tranzīta zonā, kas atrodas pie robežas un kas ir noteikta par dzīvesvietu uz atbilstošo periodu.
133. Ir skaidrs, ka prasītājiem pamatlietās tika piemēroti Ungārijas tiesību noteikumi, kas ieviesti pēc 2017. gada Likuma XX stāšanās spēkā, ar kuru Likumā par patvēruma tiesībām tika ieviesti būtiski grozījumi un it sevišķi īpašas atkāpes procedūras krīzes situācijā, ko izraisījusi masveida imigrācija. Tādējādi ar Likuma par patvēruma tiesībām 80./I panta i) punktu, kā arī ar Valsts robežas likuma 15./A panta 2.bis punktu netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu piemērošana, ar kurām tādam patvēruma meklētājam, kurš atrodas tranzīta zonā, ir atļauts ieceļot Ungārijas teritorijā, ja kopš viņa pieteikuma iesniegšanas ir pagājušas četras nedēļas, un ar kurām patvēruma jomā kompetentajai valsts iestādei ir noteikts pienākums īstenot procedūru saskaņā ar vispārējiem noteikumiem.
134. Pašam apgalvojumam par attiecīgo valsts tiesību īpašo raksturu, kas paredz tā sauktās Direktīvas 2013/32 “vispārējās” procedūras noteikumu piemērošanu tādu migrantu starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas uzņemti pierobežas struktūrās, nav nozīmes. Manuprāt, Direktīvas 2013/32 43. panta piemērojamību nevar lietderīgi apstrīdēt, izmantojot uz īpašiem apstākļiem balstītu un apzināti neviennozīmīgu argumentāciju.
135. Jāuzsver, ka Savienības likumdevējs ir sniedzis dalībvalstīm iespēju izvietot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus pie to robežām un turpat izskatīt iesniegtos pieteikumus īsā termiņā bez ierobežojumiem attiecībā uz pieņemamības vērtējumu, bet ierobežotas kompetences ietvaros, proti, Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punktā uzskaitītajos gadījumos, lai izvērtētu pieteikumu pēc būtības. Tādējādi šīs direktīvas 43. pantā ir definēts tiesiskais režīms, kas veido nedalāmu veselumu un ļauj dalībvalstīm izmantot robežprocedūras tikai tad, ja tās ievēro tajā noteiktos nosacījumus un garantijas, un tas ir pretrunā veidam, kā Ungārijas valdība interpretē šo režīmu, izvēloties tikai sev tīkamākās opcijas (à la carte), kas tai būtībā ļauj īstenot šādas procedūras, neievērojot to regulējumu.
136. Šajā gadījumā ir svarīgi pievērsties kompetento valsts iestāžu īstenotās procedūras realitātei un, precīzāk, tās teritorialitātei, kas ir pamatelements, lai noteiktu tās kvalifikāciju, ņemot vērā Direktīvas 2013/32 43. pantu. Šajā sakarā ir skaidrs, ka:
– prasītāju pamatlietās starptautiskās aizsardzības pieteikumi tika iesniegti Reskes tranzīta zonā, piemērojot Likuma par patvēruma tiesībām 80./J panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka ikviens patvēruma pieteikums ir jāiesniedz personīgi valsts kompetentajā iestādē un tikai tranzīta zonā, atskaitot izņēmumus;
– kompetentā valsts iestāde noteica prasītāju pamatlietās dzīvesvietu Reskes tranzīta zonā saskaņā ar Likuma par patvēruma tiesībām 80./J panta 5. punktu, kurā ir paredzēts, ka minētā iestāde patvēruma meklētājam nosaka tranzīta zonu kā viņa uzturēšanās vietu līdz brīdim, kad pārsūtīšanas rīkojums saskaņā ar Dublinas regulu (46) vai lēmums, kas vairs nav pārsūdzams, būs kļuvis izpildāms;
– visa patvēruma procedūra notika tranzīta zonas iekšienē, tostarp lēmuma par prasītāju pamatlietās starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību paziņošana, un prasītāji nevienu brīdi nav bijuši ārpus minētās zonas.
137. Ņemot vērā šos konkrētos un objektīvos elementus, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka prasītāju pamatlietās iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūra ietilpst Direktīvas 2013/32 43. panta piemērošanas jomā.
2. Par Direktīvas 2013/32 43. panta piemērošanu
138. Jākonstatē, ka no pirmo četru prejudiciālo jautājumu formulējuma izriet, ka iesniedzējtiesa katrā no tiem atsaucas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzturēšanos tranzīta zonā, kura pārsniedz četras nedēļas, kas savukārt ir maksimālais Direktīvas 2013/32 43. pantā paredzētās patvēruma procedūras ilgums.
139. Attiecīgo prejudiciālo jautājumu precīzās nozīmes noteikšana, manuprāt, rada grūtības saprast saikni, ko iesniedzējtiesa saskata starp četru nedēļu termiņa pārsniegšanu un “aizturēšanas” jēdzienu, kas Direktīvas 2013/33 2. panta h) punktā ir definēta kā dalībvalsts veikta pieteikuma iesniedzēja ieslodzīšana noteiktā vietā, kur pieteikuma iesniedzējam ir liegta pārvietošanās brīvība. Minēto jautājumu formulējums, kā arī ar tiem saistītie iesniedzējtiesas apsvērumi liek domāt, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju izmitināšana tranzīta zonā ilgāk par četrām nedēļām ir aizturēšana, ņemot vērā šīs zonas iezīmes.
140. Lai arī Direktīvas 2013/33 10. panta 5. punktā un 11. panta 6. punktā ir norādīts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var aizturēt robežpostenī vai tranzīta zonā, man šķiet, ka uz robežprocedūru un aizturēšanas procedūru norisi attiecas atšķirīgi tiesiskie režīmi. Tas, ka ar Direktīvas 2013/32 43. panta 2. punktu ir atļauta pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās tranzīta zonā četras nedēļas, lai pabeigtu viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, nenozīmē, ka nākamajā dienā pēc minētā termiņa beigām, nepieņemot lēmumu par pieteikumu, pieteikuma iesniedzēja, kas joprojām atrodas šajā zonā, situāciju var pielīdzināt aizturētas personas situācijai. Tomēr, lai gan Direktīvas 2013/32 43. panta 2. punktā paredzētā četru nedēļu termiņa pārsniegšana nav nepieciešams un – vēl jo mazāk – pietiekams nosacījums, lai konstatētu tāda pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu, kurš tiek izmitināts tranzīta zonā, šim apstāklim ir zināma nozīme, novērtējot ieinteresētās personas situāciju kopumā, lai to kvalificētu par aizturēšanu.
141. Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja turēšana tranzīta zonā ilgāk par četrām nedēļām (47) un ar to saistītā viņa tiesību ieceļot Ungārijas teritorijā liegšana, kas ir atļauta ar valsts tiesisko regulējumu, raksturo attiecīgās personas pārvietošanās brīvības ierobežojumu, kurš apvienojumā ar izmitināšanas nosacījumiem minētajā zonā, kas tiks izvērtēti turpmāk, sekmē šādas situācijas kvalificēšanu par faktisku aizturēšanu.
142. Visbeidzot, piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma, kas atbilst masveida imigrācijas izraisītai krīzes situācijai, saderības pārbaude nozīmē, ka tas ir jāanalizē, ņemot vērā Direktīvas 2013/32 43. panta 3. punktu, kurā ir paredzētas sekas īpašai situācijai, kad ierodas liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumus pie robežas vai tranzīta zonā. Tādējādi Direktīvas 2013/32 43. panta 3. punktā ir precizēts, ka tad, ja šis pieplūdums šī panta 1. punkta noteikumu piemērošanu praksē padara neiespējamu, attiecīgās procedūras var arī tikt piemērotas, ja un kamēr šie trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki ir izmitināti vietās, kas atrodas netālu no robežas vai tranzīta zonas.
143. Citiem vārdiem sakot, iepriekš aprakstītajā situācijā dalībvalstis var teritoriāli paplašināt robežprocedūras piemērošanu un to īstenot vietās, kas atrodas netālu no robežas vai tranzīta zonas, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzēji tur tiek izmitināti normālos apstākļos un tik ilgi, kamēr pieteikuma iesniedzēji tur uzturas. Ar Direktīvas 2013/32 43. panta 3. punktu, kurā ir atsauce tikai uz minētā panta 1. punktu, dalībvalstīm nav atļauts pagarināt četras nedēļas ilgo procedūras termiņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri izmitināti netālu no robežas vai netālu no tranzīta zonas un kuriem tiek piemērota robežprocedūra. Pretēja interpretācija nozīmētu, ka ir jāatzīst, ka robežprocedūrai nav laika ierobežojuma, un tas, manā ieskatā, ir neiedomājami.
144. Pat pieņemot, ka Ungārija pierāda masveida imigrācijas izraisītās krīzes situācijas pastāvēšanu un atkārtošanos, ar ko ir pamatots tās tiesiskais regulējums patvēruma jomā, kas ietver atkāpes, tas jebkurā gadījumā nav saderīgs ar Direktīvas 2013/32 43. panta 3. punktu, jo tas ļauj izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus pēc būtības gadījumos, kas neaprobežojas tikai ar tiem, kuri uzskaitīti šīs direktīvas 31. panta 8. punktā, un tajā nav paredzēta pieteikuma iesniedzēju izmitināšana parasti ārpus tranzīta zonas.
3. Par izmitināšanu tranzīta zonā
145. Ar trešā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai izmitināšana tranzīta zonā apstākļos, kas ir analogi šīs lietas apstākļiem, ir jākvalificē par “aizturēšanu” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta, lasot to kopsakarā ar Hartas 6. pantu un 52. panta 3. punktu, izpratnē.
a) Par analīzes atbilstošajām tiesību normām
146. Vispirms ir jāatgādina, ka savā spriedumā Ilias un Ahmed pret Ungāriju (48) Eiropas Cilvēktiesību tiesas virspalāta nesen ir lēmusi par to, vai divu trešo valstu valstspiederīgo izmitināšana Reskes tranzīta zonā ir brīvības atņemšana ECPAK 5. panta (“Tiesības uz brīvību un drošību”) piemērošanas nolūkā, un tā nonāca pie noraidoša secinājuma.
147. Ungārijas valdība uz šo spriedumu atsaucas apsvērumos, ko tā iesniedza šajā tiesvedībā, lai pamatotu savu argumentu, ka uz prasītāju pamatlietās situāciju neattiecas “aizturēšana” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta nozīmē. Šķiet, tā uzskata – ja prasītāju pamatlietās izmitināšana tranzīta zonā nav brīvības atņemšana ECPAK 5. panta nozīmē, ir pats par sevi saprotams, ka to nevar arī uzskatīt par “aizturēšanu”, jo šis otrais jēdziens ietver ideju, ka pastāv brīvības atņemšana Hartas 6. panta nozīmē.
148. Ir skaidrs, ka ECPAK 5. pants atbilst Hartas 6. pantam un ka Hartas 52. panta 3. punktā ir prasīts, lai tajā nostiprinātās tiesības, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, tiktu interpretētas tādējādi, ka tām ir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK noteiktajām tiesībām, kas, manuprāt, ir Ungārijas argumenta pamatā. Tomēr jānorāda, kā Tiesa to ir vairākkārt atgādinājusi, ka ECPAK, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments (49) un tādējādi Hartas 52. panta 3. punktā izvirzītais saskaņotības mērķis nevar ietekmēt negatīvi Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju (50).
149. Tādējādi šķiet, ka Tiesai ir pilnvaras interpretēt Hartas normas autonomi, jo tās ir vienīgās, kas ir piemērojamas Savienības tiesību jomā. Tādējādi Tiesa var neatsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un veikt prejudiciālo jautājumu pārbaudi, ņemot vērā Hartu, ar nosacījumu, ka tās sniegtā interpretācija par Hartā noteiktajām tiesībām, kuru saturs ir līdzīgs ECPAK ierakstītajām tiesībām, noved pie augstāka aizsardzības līmeņa nekā ECPAK garantētais (51).
150. Es aicinu Tiesu šajā lietā ieņemt šādu nostāju. Precīzāk, es uzskatu, ka Tiesai būtu jāizvērtē jautājums par to, vai prasītāju pamatlietās izmitināšana Reskes tranzīta zonā ir jākvalificē kā “aizturēšana” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē, ņemot vērā tikai Hartas 6. pantu, saskaņā ar kuru – jāatgādina – “ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību”.
151. Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/33 35. apsvērumu tā “respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti [Hartā]”, un tas nozīmē, ka no Hartas 6. panta izrietošās tiesību uz brīvību aizsardzības prasības ir jāuzskata par iekļautām jēdziena “aizturēšana” definīcijā, kas minēta Direktīvas 2013/33 2. panta h) punktā. Līdz ar to aizturēšanas pastāvēšana šajā lietā ir jānosaka, vienīgi izvērtējot šīs definīcijas elementus.
152. Saskaņā ar Direktīvas 2013/33 2. panta h) punktu “aizturēšana” ir “dalībvalsts veikta pieteikuma iesniedzēja ieslodzīšana noteiktā vietā, kur pieteikuma iesniedzējam vai iesniedzējai ir liegta pārvietošanās brīvība”.
153. No šādas definīcijas izriet, ka, lai noteiktu, vai konkrēta pasākuma rezultātā patvēruma meklētāji, uz kuriem šis pasākums attiecas, tiek aizturēti, pirmkārt, ir jāuzdod jautājums par to, vai izmitināšanas vieta, kas viņiem ir piešķirta, ir tāda, ka viņi ir ieslodzīti, proti, nošķirti no ārējās pasaules, turēti “stingri norobežotā vai ierobežotā perimetrā” saskaņā ar terminoloģiju, kas izmantota Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā Rec(2003)5 dalībvalstīm par patvēruma meklētāju aizturēšanas pasākumiem, ko Komisija ir skaidri ņēmusi vērā savā priekšlikumā attiecībā uz Direktīvu 2013/33 (52).
154. Manuprāt, šāda interpretācija ir pamatota, ņemot vērā prasību par jēdziena “aizturēšana” definīcijas saskaņotību ar tām, kas attiecas uz patvēruma meklētāju pārvietošanās brīvības ierobežojumiem, kuri paredzēti Direktīvas 2013/33 7. panta 1.–3. punktā. Proti, saskaņā ar šīm pēdējām minētajām tiesību normām šādu ierobežojumu piemērošanas sekas ir “apgabala” vai “dzīvesvietas” piešķiršana šiem pieteikuma iesniedzējiem – šie termini neapšaubāmi ir atsauce uz valsts teritorijas daļām, kas ir ievērojami plašākas nekā “noteikta vieta”, uz kuru ir atsauce jēdziena “aizturēšana” definīcijā.
155. Otrkārt, jēdziena “aizturēšana” definīcija noteic, ka ir jāpārbauda, vai patvēruma meklētājiem ir liegta pārvietošanās brīvība viņiem noteiktajā izmitināšanas vietā. Attiecībā uz šo pieteikuma iesniedzēju pārvietošanās brīvības iekšējo mērogu es uzskatu, ka brīvības atņemšanas pastāvēšana ir atkarīga no minētajiem pieteikuma iesniedzējiem konkrēti noteikto ierobežojumu šīs izmitināšanas vietas iekšienē veida un līmeņa (53). Lai to izvērtētu, ir jāpārbauda attiecīgie noteikumi, kas reglamentē viņiem noteikto tiesību īstenošanas nosacījumus, kā arī – vai tiek ievēroti pienākumi, kas viņiem ir jāpilda. Attiecībā uz šīs brīvības ārējo mērogu brīvības atņemšanas pastāvēšana, manuprāt, ir atkarīga no jautājuma par to, vai patvēruma meklētājiem ir reāla, nevis tikai teorētiska iespēja pēc savas gribas pamest savu izmitināšanas vietu. Manuprāt, tas nozīmē visaptveroši izvērtēt visus faktiskos un juridiskos apstākļus, kas var ietekmēt attiecīgo patvēruma meklētāju izvēli.
156. Tā kā kritēriji, kas ļauj noteikt, vai patvēruma meklētāji ir “aizturēti” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē, ir identificēti, tie ir jāpiemēro prasītāju pamatlietās situācijai.
b) Piemērošana konkrētajā lietā
157. Šajā stadijā ir nepieciešams metodoloģisks precizējums. Ņemot vērā nozīmi, kāda šajā analīzē ir jāpiešķir tam, ka attiecībā uz prasītājiem pamatlietās katrā no apvienotajām lietām pašlaik ir pieņemts atgriešanas un izraidīšanas lēmums, es nošķiršu minēto prasītāju situāciju pirms un pēc šī lēmuma pieņemšanas.
1) Par aizturēšanas pastāvēšanu pirms atgriešanas un izraidīšanas lēmuma pieņemšanas
158. Pirmais laikposms sākās ar 2019. gada 5. februāra (vai 2018. gada 5. decembra) lēmumu, kas tika pieņemts pēc patvēruma pieteikumu iesniegšanas, ar kuru patvēruma jautājumos kompetentā iestāde noteica Reskes tranzīta zonu un, konkrēti, šīs zonas patvēruma meklētājiem atvēlēto sektoru par prasītāju pamatlietās obligāto izmitināšanas vietu.
159. Vispirms ir jāuzdod jautājums, vai šī lēmuma rezultātā prasītāji tika izolēti no ārpasaules.
160. Iesniedzējtiesa norāda, ka Reskes tranzīta zonu aptver augsta sēta un tā ir apjozta ar dzeloņstieplēm. Tās iekšienē ir izveidoti dažādi sektori. Es uzskatu, ka, lai atbildētu uz iepriekšējā punktā uzdoto jautājumu, ir jāņem vērā tranzīta zonas sektora, kurā šie prasītāji uzturējās, platība, nevis visas šīs zonas platība. Proti, ikviens no šiem sektoriem ir nodalīts no pārējiem sektoriem ar žogu, un, lai dotos uz citiem sektoriem, no tā var izkļūt tikai ļoti reti. Nav nekādu šaubu, ka uz sektoru, kas Reskes tranzīta zonā ir atvēlēts patvēruma meklētājiem un kas ir tikai daļa no Reskes tranzīta zonas, patiešām attiecas jēdziens “noteikta vieta” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē vai “norobežots vai ierobežots perimetrs”, kurā dzīvo personas, kas fiziski ir nošķirtas no ārējās pasaules (54), tādējādi būdamas izolētas.
161. Līdz ar to ir jānosaka, vai prasītājiem bija liegta pārvietošanās brīvība šajā sektorā.
162. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir sniegti vairāki šajā ziņā nozīmīgi elementi. Pirmkārt, prasītāji pamatlietās uzturas metāla konteinerā, kura platība nav lielāka par 13 m2. Otrkārt, viņiem ir ļoti ierobežota iespēja doties uz citu tranzīta zonas sektoru (divas reizes nedēļā apmēram uz vienu stundu). Treškārt, papildus šai iespējai šiem prasītājiem ir tiesības atstāt patvēruma meklētājiem atvēlēto sektoru tikai tad, ja viņu klātbūtne ir nepieciešama, lai veiktu uz viņiem attiecošās procesuālās darbības, vai kad viņi dodas uz kādām vietām – policistu vai bruņotu apsargu eskortēti, lai veiktu medicīnisko izmeklēšanu vai saņemtu medicīnisko aprūpi. Ceturtkārt, minētie prasītāji var sazināties ar personām no ārpuses, tostarp saviem advokātiem, tikai pēc iepriekšējas atļaujas saņemšanas – īpaši tam atvēlētā vietā tranzīta zonā, uz kuru viņi tiek nogādāti ar policijas eskortu. Piektkārt, iesniedzējtiesas nolēmums liek arī nojaust, ka viņu pārvietošanās tiek pastāvīgi uzraudzīta, jo tranzīta zonā, kā arī žoga tuvā apkārtnē atrodas policisti vai bruņoti apsargi.
163. Es uzskatu, ka šis elementu kopums liecina par to, ka patvēruma meklētāju pārvietošanās brīvība ir ierobežota tik lielā mērā, ka šī situācija kļūst salīdzināma ar gandrīz parastu cietuma režīmu, un tādējādi pamato secinājumu, ka prasītājiem pamatlietās tika liegta šī [pārvietošanās] brīvība visu viņu izmitināšanas laiku Reskes tranzīta zonas sektorā, kas ir atvēlēts patvēruma meklētājiem.
164. Manuprāt, šo secinājumu neatspēko elementi, kurus Ungārija ir norādījusi vēlāk savos apsvērumos. Proti, ir jākonstatē, ka ne materiālo vajadzību apmierināšanai, kas saistītas ar pienācīgiem ikdienas dzīves apstākļiem, piemēram, nodrošinot katrai personai gultu, aizslēdzamu skapi vai mikroviļņu krāsnis, ne brīvā laika aktivitāšu organizēšanai, ne skolas mācību vielas apguves nodrošināšanai bērniem nav tiešas ietekmes uz tur izmitināto patvēruma meklētāju pārvietošanās brīvību. Tāpat sociālo darbinieku un psihologu klātbūtnei uz vietas nav nekādas ietekmes.
165. Attiecībā uz prasītāju pamatlietās “reālu” iespēju pēc savas gribas pamest Reskes tranzīta zonu Ungārijas valdība savos apsvērumos pauž pārliecību, ka šāda iespēja pastāv, jo nekas viņiem neliedzot pēc savas iniciatīvas pamest šo zonu, ja viņi to vēlas.
166. Ir pamats uzskatīt, ka brīvprātīgas izceļošanas iespējas reālistiskais raksturs ir jāizvērtē, ņemot vērā patvēruma meklētāju konkrēto situāciju. No šāda viedokļa raugoties, man šķiet, ka šāds [reālistisks] raksturs nepastāv, jo tranzīta zonas pamešana noteikti nozīmētu atteikšanos no iespējas saņemt lūgto starptautisko aizsardzību. Direktīvas 2013/32 27. un 28. pantā ir paredzēts, ka pieteikuma skaidras vai netiešas atsaukšanas gadījumā vai atteikšanās no pieteikuma gadījumā kompetentā valsts iestāde pieņem lēmumu vai nu pārtraukt pieteikuma izskatīšanu, vai noraidīt pieteikumu. Pat ja kompetentajai valsts iestādei patvēruma meklētāja izceļošanas gadījumā teorētiski būtu iespēja pieņemt lēmumu, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, man šķiet ļoti iespējams vai pat noteikti, ka šāds lēmums nebūtu viņam labvēlīgs. Šādos apstākļos es uzskatu, ka neviens patvēruma meklētājs nevar brīvprātīgi pamest tranzīta zonu.
167. Pragmatiska un reālistiska pieeja brīvprātīgai tranzīta zonas pamešanai nozīmē uzdot jautājumu par migranta pārvietošanās brīvību ārpus minētās zonas. Vai var iedomāties, ka migrants, kurš pamet tranzīta zonas instalācijas, pēkšņi ir pamests viens likteņa varā un var brīvi pārvietoties? Atbilde noteikti ir noraidoša.
168. No Ungārijas valdības apsvērumiem izriet, ka attiecīgā persona nevarēs ieceļot Ungārijā, jo tai nav atļaujas ieceļot un uzturēties valsts teritorijā. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar Valsts robežas likuma 5. panta 1.ter punktu Ungārijas policija masveida imigrācijas izraisītā krīzes situācijā var apturēt ārvalstniekus, kuri nelikumīgi uzturas visā valsts teritorijā, un tos eskortēt līdz tuvākajam robežpunktam, izņemot gadījumu, ja ir aizdomas par pārkāpumu. Attiecīgajam migrantam nav citas alternatīvas kā vien doties Serbijas virzienā, proti, atgriezties vietā, no kuras viņš ir ieradies, kontekstā, kurš ir pilns neskaidrību attiecībā uz atļauju ieceļot Serbijas teritorijā, kā arī viņa situācijas likumību un attieksmi, ko viņam uz vietas izrādīs par imigrācijas kontroli atbildīgās iestādes. Tādā gadījumā viņam faktiski būtu divas iespējas. Pirmā nozīmētu šķērsot Serbijas un Ungārijas robežu robežšķērsošanas punktā noteiktajā darba laikā, kā tas ir noteikts Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punktā (55), kas – bez šaubām – izraisītu to, ka kompetentās Serbijas iestādes atteiktu ieceļošanu (vai atpakaļuzņemšanu), jo Serbijas Republika nepiekrīt uzņemt migrantus no Ungārijas tranzīta zonām, pamatojot, ka, Serbijas Republikas ieskatā, viņi ir likumīgi ieceļojuši Ungārijas teritorijā saskaņā ar atpakaļuzņemšanas nolīguma 3. panta 1. punkta interpretāciju. Otrā iespēja nozīmētu šķērsot minēto robežu, pārkāpjot Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 1. punktu, un tādā gadījumā viņa nelikumīgā uzturēšanās Serbijā viņam, visticamāk, izraisītu krimināltiesiska rakstura sankcijas, jo Serbijas Republikas ieturētā represīvā nostāja attiecībā uz nelikumīgu robežšķērsošanu ir labi dokumentēta (56). Vai tiešām pastāv reāla iespēja, ka šis migrants brīvi pamet tranzīta zonu, lai dotos uz Serbiju? Tas ir ļoti apšaubāmi (57).
169. Ņemot vērā noraidošo atbildi, ko es ierosinu attiecībā uz viņu brīvību pamest Reskes tranzīta zonu, lai dotos uz uzņemošo valsti vai uz citu valsti, es uzskatu, ka var uzskatīt, ka prasītājiem pamatlietās tiešām bija liegta pārvietošanās brīvība laikposmā, kamēr viņi uzturējās minētajā zonā pirms atgriešanas un izraidīšanas lēmuma pieņemšanas.
170. Tādēļ es ierosinu Tiesai secināt, ka laikposmā no 2019. gada 5. februāra (vai attiecīgi no 2018. gada 5. decembra) līdz 2019. gada 25. aprīlim (vai attiecīgi 2019. gada 12. februārim) šie prasītāji tika “aizturēti” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē.
2) Par aizturēšanas pastāvēšanu pēc atgriešanas un izraidīšanas lēmuma pieņemšanas
171. Otrais laikposms, kas sākās atgriešanas un izraidīšanas lēmuma pieņemšanas brīdī un turpinās līdz šim, ir iedalāms divos atšķirīgos laika segmentos. Prasītāji pamatlietās turpināja būt izmitināti Reskes tranzīta zonas patvēruma meklētājiem atvēlētajā sektorā pēc šī lēmuma pieņemšanas līdz pat 2019. gada 17. maijam (lieta C‑924/19) vai 2019. gada 27. martam (lieta C‑925/19), kas ir datumi, kuros kompetentā valsts iestāde prasītājiem pamatlietās uzlika pienākumu uzturēties šīs tranzīta zonas ārvalstnieku sektorā. Šī notikumu secība neietekmē atbildi, kas sniedzama uz attiecīgo prejudiciālo jautājumu.
172. To pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti attiecībā uz patvēruma meklētājiem atvēlēto sektoru, ārvalstnieku sektors arī ir jākvalificē kā aizturēšanas vieta Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē.
173. Attiecībā uz pārvietošanās brīvības liegšanu prasītājiem pamatlietās viņiem piešķirtajā izmitināšanas vietā, ņemot vērā visu attiecīgo personu tiesas sēdē sniegtos precizējumus, man šķiet acīmredzams, ka tad, ja šiem prasītājiem nav šādas brīvības patvēruma meklētājiem atvēlētajā sektorā, viņiem tā ir liegta arī ārvalstnieku sektorā, jo ierobežojumi, kas pastāv šajā otrajā minētajā sektorā, ir tādi paši kā tie, kas tiek piemēroti pirmajā minētajā sektorā. Šajā ziņā ir jāpiemin, ka Ungārija valdība – papildus šo secinājumu 162. punktā minētajiem elementiem – norāda, ka pastāv videonovērošanas sistēma, ar kuru tiek novēroti visi ārvalstnieki, izslēdzot tikai daļu no koplietošanas platības, labierīcības un dzīvošanai izmantojamo metāla konteineru iekšpusi.
174. Attiecībā uz jautājumu, vai prasītājiem pamatlietās ir reāla iespēja brīvprātīgi pamest Reskes tranzīta zonu, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka atbildei ir jābūt noraidošai. Tieši šajā analīzes stadijā izšķiroša nozīme ir apstāklim, ka 2019. gada 25. aprīlī (vai attiecīgi 2019. gada 12. februārī) attiecībā uz prasītājiem pamatlietās tika pieņemts atgriešanas un izraidīšanas lēmums.
175. Nav nozīmes tam, ka izraidīšanas galamērķa valsts, kas sākotnēji bija Serbija, tika mainīta ar kompetentās valsts iestādes 2019. gada 3. jūnijā (vai attiecīgi 2019. gada 17. aprīlī) pieņemto lēmumu, saskaņā ar kuru prasītāju pamatlietās izraidīšana bija jāveic uz prasītāju izcelsmes valstīm, proti, uz Afganistānu vai Irānu. Šajā lietā nozīme ir tikai tam, ka attiecībā uz viņiem tika pieņemts atgriešanas un izraidīšanas lēmums.
176. Tā kā šāds lēmums rada juridisku atgriešanās pienākumu trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem tas attiecas (58), šo prasītāju izceļošana pēc savas gribas no Reskes tranzīta zonas nevar tikt apsvērta. Precīzāk, minētie prasītāji var likumīgi pamest šādu tranzīta zonu tikai tad, ja Ungārijas iestādes veic visas nepieciešamās procesuālās darbības viņu izraidīšanai, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punktā.
177. Ungārijas valdības argumentācija man nešķiet visai skaidra, jo tā vienlaikus norāda uz faktu, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie, attiecībā uz kuriem tika pieņemts atgriešanas lēmums, norādot kā galamērķa valsti Serbiju, “būtu varējuši brīvi pamest tranzīta zonu”, bet “viņi izvēlējās palikt” tajā, un uz apstākli, ka ieinteresētās personas “neievēroja pienākumu pamest tranzīta zonu, kas tām bija noteikts ar kompetentās iestādes pieņemto sākotnējo atgriešanas lēmumu”. Šajā ziņā jānorāda, ka iesniedzējtiesas nolēmumā ir skaidri izklāstīts, ka attiecībā uz prasītājiem pamatlietās tika pieņemts atgriešanas un izraidīšanas lēmums, kā galamērķa valsti norādot Serbijas Republiku, un tādējādi minēto prasītāju fiziskā izvešana bija jāveic ar eskortu, kas ir raksturīgi piespiedu izraidīšanai. Kad Serbija atteicās uzņemt atpakaļ prasītājus pamatlietās, kompetentā valsts iestāde izvēlējās tādu pašu risinājumu, norādot kā galamērķi Afganistānu un Irānu, ņemot vērā prasītāju pamatlietās valstspiederību. Tātad runa nekādā ziņā nav par hipotēzi, kad atgriešanas lēmums ir pieņemts, nosakot termiņu brīvprātīgai izceļošanai Direktīvas 2008/115 7. panta izpratnē. Atbildīgās valsts iestādes noteikta izraidīšana ir absolūti nesaderīga ar ideju par prasītāju pamatlietās brīvprātīgu izceļošanu.
178. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai secināt, ka kopš 2019. gada 25. aprīļa vai 2019. gada 12. februāra šie prasītāji bija “aizturēti” Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē.
179. Šāda šīs tiesību normas interpretācija, uzskatot, ka tā ietver no Hartas 6. panta izrietošās prasības saskaņā ar Direktīvas 2013/33 35. apsvērumu, var nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni nekā ECPAK garantētais aizsardzības līmenis ECPAK 5. panta interpretācijas ietvaros un tādējādi atbilst Hartas 52. panta 3. punkta pēdējā teikumā ietvertajai prasībai.
4. Par aizturēšanas likumību
180. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāji pamatlietās, kuri ir jāuzskata par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma, laikā, kamēr viņi uzturējās Reskes tranzīta zonā, bija aizturēti. Trešā jautājuma d) daļā iesniedzējtiesa būtībā uzdod Tiesai jautājumu par šīs aizturēšanas likumību, ņemot vērā, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 26. pantu un Direktīvas 2013/33 8. pantu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji noteiktos apstākļos var tikt aizturēti.
181. Konstatācija par prasītāju pamatlietās faktiskas aizturēšanas pastāvēšanu pēc definīcijas nozīmē, ka šīs direktīvas 8.–11. pantā noteiktais tiesiskais režīms, kas raksturo šo pasākumu, nav ticis ievērots. Kā uzsver iesniedzējtiesa, šajā lietā nav izpildīts pirmais būtiskais posms, proti, aizturēšanas rīkojuma pieņemšana pienācīgā veidā, kas noteikta Direktīvas 2013/33 9. panta 2. punktā. Šajā ziņā man šķiet, ka nav vienkārši konstatēt, vai pastāv pasākums, kas ir līdzvērtīgs skaidram rīkojumam par aizturēšanu, kas šajā gadījumā ir akts, ar kuru prasītāju pamatlietās dzīvesvieta ir noteikta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju sektorā, vai akts, ar kuru viņiem ir noteikts pienākums uzturēties tranzīta zonas ārvalstnieku sektorā, lai gan Ungārijas valdības nostāja vienmēr ir bijusi apstrīdēt to, ka ieinteresētās personas vispār ir tikušas aizturētas (59).
182. Tādējādi nav ne apgalvots, ne a fortiori pierādīts, ka i) pastāv individuāls iepriekšējs vērtējums par alternatīvu risinājumu iespējamo īstenošanu, ii) tika pieņemts aizturēšanas rīkojums, kurā ir norādīti Direktīvas 2013/33 8. pantā minētie faktiskie un tiesiskie iemesli, kuri to pamato, iii) pieteikuma iesniedzēji ir informēti pieteikuma iesniedzējiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, pirmkārt, par aizturēšanas iemesliem un par valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma pārsūdzēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību un, otrkārt, ka viņiem ir sniegta informācija, kurā tiek izskaidroti noteikumi, kas tiek piemēroti aizturēšanas iestādē, un izklāstītas viņu tiesības un pienākumi.
183. Attiecībā uz nelikumības iemesliem iesniedzējtiesa norāda uz aizturēšanas ilguma nenoteiktību un to, ka tās beigu termiņš nav precizēts. Šajā ziņā Direktīvas 2013/33 9. panta nepārprotamais formulējums man šķiet pretrunā šai pieejai, jo tajā ir vienīgi precizēts, ka aizturēšanas ilgumam ir jābūt “cik iespējams īsam”, nenorādot maksimālo ilgumu.
184. Trešā jautājuma c) daļā iesniedzējtiesa arī jautā Tiesai, vai ar iepriekš minētās direktīvas 8. pantu netiek pieļauts, ka patvēruma meklētāju aizturēšana notiek tikai tādēļ, ka viņi nevar apmierināt savas vajadzības iztikas līdzekļu trūkuma dēļ. Var rasties jautājums par šāda jautājuma, kas attiecas uz aizturēšanas likumību, atbilstību, lai gan šajā ziņā nav formāli pieņemts neviens lēmums, pamatojoties uz Direktīvas 2013/33 8. un 9. pantu, un pamatlietu priekšmets nav prasība atcelt tādu tiesību aktu, kurā ir norādīti tiesiskie un faktiskie iemesli, kuru dēļ prasītāji pamatlietās ir aizturēti. Tikai šādā gadījumā būtu atbilstoši izvērtēt attiecīgā pamatojuma spēkā esamību, ņemot vērā šīs direktīvas 8. panta noteikumus.
185. Ja Tiesa šo specifisko jautājumu uzskatītu par pieņemamu, uz to būtu jāatbild apstiprinoši, jo šāds aizturēšanas pamats nav minēts Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā, kurā izsmeļoši ir uzskaitīti dažādi iemesli, kas var būt aizturēšanas pamatā.
186. Šādos apstākļos tiek ierosināts secināt, ka ar Direktīvas 2013/32 26. un 43. pantu, kā arī ar Direktīvas 2013/33 8. un 9. pantu netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj kompetentajai valsts iestādei pie robežas vai tranzīta zonā lemt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību vai būtību, izņemot Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punktā uzskaitītos gadījumus, termiņā, kas pārsniedz četras nedēļas, un liedzot pieteikuma iesniedzējiem viņu tiesības ieceļot valsts teritorijā, kas – apvienojumā ar tādiem izmitināšanas nosacījumiem tranzīta zonā, kas norāda uz izolāciju, un neiespējamību pamest šo zonu pēc savas gribas – raksturo faktisku aizturēšanu. Šī aizturēšana ir jākvalificē kā nelikumīga, jo tā neizriet no aizturēšanas rīkojuma, kurā būtu norādīti faktiskie un tiesiskie iemesli, kuri to pamato, pirms kura pieņemšanas ir veikts iepriekšējs individuāls vērtējums par alternatīvu risinājumu iespējamo īstenošanu, kuru papildina informācijas sniegšana pieteikuma iesniedzējiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, pirmkārt, par aizturēšanas iemesliem un par valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma pārsūdzēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību un, otrkārt, kurā tiek izskaidroti noteikumi, kas tiek piemēroti aizturēšanas iestādē, un izklāstītas viņu tiesības un pienākumi.
5. Par pagaidu pasākumiem
187. Vispirms ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesā ir iesniegta prasība sakarā ar bezdarbību, ar kuru prasītāji pamatlietā tai lūdz konstatēt, ka kompetentā valsts iestāde nav izpildījusi savus pienākumus, nepiešķirot viņiem uzturēšanās vietu ārpus Reskes tranzīta zonas. Šī administratīvā procesa ietvaros Ungārijas tiesībās, pēc iesniedzējtiesas domām, valsts tiesām nav piešķirtas pilnvaras kā pagaidu pasākumu pieņemt lēmumu par šādas vietas noteikšanu.
188. Ar trešā jautājuma e) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai, ja ir acīmredzams, ka ir notikusi nelikumīga aizturēšana, Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir jābūt iespējai noteikt šādus pagaidu pasākumus, lai kompetentajai valsts iestādei uzliktu pienākumu piešķirt attiecīgajiem patvēruma meklētājiem – līdz administratīvā procesa beigām – izmitināšanas vietu, kas atrodas ārpus tranzīta zonas un kas nav aizturēšanas vieta Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta nozīmē.
189. Ir jānorāda, ka spriedumā Factortame u.c. (60) Tiesa noteica, ka prasība nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbīgumu obligāti nozīmē, ka valsts tiesai, izskatot ar šīm tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas jāpieņem par tiesību pastāvēšanu, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām. Pēc tam Tiesa precizēja, ka absolūts aizliegums pieņemt pagaidu pasākumus neatkarīgi no lietas apstākļiem būtu pretrunā tiesībām uz pilnīgu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām (61), kas tagad ir noteiktas Hartas 47. pantā un kas dalībvalstīm ir jāgarantē saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro teikumu, un tas tostarp nozīmē, ka ir jāvar nodrošināt viņu pagaidu aizsardzību, ja tā ir nepieciešama galīgā nolēmuma pilnīgai efektivitātei (62).
190. Tādējādi šķiet, ka valsts tiesas kompetences – kas nav paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā – attiecībā uz pagaidu pasākumu noteikšanu atzīšana ir saistīta ar tādu tiesību nepieciešamo aizsardzību, kuru pamatā ir Savienības tiesības un kuru neievērošana tiek apgalvota minētajā tiesā. Taču šajā lietā iesniedzējtiesa skaidri nenorāda prasītāju pamatlietās tiesības, kuras esot pārkāptas, kas savukārt pamato tās iesaistīšanos, pirms tiek pieņemts lēmums pēc būtības par prasību sakarā ar bezdarbību, lai nodrošinātu šī lēmuma efektivitāti.
191. Es savukārt uzskatu, ka attiecīgās tiesības varētu izrietēt no Direktīvas 2013/33 9. panta. Šīs tiesību normas, ar kuru dalībvalstīm ir noteikts pienākums īstenot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanas juridisko pārskatīšanu ex officio vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, 3. punkta otrajā daļā ir paredzētas tiesas konstatējuma par šādas aizturēšanas nelikumību obligātas sekas, proti, attiecīgā pieteikuma iesniedzēja tūlītēja atbrīvošana. Sekas, kas izriet no šī dalībvalstīm uzliktā pienākuma, noteikti ir tāda paša satura tiesības minētajam pieteikuma iesniedzējam. Šajā ziņā ir jānorāda, ka iepriekš minētajā tiesību normā nav paredzēts, ka valsts tiesai jāpieņem pasākums, kas papildina atbrīvošanu un kas it īpaši būtu saistīts ar attiecīgās personas dzīvesvietas noteikšanu.
192. No Direktīvas 2013/33 7. panta izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji var brīvi pārvietoties viņus uzņēmušās dalībvalsts teritorijā vai apgabalā, kādu šī dalībvalsts viņiem šādam nolūkam noteikusi, un šī dalībvalsts var lemt par šo pieteikuma iesniedzēju dzīvesvietu saskaņā ar minētās tiesību normas 2. un 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šīs tiesību normas saturs, manuprāt, neliecina par patvēruma meklētāja tiesībām attiecībā uz viņa dzīvesvietas noteikšanu, kuru neievērošanu varētu apgalvot iesniedzējtiesā un tādējādi izraisīt pagaidu pasākumu noteikšanu, lai nodrošinātu pieņemamā tiesas nolēmuma efektivitāti.
193. Attiecībā uz tiesībām uz tūlītēju atbrīvošanu rodas jautājums, vai valsts tiesas iespēja noteikt pagaidu pasākumus ir nepieciešama, lai nodrošinātu galīgā lēmuma par prasītāju pamatlietās nelikumīgas aizturēšanas pastāvēšanu pilnīgu efektivitāti (63).
194. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānosaka, kā tas ir prasīts judikatūrā (64), vai no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izriet, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu – kaut vai pakārtoti – nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām.
195. Šajā ziņā jānorāda, ka tiesas sēdē gan prasītāji pamatlietās, gan Ungārijas valdība apstiprināja, ka Ungārijas tiesību sistēmā pastāv tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tiek saukts par “tūlītēju tiesisko aizsardzību”. Tas ir ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kas paredzēts administratīvā procesa kodeksā, kas, kā norāda Ungārijas valdība, ļaujot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem vērsties iesniedzējtiesā vai citā valsts tiesā, lai panāktu lēmuma, ar kuru Reskes tranzīta zona viņiem noteikta kā obligātā izmitināšanas vieta, “tūlītēju un pagaidu” apturēšanu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis tiesību aizsardzības līdzeklis var nodrošināt prasītāju pamatlietās tiesību uz tūlītēju atbrīvošanu ievērošanu nelikumīgas aizturēšanas gadījumā. Šajā ziņā tai būs jāņem vērā šādas tūlītējas tiesiskās aizsardzības piešķiršanas nosacījumi, it īpaši apstāklis, kuru prasītāji pamatlietās ir uzsvēruši tiesas sēdē, ka šādu aizsardzību var piešķirt tikai “tūlītēja apdraudējuma” gadījumā.
196. Ņemot vērā šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt, ka tad, ja valsts tiesībās nav paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesību uz tūlītēju atbrīvošanu ievērošanu, ja tiesa ir atzinusi, ka viņu aizturēšana ir nelikumīga, Hartas 47. pants, lasot to kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir jābūt pilnvarām noteikt pagaidu pasākumus, kas liek kompetentajai valsts iestādei īstenot šo atbrīvošanu. Savukārt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesības uz iespējamo viņu izmitināšanas vietas noteikšanu ārpus nelikumīgās aizturēšanas vietas neizriet no Savienības tiesībām, un tādējādi uz tām nevar attiecināt šādus pasākumus.
V. Secinājumi
197. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Segedas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 13. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļus attiecībā uz aktu, ar kuru tiek mainīta atgriešanas lēmumā norādītā galamērķa valsts, vismaz vienā tiesu instancē, ja administratīvās iestādes vai kompetentās struktūras, kurai ir jāizskata minētā pārsūdzība, sastāvu neveido objektīvi locekļi, kuru neatkarība ir garantēta. Iesniedzējtiesai, kurai atbilstoši savai kompetencei būs jāpiemēro Savienības tiesību normas un jānodrošina to pilnīga iedarbība, ir jāpārbauda, vai pamatlietās aplūkotos valsts tiesību aktus var interpretēt atbilstoši šīm Savienības tiesību prasībām, vai arī jāatstāj bez piemērošanas visas tās valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Direktīvas 2008/115 mērķim, izvērtējot prasītāju pamatlietās celto pārsūdzību.
2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu var noraidīt kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka pieteikuma iesniedzējs attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir ieceļojis, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība.
3) Direktīvas 2013/32 38. panta 4. punkts un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts, pamatojoties uz nepieņemamības pamatu, kas saistīts ar “drošas tranzīta valsts” koncepciju, un ja šī tranzīta valsts neļauj pieteikuma iesniedzējiem ieceļot tās teritorijā, kompetentajai valsts iestādei – neatkarīgi no šī iemesla prettiesiskuma un ar to saistītajām sekām – ir pienākums pēc savas ierosmes atsākt patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūru un tā var – šādā kontekstā – piemērot Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā paredzētos nepieņemamības pamatus. Attiecībā uz “pirmās patvēruma valsts” un “drošas trešās valsts” koncepcijām, kas ir minētas attiecīgi Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 33. panta 2. punkta c) apakšpunktā, pierādītas atpakaļuzņemšanas pastāvēšana ir viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, lai pieņemtu lēmumu, kas balstīts uz pirmo minēto koncepciju, bet uzņemšana vai atpakaļuzņemšana ir jāpārbauda tikai brīdī, kad tiek izpildīts lēmums, kas pamatots ar otro minēto koncepciju.
4) Direktīvas 2013/32 26. un 43. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 8. un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj kompetentajai valsts iestādei pie robežas vai tranzīta zonā lemt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību vai būtību, izņemot Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punktā uzskaitītos gadījumus, termiņā, kas pārsniedz četras nedēļas, un liedzot pieteikuma iesniedzējiem viņu tiesības ieceļot valsts teritorijā, kas – apvienojumā ar tādiem izmitināšanas nosacījumiem tranzīta zonā, kas norāda uz izolāciju, un neiespējamību pamest šo zonu pēc savas gribas – raksturo faktisku aizturēšanu. Šī aizturēšana ir jākvalificē kā nelikumīga, jo tā neizriet no aizturēšanas rīkojuma, kurā būtu norādīti faktiskie un tiesiskie iemesli, kuri to pamato, pirms kura pieņemšanas ir veikts iepriekšējs individuāls vērtējums par alternatīvu risinājumu iespējamo īstenošanu, kuru papildina informācijas sniegšana pieteikuma iesniedzējiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, pirmkārt, par aizturēšanas iemesliem un par valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma pārsūdzēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību un, otrkārt, kurā tiek izskaidroti noteikumi, kas tiek piemēroti aizturēšanas iestādē, un izklāstītas viņu tiesības un pienākumi.
5) Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47. pants, to skatot kopā ar LES 19. panta 1. punkta otro teikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pēc pārbaudes tiesā tiek konstatēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšana ir nelikumīga, un valsts tiesībās nav paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir nodrošināt no Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punkta otrās daļas viņiem izrietošo tiesību uz tūlītēju atbrīvošanu ievērošanu, valsts tiesai ir jābūt pilnvarām noteikt pagaidu pasākumus, kas liek valsts iestādei veikt šo atbrīvošanu. Savukārt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesības uz iespējamo viņu izmitināšanas vietas noteikšanu ārpus nelikumīgās aizturēšanas vietas neizriet no Savienības tiesībām, un tādējādi uz tām nevar attiecināt šādus pasākumus.