VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 7. februārī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumi – Eiropas Savienības vai dalībvalstu veikta paredzēto pasākumu īstenošana – Iestādes juridiskā dienesta sagatavoti vai saņemti dokumenti – Juridiski atzinumi – ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma īstenošanas ietvaros paredzēto pasākumu tiesiskuma analīze – Piekļuves atteikums – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Izņēmums par sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums – Izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību – Izņēmums saistībā ar juridisko atzinumu aizsardzību
Lieta T‑851/16
Access Info Europe, Madride (Spānija), ko pārstāv O. Brouwer, E. Raedts un J. Wolfhagen, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Buchet un M. Konstantinidis, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas 2016. gada 19. septembra Lēmumu C(2016) 6029 final, ar ko tiek apstiprināts piekļuves atteikums prasītājai attiecībā uz šīs iestādes juridiskā dienesta dokumentiem, kuri iespējami attiecas uz tādu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu pasākumu tiesiskumu, kas veikti, lai īstenotu darbības, kuras ir izklāstītas Savienības valstu vai valdību vadītāju 2016. gada 8. marta paziņojumā, kas pieņemts pēc to 2016. gada 7. marta sanāksmes ar Turcijas premjerministru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] un J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents),
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 8. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Par ES un Turcijas paziņojumu
1 2015. gada 15. oktobrī Turcijas Republika un Eiropas Savienība vienojās par kopīgu rīcības plānu “EU‑Turkey joint action plan” (turpmāk tekstā – “kopīgais rīcības plāns”), kura mērķis ir stiprināt sadarbību pagaidu starptautiskajā aizsardzībā esošo Sīrijas valstspiederīgo atbalsta un migrācijas pārvaldības jomā, lai risinātu Sīrijas situācijas radīto krīzi.
2 Kopīgā rīcības plāna mērķis bija risināt krīzes situāciju Sīrijā trijos veidos, proti, pirmkārt, risinot pamatcēloņus, kas izraisa sīriešu masveida pārcelšanos, otrkārt, sniedzot atbalstu pagaidu starptautiskajā aizsardzībā esošajiem sīriešiem un viņu uzņēmējām kopienām Turcijā un, treškārt, stiprinot sadarbību, lai novērstu nelikumīgas migrācijas plūsmas Savienības virzienā.
3 2015. gada 29. novembrī Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāji tikās ar saviem kolēģiem no Turcijas. Šīs tikšanās beigās viņi nolēma īstenot kopīgo rīcības plānu un it īpaši pastiprināt savu aktīvo sadarbību attiecībā uz migrantiem, kuriem nav nepieciešama starptautiskā aizsardzība, novēršot viņu došanos uz Turciju un Savienību, nodrošinot ieviesto divpusējo atpakaļuzņemšanas noteikumu piemērošanu un tādu migrantu ātru atpakaļnogādāšanu izcelsmes valstīs, kuriem nav nepieciešama starptautiskā aizsardzība.
4 2016. gada 8. martā Savienības valstu vai to valdību vadītāju paziņojumā, kuru publicējuši Eiropadomes un Eiropas Savienības Padomes kopīgie dienesti, bija norādīts, ka Savienības valstu vai to valdību vadītāji ir tikušies ar Turcijas premjerministru saistībā ar Savienības un Turcijas Republikas attiecībām un ka kopīgā rīcības plāna īstenošanā ir gūti panākumi (turpmāk tekstā – “ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojums”). Šī sanāksme notika 2016. gada 7. martā.
5 2016. gada 18. martā Paziņojuma presei Nr. 144/16 formā Padomes interneta vietnē tika publicēts paziņojums, kura mērķis bija darīt zināmus rezultātus saistībā ar “trešo sanāksmi kopš 2015. gada novembra, kas veltīta Turcijas un ES attiecību padziļināšanai un migrācijas krīzes risināšanai” starp “Eiropadomes locekļiem” un viņu “kolēģiem no Turcijas” (turpmāk tekstā – “ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojums”). Saskaņā ar šajā paziņojumā teikto visi jaunie neatbilstīgie migranti, kas dodas prom Turcijas, lai nokļūtu Grieķijas salās, no 2016. gada 20. marta tiks nosūtīti atpakaļ uz Turciju, un par katru sīrieti, kurš tiks atgriezts Turcijā no Grieķijas salām, kāds cits sīrietis tiks pārmitināts no Turcijas uz Savienību, ņemot vērā ANO noteiktos neaizsargātības kritērijus.
Par pieteikumiem piekļūt dokumentiem
Par pieteikumiem piekļūt dokumentiem šajā lietā
6 Ar 2016. gada 17. marta elektroniskā pasta vēstuli Access Info Europe saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 6. pantu pieprasīja Eiropas Komisijas Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorātam (ĢD) (turpmāk tekstā – “Iekšlietu ĢD”) piekļuvi “visiem Komisijas sagatavotajiem vai saņemtajiem dokumentiem, kas satur juridiskus atzinumus un/vai tiesiskuma analīzi [saskaņā ar Savienības tiesībām] un starptautiskajām tiesībām atbilstoši Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Turcijas Republiku par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras uzturas neatļauti (OV [2014], L 134, [3. lpp.])” (turpmāk tekstā – “pirmais piekļuves pieteikums”), kā arī “visiem Komisijas sagatavotajiem vai saņemtajiem dokumentiem, kas satur juridiskus atzinumus un/vai tiesiskuma analīzi par [Savienības] un tās dalībvalstu veiktajām darbībām, īstenojot darbības, kas izklāstītas paziņojumā par 2016. gada 7. marta sanāksmē panākto vienošanos ar Turciju, [..] dokumentiem, kas sagatavoti gan pirms, gan pēc šīs sanāksmes un līdz šim brīdim” (turpmāk tekstā – “otrais piekļuves pieteikums”).
7 Ar 2016. gada 3. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums par piekļuves atteikumu”) Komisijas juridiskā dienesta ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – “juridiskais dienests”) prasītājai norādīja, pirmkārt, ka tas saistībā ar pirmo piekļuves pieteikumu ir identificējis dokumentu, kas attiecas uz Nolīguma starp Eiropas Savienību un Turcijas Republiku par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras uzturas neatļauti, par kuru tas tomēr paskaidroja, ka šis dokuments esot publisks. Otrkārt, saistībā ar otro piekļuves pieteikumu tas prasītājai norādīja, ka ir identificējis astoņas dokumentu grupas, ko veido paziņojumi un vēstules starp juridisko dienestu un Iekšlietu ĢD laikā no 2016. gada 7. līdz 31. martam, kuriem piekļuve ir tikusi atteikta (turpmāk tekstā attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem – “strīdīgie dokumenti”).
8 Lai pamatotu piekļuves atteikumu strīdīgajiem dokumentiem, tika norādīts, pirmkārt, uz juridisku atzinumu un tiesvedības aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē un, otrkārt, uz Komisijas iekšējā lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību šīs regulas 4. panta 3. punkta izpratnē. Treškārt, starptautisko attiecību aizsardzība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē tika piesaukta kā jebkurā gadījumā derīgs pamatojums prasītājai izteiktajam piekļuves atteikumam.
9 2016. gada 5. jūlija vēstulē prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisiju pārskatīt tās nostāju.
10 Komisija ar 2016. gada 19. septembra Lēmumu C(2016) 6029 final (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) saistībā ar pirmo piekļuves pieteikumu identificēja vienu juridiskā dienesta dokumentu, kas konsultāciju ietvaros sagatavots 2012. gada 8. maijā, un pievienoja to šī lēmuma pielikumā. Attiecībā uz otro piekļuves pieteikumu tā būtībā apstiprināja sākotnējo lēmumu par piekļuves atteikumu un šī atteikuma iemeslus, kā izklāstīts sākotnējā lēmumā par piekļuves atteikumu, izņemot attiecībā uz dokumentu, kuram tā ir piešķīrusi daļēju piekļuvi, pievienojot publisku versiju, izlaižot noteiktus datus un teksta daļas. Turklāt Komisija norādīja, ka otrā pieteikuma par piekļuvi dokumentiem daļa attiecībā uz Iekšlietu ĢD rīcībā esošiem dokumentiem tikusi nosūtīta šim ģenerāldirektorātam, kurš ar 2016. gada 30. novembra lēmumu piešķīra prasītājai piekļuvi trim tā rīcībā esošiem dokumentiem, bet atteica piekļuvi ceturtajam dokumentam, proti, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos vēstulei, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001. 4. panta 1. punktā minēto izņēmumu.
11 Strīdīgie dokumenti saistībā ar otro piekļuves pieteikumu ir šādi:
– juridiskā dienesta un Iekšlietu ĢD 2016. gada 7. marta kopīgā piezīme, kas rakstīta iesniegšanai Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera birojam jautājumā par patvēruma meklētāju atgriešanu Turcijā ar atsauci Ares(2016) 2453347 (turpmāk tekstā – “pirmais strīdīgais dokuments”);
– juridiskā dienesta 2016. gada 9. marta elektroniskā pasta vēstule ar atsauci Ares(2016) 2453181, kas adresēta Iekšlietu ĢD, dažādiem Komisijas biroju locekļiem un ģenerālsekretariātam, ietverot divus pielikumus un juridiskā dienesta komentārus ar teksta izmaiņu reģistrāciju (turpmāk tekstā – “otrais strīdīgais dokuments”);
– virkne juridiskā dienesta 2016. gada 10. marta elektroniskā pasta vēstuļu Iekšlietu ĢD, priekšsēdētāja birojam un ģenerālsekretariātam, ietverot vienu pielikumu un atsauci Ares(2016) 2443418 (turpmāk tekstā – “trešais strīdīgais dokuments”);
– juridiskā dienesta 2016. gada 16. marta elektroniskā pasta vēstule Iekšlietu ĢD par patvēruma meklētāju atgriešanu Turcijā ar atsauci Ares(2016) 2447514 (turpmāk tekstā – “ceturtais strīdīgais dokuments”);
– divas juridiskā dienesta 2016. gada 18. un 21. marta elektroniskā pasta vēstules Iekšlietu ĢD jautājumā par Grieķijas apelācijas komitejām ar atsauci Ares(2016) 2447359, taču Komisija ir sniegusi prasītājai daļēju piekļuvi šīm elektroniskā pasta vēstulēm (turpmāk tekstā – “piektais strīdīgais dokuments”);
– juridiskā dienesta 2016. gada 29. marta elektroniskā pasta atbildes vēstule Iekšlietu ĢD, ietverot pielikumu un atsauci Ares(2016) 2444871 (turpmāk tekstā – “sestais strīdīgais dokuments”);
– divas juridiskā dienesta 2016. gada 28. un 29. marta elektroniskā pasta atbildes vēstules Iekšlietu ĢD par patvēruma meklētāju atpakaļuzņemšanu ar atsauci Ares(2016) 1901172 (turpmāk tekstā – “septītais strīdīgais dokuments”);
– juridiskā dienesta 2016. gada 31. marta elektroniskā pasta atbildes vēstule Iekšlietu ĢD, ietverot, iespējams, juridiskā dienesta komentārus par informācijas apmaiņu ar Turcijas iestādēm ar atsauci Ares(2016) 1901080 (turpmāk tekstā – “astotais strīdīgais dokuments”).
Par turpmāko pieteikumu piekļūt dokumentiem
12 2016. gada 26. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 6. pantu lūdza juridiskajam dienestam piekļuvi “visiem Komisijas sagatavotajiem vai saņemtajiem dokumentiem, kas satur juridiskus atzinumus un/vai tiesiskuma analīzi par [Savienības] un tās dalībvalstu veiktajām darbībām, īstenojot darbības, kas izklāstītas paziņojumā par 2016. gada 18. marta sanāksmē panākto vienošanos ar Turcijas [Republiku], [..] dokumentiem, kas sagatavoti gan pirms, gan pēc šīs sanāksmes un līdz šim brīdim”.
13 Ar 2016. gada 16. jūnija lēmumu juridiskā dienesta ģenerāldirektors informēja prasītāju, ka tas ir identificējis trīs to dokumentu grupas, kas tikuši izstrādāti saistībā ar ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojumu, t.i., pavisam astoņus dokumentus, no kuriem septiņi ir elektroniskā pasta vēstules, kam tas piekļuvi liedza.
14 Pēc tam, kad prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu iesniedza atkārtotu pieteikumu, Komisija ar 2016. gada 19. septembra Lēmumu C(2016) 6030 final būtībā apstiprināja 2016. gada 16. jūnija sākotnējo lēmumu par piekļuves atteikumu un atteikuma iemeslus, kā tie norādīti šajā lēmumā. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 30. novembrī, prasītāja saskaņā ar LESD 263. pantu cēla prasību par Lēmumu C(2016) 6030 final, un lieta tika reģistrēta ar numuru T‑852/16.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 30. novembrī, prasītāja cēla šo prasību.
16 Replikas rakstā prasītāja ir lūgusi Vispārējo tiesu pieprasīt atbildētājai iesniegt strīdīgos dokumentus pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 3. punktu Komisijai atbildes rakstā uz repliku bija iespēja paust nostāju par šo lūgumu.
17 Tā kā prasītāja apšaubīja tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru tai piekļuve dokumentiem ir atteikta, piemērojot vairākus Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos izņēmumus, un apgalvoja, ka attiecīgās iestādes piesauktie izņēmumi neesot piemērojami pieprasītajiem dokumentiem, Vispārējā tiesa, kurai šādā gadījumā ir jāprasa iesniegt šos dokumentus un tie jāizskata (spriedums, 2013. gada 28. novembris, Jurašinović/Padome, C‑576/12 P, EU:C:2013:777, 27. punkts) ar 2017. gada 4. jūlija rīkojumu, pamatojoties uz Reglamenta 91. panta c) punktu un 92. pantu, noteica Komisijai pienākumu iesniegt strīdīgos dokumentus, precizējot, ka saskaņā ar Reglamenta 104. pantu šie dokumenti prasītājai netiks paziņoti.
18 Pēc divkāršas procesuālo rakstu apmaiņas tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta un Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
19 2017. gada 13. jūlijā Komisija iesniedza strīdīgos dokumentus.
20 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2017. gada 8. novembra tiesas sēdē, kuras vajadzībām šī lieta tika apvienota ar lietu T‑852/16 Access Info Europe/Komisija. Prasītāja savos mutvārdu paskaidrojumos apstiprināja, ka tā neplāno apstrīdēt Komisijas apgalvojumu, ka tā nav bijusi dalībvalstu dokumentu saņēmēja, kuros ir tāda veida juridiskie atzinumi, kurus sagatavojis tās juridiskais dienests.
21 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
23 Lai pamatotu savu prasību, prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu; otrkārt, minētās regulas 4. panta 2. punkta pārkāpumu; treškārt, šīs regulas 4. panta 3. punkta pirmās un otrās daļas pārkāpumu un, ceturtkārt un pakārtoti, minētās regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu
24 Lai pamatotu pirmo pamatu, prasītāja apgalvo, ka, atsakot piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem tāda hipotētiska iemesla dēļ, ka šo dokumentu izpaušana varētu kaitēt starptautiskajām attiecībām, Komisija nav ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu. Piemērojot judikatūru, kas izriet no 2014. gada 3. jūlija sprieduma Padome/in ’t Veld (C‑350/12 P, EU:C:2014:2039) 64. punkta, tai esot bijis jāpierāda, ko tā šajā gadījumā nav izdarījusi, kādā veidā strīdīgo dokumentu izpaušana konkrēti un faktiski būtu negatīvi ietekmējusi Savienības nostāju attiecībā uz Turciju.
25 Apgalvodama, ka strīdīgajos dokumentos ir iekļauta informācija par konkrētiem ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma jautājumiem un par dažādu Savienības tiesību aktu noteikumu, kas attiecas uz šī paziņojuma priekšmetu, piemērošanas jomas interpretāciju, prasītāja uzskata, ka Komisija atteikumu piekļūt strīdīgajiem dokumentiem nevar pamatot ar raizēm, ka šo dokumentu izpaušana atklātu atšķirīgus viedokļus par noteiktu ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma īstenošanas pasākumu izvēli un tiesiskumu. Turklāt tā apgalvo, ka strīdīgajos dokumentos noteikti bija jābūt analīzei par Savienības kompetenci vai Savienības acquis patvēruma jomā, jo Komisija šo dokumentu izpaušanas atteikuma pamatojumā esot atsaukusies uz izņēmumu par tiesvedību aizsardzību saistībā ar lietām, kurās pasludināts 2017. gada 28. februāra rīkojums NF/Eiropadome (T‑192/16, EU:T:2017:128), 2017. gada 28. februāra rīkojums NG/Eiropadome (T‑193/16, EU:T:2017:129) un 2017. gada 28. februāra rīkojums NM/Eiropadome (T‑257/16, EU:T:2017:130) (turpmāk tekstā – “patvēruma lietas”). Ņemot vērā Vispārējās tiesas risinātos jautājumus šajos rīkojumos, ir skaidrs, ka iestāšanās rakstos, ko Komisija būtu varējusi iesniegt, ja tai būtu bijis ļauts iestāties minētajās lietās, noteikti būtu apspriests jautājums par kompetenču sadali starp Savienību un tās dalībvalstīm.
26 Tādējādi Komisija, nesniedzot citus pierādījumus, nevar apgalvot, ka strīdīgo dokumentu izpaušana būtu ietekmējusi Savienības starptautiskās attiecības. Turklāt tā nav paskaidrojusi, kā iespējami pastāvīgo dialogu starp Savienību un Turcijas Republiku varētu konkrēti ietekmēt šo dokumentu satura atklāšana.
27 Jāpiebilst, ka lietā, kurā pasludināts 2008. gada 1. jūlija spriedums Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374), Tiesa attiecībā uz piekļuvi šādiem dokumentiem esot uzsvērusi, ka, iestādēm publiskojot šādus dokumentus, tiekot veicināta lielākas leģitimitātes piešķiršana šīm iestādēm Savienības pilsoņu uztverē un palielināta šo pilsoņu uzticība demokrātiskai sistēmai. Prasītājas ieskatā, atklātām debatēm par ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumu īstenošanu vajadzētu stiprināt Turcijas Republikas uzticību Savienības veiktajiem pasākumiem un tādējādi stiprināt Savienības attiecības ar šo trešo valsti, nevis tās apdraudēt. Šajā ziņā tā apgalvo, ka starptautisko attiecību ietekmēšana nevar tikt konstatēta tāpēc vien, ka Savienības partnere, šajā gadījumā Turcijas Republika, nepiemēro pārskatāmības principu un ka tādēļ tai nav pienākuma atklāt tās dienestu juridiskos atzinumus, kas sagatavoti diskusijās ar Savienību. Jebkurā gadījumā šīs trešās valsts interesēs būtu tas, lai ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma īstenošanas pasākumiem būtu derīgs juridiskais pamats, kas ļautu novērst to vēlāku apstrīdēšanu tiesā it īpaši tādēļ, ka šo aktu autoriem nav kompetences.
28 Prasītāja turklāt uzskata, ka, paturot slepenībā faktu, ka pastāv šaubas par juridisko pamatu un par noteiktu ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma īstenošanas pasākumu izmantošanu, tas galu galā varētu būtiski kaitēt Savienības starptautiskajām attiecībām. Turklāt, runājot par šiem pasākumiem, tā norāda, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā grozījumu pieņemšanas process tādiem aktiem kā Padomes Lēmums (ES) 2015/1601 (2015. gada 22. septembris), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (OV 2015, L 248, 80. lpp.), un Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV 2001, L 81, 1. lpp.), bija jau ļoti vēlīnā stadijā. Proti, 2016. gada 4. maijā Komisija jau bija pieņēmusi priekšlikumu COM(2016) 279 final Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu Nr. 539/2001, lai gan 2016. gada 29. septembrī Padome beidzot pieņēma Lēmumu (ES) 2016/1754, ar kuru groza Lēmumu 2015/1601 (OV 2016, L 268, 82. lpp.).
29 Komisija lūdz pirmo pamatu noraidīt kā nepamatotu.
30 Šajā ziņā tā vispirms atgādina, ka apstrīdētajā lēmumā tā esot prasītājai norādījusi, ka “ES un Turcijas paziņojumam un tā īstenošanai, ko veic dažādi iesaistītie dalībnieki, [bija] ļoti liela nozīme Savienības ārējās attiecībās ar Turcijas [Republiku]” un ka tieši “[atteiktajos] dokumentos atrodamās juridiskās analīzes izpaušana, kas satur Komisijas iekšienē sniegtu juridisku atzinumu, rada konkrētu risku sarežģīt [Savienības] pozīciju dialogā ar Turcijas [Republiku] un tādējādi var kaitēt [Savienības] starptautiskajām attiecībām”.
31 Turpinājumā, atgādinot, ka pastāv pastāvīgs dialogs starp Savienību un Turcijas Republiku par ļoti delikātu un nozīmīgu jautājumu saistībā ar ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumu par migrācijas krīzi īstenošanu, Komisijas ieskatā, ir svarīgi, lai šis dialogs noritētu savstarpējās uzticības gaisotnē un lai tā ietvaros Savienība un Turcija atrastos vienlīdzīgā stāvoklī. Izpaužot strīdīgos dokumentus, kas satur iekšējus juridiskos atzinumus, kuri Komisijas pārstāvjiem ir jāizmanto saistībā ar Savienības attiecībām ar šo trešo valsti, šis līdzsvars varētu tikt izjaukts, pirmkārt, ļaujot šai valstij iegūt Savienības iekšējos juridiskos atzinumus, un, otrkārt, radot neizpratni Savienības pilsoņiem. Šajā ziņā būtu jāņem vērā migrācijas jautājuma sensitīvais raksturs un situācijas nestabilitāte. Turklāt tiesas sēdē Komisija paskaidroja, ka pārskatāmību tā jau ir apliecinājusi, piekrītot prasītājai izpaust, par ko ir strīdīgie dokumenti, kas tikuši identificēti kā tādi, uz kuriem attiecas prasītājas piekļuves pieteikums.
32 Visbeidzot Komisija atgādina, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, tā apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādījusi, ka strīdīgie dokumenti nesatur juridiskus atzinumus jautājumā par kompetenču sadali starp Savienību un tās dalībvalstīm jomā, uz kuru attiecas ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumi, kuri, šīs iestādes ieskatā, nav starptautiski nolīgumi LESD 218. panta izpratnē neatkarīgi no šo aktu formas un būtības. Šajā ziņā 2017. gada 28. februāra rīkojumam NF/Eiropadome (T‑192/16, EU:T:2017:128), 2017. gada 28. februāra rīkojumam NG/Eiropadome (T‑193/16, EU:T:2017:129) un 2017. gada 28. februāra rīkojumam NM/Eiropadome (T‑257/16, EU:T:2017:130), kas izdoti patvēruma lietās, nav nozīmes, lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tie tikuši izdoti pēc šā lēmuma pieņemšanas.
Vispārīgi apsvērumi par Regulu Nr. 1049/2001
33 Ievadā ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 1. apsvērumam šī regula atbilst LES 1. panta otrajā daļā definētajam mērķim “iezīmēt jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanā, kurā lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem”. Tāpat minētās regulas preambulas 2. apsvērumā ir uzsvērts, ka sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 34. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 27. punkts).
34 Tādēļ Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā norādīts tās preambulas 4. apsvērumā un 1. pantā, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 61. punkts; 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 69. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 28. punkts).
35 Šīs tiesības tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 62. punkts). Konkrētāk un saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 11. apsvērumu šīs regulas 4. pantā ir paredzēts izņēmumu režīms, kas iestādēm ļauj atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām ar šo pantu aizsargātām interesēm (spriedumi, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 71. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 29. punkts).
36 Tā kā šādi izņēmumi paredz atkāpes no principa, ka sabiedrībai nodrošināma iespējami plašākā pieeja dokumentiem, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 63. punkts; 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 36. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 30. punkts), kā rezultātā tas vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, ko aizsargā izņēmums, nav pietiekami, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu (spriedumi, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts; 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, EU:T:2005:125, 69. punkts, un 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 29. punkts).
37 Ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai lūdz izpaust, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in ’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 52. punkts).
Par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta īpašo režīmu un tā piemērošanu konkrētajam gadījumam
38 Runājot par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā aizsargātajām interesēm, Tiesa ir uzskatījusi, ka būtu jāatzīst, ka šo interešu īpaši sensitīvais un būtiskais raksturs apvienojumā ar obligāto piekļuves atteikumu, kas saskaņā ar šo tiesību normu jānosaka iestādei, ja dokumenta izpaušana aizskartu šīs intereses, piešķir šādam iestādes pieņemamam lēmumam sarežģītu un delikātu raksturu, kas prasa īpašu piesardzības līmeni, un ka šajā gadījumā tāda lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama rīcības brīvība (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 35. punkts). To pamato fakts, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā noteiktie izņēmumi ir formulēti imperatīvā valodā tādējādi, ka iestādēm ir pienākums atteikt piekļuvi dokumentiem, uz kuriem attiecas šie obligātie izņēmumi, ja ir pierādīti minētajos izņēmumos norādītie apstākļi, un nav nepieciešams rast līdzsvaru starp sabiedrības interešu aizsardzību un pārākām vispārējām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 25. aprīlis, WWF European Policy Programme/Padome, T‑264/04, EU:T:2007:114, 44. un 45. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 44. punkts).
39 Šādā kontekstā Tiesa ir uzsvērusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji ir ļoti vispārīgi un piekļuves atteikums, kā izriet no šīs tiesību normas noteikumiem, ir jānosaka, ja attiecīgā dokumenta izpaušana var “kaitēt” “sabiedrības interešu” aizsardzībai it īpaši saistībā ar “valsts drošību” vai “starptautiskajām attiecībām”, nevis tikai tad, ja “būtisks” kaitējums šādai aizsardzībai ir patiešām ticis konstatēts, kā tas tika piedāvāts likumdošanas procedūrā, kuras iznākumā tika pieņemta šī regula (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 36.–38. punkts).
40 Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu šaura interpretācija nav pretrunā tam, ka, runājot par šī panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem izņēmumiem saistībā ar sabiedrības interesēm, attiecīgajai iestādei ir plaša rīcības brīvība, nosakot, vai dokumenta izpaušana sabiedrībai varētu kaitēt ar šo noteikumu aizsargātajām interesēm, un līdz ar to Vispārējās tiesas tiesiskuma pārbaudē attiecībā uz lēmumu par atteikumu izpaust dokumentu, ko iestāde pieņēmusi saskaņā ar kādu no šiem izņēmumiem, ir jāizvērtē tikai procesa un pamatojuma noteikumu ievērošana, faktu materiālā pareizība, kā arī acīmredzamas kļūdas vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamība (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 64. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 34. punkts).
41 Līdz ar to šajā lietā ir jāizvērtē, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve strīdīgajiem dokumentiem varētu konkrēti un faktiski kaitēt Savienības starptautisko attiecību aizsardzībai, un vai, ievērojot plašo rīcības brīvību, kas ir Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā minētajiem izņēmumiem, apgalvotais kaitējums ir uzskatāms par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku.
42 Šajā ziņā Komisijas sniegtajā paskaidrojumā par atteikumu sniegt piekļuvi apstrīdētajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktu tika norādīts uz to, ka, pēc tās domām, šo dokumentu izpaušana sabiedrībai ļoti sensitīvajā situācijā, proti, migrācijas krīzes pārvaldībā, būtu būtiski kaitējusi svarīgajām attiecībām starp Savienību un Turcijas Republiku.
43 Runājot par pirmo strīdīgo dokumentu – juridiskā dienesta un Iekšlietu ĢD kopīgo 2016. gada 7. marta piezīmi, kas adresēta Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera birojam jautājumā par patvēruma meklētāju atgriešanu Turcijā, – Vispārējā tiesa norāda, ka šajā dokumentā vienā rindkopā bija īsi atgādināts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) (turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) 33. un 38. panta tvērums, bet būtībā raksturots Savienības politikas mērķu stāvoklis attiecībā uz migrācijas krīzes pārvaldību, kā arī pausta risku analīze.
44 Šajā ziņā jau ir ticis nospriests, ka tādu informācijas elementu izpaušana, kas ir saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu izvirzītajiem mērķiem lēmumos, ja it īpaši tie attiecas uz konkrētu paredzētā nolīguma saturu vai Savienības stratēģiskajiem mērķiem sarunās, kaitētu uzticības gaisotnei sarunās, kas notiek brīdī, kad tiek pieņemts lēmums atteikt piekļuvi dokumentiem, kuri satur šos elementus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 4. maijs, In ’t Veld/Padome, T‑529/09, EU:T:2012:215, 35., 36. un 39. punkts).
45 Šādos apstākļos attiecībā uz pirmo strīdīgo dokumentu atsaukdamās uz izņēmumu saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1049/2001. 4. panta 1. punktā, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
46 Runājot par otro strīdīgo dokumentu, tas Iekšlietu ĢD elektroniskā pasta vēstulē ir raksturots kā tāds, kurā ir pausts “[šī ĢD] sākotnējais viedoklis par to, kā īstenot jautājumus par atgriešanu [..] un pārmitināšanu [..] valstu un valdību vadītāju paziņojumā”, un tas šim ĢD tika nosūtīts atpakaļ no juridiskā dienesta ar komentāriem noteiktu jautājumu precizēšanai.
47 Otrā strīdīgā dokumenta pirmajā pielikumā ir izklāstīts veids, kādā nelegālos imigrantus un atraidītos patvēruma meklētājus no Grieķijas var nosūtīt atpakaļ uz Turciju, it īpaši saskaņā ar Procedūru direktīvas 33. un 38. pantu, kā arī sīki izklāstīta operacionālās darbības kārtība, kas ir jāapspriež un par ko ir jāvienojas šīm divām valstīm. Šī dokumenta otrajā pielikumā ir sniegta sīka informācija par ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma īstenošanas juridiskajām iespējām, tostarp iespēju izmantot brīvprātīgo humanitāras atpakaļuzņemšanas programmu ar Turciju un iespēju grozīt Lēmumu 2015/1601, kā arī par ietekmi uz budžetu.
48 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka īpaši starptautisko sarunu kontekstā Savienības pieņemtās nostājas hipotētiski var mainīties atkarībā no šo sarunu virzības, dažādo iesaistīto pušu piekāpšanās un panāktajiem kompromisiem. Tādēļ sarunu nostāju formulēšana var ietvert virkni sarunu dalībnieku, tostarp Eiropas Savienības, taktisku apsvērumu, līdz ar to Savienības nostāju starptautiskās sarunās izpaušana varētu kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām (spriedums, 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 70. un 72. punkts).
49 Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka uz otrā strīdīgā dokumenta saturu, ko nevar izpaust sīkāk, jo tad netiktu ievērots ar šo noteikumu aizsargāto interešu tvērums, attiecās starptautisko attiecību aizsardzība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma izpratnē, it īpaši tādēļ, ka šis dokuments tā adresātiem, proti, Komisijas priekšsēdētāja birojam, bija stratēģisks dokuments sarunām starp Savienību, tās dalībvalstīm un Turcijas Republiku. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakot apstrīdētajā lēmumā piekļuvi šiem dokumentiem.
50 Runājot par trešo strīdīgo dokumentu, to veidojošo elektronisko vēstuļu sarakste attiecas uz juridiskā dienesta konsultācijām par dokumentu, kas pievienots šai sarakstei. Šis dokuments attiecas tieši uz Savienības nostājas saturu attiecībās ar Turciju jautājumā par migrācijas krīzi. Tādējādi, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija ir atteikusies piešķirt prasītājai piekļuvi šim dokumentam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001. 4. panta 1. punktu.
51 Runājot par ceturto strīdīgo dokumentu, tas veido daļu no elektroniskā pasta vēstuļu sarakstes, kurā Iekšlietu ĢD lūdzis juridiskajam dienestam sniegt padomu par jautājumu, vai “[Grieķijas Republika] [varētu] piemērot nepieņemamības procedūras pirms Dublinas procedūras izpildes”. Tādējādi, pretēji Komisijas apgalvotajam apstrīdētajā lēmumā, pat ja šo dokumentu būtu bijis iespējams pieprasīt saistībā ar ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma īstenošanu un saistībā ar tā paša gada 18. marta paziņojuma sagatavošanu, šajā dokumentā pašā par sevi netika pausta Savienības nostāja attiecībā uz Turcijas Republiku un, runājot vispārīgāk, tas neattiecās uz Savienības starptautiskajām attiecībām. Tādēļ, atsakot piekļuvi šim dokumentam, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktu, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
52 Piektais strīdīgais dokuments ir elektroniskā pasta vēstuļu sarakste starp Iekšlietu ĢD un juridisko dienestu, kurā šis ģenerāldirektorāts, gatavojoties sanāksmei ar Grieķijas iestādēm, lūdzis juridiskajam dienestam sniegt atzinumu par dažādiem Grieķijas tiesību aktu aspektiem saistībā ar Procedūru direktīvas 46. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta prasībām. Atkal, pretēji Komisijas apgalvotajam apstrīdētajā lēmumā, pat ja šo dokumentu būtu bijis iespējams pieprasīt saistībā ar ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojuma īstenošanu, šajā piektajā strīdīgajā dokumentā, kam tā tomēr devusi daļēju piekļuvi, pašā par sevi netika pausta Savienības nostāja attiecībā uz Turcijas Republiku un, runājot vispārīgāk, tas neattiecās uz Savienības starptautiskajām attiecībām. Tādēļ, daļēji atsakot piekļuvi šim dokumentam, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktu, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
53 Sesto un septīto strīdīgo dokumentu veido elektroniskā pasta vēstuļu sarakste starp Iekšlietu ĢD un juridisko dienestu par ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojuma īstenošanu, lai atbildētu uz Nīderlandes iestāžu, kurām tajā laikā bija uzticēta Eiropas Savienības Padomes prezidentūra, jautājumu, lai formulētu atbildi Turcijas iestādēm par vienu no noteikumiem, kuru tās nevēlējās izpildīt, izstrādājot paskaidrojuma rakstu starp Grieķijas Republiku un Turcijas Republiku, un šis raksts bija pievienots elektroniskā pasta vēstuļu sarakstei.
54 Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā to saturu, kas nav izpaužams saistībā ar šo tiesvedību, uz sesto un septīto strīdīgo dokumentu attiecas sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma izpratnē, līdz ar to Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakoties piešķirt prasītājai piekļuvi abiem dokumentiem.
55 Turklāt apstāklis, ka sestajā strīdīgajā dokumentā ir īsi aprakstīts jautājums par Savienības dalību paskaidrojuma rakstā starp Grieķijas Republiku un Turcijas Republiku, nevar atspēkot šo secinājumu. Turklāt Vispārējā tiesa norāda, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, strīdīgie dokumenti neietver argumentus vai apsvērumus par kompetenču sadali starp Savienību un tās dalībvalstīm attiecībā uz migrācijas krīzes pārvaldību un ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumu pieņemšanu.
56 Astoto strīdīgo dokumentu veido Iekšlietu ĢD un juridiskā dienesta elektroniskā pasta vēstuļu sarakste, kurā juridiskais dienests tiek lūgts palīdzēt ĢD labāk izprast Procedūru direktīvas konkrēto iedarbību noteiktās dalībvalstīs, ņemot vērā šo valstu tiesību aktus un praksi, kāda tā minētajā laikā bija zināma šim ĢD. Šis dokuments ir sīki izstrādāts juridisks atzinums par šiem jautājumiem. Taču, pat ja tas ietver vērtējumu par patvēruma tiesību īstenošanu šajās valstīs, Vispārējā tiesa uzskata, ka, lai gan Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība šajā ziņā, Komisija nav pierādījusi, kā sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar Savienības starptautiskajām attiecībām tiktu ietekmēta minētā dokumenta izpaušanas gadījumā.
57 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, runājot par Komisijas atteikumu piešķirt piekļuvi pirmajam, otrajam, trešajam, kā arī sestajam un septītajam strīdīgajam dokumentam, pirmais pamats ir jānoraida, tāpēc ka, pirmkārt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija varēja pamatot šo atteikumu ar faktu, ka šādu dokumentu izpaušana varētu konkrēti radīt risku, ka tiek sarežģīta Savienības nostāja dialogā ar Turcijas Republiku, un tādējādi ietekmēt Savienības attiecības, un, otrkārt, Komisija bija tiesīga šādu pamatojumu izklāstīt tikai kopsavilkuma veidā, ja, kā tas bija šajā lietā, plašāk izvērstu paskaidrojumu sniegšana nozīmētu šo dokumentu satura izpaušanu, uz kuriem attiecas šajā noteikumā paredzētā aizsardzība, tādējādi neievērojot obligāto aizsardzības apjomu, ko likumdevējs paredzējis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta formulējumā.
58 Savukārt pirmais pamats ir daļēji jāapmierina attiecībā uz Komisijas atteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktu, sniegt piekļuvi ceturtajam, piektajam un astotajam strīdīgajam dokumentam.
59 Tā kā atteikums sniegt piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem tika pamatots arī ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktu, vēl ir jānoskaidro, vai šie citi atteikuma pamati šajā lietā ir piemērojami, tādējādi pamatojot katrā ziņā apstrīdētā lēmuma jēgu.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pārkāpumu
60 Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001. 4. panta 2. punktu. Šis pamats ir iedalīts trīs daļās, kuras ir jāizskata secīgi.
Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz tiesvedības aizsardzību
61 Otrā pamata pirmās daļas pamatošanai prasītāja norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu, jo šajā gadījumā tā esot piemērojusi vispārēju prezumpciju par piekļuves atteikumu attiecīgajiem dokumentiem. Pirmkārt, judikatūrā ir atzīta iespēja piemērot šādu prezumpciju tikai attiecībā uz notiekošu tiesvedību. Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā nenotika neviena tiesvedība. Otrkārt, vēl no judikatūras izriet, ka vispārējā prezumpcija par kaitējumu tiesvedību aizsardzībai attiecas tikai uz procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti šādās tiesvedībās, bet tā tas nav strīdīgo dokumentu gadījumā.
62 Turklāt prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā Komisija nav pierādījusi, kā strīdīgo dokumentu izpaušana konkrēti un faktiski kaitētu tiesvedību aizsardzībai. Šajā ziņā tā uzsver, ka strīdīgie dokumenti nav sagatavoti tiesvedības vajadzībām. Lai gan pēc otrā piekļuves pieteikuma iesniegšanas tika celtas prasības, par kurām patvēruma lietās izdoti rīkojumi, prasītāja apgalvo, ka strīdīgie dokumenti tika sagatavoti, lai izvērtētu attiecīgo Savienības acquis, kas lielā mērā pārsniedzot šo prasību priekšmetu.
63 Lai vai kā, pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija nebija atbildētāja patvēruma lietās un ka līdz ar to tā nevarēja atsaukties ne uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, ne arī, runājot vispārīgāk, pamatoties uz tiesvedību aizsardzību saistībā ar visiem dokumentiem, kam ir saikne ar šīm tiesvedībām, kuras tajā brīdī noritēja. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nonāk pretrunās, atsaucoties uz šo aizsardzību šajā lietā, apgalvodama, ka strīdīgajiem dokumentiem ir saikne ar šīm lietām, vienlaikus apstiprinot, ka šie dokumenti bija saistīti galvenokārt ar grozījumiem Lēmumā 2015/1601 un Regulā Nr. 539/2001. Patiesībā šie dokumenti ietver tikai objektīvus elementus, kuru izpaušana, pēc prasītājas domām, nevarēja ietekmēt Komisijas nostāju minētajās tiesvedībās.
64 Komisija lūdz noraidīt otrā pamata pirmo daļu, norādīdama vispirms, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, tā apstrīdētajā lēmumā nav atsaukusies uz neizpaušanas vispārējo prezumpciju, kas balstīta uz izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību vai kādu citu Regulā Nr. 1049/2001 paredzētu izņēmumu. Lēmums par piekļuves atteikumu ir ticis pieņemts pēc strīdīgo dokumentu satura individuāla izvērtējuma, un, runājot par apstākli, ka strīdīgie dokumenti nav procesuāli raksti, kas iesniegti tiesvedības ietvaros, Komisija atsaucas uz 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā Philip Morris/Komisija (T‑796/14, EU:T:2016:483, 88. punkts) un 2016. gada 15. septembra spriedumu Philip Morris/Komisija (T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 64. punkts), kurus prasītāja uzskata par pretējiem Tiesas judikatūrai un kuros Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību attiecas arī uz dokumentiem, kas nav sagatavoti tikai izmantošanai tiesvedības vajadzībām.
65 Kā uzskata Komisija, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, kam vienīgajam ir nozīme šajā lietā, strīdīgo dokumentu izpaušana nenovēršami nozīmētu tās turpmāko iestāšanās rakstu satura izpaušanu patvēruma lietās, kuras ir skaidri minētas apstrīdētajā lēmumā, jo strīdīgajiem dokumentiem tolaik bija būtiska saikne ar šīm lietām. Tādējādi pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa vārdā, kaut arī tā minētajās lietās nebija atbildētāja un galu galā nevarēja iestāties lietās sakarā ar šo lietu atrisināšanu, pieņemot rīkojumus, kā rezultātā tā nevarēja iesniegt iestāšanās rakstus, bija nepieciešams un pamatoti atteikt piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu. Šādā kontekstā Komisija apstrīd prasītājas apgalvojumu, ka tās turpmākajos iestāšanās rakstos noteikti būtu apspriesta kompetenču sadale starp Savienību un tās dalībvalstīm, vienlaikus uzsverot, ka šajās lietās tā ir vienīgi atbildējusi uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. pantu.
66 Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka, pirmkārt, ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai lūdz izpaust, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas, atceroties, ka šādam kaitējumam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in ’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 52. punkts).
67 Otrkārt, ja iestāde piemēro kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, tai ir jāizsver sevišķās intereses, kas ir jāaizsargā ar attiecīgā dokumenta neizpaušanu, un vispārīgās intereses, kas ir saistītas ar šī dokumenta publiskošanu, ņemot vērā priekšrocības, kuras – kā tas arī norādīts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 2. apsvērumā – izriet no pieaugošās pārskatāmības, proti, labākas pilsoņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā (skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 32. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in ’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 53. punkts).
68 Attiecībā uz izņēmumu saistībā ar “tiesvedības” aizsardzību, kas ir noteikts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, tas nozīmē, ka sabiedrības interešu aizsardzība liedz izpaust ne tikai tādu dokumentu saturu, kas ir sagatavoti tikai izmantošanai konkrētā tiesvedībā (skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 88. un 89. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2012. gada 3. oktobris, Jurašinović/Padome, T‑63/10, EU:T:2012:516, 66. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, iesniegtie procesuālie raksti vai akti, bet arī iestādes iekšējo dokumentu, kas attiecas uz notiekošu lietas izmeklēšanu, kā arī ar lietu saistīto paziņojumu starp attiecīgo ĢD un iestādes juridisko dienestu vai advokātu biroju saturu, jo šī izņēmuma piemērošanas jomas robežu noteikšanas mērķis minētajā lietā ir garantēt, pirmkārt, Komisijas iekšējā darba aizsardzību un, otrkārt, konfidencialitāti un advokātu profesionālā noslēpuma principa ievērošanu (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 76. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 52. punkts).
69 Šajā kontekstā ir atzīts, ka vispārēja neizpaušanas prezumpcija pastāv attiecībā uz procesuālajiem rakstiem, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētu tiesvedību, kamēr šī tiesvedība vēl notiek (spriedumi, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 94. punkts; 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 77. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 53. punkts), lai arī šī prezumpcija bija piemērojama tikai konkrētas vēl notiekošas tiesvedības gadījumā un attiecīgā iestāde uz to vairs nevarēja atsaukties, kolīdz attiecīgā tiesvedība tika pabeigta ar tiesas nolēmumu (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 130. punkts).
70 Turklāt Tiesa ir uzskatījusi, ka izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību nozīmē, ka tiek nodrošināta pušu procesuālo tiesību vienlīdzības, kā arī pareizas tiesvedības principa ievērošana. Proti, pusei nodrošināta piekļuve dokumentiem varētu izjaukt vajadzīgo līdzsvaru starp lietas dalībniekiem – līdzsvaru, kas ir pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pamatā, ja izpaušanas pienākums attiektos vienīgi uz attiecīgo iestādi, kurai adresēts pieteikums par piekļuvi dokumentiem, nevis uz visiem lietas dalībniekiem (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 85.–87. punkts).
71 Tieši šī iemesla dēļ lietās par piekļuvi pagaidu atzinumiem, ko iestāde sagatavojusi saistībā ar kāda tiesību akta priekšlikuma izstrādi, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, lai gan ir 2006. gada 6. jūlija spriedumā Franchet un Byk/Komisija (T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 88.–91. punkts un tajos minētā judikatūra) nospriestais, pašreizējā sprieduma iepriekšējā punktā minētajā judikatūrā nav izslēgts, ka izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību var attiekties arī uz citiem dokumentiem, nevis tikai procesuālajiem rakstiem un dokumentiem, kuru apmaiņa ir notikusi ar iestādes juridisko dienestu konkrēti saistībā ar notiekošu tiesvedību. Šajā ziņā uzsverot, ka pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips un pareiza tiesvedība ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētās aizsardzības kodols, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka vajadzība nodrošināt pušu procesuālo tiesību vienlīdzību tiesā attaisno ne tikai tādu dokumentu aizsardzību, kuri sagatavoti vien konkrētā strīda vajadzībām, piemēram, procesuālie raksti, bet arī tādu dokumentu aizsardzību, kuru izpaušana konkrētajā strīdā var apdraudēt attiecīgo vienlīdzību, kas loģiski izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 88. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 64. punkts).
72 Šajos abos gadījumos, lai arī minētie dokumenti nav sagatavoti saistībā ar īpašu tiesvedību, attiecīgās tiesvedības integritāte un pušu savstarpējā procesuālo tiesību vienlīdzība varētu tikt nopietni apdraudēta, ja puses izmantotu privileģētu piekļuvi otras puses iekšējai informācijai, kas ir cieši saistīta ar izskatīšanā esošas vai potenciālas, taču gaidāmas lietas juridiskajiem aspektiem (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 90. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 65. punkts).
73 Tomēr, lai varētu piemērot šo izņēmumu, pieprasītajiem dokumentiem tāda lēmuma pieņemšanas brīdī, ar kuru tiem tiek atteikta piekļuve, ir jābūt atbilstošai saiknei vai nu ar Savienības tiesā notiekošu tiesvedību, saistībā ar kuru attiecīgā iestāde atsaucas uz šo izņēmumu, vai ar notiekošu tiesvedību valsts tiesā, ar nosacījumu, ka tajā ir izvirzīts jautājums par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, kā rezultātā, ņemot vērā lietas kontekstu, īpaši drošticams šķiet lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 88. un 89. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 64. punkts).
74 Tieši šo Vispārējās tiesas judikatūras apsvērumu gaismā ir jāizskata otrā pamata pirmā daļa, apzinoties, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, sīki izstrādātā judikatūra par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kā iepriekš atgādināts un kā izriet no 2016. gada 15. septembra sprieduma Philip Morris/Komisija (T‑796/14, EU:T:2016:483) un 2016. gada 15. septembra sprieduma Philip Morris/Komisija (T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487), neizriet vis no šī izņēmuma plašas interpretācijas, kas būtu pretrunā Tiesas judikatūrai, kurai turklāt līdz šīm nav bijusi iespēja tieši izskatīt šādu jautājumu.
75 Šajā lietā ir jākonstatē, ka strīdīgie dokumenti nebija konkrēti sagatavoti saistībā ar notiekošu tiesvedību.
76 Tomēr ir jānorāda, ka, pirmkārt, 2016. gada 19. septembrī – datumā, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums un kam tikai ir nozīme šajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 54. punkts), – notika trīs tiesvedības, t.i., patvēruma lietas, kuras attiecās tieši uz ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojuma tiesiskumu, kas tika pieņemts pēc ES un Turcijas 2016. gada 8. marta paziņojuma. Turklāt šajās lietās Komisija, kura nebija atbildētāja, tolaik jau bija iesniegusi pieteikumu par iestāšanos lietā saskaņā ar Reglamenta 143. pantu.
77 Otrkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka strīdīgos dokumentus sagatavoja juridiskais dienests, kurš pats bija atbildīgs par Komisijas pārstāvību šajās tiesvedībās, un šiem dokumentiem ir cieša saikne ar tiesvedības pamatā esošā strīda juridiskajiem aspektiem. Šie dokumenti attiecas uz tādu migrantu atpakaļnosūtīšanas kārtību, kuri uzturas nelikumīgi, ievērojot patvēruma procedūras, kas ieviestas ar Savienības tiesībām, un it īpaši uz jēdzienu “droša trešā valsts”, kas ir šo patvēruma lietu pamatā. Tādēļ bija paredzams, nevis hipotētisks risks, ka šo dokumentu izpaušana varētu ietekmēt Komisijas kā personas, kas iestājusies lietā, nostāju, jo tajos pausta būtībā pagaidu juridiska nostāja par patvēruma lietās aplūkotajiem jautājumiem.
78 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz visiem strīdīgajiem dokumentiem varēja atsaukties uz to izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību, kas minēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā.
79 Šajā ziņā, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija nav piemērojusi neizpaušanas prezumpciju, pamatojoties uz tiesvedības aizsardzību, bet gan individuāli izvērtējusi katru strīdīgo dokumentu. To apstiprina fakts, ka tā piešķīrusi daļēju piekļuvi piektajam strīdīgajam dokumentam.
80 Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz juridisku atzinumu aizsardzību
81 Otrā pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka juridiskie atzinumi un analīze, uz ko attiecas otrais piekļuves pieteikums, ir saistīti ar juridiskajiem instrumentiem, kas jau ir pieņemti vai tiks pieņemti, lai īstenotu ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumus, kā rezultātā, prasītājas ieskatā, tie attiecas uz likumdošanas procedūru, proti, Lēmuma 2015/1601 un Regulas Nr. 539/2001 grozīšanu, kas tādējādi nozīmē, ka Komisija nevarēja atteikties tos izpaust.
82 Neatkarīgi no šī aspekta un pat pieņemot, ka “pieprasītajos dokumentos pausto pagaidu nostāju konteksts nebija saistīts ar iepriekš minētajām likumdošanas procedūrām”, prasītāja uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā katrā ziņā nav precizējusi, kādā veidā strīdīgo dokumentu izpaušana liegtu tai iespēju saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus judikatūras izpratnē. Tā esot vienīgi kategoriski apgalvojusi, ka to izpaušana “tai laupītu būtisku elementu [..] attiecībā uz ES un Turcijas paziņojuma īstenošanu”. Tiesa 2008. gada 1. jūlija spriedumā Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 57.–64. punkts) esot iedibinājusi principu, ka juridiskie atzinumi, kas attiecas uz likumdošanas jomu, būtu jāizpauž. Katrā ziņā, tā kā, prasītājas ieskatā, ar strīdīgajiem dokumentiem Komisija tikusi informēta par Savienības kompetenci pieņemt ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumus un par Savienības acquis patvēruma jomā, šī iestāde nevarēja pamatoti paļauties, ka šādi juridiskie atzinumi paliks konfidenciāli. Tai, gluži pretēji, būtu vajadzējis uzskatīt, ka tie kādu dienu tiks publiskoti, un šajā ziņā prasītāja nesaprot, kādā veidā, vispārīgi runājot, tādu dokumentu kā šie strīdīgie dokumenti izpaušana traucētu šai iestādei pieprasīt juridiskus atzinumus.
83 Replikas rakstā prasītāja norāda, ka, pat ja apstrīdēto lēmumu varētu pamatot ar juridisku atzinumu aizsardzību, šis lēmums tomēr būtu jāatceļ “pamatojuma trūkuma dēļ” (“lack of reasoning”) sakarā ar Komisijas nesakarīgo aprakstu un neskaidro argumentāciju par strīdīgo dokumentu būtību, saturu un sagatavošanas kontekstu.
84 Komisija lūdz noraidīt otrā pamata otro daļu kā nepamatotu, vispirms norādot, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, strīdīgie dokumenti nav sagatavoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūrās, kas ir juridiski saistoši dalībvalstīs vai dalībvalstīm 2008. gada 1. jūlija sprieduma Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374) 68. punkta izpratnē. Proti, tie ir tikai pagaidu atzinumi par jautājumiem, kas paralēli tika apspriesti arī saistībā ar Lēmuma 2015/1601 un Regulas Nr. 539/2001 grozījumu priekšlikumu procedūrām. Tādējādi tos nevarēja uzskatīt par dokumentiem, kas sagatavoti likumdošanas procedūru vajadzībām saistībā ar šiem diviem Savienības tiesību aktiem, kuri pašlaik ir spēkā. Tā kā tie ir tikai iestādes iekšējie pagaidu juridiskie atzinumi, tie, Komisijas ieskatā, var tikt nepareizi interpretēti vai saprasti, ja tie tiktu izpausti ārpus konteksta, kurā tie izstrādāti.
85 Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot paskaidrojusi prasītājai par notiekošajiem darbiem sadarbībā ar kompetentajām valstu iestādēm saistībā ar sensitīvo jautājumu par bēgļu krīzi. Izpaužot strīdīgos dokumentus par Savienības acquis interpretāciju patvēruma jomā, tiktu būtiski ietekmēta Komisija interese iegūt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus, īpaši ņemot vērā kontekstu, kādā šī iestāde kopš 2016. gada marta atrodas, uzturot pastāvīgu un intensīvu kontaktu ar attiecīgo dalībvalstu iestādēm, īpaši Grieķijas Republiku, jautājumā par veicamajiem pasākumiem, lai nodrošinātu ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumu īstenošanu, kā arī migrācijas krīzes kontroli.
86 Šajā ziņā prasītājas apgalvotais apstāklis, ka strīdīgie dokumenti ietverot iespējami objektīvu interpretāciju un ka šajos dokumentos izskatītos jautājumus esot apsprieduši speciālisti, neliedz Komisijai aizsargāt savu spēju saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus sensitīvā jomā un ļoti delikātā laikposmā, kad ir jāīsteno ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojums, paturot prātā, ka Komisija esot rūpējusies, lai sabiedrība tiktu regulāri informēta par minētā paziņojuma īstenošanu.
87 Visbeidzot Komisija uzskata, ka atcelšanas pamats, kas ir atvedināts no tās pieļautā “pamatojuma trūkuma”, ir ticis izvirzīts tikai replikā un, tā kā prasītāja nav norādījusi pamatotus iemeslus, lai attaisnotu šī pamata novēlotu izvirzīšanu, tas būtu jānoraida kā nepieņemams. Katrā ziņā prasītāja vispār nav pierādījusi šo apgalvojumu, kas turklāt ir acīmredzami nepamatots.
88 Ievadā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar juridiskajiem atzinumiem aizsargā iestādes interesi pieprasīt juridiskus atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus un, lai iestāde varētu uz šo izņēmumu atsaukties, vēl šīs intereses kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 42. un 43. punkts).
89 Šajā ziņā runājot par to, ka juridiskā dienesta atzinuma par likumdošanas priekšlikumu izpaušana var izraisīt šaubas par konkrētā tiesību akta tiesiskumu, ir jau nospriests, ka šajā kontekstā tieši pārskatāmība ir tā, kas, dodot iespēju atklāti apspriest dažādu viedokļu atšķirības, veicina iestāžu lielāku leģitimitāti Eiropas pilsoņu uztverē un palielina uzticību tām. Patiesībā informācijas un debašu neesamība drīzāk esot tas, kas pilsoņu apziņā var izraisīt šaubas ne vien attiecībā uz atsevišķa tiesību akta tiesiskumu, bet arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu kopumā (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 59. punkts).
90 Šajā lietā tomēr ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko prasītāja apgalvo, atsaukdamās uz apstrīdētajā lēmumā minēto norādi par Lēmuma 2015/1601 un Regulas Nr. 539/2001 grozījumu priekšlikumiem un saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā minēto izņēmumu, strīdīgie dokumenti nav juridiski atzinumi par konkrētu likumdošanas priekšlikumu. Lai gan otrajā strīdīgajā dokumentā ir minēta norāde par iespējamo nepieciešamību grozīt Lēmumu 2015/1601, šie dokumenti ir juridiskā dienesta pagaidu nostājas formulējumi par vairākiem Savienības tiesību aktu aspektiem patvēruma jomā, kā arī attiecībā uz politiskām saistībām, kas ir pārrunātas un par kurām ir panākta vienošanās “ES un Turcijas paziņojumu” formā starp Savienības valstu vai valdību vadītājiem un viņu kolēģiem no Turcijas.
91 Jāpiebilst, ka iestāžu neleģislatīvā darbība nekādā ziņā nav atbrīvota no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomas. Atliek vien atgādināt, ka minētās regulas 2. panta 3. punktā ir precizēts, ka “šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Savienībā” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 87., 88. un 109. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in ’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).
92 Šajā lietā strīdīgie dokumenti ietver Komisijas dienestu savstarpējas juridiskas konsultācijas, bet tie nav juridiski atzinumi, ar kuriem būtu galīgi pieņemta iestādes nostāja, un, pretēji prasītājas apgalvotajam, runa nav arī par juridiskiem atzinumiem, kas izdoti likumdošanas procesos, kā, piemēram, lietā, kurā tika taisīts 2008. gada 1. jūlija spriedums Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374). Šīs konsultācijas, kas sniegtas tikai un vienīgi Komisijas priekšsēdētāja birojam un par iekšlietām atbildīgā Komisijas locekļa birojam, tika pieprasītas īsā laikā, lai palīdzētu Komisijas pārstāvjiem sagatavoties sanāksmēm ar Grieķijas Republikas un Turcijas Republikas pārstāvjiem par pasākumiem, kas šīm pēdējām ir jāveic, īstenojot saistības saskaņā ar ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumiem.
93 Šajā ziņā, kā pareizi norāda Komisija, šādu sagatavojošu un iekšēju juridisku atzinumu, kas izstrādāti politiskam dialogam starp iestādi un kādas dalībvalsts un trešās valsts pārstāvjiem, izpaušana būtu patiešām paredzamā veidā kaitējusi Komisijas interesēm lūgt un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus no tās dažādajiem dienestiem, lai sagatavotu Komisijas kā iestādes galīgo nostāju, it īpaši jomā, kurā valda zināma politiska sensitivitāte un steidzami jāatrisina delikāta migrācijas situācija. Dienestu savstarpējās konsultācijas, kas ir materializējušās strīdīgajos dokumentos un kas tikušas papildinātas telefonsarunās, ir neatņemams sagatavošanas darbs šīs iestādes labas darbības nodrošināšanai.
94 Šo juridisko konsultāciju atklātums, objektivitāte, pabeigtība, kā arī steidzamība, kuras turklāt sniegtas nekavējoties, par ko liecina reizēm vēlās stundas, kurās juridiskā dienesta locekļi attiecīgās elektroniskā pasta vēstules nosūtījuši Komisijas vadībai un par iekšlietām atbildīgā Komisijas locekļa pakļautībā esošajam ĢD, šajā lietā būtu bijusi ietekmēta, ja tādu konsultāciju autoriem, kuras steigā izstrādātas, lai sagatavotu sanāksmes starp šīs iestādes un noteiktas dalībvalsts un trešās valsts atbildīgajām personām, būtu bijis jāparedz, ka šīs elektroniskā pasta vēstules var tikt nodotas sabiedrības rīcībā.
95 Visbeidzot attiecībā uz prasītājas replikā izvirzīto iebildumu, kas ir atvedināts no apstrīdētajā lēmumā Komisijas pieļautā “pamatojuma trūkuma” vai nepietiekamā pamatojuma, pietiek vien konstatēt, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, atteikto dokumentu veida un satura raksturojums, kā arī atteikuma iemesli, ko Komisija izklāstījusi apstrīdētajā lēmumā, tostarp pārskats par apstākļiem, kādos šie dokumenti tika sagatavoti, nav pretrunīgs un atbilst LESD 296. panta prasībām. Līdz ar to šis iebildums katrā ziņā ir jānoraida bez vajadzības izvērtēt iebildi par nepieņemamību, ko šajā ziņā Komisija ir izvirzījusi atbildes rakstā uz repliku.
96 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.
Par otrā pamata trešo daļu, kas attiecas uz sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu saistībā ar strīdīgo dokumentu izpaušanu
97 Pieņemot, ka šajā lietā varētu tikt atzīta vispārēja prezumpciju par kaitējumu vai par konkrētu kaitējumu tiesvedības un juridisku atzinumu aizsardzībai, prasītāja otrā pamata trešajā daļā pakārtoti apgalvo, ka par labu strīdīgo dokumentu izpaušanai liecinot sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē. Savienības iestādes varot uzņemties atbildību un apliecināt Savienības pilsoņu vārdā pieņemto lēmumu leģitimitāti tikai tad, ja pilsoņiem tiktu dota iespēja saprast tiesisko ietvaru, kādā šie lēmumi tiek pieņemti. Tādējādi pilsoņiem būtu jādod piekļuve strīdīgajiem dokumentiem, pat ja to izpaušana varētu potenciāli kaitēt tiesvedības un juridisku atzinumu aizsardzībai.
98 Katrā ziņā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neatbilst Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai teikuma daļai, jo Komisija nav izvērtējusi, vai attiecībā uz izpaušanu pastāv sabiedrības intereses, un, runājot vispārīgāk, nav izsvērusi ar izpaušanu saistītās intereses un pret šādu izpaušanu izvirzītās intereses. Šajā ziņā prasītāja apstrīd šīs iestādes apgalvojumu, ka prasītāja esot norādījusi tikai vispārīgus apsvērumus, ar kuriem nevarot pierādīt, ka pārskatāmības princips šajā lietā ir sevišķi akūts. Apgalvojumi par migrācijas krīzes īpašo raksturu un par tās atrisināšanai veiktajiem pasākumiem esot bijuši pietiekami, lai šajā lietā pierādītu sevišķas sabiedrības intereses attiecībā uz izpaušanu Regulas Nr. 1049/2001. 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē.
99 Komisija lūdz noraidīt otrā pamata trešo daļu kā nepamatotu, uzsvērdama, ka apstrīdētajā lēmumā tā esot prasītājai norādījusi, ka prasītāja ir tikai atsaukusies uz pārskatāmības principu, nenorādot, kādā ziņā šis princips šajā lietā būtu sevišķi akūts, kādēļ tas varētu prevalēt pār leģitīmajiem iemesliem, kuri pamato atteikumu izpaust strīdīgos dokumentus.
100 Šajā lietā Komisija esot izvērtējusi sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, bet, šīs iestādes ieskatā, nemainīgs paliek fakts, ka šādu sabiedrības interešu pastāvēšana bija jāpierāda prasītājai. Par šo aspektu prasītāja esot vienīgi izteikusi vispārīgus apsvērumus, kas attiecas uz sabiedrības tiesībām tikt informētai un pilsoņu tiesībām saprast attiecīgo juridisko kontekstu, un šie apsvērumi, pēc tās domām, vispār nebija tādi, lai pierādītu, ka šajā lietā pārskatāmības princips būtu bijis sevišķi akūts, kādēļ tas prevalētu pār strīdīgo dokumentu neizpaušanas iemesliem it īpaši tādēļ, ka Komisija esot konkrēti centusies informēt pilsoņus, izplatot atjauninātu informāciju, piemēram, 2016. gada 16. marta ziņu ar nosaukumu “Nākamie operatīvie soļi ES un Turcijas sadarbībā migrācijas jomā”. Turklāt akadēmisku diskusiju pastāvēšana nevar būt pierādījums sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē.
101 Katrā ziņā Komisija apgalvo, ka dažiem no strīdīgajiem dokumentiem izņēmums saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību esot bijis piemērojams. Runājot par šo izņēmumu, kas ir reglamentēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā, Savienības likumdevējs nav paredzējis nekādu sevišķu sabiedrības interešu līdzsvarošanu attiecībā uz izpaušanu.
102 Ievadā ir jāatgādina – ja iestāde piemēro kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, tai ir jāizsver sevišķās intereses, kādas ir jāaizsargā ar attiecīgā dokumenta neizpaušanu, un vispārīgās intereses, kas ir saistītas ar šī dokumenta publiskošanu, ņemot vērā priekšrocības, kuras – kā tas arī norādīts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 2. apsvērumā – izriet no pieaugošās pārskatāmības, proti, labākas pilsoņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā (skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Tomēr pieteikuma iesniedzējam ir konkrēti jānorāda sevišķās sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts; 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 90. punkts, un 2017. gada 23. janvāris, Justice & Environment/Komisija, T‑727/15, nav publicēts, EU:T:2017:18, 49. punkts).
104 Ņemot to vērā, sevišķās sabiedrības intereses, kas var pamatot dokumenta izpaušanu, nav obligāti jānošķir no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 92. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 92. punkts).
105 Šajā ziņā pārskatāmības princips, kas ir Regulas Nr. 1049/2001 pamatā un uz kuru atsaucas prasītāja, palīdz stiprināt demokrātiju, nodrošinot iedzīvotājiem iespēju pārbaudīt visu informāciju, kas ir izmantota par pamatu attiecīgam tiesību aktam. Pilsoņu iespēja pārzināt likumdošanas darbības pamatus ir nosacījums tam, lai tie varētu efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 46. punkts).
106 Šajā lietā ir jāatgādina, ka strīdīgie dokumenti nebija sagatavoti likumdošanas procedūrā LESD izpratnē.
107 Tomēr prasītāja ir atsaukusies uz vispārīgiem apsvērumiem par pārskatāmības principu, kas sabiedrības interešu vārdā nozīmē labāku pilsoņu piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti, efektivitāti un atbildību pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 45. punkts).
108 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, tā kā ir konstatēts, ka uz atteikumu izpaust pirmo, otro un trešo, kā arī sesto un septīto strīdīgo dokumentu attiecās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzētie izņēmumi, otrā pamata trešā daļa attiecībā uz šiem dokumentiem ir jānoraida kā neiedarbīga. Saskaņā ar šo tiesību normu iestādēm ir pienākums atteikt piekļuvi dokumentiem, uz kuriem attiecas šie obligātie izņēmumi, ja ir pierādīti minētajos izņēmumos norādītie apstākļi, un nav nepieciešams rast līdzsvaru starp sabiedrības interešu aizsardzību un pārākām vispārējām interesēm (spriedumi, 2007. gada 25. aprīlis, WWF European Policy Programme/Padome, T‑264/04, EU:T:2007:114, 44. un 45. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 44. punkts).
109 Turpinājumā ir jānorāda, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, vispārīgos apsvērumus par pārskatāmības principu, uz kuriem prasītāja atsaucās atkārtotajā pieteikumā, Komisija ir ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā, tomēr tā ir uzskatījusi, ka šie apsvērumi nav tādi, lai pierādītu, ka pārskatāmības princips šajā lietā bija sevišķi akūts, kādēļ tas būtu varējis prevalēt pār strīdīgo dokumentu izpaušanas atteikuma iemesliem.
110 Šajā ziņā vēl ir jānorāda, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, strīdīgo dokumentu autori šajos dokumentos nav snieguši vērtējumu par kompetenču sadali starp Savienību un tās dalībvalstīm saistībā ar ES un Turcijas 2016. gada 8. un 18. marta paziņojumu pieņemšanu.
111 Šo konstatējumu nevar apšaubīt, pamatojoties uz faktu, ka tādas informācijas robežās, kas no strīdīgajiem dokumentiem ir izpaužama, nekaitējot sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām, vienā no sestā dokumenta frāzēm ir konstatēts fakts, ka zināmi Grieķijas Republikas un Turcijas Republikas paskaidrojuma rakstā noteikti aspekti varēja attiekties uz Savienības kompetencēm un līdz ar to liecināt par Savienības piedalīšanos šajā paskaidrojuma rakstā, tāpat kā septītajā dokumentā tiek īsi pieminēts fakts, ka Savienības dalība saskaņā ar LESD 218. pantā paredzēto kārtību varētu būt nepieciešama, ja būtu jānosaka saistības attiecībā uz atpakaļuzņemšanas nolīgumu starp šīm divām valstīm. Šādi apsvērumi attiecas uz ES un Turcijas paziņojumu īstenošanu, bet tiem nav sakara ar prasītājas jautājumu par Savienības kompetenci pieņemt šos paziņojumus, jo, kā atceramies, patvēruma lietās Vispārēja tiesa ir nospriedusi, ka ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojums nav uzskatāms ne par Eiropadomes, ne arī kādas citas Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas pieņemtu aktu.
112 Šādos apstākļos, ņemot vērā prasītājas izvirzītos argumentus, ir jākonstatē, ka prasītāja nav spējusi pierādīt, kādā ziņā pārskatāmības princips šajā lietā būtu bijis sevišķi akūts, lai vismaz attiecībā uz dokumentiem, kuriem nav piemērojami Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzētie izņēmumi, pamatotu to strīdīgo dokumentu izpaušanu, uz kuriem attiecas tiesvedības un juridisko atzinumu aizsardzība. Tas tā ir vēl jo vairāk apstākļos, kad Komisija ir sabiedrībai regulāri izplatījusi vispārīgu informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 23. janvāris, Justice & Environment/Komisija, T‑727/15, nav publicēts, EU:T:2017:18, 60. punkts). Pilnības labad Vispārējā tiesa konstatē, ka tas pats attiecas uz dokumentiem, kam ir piemērojami Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzētie izņēmumi.
113 Trešā daļa ir jānoraida, un līdz ar to ir jānoraida viss otrais pamats kopumā.
Par ceturto pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu
114 Ceturtajā pamatā, kas ir iesniegts pakārtoti un kas ir jāizskata pirms trešā pamata, prasītāja apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka daļēja piekļuve strīdīgajiem dokumentiem nebija iespējama. Ņemot vērā šo dokumentu būtību, neesot iedomājams, ka Komisijas apgalvotie izņēmumi varētu aptvert visu šo dokumentu tekstu. Līdz ar to, ar apstrīdēto lēmumu atsakot prasītājai daļēju piekļuvi, Komisija neesot ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001. 4. panta 6. punktu.
115 Komisija lūdz šo pamatu noraidīt, uzsverot, ka tā apstrīdētajā lēmumā esot paskaidrojusi, ka, lai gan apsvērusi iespēju piešķirt daļēju piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, tomēr to noraidījusi tāpēc, ka uz visu šo dokumentu saturu esot attiekušies izņēmumi, kas pamato informācijas neizpaušanu atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001.
116 Šajā ziņā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktā ir noteikts, ka, “ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko”.
117 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaude par daļēju piekļuvi kādam Savienības iestāžu dokumentam ir jāveic atbilstoši samērīguma principam (spriedums, 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 83. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2001. gada 6. decembris, Padome/Hautala, C‑353/99 P, EU:C:2001:661, 27. un 28. punkts).
118 No Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta teksta izriet, ka iestādei ir jāpārbauda iespēja atļaut daļēji iepazīties ar piekļuves pieteikumā minētajiem dokumentiem, iespējamo atteikumu attiecinot tikai uz ziņām, uz kurām attiecas minētie izņēmumi. Iestādei ir jāpiešķir šāda daļēja piekļuve, ja šīs iestādes mērķis, atsakot piekļuvi dokumentam, var tikt sasniegts, šai iestādei neizpaužot tikai tos fragmentus, kas var kaitēt aizsargātajām sabiedrības interesēm (spriedumi, 2007. gada 25. aprīlis, WWF European Policy Programme/Padome, T‑264/04, EU:T:2007:114, 50. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 84. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2001. gada 6. decembris, Padome/Hautala, C‑353/99 P, EU:C:2001:661, 29. punkts).
119 Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā un atbilstoši šajā lēmumā Komisijas teiktajam tā ir izvērtējusi iespēju piešķirt prasītājai daļēju piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem. To turklāt apstiprina fakts, ka tā prasītājai ir piešķīrusi daļēju piekļuvi piektajam strīdīgajam dokumentam.
120 Turpinot Vispārējā tiesa uzskata, ka tāpat, kā Komisija rīkojusies saistībā ar piekto strīdīgo dokumentu, tai bija iespējams piešķirt daļēju piekļuvi pirmā strīdīgā dokumenta daļas “Legal framework” pirmajam teikumam, kā arī otrā strīdīgā dokumenta 1. pielikuma I punkta a) apakšpunkta “EU Legal Framework” pirmajam teikumam. Tie izrādās tikai aprakstoši fragmenti par attiecīgajām tiesību normām, bet tajos netiek pausta juridiska nostāja vai stratēģija, uz ko attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. un 2. punktā minētie izņēmumi.
121 Turpretim no strīdīgajiem dokumentiem, ko Komisija iesniegusi Vispārējā tiesā, neizriet, ka būtu bijis iespējams sniegt daļēju piekļuvi pārējiem dokumentiem, neatklājot ne tās dokumentu daļas, attiecībā uz kurām piekļuves atteikums bija pamatots, ne arī stratēģiskos mērķus, uz kuriem pamatojās diskusijas par ES un Turcijas paziņojumu īstenošanu, kas, balstoties uz Savienības pamudinājumu, jāveic Grieķijas Republikai un Turcijas Republikai.
122 Šajā ziņā Savienības tiesa jau ir atzinusi, ka šādā gadījumā atbildētājai iestādei, šajā lietā Komisijai, nav pienākuma apstrīdētajā aktā identificēt strīdīgo dokumentu sensitīvo saturu, kas varētu tikt atklāts izpaušanas ceļā, ja šāda rīcība nozīmētu tādas informācijas atklāšanu, kuras aizsardzība ir paredzēta apgalvotajā izņēmumā par sabiedrības interešu aizsardzību starptautisko attiecību jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 82. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 106. punkts).
123 Tas pats attiecas arī uz ceturto un astoto strīdīgo dokumentu, kā arī uz piektā strīdīgā dokumenta neizpausto daļu, kuru saturs nevarēja tikt izpausts daļēji, nekaitējot aizsardzībai, kas paredzēta attiecībā uz tiesvedību un juridiskiem atzinumiem.
124 Līdz ar to, ievērojot šī sprieduma 120. punktā paustā konstatējuma robežas, ceturtais pamats ir daļēji jāapmierina, bet pārējā daļā jānoraida.
Par trešo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pārkāpumu
125 Tā kā, pirmkārt, pirmā un otrā pamata, kā arī daļēja ceturtā pamata noraidīšana nozīmē, ka Komisija, izņemot attiecībā uz šī sprieduma 120. punktā minēto dokumentu daļām, bija tiesīga atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem, un, otrkārt, apsvērumi par ceturto pamatu ļauj arī pieņemt šīs regulas 4. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma piemērojamību, vairs nav jāizskata trešā pamata pamatotība par šo pēdējo izņēmumu.
126 Līdz ar to par trešo pamatu nav jālemj un:
– jāatceļ apstrīdētais lēmums, ciktāl Komisija ir atteikusies sniegt daļēju piekļuvi pirmā strīdīgā dokumenta daļas “Legal framework” pirmajam teikumam, kā arī otrā strīdīgā dokumenta 1. pielikuma I punkta a) apakšpunkta “EU Legal Framework” pirmajam teikumam;
– pārējā daļā prasība jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
127 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Taču saskaņā ar šī reglamenta 134. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
128 Tā kā prasītājai nolēmums ir tikai daļēji nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Komisijas 2016. gada 19. septembra Lēmumu C(2016) 6029 final, ciktāl tajā ir ietverts atteikums sniegt Access Info Europe daļēju piekļuvi Komisijas dokumenta ar atsauci Ares(2016) 2453347 daļas “Legal framework” pirmajam teikumam, kā arī Komisijas dokumenta ar atsauci Ares(2016) 2453181 1. pielikuma I punkta a) apakšpunkta “EU Legal Framework” pirmajam teikumam.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pelikánová | Nihoul | Svenningsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 7. februārī.
[Paraksti]