VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2017. gada 5. oktobrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā – Pasākumi, kas vērsti pret personām, kuras ir atbildīgas par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un ar tām saistītām personām un vienībām – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu iesaldēšana – Prasītāja vārda saglabāšana sarakstā – Faktiskā pamata nepietiekamība – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Kļūda tiesību piemērošanā – Tiesības uz īpašumu – Labas pārvaldības princips – Saprātīgs lietas izspriešanas termiņš – Nevainīguma prezumpcija – Pieteikums par grozīšanu – Apstiprinošs akts – Nepieņemamība

Lieta T‑175/15

Mohamed Marouen Ben Ali Ben Mohamed Mabrouk, ar dzīvesvietu Tunisā (Tunisija), ko pārstāv J.‑R. Farthouat, J.‑P. Mignard, N. Boulay, advokāti, un S. Crosby, solicitor,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja A. de Elera‑San Miguel Hurtado un G. Étienne, vēlāk – A. de Elera‑San Miguel Hurtado, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atbilstoši LESD 263. pantam atcelt Padomes 2015. gada 30. janvāra Lēmumu (KĀDP) 2015/157, ar kuru groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2015, L 26, 29. lpp.), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, Padomes 2015. gada 16. novembra lēmumu, ar kuru noraidīts prasītāja 2015. gada 29. maija lūgums svītrot viņa vārdu no Padomes 2011. gada 31. janvāra Lēmumam 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2011, L 28, 62. lpp.), pievienotā saraksta, un Padomes 2016. gada 28. janvāra Lēmumu (KĀDP) 2016/119, ar kuru groza Lēmumu 2011/72 (OV 2016, L 23, 65. lpp.), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

Vispārējā tiesa (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), tiesneši I. Labucka un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],

sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 14. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture un lietas faktiskie apstākļi

1        Pēc politiskajiem notikumiem Tunisijā 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī Eiropas Savienības Padome 2011. gada 31. janvārī, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2011, L 28, 62. lpp.).

2        Lēmuma 2011/72 preambulas 1. un 2. apsvērumā ir noteikts:

“(1)      Padome 2011. gada 31. janvārī atkārtoti apliecināja pilnīgu solidaritāti un atbalstu Tunisijai un tās tautai centienos izveidot stabilu demokrātiju, tiesiskumu, demokrātisku plurālismu un cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu.

(2)      Padome turklāt nolēma pieņemt ierobežojošus pasākumus pret personām, kas ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un kuras tādējādi liedz Tunisijas tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī.”

3        Lēmuma 2011/72 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir to pielikumā uzskaitīto personu un ar tām saistītu fizisku vai juridisku personu vai vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

2.      Nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi nav tieši vai netieši pieejami pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām vai vienībām, vai šo personu interesēs.”

4        Lēmuma 2011/72 2. pantā ir paredzēts:

“1.      Padome pēc kādas dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikuma izstrādā pielikumā iekļauto sarakstu un to groza.

2.      Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai vai vienībai iespēju paust savus apsvērumus.

3. Ja ir iesniegti apsvērumi vai jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē attiecīgo personu vai vienību.”

5        Lēmuma 2011/72 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pielikumā norāda pamatojumu personu un vienību iekļaušanai sarakstā.”

6        Lēmuma 2011/72 5. panta sākotnējā redakcijā bija paredzēts:

“Šo lēmumu piemēro 12 mēnešus. To pastāvīgi pārskata. Ja Padome uzskata, ka lēmuma mērķi nav sasniegti, lēmumu attiecīgi atjauno vai groza.”

7        Lēmuma 2011/72 pielikumā sākotnēji esošajā sarakstā bija minēti tikai bijušā Tunisijas Republikas prezidenta – Zine el Abidine Ben Hamda Ben Ali – un viņa sievas – Leïla Bent Mohammed Trabelsi – vārdi.

8        2011. gada 4. februārī, pamatojoties uz Lēmuma 2011/72 2. panta 1. punktu un LES 31. panta 2. punktu, Padome pieņēma Īstenošanas lēmumu 2011/79/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/72 (OV 2011, L 31, 40. lpp.). Šī īstenošanas lēmuma 1. pantā bija paredzēts, ka Lēmuma 2011/72 pielikums tiek aizstāts ar tekstu, kas izklāstīts minētā īstenošanas lēmuma pielikumā. Šajā pielikumā bija minēti 48 fizisku personu vārdi, tostarp tā pirmajā un otrajā pozīcijā – divu šī sprieduma 7. punktā minēto personu vārdi un divdesmit astotajā pozīcijā – prasītāja Mohamed Marouen Ben Ali Ben Mohamed Mabrouk vārds. Šī pielikuma divdesmit astotajā pozīcijā kolonnā “Personas informācija” bija norādīts: “Tunisijas pilsonis, dzimis Tunisā 1972. gada 11. martā, Jaouida El BEJI dēls, precējies ar Sirine BEN ALI, uzņēmējsabiedrības ģenerāldirektors, adrese: 8 rue du Commandant Béjaoui – Carthage – Tunis, NIK Nr. 04766495,” un kolonā “Pamatojums”: “Persona, par kuru Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu par kustamas un nekustamas mantas iegādi, bankas kontu atvēršanu un finanšu aktīvu turēšanu vairākās valstīs saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām.”

9        Prasītāja vārda sākotnējā iekļaušana Lēmumam 2011/72, kurš grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2011/79, pievienotajā sarakstā vēlāk tika pagarināta ar Padomes 2012. gada 27. janvāra Lēmumu 2012/50/KĀDP (OV 2012, L 27, 11. lpp.), Padomes 2013. gada 31. janvāra Lēmumu 2013/72/KĀDP (OV 2013, L 32, 20. lpp.) un Padomes 2014. gada 30. janvāra Lēmumu 2014/49/KĀDP (OV 2014, L 28, 38. lpp.).

10      Pēc 2013. gada 28. maija sprieduma Trabelsi u.c./Padome (T‑187/11, EU:T:2013:273), 2013. gada 28. maija sprieduma Chiboub/Padome (T‑188/11, nav publicēts, EU:T:2013:274) un 2013. gada 28. maija sprieduma Al Matri/Padome (T‑200/11, nav publicēts, EU:T:2013:275) pasludināšanas Padome grozīja pamatojumu to personu vārdu iekļaušanai sarakstā, kas minētas Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Īstenošanas lēmumu 2011/79, pievienotajā sarakstā. Attiecībā uz prasītāju pamatojums viņa vārda iekļaušanai sarakstā ar Lēmumu 2014/49 tika grozīts šādi: “Attiecībā uz šo personu Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu par līdzdalību, kad valsts amatpersona piesavinājās publiskos līdzekļus, par līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešai personai un radītu zaudējumus administrācijai, un par līdzdalību valsts amatpersonas nelikumīgā ietekmēšanā nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai.”

11      Ar 2015. gada 12. janvāra vēstuli Padome informēja prasītāju par savu nodomu vēlreiz pagarināt pret prasītāju vērstos pasākumus. Šai vēstulei tā pievienoja 2014. gada 19. decembra apliecinājumu, ko bija izsniegušas Tunisijas iestādes un kas attiecās uz Tunisijā notiekošo tiesas procesu pret prasītāju. Ar 2015. gada 15. janvāra vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus un lūdza Padomei minētajā vēstulē norādīto iemeslu dēļ svītrot viņu no Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2014/49, pievienotā saraksta.

12      2015. gada 30. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/157, ar ko groza Lēmumu 2011/72 (OV 2015, L 26, 29. lpp.). Saskaņā ar šī lēmuma 1. panta 1. punktu Lēmuma 2011/72 5. panta teksts tika aizstāts ar šādu tekstu: “Šo lēmumu piemēro līdz 2016. gada 31. janvārim. To pastāvīgi pārskata. Lēmumu vajadzības gadījumā var atjaunināt vai grozīt, ja Padome uzskata, ka tā mērķi nav sasniegti.” Prasītāja vārds, kā arī atbilstošais pamatojums viņa vārda iekļaušanai sarakstā tika saglabāts sarakstā, kas pievienots Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2014/49.

13      Ar 2015. gada 4. februāra vēstuli Padome atbildēja uz prasītāja 2015. gada 15. janvāra apsvērumiem. Tā būtībā uzskatīja, ka, ņemot vērā minētajā vēstulē norādītos iemeslus, pret prasītāju vērstie ierobežojošie pasākumi bija jāatstāj spēkā, un tā pievienoja šai vēstulei Lēmuma 2015/157 kopiju. Tomēr tā norādīja, ka, ņemot vērā prasītāja apsvērumus par tās tiesas izmeklēšanas stadiju, kas attiecībā uz viņu tiek veikta Tunisijā, tā līdz 2015. gada 31. jūlijam veiks jaunu šo ierobežojošo pasākumu izvērtēšanu.

14      Prasītājs iesniedza savus apsvērumus 2015. gada 18. februārī, 29. maijā un 7. septembrī. Ar 2015. gada 16. novembra vēstuli Padome atbildēja uz šiem apsvērumiem. Pirmkārt, Padome noraidīja lūgumu piekļūt ar prasītāju saistītajiem lietas materiāliem, kuru prasītājs bija paudis savā 2015. gada 18. februāra vēstulē, norādīdama, ka šī sprieduma 11. punktā minētais apliecinājums ir pamats, balstoties uz kuru tā ir nolēmusi pagarināt pret prasītāju vērstos pasākumus, un ka tās rīcībā nav nekādu citu dokumentu. Otrkārt, Padome norādīja, ka tā ir pievienojusi savai vēstulei izvilkumus no diviem ar 2015. gada 11. maiju datētiem dokumentiem, ko izsniegušas Tunisijas iestādes un kas attiecas uz tiesas procesiem, kuri ierosināti pret prasītāju. Treškārt, vispirms sniedzot atbildi uz prasītāja 2015. gada 29. maija apsvērumos ietvertajiem argumentiem un noraidot viņa lūgumu par uzklausīšanu, Padome norādīja, ka pret prasītāju vērstie ierobežojošie pasākumi ir jāatstāj spēkā.

15      2015. gada 30. novembrī prasītājs iesniedza jaunus apsvērumus, uz kuriem Padome atbildēja ar 2015. gada 18. decembra vēstuli. Šīs vēstules beigās Padome pauda savu nodomu pagarināt pret prasītāju vērstos ierobežojošos pasākumus un grozīt pamatojumu viņa vārda iekļaušanai sarakstā šādi: “Attiecībā uz šo personu Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu par līdzdalību nodarījumā, kad valsts amatpersona piesavinājās publiskos līdzekļus, par līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešai personai un radītu zaudējumus administrācijai, nelikumīgi ietekmējot valsts amatpersonu nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai.” 2016. gada 5. janvārī prasītājs, atbildot uz šo vēstuli, iesniedza jaunus apsvērumus.

16      2016. gada 28. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/119, ar ko groza Lēmumu 2011/72 (OV 2016, L 23, 65. lpp.) un ar ko saskaņā ar tā 1. panta 1. punktu Lēmuma 2011/72 spēkā esamība tika pagarināta līdz 2017. gada 31. janvārim. Saskaņā ar šī lēmuma 1. panta 2. punktu ar minētā lēmuma pielikumu tiek aizstāts Lēmuma 2011/72 pielikums. Prasītāja vārds ir ietverts šī jaunā pielikuma divdesmit astotajā pozīcijā. Atbilstošā pamatojuma iekļaušanai sarakstā formulējums ir identisks formulējumam, ko Padome bija norādījusi prasītājam savā 2015. gada 18. decembra vēstulē. Kā Padome norādīja prasītājam savā 2016. gada 29. janvāra vēstulē, šis jaunais formulējums ir balstīts uz Tunisijas iestāžu 2015. gada 20. oktobra apliecinājumu,kas ir pievienots minētajai vēstulei.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 10. aprīlī, prasītājs cēla šo prasību.

18      2015. gada 2. jūlijā Padome iesniedza iebildumu rakstu.

19      Replika un atbilde uz repliku tika iesniegtas attiecīgi 2015. gada 14. septembrī un 2016. gada 8. janvārī.

20      2016. gada 25. janvārī, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu, prasītājs iesniedza pirmo grozījumu rakstu ar mērķi attiecināt prasības pieteikumā ietvertos prasījumus arī uz Padomes 2015. gada 16. novembra lēmumu, ar kuru tā noraidīja prasītāja 2015. gada 29. maija lūgumu svītrot viņa vārdu no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta. 2016. gada 4. aprīlī prasītājs iesniedza otro grozījumu rakstu, kurā lūdza attiecināt prasības pieteikumā ietvertos prasījumus arī uz Lēmumu 2016/119.

21      2016. gada 30. martā Padome iesniedza apsvērumus par pirmo grozījumu rakstu un 2016. gada 4. maijā – apsvērumus par otro grozījumu rakstu.

22      Pēc izmaiņām Vispārējās tiesas palātu sastāvā šī lieta ar 2016. gada 3. oktobra lēmumu tika pārdalīta piektajai palātai.

23      Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu.

24      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 14. decembra tiesas sēdē.

25      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Lēmumu 2015/157, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, Padomes 2015. gada 16. novembra lēmumu, ar kuru tā noraidīja prasītāja 2015. gada 29. maija lūgumu svītrot viņa vārdu no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta, un Lēmumu 2016/119, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        pilnībā noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem saistībā ar Lēmuma 2015/157 atcelšanu

27      Sava prasības pieteikuma pamatojumam prasītājs formāli ir izvirzījis sešus prasības pamatus. Pirmajā prasības pamatā, kas būtībā attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, prasītājs apgalvo, ka attiecībā uz viņu Tunisijā veiktā tiesas izmeklēšana nav pietiekams faktiskais pamats, lai saglabātu viņa vārdu Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā. Šis pirmais prasības pamats sastāv no divām daļām, no kurām viena attiecas uz to, ka Padome nav ņēmusi vērā attiecībā uz prasītāju Tunisijā ierosināto dažādo tiesas procesu pozitīvo attīstību, un otra – uz to, ka šī iestāde nav ņēmusi vērā principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu pārkāpumu šajā iepriekš minētajā tiesas izmeklēšanā. Otrais prasības pamats attiecas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pārkāpumu, jo Padome pati ir pārkāpusi principu par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu. Trešajā prasības pamatā prasītājs apgalvo, ka Lēmumam 2015/157 nav priekšmeta. Šī prasības pamata pirmā daļa attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar demokrātiskā procesa virzību Tunisijā un nepieciešamību noteikt ierobežojošus pasākumus pret tiem šīs trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir atbildīgi par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Pakārtoti prasītājs norāda uz pamatojuma neesamību. Šī prasības pamata otrā daļa attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, jo Padome esot uzskatījusi, ka Tunisijas iestāžu iesniegtie pierādījumu elementi pierādīja kriminālvajāšanas pastāvēšanu attiecībā uz prasītāju. Ceturtais prasības pamats sastāv no divām daļām, kas attiecas, pirmkārt, uz Hartas 48. panta pārkāpumu un, otrkārt, uz tās 41. panta 1. punkta pārkāpumu. Šī prasības pamata pirmajā daļā prasītājs norāda uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojuma presei dēļ. Minētā prasības pamata otrajā daļā prasītājs norāda uz labas pārvaldības principa, un it īpaši uz tiesību uz objektīvu lietas izskatīšanu, pārkāpumu. Pakārtoti – gadījumā, ja iepriekš minētie prasības pamati tiktu noraidīti, – prasītājs ir izvirzījis piekto prasības pamatu, kas attiecas uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā” saistībā ar to, ka Padome nav pietiekami ņēmusi vērā Lēmuma 2015/157 “krimināltiesību elementu”. Sestais prasības pamats attiecas uz tiesību uz īpašumu un Hartas 17. panta pārkāpumu.

28      Vispirms ir jānorāda, ka trešā prasības pamata otrā daļa, kura attiecas uz Padomes pieļautu kļūdu, izvērtējot Tunisijas iestāžu iesniegto pierādījumu elementu pietiekamību, patiesībā ir saistīta ar pirmo prasības pamatu. Tādējādi ir uzskatāms, ka tā veido pēdējā minētā prasības pamata trešo daļu. Tāpat viss ceturtais prasības pamats patiesībā ir saistīts ar otro prasības pamatu, jo tas attiecas uz prasītāja pamattiesību pārkāpumiem, kas esot tikuši pieļauti procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts Lēmums 2015/157. Līdz ar to ir jāuzskata, ka otrais prasības pamats sastāv no trim daļām, kuras attiecas uz Padomes pieļautajiem attiecīgi Hartas 47., 48. panta un 41. panta 1. punkta pārkāpumiem. Visbeidzot, no iepriekš minētā izriet, ka piektais un sestais prasības pamats ir uzskatāmi par tādiem, kas veido attiecīgi ceturto un piekto prasības pamatu.

 Par pirmo pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā, jo Padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka attiecībā uz prasītāju Tunisijā veiktā tiesas izmeklēšana ir bijusi pietiekams faktiskais pamats

29      Pirmajā pamatā prasītājs būtībā apgalvo, ka Lēmuma 2015/157 pieņemšanas brīdī attiecībā uz viņu Tunisijā veiktā tiesas izmeklēšana vairs nevarēja būt pamats to ierobežojošo pasākumu saglabāšanai spēkā, kurus Padome ir vērsusi pret viņu. Prasītāja ieskatā, šī iestāde ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemdama vērā pierādījumu elementus, ko viņš šajā ziņā bija darījis tai zināmus. Kā prasītājs ir norādījis šī pamata ievaddaļā, viņš atzīst, ka saskaņā ar 2015. gada 5. marta sprieduma Ezz u.c./Padome (C‑220/14 P, EU:C:2015:147) 77. un 84. punktu Padomei ir pamats noteikt ierobežojošus pasākumus kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, ja ir ierosināts kriminālprocess saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem. Tomēr prasītājs uzskata, ka šī tiesas procesa norise un tā prettiesiskais raksturs ir būtiski, lai izvērtētu attiecīgo pasākumu saglabāšanas spēkā tiesiskumu.

30      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka 2014. gada 27. februāra spriedumā Ezz u.c./Padome (T‑256/11, EU:T:2014:93), kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar 2015. gada 5. marta spriedumu Ezz u.c./Padome (C‑220/14 P, EU:C:2015:147), tika veikta plaša Padomes 2011. gada 21. marta Lēmuma 2011/172/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē (OV 2011, L 76, 63. lpp.), 1. panta 1. punktā noteikto vispārīgo kritēriju interpretācija (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 67. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 72., 77., 82. un 84. punkts).

31      Turklāt ir jāatgādina, ka vairākos spriedumos saistībā ar lietām, kuru priekšmets bija to ierobežojošo pasākumu atcelšana, ko Padome ir noteikusi saistībā ar situāciju Tunisijā, Vispārējā tiesa Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktam, kurš ir izteikts gandrīz identiski Lēmuma 2011/172 1. panta 1. punktam, ir piemērojusi to pašu plašas interpretācijas principu (spriedumi, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 114. punkts; 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑224/14, nav publicēts, EU:T:2016:375, 91. punkts; 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 85. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑516/13, nav publicēts, EU:T:2016:377, 71. punkts).

32      Šajā ziņā, kā izriet no Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta, tā mērķis ir iesaldēt to personu aktīvus, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un ar tām saistīto personu aktīvus, kuru vārdi ir ietverti minētā lēmuma pielikumā. Šī valsts līdzekļu nelikumīgā piesavināšanās, kavējot Tunisijas valsts iestāžu un no tām atkarīgo struktūru darbību, atbilstoši šī lēmuma preambulas 2. apsvērumam “liedz Tunisijas tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī”.

33      Turklāt saskaņā ar judikatūru no Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tā preambulas 1. un 2. apsvērumu, izriet, ka šajā lēmumā paredzētās aktīvu iesaldēšanas mērķis nav sodīt par pārkāpjošu rīcību, ko īstenojušas attiecīgās personas, nedz arī piespiedu kārtā atturēt tās no šādas rīcības. Šīs aktīvu iesaldēšanas vienīgais mērķis ir palīdzēt Tunisijas iestādēm konstatēt valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un saglabāt iespēju šīm iestādēm atgūt šīs piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus. Tātad šī iemesla dēļ iesaldēšanai ir vienīgi pagaidu raksturs, un tai nav nekāda krimināltiesiska konteksta (spriedumi, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 81. un 82. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 62. un 64. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 77., 78. un 206. punkts).

34      It īpaši, ņemot vērā Lēmuma 2011/72 mērķus, personu, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, jēdzienam šī lēmuma 1. panta 1. punkta izpratnē ir jāietver ne vien personas, kuras jau ir atzītas par atbildīgām par šādiem nodarījumiem, bet arī personas, attiecībā uz kurām tiek veikta tiesas izmeklēšana ar mērķi konstatēt šo atbildību (spriedumi, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 124. punkts; 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑224/14, nav publicēts, EU:T:2016:375, 100. punkts; 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 86. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑516/13, nav publicēts, EU:T:2016:377, 80. punkts).

35      Tādējādi pirmā pamata dažādās daļas ir jāizvērtē, pamatojoties uz šo Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta interpretāciju, ko prasītājs turklāt nav apstrīdējis (skat. šī sprieduma 29. punktu). Tāpat ir jāuzsver, ka, neraugoties uz atsevišķām prasības pieteikumā izmantotās terminoloģijas variācijām, šis pamats ir uzskatāms par tādu, kurš attiecas uz kļūdu to pierādījumu elementu juridiskajā kvalifikācijā, kas veido strīdīgo ierobežoto pasākumu faktisko pamatu, nevis uz šo pasākumu juridiskā pamata neesamību.

–       Par pirmā pamata pirmo daļu – to, ka Padome nav ņēmusi vērā attiecībā uz prasītāju Tunisijā ierosināto dažādo tiesas procesu labvēlīgo attīstību

36      Pirmā pamata pirmajā daļā prasītājs būtībā apgalvo, ka viņam labvēlīgā juridisko procesu norise liedz pierādīt to, ka viņš varētu tikt notiesāts tiesas procesā. Šo argumentāciju viņš pamato ar trīs elementiem. Pirmkārt, viņš atsaucas uz Tunisijas Cour de cassation [Kasācijas tiesas] 2014. gada 1. jūlija spriedumu, kurā esot atzīts, ka aktīvi, kurus viņš bija mantojis no sava tēva Tunisijas 2011. gada 31. maija Dekrētlikuma Nr. 2011-47 izpratnē, ietver no šiem aktīviem, kā arī to atkārtotas ieguldīšanas gūtos ienākumus. Viņa ieskatā, šis spriedums pierāda viņa Tunisijā esošo aktīvu likumību. Otrkārt, viņš atsaucas uz trīs Tunisijas tiesu spriedumiem, kas datēti attiecīgi ar 2013. gada 28. maiju, 2014. gada 21. augustu un 2014. gada 17. decembri, ar kuriem tika atcelti attiecībā uz viņu noteiktie aizliegumi izceļot no Tunisijas. Treškārt, viņš apgalvo, ka viņam nav tikusi izvirzīta apsūdzība par nelikumīgu aktīvu turēšanu ārpus Tunisijas. Savā replikā viņš piebilst, ka Padomei bija pienākums pārliecināties, ka pastāv pamatota procesa iespējamība, un, ja tādas nav, tai vajadzēja atcelt strīdīgos ierobežojošos pasākumus, jo pretējā gadījumā tā piedalītos Tunisijas iestāžu ļaunprātīgā rīcībā, kas, viņaprāt, ietver attiecībā uz viņu ierosināto tiesas procesu bezgalīgu pagarināšanu.

37      Padome savā aizstāvības rakstā vispirms norāda, ka Tunisijas Cour de cassation 2014. gada 1. jūlija spriedumā pretēji prasītāja apgalvojumiem nav konstatēts, ka visi viņa Tunisijā esošie aktīvi ir likumīgi. Turpinājumā Padome apgalvo, ka prasītāja argumenti par, pirmkārt, attiecībā uz viņu noteikto aizliegumu izbraukt no valsts atcelšanu un, otrkārt, par saiknes neesamību starp viņam izvirzītajām apsūdzībām un aktīviem, kas viņam pieder ārpus Tunisijas, nav atbilstoši. Tādējādi, Padomes ieskatā, prasītājs ir kļūdaini pielīdzinājis strīdīgos ierobežojošos pasākumus tiesiskās palīdzības pasākumiem.

38      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šī sprieduma 33. un 34. punktā atgādināto judikatūru, prasītāja argumentācija, kas izvirzīta saistībā ar šobrīd izskatāmo prasības pamata daļu, ir jānoraida.

39      Būtībā Padomei šajā lietā ir jāpārbauda, pirmkārt, tas, ka tās rīcībā esošie pierādījumu elementi ļauj konstatēt, ka attiecībā uz prasītāju ir ierosināts viens vai vairāki tiesas procesi par nodarījumiem, kas var būt saistīti ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un, otrkārt, tas, ka šis process vai procesi ir tādi, kas ļauj kvalificēt prasītāju kā personu, kura ir atbildīga par šādu piesavināšanos, vai kā personu, kura ir saistīta ar šādu atbildīgo personu Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 156. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 65. punkts).

40      Līdz ar to saistībā ar šo lēmumu Padomei principā nav pašai jāpārbauda un jāizvērtē to pierādījumu elementu atbilstība un pareizība, ar kuriem ir pamatoti tiesas procesi, kas ierosināti attiecībā uz personām, kuru vārdi ir iekļauti šī lēmuma pielikumā ietvertajā sarakstā. Būtībā, kā ir norādīts šī sprieduma 33. punktā, pieņemot šo lēmumu un turpmākos lēmumus, Padome ir vēlējusies nevis pati piemērot sodu par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, saistībā ar kuru Tunisijas iestādes veic izmeklēšanu, bet gan saglabāt šīm iestādēm iespēju konstatēt minēto piesavināšanos un atgūt šīs piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus. Tādējādi Tunisijas kompetentās iestādes ir tās, kurām ir jāizvērtē minētie pierādījumu elementi un jāizdara no tiem atbilstoši secinājumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 158. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 66. punkts). Līdz ar to Padomei vai Vispārējai tiesai principā ir jāizvērtē nevis šādu procesu pamatotība, bet vienīgi lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatotība, ņemot vērā Tunisijas iestāžu iesniegtos pierādījumu elementus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Komisija, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 77. punkts).

41      Protams, Padome nevar pilnīgi visos gadījumos apstiprināt Tunisijas tiesu iestāžu konstatējumus, kas ietverti to iesniegtajos dokumentos. No judikatūras būtībā izriet, ka tai ir pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt pierādījumu elementus, ko tai ir iesniegušas kompetentās iestādes, šajā gadījumā – Tunisijas iestādes, ņemot vērā it īpaši prasītāja iesniegtos apsvērumus un iespējamos attaisnojošos pierādījumus. Šis pienākums izriet arī no Hartas 41. pantā ietvertā labas pārvaldības principa (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 99. un 114. punkts; 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 158. un 159. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 58. un 67. punkts).

42      Tomēr no šīs pašas judikatūras izriet, ka Padomei, lai izpildītu savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi, ir jāizvērtē nepieciešamība iegūt papildu informāciju vai pierādījumus no kompetentajām iestādēm, ņemot vērā prasītāja iesniegtos apsvērumus un faktiskos pierādījumu elementus. It īpaši, lai arī Padomei nav jāaizstāj Tunisijas tiesu iestādes, novērtējot attiecībā uz prasītāju veiktās tiesas izmeklēšanas pamatotību, nevar izslēgt, ka šai iestādei var būt jāpieprasa paskaidrojumi saistībā ar informāciju, ar kuru šī izmeklēšana ir pamatota (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 115. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 68. punkts).

43      Šajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 11. punktā, ir jāatgādina, ka Padome, nolemjot pagarināt prasītāja vārda saglabāšanu Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, ir pamatojusies uz Tunisijas iestāžu 2014. gada 19. decembra apliecinājumu par tiesas izmeklēšanu, kas tiek veikta attiecībā uz prasītāju. Šo apliecinājumu, kas ir pievienots prasības pieteikumam, ir izdevusi Tribunal de première instance de Tunis [Tunisijas Pirmās instances tiesa], un to ir parakstījis pirmā izmeklētājtiesneša (1. kabinets) sekretārs. Tajā ir apliecināts, ka “izmeklēšanas lietā ar atsauces Nr. 19592/1, kas ierosināta pret Zine El Abidine Ben Haj Hamda Ben Haj Hassen Ben Ali un citām personām, noris izmeklēšana un tā attiecas uz iepriekš minēto Mohamed Marouen Ben Ali Ben Mohamed Mabrouk, kuram ir izvirzīta apsūdzība tostarp par līdzdalību valsts līdzekļu piesavināšanās veikšanā, ko izdarījusi valsts amatpersona, līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešajai personai un radītu zaudējumus administrācijai, un par līdzdalību valsts amatpersonas nelikumīgā ietekmēšanā nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai”.

44      Prasītājs neapstrīd, ka ar šo apliecinājumu ir pietiekami, lai pierādītu, ka attiecībā uz viņu Tunisijā tiek veikta tiesas izmeklēšana ar mērķi noteikt viņa saistību ar faktiem, kas ir kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās. Prasītāja iesniegto attaisnojošo pierādījumu elementu vienīgais mērķis, kā viņš pats ir norādījis, ir pierādīt, ka attiecībā uz viņu nepastāvēja pamatota iespējamība, ka šīs izmeklēšanas noslēgumā tiks ierosināta tiesvedība. Citiem vārdiem sakot, prasītājs, šķiet, uzskata, ka šīs izmeklēšanas rezultātā tiks vājināti attiecībā uz viņu pastāvošie apsūdzošie pierādījumi vai tie pat izzudīs pavisam. Savukārt viņš nav apgalvojis, ka viņa rīcībā būtu pierādījumu elementi, kas liecinātu, ka Tunisijas tiesu iestādes ir izbeigušas minēto izmeklēšanu, pamatojoties uz to, ka nav pamata viņu tiesāt par viņam inkriminētajiem nodarījumiem.

45      Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, tā kā šī tiesas izmeklēšana nav izbeigta, tādas procesa attīstības esamība, kas liecina par attiecībā uz viņu pastāvošo apsūdzošo pierādījumu vājināšanos, pat ja to uzskatītu par pierādītu, nevar nozīmēt to, ka Padomei, tiklīdz tā uzzina par šiem pierādījumu elementiem, ir jāsvītro viņa vārds no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta.

46      Kā norādīts šī sprieduma 40. punktā, nevis Padomei, bet gan Tunisijas kompetentajām iestādēm ir jāizvērtē pierādījumu elementi, ar kuriem ir pamatota minētā tiesas izmeklēšana, un jāizdara no tā izrietošie secinājumi attiecībā uz šīs izmeklēšanas iznākumu. Pretējā gadījumā varētu pastāvēt situācijas, kad Padomei būtu jāizdara priekšlaicīgi secinājumi par minētās izmeklēšanas pamatotību, kas varētu atšķirties no pašu Tunisijas iestāžu izdarītajiem secinājumiem. Šādai situācijai varētu būt tāds paradoksāls rezultāts, ka brīdī, kad attiecīgā persona tiks tiesāta un šīs iestādes attiecīgā gadījumā atzīs to par atbildīgu par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, vairs nepastāvēs tās līdzekļu iesaldēšana Eiropas Savienībā, kas ļautu atgūt tai inkriminētās piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus. Lēmuma 2011/72 lietderīgā iedarbība acīmredzami netiktu nodrošināta (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 124. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 86. punkts).

47      Turklāt saskaņā ar judikatūru, lai arī kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu norādītā pamatojuma pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie apsvērumi nav pamatoti, lai novērtētu pierādījumu, kādi var tikt prasīti no Padomes, raksturu, veidu un intensitāti, ir jāņem vērā ierobežojošo pasākumu raksturs un specifiskā piemērošanas joma, kā arī to mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts; 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 74.–85. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 50. un 74. punkts).

48      Šajā lietā, tā kā Padome ir iesniegusi pierādījumus par tiesas izmeklēšanu, kas ir uzsākta attiecībā uz prasītāju, un tā kā šo pierādījumu uzticamība nav tikusi apstrīdēta, prasītājam ir jānorāda konkrēti pierādījumu elementi, uz kuriem viņš atsaucas, lai apstrīdētu šīs izmeklēšanas pamatotību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 74. punkts). Protams, kā replikā ir norādījis prasītājs, Padomes pienākums veikt pārbaudi var būt pamatots ar nepieciešamību Padomei izvairīties no sadarbības saistībā ar iespējamo Tunisijas iestāžu ļaunprātīgo rīcību, kas ietver minētās izmeklēšanas turpināšanu nezināmi ilgā laikposmā, nepastāvot nekādiem apsūdzošiem pierādījumiem pret prasītāju. Tomēr tas tā nevar būt, ja nepastāv konkrēti pierādījumu elementi, kas Padomei varētu radīt pamatotas bažas par šīs izmeklēšanas nepabeigšanas iemesliem.

49      Pretēji prasītāja apgalvotajam tā iesniegtie attaisnojošie pierādījumi nevar radīt pamatotas bažas par to, vai pret prasītāju uzsāktās tiesas izmeklēšanas noslēgumā tiks pasludināts spriedums, vai par iemesliem, kādēļ šī izmeklēšana nav pabeigta.

50      Pirmkārt, prasītājs nav iesniedzis nekādus pierādījumu elementus, kas ļautu saprast, kā Tunisijas Cour de cassation 2014. gada 1. jūlija spriedums varētu ietekmēt vērtējumu par prasītāja saistību ar noziedzīgajiem nodarījumiem, saistībā ar kuriem tiek veikta tiesas izmeklēšana attiecībā uz prasītāju.

51      Šajā ziņā saskaņā ar prasītāja pārstāvja Tunisijā sniegtajām norādēm, kas ietvertas tā 2014. gada 2. septembra vēstulē, kura ir pievienota prasības pieteikumam, Tunisijas Cour de cassation savā 2014. gada 1. jūlija spriedumā ir atzinusi, ka mantošanas ceļā iegūtais īpašums, kurš šī iemesla dēļ tika izslēgts no 2011. gada 31. maija Dekrētlikumā Nr. 2011-47 paredzētās īpašuma konfiskācijas piemērošanas jomas, ietvēra ne vien mantošanas ceļā nodoto īpašumu, bet arī no šī īpašuma gūtos ienākumus un no tā atkārtotas ieguldīšanas visās tās formās gūtos līdzekļus. Iepriekš minētajā vēstulē prasītāja pārstāvis Tunisijā no šī sprieduma secināja, ka “[tā] piemērošanas rezultātā visam [prasītāja] īpašumam ir jātiek izslēgtam no dekrētlikuma par konfiskāciju piemērošanas jomas, jo šis īpašums ir iegūts vai nu tiešas mantošanas ceļā no viņa tēva, [vai] no mantošanas ceļā iegūtā īpašuma atkārtotas ieguldīšanas un no tā gūtajiem ienākumiem”.

52      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, pamatojoties uz iepriekš minētajiem Tunisijas Cour de cassation 2014. gada 1. jūlija sprieduma apsvērumiem pašiem par sevi vien, nekādi nav iespējams izslēgt, ka attiecībā uz prasītāju veiktajā tiesas izmeklēšanā tiks secināts, ka viņš ir atbildīgs par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem.

53      No šiem apsvērumiem var vienīgi secināt, ka ienākumi, kas gūti no īpašuma, kurš prasītājam tika nodots mantošanas ceļā, un no tā atkārtotas ieguldīšanas gūtie līdzekļi nevar būt 2011. gada 31. maija Dekrētlikumā Nr. 2011-47 paredzētās konfiscēšanas priekšmets. Savukārt no tā nevar izdarīt nekādu secinājumu par attiecīgās tiesas izmeklēšanas iznākumu. Līdz ar to, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, prasītāja apgalvojums, saskaņā ar kuru viņš pēc minētā sprieduma pasludināšanas var brīvi pārvaldīt savus Tunisijā izvietotos aktīvus, nekādi iepriekš nenosaka minētās izmeklēšanas iznākumu, kas, ņemot vērā faktus, kuri ir tās priekšmets, var izraisīt šaubas par to, cik likumīga ir noteiktu prasītāja aktīvu atrašanās viņa īpašumā.

54      Turklāt prasītājs nav varējis izskaidrot saistību starp, pirmkārt, minēto dekrētu un civilprocesu, kurā tika pasludināts Tunisijas Cour de cassation 2014. gada 1. jūlija spriedums, un, otrkārt, attiecīgo tiesas izmeklēšanu. Tādējādi, atbildot uz šajā ziņā uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē, viņš vienīgi apstiprināja, ka 2011. gada 31. maija Dekrētlikums Nr. 2011-47 bez viņa ir piemērojams vēl noteiktam skaitam personu, uz kurām attiecas līdzīga tiesas izmeklēšana, un ka ir iespējams, ka lieta, kurā tika pasludināts minētais spriedums saistībā ar viņu, var attiekties arī uz dažām no šīm personām. Ar to, ka paralēli tiesas izmeklēšanai, kas tiek veikta saistībā ar prasītāju un citām personām, īpašuma konfiskāciju paredzošo administratīvo pasākumu, ko Tunisijas iestādes veikušas attiecībā uz šīm personām, piemērošanas joma ir tikusi ierobežota ar Tunisijas Cour de cassation nolēmumu, nav pietiekami, lai radītu pamatotas bažas par šīs tiesas izmeklēšanas pamatojumu.

55      Otrkārt, arī tas, ka pēc trim Tunisijas tiesu spriedumiem, kas datēti ar 2013. gada 28. maiju, 2014. gada 21. augustu un 2014. gada 17. decembri, prasītājam noteiktie aizliegumi izceļot no Tunisijas ir tikuši atcelti, nevar radīt šādas bažas. No prasītāja apgalvojumiem, kā arī lietas materiāliem būtībā izriet, ka attiecīgie spriedumi tika pasludināti lietās, kas atšķiras no kriminālprocesa, kura ietvaros tika veikta minētā izmeklēšana, kas Lēmuma 2015/157 pieņemšanas brīdī vēl nebija noslēgusies. Prasītājs turklāt nekādi nav apgalvojis, ka šie spriedumi būtu pasludināti lietās, kurām ir vismaz kaut kāda saistība ar minēto izmeklēšanu. Turklāt tam, ka pēc šo spriedumu pasludināšanas prasītājs bija tiesīgs izceļot no Tunisijas, pieņemot, ka tas ir ticis pierādīts, nav itin nekādas nozīmes.

56      Ir taisnība, ka aizlieguma izceļot no Tunisijas teritorijas atcelšana, kas tika noteikta pirmajā no iepriekš minētajiem spriedumiem, kā tas izriet no lietas materiāliem, izrietēja no prasītāja attaisnošanas šajā pašā spriedumā lietā, kurā prasītājs tika tiesāts attiecīgajā tiesā par nodarījumiem, kas pēc būtības ir līdzīgi faktiem, kuri ir attiecīgās tiesas izmeklēšanas priekšmets. Tomēr nav nedz pierādīts, nedz pat apgalvots, ka prasītāja attaisnošana minētajā lietā būtu izraisījusi viņa attaisnošanu lietā, kas ir šīs izmeklēšanas priekšmets, vai ka tas būtu bijis attaisnojošs elements šajā pēdējā minētajā lietā.

57      Treškārt, attiecībā uz prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru viņš nav “apsūdzēts” par nelikumīgi iegūtu līdzekļu turēšanu ārpus Tunisijas, ir jāatgādina, ka tas, ka attiecīgā tiesas izmeklēšana attiecas uz nodarījumiem, kas ir kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās, ir pietiekams faktiskais pamats, lai attaisnotu viņa aktīvu iesaldēšanu Savienībā. Kā norādīts šī sprieduma 33. punktā, šī pasākuma vienīgais mērķis ir palīdzēt Tunisijas iestādēm konstatēt valsts līdzekļu nelikumīgo piesavināšanos un saglabāt iespēju šīm iestādēm atgūt šīs piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus. Tā mērķis līdz ar to nav palīdzēt konstatēt pārkāpumu saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu turēšanu ārpus Tunisijas, un konkrētāk – Savienībā. Turklāt nav ticis apstrīdēts, ka faktiem, uz kuriem ir balstīta šī izmeklēšana, it īpaši faktiem saistībā ar līdzdalību valsts līdzekļu piesavināšanās veikšanā, ko izdarījusi valsts amatpersona, ir tieša un acīmredzama saikne ar valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās jēdzienu Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to nav nozīmes tam, ka Tunisijas iestāžu 2014. gada 19. decembra apliecinājums, uz kuru ir balstījusies Padome, un līdz ar to arī pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai sarakstā nav saistīti ar nodarījumu, kas izpaudās kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu turēšana ārpus Tunisijas, it īpaši Savienībā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 116. punkts).

58      No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par pirmā pamata otro daļu – to, ka Padome nav ņēmusi vērā principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu pārkāpumu attiecībā uz prasītāju veiktajā tiesas izmeklēšanā

59      Pirmā pamata otrajā daļa prasītājs apgalvo, ka tiesas izmeklēšanā, kas attiecībā uz viņu tiek veikta Tunisijā, netiek ievērots princips par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu. Viņš šajā ziņā uzsver, ka šis princips ir paredzēts 1981. gada 27. jūnijā Nairobi (Kenija) pieņemtās Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas (turpmāk tekstā – “Āfrikas harta”), ko Tunisijas Republika ir ratificējusi, 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā. Turpinājumā viņš norāda, ka šajā lietā šī izmeklēšana ir ilgusi vairāk nekā četrus gadus, nepastāvot nekādām perspektīvām saistībā ar tās pabeigšanu. Viņš piebilst, ka par šo termiņu ir atbildīgas vienīgi Tunisijas iestādes. Visbeidzot viņš norāda, ka, ņemot vērā šīs izmeklēšanas ilgumu un viņam labvēlīgo attīstību, šī tiesas izmeklēšana kļūdaini nav tikusi izbeigta. Šos argumentus apstiprinot Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 3. maija spriedums Masár pret Slovākiju (CE:ECHR:2012:0503JUD006688209). Savā replikā prasītājs būtībā precizē, ka pēc pārbaudes, kas Padomei, viņaprāt, ir jāveic par Tunisijā veiktās tiesas izmeklēšanas tiesiskumu, viņa vārds ir jāsvītro no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta, jo šīs izmeklēšanas ilgums ir pārsniedzis saprātīgu termiņu.

60      Padome savukārt uz to atbild, ka tai nav jāizvērtē trešo valstu rīcība, bet ir vienīgi jāizvērtē šo valstu iestāžu iesniegto pierādījumu elementu atbilstība un pietiekamība. Padome norāda, ka, tieši pamatojoties uz šiem principiem, tā savā prasītājam 2015. gada 4. februārī nosūtītajā vēstulē bija norādījusi, ka tā ir ņēmusi vērā prasītāja norādītos argumentus un pārskatīs viņa situāciju līdz 2015. gada jūlijam. Atbildē uz repliku Padome piebilst, ka tās rīcībā ir pierādījumu elementi, kas liecina, ka Tunisijā pret prasītāju ierosinātais tiesas process turpinās un ka šī procesa termiņi nav nesamērīgi, ņemot vērā visu attiecīgo lietu sarežģītību. Savai atbildei uz repliku Padome ir pievienojusi dokumentus, kuros ir ietverti šie pierādījumu elementi.

61      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz faktiskajiem un tiesību apstākļiem, kādi pastāvēja šī akta pieņemšanas laikā (skat. spriedumus, 2015. gada 3. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija, C‑398/13 P, EU:C:2015:535, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 4. septembris, NIOC u.c./Padome, T‑577/12, nav publicēts, EU:T:2015:596, 112. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā iebildumi, ko prasītājs ir izvirzījis saistībā ar šobrīd izskatāmo prasības pamata daļu, nevar tikt izvērtēti, ņemot vērā apstākļus, kas ir radušies pēc Lēmuma 2015/157 pieņemšanas. Tā tas ir saistībā ar 2015. gada 4. februāra vēstuli, kuru Padome bija nosūtījusi prasītājam, kā arī, vēl jo vairāk, saistībā ar prasītāja situācijas pārskatīšanu, ko Padome šajā vēstulē ir apņēmusies veikt vēlāk. Arī atbildei uz repliku pievienotos dokumentus, uz kuriem Padome šajā atbildē ir balstījusies, lai pierādītu, ka attiecībā uz prasītāju Tunisijā ierosinātā tiesas procesa ilgums nav nesaprātīgs, Tunisijas iestādes ir izdevušas 2015. gada 11. maijā. Līdz ar to Padomei Lēmuma 2015/157 pieņemšanas brīdī par šiem dokumentiem nebija zināms un Vispārējā tiesa tos nevar ņemt vērā.

62      Par lietas būtību prasītājs šobrīd izskatāmās prasības pamata daļas ietvaros būtībā apgalvo, ka, ciktāl attiecībā uz viņu ierosinātais tiesas process neatbilst principam par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu un tādēļ ir prettiesisks, Padome nevarēja saglabāt viņa vārdu Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, pamatojoties uz šo procesu. Līdz ar to šobrīd izskatāmās daļas ietvaros Vispārējās tiesas pārbaude ir jāveic tikai par to, vai Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka šī tiesas procesa ilgums nebija pamats, lai izbeigtu pret prasītāju vērstos ierobežojošos pasākumus.

63      Šajā ziņā, ņemot vērā tos pašus iemeslus, kas norādīti šī sprieduma 46. punktā, ir jāatzīst, ka Tunisijas iestādes ir tās, kurām ir jālemj par iespējamo principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu pārkāpumu saistībā ar tiesas procesu, kas ierosināts pret prasītāju. It īpaši, kā ir norādījis pats prasītājs, Tunisijas Republika ir Āfrikas hartas līgumslēdzēja puse, un šīs starptautiskās konvencijas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzētas tiesības tikt tiesātam saprātīgā termiņā objektīvā tiesā. Līdz ar to Tunisijas iestādēm, attiecīgā gadījumā izskatot prasītāja celtu prasību, ir jānosaka, vai minētajā tiesas procesā ir ievēroti šī panta noteikumi. Turklāt nedz Savienība, nedz tās dalībvalstis nav Āfrikas hartas līgumslēdzējas puses, tādēļ Padome un Vispārējā tiesa nevar interpretēt vai piemērot šo starptautisko konvenciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 52. un 62. punkts).

64      Ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru tiesiskas valsts un cilvēktiesību, kā arī cilvēka cieņas ievērošanas principi ir jāievēro attiecībā uz jebkuru Savienības darbību, tostarp KĀDP jomā, kā tas, kopā ņemot, izriet no LES 21. panta 1. punkta pirmās daļas, 2. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta un 23. panta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑263/14, EU:C:2016:435, 47. punkts). It īpaši ir jānorāda, ka LES 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības starptautiskās darbības mērķis ir veicināt visā pasaulē demokrātiju, tiesiskumu, universālu un nedalāmu cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu. Princips par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ir tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, ko aizsargā vairāku juridiski saistošu starptautisko tiesību instrumentu noteikumi, it īpaši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru 1966. gada 16. decembrī pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja un kura līgumslēdzējas puses ir visas Savienības dalībvalstis un Tunisijas Republika, 14. panta 3. punkta c) apakšpunkts. Turklāt, kā izriet no Lēmuma 2011/72 preambulas 1. apsvēruma, šis lēmums un turpmāk pieņemtie lēmumi ir pieņemti saistībā ar Tunisijas atbalsta politiku, kura tostarp ir balstīta uz cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas veicināšanas mērķiem, kas ir ietverti LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

65      Līdz ar to nevar izslēgt, ka, pastāvot objektīvai, ticamai, konkrētai un saskanīgai informācijai, kas var radīt pamatotas bažas par prasītāja tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ievērošanu attiecībā uz to veiktajā tiesas izmeklēšanā, kas ir bijis pamats tā līdzekļu iesaldēšanai Savienībā, Padomei var būt pienākums veikt vajadzīgās pārbaudes.

66      Tomēr šī pirmā pamata daļa ir balstīta uz pieņēmumu, ka, ņemot vērā minētās tiesas izmeklēšanas, kurai, prasītāja ieskatā, jau bija jābūt pabeigtai, pārmērīgo ilgumu, un tādējādi šīs izmeklēšanas prettiesiskumu, Padomei bija pienākums nekavējoties pārtraukt viņa aktīvu iesaldēšanu Savienībā. Šis pieņēmums nevar tikt akceptēts.

67      Pirmkārt, ir jānorāda, ka nav ticis nedz pierādīts, nedz pat apgalvots, ka atbilstoši Tunisijas tiesībām principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu neievērošanas kriminālprocesā dēļ šis process ir jāizbeidz vai jāatceļ.

68      Turklāt prasītājs atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru saistībā ar principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu piemērošanu kriminālprocesos, kurš ir paredzēts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā. Šī judikatūra, protams, ir atbilstošs salīdzinājuma kritērijs šajā lietā, jo ECPAK 6. panta 1. punktā minētais princips ir aizsargāts analoģiski Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 3. punkta c) apakšpunktam un Āfrikas hartas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktam. Tomēr ir jākonstatē, ka šajā judikatūrā ECT nav izsecinājusi no šī principa valsts iestāžu pienākumu izbeigt kriminālprocesu, kura ilgums ir izrādījies pārmērīgs (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2016. gada 28. jūnijs, O’Neill un Lauchlan pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2016:0628JUD004151610, 87. punkts).

69      Turklāt ir jānorāda, ka pat saistībā ar ECPAK 5. panta 3. punkta piemērošanu, kurā personas paturēšanas pirmstiesas apcietinājumā vai tās pirmstiesas aizturēšanas saglabāšana ir pakārtota nosacījumam par sprieduma pasludināšanu saprātīgā termiņā, ECT nav uzskatījusi, ka šīs prasības pārkāpumam būtu jāizraisa attiecīgās tiesas izmeklēšanas izbeigšana. Tā, protams, uzskata, ka attiecīgās personas lietas izskatīšanā šādā gadījumā ir nepieciešama īpaša steidzamība. Tomēr tā arī uzskata, ka īpašā steidzamība, uz kuru apsūdzētajam ir tiesības viņa lietas izskatīšanā, nedrīkst kaitēt tiesu centieniem rūpīgi pildīt tām uzticēto uzdevumu (ECT, 2007. gada 11. decembris, Pecheur pret Luksemburgu, CE:ECHR:2007:1211JUD001630802, 62. punkts, un 2009. gada 5. novembris, Shabani pret Šveici, CE:ECHR:2009:1105JUD002904406, 65. punkts).

70      Līdz ar to nekas neļauj secināt, ka iespējamajam prasītāja tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu pārkāpumam, kas pieļauts Tunisijā pret viņu veiktajā tiesas izmeklēšanā, būtu jāizraisa šīs izmeklēšanas izbeigšana vai atcelšana.

71      Otrkārt, ir jānorāda, ka, ņemot vērā ECT judikatūru, starptautiskajās tiesībās paredzēto tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ievērošana ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, kuros ir jāveic vispārīgs vērtējums, pamatojoties it īpaši uz kritērijiem, kas saistīti ar lietas sarežģītību, prasītāja rīcību un kompetento iestāžu rīcību (skat. ECT, 2016. gada 28. jūnijs, O’Neill un Lauchlan pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2016:0628JUD004151610, 86. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdzīgi principi Savienības tiesu judikatūrā reglamentē arī Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ievērošanas pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 85. un 86. punkts un tajos minētā judikatūra).

72      Pat pieņemot, ka Padome var veikt šādu vispārīgu vērtējumu, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tai, lai varētu to izdarīt, neizbēgami nāktos lūgt Tunisijas iestādēm papildu informāciju par attiecīgo tiesas procesu. Kā izriet no šī sprieduma 43.–45. punkta, lai saglabātu prasītāja vārdu Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā, Padomei šajā gadījumā ir pienākums tikai apkopot pierādījumus par attiecībā uz prasītāju ierosināta tiesas procesa esamību par nodarījumu, kas ir kvalificējams kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās. Ņemot vērā šī sprieduma 71. punktā norādītās prasības, ar šādiem pierādījumiem acīmredzami nav pietiekami, lai varētu izvērtēt prasītāja tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu iespējama pārkāpuma esamību šajā procesā. Turklāt, pat pieņemot, ka prasītāja iesniegtie pierādījumu elementi varētu radīt pamatotas bažas par šo tiesību ievērošanu, tie katrā ziņā nav pietiekami, lai Padome varētu izdarīt secinājumu par minēto tiesību pārkāpuma esamību.

73      Līdz ar to Padomei nevarēja būt pienākums turpmāk vairs neiekļaut prasītāja vārdu Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, neveicot atbilstošas pārbaudes Tunisijas iestādēs.

74      It īpaši ir jānorāda, ka prasītājs bija iesniedzis Padomei pierādījumu elementus, uz kuriem viņš atsaucas šajā prasībā, lai apgalvotu, ka Tunisijas iestādes ir pārkāpušas viņa tiesības uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, savos 2015. gada 15. janvāra apsvērumos. Tomēr atbilstoši Lēmuma 2014/49 1. panta 1. punktam pret prasītāju vērsto ierobežojošo pasākumu, kas izriet no šī lēmuma, pagarinājums beidzās 2015. gada 31. janvārī. Turklāt tajā pašā dienā stājās spēkā Lēmums 2015/157. Līdz ar to, pat pieņemot, ka minētie pierādījumu elementi varēja pamatot to, ka Padomei bija jāveic pārbaude Tunisijas iestādēs, šai iestādei nevarēja prasīt veikt šādas pārbaudes un izdarīt no tām secinājumus termiņā, kas bija tās rīcībā pirms Lēmuma 2014/49 darbības izbeigšanās attiecībā uz prasītāju un pirms jauna analoģiska lēmuma pieņemšanas, kurš bija jāpieņem jau pēc divām nedēļām.

75      Tādējādi no visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājs kļūdaini apgalvo, ka Padomei, pamatojoties tikai uz šiem pierādījumu elementiem vien, vairs nebija jāiekļauj prasītāja vārds Lēmumam 2011/172 pievienotajā sarakstā.

76      Katrā ziņā šie pierādījumu elementi nevarēja radīt Padomei pamatotas bažas, kas pamatotu papildu pārbaudes veikšanu Tunisijas iestādēs.

77      Attiecīgā tiesas procesa ilgumam, kurš, kā apgalvo prasītājs, ir bijis četri gadi, pirmšķietami nav acīmredzami pārmērīgs raksturs, ciktāl šajā gadījumā, kā tas izriet no prasības pieteikumam pievienotajiem dokumentiem, runa ir par izmeklēšanu, kas attiecas uz nodarījumu, kurš ietver valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un kas ir saistīta ar pārējiem saistītajiem tiesas procesiem, kuros ir iesaistītas daudzas citas personas un kuros ir jāveic izmeklēšana ārvalstīs. Turklāt piemērs, ko prasītājs ir minējis savas argumentācijas pamatojumam, kurš attiecas uz to, kā Tunisijas iestādes ir izskatījušas viņa lūgumu nodalīt viņa lietu no attiecībā uz citām personām ierosinātās lietas, pats par sevi vien nevar būt būtiska norāde par visas tiesas izmeklēšanas procedūras pārmērīgo ilgumu kopumā. Jāpiebilst, ka savos 2015. gada 15. janvāra apsvērumos prasītājs ir norādījis, ka to nodarījumu kvalifikācija, par kuriem Tunisijas iestādes veic izmeklēšanu saistībā ar viņu, kriminālizmeklēšanas laikā ir tikusi grozīta. Šāds apstāklis var būt papildu konteksta elements, kas var izskaidrot šīs izmeklēšanas ilgumu. Turklāt pretēji prasītāja apgalvotajam dažādās viņam labvēlīgās juridiskās norises, uz kurām viņš ir atsaucies saistībā ar šobrīd izskatāmā pamata pirmo daļu, šī sprieduma 49.–58. punktā norādīto iemeslu dēļ nevar pamatot šīs izmeklēšanas izbeigšanu.

78      Ar ECT 2012. gada 3. maija spriedumu Masár pret Slovākiju (CE:ECHR:2012:0503JUD006688209), uz kuru prasītājs ir atsaucies šobrīd izskatāmās daļas pamatojumam, nevar atspēkot iepriekš minētos apsvērumus. Šī lieta attiecās uz kriminālprocesu par nodarījumiem, kuriem nav nekādas analoģijas ar nodarījumiem, uz kuriem attiecas tiesas izmeklēšana, kas Tunisijā tiek veikta attiecībā uz prasītāju. Līdz ar to nav nozīmes tam, ka ECT iepriekš minētajā spriedumā ir uzskatījusi, ka attiecīgā kriminālprocesa ilgums, kurš ir salīdzināms ar šīs izmeklēšanas ilgumu, neatbilda ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētajam principam par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu. Šāds pats vērtējums attiecas arī uz ECT spriedumiem, uz kuriem prasītājs norādīja tiesas sēdē.

79      No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par pirmā pamata trešo daļu – Padomes pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Tunisijas iestāžu iesniegtie pierādījumu elementi pierāda attiecībā uz prasītāju veiktas kriminālvajāšanas pastāvēšanu

80      Šīs daļas pamatojumam prasītājs norāda, ka Padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka Tunisijas iestāžu 2014. gada 19. decembra apliecinājums pierāda attiecībā uz prasītāju veiktas kriminālvajāšanas pastāvēšanu Tunisijā, lai gan šajā apliecinājumā ir minēta tikai notiekoša izmeklēšana. Šis apliecinājums tādēļ nesniedzot pietiekamu faktisko pamatu Lēmumam 2015/157.

81      Šī argumentācija ir jānoraida.

82      Pirmkārt, prasītāja argumentācija attiecas uz Padomes 2015. gada 4. februāra vēstuli, kurā tā bija norādījusi, ka Tunisijas iestāžu 2014. gada 19. decembra apliecinājumā ir apstiprināts, ka attiecībā uz prasītāju, pamatojoties uz Tunisijas code pénal [Kriminālkodeksa] 32., 87., 96. un 99. pantu, tiek veikta kriminālvajāšana par līdzdalību Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās veikšanā. Pirmām kārtām, runa ir par dokumentu, kas ir izdots pēc Lēmuma 2015/157 pieņemšanas. Otrām kārtām, pamatojumā prasītāja vārda iekļaušanai Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2014/49 un kura darbības termiņš ir pagarināts ar Lēmumu 2015/157, pievienotajā sarakstā nav minēta kriminālvajāšanas pastāvēšana attiecībā uz prasītāju, bet vienīgi attiecībā uz viņu veikta tiesas izmeklēšana. Pret prasītāju vērsto ierobežojošo pasākumu saglabāšana spēkā, kas izriet no Lēmuma 2015/157, tādējādi nav balstīta uz to, ka pret prasītāju tiek veikta kriminālvajāšana par nodarījumiem, kuri norādīti iepriekš minētajā pamatojumā iekļaušanai sarakstā.

83      Otrkārt, kā ir atgādināts šī sprieduma 34. punktā un kā saistībā ar šobrīd izskatāmo pamatu ir atzinis pats prasītājs, notiekošu tiesas procesu par nodarījumiem, kas ietver valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, pastāvēšana, uz kuriem ir balstīts minētais pamatojums iekļaušanai sarakstā, principā ir pietiekams pamatojums ierobežojošo pasākumu noteikšanai. Šādos apstākļos pat gadījumā, ja Padome būtu kļūdaini uzskatījusi, ka Tunisijas iestāžu 2014. gada 19. decembra apliecinājums ļauj pierādīt, ka attiecībā uz prasītāju tiek veikta tiesas izmeklēšana, šai kļūdai nebūtu nekādas ietekmes.

84      Katrā ziņā ir jānorāda, ka minētajā apliecinājumā, kuru prasītājs pats ir pievienojis prasības pieteikumam, ir norādīta attiecībā uz prasītāju veiktas kriminālvajāšanas pastāvēšana. Šī franču valodā sagatavotā apliecinājuma tekstā ir norādīts, ka “izmeklēšanas lietā ar atsauces Nr. 19592/1 [..] noris izmeklēšana, un tā attiecas uz iepriekš minēto Mohamed Marouen Ben Ali Ben Mohamed Mabrouk, kuram ir izvirzīta apsūdzība tostarp par līdzdalību valsts līdzekļu piesavināšanās veikšanā, ko izdarījusi valsts amatpersona, līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešajai personai un radītu zaudējumus administrācijai, un par līdzdalību valsts amatpersonas nelikumīgā ietekmēšanā nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai”. Līdz ar to faktiskais apgalvojums, uz kuru ir balstīta šobrīd izskatāmā pirmā pamata daļa, ir kļūdains.

85      Tādēļ pirmā pamata trešā daļa, kā arī tādējādi pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro pamatu – prasītāja pamattiesību pārkāpumu, kas esot pieļauts procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts Lēmums 2015/157

–       Par otrā pamata pirmo daļu – Hartas 47. panta pārkāpumu, jo Padome pati nav ievērojusi principu par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu

86      Otrā pamata pirmās daļas pamatojumam prasītājs būtībā apgalvo, ka šajā lietā ir piemērojams Hartas 47. pants, jo ierobežojošie pasākumi, kurus Padome ir noteikusi attiecībā uz prasītāju, tika noteikti saistībā ar tiesas procesu. Lai konstatētu principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu pārkāpumu, prasītājs atsaucas uz savu argumentāciju saistībā ar pirmo pamatu. Padomes pienākumu ievērot Hartas 47. pantā paredzēto principu par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu apstiprinot Tiesas judikatūra. Savā replikā prasītājs, atbildot uz Padomes argumentiem atbild, ka nav nozīmes tam, ka Padome šajā lietā nav rīkojusies tiesas kompetences ietvaros. Turklāt neesot nozīmes tam, ka Padomes pārskatīšanas procedūra atbilst Hartas 47. panta prasībām, jo Padome neesot objektīva un neatkarīga tiesa.

87      Padome savukārt savai aizstāvībai norāda, ka šajā lietā tā nebija rīkojusies tiesas funkciju ietvaros, jo šīs funkcijas Savienības institucionālajā sistēmā ir rezervētas Eiropas Savienības Tiesai. Turklāt Vispārējā tiesa jau esot nospriedusi, ka tādiem pasākumiem kā strīdīgie ierobežojošie pasākumi nav tiesas nolēmuma rakstura. Tāpat Padome uzskata, ka, pat pieņemot, ka attiecībā uz to ir piemērojams Hartas 47. pantā paredzētais princips par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, šajā iestādē īstenotās procedūras ilgums ir atbildis prasībai par saprātīgu termiņu, jo katru gadu esot ticis pārskatīts jautājums par to, vai prasītāja vārds ir jāsaglabā Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā.

88      Vispirms ir jānorāda, ka šobrīd izskatāmajā pamatā izvirzīto prasītāja argumentāciju nevar izvērtēt, ņemot vērā Hartas 47. pantu.

89      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 47. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Turklāt ir arī jāatgādina, ka atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tā attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tāpat saskaņā ar šī paša panta 2. punktu ar Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetenci, un Savienībai netiek nedz noteikta kāda jauna kompetence vai uzdevumi, nedz grozīta kompetence un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos.

90      Tomēr, ņemot vērā Hartas 51. panta 1. un 2. punktu, tās 47. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ir attiecināmi uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tikai procedūrās, kurās ir runa par Savienības tiesībās garantētajām tiesībām un brīvībām (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin, C‑182/15, EU:C:2016:630, 52. punkts).

91      Tādējādi šajā lietā Hartas 47. pants ir piemērojams tādējādi, ka atbilstoši tam prasītājam tiek garantēts, ka attiecībā uz strīdīgo līdzekļu iesaldēšanu tiks veikta efektīva tiesas pārbaude Vispārējā tiesā, kas tostarp nozīmē pārbaudi par to, ka lēmumam par šo pasākumu noteikšanu ir pietiekami drošs faktiskais pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts). Šāds pārbaudes pienākums atbilstoši Hartas 47. pantam tādējādi ir Vispārējai tiesai, nevis Padomei.

92      Savukārt Hartas 47. panta noteikumi nevar tikt piemēroti attiecībā uz prasītāja tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tādā tiesas procesā, kurš attiecībā uz viņu ir ierosināts Tunisijā, kas ir trešā valsts. Turklāt tas, ka lēmums par ierobežojošo pasākumu noteikšanu attiecībā uz prasītāju ir balstīts uz šo tiesas procesu, nevar pamatot tā tiesiskuma pārbaudi atbilstoši šīm tiesību normām. Pirmkārt, šo lēmumu ir pieņēmusi Savienības iestāde, kura atbilstoši Līgumiem nav tiesīga veikt tiesas funkcijas. Otrkārt, minētajam lēmumam, kas turklāt ir pieņemts KĀDP ietvaros, nav tiesas nolēmuma rakstura, jo tā mērķis nav nedz pieņemt nolēmumu par prasību, nedz izskatīt lietu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2011. gada 24. marts, Bengtsson, C‑344/09, EU:C:2011:174, 22.–24. punkts un tajos minētā judikatūra).

93      Šo interpretāciju nevar apstrīdēt ar 178.–184. un 188. punktu 2009. gada 16. jūlija spriedumā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija (C‑385/07 P, EU:C:2009:456), uz kuru ir norādījis prasītājs šobrīd izskatāmās daļas pamatojumam. No šiem punktiem, it īpaši no 188. punkta, skaidri izriet, ka Tiesa tajos ir vienīgi piemērojusi Hartas 47. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzēto principu par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu prasības izskatīšanai Vispārējā tiesā saistībā ar tiesvedību šajā tiesā un nav paredzējusi attiecināt šo piemērošanu arī uz Savienības iestādēm, kurām nav tiesas kompetences (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija (C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 178.–184. un 188. punkts).

94      Protams, Padomei ir pienākums izskatīt to personu lietas, pret kurām ir vērsti tās noteiktie ierobežojošie pasākumi, saprātīgā termiņā atbilstoši Hartas 41. panta 1. punktam, kurā ir paredzētas ikvienas personas tiesības uz labu pārvaldību.

95      Tomēr, pieņemot, ka, neraugoties uz prasītāja argumentāciju, šobrīd izskatāmo daļu varētu interpretēt kā tādu, kas attiecas uz Padomes pieļauto Hartas 41. panta 1. punkta pārkāpumu, no šī sprieduma 62.–78. punktā izklāstītajiem apstākļiem izriet, ka tā katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota.

96      Pirmkārt, šī sprieduma 66.–75. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, pat ja šie apstākļi būtu bijis pamats tam, lai Padome veiktu pārbaudi Tunisijas iestādēs par tās tiesas izmeklēšanas stadiju, kas tiek veikta attiecībā uz prasītāju, minētajiem apstākļiem nevar būt tādas sekas, ka tie radītu Padomei pienākumu pārtraukt prasītāja līdzekļu iesaldēšanu Savienībā. Otrkārt, kā ir norādīts šī sprieduma 76.–78. punktā, pierādījumu elementi, kurus prasītājs bija iesniedzis pirms Lēmuma 2015/157 pieņemšanas, nevarēja radīt pamatotas bažas par to, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas principu par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu. Visbeidzot ir jāpiebilst, ka to pašu iemeslu dēļ un pretēji prasītāja apgalvotajam Padomei nevar pārmest, ka tā nav informējusi Tunisijas iestādes par ierobežojumiem, kas ir piemērojami prasītāja aktīvu iesaldēšanai Savienībā, un par nepieciešamību veikt ātru tiesas izmeklēšanu.

97      Kā izriet no paša prasības pieteikuma un replikas, šobrīd izskatāmajā pamatā prasītājs pārmet Padomei vienīgi to, ka tā ir pārkāpusi viņa tiesības uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, neveicot savā kompetencē esošos pasākumus, lai izvairītos no tā, ka Tunisijā attiecībā uz viņu ierosinātā tiesas procesa ilgums pārsniedz saprātīgu termiņu.

98      Līdz ar to, tā kā no pierādījumu elementiem, ko prasītājs iesniedzis Padomei, neizriet, ka saistībā ar šī tiesas procesa ilgumu ir ticis pieļauts šāds pārkāpums, tas turklāt nevar būt pieļauts arī saistībā ar prasītāja aktīvu iesaldēšanas Savienībā ilgumu.

99      Turklāt prasītājs neapgalvo, ka viņš pirms savas 2015. gada 15. janvāra vēstules būtu iesniedzis Padomei pierādījumu elementus, kas esot pamatojuši to, lai šī iestāde apspriestos ar Tunisijas iestādēm, pārliecinātos par viņa tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ievērošanu attiecībā uz viņu veiktajā tiesas izmeklēšanā. Līdz ar to prasītājs nevar pārmest Padomei, ka tā ir pieļāvusi rūpības trūkumu šajā ziņā saistībā ar laikposmu pirms 2015. gada 15. janvāra vēstules.

100    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata otro daļu – nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojuma presei dēļ

101    Sava otrā pamata otrās daļas pamatojumam prasītājs norāda, ka ar Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojumu presei ir tikusi pārkāpta nevainīguma prezumpcija, ciktāl šis paziņojums vedina sabiedrību domāt par šajā paziņojumā presei norādīto personu vainu valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās veikšanā. Prasības pieteikuma 126. punktā prasītājs lūdz Vispārējai tiesai “atzīt, ka ar šo apgalvojumu pretrunā Hartas 48. pantam tiek pārkāpta viņa nevainīguma prezumpcija”. Replikā viņš uz Padomes izvirzītajiem argumentiem tās aizstāvībai norāda, ka tas, ka paziņojums presei ir no Lēmuma 2015/157 atšķirīgs dokuments, neatspēko pārkāpuma esamību, “lai arī juridiskais secinājums ir izdarīts atsevišķi”. Tāpat prasītājs apgalvo, ka tas, ka par minēto paziņojumu presei nav tikusi celta prasība atcelt tiesību aktu, nemaina tā sekas. Visbeidzot, neesot nozīmes tam, ka attiecīgais paziņojums presei ir sagatavots četrus gadus pirms minētā lēmuma pieņemšanas, jo tajā ir paredzēta to ierobežojošo pasākumu saglabāšana spēkā, kas ir noteikti tajā pašā dienā kā attiecīgais paziņojums presei. Prasītājs piebilst, ka iepriekš minētais nevainīguma prezumpcijas pārkāpums var apdraudēt taisnīgu tiesu Tunisijā, jo tas var ietekmēt Tunisijas iestāžu rīcību attiecībā pret viņu.

102    Savukārt Padome iebilst, ka, pieņemot Lēmumu 2015/157, tā nav pati atzinusi, ka prasītājs būtu atbildīgs par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un nav iepriekš noteikusi vērtējumu, ko saistībā ar nodarījumu veiks kompetentā tiesa Tunisijā. Padome apgalvo, ka paziņojums presei, kas ir šobrīd izskatāmajā prasības pamata daļā izvirzītā prasītāja iebilduma priekšmets, atšķiras no minētā lēmuma un par to nevar tikt celta prasība atcelt tiesību aktu. Tā norāda, ka katrā ziņā minētā paziņojuma presei juridiskais raksturs atšķiras no minētā lēmuma juridiskā rakstura un ka to tiesiskums ir jāizvērtē atsevišķi. Atbildē uz repliku tā būtībā norāda, ka, aplūkojot to minētā paziņojuma presei vispārīgajā kontekstā, nevar uzskatīt, ka ar teikumu, uz kuru prasītājs ir atsaucies šobrīd izskatāmā iebilduma pamatojumam, tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija.

103    Šajā ziņā ir jānorāda, ka dokuments, uz kuru attiecas šobrīd izskatāmā otrā pamata daļa un kas ir pievienots prasības pieteikumam, ir Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojums presei (5881/1/2011 REV 1), kurā Padome ir publiskojusi tajā pašā dienā notikušās Ārlietu padomes sanāksmē pieņemtos secinājumus. Šī dokumenta pirmajā lappusē ir attēlots ierāmējums, kura otrajā daļā ir iekļauts šāds apgalvojums:

“Padomē notika arī apspriedes par notikumiem Tunisijā, un tika pieņemti secinājumi, kuros paziņots par ES gatavību atbalstīt demokrātiskas pārejas procesu, it īpaši gatavošanos vēlēšanām. Padome arī pieņēma ierobežojošus pasākumus, ar ko iesaldē to personu aktīvus, kuri piesavinājušies Tunisijas valsts līdzekļus.”

104    Turklāt šī sprieduma 103. punktā minētā paziņojuma presei 8. lappusē ietvertajā 6. punktā Padome norādīja, ka “apspriežoties ar Tunisijas iestādēm, [tā] pieņēma [..] ierobežojošus pasākumus pret personām, kuras ir atbildīgas par valsts līdzekļu piesavināšanos”.

105    Tieši šos divus apgalvojumus prasītājs uzskata par tādiem, saistībā ar kuriem ir pieļauts nevainīguma prezumpcijas pārkāpums. Attiecībā uz pirmo no šiem apgalvojumiem prasītājs uzskata, ka tas ir formulēts tādējādi, ka rada iespaidu, ka attiecīgās personas jau ir tikušas notiesātas par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Attiecībā uz otro apgalvojumu prasītājs, lai gan viņš atzīst, ka Vispārējā tiesa ir jau nospriedusi, ka šādi apgalvojumi neietekmē kompetentās tiesas veicamo faktu novērtējumu (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 83. punkts), būtībā pārmet Padomei, ka tā ir piešķīrusi “absolūtu” raksturu formulējumam “personas, kuras ir atbildīgas par valsts līdzekļu piesavināšanos”, neprecizējot, ka tā ir atsaukusies uz procesiem, kuros šo personu kriminālatbildība vēl nav konstatēta.

106    Vispirms ir jānorāda, ka, atbildot uz tiesas sēdē uzdoto Vispārējās tiesas jautājumu, prasītājs precizēja, ka prasības pieteikuma 126. punktā ietvertais lūgums Vispārējai tiesai nospriest, ka ar abiem attiecīgajiem apgalvojumiem ir pārkāpta nevainīguma prezumpcija, nav prasījums, kas atšķirtos no prasījuma par Lēmuma 2015/157 atcelšanu, bet ir interpretējams tādējādi, ka ar to tiek pamatots šis pēdējais minētais prasījums. Līdz ar to no tā katrā ziņā ir jāsecina, ka prasītājs uzskata, ka apgalvotais viņa tiesību uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu pārkāpums šo apgalvojumu dēļ var ietekmēt Lēmuma 2015/157 tiesiskumu.

107    Šajā ziņā ir jākonstatē, kā būtībā ir norādījusi Padome, ka strīdīgais paziņojums presei ir no Lēmuma 2011/72 un Lēmuma 2015/157 atšķirīgs akts un tā mērķis ir vienīgi informēt sabiedrību par pirmā no minētajiem lēmumiem saturu. Turklāt tas nav akts, kas būtu pieņemts procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts viens vai otrs no šiem lēmumiem. Visbeidzot, prasītājs nav apstrīdējis, ka ar šiem lēmumiem pašiem par sevi attiecībā uz viņu nav pārkāpta nevainīguma prezumpcija. Līdz ar to viņš nevar pamatoti atsaukties uz apgalvotu šīs nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu strīdīgajā paziņojumā presei ietverto apgalvojumu dēļ, lai apstrīdētu Lēmuma 2015/157 tiesiskumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 5. aprīlis, Degussa/Komisija, T‑279/02, EU:T:2006:103, 413. un 423. punkts). Tādējādi šobrīd izskatāmā otrā pamata daļa nav iedarbīga.

108    Katrā ziņā šobrīd izskatāmā otrā pamata daļa ir balstīta uz abu šī sprieduma 103. un 104. punktā minēto apgalvojumu burtisku interpretāciju, kurā nav ņemts vērā konteksts, kādā tie ietilpst.

109    Attiecīgā paziņojuma presei satura interpretācija būtībā apstiprina, kā to liecina tā nosaukums, ka tā vienīgais mērķis ir informēt sabiedrību par Ārlietu padomes 2011. gada 31. janvārī sanāksmē pieņemtajiem secinājumiem, un it īpaši par Lēmuma 2011/72 pieņemšanu.

110    Līdz ar to abi attiecīgie apgalvojumi ir jāinterpretē, ņemot vērā Lēmuma 2011/72 saturu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī lēmuma 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiek iesaldēti visi to personu līdzekļi, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un ar tām saistītu fizisku vai juridisku personu vai vienību līdzekļi. Tomēr, kā ir norādīts šī sprieduma 34. punktā, jēdziens “personas, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” šī lēmuma 1. panta 1. punkta izpratnē ietver ne vien personas, kuras jau ir atzītas par atbildīgām par šādiem nodarījumiem, bet arī personas, attiecībā uz kurām tiek veikta tiesas izmeklēšana ar mērķi konstatēt to atbildību.

111    Turklāt šie apgalvojumi ir jāinterpretē arī, ņemot vērā pamatojumu, kāds ir bijis Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā ietverto personu vārdu iekļaušanai šajā sarakstā. Attiecībā uz prasītāju šajā pamatojumā kopš pirmās viņa vārda iekļaušanas minētajā sarakstā bija tieši norādīts, ka attiecībā uz viņu tiek veikta tiesas izmeklēšana saistībā ar nodarījumiem, kas kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.

112    Līdz ar to prasītājs kļūdaini apgalvo, ka šie apgalvojumi vedina uzskatīt par vainīgām personas, kuru vārdi ir iekļauti Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, jo to saturā ir ietverta atsauce uz minēto lēmumu, un ka šis pēdējais minētais, kā tikko norādīts, attiecas uz prasītāju nevis kā uz personu, kura jau būtu atzīta par vainīgu Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās veikšanā, bet gan kā uz personu, attiecībā uz kuru tiek veikta tiesas izmeklēšana saistībā ar minēto piesavināšanos. To pašu iemeslu dēļ šos apgalvojumus nevar uzskatīt par tādiem, kas var ietekmēt kompetentās Tunisijas iestādes, nedz arī par tādiem, kas varētu iepriekš noteikt kompetentās tiesas veikto faktu novērtējumu. Līdz ar to šos apgalvojumus katrā ziņā nevar uzskatīt par tādiem, ar kuriem ir pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips.

113    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata trešo daļu – tiesību uz labu pārvaldību, un it īpaši tiesību uz attiecīgās personas lietu objektīvu izskatīšanu atbilstoši Hartas 41. panta 1. punktam pārkāpumu

114    Šīs daļas pamatojumam prasītājs pamatojas uz vairāku apstākļu kopumu, kas, pēc tā domām, pierāda, ka Padome attiecībā uz viņu nav īstenojusi objektīvu izskatīšanu. Pirmkārt, Padome savā “sākotnējā publiskajā paziņojumā” esot apstiprinājusi, ka visas personas, kuru vārdi ir iekļauti Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, ir vainojamas valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās veikšanā, “bez jebkādas kvalificēšanas”. Otrkārt, prasītāja vārda iekļaušanas minētajā sarakstā pašreizējam pamatojumam vairs neesot “Eiropas Savienības dimensijas”, tādēļ attiecīgo aktīvu iesaldēšana bija jāatceļ. Treškārt, Padome, atbildot uz prasītāja iesniegtajiem attaisnojošajiem pierādījumiem, kļūdaini esot atteikusies izvērtēt apgalvoto faktu precizitāti. Ceturtkārt, Lēmums 2015/157 esot pieņemts, neraugoties uz Tunisijas tiesu iestāžu bezdarbību, kuras rezultātā attiecīgais process bija ildzis četrus gadus. Piektkārt, Padome esot pieņēmusi šo lēmumu, neņemot vērā pierādījumu elementus par demokrātijas atjaunošanu Tunisijā. Sestkārt un visbeidzot, Padome esot pieņēmusi šo lēmumu, it īpaši nepārbaudot iebildumu, saskaņā ar kuru ar šo aktu ir pārkāptas prasītāja tiesības uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu.

115    Padome savukārt apstrīd visus šos argumentus un vispārīgi norāda, ka faktu, ka tā nepiekrīt prasītājam saistībā ar faktisko un tiesību elementu novērtējumu, ko viņš ir izvirzījis kā attaisnojošus pierādījumus, nevar vērtēt kā Padomes neobjektivitāti.

116    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, nosakot ierobežojošus pasākumus, Padomei ir pienākums ievērot Hartas 41. pantā paredzēto labas pārvaldības principu, ar kuru atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir saistīts kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus atbilstošos lietas apstākļus (skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Šajā lietā ir jānorāda, ka šobrīd izskatāmās otrā pamata daļas pamatojumam prasītājs būtībā ir atkārtojis dažādos iebildumus, ko viņš tika izvirzījis saistībā ar pirmo un trešo pamatu, kā arī citām otrā pamata daļām. Ņemot vērā saistībā ar šo pamatu pārbaudi norādītos iemeslus, šie iebildumi ir jānoraida.

118    Pirmkārt, pat pieņemot, ka ar formulējumu “sākotnējais publiskais paziņojums” prasītājs ir domājis paziņojumu presei, kura tiesiskumu viņš ir apstrīdējis šobrīd izskatāmā pamata otrajā daļā, no šī sprieduma 107.–112. punkta izriet, ka ir jānoraida prasītāja argumentācija par iespējamo nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu šī paziņojuma presei dēļ.

119    Otrkārt, šī sprieduma 39. un 57. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tam, ka pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā nav saistīts ar faktiskajiem apstākļiem, kas radušies Savienībā, nav nozīmes, jo šis pamatojums ir saistīts ar tiesas izmeklēšanu par nodarījumiem, kas kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.

120    Treškārt, šī sprieduma 49.–57. punktā izklāstīto iemeslu dēļ prasītāja iesniegtie attaisnojošie pierādījumi, kuru mērķis it īpaši ir pierādīt procesa perspektīvas neesamību saistībā ar viņu, nerada Padomei pienākumu veikt papildu pārbaudes par tās tiesas izmeklēšanas stadiju, kas attiecībā uz prasītāju tiek veikta Tunisijā.

121    Ceturtkārt, šī sprieduma 63.–78. punktā izklāstīto iemeslu dēļ prasītāja iesniegtie pierādījumu elementi ar mērķi pierādīt, ka Tunisijas iestādes ir pārkāpušas viņa tiesības uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, nevar pamatot viņa aktīvu iesaldēšanas Savienībā pārtraukšanu.

122    Piektkārt, ņemot vērā šī sprieduma 127.–134. punktā izklāstītos iemeslus saistībā ar trešo pamatu, Padome nav pieļāvusi nekādu kļūdu, saglabājot spēkā strīdīgos ierobežojošos pasākumus, neraugoties uz demokrātiskā procesa virzību Tunisijā. Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 88.–96. punktā izklāstītos iemeslus saistībā ar otrā pamata pirmo daļu, sestais arguments par to, ka Padome pati nav ievērojusi prasītāja tiesības uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, ir jānoraida.

123    Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka prasītājs kļūdaini apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, un it īpaši objektivitātes principu. Tādēļ šobrīd izskatāmā daļa un tādējādi otrais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – Lēmuma 2015/157 priekšmeta neesamību, ņemot vērā demokratizācijas procesa virzību Tunisijā

124    Trešā pamata pamatojumam prasītājs norāda, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar demokratizācijas procesa virzību Tunisijā un nepieciešamību noteikt ierobežojošus pasākumus pret Tunisijas valstspiederīgajiem, kas ir atbildīgi par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka kopš 2011. gada 31. janvāra virkne ar tiesu varu, konstitucionālo kārtību un vēlēšanām saistītu notikumu liecina par demokrātiskās pārejas procesa Tunisijā pabeigšanu. Saglabājot spēkā strīdīgos ierobežojošos pasākumus saistībā ar “situāciju Tunisijā” atbilstoši Lēmumā 2011/72 ietvertajam formulējumam, Padome neesot pareizi novērtējusi šīs virzības raksturu vai katrā ziņā neesot ņēmusi to vērā. Otrkārt, prasītājs uzskata, ka, pat pieņemot, ka Padome ir uzskatījusi, ka Tunisijā ir noticis demokrātiskās pārejas process, tā vairs nevarēja balstīties uz demokratizācijas procesa aizsardzības mērķi, lai pamatotu attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu spēkā. Pakārtoti prasītājs apgalvo, ka, nenorādot iemeslus, kuru dēļ, neraugoties uz demokrātiskā procesa virzību Tunisijā, strīdīgie ierobežojošie pasākumi tika saglabāti spēkā, Padome nav norādījusi pamatojumu saistībā ar Lēmumu 2015/157.

125    Padome savai aizstāvībai uz to atbild, ka prasītāja argumentācijas pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka demokrātiskās pārejas process Tunisijā ir ticis pabeigts. Padome uzsver, ka tā ir uzskatījusi, ka Lēmuma 2015/157 pieņemšanas brīdī šis process vēl joprojām norisinājās, kā tas it īpaši izriet no tās 2015. gada 19. janvāra secinājumiem.

126    Vispirms ir jānorāda, ka, lai arī prasītājs nav tieši atsaucies uz LESD 277. pantu, šobrīd izskatāmais pamats ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz iebildi par prettiesiskumu saistībā ar 1. panta 1. punktu Lēmumā 2011/72, kura darbība ir pagarināta ar Lēmumu 2015/157. Apgalvotās acīmredzamās kļūdas vērtējumā, kas izvirzītas saistībā ar šobrīd izskatāmo pamatu, neattiecas uz prasītāja vārda Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā saglabāšanu, bet gan vispārīgi uz personu, kuras atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un ar tām saistīto personu aktīvu iesaldēšanas saglabāšanu spēkā, kas paredzēta minētā lēmuma 1. panta 1. punktā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 31. punkts). Tādējādi prasītājs apstrīd to, ka Padomei ir iespēja kopumā turpināt saglabāt spēkā saskaņā ar Lēmumu 2011/72 noteiktos ierobežojošos pasākumus, ņemot vērā šī lēmuma mērķus un demokrātiskā procesa virzību Tunisijā.

127    Šajā ziņā, kā tas izriet no Lēmuma 2011/72, kurš ir balstīts uz LES 29. pantu, preambulas 1. apsvēruma, vispirms ir jāatgādina, ka šī lēmuma mērķis ir atbalstīt “[Tunisijas tautas] centienus izveidot stabilu demokrātiju, tiesiskumu, demokrātisku plurālismu un cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu”. Šis lēmums atbilstoši tā preambulas 2. apsvērumam ir vērsts uz to, lai palīdzētu Tunisijas iestādēm cīņā pret valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, iesaldējot to personu aktīvus, kuras ir “atbildīgas” par šo valsts līdzekļu nelikumīgo piesavināšanos un kuras tādējādi liedz Tunisijas tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī.

128    Līdz ar to, kā jau ir ticis nospriests, Lēmums 2011/72 iekļaujas plašākā Savienības atbalsta Tunisijas iestādēm politikas kontekstā, kuras mērķis ir stabilizēt politisko un ekonomisko situāciju Tunisijas Republikā un kura tādējādi atbilst KĀDP mērķiem, kas ir it īpaši definēti LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā, atbilstoši kuriem Savienība īsteno starptautisko sadarbību, lai, pirmkārt, konsolidētu un atbalstītu demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus, un, otrkārt, veicinātu jaunattīstības valstu ilgtspējīgu attīstību, tostarp ekonomisko attīstību (skat. spriedumus, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 60. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑516/13, nav publicēts, EU:T:2016:377, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Padomei KĀDP jomā ir plaša rīcības brīvība, jo tā ir joma, kurā tai ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurā tai ir jāveic sarežģīti vērtējumi, un tādēļ šajā jomā veikta pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzama nepiemērotība mērķim, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Šajā lietā, kā ir norādījusi Padome, atsaucoties uz saviem 2015. gada 19. janvāra secinājumiem, tā pretēji prasītājam nav uzskatījusi, ka Lēmuma 2015/157 pieņemšanas brīdī demokrātiskās pārejas process Tunisijā ir bijis pabeigts. Prasītāja norādītās dažādās ar tiesu varu, konstitucionālo kārtību un vēlēšanām saistītās norises nepierāda, ka Padome būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko tā bija veikusi attiecībā uz šo procesu. Lai arī šīs norises liecina par progresu, tās neļauj noteikti secināt, ka šis process ir ticis pabeigts, jo, kā savos iepriekš minētajos secinājumos ir norādījusi Padome, šis process tostarp ir pakārtots tiesiskuma un jaunās Tunisijas konstitūcijas demokrātisko sasniegumu nostiprināšanai.

131    Katrā ziņā šobrīd izskatāmais pamats netieši, bet noteikti ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka demokrātiskās pārejas procesa Tunisijā pabeigšanas dēļ Padomei bija jāpārtrauc Lēmumā 2011/72 paredzētie ierobežojošie pasākumi. Kā atgādināts šī sprieduma 33. punktā, Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā, lasot to kopā ar šī lēmuma preambulas 1. un 2. apsvērumu, paredzētās aktīvu iesaldēšanas vienīgais mērķis ir palīdzēt Tunisijas iestādēm konstatēt valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un saglabāt šīm iestādēm iespēju atgūt šīs piesavināšanas rezultātā iegūtos līdzekļus. Līdz ar to šo ierobežojošo pasākumu iespējamā atcelšana var būt atkarīga tikai no to tiesas procesu izbeigšanas, uz kuriem tie ir balstīti, nevis no demokrātiskās pārejas procesa Tunisijā pabeigšanas, jo atbalsts šim procesam ir tikai politikas, kurā ietilpst minētā aktīvu iesaldēšana, galīgais mērķis, nevis papildu nosacījums šīs aktīvu iesaldēšanas saglabāšanai (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 143. punkts).

132    Jāpiebilst, ka, pat pieņemot, ka šis demokrātiskās pārejas process būtu bijis pabeigts, šī aktīvu iesaldēšana pretēji prasītāja apgalvotajam nebūtu uzskatāma par “likumdošanas varas” iejaukšanos lietās, kas ietilpst tiesas kompetencē.

133    Neatkarīgi no tā, ka atbilstoši LES 24. pantam Padome nepieņem leģislatīvus aktus KĀDP jomā, demokrātiskās pārejas procesa Tunisijā pabeigšana, kā tas ir norādīts šī sprieduma 131. punktā, nevar radīt Padomei pienākumu atcelt atbilstoši Lēmumam 2011/72 noteiktos ierobežojošos pasākumus. Šo pasākumu atcelšana pirms uzsāktās tiesas izmeklēšanas pabeigšanas, ciktāl tā varētu traucēt Tunisijas iestādēm konstatēt valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un atgūt šīs piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus, varētu apdraudēt demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanas un veicināšanas Tunisijā mērķi, kas ir šī lēmuma priekšmets. Tādējādi šo pasākumu, kuriem, kā atgādināts šī sprieduma 33. punktā, ir piesardzības raksturs un nav krimināltiesiska konteksta, saglabāšana spēkā joprojām ir pamatota, ņemot vērā KĀDP mērķus. Līdz ar to, ja prasītāja izvirzītais arguments ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz tādas politiskas iestādes kā Padome iejaukšanos lietās, kuras ietilpst vienīgi Tunisijas tiesu iestāžu kompetencē, ir jākonstatē, ka šo pasākumu saglabāšana nav uzskatāma par šādu iejaukšanos.

134    Tādēļ pamats, kas attiecas uz Padomes pieļautajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā saistībā ar politiskās situācijas attīstību Tunisijā, ir jānoraida.

135    Attiecībā uz pakārtoti izvirzīto pamatu saistībā ar pamatojuma neesamību pietiek konstatēt, ka no šī sprieduma 127.–133. punkta izriet, ka ar politiskās situācijas attīstību Tunisijā kopš Lēmuma 2011/72 pieņemšanas nevar pamatot to, lai attiecībā uz Lēmumā 2011/72 noteikto ierobežojošo pasākumu saglabāšanu spēkā Lēmumā 2015/157 paredzētu īpašu pamatojumu, ņemot vērā šo iepriekš minēto attīstību. Tādējādi arī šis pamats ir jānoraida.

136    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pakārtoti izvirzīto pamatu – “acīmredzamu kļūdu” vērtējumā saistībā ar to, ka Padome nav pietiekami ņēmusi vērā Lēmuma 2015/157 “krimināltiesību elementu”

137    Ceturtā pamata pamatojumam prasītājs apgalvo, ka Padome nav objektīvi izvērtējusi viņa 2015. gada 15. janvāra vēstulē “no krimināltiesiskā viedokļa” ietvertos argumentus. Šajā ziņā prasītājs apgalvo, ka Padome nav ņēmusi vērā viņa paskaidrojumus par attiecībā uz viņu Tunisijā pastāvošo apsūdzošo pierādījumu vājināšanos, pamatojoties uz spekulatīviem apsvērumiem, kas ir balstīti vienīgi uz KĀDP mērķiem. Padome tādējādi neesot atbilstoši Savienības tiesībām izvērtējusi prasītāja kā personas, attiecībā uz kuru tiek veikta tiesas izmeklēšana, tiesības. Replikā prasītājs apgalvo, ka Lēmumam 2015/157 ir krimināltiesiska dimensija vai tas katrā ziņā rada krimināltiesiskas sekas, vai tam ir krimināltiesisks mērķis, jo tam ir tādas pašas sekas kā tiesiskās palīdzības pasākumam, ko veikusi krimināltiesa, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Asamblejas 2003. gada 31. oktobrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju.

138    Savai aizstāvībai Padome norāda, ka Lēmums 2015/157 tika pieņemts, balstoties uz vienīgo iespējamo juridisko pamatu, kas ir LES 29. pants, un ka minētajam lēmumam nav itin nekādas krimināltiesiskas dimensijas.

139    Padome apgalvo, ka ir jāuzskata, ka ar šobrīd izskatāmo pamatu prasītājs būtībā norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā, jo Padome ir pārskatījusi pret prasītāju vērsto ierobežojošo pasākumu saglabāšanu spēkā saistībā ar Lēmuma 2015/157 pieņemšanu, ņemot vērā vienīgi KĀDP mērķus un tādējādi nepiemērojot kriminālprocesā piemērojamās prasības un garantijas. Tomēr šis pamats acīmredzami nav pamatots.

140    Pirmkārt, šī sprieduma 127. un 128. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Lēmums 2011/72 un līdz ar to arī Lēmums 2015/157, ar kuru tika pagarināta pirmā minētā lēmuma darbība, atbilst mērķiem, kas saistībā ar KĀDP ir noteikti LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā. Otrkārt, kā jau norādīts šī sprieduma 33. punktā, prasītāja aktīvu iesaldēšanai – kuras mērķis nav piemērot sodu par viņa Tunisijā īstenoto rīcību – Savienībā nav itin nekāda krimināltiesiska konteksta. Līdz ar to Padome, pieņemot Lēmumu 2015/157, pamatoti ir vienīgi izvērtējusi, vai tās rīcībā esošie pierādījumu elementi bija pietiekams pamats minētās aktīvu iesaldēšanas saglabāšanai spēkā, ņemot vērā Lēmuma 2011/72 mērķus, kuri atbilst KĀDP mērķiem. Tādējādi tai nebija jāizvērtē šī aktīvu iesaldēšanas saglabāšana spēkā, ņemot vērā krimināltiesību prasības un piešķirot prasītājam īpašas garantijas, kas ir analogas kriminālprocesos paredzētajām.

141    Prasītāja replikā izvirzītie argumenti, ar kuriem viņš vēlas pierādīt strīdīgās aktīvu iesaldēšanas krimināltiesisko raksturu, nevar atspēkot šo secinājumu.

142    Pirmkārt, strīdīgās aktīvu iesaldēšanas piesardzības pasākuma raksturs un tas, ka šī pasākuma saglabāšana spēkā ir atkarīga no kriminālprocesa iznākuma Tunisijā, pats par sevi nevar piešķirt tai krimināltiesisku raksturu.

143    Kā izriet no šī sprieduma 33., 127. un 128. punkta, īstenojot Tunisijas iestāžu atbalsta politiku, lai, pamatojoties uz LES 29. pantu, veicinātu demokrātijas un tiesiskuma nostabilizēšanos, Padomei ir iespēja veikt pasākumus, kas veicina to kriminālprocesu pabeigšanu, kas Tunisijā uzsākti saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās faktiem. Līdz ar to, kā pamatoti ir norādījusi Padome, Tunisijā ierosinātie kriminālprocesi nav strīdīgās aktīvu iesaldēšanas juridiskais pamats, bet gan faktiskais pamats, uz kura tā ir balstīta. Turklāt, kā liecina pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, kurš ir saistīts ar attiecībā uz prasītāju veikto tiesas izmeklēšanu, Padome Lēmumu 2015/157 nav pieņēmusi, balstoties uz pārliecību, ka prasītājs ir nelikumīgi piesavinājies valsts līdzekļus.

144    Otrkārt, salīdzinājums, ko prasītājs ir veicis attiecībā uz viņa līdzekļu iesaldēšanas sekām un starptautiskās tiesiskās sadarbības krimināllietās ietvaros īstenota tiesiskās palīdzības pasākuma sekām, nav pārliecinošs.

145    Ir taisnība, ka Padomes veiktās prasītāja līdzekļu iesaldēšanas konkrētās sekas ir minēto līdzekļu imobilizācija Savienībā, kas ir salīdzināma ar to, kas varētu izrietēt no šo līdzekļu iesaldēšanas, par ko lēmumu būtu pieņēmusi valsts tiesu iestāde starptautiskās tiesiskās sadarbības krimināllietās ietvaros. Tomēr nemainīgs paliek tas, ka šiem diviem pasākumiem ir atšķirīgs raksturs.

146    Pirmkārt, prasītāja līdzekļu iesaldēšana, kas tika veikta, pamatojoties uz LES 29. pantu, ir neatkarīgs pasākums, kura mērķis ir īstenot KĀDP mērķus, nevis pasākums ar mērķi sniegt atbildi uz Tunisijas iestāžu tiesiskās palīdzības lūgumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 45. punkts).

147    Otrkārt, Padomes kompetence šajā lietā, pamatojoties uz LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktu un 29. pantu, ir ierobežota ar attiecīgo personu aktīvu iesaldēšanas noteikšanu kā piesardzības pasākumu, kam pēc definīcijas ir pagaidu un atgriezenisks raksturs. Savukārt valsts tiesu iestāžu kompetence starptautiskās tiesiskās sadarbības krimināllietās ietvaros ne vienmēr ir ierobežota ar šādu pasākumu veikšanu.

148    No visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu – tiesību uz īpašumu un Hartas 17. panta pārkāpumu

149    Piektā pamata pamatojumam prasītājs norāda, ka, tā kā Lēmums 2015/157 ir nepamatots un prettiesisks, prasītāja tiesību uz īpašumu ierobežojumi arī ir nepamatoti un ar tiem tiek pārkāpts Hartas 17. pants. Padome apstrīd šo argumentāciju.

150    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojums būtu atbilstošs Savienības tiesībām, tam katrā ziņā ir jāatbilst trīskāršam nosacījumam. Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos”. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajam pasākumam ir nepieciešams juridiskais pamats. Otrkārt, ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība. Treškārt, ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Pirmām kārtām, tam ir jābūt nepieciešamam un samērīgam ar noteikto mērķi. Otrām kārtām, nedrīkst tikt aizskarts attiecīgo tiesību vai brīvības būtiskais saturs (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 197.–200. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑516/13, nav publicēts, EU:T:2016:377, 165.–168. punkts un tajos minētā judikatūra).

151    Saistībā ar šobrīd izskatāmo pamatu prasītājs vienīgi norāda, ka, tā kā viņš iepriekš minētajos pamatos ir pierādījis, ka viņa aktīvu iesaldēšana Savienībā ir bijusi prettiesiska un nepamatota, šis viņa tiesību uz īpašumu ierobežojums tādējādi arī ir nepamatots. Tādēļ viņš apstrīd tikai to, ka šis ierobežojums atbilst pirmajiem diviem šī sprieduma 150. punktā minētajiem nosacījumiem. No šī sprieduma 36.–148. punkta izriet, ka iepriekšējos pamatos prasītājs nav pierādījis nedz minētās aktīvu iesaldēšanas prettiesisko raksturu, nedz tās nepamatoto raksturu. Līdz ar to viņš nav arī pierādījis to, ka viņa tiesībām uz īpašumu noteiktajiem ierobežojumiem šīs aktīvu iesaldēšanas dēļ nav juridiskā pamata vai ka tie nav pamatoti, ņemot vērā Lēmuma 2011/72 un KĀDP mērķus. Šis pamats tātad ir jānoraida.

152    No visa iepriekš minētā izriet, ka, tā kā neviens no prasības pieteikuma pamatiem nav pamatots, prasījumi par Lēmuma 2015/157 atcelšanu ir jānoraida.

 Par pirmajā grozījumu rakstā izvirzītajiem prasījumiem atcelt Padomes 2015. gada 16. novembra “lēmumu”, ar kuru tā noraidīja prasītāja 2015. gada 29. maija lūgumu svītrot viņa vārdu no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta

153    Saskaņā ar Reglamenta 86. panta 1. punktu, ja sākotnēji apstrīdētais tiesību akts tiesvedības gaitā tiek aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kuram ir tas pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu. Atbilstoši minētā reglamenta 86. panta 2. punktam šādi grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var lūgt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu.

154    Turklāt no judikatūras izriet, ka prasības pieteikuma grozīšanai ir jābūt vērstai pret aktu, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē, proti, aktu, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras varētu skart prasītāja intereses, būtiski mainot viņa tiesisko stāvokli (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Alchaar/Padome, T‑203/12, nav publicēts, EU:T:2014:602, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par tādu aktu nav uzskatāms tiesību akts, ar kuru ir vienīgi apstiprināts agrāks tiesību akts, proti, akts, kurā nav ietverti jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāku tiesību aktu un pirms kura pieņemšanas nav atkārtoti izvērtēts attiecīgās personas stāvoklis (skat. rīkojumus, 2004. gada 7. decembris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑521/03 P, nav publicēts, EU:C:2004:778, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 29. jūnijs, Cofra/Komisija, C‑295/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:407, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    It īpaši saskaņā ar judikatūru par apstiprinošu aktu nav uzskatāms akts, kas pieņemts pēc agrākā tiesību akta pārskatīšanas, kas ir bijusi nepieciešama jaunu un būtisku faktisko apstākļu dēļ. Savukārt apstāklis ir kvalificējams, pirmkārt, kā jauns apstāklis, ja tas nebija pastāvējis tiesību akta pieņemšanas laikā vai ja tas nebija ņemts vērā šī akta pieņemšanas laikā, un, otrkārt, kā būtisks apstāklis, ja tas būtiski maina prasītāja tiesisko stāvokli, kas pastāvēja agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā, piemēram, apstāklis, kas var izraisīt šaubas par minētā tiesību akta pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Komisija/Spānija, T‑481/11, EU:T:2014:945, 34.–39. punkts un tajos minētā judikatūra).

156    Saistībā ar ierobežojošajiem pasākumiem, pirmkārt, no judikatūras izriet, ka prasītājs principā ir tiesīgs grozīt savus prasījumus un prasības pieteikumā izvirzītos pamatus, kas ir vērsti pret lēmumu par viņa līdzekļu iesaldēšanu, ņemot vērā vēlāka lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiek pagarināta minētā līdzekļu iesaldēšana. Šajā gadījumā šajā vēlākajā lēmumā nav tikai apstiprināts agrākais lēmums, jo tajā pēc attiecīgās personas situācijas pārskatīšanas līdzekļu iesaldēšana attiecībā uz to ir pagarināta uz jaunu laikposmu, kas pārsniedz minētā agrākā lēmuma darbības termiņu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2005. gada 15. februāris, PKK un KNK/Padome, T‑229/02, EU:T:2005:48, 44. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 103. punkts).

157    Otrkārt, kā izriet no Lēmuma 2011/72 2. panta 3. punkta un 5. panta 6. punkta, Padomei jebkurā brīdī var nākties pārskatīt personas vārda iekļaušanu šim lēmumam pievienotajā sarakstā, ņemot vērā tai iesniegtos būtiskos pierādījumu elementus vai apsvērumus, un tādējādi šī iekļaušana sarakstā nepārtraukti tiek pārskatīta. Šo tiesību normu mērķis ir nodrošināt, lai personas, kas vairs neatbilst kritērijiem iekļaušanai minētajam lēmumam pievienotajā sarakstā, tiktu no tā svītrotas ne tikai pēc katru gadu veiktās periodiskās pārskatīšanas, bet arī attiecīgā gadījumā – nekavējoties (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 129. punkts). Līdz ar to Padomes lēmums nesvītrot Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā iekļautas personas vārdu no šī saraksta, kas pieņemts pēc šīs personas situācijas pārskatīšanas, kura balstīta uz jauniem un būtiskiem faktiskajiem apstākļiem šī sprieduma 155. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, nav uzskatāms par apstiprinošu aktu, pat ja ar šo lēmumu iepriekš minētā iekļaušana sarakstā nav tikusi pagarināta, bet tajā ir vienīgi saglabāta agrākā lēmuma piemērošana (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Komisija/Spānija, T‑481/11, EU:T:2014:945, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka ar Padomes 2015. gada 16. novembra lēmumu, kurš ir apstrīdēts pirmajā grozījumu rakstā, nav ticis grozīts vai aizstāts Lēmums 2015/157, kurš ir prasības pieteikuma priekšmets. Savā 2015. gada 16. novembra vēstulē Padome būtībā ir vienīgi noraidījusi prasītāja lūgumu atcelt Lēmumu 2015/157, ciktāl tas attiecas uz viņu. Tādējādi tajā nav ietverts jauns apstāklis šī sprieduma 154. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

159    Otrkārt, šis atteikums apmierināt prasītāja lūgumu nav radies pārskatīšanas rezultātā, ko būtu pamatojuši apstākļi, kuriem ir gan jauns, gan būtisks raksturs šī sprieduma 155. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

160    Vispirms, prasītāja 2015. gada 29. maijā un 7. septembrī iesniegtie apsvērumi galvenokārt attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kas radušies pirms Lēmuma 2015/157 pieņemšanas, kā arī uz jautājumiem, kas jau bija izvirzīti viņa 2015. gada 15. janvāra apsvērumos, un tātad – uz apstākļiem, kas nav uzskatāmi par jauniem apstākļiem.

161    Turklāt vienīgie faktiskie apstākļi, kas ir radušies pēc Lēmuma 2015/157 pieņemšanas un kas ir minēti šajos apsvērumos, proti, cour d’appel de Tunis [Tunisijas Apelācijas tiesas] 2015. gada 25. februāra spriedums, kā arī trīs Tunisijas Administratīvās tiesas 2015. gada 30. marta nolēmumi, kas pieņemti, izskatot pieteikumu par pagaidu noregulējumu, nav uzskatāmi par būtiskiem faktiem, proti, faktiem, kuri var būtiski izmainīt prasītāja stāvokli, ņemot vērā ierobežojošos pasākumus, kas attiecībā uz prasītāju ir pagarināti ar Lēmumu 2015/157.

162    Šajā ziņā, kā jau vairākkārt atgādināts, šo ierobežojošo pasākumu pamatā ir attiecībā uz prasītāju ierosināta tiesas izmeklēšana par nodarījumiem, kas klasificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās. Pirmām kārtām, lai arī no prasītāja pārstāvja Tunisijā 2015. gada 24. aprīļa ziņojuma izriet, ka cour d’appel de Tunis 2015. gada 25. februāra spriedumā tika apmierināts prasītāja lūgums nodalīt šo izmeklēšanu no pārējām kriminālizmeklēšanām, šī izmeklēšanas virzība pati par sevi nešķiet tāda, ar ko varētu atspēkot minētās izmeklēšanas norisi. Otrām kārtām, no prasītāja pārstāvja Tunisijā ziņojuma, kurš pievienots prasītāja 2015. gada 29. maija apsvērumiem, izriet, ka trijos tiesu nolēmumos, kas datēti ar 2015. gada 30. martu, tika uzdots apturēt trīs administratīvo lēmumu par atsevišķu prasītāja īpašumu konfiscēšanu piemērošanu, bet to saikne ar tiesas izmeklēšanu, uz kuru ir balstīta prasītāja aktīvu iesaldēšana Savienībā, nav skaidri redzama.

163    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Tunisijas iestāžu 2015. gada 11. maija dokumenti, uz kuriem Padome ir balstījusies savā 2015. gada 16. novembra vēstulē, tikai apstiprina to, ka attiecībā uz prasītāju Tunisijā veiktā tiesas izmeklēšana turpinājās un ka Padome šos dokumentus ir iesniegusi tikai lai atbildētu uz prasītāja argumentiem, ar kuriem tiek apstrīdēts šīs izmeklēšanas pamats. Līdz ar to šie dokumenti, kas, protams, ir uzskatāmi par jauniem apstākļiem, katrā ziņā nevar tikt kvalificēti kā būtiski apstākļi. Tajos būtībā nav ietvertas nekādas būtiskas prasītāja stāvokļa izmaiņas salīdzinājumā ar to stāvokli, kas saistībā ar viņu pastāvēja Lēmuma 2015/157 pieņemšanas brīdī.

164    Šo analīzi neatspēko tas, ka Padome iesniedza šos dokumentus pēc pārbaudēm, kuras, kā Padome bija norādījusi savā 2015. gada 4. februāra vēstulē, tai bija nodoms veikt, atbildot uz prasītāja apsvērumiem.

165    Lēmuma 2011/72 2. panta 3. punktā un 5. panta 6. punktā Padomei ir piešķirta ievērojama rīcības brīvība, izlemjot, vai ir jāveic to pierādījumu elementu pārbaude, ko tai ir iesniegušas Tunisijas iestādes vai prasītājs, tostarp lai noskaidrotu attiecībā uz prasītāju veiktās tiesas izmeklēšanas virzību. Līdz ar to ne visi jaunie pierādījumu elementi, kuri iegūti pēc Padomes ex officio veiktajām pārbaudēm vai pēc prasītāja lūguma, vienmēr ir uzskatāmi par būtisku faktu, kas var pamatot prasītāja vārda iekļaušanas minētā lēmuma pielikumā ietvertajā sarakstā pārskatīšanu un atteikuma pārskatīt šo iekļaušanu sarakstā gadījumā – izraisīt nelabvēlīga lēmuma pieņemšanu.

166    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka Padome savā 2015. gada 4. februāra vēstulē būtībā ir norādījusi, ka, lai gan tā uzskata par pamatotu prasītāja vārda saglabāšanu Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, tā ir ņēmusi vērā prasītāja apsvērumus par attiecībā uz viņu Tunisijā veiktās tiesas izmeklēšanas norisi un ka tā līdz 2015. gada 31. jūlijam veiks pret prasītāju vērsto ierobežojošo pasākumu jaunu izskatīšanu. Ir jākonstatē, ka pēc šīs vēstules Padome ņēma vērā arī apsvērumus, ko prasītājs bija iesniedzis 2015. gada 18. februārī, 29. maijā un 7. septembrī, un bija atbildējusi prasītājam savā 2015. gada 16. novembra vēstulē, darot viņam zināmu tās pārbaudes iznākumu, ko tā šajā starplaikā bija veikusi apspriežoties ar Tunisijas iestādēm, un it īpaši nosūtot viņam šī sprieduma 163. punktā minētos dokumentus. To darot un uzskatot par lietderīgu veikt šīs pārbaudes, Padome ir vienīgi izmantojusi rīcības brīvību, kas tai piešķirta atbilstoši šī sprieduma 157. un 165. punktā minētajām tiesību normām, un nav veikusi prasītāja stāvokļa pārskatīšanu, kura būtu bijusi nepieciešama tādu faktu dēļ, kas varētu būtiski izmainīt šo stāvokli.

167    Tādēļ, savā 2015. gada 16. novembra vēstulē norādot, ka pret prasītāju vērstie ierobežojošie pasākumi ir jāatstāj spēkā, Padome nav pieņēmusi jaunu lēmumu, kas atšķirtos no Lēmuma 2015/157, bet ir vienīgi apstiprinājusi šo pēdējo minēto lēmumu. Tā kā šajā vēstulē tika noraidīts prasītāja lūgums svītrot viņa vārdu no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta, tā tādējādi ir uzskatāma par apstiprinošu tiesību aktu, kas nav prasītājam nelabvēlīgs tiesību akts. Līdz ar to pirmajā grozījumu rakstā ietvertie prasījumi, kuros tiek lūgts atcelt šo tiesību aktu, ir jānoraida kā nepieņemami.

168    Prasītāja izvirzītie argumenti, ar kuriem viņš vēlas pierādīt šī grozījumu raksta pieņemamību, nevar atspēkot šo secinājumu.

169    Pirmām kārtām, nav pamatota prasītāja argumentācija, ka ar Padomes 2015. gada 16. novembra lēmumu tika grozīts Lēmums 2015/157, jo ar to šis pēdējais minētais lēmums, kurš līdz tam brīdim bija “nosacījumu lēmums”, tika pārveidots par “beznosacījumu lēmumu”. No vienas puses, kā savos apsvērumos par šo grozījumu rakstu būtībā ir norādījusi Padome, šīs argumentācijas pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka Padomes 2015. gada 4. februāra vēstule, kurā šī iestāde bija norādījusi, ka pārskatīs prasītāja situāciju līdz 2015. gada 31. jūlijam, ir piešķīrusi Lēmumam 2015/157 nosacītu raksturu. No otras puses, Padomes iespēja pārskatīt atbilstoši Lēmumam 2011/72 noteiktos ierobežojošos pasākumus saskaņā ar šī pēdējā minētā lēmuma normām, kas minētas šī sprieduma 157. punktā, lai attiecīgā gadījumā tos atceltu vai grozītu, nekādi nepiešķir šiem pasākumiem “nosacījumu” raksturu. Līdz ar to tas, ka Padome savā 2015. gada 16. novembra vēstulē ir norādījusi, ka pret prasītāju vērstie ierobežojošie pasākumi ir jāatstāj spēkā, nekādi nenozīmē, ka Lēmums 2015/157 tiek pārveidots par beznosacījumu aktu. Turklāt ir jānorāda, ka, ņemot vērā iespējamus jaunus un būtiskus faktus, kas darīti zināmi Padomei, tā varēja atcelt vai grozīt minētos pasākumus pēc iepriekš minētās 2015. gada 16. novembra vēstules.

170    Otrām kārtām, pretēji prasītāja apgalvotajam šī grozījumu raksta pieņemamība nevar tikt pamatota ar nepieciešamību atbilstoši pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principam piešķirt prasītājam iespēju iesniegt piezīmes par pierādījumu elementiem, ko Padome iesniegusi atbildē uz repliku.

171    Pirmkārt, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips šajā lietā nevar atjaunot termiņus prasības par Lēmumu 2015/157 celšanai. Turklāt tiesību akta apstrīdamība ir jānosaka, ņemot vērā tikai tā būtības objektīvo novērtējumu, nevis ņemot vērā pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa ievērošanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 20. septembris, Francija/Komisija, T‑154/10, EU:T:2012:452, 37.–40. punkts).

172    Otrkārt un katrā ziņā, prasītājam 2016. gada 14. decembra tiesas sēdē bija iespēja paust savus apsvērumus par pierādījumiem elementiem, ko Padome bija iesniegusi atbildē uz repliku. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 61. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šie pierādījumu elementi, kas bija datēti ar vēlāku datumu nekā Lēmums 2015/157, nevarēja tikt ņemti vērā, izvērtējot šī lēmuma tiesiskumu. Līdz ar to lēmums noraidīt pirmajā grozījumu rakstā ietvertos prasījumus kā nepieņemamus nevar ietekmēt pušu procesuālo tiesību vienlīdzību.

173    No visa iepriekš minētā izriet, ka šie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami.

 Par otrajā grozījumu rakstā ietvertajiem prasījumiem attiecībā uz Lēmuma 2016/119 atcelšanu

174    Otrajā grozījumu rakstā, kurš attiecas uz Lēmumu 2016/119, prasītājs būtībā ir izvirzījis piecus pamatus. Pirmais no šiem pamatiem attiecas uz nevainīguma prezumpcijas un labas pārvaldības principa pārkāpumu, otrais – uz pietiekami droša faktiskā pamata neesamību saistībā ar strīdīgajiem pasākumiem, trešais – uz minētā lēmuma priekšmeta zudumu, ceturtais uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu un piektais – uz prasītāja tiesību uz īpašumu acīmredzami nesamērīgu aizskārumu, ko pieļāvusi Padome.

175    Vispirms ir jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 16. punktā, ka ar Lēmumu 2016/119 līdz 2017. gada 31. janvārim tika pagarināta Lēmuma 2011/72 piemērošana un grozīts pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai šim lēmumam pievienotajā sarakstā, balstoties uz šī sprieduma 16. punktā minēto Tunisijas iestāžu 2015. gada 20. oktobra apliecinājumu. Atbilstoši šim grozījumam atsauce uz līdzdalību pārkāpumā, kas saistīts ar valsts amatpersonas nelikumīgu ietekmēšanu nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai, tika aizstāta ar atsauci uz pārkāpumu, kas ietver valsts amatpersonas nelikumīgu ietekmēšanu nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai.

176    Turklāt saskaņā ar šī sprieduma 156. punktā atgādināto judikatūru ir jānorāda, ka otrajā grozījumu rakstā ietvertie prasījumi, atbilstoši kuriem tiek lūgts atcelt Lēmumu 2016/119, ar kuru uz jaunu laikposmu, kas pārsniedz Lēmumā 2015/157 paredzēto laikposmu, tika pagarināta Lēmuma 2011/72 darbība, ir pieņemami.

 Par pirmo pamatu – nevainīguma prezumpcijas un labas pārvaldības principa pārkāpumu

177    Pirmajā pamatā prasītājs būtībā ir atkārtojis argumentāciju, ko viņš tika izvirzījis prasības pieteikuma otrā pamata otrajā un trešajā daļā saistībā ar apgalvoto nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Šīs argumentācijas pamatojumam viņš, pirmkārt, norāda uz 2016. gada 25. janvāra paziņojumu presei, kuru sagatavojusi nevalstiskā organizācija Transparency International un kurā ir norādīts, ka aktīvu iesaldēšana 48 personām Tunisijā tika noteikta, “pamatojoties uz pierādījumu elementiem, kas pierāda, ka šīs personas ir nelikumīgi piesavinājušās valsts līdzekļus un ir ļaunprātīgi izmantojušas savu dienesta stāvokli”. Otrkārt, prasītājs atsaucas arī uz Tunisijas iestāžu 2016. gada 15. janvāra ziņojumu, kurā ir sniegta atbilde uz Padomes lūgumiem sniegt paskaidrojumus saistībā ar prasītāja situāciju un kurš, pēc prasītāja domām, pierāda, ka tiesas izmeklēšanā, kas attiecībā uz viņu tiek veikta Tunisijā, “apsūdzība netiks apmierināta pēc būtības”.

178    Padome būtībā apstrīd šo jauno pierādījumu elementu atbilstību.

179    Jākonstatē, ka šī sprieduma 107.–112. un 118. punktā ietvertais vērtējums, izskatot prasības pieteikuma otrā pamata otro un trešo daļu, ir piemērojams arī šajā gadījumā. Pirmkārt, šī sprieduma 103. punktā minētais Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojums presei ir no Lēmuma 2011/72 un Lēmuma 2016/119 atšķirīgs tiesību akts un tas nav pieņemts ar šo lēmumu pieņemšanu saistītā procedūrā. Prasītājs, kurš neapstrīd, ka ar šiem diviem lēmumiem pašiem par sevi netiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija, tādējādi nevar pamatoti atsaukties uz šādu pārkāpumu, kas, viņaprāt, ir pieļauts saistībā ar minēto paziņojumu presei, lai apstrīdētu šo lēmumu tiesiskumu. Otrkārt un katrā ziņā, šis iebildums ir balstīts uz minētā paziņojuma presei burtisku interpretāciju, lai gan tas ir jāinterpretē, atsaucoties uz Lēmuma 2011/72 saturu, ciktāl šī paziņojuma presei mērķis tostarp ir darīt zināmu sabiedrībai minētā lēmuma pieņemšanu. Tā kā šī pēdējā minētā lēmuma pielikuma saturs attiecas uz prasītāju nevis kā uz personu, kas atzīta par atbildīgu par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, bet gan kā uz personu, attiecībā uz kuru tiek veikta tiesas izmeklēšana saistībā ar šādiem nodarījumiem, ar minētā paziņojuma presei saturu, kurā ir ietverta atsauce uz šo izmeklēšanu, nevar būt pārkāptas prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu.

180    Līdz ar to, pat pieņemot, ka ar šī sprieduma 177. punktā minētajā Transparency International paziņojumā presei ietvertajiem apgalvojumiem ir pārkāptas prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, šis pārkāpums nevar tikt saistīts ar iepriekš minēto Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojumu presei, nedz arī katrā ziņā ietekmēt Lēmuma 2016/119 tiesiskumu.

181    Runājot par Tunisijas iestāžu 2016. gada 15. janvāra ziņojumu, ir jānorāda, ka prasītāja šajā ziņā paustie apgalvojumi katrā ziņā ir izteikti spekulatīvi. Šajā ziņojumā būtībā ir tikai izklāstīti procesuāla rakstura iemesli, kuru dēļ tiesa, kas ir atbildīga par lietas izskatīšanu, nav nodalījusi prasītāja lietu no lietām attiecībā uz citām iesaistītajām personām. Līdz ar to šajā ziņojumā nekas neliecina par to, kādus secinājumus Tunisijas iestādes varētu izdarīt no tiesas izmeklēšanas, kas tiek veikta attiecībā uz prasītāju, nedz arī par to, ka pastāvētu ticama saikne starp šajā ziņojumā ietvertajiem apsvērumiem un attiecīgo Padomes paziņojumu presei.

182    Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu – pietiekami droša faktiskā pamata neesamību saistībā ar strīdīgajiem pasākumiem

183    Otrais pamats būtībā sastāv no četrām daļām, no kurām pirmā attiecas uz to apgalvojumu pārāk neskaidro raksturu, ar kuriem ir pamatota prasītāja vārda iekļaušana Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā, otrais – uz to, ka Tunisijas tiesu iestādes nav atsevišķi izskatījušas viņa lietu, tādējādi, viņaprāt, radot ilūziju par drošu faktisko pamatu, trešais – uz to, ka attiecībā uz viņu Tunisijā veiktajā tiesas izmeklēšanā nenotiek nekāda būtiska darbība, un, ceturtkārt, uz iepriekš minēto apgalvojumu nepietiekamo precizitātes līmeni saistībā ar viņam inkriminētajiem nodarījumiem un viņa individuālo atbildību.

184    Padome savukārt apstrīd prasītāja iesniegto pierādījumu elementu atbilstību, pamatojoties uz 2016. gada 14. aprīļa spriedumu Ben Ali/Padome (T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216).

–       Par otrā pamata pirmo daļu – to apgalvojumu pārāk neskaidro raksturu, ar kuriem ir pamatota prasītāja vārda iekļaušana Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā

185    Vispirms ir jānorāda, ka otrā pamata pirmās daļas pamatā ir jauns iebildums, kurš nav ticis izvirzīts prasības pieteikumā, it īpaši tā pirmajā pamatā. Turklāt šo iebildumu nevar uzskatīt par tādu, ar ko tiek paplašināts viens no iepriekš minētajā pamatā jau izvirzītajiem iebildumiem (skat. spriedumu, 2006. gada 15. marts, Itālija/Komisija, T‑226/04, EU:T:2006:85, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra). Tomēr prasītājam ir tiesības pirmo reizi izvirzīt šo iebildumu saistībā ar iepriekš minētā pirmā pamata grozījumiem, ņemot vērā jauno pamatojumu viņa vārda iekļaušanai sarakstā, kas paredzēts Lēmumā 2016/119, kā arī Tunisijas iestāžu 2015. gada 20. oktobra apliecinājumu, kas ir uzskatāmi par jauniem apstākļiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Anbouba/Padome, T‑563/11, nav publicēts, EU:T:2013:429, 52. punkts).

186    Taču šī sprieduma 187.–195. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šis iebildums nav pamatots.

187    Pirmkārt, prasītājs norāda, ka, pirmām kārtām, pastāv atšķirības starp Tunisijas iestāžu 2015. gada 20. oktobra apliecinājumu un pamatojumu viņa vārda iekļaušanai Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2016/119, pievienotajā sarakstā, saistībā ar iepriekš minēto noziedzīgo nodarījumu raksturu un, otrām kārtām, ka precizējumi par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem un konkrētajiem pierādījumu elementiem, kas ļautu tos pierādīt, ir nepietiekami.

188    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Padomes norādītajā pamatojumā prasītāja vārda iekļaušanai Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2016/119, pievienotajā sarakstā, noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem attiecas tiesas izmeklēšana, kas saistībā ar prasītāju tiek veikta Tunisijā, ir formulēti daudz kodolīgāk nekā attiecīgajā Tunisijas iestāžu apliecinājumā, šim pamatojumam un apliecinājumam nav nekādu ievērojamu atšķirību. Turklāt Padomei nevar būt pienākums pamatojumā prasītāja vārda iekļaušanai sarakstā atkārtot pierādījumu elementus, uz kuriem šis pamatojums ir balstīts, jo Padome turklāt ir darījusi zināmus prasītājam šos pierādījumu elementus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 132. un 133. punkts).

189    Otrkārt, ir jānorāda, ka, lai arī attiecīgajā apliecinājumā nav minēti konkrētie apstākļi, ar kuriem ir saistīti attiecīgie noziedzīgie nodarījumi, tajā pietiekami konkrēti ir norādīti minētie nodarījumi un prasītāja iesaistes šajos nodarījumos prezumētā pakāpe vai nu kā pārkāpuma izdarītājam, vai nu kā līdzdalībniekam, lai ļautu Padomei noteikt, vai prasītājs atbilst Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā definētajiem vispārīgajiem kritērijiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 123. punkts).

190    Tāpat, kā tostarp liecina prasītāja atsaukšanās uz actus reus jēdzienu, viņa argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka pierādījumu elementiem, uz kuriem Padome balstās, ir jāpiemīt precizitātei, kas nepieciešama, lai pierādītu viņa atbildību par iepriekš minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Prasītājs turklāt nav apstrīdējis, ka Padomei ir iespēja balstīties uz tiesas izmeklēšanu, kas tiek veikta saistībā ar šiem nodarījumiem, proti, tādā kriminālprocesa posmā, kad pierādījumu elementi, kuri ļauj pierādīt, ka prasītājs ir atbildīgs par šiem nodarījumiem, vai – tieši pretēji – kuri ļauj izslēgt viņa atbildību, pēc definīcijas vēl tiek izvērtēti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 83.–90. punkts).

191    To pašu iemeslu dēļ nav nozīmes tam, ka papildus prasītājam nav tikušas identificētas arī citas personas, par kurām tiek uzskatīts, ka tās ir iesaistītas minētajos noziedzīgajos nodarījumos, ar ko ir saistīts pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai sarakstā un Tunisijas iestāžu 2015. gada 20. oktobra apliecinājums. Kā ir norādīts šī sprieduma 189. punktā, pietiek ar to, ka šajā apliecinājumā pietiekami konkrēti ir norādīti minētie noziedzīgie nodarījumi un prasītāja iesaistes šajos noziedzīgajos nodarījumos prezumētā pakāpe. Tas pats attiecas arī uz to, ka šajā apliecinājumā nav norādīts minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas laiks un vieta.

192    Tāpat nav nozīmes arī tam, ka bijušais Tunisijas Republikas prezidents šķietami kļūdaini ir atzīts par valsts amatpersonu. Pietiek konstatēt, ka nedz šī sprieduma 16. punktā minētajā apliecinājumā, nedz pamatojumā prasītāja vārda iekļaušanai Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2016/119, pievienotajā sarakstā, šī persona nav minēta. Turklāt ir jānorāda, ka, tā kā funkcijas, ko šī persona tādējādi ir īstenojusi, var būt saistītas ar valsts līdzekļu pārvaldību, tās katrā ziņā var tikt pielīdzinātas valsts amatpersonas veiktajām funkcijām saistībā ar tāda noziedzīga nodarījuma konstatēšanu, kurš ir kvalificējams kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 120. un 178. punkts).

193    Treškārt, prasītājs uzskata, ka, neraugoties uz jauniem pierādījumu elementiem, kurus Padome ir iesniegusi pirms Lēmuma 2016/119 pieņemšanas, it īpaši 2016. gada 18. janvāra dokumentu ar atsauci MD 7/16 EXT 1 RELEX, kas pievienots Padomes 2016. gada 29. janvāra vēstulei, šīs iestādes rīcībā nav un nekad nav bijuši pierādījumu elementi, ar kuriem varētu pamatot pret prasītāju vērstos apgalvojumus. Saistībā ar iepriekš minēto dokumentu prasītājs it īpaši norāda, ka šajā dokumentā ietvertajā atsaucē uz starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumiem nav iekļauti nekādi precizējumi, kas ļautu noteikt šo tiesiskās palīdzības lūgumu priekšmetu, pārējās personas, uz kurām tie attiecas, un to adresātus.

194    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka saistībā ar Lēmumu 2016/119 prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka līdz 2016. gada 18. janvāra dokumenta MD 7/16 EXT 1 RELEX iesniegšanai Padomes rīcībā nebija nekādu pierādījuma elementu par prasītāja saistību ar noziedzīgajiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas tiesas izmeklēšana, kas saistībā ar viņu tiek veikta Tunisijā. Kā atgādināts šī sprieduma 61. punktā, Savienības tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz faktiskajiem un tiesību apstākļiem, kādi pastāvēja šī akta pieņemšanas laikā. Līdz ar to Lēmuma 2016/119 tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā pierādījumu elementus, kas bija Padomes rīcībā šī lēmuma pieņemšanas brīdī, proti, 2016. gada 28. janvārī.

195    Turklāt prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, ar ko varētu atspēkot dokumentā MD 7/16 EXT 1 RELEX norādīto pierādījumu elementu saturisko precizitāti, un it īpaši tā 3. punktā ietverto atsauci uz pieciem starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumiem saistībā ar prasītāju, kas datēti ar 2011. gada 19. janvāri, 2011. gada 21. janvāri, 2012. gada 10. janvāri, 2013. gada 22. oktobri un 2015. gada 5. maiju. Katrā ziņā, tā kā Tunisijas iestāžu 2015. gada 20. oktobra apliecinājumā ir konstatēts, ka attiecībā uz prasītāju notiek tiesas izmeklēšana par nodarījumiem, kas kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās, tas šajā ziņā ir pietiekams pierādījumu elements, uz kuru Padome varēja balstīties, lai saglabātu prasītāja vārdu Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā. Līdz ar to, pat pieņemot, ka iepriekš minētā atsauce uz starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumiem nav pārāk precīza, tam nav izšķirošas nozīmes.

196    Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata otro daļu – to, ka Tunisijas tiesu iestādes nav atsevišķi izskatījušas prasītāja lietu

197    Šīs daļas pamatojumam prasītājs norāda, ka Tunisijas tiesu iestādēm viņa lieta bija jāizskata atsevišķi no pārējo personu lietām, un apstrīd izmeklēšanas tiesneša lēmumu, kurš, kā Tunisijas iestādes norādījušas savā 2016. gada 15. janvāra ziņojumā, uzskatīja par nepieciešamu nenodalīt prasītāja lietu, neraugoties uz cour d’appel de Tunis 2015. gada 25. februāra spriedumu.

198    Tomēr šie apstākļi nevar ietekmēt Lēmuma 2016/119 tiesiskumu. Šie apstākļi būtībā rada ar Tunisijas procesuālajām tiesībām saistītus jautājumus, par kuriem var lemt tikai Tunisijas tiesas, attiecīgā gadījumā – saistībā ar prasītāju celtu jaunu prasību par iepriekš minēto izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Turklāt iepriekš minētajā ziņojumā sniegtie Tunisijas iestāžu skaidrojumi, atbildot uz Padomes lūgumiem sniegt paskaidrojumus, apstiprina, ka veids, kā šīs iestādes izskatīja jautājumu par prasītāja lietas nodalīšanu, bija balstīts tikai uz juridiskiem apsvērumiem un ka tajā nebija nekā tāda, kas varētu radīt pamatotas šaubas par iespējamu šo iestāžu pieļautu pilnvaru nepareizu izmantošanu, ar ko varētu atspēkot strīdīgo pasākumu saglabāšanu spēkā attiecībā uz prasītāju.

199    Turklāt tam, ka prasītājam pašam nav nekādu ģimenes attiecību ar bijušo Tunisijas Republikas prezidentu, nav nozīmes šajā lietā. Prasītāja vārds tika iekļauts Lēmumam 2011/72, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2016/119, pievienotajā sarakstā nevis šo ģimenes attiecību dēļ, bet gan ņemot vērā Tunisijas iestāžu veikto tiesas izmeklēšanu par prasītāja personisko saistību ar nodarījumiem, kas kvalificējami kā valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.

200    Turklāt, lai arī prasītājs vēlas pierādīt, ka atšķirībā no pārējām personām, uz kurām attiecas saistītā tiesas izmeklēšana, Tunisijas tiesas ir pakāpeniski atcēlušas piespiedu līdzekļus, kas bija noteikti attiecībā uz prasītāju veiktajā tiesas izmeklēšanā, pierādījumu elementi, kurus viņš ir izvirzījis šī apgalvojuma pamatojumam, ir nenozīmīgi. Kā būtībā ir norādīts šī sprieduma 49.–56. punktā, dažādie tiesu nolēmumi par aizliegumu izceļot no Tunisijas atcelšanu un lēmumu par prasītāja īpašumu konfiscēšanu atcelšanu nevar ietekmēt Tunisijas tiesu galīgo nostāju attiecībā uz to kriminālprocesu iznākumu, uz kuriem ir balstījusies Padome. Turklāt prasītājs nevienā brīdī nav izskaidrojis saistību starp šiem dažādajiem tiesu nolēmumiem un attiecīgajiem kriminālprocesiem. Šādos apstākļos Padome nav pieļāvusi kļūdu Tunisijas iestāžu iesniegto pierādījumu elementu vērtējumā un nav piedalījusies šo iestāžu īstenotā “prettiesiskā darbībā”, ciktāl tā ir uzskatījusi, ka minētie pierādījumu elementi ļāva pagarināt ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju.

201    Tādēļ otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata trešo daļu – to, ka Tunisijā veiktajā tiesas izmeklēšanā nav notikusi nekāda būtiska darbība, ciktāl runa ir par prasītāju

202    Prasītājs apgalvo, ka 2015. gada 10. decembra dokuments ar atsauci MD 745/15 ADD 1 EXT 1, kas ietver Tunisijas iestāžu sagatavotu datu lapu, kurā izklāstīti galvenie apstākļi lietā Nr. 19592/1, kurā viņš ir iesaistīts, liecina par to, ka tiesu iestādes nav veikušas nekādas darbības saistībā ar šīs lietas izmeklēšanu.

203    Šo argumentāciju nevar akceptēt.

204    Pirmkārt, attiecīgajā datu lapā ir norādīts, ka lietā Nr. 19592/1 prasītāju 2014. gada 14. maijā ir iztaujājis izmeklētājtiesnesis, ko viņš neapstrīd. Turklāt, kā izriet no prasītāja pārstāvja Tunisijā 2016. gada 4. februāra ziņojuma, kas pievienots otrajam grozījumu rakstam, prasītājs saistībā ar to pašu lietu bija ticis divreiz iztaujāts arī iepriekš, proti, 2012. gada 15. februārī un 2012. gada 21. februārī.

205    Otrkārt, no attiecīgās datu lapas skaidri izriet, ka lieta Nr. 19592/1 attiecas ne tikai uz prasītāju, bet arī uz visām personām, kurām bija izvirzīta apsūdzība par radniecības vai laulības attiecību ar bijušo Tunisijas Republikas prezidentu izmantošanu, lai noslēgtu fiktīvus līgumus un prettiesiskus publiskā iepirkuma līgumus. No šīs datu lapas arī izriet, ka laikā no 2014. gada 14. maija līdz 2015. gada 4. martam kompetentā tiesa vai tiesas šajā lietā bija pieņēmušas lielu skaitu lēmumu saistībā ar lietas izmeklēšanu. Turklāt nekas šajā datu lapā neliecina par to, ka ārpus šī laikposma nav pieņemts neviens lēmums saistībā ar lietas izmeklēšanu.

206    Līdz ar to, ņemot vērā visus šos apstākļus, tas, ka minētajā lietā pēdējais lēmums saistībā ar lietas izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju, kas ir minēts attiecīgajā datu lapā, tika pieņemts 2014. gada 14. maijā, pats par sevi nevar liecināt par šīs lietas novilcinātu izskatīšanu un Tunisijas iestāžu rūpības trūkumu. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka tas tā būtu, šī sprieduma 67.–75. punktā minēto iemeslu dēļ Padomei nevar būt pienākums tikai šī iemesla dēļ vien pārtraukt aktīvu iesaldēšanu attiecībā uz prasītāju. Tādējādi otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata ceturto daļu – judikatūrā prasītās precizitātes neesamību saistībā ar prasītājam inkriminētajiem nodarījumiem un viņa individuālo atbildību

207    Šīs daļas pamatojumam prasītājs balstās uz 2015. gada 26. oktobra sprieduma Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) 44. punktu, kā arī 2016. gada 28. janvāra sprieduma Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) 44. un 48. punktu, lai apgalvotu, ka Padomei ir pienākums ne tikai norādīt konkrētos noziedzīgos nodarījumus, par ko ir aizdomas, ka persona, kuras vārds ir iekļauts attiecīgajā sarakstā, ir tos izdarījusi, bet arī sniegt detalizētu informāciju par minētās personas individuālo atbildību saistībā ar attiecīgajām darbībām. Šajā lietā šie kritēriji neesot izpildīti. Turklāt, ņemot vērā šos spriedumus, Padome nevarot uzskatīt, ka tā var iesaldēt trešās valsts valstspiederīgā aktīvus Savienībā, pamatojoties tikai uz to, ka attiecībā uz viņu attiecīgajā trešajā valstī tiek veikta kriminālvajāšana. Visbeidzot prasītājs apgalvo, ka, tā kā attiecībā uz viņu ierosinātajā kriminālprocesā nav nekāda progresa, nevar uzskatīt, ka attiecībā uz viņu tiek veikta kriminālvajāšana.

208    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) un 2016. gada 28. janvāra spriedums Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) ir saistīti ar prasībām par Padomes 2014. gada 5. marta Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.).

209    2015. gada 26. oktobra sprieduma Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) 44. punktā un 2016. gada 28. janvāra sprieduma Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) 44. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka vienīgais pierādījumu elements, uz kuru bija balstīti strīdīgie ierobežojošie pasākumi, lai gan to bija izdevusi augsta trešās valsts tiesu instance, proti, Ukrainas ģenerālprokurors, ietvēra vienīgi vispārīgu un visaptverošu apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja vārds līdzās citiem bijušajiem augsta līmeņa ierēdņiem ir saistīts ar izmeklēšanu, kas būtībā attiecas uz to, lai pārbaudītu, vai pastāv nodarījumi, kuri saistīti ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Tāpat šajos punktos Vispārējā tiesa konstatēja, ka, lai arī minētajā vēstulē bija norādīts noziedzīgais nodarījums, par kura izdarīšanu prasītāji tiek turēti aizdomās saskaņā ar Ukrainas Kriminālkodeksu, proti, Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanās, kas ir sodāma atbilstoši minētā kodeksa 191. pantam, šajā vēstulē nav sniegtas nekādas norādes par to faktu konstatāciju, kuri tika pārbaudīti Ukrainas iestāžu veiktajā izmeklēšanā, un vēl jo vairāk – par prasītāja individuālo atbildību par šiem faktiem, pat ne prezumpcijas veidā.

210    Turklāt 2016. gada 28. janvāra sprieduma Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) 48. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka neatkarīgi no stadijas, kādā bija process, kuram bija jāattiecas uz prasītāju, Padome nevarēja pret viņu noteikt ierobežojošus pasākumus, nezinādama faktus par valsts līdzekļu piesavināšanos, kuros viņu konkrēti vaino Ukrainas iestādes, jo vienīgi pēc šādu faktu uzzināšanas Padomei rastos iespēja noteikt, ka tos, pirmkārt, var kvalificēt par valsts līdzekļu piesavināšanos un, otrkārt, ka tie apdraud tiesiskumu Ukrainā, kura nostiprināšana un atbalstīšana ir mērķis, kas izvirzīts ar attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu (spriedums, 2016. gada 28. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45, 48. punkts),

211    Neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar Lēmumu 2014/119 noteiktie ierobežojošie pasākumi visos aspektos ir salīdzināmi ar pasākumiem, kas noteikti saskaņā ar Lēmumu 2011/72, pietiek konstatēt, kā tas izriet no 2015. gada 26. oktobra sprieduma Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) 44. punkta un 2016. gada 28. janvāra sprieduma Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) 44. un 48. punkta, ka to lietu faktiskais konteksts, kurās tika pasludināti šie spriedumi, ievērojami atšķiras no šīs lietas faktiskā konteksta.

212    Pirmkārt, šobrīd izskatāmās lietas kontekstā pastāv tiesas izmeklēšana, kas tiek veikta attiecībā uz prasītāju, un to pierāda apliecinājumi, kurus izsniegusi tiesa, kurā šī izmeklēšana tiek veikta, un kuros ir precīzi norādītas atsauces uz attiecīgo lietu, kā arī to noziedzīgo nodarījumu konkrētais raksturs, uz ko šī izmeklēšana attiecas, un prasītāja iesaistes šajos noziedzīgajos nodarījumos prezumētā pakāpe. Līdz ar to pretēji prasītāja apgalvotajam pret viņu vērstie ierobežojošie pasākumi ir balstīti uz konkrētiem faktiskiem pierādījumiem par noziedzīgiem nodarījumiem, saistībā ar kuriem pastāv aizdomas, ka viņš ir tos izdarījis, un par prezumēto viņa individuālo atbildību par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka papildus šiem apliecinājumiem Padomes rīcībā Lēmuma 2016/119 pieņemšanas brīdī bija arī Tunisijas iestāžu izsniegti dokumenti, kas ietvēra papildu precizējumus par to nodarījumu raksturu, uz kuriem attiecas izmeklēšana, kas tiek veikta attiecībā uz prasītāju, kā arī par šīs izmeklēšanas stadiju (skat. šī sprieduma 193. un 202. punktā minētos dokumentus).

213    Otrkārt, kā Vispārējā tiesa konstatēja 2015. gada 26. oktobra sprieduma Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) 44. punktā un 2016. gada 28. janvāra sprieduma Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) 44. punktā, šajos spriedumos aplūkotie ierobežojošie pasākumi bija balstīti vienīgi uz Ukrainas ģenerālprokurora vēstuli, kurā bija ietverts vienīgi vispārīgs un visaptverošs apgalvojums, saskaņā ar kuru prasītāja vārds līdzās citiem bijušajiem augsta līmeņa ierēdņiem tiek saistīts ar izmeklēšanu, kas būtībā attiecas uz to, lai pārbaudītu, vai pastāv nodarījumi, kuri saistīti ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un tajā nebija ietverti nekādi papildu precizējumi.

214    Līdz ar to prasītājs nevar apgalvot, ka Padome, pieņemot Lēmumu 2016/119, nav ievērojusi 2015. gada 26. oktobra spriedumā Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) un 2016. gada 28. janvāra spriedumā Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45) paredzētās prasības.

215    Prasītāja arguments, saskaņā ar kuru nevar uzskatīt, ka Tunisijas iestādes veic kriminālvajāšanu attiecībā uz viņu, šī sprieduma 82.–84. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nav pamatots.

216    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – to, ka Lēmumam 2016/119 vairs nav priekšmeta

217    Šajā pamatā prasītājs ir vienīgi pielāgojis Lēmuma 2016/119 kontekstam argumentāciju, ko viņš tika izvirzījis prasības pieteikuma trešajā pamatā un kas būtībā ir balstīta uz apgalvojumu, ka demokrātiskā procesa virzības Tunisijā dēļ šim lēmumam vairs nav juridiskā pamata. Šī argumentācija ir jānoraida, ņemot vērā tos pašus iemeslus kā šī sprieduma 127.–133. punktā izklāstītie.

 Par ceturto pamatu – saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu

218    Ceturtajā pamatā prasītājs ir pielāgojis argumentāciju par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, ko viņš savā prasības pieteikumā tika izvirzījis pirmā pamata otrās daļas un otrā pamata pirmās daļas pamatojumam. Viņš uzskata, ka Padomes atbildē uz repliku ietvertā argumentācija, saskaņā ar kuru Tunisijas iestāžu tiesas izmeklēšanas ilgums ir pamatots, ņemot vērā to noziedzīgo nodarījumu raksturu, kas ir šīs izmeklēšanas priekšmets, un tiesiskās palīdzības procedūru pastāvēšanu, nav balstīta uz nekādiem faktiskiem apstākļiem, kuri būtu saistīti ar viņu. Turklāt ierobežojošo pasākumu saglabāšanai spēkā pamatā esot “riņķveida loģika”. Tunisijas iestādes būtībā esot ieinteresētas nepaātrināt attiecībā uz prasītāju ierosināto kriminālprocesu, lai piešķirtu prasītāja aktīvu iesaldēšanai Savienībā “maksimālu sodošo efektu”, lai gan Padome varētu pamatot šo aktīvu iesaldēšanas ilgumu, atsaucoties uz Tunisijā ierosinātā kriminālprocesa ilgumu.

219    Savos apsvērumos par otro grozījumu rakstu Padome apgalvo, ka tā rīkojas neatkarīgi no Tunisijas iestādēm un ka tai nav pienākuma balstīt savu prasītāja situācijas izvērtējumu uz Tunisijas tiesu iestāžu nolēmumu, bet ir tikai šāda iespēja. Padome no tā secina, ka šajā lietā nav “riņķveida loģikas” un ka prasītāja norādītajam 2010. gada 9. septembra spriedumam Al‑Aqsa/Padome (T‑348/07, EU:T:2010:373) šajā ziņā nav nozīmes.

220    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, noraidot prasības pieteikuma pirmā pamata otro daļu, šī sprieduma 61.–75. punktā, pirmkārt, tika norādīts, ka, pat ja pierādījumu elementi, ko prasītājs bija iesniedzis pirms Lēmuma 2015/157 pieņemšanas, varētu būt pamatojuši to, ka Padomei ir jāveic pārbaude par tās tiesas izmeklēšanas stadiju, kas tiek veikta attiecībā uz prasītāju, šie pierādījumu elementi nevar radīt Padomei pienākumu pārtraukt prasītāja aktīvu iesaldēšanu Savienībā. Otrkārt, šī sprieduma 77. un 78. punktā ir norādīts, ka šie pierādījumu elementi nevarēja radīt pamatotas bažas par prasītāja tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu iespējamu pārkāpumu, ko būtu pieļāvušas Tunisijas iestādes. Šī sprieduma 96. punktā Vispārējā tiesa ir balstījusies uz to pašu argumentāciju, lai noraidītu prasības pieteikuma otrā pamata pirmo daļu.

221    Turklāt ir jānorāda, kā Padome ir minējusi savā atbildē uz repliku, ka tā uzskata, ka tās rīcībā ir visi pierādījumu elementi, kas pierāda, ka Tunisijā ierosinātajā tiesas procesā nav nepamatotu kavējumu un ka šis process ir daļa no īpaši sarežģītas lietas, kurā ir iesaistīti daudzi aizdomās turētie. Tā šajā ziņā balstās uz dokumentiem ar atsauci MD 2015/552 EXT 2 un MD 2015/553 EXT 2, kuros attiecīgi ir ietverts Tunisijas iestāžu 2015. gada 11. maija ziņojums par tiesas izmeklēšanas progresu un datu lapa par lietu Nr. 19592/1, kas datēta ar to pašu dienu un ko izdevis Tribunal de grande instance de Tunis [Tunisijas Lielās tiesas] Galvenais izmeklēšanas birojs.

222    Jākonstatē, ka šī sprieduma 221. punktā minēto dokumentu mērķis ir pierādīt, ka lietas, kurā ir iesaistīts prasītājs, izmeklēšanā tiek veiktas faktiskas procesuālas darbības, kā arī pierādīt šīs lietas sarežģītību, ņemot vērā iesaistīto personu skaitu un nepieciešamos izmeklēšanas pasākumus, tostarp starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumus.

223    Lai arī ir taisnība, ka šajos dokumentos ir ietvertas tikai dažas atsauces uz prasītāja personisko situāciju, viņš tomēr nevar apgalvot, ka Padomes šajā ziņā paustā argumentācija nav balstīta ne uz kādiem faktiskiem apstākļiem, kas būtu saistīti ar viņu. Tā kā izmeklēšana attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuru izdarīšanu prasītājs tiek turēts aizdomās, ir daļa no plašākas izmeklēšanas, kas ietver daudzas citas personas un kam ir starptautisks mērogs, šīs izmeklēšanas sarežģītībai var būt ietekme uz procesa ilgumu, it īpaši saistībā ar prasītāju. Šo analīzi apstiprina šī sprieduma 202. punktā minētais 2015. gada 10. decembra dokuments ar atsauci MD 745/15 ADD 1 EXT 1. Šādos apstākļos no lietas materiāliem neizriet, ka Padome būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā saistībā ar to, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas saprātīgu lietas izspriešanas termiņu.

224    Katrā ziņā no visiem šiem dokumentiem izriet, ka Padome, ņemot vērā prasītāja apsvērumus, pirms Lēmuma 2016/119 pieņemšanas ir padziļināti izvērtējusi stadiju, kādā ir tiesas izmeklēšana, kura tiek veikta attiecībā uz prasītāju, un līdz ar to tai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā jautājumu par Tunisijā ierosināto kriminālprocesu ilgumu. Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 61.–75. punktā norādītos iemeslus, pat pieņemot, ka šajos procesos ir pieļautas nepamatotas kavēšanās saistībā ar prasītāja lietas izskatīšanu, šīs kavēšanās nevar automātiski radīt Padomei pienākumu pārtraukt prasītāja aktīvu iesaldēšanu Savienībā.

225    Prasītāja arguments par apgalvoto riņķveida loģiku, kas izriet no attiecībām starp tiesas procesiem Tunisijā un prasītāja aktīvu iesaldēšanu Savienībā, nevar atspēkot šos secinājumus.

226    Šis arguments būtībā ir balstīts uz pieņēmumu, ka Tunisijas iestādes ir apzināti novilcinājušas attiecībā uz prasītāju uzsākto tiesas izmeklēšanu, lai saglabātu spēkā viņa aktīvu iesaldēšanas Savienībā pagarinājumu nolūkā viņu sodīt, un ka Padome apzināti ir veicinājusi šo ļaunprātīgo rīcību. Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājs šajā ziņā nav iesniedzis nevienu pierādījumu elementu, kas varētu liecināt, ka Tunisijas iestādēm būtu bijis šāds nodoms, vai par to, ka Padome būtu piekritusi šādai ļaunprātīgai rīcībai. Otrkārt, prasītāja aktīvu iesaldēšanai Savienībā nevar būt sodošs raksturs, jo tai nav krimināltiesiska konteksta un tai ir zināmi ierobežojumi. Proti, ir jāatgādina, ka papildus tās pagaidu un atgriezeniskajam raksturam šī aktīvu iesaldēšana, attiecībā uz kuru ir piemērojamas vairākas atkāpes atbilstoši Lēmuma 2011/72 1. panta 3. un 4. punktam un šī lēmuma 1. panta 5. punktam, neatņem prasītājam ienākumus, kuri gūti no viņa bankas kontos esošajiem līdzekļiem vai samaksas saskaņā ar līgumiem, vienošanos vai saistībām, kas noslēgti pirms minētās aktīvu iesaldēšanas. Šīs aktīvu iesaldēšanas ietekme uz prasītāju līdz ar to nav līdzvērtīga krimināltiesiskai sankcijai. Šim argumentam tādējādi ir tīri spekulatīvs raksturs.

227    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu – tiesību uz īpašumu pārkāpumu

228    Piektajā pamatā prasītājs ir pielāgojis prasības pieteikuma piekto pamatu un apgalvo, ka, tā kā nepastāv faktiska bāze, kas pamatotu viņa aktīvu iesaldēšanu Savienībā, un tā kā minētās iesaldēšanas ilgums ir pārsniedzis saprātīgu termiņu, tā ir uzskatāma par viņa tiesību uz īpašumu acīmredzami nesamērīgu aizskārumu.

229    Padome savukārt apstrīd šo argumentāciju.

230    Vispirms ir jānorāda, kā ir konstatēts šī sprieduma 151. punktā, ka prasības pieteikuma piektajā pamatā prasītājs ir vienīgi apstrīdējis viņa aktīvu iesaldēšanu Savienībā, pamatojoties uz to, ka tā neatbilstot diviem pirmajiem judikatūrā definētajiem nosacījumiem par tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežošanu, proti, pirmkārt, tam, ka šim ierobežojumam ir jābūt balstītam uz juridisku pamatu, un, otrkārt, tam, ka šim ierobežojumam ir jāatbilst Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem. Savukārt šobrīd izskatāmajā prasības pamatā prasītājs apstrīd arī to, ka būtu izpildīts trešais no šiem nosacījumiem, proti, tas, ka minētais ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs ar izvirzīto mērķi. Šī pēdējā minētā iebilduma izvirzīšana, ko nevar uzskatīt pat prasības pieteikuma piektajā pamatā izvirzīto iebildumu paplašinājumu un kas tādējādi ir jauns, nav pamatota ar jauniem pierādījumu elementiem, kuri radušies pirms Lēmuma 2016/119 pieņemšanas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Anbouba/Padome, T‑563/11, nav publicēts, EU:T:2013:429, 52. un 53. punkts). Ņemot vērā šo faktu, minētais iebildums katrā ziņā nav pamatots.

231    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka to personu aktīvu iesaldēšana, uz kurām ir attiecināms lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz KĀDP noteikumiem, ņemot vērā izvirzīto mērķi, nav uzskatāma par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kura aizskartu pašu tiesību uz īpašumu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 121. un 122. punkts un tajos minētā judikatūra). Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka personu, uz kurām ir attiecināts tāds ierobežojošs pasākums kā šajā lietā aplūkotā līdzekļu iesaldēšana, īpašumtiesību izmantošanas ierobežojumi izriet ne vien no attiecīgā pasākuma vispārpiemērojamā rakstura, bet attiecīgā gadījumā – arī no tā piemērošanas faktiskā ilguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 132. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to tā laikposma ilgums, kurā tiek piemērots tāds pasākums kā šajā lietā aplūkotais, ir viens no elementiem, kas Savienības tiesai ir jāņem vērā, izvērtējot minētā pasākuma samērīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑516/13, nav publicēts, EU:T:2016:377, 172. punkts).

232    Šajā lietā, tā kā prasītājs šo izskatāmo prasības pamatu ir balstījis tikai uz to, ka apstrīdētajai aktīvu iesaldēšanai šķietami nav faktiskā pamata, un uz šīs iesaldēšanas pārmērīgo ilgumu, pietiek konstatēt, kā izriet no apsvērumiem, kas minēti, pirmkārt, šī sprieduma 186.–216. punktā saistībā ar otrā pamata pirmās daļas pārbaudi un, otrkārt, šī sprieduma 220.–226. punktā saistībā ar ceturtā pamata pārbaudi, prasītāja aktīvu iesaldēšana ir balstīta uz pietiekamu faktisko pamatu un tās piemērošanas ilgums nav bijis pārmērīgs. Līdz ar to tas nevar ietekmēt minētā pasākuma samērīgumu.

233    Tādējādi piektais pamats ir jānoraida. Tā kā neviens no otrajā grozījumu rakstā izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, prasītāja prasījumi par Lēmuma 2016/119 atcelšanu un līdz ar to arī visa prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

234    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

235    Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Mohamed Marouen Ben Ali Ben Mohamed Mabrouk sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

Gratsias Labucka Ulloa Rubio

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 5. oktobrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture un lietas faktiskie apstākļi

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem saistībā ar Lēmuma 2015/157 atcelšanu

Par pirmo pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā, jo Padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka attiecībā uz prasītāju Tunisijā veiktā tiesas izmeklēšana ir bijusi pietiekams faktiskais pamats

– Par pirmā pamata pirmo daļu – to, ka Padome nav ņēmusi vērā attiecībā uz prasītāju Tunisijā ierosināto dažādo tiesas procesu labvēlīgo attīstību

– Par pirmā pamata otro daļu – to, ka Padome nav ņēmusi vērā principa par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu pārkāpumu attiecībā uz prasītāju veiktajā tiesas izmeklēšanā

– Par pirmā pamata trešo daļu – Padomes pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Tunisijas iestāžu iesniegtie pierādījumu elementi pierāda attiecībā uz prasītāju veiktas kriminālvajāšanas pastāvēšanu

Par otro pamatu – prasītāja pamattiesību pārkāpumu, kas esot pieļauts procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts Lēmums 2015/157

– Par otrā pamata pirmo daļu – Hartas 47. panta pārkāpumu, jo Padome pati nav ievērojusi principu par saprātīgu lietas izspriešanas termiņu

– Par otrā pamata otro daļu – nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu Padomes 2011. gada 31. janvāra paziņojuma presei dēļ

– Par otrā pamata trešo daļu – tiesību uz labu pārvaldību, un it īpaši tiesību uz attiecīgās personas lietu objektīvu izskatīšanu atbilstoši Hartas 41. panta 1. punktam pārkāpumu

Par trešo pamatu – Lēmuma 2015/157 priekšmeta neesamību, ņemot vērā demokratizācijas procesa virzību Tunisijā

Par ceturto pakārtoti izvirzīto pamatu – “acīmredzamu kļūdu” vērtējumā saistībā ar to, ka Padome nav pietiekami ņēmusi vērā Lēmuma 2015/157 “krimināltiesību elementu”

Par piekto pamatu – tiesību uz īpašumu un Hartas 17. panta pārkāpumu

Par pirmajā grozījumu rakstā izvirzītajiem prasījumiem atcelt Padomes 2015. gada 16. novembra “lēmumu”, ar kuru tā noraidīja prasītāja 2015. gada 29. maija lūgumu svītrot viņa vārdu no Lēmumam 2011/72 pievienotā saraksta

Par otrajā grozījumu rakstā ietvertajiem prasījumiem attiecībā uz Lēmuma 2016/119 atcelšanu

Par pirmo pamatu – nevainīguma prezumpcijas un labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par otro pamatu – pietiekami droša faktiskā pamata neesamību saistībā ar strīdīgajiem pasākumiem

– Par otrā pamata pirmo daļu – to apgalvojumu pārāk neskaidro raksturu, ar kuriem ir pamatota prasītāja vārda iekļaušana Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā

– Par otrā pamata otro daļu – to, ka Tunisijas tiesu iestādes nav atsevišķi izskatījušas prasītāja lietu

– Par otrā pamata trešo daļu – to, ka Tunisijā veiktajā tiesas izmeklēšanā nav notikusi nekāda būtiska darbība, ciktāl runa ir par prasītāju

– Par otrā pamata ceturto daļu – judikatūrā prasītās precizitātes neesamību saistībā ar prasītājam inkriminētajiem nodarījumiem un viņa individuālo atbildību

Par trešo pamatu – to, ka Lēmumam 2016/119 vairs nav priekšmeta

Par ceturto pamatu – saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu

Par piekto pamatu – tiesību uz īpašumu pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valodas – angļu un franču.