CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2011. gada 29. septembrī
Lieta F‑80/10
AJ
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Civildienesta noteikumu 43. un 45. pants – Novērtējuma ziņojums – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pamatojums
Priekšmets Prasība, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru AJ lūdz it īpaši atcelt viņa novērtējuma ziņojumu par 2008. gadu
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtētāju rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
2. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Mērķis – Novērtētāju pienākumi
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
3. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtējuma pasliktināšanās salīdzinājumā ar iepriekšējo novērtējumu – Pienākums norādīt pamatojumu
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
4. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Komisijas apvienotā novērtējuma un paaugstināšanas amatā komiteja – Pagaidu darba grupu loma
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
5. Ierēdņi – Novērtējums – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
1. Novērtētājiem ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz vērtējošiem spriedumiem par to personu darbu, kuras viņiem ir jānovērtē. Tādējādi pārbaudē tiesā, ko Savienības tiesa veic attiecībā uz novērtējuma ziņojumu saturu, tiek pārbaudīta tikai procedūras likumība, faktu saturiskā pareizība, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai arī nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Tādējādi Savienības tiesas kompetencē nav pārbaudīt administrācijas izdarītā ierēdņa profesionālo spēju novērtējuma pamatotību, ja tas ietver sarežģītus vērtējošus spriedumus, kas pēc sava rakstura nav objektīvi pārbaudāmi.
Kļūda par acīmredzamu var tikt atzīta tikai tad, ja tā ir viegli pamanāma, ņemot vērā kritērijus, kurus likumdevējs ir paredzējis attiecināt uz lēmumu pieņemšanas pilnvaru īstenošanu.
Līdz ar to, lai pierādītu, ka iestāde ir pieļāvusi tādu acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kura var pamatot lēmuma par paaugstināšanu amatā vai novērtējuma ziņojuma atcelšanu, pierādījumiem, kuri jāiesniedz prasītājam, ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu iestādes vērtējuma ticamību. Citiem vārdiem sakot, pamats, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu, ir jānoraida, ja, neraugoties uz prasītāja izvirzītajiem apstākļiem, apstrīdētais vērtējums var tikt atzīts par patiesu vai pamatotu.
Tā tas it īpaši ir tad, ja attiecīgajā lēmumā ir pieļautas tādas kļūdas vērtējumā, kuras, ņemot visas kopā, ir mazsvarīgas un nevar ietekmēt iestādes lēmumu.
Konkrētāk attiecībā uz novērtējuma ziņojumos ietverto vērtējumu pārbaudi tiesā ir jāpiebilst, ka tas, ka šī pārbaude ir jāattiecina tikai uz acīmredzamu kļūdu, vēl jo vairāk ir pamatots tādēļ, ka Savienības tiesai nav tieši zināma novērtējamo ierēdņu situācija, bet novērtēšanas procedūra administratīvā ziņā ietver garantijas, iesaistot novērtējamo ierēdni, viņa priekšniekus un apvienoto komiteju.
(skat. 32. un 34.–37. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1978. gada 23. novembris, 56/77 Agence européenne d’intérims/Komisija, 20. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1996. gada 8. maijs, T‑19/95 Adia interim/Komisija, 49. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts; 2000. gada 6. jūlijs, T‑139/99 AICS/Parlaments, 39. punkts; 2008. gada 12. februāris, T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts; 2008. gada 21. maijs, T‑495/04 Belfass/Padome, 63. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 29. septembris, F‑114/07 Wenning/Eiropols, 111. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 23. februāris, F‑7/09 Faria/ITSB, 44. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 24. marts, F‑104/09 Canga Fano/Padome, 35. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑281/11 P.
2. Novērtējuma ziņojuma mērķis ir sniegt rakstisku un formālu pierādījumu par ierēdņa paveiktā darba kvalitāti, tādējādi tas nav vienkāršs konkrētajā periodā veikto pienākumu apraksts, bet tas ietver arī cilvēcisko īpašību, ko novērtējamā persona ir parādījusi savas profesionālās darbības veikšanā, vērtējumu. Konkrētāk, no tā izriet, ka novērtējuma ziņojums nav vērsts uz to, lai sniegtu izsmeļošu pārskatu par ierēdņa sniegumu, veicot viņa amata pienākumus, bet gan lai, balstoties uz noteicošiem elementiem, uzsvērtu katra ierēdņa spējas, efektivitāti un uzvedību darbā. Turklāt novērtētājs savu vērtējumu sagatavo pēc procedūras, kas balstīta uz sacīkstes principu un kura attiecas tieši uz snieguma attiecīgajā laikposmā novērtējumu. Līdz ar to principā pietiek, ka novērtējuma ziņojumā ir minētas un novērtētas ierēdņa snieguma galvenās iezīmes, it īpaši attiecībā uz efektivitāti, spējām un uzvedību darbā. Ievērojot pienākumu norādīt pamatojumu un tiktāl, ciktāl novērtēšanai ir jābūt skaidri individualizētai un personiskai, novērtētājam, lai pamatotu savu vērtējošo spriedumu, nav detalizēti jāizklāsta viņa veiktā novērtējuma pamatojums, minot konkrētus piemērus.
Turklāt, kaut arī novērtētājs nevar deleģēt trešajām personām pienākumu izvērtēt novērtējamo ierēdņu sniegumu, nekas viņam neliedz ņemt vērā informāciju no oficiālām un uzticamām kontaktpersonām. Šāda pieeja ir saskaņā ar jebkuras iestādes pienākumu pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinot lietu un pēc situācijas vispusīga izvērtējuma.
(skat. 58. un 59. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2008. gada 22. decembris, C‑198/07 P Gordon/Komisija, 44. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2007. gada 12. septembris, T‑249/04 Combescot/Komisija, 86. punkts; 2009. gada 19. novembris T‑49/08 P Michail/Komisija, 57. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. novembris, F‑93/08 N/Parlaments, 46. punkts; 2009. gada 10. septembris, F‑139/07 van Arum/Parlaments, 101. punkts.
3. Administrācijai ir pienākums novērtējuma ziņojumā norādīt pietiekamu un detalizētu pamatojumu un sniegt attiecīgajai personai iespēju paust savus apsvērumus par šo pamatojumu, un šo prasību ievērošana ir vēl jo vairāk svarīga gadījumā, ja novērtējums, salīdzinot ar iepriekšējo novērtējumu, ir pasliktinājies.
(skat. 86. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2007. gada 20. novembris, T‑205/04 Ianniello/Komisija, 94. punkts.
Civildienesta tiesa: 2007. gada 13. decembris, F‑65/05 Sequeira Wandschneider/Komisija, 96. punkts; 2008. gada 21. februāris, F‑19/06 Semeraro/Komisija, 47. un 48. punkts.
4. Novērtēšanas procedūrā Komisijā pagaidu darba grupu pienākums ir tikai sagatavot apvienotās novērtējuma un paaugstināšanas amatā komitejas plenārsapulces un sagatavot Komisijai apvienoto darba grupu paveiktā darba kopsavilkumu. Tas nozīmē, ka šo vienību izveidošana ir iestādes iekšējās kārtības noteikšanas kompetencē, kas, pat ja nav rakstveida regulējuma, piešķir tai tiesības veikt pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai nodrošinātu tās iekšējo darbību labas pārvaldības nolūkā. Turklāt ir jānorāda, ka pagaidu darba grupu izveide nav izraisījusi nekādu Civildienesta noteikumos paredzēto pilnvaru deleģēšanu iecēlējinstitūcijai un ka tā novērtētajiem ierēdņiem neuzliek nekādu pienākumu, ne arī piešķir tiem kādas procesuālās tiesības vai garantijas.
(skat. 101. punktu)
5. Lai arī novērtēšanas procedūrai ir piemērojamas tiesības uz aizstāvību, tās tikai nozīmē, ka novērtējamajam ierēdnim novērtēšanas procedūras laikā ir jābūt pietiekamai iespējai paust savu viedokli par vērtējošiem spriedumiem, kas ir izdarīti attiecībā uz viņu, pirms viņa novērtējuma ziņojums kļūst galīgs.
Turklāt pārsūdzības vērtētājam var nākties konsultēties ar novērtētā ierēdņa priekšniekiem, viņa novērtētāju vai pat attiecīgās personas darba kolēģiem, kas obligāti nenozīmē, ka šī konsultācija ir sacīkstes process ar novērtējamo ierēdni. Tas a fortiori attiecas uz Komisijas apvienotās novērtējuma un paaugstināšanas amatā komitejas pagaidu darba grupām, kuras pašas nevar veikt attiecīgo personu snieguma novērtēšanu.
(skat. 108. un 109. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2007. gada 20. novembris, T‑308/04 Ianniello/Komisija, 73. un 74. punkts; 2008. gada 18. jūnijs, T‑164/07 P Sundholm/Komisija, 28. un 29. punkts.