Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 6. augustā Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2019. gada 27. jūnija spriedumu lietā T-20/17 Ungārija/Eiropas Komisija

(Lieta C-596/19 P)

Tiesvedības valoda – ungāru

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: V. Bottka un P.-J. Loewenthal)

Pārējās lietas dalībnieces: Ungārija un Polijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

Apelācijas sūdzībā Eiropas Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2019. gada 27. jūnija spriedumu lietā T-20/17, Ungārija/Komisija;

noraidīt prasības, ko Ungārija cēlusi Vispārējā tiesā, otro un trešo pamatu, ar kuriem Ungārija apgalvo pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un pilnvaru nepareizu izmantošanu, un piespriest Ungārijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā;

pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā taisītu jaunu spriedumu un lemtu par pamatiem, kuri līdz šim nav tikuši izvērtēti, atliekot lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā pieņemšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, jo tā ir atzinusi, ka Ungārijas reklāmas nodokļa likmju progresīvā struktūra nav selektīva. Komisija balsta šo apgalvojumu uz trim pamatiem:

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 78.–83. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka Komisija, identificēdama atsauces sistēmu, nepareizi izslēdza Ungārijas reklāmas nodokļa progresīvās likmes. Pretēji tam, ko atzinusi Vispārējā tiesa, Komisijas lēmumā piedāvātā pieeja esot saderīga ar judikatūru. Līdz ar to, nosakot atsauces sistēmu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 84.–90. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka Komisija ir kļūdaini identificējusi reklāmas nodokļa mērķi, kura kontekstā ir jāizvērtē salīdzināmība. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru salīdzināmības vērtējumā nozīme esot tikai pasākumā paredzētā nodokļa mērķim, proti, pasākuma fiskālajam mērķim, ko nosaka nodokļa iekasējamības gadījums. Citiem mērķiem, piemēram, maksātnespējai ir nozīme tikai, izvērtējot, vai objektīvi ir attaisnojama jebkāda nevienlīdzīga attieksme saistībā ar nodokli, ja šie mērķi ir cieši saistīti ar nodokļa būtību. Līdz ar to par tiesību kļūdu esot uzskatāms tas, ka Vispārējā tiesa, lai izvērtētu reklāmas nodokļa salīdzināmību, atsaucas uz šim nodoklim piedēvēto pārdalīšanas mērķi.

Treškārt, neesot pareiza pārsūdzētā sprieduma 91.–105. punktā izklāstītā Vispārējās tiesas nostāja, atbilstoši kurai Komisija ir pieļāvusi kļūdu, kad tā secināja, ka ar pārdalīšanas mērķi nav attaisnojams uz apgrozījumu balstītā nodokļa progresīvais raksturs. Vispārējās tiesas apgalvojums, ka Ungārijas reklāmas nodoklis nav diskriminējošs un ka tam ir pārdalīšanas mērķis, esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka uzņēmumiem ar lielāku apgrozījumu noteikti ir lielāka peļņa nekā uzņēmumiem ar mazāku apgrozījumu. Balstīdamās uz šo kļūdaino pieņēmumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā kā attaisnojumu nodokļa radītajai atšķirīgajai attieksmei atzina mērķi, kas nav minētā nodokļa būtības daļa. Turklāt, atzīstot šo kļūdaino pieņēmumu, Vispārējā tiesa esot nepamatoti apvērsusi pierādīšanas pienākumu un likusi Komisijai pierādīt, ka Ungārijas reklāmas nodoklim noteiktās likmes nevar tikt pamatotas ar šim nodoklim piedēvēto pārdalīšanas mērķi.

Otrajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, jo tā ir atzinusi, ka iespēja atskaitīt 50 % zaudējumu nav selektīva. Pirmkārt, pasākums neesot saderīgs ar atsauces sistēmu, kurai tas tiek uzskatīts par piederīgu, jo ļauj nodokļa maksātājiem, kuriem ir jāmaksā nodoklis atkarībā no apgrozījuma, atskaitīt pārnestos zaudējumus, kas gan neatspoguļo uzņēmuma peļņu. Otrkārt, pretēji tam, ko atzinusi Vispārējā tiesa, pasākums neesot vispārīgs un neesot atkarīgs no nejaušības, bet gan personas, kurām tiek piemērots pasākums, kurš attiecas uz iepriekšējo taksācijas gadu, esot bijušas identificējamas nodokļa ieviešanas brīdī.

____________