CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2007. gada 22. maijā
Lieta F‑99/06
Adelaida López Teruel
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)
Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Prettiesiska neesamība – Strīdu izšķiršanas process – Termiņš neatkarīga ārsta izvēlei
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko López Teruel lūdz atcelt ITSB 2005. gada 20. oktobra lēmumu, kurā norādīts, ka viņas prombūtne kopš 2005. gada 7. aprīļa bija nepamatota, un viņai pieprasīts nekavējoties atgriezties amatā
Nolēmums ITSB 2005. gada 20. oktobra lēmumu atcelt daļā, kurā prasītājas prombūtne uzskatīta par nepamatotu no 2005. gada 8. līdz 20. februārim un no 2005. gada 7. aprīļa līdz 2. augustam. Pārējā daļā prasību noraidīt. ITSB sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina vienu trešo daļu no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Medicīniskā apskate
(Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta sestā daļa)
2. Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Medicīniskā apskate
(Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piektā līdz septītā daļa)
3. Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Medicīniskā apskate
(Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta septītā daļa)
4. Ierēdņi – Principi – Labas pārvaldības princips
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants)
1. Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta sestajā daļā paredzētais piecu dienu termiņš, no kura administrācija var, ja nav panākta ierēdņa ārsta un iestādes ārsta vienošanās, vienpusēji izvēlēties neatkarīgu ārstu, kuram jālemj par medicīniskās apskates secinājumiem saistībā ar slimības atvaļinājumu, sākas no brīža, kad ārsts, kurš rīkojas ierēdņa vārdā, ir pirmo reizi sazinājies ar administrācijas noteikto ārstu, tomēr nenosakot, ka šīs saziņas iniciatoram ir jābūt administrācijas noteiktajam ārstam. Ņemot vērā faktu, ka šīs tiesību normas redakcija neļauj precīzi noskaidrot termiņa sākumu, ko likumdevējs paredzēja noteikt šim termiņam, ir jāpamatojas uz tā ratio legis, kas ir – dot iespēju rast vienošanos, kas nodrošina ierēdņa tiesību uz aizsardzību ievērošanu strīdu izšķiršanas procesā, turklāt nodrošinot šī procesa ātru norisi, tādēļ termiņa tecējuma sākums nevar būt atkarīgs tikai no vienas no abām pusēm iniciatīvas.
Šis termiņš nav aptuvens, bet tas ir saistošs abām pusēm, jo tā izbeigšanās ne vien dod iespēju administrācijai izvēlēties no neatkarīgo ārstu saraksta ārstu–šķīrējtiesnesi, bet nosaka tai šādu pienākumu. Tomēr tas nav absolūts.
Tā kā strīdu izšķiršanas process tiek uzsākts pēc ierēdņa iniciatīvas, tas, lai apstrīdētu administrācijas lēmumu, ar ko vienpusēji izvēlēts ārsts–šķīrējtiesnesis, nevar pamatoties uz to, ka ārsts, kurš to pārstāv, nav zinājis par minētā termiņa imperatīvo raksturu. Lai gan ir skaidrs, ka praksē var būt lietderīgi atgādināt ārstam ārpus iestādes par ļoti īso termiņu neatkarīga ārsta izvēlei abpusējas vienošanās nolūkā, iestāde, neveicot šo atgādinājumu, nav ignorējusi kādu no saviem pienākumiem, jo ir uzskatāms, ka ierēdņa ārsts, piekrītot pārstāvēt ierēdni Civildienesta noteikumos paredzētajā strīdu izšķiršanas procesā, ir piekritis arī tā apjomam un termiņiem.
(skat. 44., 46., 47., 50.–52., 54. un 97. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1967. gada 12. decembris, 4/67 Collignon/Komisija, Recueil, 469. un 479. lpp.
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 23. marts, T‑197/98 Rudolph/Komisija, Recueil FP, I‑A‑55. un II‑241. lpp., 41. punkts.
2. Ja neatkarīga ārsta atzinums apstiprina iestādes medicīniskās apskates, ko organizē saistībā ar ierēdņa slimības atvaļinājumu, secinājumus, ierēdņa prombūtni nevar uzskatīt par nepamatotu pirms minētās pārbaudes dienas, pat ja šajā atzinumā ir norādīts, ka prombūtne bija nepamatota no agrāka datuma. Lai gan ir skaidrs, ka Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta septītās daļas pirmais teikums nozīmē, ka neatkarīga ārsta atzinums ir saistošs visos tā aspektos, tomēr šī saistošā rakstura apjoms ir precizēts minētās daļas abos pēdējos teikumos, saskaņā ar kuriem prombūtni uzskata par nepamatotu no minētās pārbaudes dienas.
Tomēr, ņemot vērā, ka termiņš, kurā var tikt uzsākts un veikts medicīniskais strīdu izšķiršanas process, ir tik īss tādēļ, lai nodrošinātu, ka medicīniskā apskate strīdu izšķiršanas procesā notiek iespējami ātrāk pēc iestādes organizētās medicīniskās apskates, un, ievērojot rūpības pienākumu, kas Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piektajā līdz septītajā daļā ir noteikts iestādei attiecībā pret ierēdni, gadījumā, ja administrācija saprātīgā termiņā nepaziņo ierēdnim medicīniskās pārbaudes secinājumus, ierēdņa prombūtni var uzskatīt par nepamatotu vienīgi no šī paziņojuma dienas, jo periodu, kurā ierēdnis ir gaidījis šo paziņojumu, nevar uzskatīt par nepamatotas prombūtnes periodu.
(skat. 61.–63. un 65.–67. punktu)
3. Medicīniskie vērtējumi, kas neatkarīgā ārsta atzinumā pienācīgi izteikti medicīniskās apskates procesā saistībā ar slimības atvaļinājumu, tāpat kā medicīniskās un invaliditātes komisijas izteiktie vērtējumi ir uzskatāmi par galīgiem, ja tie ir sagatavoti tiesiskos apstākļos. Kopienu tiesas, kas neveic minēto medicīnisko vērtējumu pārbaudi, kompetencē ietilpst vienīgi pārbaudīt, vai medicīniskajā atzinumā ir norādīts pamatojums, kas ļauj izvērtēt apsvērumus, ar kuriem pamatoti šajā atzinumā ietvertie secinājumi, un vai pastāv skaidra saikne starp tajā ietvertajiem medicīniskajiem konstatējumiem un izdarītajiem secinājumiem.
(skat. 74.–76. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1987. gada 10. decembris, 277/94 Jänsch/Komisija, Recueil, 4923. lpp., 15. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 27. februāris, T‑165/89 Plug/Komisija, Recueil, II‑367. lpp., 75. punkts; 1999. gada 15. decembris, T‑27/98 Nardone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑267. un II‑1293. lpp., 30. punkts; 2000. gada 16. jūnijs, T‑84/98 C/Padome, Recueil FP, I‑A‑113. un II‑497. lpp., 43. punkts; 2004. gada 12. maijs, T‑191/01 Hecq/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑147. un II‑659. lpp., 62. punkts.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 28. jūnijs, F‑39/05 Beau/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑51. un II‑A‑1‑175. lpp., 35. punkts.
4. Saskaņā ar labas pārvaldības principu administrācijai, lemjot par ierēdņa stāvokli, ir pienākums ņemt vērā visus apstākļus, kas var noteikt tās lēmumu, un, šādi rīkojoties, tai ir jāņem vērā ne vien dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses. Tomēr labas pārvaldības pienākums pats par sevi nepiešķir indivīdiem tiesības, izņemot, ja tas neizpaužas kā īpašas tiesības, tādas kā tiesības uz savu jautājumu neatkarīgu un taisnīgu risinājumu saprātīgā termiņā, tiesības tikt uzklausītam, tiesības piekļūt lietas materiāliem un tiesības uz to, lai lēmumos tiktu norādīts pamatojums Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta izpratnē.
(skat. 92. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2001. gada 6. decembris, T‑196/99 Area Cova u.c./Padome un Komisija, Recueil, II‑3597. lpp., 43. punkts; 2004. gada 16. marts, T‑11/03 Afari/ECB, Recueil FP, I‑A‑65. un II‑267. lpp., 42. punkts; 2006. gada 4. oktobris, T‑193/04 Tillack/Komisija, Krājums, II‑3995. lpp., 127. lpp.