ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 10. janvārī (1)
Lieta C‑507/17
Google LLC, Google Inc. tiesību pārņēmēja,
pret
Commission nationale de l’informatique et des libertés (CNIL),
piedaloties
Wikimedia Foundation Inc.,
Fondation pour la liberté de la presse,
Microsoft Corp.,
Reporters Committee forFreedom of the Press u.c.,
Article 19 u.c.,
Internet Freedom Foundation u.c.,
Défenseur des droits
(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas dati – Tiesību uz atsauču atsaistīšanu tvērums – 2014. gada 13. maija spriedums C‑131/12 Google Spain un Google – Atsauču atsaistīšana domēna nosaukuma tās dalībvalsts paplašinājumā, no kuras izdarīts pieprasījums, vai meklētājprogrammas domēna nosaukuma paplašinājumos, kas atbilst šīs meklētājprogrammas domēna visu dalībvalstu paplašinājumiem
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru ir iesniegusi Conseil d’État (Valsts padome, Francija), ir turpinājums spriedumam Google Spain un Google (2) un konkrēti sniegs iespēju Tiesai precizēt Direktīvas 95/46/EK (3) teritoriālo piemērojamību. Ir labi zināms, ka minētajā lietā Tiesa ir nostiprinājusi “tiesības tikt aizmirstam” tādā ziņā, ka pie zināmiem nosacījumiem indivīds var panākt, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs atsaista tīmekļa atsauces. Izskatāmajā lietā Tiesa tiek aicināta precizēt atsauču atsaistīšanas teritoriālo piemērojamību un noteikt, vai Direktīvas 95/46 normās tiek pieprasīta atsauču atsaistīšana valsts, Eiropas vai pasaules mērogā.
2. Izskatāmajā lietā ieteikšu Tiesai nospriest, ka atsauces ir jāatsaista Eiropas mērogā, proti, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam būtu jāizņem saites no rezultātu saraksta, kas parādās, veicot meklēšanu no kādas Eiropas Savienībā esošas vietas.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 95/46
3. Direktīvas 95/46 mērķis – saskaņā ar tās 1. pantā noteikto – ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, tostarp viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, kā arī novērst šķēršļus šo datu brīvai apritei.
4. Direktīvas 95/46 2. pantā ir noteikts, ka “[tajā]:
a) “personas dati” ir jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjektu”); identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus;
b) “personu datu apstrāde” (“apstrāde”) ir jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana;
[..]
d) “personas datu apstrādātājs” ir fiziska vai juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai jebkura cita institūcija, kura viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus; ja apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka valsts vai Kopienas tiesību akti vai noteikumi, personas datu apstrādātāju vai viņa iecelšanas konkrētos kritērijus var noteikt valsts vai Kopienas tiesību akti vai noteikumi;
[..]
h) “datu subjekta piekrišana” ir jebkurš labprātīgi sniegts šīs personas vēlmju konkrēts un paziņots norādījum[s], ar kuru datu subjekts izsaka savu piekrišanu uz viņu attiecināmu personas datu apstrādei.”
5. Šīs direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.”
6. Minētās direktīvas 4. pantā “Piemērojamās valsts tiesības” ir paredzēts:
“1. Katra dalībvalsts piemēro savas valsts noteikumus personas datu apstrādei, ko tā pieņem saskaņā ar šo direktīvu, ja:
a) apstrādi veic saistībā ar personas datu apstrādātāja pasākumiem dalībvalsts teritorijā; ja viens un tas pats personas datu apstrādātājs ir reģistrēts vairāku dalībvalstu teritorijā, tam jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu katras šīs iestādes atbilstību šīs valsts piemērojamo tiesību noteiktajām saistībām;
[..].”
7. Direktīvas 95/46 II nodaļas I iedaļas “Principi, kas attiecas uz datu kvalitāti” 6. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nosaka to, ka personas datiem jābūt:
a) apstrādātiem godīgi un likumīgi;
b) vāktiem konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem, un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā. Turpmāka datu apstrāde vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem nav uzskatāma par nesavienojamu, ar noteikumu, ka dalībvalstis sniedz atbilstošas garantijas;
c) adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti;
d) precīziem un nepieciešamības gadījumā atjauninātiem; jāveic visi reālie pasākumi, lai nodrošinātu, ka neprecīzus vai nepilnīgus datus, ņemot vērā to vākšanas vai turpmākās apstrādes nolūkus, dzēš vai izlabo;
e) saglabātiem veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju ne ilgāk, kā tas nepieciešams nolūkiem, kuriem datus vāca vai kuriem tos turpmāk apstrādā. Dalībvalstis nosaka atbilstošas garantijas personas datiem, kurus uzglabā ilgāku laiku, lai izmantotu vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem.
2. Personas datu apstrādātājam jānodrošina 1. punkta izpilde.”
8. Direktīvas 95/46 II nodaļas II iedaļas “Kritēriji datu apstrādes atzīšanai par likumīgu” 7. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt tikai, ja:
[..]
f) [..] apstrāde vajadzīga personas datu apstrādātāja vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgo interešu ievērošanai, izņemot, ja šīs intereses ignorē, ņemot vērā datu subjekta pamattiesību un brīvību intereses, kurām nepieciešama aizsardzība saskaņā ar 1. panta 1. punktu.”
9. Šīs direktīvas 12. pantā “Piekļuves tiesības” ir paredzēts:
“Dalībvalstis garantē katram datu subjektam tiesības iegūt no personas datu apstrādātāja:
[..]
b) atkarībā no apstākļiem datu izlabošanu, dzēšanu vai piekļuves noslēgšanu, ja šo datu apstrāde neatbilst šīs direktīvas noteikumiem, īpaši datu nepilnības vai neprecizitātes dēļ,
[..].”
10. Minētās direktīvas 14. pantā “Datu subjekta tiesības iebilst” ir noteikts:
“Dalībvalstis piešķir datu subjektam tiesības:
a) vismaz 7. panta e) un f) [punktā] norādītajos gadījumos jebkurā laikā uz viņa konkrēto situāciju attiecināmu nenoraidāmu likumīgu iemeslu dēļ iebilst pret datu apstrādi, kas attiecas uz viņu, ja vien attiecīgās valsts tiesību akti neparedz citādi. Ja iebildums ir pamatots, personas datu apstrādātāja ierosinātajā apstrād[ē] vairs nedrīkst iesaistīt šos datus;
[..].”
11. Šīs pašas direktīvas 28. pants “Uzraudzības iestāde” ir formulēts šādi:
“1. Katra dalībvalsts paredz to, ka viena vai vairākas valsts iestādes ir atbildīgas par noteikumu, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo direktīvu, piemērošanas pastāvīgu kontroli tās teritorijā.
[..]
3. Katrai iestādei ir piešķirtas:
– izmeklēšanas pilnvaras, tādas kā datu, kuri veido apstrādes darbību priekšmetu, piekļuves pilnvaras un pilnvaras ievākt tās uzraudzības pienākumu izpildei visu vajadzīgo informāciju;
– efektīvas iejaukšanās pilnvaras, tādas kā, piemēram, [..] likt noslēgt piekļuvi, dzēst vai iznīcināt datus, noteikt pagaidu vai galīgu aizliegumu datu apstrādei [..];
[..]
Uzraudzības iestādes lēmumus, kuri dod tiesības uz sūdzību procedūru, var pārsūdzēt tiesā.
4. Katra uzraudzības iestāde uzklausa jebkuras personas vai šo personu pārstāvošas apvienības iesniegtu prasību, kas saistīta ar šīs personas tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi. Ieinteresēto personu jāinformē par prasības rezultātu.
[..]
6. Katra uzraudzības iestāde ir kompetenta, lai kādas valsts tiesības tiktu piemērotas konkrētajai datu apstrādei, pati savas dalībvalsts teritorijā realizēt tai saskaņā ar 3. punktu piešķirtās pilnvaras. Katru uzraudzības iestādi var lūgt citas dalībvalsts iestāde realizēt tās pilnvaras.
Uzraudzības iestādes sadarbojas savā starpā, ciktāl tas nepieciešams to pienākumu izpildei, jo īpaši apmainoties ar visu lietderīgo informāciju.
[..]”
2. Regula (ES) 2016/679
12. Regula (ES) 2016/679 (4) – atbilstoši tās 99. panta 2. punktā noteiktajam – ir piemērojama no 2018. gada 25. maija. Šīs regulas 94. panta 1. punktā ir noteikts, ka no tās pašas dienas tiek atcelta Direktīva 95/46.
13. Šīs regulas 17. pants “Tiesības uz dzēšanu (tiesības “tikt aizmirstam”)” ir formulēts šādi:
“1. Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus, ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:
a) personas dati vairs nav nepieciešami saistībā ar nolūkiem, kādos tie tika vākti vai citādi apstrādāti;
b) datu subjekts atsauc savu piekrišanu, uz kuras pamata veikta apstrāde saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, un ja nav cita likumīga pamata apstrādei;
c) datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 1. punktu, un apstrādei nav nekāda svarīgāka leģitīma pamata, vai arī datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 2. punktu;
d) personas dati ir apstrādāti nelikumīgi;
e) personas dati ir jādzēš, lai nodrošinātu, ka tiek pildīts juridisks pienākums, kas noteikts Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, kuri ir piemērojami pārzinim;
f) personas dati ir savākti saistībā ar informācijas sabiedrības pakalpojumu piedāvāšanu, kā minēts 8. panta 1. punktā.
2. Ja pārzinis ir publiskojis personas datus un tā pienākums saskaņā ar 1. punktu ir minētos personas datus dzēst, pārzinis, ņemot vērā pieejamo tehnoloģiju un tās piemērošanas izmaksas, veic saprātīgus pasākumus, tostarp tehniskus pasākumus, lai informētu pārziņus, kas veic personas datu apstrādi, ka datu subjekts ir pieprasījis, lai minētie pārziņi dzēstu visas saites uz minētajiem personas datiem vai minēto personas datu kopijas vai atveidojumus.
3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ciktāl apstrāde ir nepieciešama:
a) lai īstenotu tiesības uz vārda brīvību un informāciju;
b) lai izpildītu juridisku pienākumu, kas prasa veikt apstrādi, kā paredzēts Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, kuri piemērojami pārzinim, vai lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai saistībā ar pārzinim likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru īstenošanu;
c) pamatojoties uz sabiedrības interesēm sabiedrības veselības jomā saskaņā ar 9. panta 2. punkta h) un i) apakšpunktu, kā arī 9. panta 3. punktu;
d) arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos, vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu, ciktāl 1. punktā minētās tiesības varētu neļaut vai būtiski traucēt sasniegt minētās apstrādes mērķus; vai
e) lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības.”
14. Regulas 2016/679 18. pantā “Tiesības ierobežot apstrādi” ir noteikts:
“1. Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis ierobežotu apstrādi, ja ir viens no šādiem apstākļiem:
a) datu subjekts apstrīd personas datu precizitāti – uz laiku, kurā pārzinis var pārbaudīt personas datu precizitāti;
b) apstrāde ir nelikumīga, un datu subjekts iebilst pret personas datu dzēšanu un tās vietā pieprasa datu izmantošanas ierobežošanu;
[..]
d) datu subjekts ir iebildis pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 1. punktu, kamēr nav pārbaudīts, vai pārziņa leģitīmie iemesli nav svarīgāki par datu subjekta leģitīmajiem iemesliem.
2. Ja apstrāde ir ierobežota saskaņā ar 1. punktu, šādus personas datus, izņemot glabāšanu, apstrādā tikai ar datu subjekta piekrišanu vai tādēļ, lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības, vai lai aizsargātu citas fiziskas vai juridiskas personas tiesības, vai Savienības vai dalībvalsts svarīgu sabiedrības interešu dēļ.
3. Pārzinis datu subjektu, kas ir panācis apstrādes ierobežošanu saskaņā ar 1. punktu, informē pirms apstrādes ierobežojuma atcelšanas.”
15. Šīs regulas 21. panta “Tiesības iebilst” 1. punktā ir paredzēts:
“Datu subjektam, balstoties uz iemesliem saistībā ar viņa īpašo situāciju, ir tiesības jebkurā laikā iebilst pret savu personas datu apstrādi, kas pamatojas uz 6. panta 1. punkta e) vai f) apakšpunktu, tostarp profilēšanu, kas pamatojas uz minētajiem noteikumiem. Pārzinis personas datus vairs neapstrādā, izņemot, ja pārzinis norāda uz pārliecinošiem leģitīmiem apstrādes iemesliem, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām, vai lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības.”
16. Minētās regulas 85. pantā “Apstrāde un vārda un informācijas brīvība” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis ar tiesību aktiem saglabā līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību saskaņā ar šo regulu un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, tostarp apstrādi žurnālistikas vajadzībām un akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām.
2. Apstrādei žurnālistikas vajadzībām vai akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām dalībvalstis paredz izņēmumus vai atkāpes no II nodaļas (Principi), III nodaļas (Datu subjekta tiesības), IV nodaļas (Pārzinis un apstrādātājs), V nodaļas (Personas datu nosūtīšana uz trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām), VI nodaļas (Neatkarīgas uzraudzības iestādes), VII nodaļas (Sadarbība un konsekvence) un IX nodaļas (Īpašas datu apstrādes situācijas) attiecībā apstrādi, ja tas ir nepieciešams, lai panāktu līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību un vārda un informācijas brīvību.
3. Katra dalībvalsts paziņo Komisijai to tiesību aktu noteikumus, ko tā pieņēmusi, ievērojot 2. punktu, un nekavējoties paziņo Komisijai par jebkuru turpmāku grozošo aktu jebkuriem turpmākiem šo noteikumu grozījumiem.”
B. Francijas tiesības
17. Francijas tiesībās Direktīva 95/46 tika transponēta ar loi n° 78‑17 du 6 janvier 1978 relative à l’informatique, aux fichiers et aux libertés [1978. gada 6. janvāra Likums Nr. 78‑17 par informātiku, datnēm un brīvībām] (turpmāk tekstā – “1978. gada 6. janvāra likums”).
III. Fakti un pamatlieta
18. Ar 2015. gada 21. maija lēmumu Commission nationale de l’informatique et des libertés [Valsts informātikas un brīvību komisija] (CNIL) priekšsēdētāja prasīja, lai sabiedrība Google LLC – apmierinot fiziskas personas lūgumu no rezultātu saraksta, kas parādās, veicot meklēšanu pēc šīs personas vārda, izņemt saites uz tīmekļa lapām – šo izņemšanu attiecinātu uz visiem šīs sabiedrības meklētājprogrammas domēna nosaukuma paplašinājumiem.
19. Google atteicās izpildīt šo prasību, attiecīgās saites izņemdama tikai no rezultātiem, kas parādās, veicot meklēšanu no tiem savas meklētājprogrammas paveidiem, kuru domēna nosaukuma paplašinājums atbilst kādai Savienības dalībvalstij.
20. Turklāt CNIL uzskatīja par nepietiekamu Google pēc šīs prasības izpildei noteiktā termiņa beigām izteikto piedāvājumu papildus veikt tā saukto “ģeobloķēšanu”, proti, izskaust iespēju no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas attiecīgās personas dzīvesvietas dalībvalstī, piekļūt strīdīgajiem rezultātiem, kuri iegūti, veicot meklēšanu pēc šīs personas vārda, neatkarīgi no interneta lietotāja izmantotā meklētājprogrammas paveida.
21. Konstatējusi, ka Google noteiktajā termiņā nebija izpildījusi minēto prasību, CNIL ar 2016. gada 10. marta lēmumu tai uzlika sodu 100 000 EUR apmērā, kas tika pasludināts publiski.
22. Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Conseil d’État (Valsts padome, Francija), Google lūdz atcelt šo lēmumu.
23. Šīs tiesvedības ietvaros Conseil d’État par pieņemamiem atzina Wikimedia Foundation Inc., Fondation pour la liberté de la presse, Microsoft Corp., Reporters Committee for Freedom of the Press u.c., Article 19 u.c., kā arī Internet Freedom Foundation u.c. iestāšanās rakstus lietā, jo tie bija pamatojuši pietiekamu interesi panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
24. Conseil d’État norāda, ka personas datu apstrāde, kas ir veikta ar sabiedrības Google pārvaldīto meklētājprogrammu, ņemot vērā reklāmas darbību un reklāmas izvietošanai paredzēto laukumu pārdošanu Francijā ar tās meitasuzņēmuma Google France starpniecību, ietilpst Direktīvas 95/46 transponēšanu Francijas tiesībās nodrošinošā 1978. gada 6. janvāra likuma piemērošanas jomā.
25. Turklāt Conseil d’État konstatē, ka Google pārvaldītā meklētājprogramma ar ģeogrāfiskiem paplašinājumiem ir sadalīta vairākos domēnu nosaukumos, lai atspoguļotos rezultātus pielāgotu dažādu valstu, kurās šī sabiedrība veic savu darbību, īpatnībām, tostarp lingvistiskajām īpatnībām. Ja meklēšana tiek veikta no “google.com”, tad Google principā šo meklējumu automātiski novirza uz domēna nosaukuma paplašinājumu, kas atbilst valstij, no kuras, ņemot vērā interneta lietotāja IP adreses identifikāciju, meklēšana tiek uzskatīta par veiktu. Tomēr neatkarīgi no atrašanās vietas interneta lietotājam joprojām ir iespējams veikt meklēšanu, izmantojot citus meklētājprogrammas domēna nosaukuma paplašinājumus. Turklāt, lai gan rezultāti var atšķirties atkarībā no domēna nosaukuma paplašinājuma, no kura tiek veikts meklējums, netiek apstrīdēts, ka meklējuma rezultātā parādīto saišu avots ir kopīgs datubāzes un indeksācijas process.
26. Conseil d’État uzskata, ka, ņemot vērā, pirmkārt, faktu, ka visi Google meklētājprogrammas domēnu nosaukumi ir pieejami no Francijas teritorijas, un, otrkārt, saiknes, kas pastāv starp šiem dažādajiem domēnu nosaukumiem, par ko liecina tostrarp automātiskā novirzīšana, un arī to, ka pastāv cookies (sīkdatnes) citos meklētājprogrammas paplašinājumos, kas nav tie, kuri tika sākotnēji reģistrēti, šī meklētājprogramma, par kuru turklāt CNIL ir iesniegts tikai viens paziņojums, ir jāuzskata par tādu, kas veic vienotu personas datu apstrādi 1978. gada 6. janvāra likuma piemērošanas izpratnē. No tā izrietot, ka personas datu apstrāde, kas notiek ar Google pārvaldīto meklētājprogrammu, tiek veikta, izmantojot kādu tās dibinājumu, proti, Google France, kurš ir reģistrēts Francijas teritorijā un kuram šajā ziņā ir piemērojams 1978. gada 6. janvāra likums.
27. Google apgalvo Conseil d’État, ka apstrīdētais sods ir balstīts uz kļūdainu to 1978. gada 6. janvāra likuma tiesību normu interpretāciju, ar kurām ir transponēti Direktīvas 95/46 12. panta b) punkts un 14. panta a) punkts, uz kuru pamata Tiesa spriedumā Google Spain un Google (5) ir atzinusi “tiesības uz atsauču atsaistīšanu”. Google norāda, ka šīs tiesības nebūt katrā ziņā nenozīmē, ka strīdīgās saites ir jāizņem bez ģeogrāfiska ierobežojuma no visu tās domēna nosaukuma paplašinājumu meklēšanas rezultātu sarakstiem. Turklāt, izmantojot šādu interpretāciju, CNIL neesot ievērojusi starptautiskajās publiskajās tiesībās atzītos pieklājības un neiejaukšanās principus un nesamērīgi pārkāpusi vārda, informācijas, saziņas un preses brīvības, kas ir garantētas tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 11. pantā.
IV. Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
28. Konstatējusi, ka šī argumentācija rada vairākas nopietnas grūtības saistībā ar Direktīvas 95/46 interpretāciju, Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai “tiesības uz atsauču atsaistīšanu”, kas ir atzītas [Tiesas] spriedumā [Google Spain un Google (6)], pamatojoties uz Direktīvas [95/46] 12. panta b) punkta un 14. panta a) punkta normām, ir jāinterpretē tādējādi, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, ir pienākums veikt šo atsauču atsaistīšanu visos savas meklētājprogrammas domēnu nosaukumu paplašinājumos tādējādi, lai strīdīgās saites vairs neparādītos, neatkarīgi no vietas, no kuras ir izdarīts meklējums, ievadot pieprasītāja vārdu, tostarp ārpus Direktīvas [95/46] teritoriālās piemērošanas jomas?
2) Noliedzošas atbildes uz šo pirmo jautājumu gadījumā, vai “tiesības uz atsauču atsaistīšanu”, kas ir atzītas iepriekš minētajā [Tiesas] spriedumā, ir jāinterpretē tādējādi, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, ir vienīgi pienākums izņemt strīdīgās saites no meklējuma rezultātiem, kuri tiek parādīti, veicot meklēšanu pēc pieprasītāja vārda meklētājprogrammā ar domēna nosaukuma paplašinājumu, kas atbilst valstij, no kuras, kā tiek pieņemts, meklēšana tiek veikta, vai, plašāk, ievadot pieprasītāja vārdu meklētājprogrammā ar domēna nosaukumu paplašinājumiem, kas atbilst šīs meklētājprogrammas visu Eiropas Savienības dalībvalstu paplašinājumiem?
3) Turklāt, vai papildus [otrajā jautājumā] minētajam pienākumam “tiesības uz atsauču atsaistīšanu”, kas ir atzītas iepriekš minētajā [Tiesas] spriedumā, ir jāinterpretē tādējādi, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, ir pienākums, izmantojot “ģeobloķēšanas” tehniku, no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas “tiesību uz atsauču atsaistīšanu” saņēmēja dzīvesvietas valstī, izņemt strīdīgos rezultātus, kas parādās, veicot meklēšanu pēc šīs personas vārda, vai pat, plašāk, no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas kādā no dalībvalstīm, kam ir piemērojama Direktīva 95/46, neatkarīgi no meklēšanu veicošā interneta lietotāja izmantotā domēna nosaukuma paplašinājuma?”
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza Google, CNIL, Wikimedia Foundation, Fondation pour la liberté de la presse, Reporters Committee for Freedom of the Press u.c., Article 19 u.c., Internet Freedom Foundation u.c., Défenseur des droits, Francijas, Īrijas, Grieķijas, Itālijas, Austrijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
30. Visi šie lietas dalībnieki, izņemot Défenseur des droits un Itālijas valdību, kā arī Microsoft, tika uzklausīti 2018. gada 11. septembra tiesas sēdē.
V. Vērtējums
31. Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas nevis uz Regulas 2016/679 normu, bet gan uz Direktīvas 95/46 normu interpretāciju. Savukārt ar šo kopš 2018. gada 25. maija piemērojamo (7) regulu šī direktīva no šā paša datuma ir atcelta (8).
32. Tā kā šķiet, ka saskaņā ar Francijas administratīvā procesa tiesībām likums, kas ir piemērojams strīdam, ir likums, kas ir spēkā dienā, kad ir pieņemts apstrīdētais lēmums, nav šaubu, ka pamatlietā ir piemērojama tieši Direktīva 95/46. Līdz ar to Tiesai tiek lūgts interpretēt šīs direktīvas tiesību normas.
A. Pirmais prejudiciālais jautājums
33. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Conseil d’État būtībā jautā Tiesai, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, ir pienākums veikt šo atsaistīšanu visos savas meklētājprogrammas domēna paplašinājumos tādējādi, lai strīdīgās saites vairs neparādītos, neatkarīgi no vietas, no kuras ir izdarīts meklējums, ievadot pieprasītāja vārdu.
34. CNIL, Défenseur des droits, kā arī Francijas, Itālijas un Austrijas valdības norāda uz nepieciešamību efektīvi un pilnībā aizsargāt gan Hartas 8. pantā garantētās tiesības uz personas datu aizsardzību, gan no Direktīvas 95/46 12. panta b) punkta un 14. panta pirmās daļas a) punkta izrietošo tiesību uz atsauču atsaistīšanu lietderīgo iedarbību, norādot, ka pienākums veikt atsauču atsaistīšanu pasaules mērogā esot vajadzīgs, lai nodrošinātu šo tiesību efektivitāti. Šķiet, ka tāda ir arī nostāja, kuru ir izteikusi “29. panta datu aizsardzības darba grupa” (9) savā 2014. gada 26. novembra dokumentā “Eiropas Savienības Tiesas sprieduma [Google Spain un Google (10)] īstenošanas pamatnostādnes” (11) (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Proti, šī grupa norāda, ka, “lai pilnībā nodrošinātu datu subjekta tiesības, kā noteikts Tiesas nolēmumā, lēmumi par informācijas dzēšanu no meklēšanas rezultātu saraksta jāīsteno tā, lai tie garantētu efektīvu un pilnīgu datu subjektu tiesību aizsardzību un lai nevarētu apiet ES tiesību aktus. Tādējādi, ja informācijas dzēšanu no meklēšanas rezultātu saraksta attiecina tikai uz ES domēniem, pamatojoties uz to, ka lietotāji meklētājprogrammām parasti piekļūst, izmantojot savas valsts domēnu, tas nav uzskatāms par pietiekamu līdzekli, lai garantētu datu subjektu tiesību aizsardzību saskaņā ar nolēmumu. Praksē tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā informācijas dzēšana no meklēšanas rezultātu saraksta jāveic visos attiecīgajos domēnos, tostarp.com” (12).
35. Savukārt Google, Wikimedia Foundation, Fondation pour la liberté de la presse, Reporters Committee for Freedom of the Press u.c., Article 19 u.c., Internet Freedom Foundation u.c., Īrijas, Grieķijas un Polijas valdības, kā arī Komisija būtībā apgalvo, ka tiesību uz atsauču atsaistīšanu ieviešana pasaules mērogā, pamatojoties uz Savienības tiesībām, neesot saderīga ne ar šīm tiesībām, ne ar starptautiskajām publiskajām tiesībām un radot bīstamu precedentu, mudinot autoritārus režīmus arī pieprasīt, lai to lēmumi par cenzūru tiktu pildīti pasaules mērogā.
36. Ideja par atsauču atsaistīšanu pasaules mērogā var šķist pievilcīga tās radikāluma, skaidrības, vienkāršības un efektivitātes dēļ. Tomēr šis risinājums mani nepārliecina, jo tajā ir ņemta vērā tikai medaļas viena puse, proti, indivīda datu aizsardzība.
1. Par spriedumu Google Spain un Google
37. Manas analīzes izejas pozīcija ir spriedums Google Spain un Google (13).
38. Šajā spriedumā nav noteikts atsauču atsaistīšanas īstenošanas ģeogrāfiskais tvērums. Tomēr tajā ir ietverta virkne elementu, it īpaši saistībā ar jautājumu par Direktīvas 95/46 teritoriālo piemērojamību, kas šajā gadījumā ir jāatgādina.
39. Viens no jautājumiem bija par to, kādos apstākļos Direktīva 95/46 teritoriāli ir piemērojama personas datu apstrādei, kas veikta tādas meklētājprogrammas darbības ietvaros kā Google Search, ko apkalpo Google Inc., kas ir Google grupas mātesuzņēmums, kura juridiskā adreses ir Amerikas Savienotajās Valstīs.
40. Šajā ziņā Tiesa – pamatojoties uz Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā kā kritērijs ir paredzēts, ka “[personas datu] apstrādi veic saistībā ar personas datu apstrādātāja pasākumiem dalībvalsts teritorijā [apstrāde tiek veikta dalībvalsts teritorijā par šo apstrādi atbildīgā dibinājuma darbības ietvaros]” –, ir nospriedusi, ka Direktīvas 95/46 teritoriālā piemērošanas joma ietver gadījumus, kad meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs izveido dalībvalstī filiāli vai meitasuzņēmumu, kurš ir paredzēts reklāmas laukumu meklētājprogrammā reklamēšanai un pārdošanai un kura darbība ir domāta šīs dalībvalsts iedzīvotājiem (piemēram, Google Spain vai šajā gadījumā Google France) (14).
41. Šādi rīkodamās, Tiesa noraidīja Google Spain un Google Inc. argumentu, ka attiecīgā personas datu apstrāde tika veikta nevis Google Spain, bet vienīgi Google Inc. “darbības ietvaros”, kas Google Search esot pārvaldījusi, nekādi neiejaucoties Google Spain, kuras darbība ietvēra vienīgi atbalsta sniegšanu Google grupas reklāmas darbībai, kas ir nošķirta no tās meklētājprogrammas pakalpojuma.
42. Šajā ziņā Tiesa ir izskaidrojusi, ka Direktīvas 95/46 mērķis ir nodrošināt, lai efektīvi un pilnīgi tiktu aizsargātas fizisko personu pamattiesības un brīvības, tostarp viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, un ka frāze “darbības ietvaros” nav interpretējama šauri (15). Turklāt no Direktīvas 95/46 4. panta izrietot, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis izvairīties no tā, ka kāda persona tiktu izslēgta no tajā garantētās aizsardzības un ka šī aizsardzība tiktu apieta, paredzot īpaši plašu teritoriālās piemērošanas jomu (16).
2. Par vietu, no kuras ir izdarīts meklējums
43. Tāpat kā tas ir izskatāmajā lietā, lietā Google Spain un Google (17) tiesvedība pamatlietā norisinājās starp Google (18) kā prasītāju un Valsts datu aizsardzības aģentūru (19) saistībā ar šīs aģentūras lēmumu.
44. Tomēr sprieduma Google Spain un Google (20) uzmanības centrā noteikti ir persona, kuras personas dati ir jāaizsargā. Tieši šīs personas tiesības Tiesa ir uzskatījusi par pārākām. Informāciju meklējošās personas situācija šajā spriedumā parādās tikai pakārtoti (21). Līdz ar to, minot tikai “rezultātu sarakstu, kas atspoguļots pēc meklējuma veikšanas, izmantojot personas vārdu”, Tiesa nav precizējusi nedz kontekstu, kādā šis meklējums ir veikts, nedz to, kurš to ir veicis un no kuras vietas tas ir izdarīts.
45. Lai gan Direktīvas 95/46 normu mērķis tātad ir aizsargāt personas, kura tiek “meklēta” un uz kuru pēc tam ir “veikta atsauce”, pamattiesības atbilstoši Hartas 7. un 8. pantam, tajās nekas nav norādīts par atsauču atsaistīšanas teritorialitāti. Kā piemērs ir jāmin tas, ka ne direktīvas tiesību normās, ne spriedumā Google Spain un Google (22) nav precizēts, vai meklēšanas pieprasījums, kas veikts no Singapūras, ir jāapstrādā citādi nekā pieprasījums, kas izdarīts no Parīzes vai Katovices.
46. Manuprāt, diferenciācija ir jāveic atkarībā no meklēšanas veikšanas vietas. Meklēšanas rezultātu atsauču atsaistīšana nebūtu jāpiemēro attiecībā uz meklēšanas pieprasījumiem, kuri izdarīti ārpus Savienības teritorijas.
a) Par Direktīvas 95/46 teritoriālo piemērojamību
47. Saskaņā ar LES 52. panta 1. punktu Līgumi ir piemērojami visās 28 dalībvalstīs (23). Dalībvalsts teritorija ir definēta tās valsts tiesību aktos un starptautiskajās publiskajās tiesībās (24). LES 52. panta 2. punktā papildus ir noteikts, ka Līgumu teritoriālā piemērojamība ir precizēta LESD 355. pantā (25). Ārpus šīs teritorijas Savienības tiesības principā nevar tikt piemērotas un līdz ar to nevar radīt tiesības un pienākumus.
48. Tātad rodas jautājums par to, vai kāda ārkārtēja iemesla dēļ Direktīvas 95/46 piemērošanas joma sniedzas pāri iepriekš minētajām teritoriālajām robežām, t.i., vai šīs direktīvas tiesību normas ir jāinterpretē tik plaši, ka tās rada sekas ārpus šīm robežām.
49. Manuprāt, tas tā nav.
50. Situācijas, kurās Savienības tiesības pieļauj normu ārpusteritoriālo iedarbību, patiešām pastāv.
51. Kā to uzsver arī Francijas valdība, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību jomā apstāklis, ka kāds uzņēmums, kas piedalās pret konkurenci vērstā nolīgumā vai īsteno šāda veida praksi, atrodas trešajā valstī, neliedz piemērot Savienības konkurences tiesību normas saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu, ja šāds nolīgums vai šāda prakse rada sekas Savienības teritorijā (26).
52. Preču zīmju tiesību jomā Tiesa ir nospriedusi, ka preču zīmju tiesību aizsardzību reglamentējošo tiesību normu efektivitāte (27) tiktu apdraudēta, ja uz Savienībā reģistrētai preču zīmei identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošanu pārdošanas piedāvājumā vai reklāmā internetā šīs tiesību normas neattiektos tāpēc vien, ka šo piedāvājumu vai reklāmu izvietojusī trešā persona ir iedibināta kādā trešā valstī, tās izmantotais interneta serveris atrodas šādā valstī vai prece, par kuru ir izteikts šāds piedāvājums vai reklāma, atrodas trešajā valstī (28).
53. Šīs abu veidu situācijas, manuprāt, ir galējas izņēmuma rakstura situācijas. Abās situācijās izšķiroša ir ietekme uz iekšējo tirgu (lai gan var tikt ietekmēti arī citi tirgi). Iekšējais tirgus ir Līgumos skaidri norobežota teritorija. Savukārt internets pēc būtības ir globāls un zināmā mērā klātesošs visur. Tādēļ ir grūti veikt analoģijas un salīdzinājumus.
b) Par pamattiesību ārpusteritoriālo iedarbību
54. Manuprāt, nevar arī atsaukties, kā to dara Défenseur des droits, uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ārpusteritoriālo iedarbību saistībā ar personas izdošanu kādai trešajai valstij (29), un tas tā ir divu iemeslu dēļ.
55. Pirmkārt, Hartas piemērošanas joma izriet no Savienības tiesību piemērošanas jomas, nevis otrādi, un tas skaidri ir precizēts Hartas 51. panta 2. punktā (30).
56. Otrkārt, šī judikatūra attiecas uz īpašiem nāves soda vai spīdzināšanas aizlieguma gadījumiem, proti, cilvēktiesībām, kuras ir ikvienas tiesiskas valsts pamatā un no kurām nav iespējamas nekādas atkāpes (31).
57. Savukārt – un tas kaut kādā ziņā ir šīs lietas kodols – “tiesības tikt aizmirstam” ir jāsamēro ar citām pamattiesībām.
c) Par pamattiesību samērošanu
58. Galvenais arguments pret atsauču atsaistīšanas pienākumu pasaules mērogā ir arguments par pamattiesību samērošanu un ar to saistītās atziņas, kuras izriet no sprieduma Google Spain un Google (32). Šajā lietā Tiesa ir piešķīrusi lielu nozīmi tiesību uz datu aizsardzību un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību samērošanai ar sabiedrības leģitīmajām interesēm piekļūt meklētajai informācijai.
59. Ir konstatēts, ka tiesības uz datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību ir tiesības, kuras izriet no Hartas 7. un 8. panta, un tām ir jābūt saiknei ar Savienības tiesībām un to teritorialitāti. Tas pats ir sakāms par sabiedrības leģitīmajām interesēm piekļūt meklētajai informācijai. Runājot par Savienību, šīs tiesības izriet no Hartas 11. panta. Minētā sabiedrība ir nevis visas pasaules sabiedrība, bet gan tā, uz kuru attiecas Hartas piemērošanas joma, proti, Eiropas sabiedrība.
60. Ja tiktu atzīts, ka atsauču atsaistīšana ir veicama pasaules mērogā, Savienības iestādes nespētu definēt un noteikt tiesības saņemt informāciju, nemaz nerunājot par šo tiesību samērošanu ar citām pamattiesībām uz datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šāda sabiedrības interese piekļūt informācijai noteikti atšķirsies dažādās trešajās valstīs atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas.
61. Būtu jāpiebilst, ka tad pastāvētu draudi, ka Savienība liegtu personām trešajās valstīs piekļūt informācijai. Ja kāda iestāde Savienībā varētu uzdot veikt atsauču atsaistīšanu pasaules mērogā, liktenīgs signāls tiktu nosūtīts trešajām valstīm, kuras arī varētu uzdot veikt atsauču atsaistīšanu saskaņā ar saviem likumiem. Iedomāsimies, ka kāda iemesla dēļ trešās valstis interpretē kādus no saviem tiesību aktiem tādējādi, lai liegtu personām, kuras atrodas Savienības dalībvalstī, piekļūt meklētajai informācijai. Tad pastāvētu reāls zemāku standartu noteikšanas risks par sliktu vārda brīvībai Eiropas un pasaules mērogā (33).
62. Tādējādi saistībā ar attiecīgajām problēmām nav vajadzīgs, lai Direktīvas 95/46 normas tiktu piemērotas ārpus Savienības teritorijas. Tomēr tas nenozīmē, ka ar Savienības tiesībām nekad nevarētu tikt noteikts tādam meklētājprogrammas pārvaldītājam kā Google veikt darbības pasaules līmenī. Neizslēdzu, ka varētu būt situācijas, kurās Savienības interesēs Direktīvas 95/46 normas būtu jāpiemēro ārpus Savienības teritorijas. Tomēr tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nav pamata Direktīvas 95/46 normas šādi piemērot.
63. Līdz ar to iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 95/46 12. panta b) punkts un 14. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, nav pienākuma veikt šo atsaistīšanu visos savas meklētājprogrammas domēna paplašinājumos tādējādi, lai strīdīgās saites vairs neparādītos, neatkarīgi no vietas, no kuras ir izdarīts meklējums, ievadot pieprasītāja vārdu.
B. Otrais un trešais prejudiciālais jautājums
64. Ņemot vērā, ka uz pirmo jautājumu ierosinu atbildēt noliedzoši, analīze ir jāturpina, izskatot kopā otro un trešo jautājumu.
65. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, ir vienīgi pienākums izņemt strīdīgās saites no rezultātiem, kuri parādās, veicot meklēšanu pēc pieprasītāja vārda meklētājprogrammā domēna nosaukuma tās dalībvalsts paplašinājumā, no kuras, kā tiek pieņemts, meklēšana tiek veikta, vai, plašāk, ievadot pieprasītāja vārdu meklētājprogrammā ar domēna nosaukumu paplašinājumiem, kas atbilst šīs meklētājprogrammas visu Savienības dalībvalstu paplašinājumiem.
66. Trešā jautājuma, kas ir uzdots “papildus” otrajam jautājumam, mērķis ir noskaidrot, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, ir pienākums, izmantojot “ģeobloķēšanas” tehniku, no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas “tiesību uz atsauču atsaistīšanu” saņēmēja dzīvesvietas valstī, izņemt strīdīgos rezultātus, kas parādās, veicot meklēšanu pēc šīs personas vārda, vai pat, plašāk, no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas kādā no dalībvalstīm, kurām ir piemērojama Direktīva 95/46, neatkarīgi no meklēšanu veicošā interneta lietotāja izmantotā domēna nosaukuma paplašinājuma.
67. Savos prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa ir izveidojusi nesaraujamu saikni starp meklētājprogrammas domēna nosaukumu (34), no vienas puses, un vietu, no kuras ir veikts meklējums internetā saistībā ar personas vārdu (35), no otras puses.
68. Saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu šāda saikne ir dabiska, – ja meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs padara par nepieejamiem meklēšanas rezultātus visos tās domēna nosaukuma paplašinājumos, strīdīgās saites, protams, vairs neparādās – neatkarīgi no vietas, no kuras meklēšana ir izdarīta.
69. Savukārt, līdzko uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, kā iesaku to darīt, šāda saikne vairs nav vajadzīga. Proti, kā norāda pati iesniedzējtiesa, personai joprojām ir iespējams veikt meklējumus, izmantojot jebkuru meklētājprogrammas domēna nosaukuma paplašinājumu. Piemēram, paplašinājums “google.fr” neaprobežojas ar meklējumiem, kas veikti no Francijas.
70. Tomēr šī iespēja var tikt ierobežota ar tā saukto “ģeobloķēšanas” tehnoloģiju.
71. Ģeobloķēšana ir metode, kas ierobežo piekļuvi tīmekļa saturam atkarībā no lietotāja ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Ģeobloķēšanas sistēmā lietotāja atrašanās vieta tiek noteikta ar tādām ģeogrāfiskās lokalizācijas metodēm kā lietotāja IP adreses pārbaude. Ģeobloķēšana, kas ir cenzūras forma, tiek uzskatīta par nepamatotu Savienības iekšējā tirgus tiesību aktos, kur uz to attiecas regula, kuras mērķis ir liegt tirgotājiem, kas darbojas vienā dalībvalstī, bloķēt vai ierobežot piekļuvi savām tiešsaistes saskarnēm citu dalībvalstu klientiem, kuri vēlas veikt pārrobežu darījumus (36).
72. Tiklīdz tiek pieļauta ģeobloķēšana, izmantotajam meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja domēna nosaukuma paplašinājumam nav nozīmes. Tādēļ ierosinu trešo jautājumu izskatīt pirms otrā jautājuma.
73. Spriedumā Google Spain un Google (37) Tiesa ir nospriedusi, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam savas atbildības, kompetenču un iespēju ietvaros ir jānodrošina, lai minētās meklētājprogrammas darbība atbilstu Direktīvas 95/46 prasībām, lai tajā paredzētās garantijas varētu tikt pilnībā nodrošinātas un lai faktiski varētu tikt realizēta arī attiecīgo personu efektīva un pilnīga privātās dzīves aizsardzība (38).
74. Tādējādi, līdzko ir konstatētas tiesības uz atsauču atsaistīšanu, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jādara viss tam iespējamais, lai nodrošinātu efektīvu un pilnīgu atsauču atsaistīšanu (39). Šim pakalpojumu sniedzējam ir jāveic visi pasākumi, kuri tam ir tehniski iespējami. Attiecībā uz pamatlietu tas it īpaši ietver tā saukto “ģeobloķēšanas” tehniku – neatkarīgi no meklēšanu veicošā interneta lietotāja izmantotā domēna nosaukuma paplašinājuma.
75. Atsauču atsaistīšana ir jāveic nevis valsts līmenī, kā to izskaidrošu turpinājumā, bet Eiropas Savienības līmenī.
76. Tā kā ar Direktīvu 95/46 ir “jācenšas nodrošināt [Savienībā] augstu aizsardzības līmeni” (40), tās mērķis ir izveidot pilnīgu datu aizsardzības sistēmu, kas pārsniedz valstu robežas. Balstīta uz bijušo EK līguma 100.a pantu (41), tā iekļaujas iekšējā tirgus, kas – atgādināšu – aptver telpu bez iekšējām robežām (42), loģikā. No tā izriet, ka atsauču atsaistīšana valsts līmenī būtu pretrunā šim saskaņošanas mērķim un Direktīvas 95/46 normu lietderīgajai iedarbībai (43).
77. Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulu 2016/679 šis jautājums pat nerastos, jo šī regula kā tāda “ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs” (44). Balstīta uz LESD 16. pantu, Regula 2016/679 sniedzas tālāk par Direktīvas 95/46 iekšējā tirgus pieeju, un tās mērķis ir nodrošināt pilnīgu personas datu aizsardzības sistēmu Savienībā (45). Šajā regulā sistemātiski ir atsauces uz Savienību, Savienības teritoriju vai dalībvalstīm (46).
78. Tādēļ uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu iesaku atbildēt, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums izņemt strīdīgās saites no rezultātiem, kuri parādās pēc meklējuma, kas, izmantojot pieprasītāja vārdu, ir veikts kādā Eiropas Savienībā esošā vietā. Šajā kontekstā šim pakalpojumu sniedzējam ir jādara viss tam iespējamais, lai nodrošinātu efektīvu un pilnīgu šo atsauču atsaistīšanu. Tas ietver tostarp tā saukto “ģeobloķēšanas” no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas kādā no dalībvalstīm, kurām ir piemērojama Direktīva 95/46, tehniku – neatkarīgi no meklēšanu veicošā interneta lietotāja izmantotā domēna nosaukuma paplašinājuma.
VI. Secinājumi
79. Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Conseil d’État (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 12. panta b) punkta un 14. panta a) punkta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, apmierinot lūgumu par atsauču atsaistīšanu, nav pienākuma veikt šo atsaistīšanu visos savas meklētājprogrammas domēna nosaukuma paplašinājumos tādējādi, lai strīdīgās saites vairs neparādītos, neatkarīgi no vietas, no kuras ir izdarīts meklējums, ievadot pieprasītāja vārdu.
2) Meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums izņemt strīdīgās saites no rezultātiem, kuri parādās pēc meklējuma, kas, izmantojot pieprasītāja vārdu, ir veikts kādā Eiropas Savienībā esošā vietā. Šajā kontekstā šim pakalpojumu sniedzējam ir jādara viss tam iespējamais, lai nodrošinātu efektīvu un pilnīgu šo atsauču atsaistīšanu. Tas ietver tostarp tā saukto “ģeobloķēšanas” no IP adreses, par kuru tiek pieņemts, ka tā atrodas kādā no dalībvalstīm, kurām ir piemērojama Direktīva 95/46, tehniku – neatkarīgi no meklēšanu veicošā interneta lietotāja izmantotā domēna nosaukuma paplašinājuma.