VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2020. gada 16. janvārī (*)

Valsts atbalsts – Ieguves rūpniecības nozare – Pasākums, ar ko, pirmkārt, ir samazinātas finansiālās garantijas raktuvju sanācijai un, otrkārt, raktuvju sanācijā ir ieguldīti valsts līdzekļi, nodrošinot paaugstinātu vides aizsardzības līmeni – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt – Atbalsta jēdziens – Priekšrocība – Valsts līdzekļu nodošana – Selektīvs raksturs – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība – Atbalsta summas aprēķins

Lietā T‑257/18

Iberpotash SA, Suria [Súria] (Spānija), ko pārstāv N. Niejahr un B. Hoorelbeke, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Luengo un D. Recchia, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2018/118 (2017. gada 31. augusts) par valsts atbalstu SA.35818 (2016/C) (ex 2015/NN) (ex 2012/CP), ko īstenojusi Spānija Iberpotash labā (OV 2018, L 28, 25. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: E. Butidžidžs [E. Buttigieg], kas pilda priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši B. Berke [B. Berke] (referents) un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 12. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Iberpotash SA ir saskaņā ar Spānijas tiesībām dibināta akciju sabiedrība, kurai pieder un kura izmanto divas kālija karbonāta raktuves, kas darbojas Katalonijā (Spānija), viena – Surias un otra – Saljentas [Sallent] un Balsareni [Balsareny] pašvaldībās (turpmāk tekstā kopā – “prasītājas raktuves”). Turklāt prasītājai pieder Vilafrunsas [Vilafruns] sāls atkritumu kalns (turpmāk tekstā – “Vilafrunsas atkritumu kalns”), kurā ieguves darbības tika izbeigtas 1973. gadā.

2        Prasītāja ir daudznacionāla Izraēlas uzņēmuma ICL Fertilities, kas ir pasaulē lielākais mēslošanas līdzekļu ražotājs, meitasuzņēmums. Tā iegādājās raktuves no Spānijas valsts ar pirkšanas un pārdošanas līgumu, kas 1998. gada 21. oktobrī tika noslēgts ar uzņēmumu Sociedad Estatal de Participaciones Industriales (SEPI), kas ir Spānijas valstij piederoša uzņēmumu grupa.

3        2006. gada 9. novembrī prasītāja saņēma vides atļauju kālija karbonāta ieguvei Surias raktuvē un finansiālā garantija šai raktuvei tika noteikta 773 682,28 EUR apmērā (2008. gadā šī summa tika palielināta līdz 828 013,24 EUR). 2008. gada 28. aprīlī prasītāja saņēma vides atļauju kālija karbonāta ieguvei Saljentas/Balsareni raktuvē, par ko finansiālā garantija tika noteikta 1 130 128 EUR apmērā. Šīs atļaujas ir Generalidad de Cataluña (Katalonijas autonomais apgabals, Spānija) pieņemti individuāli un konkrēti administratīvie lēmumi.

4        Ar 2011. gada 11. oktobra spriedumu Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa, Spānija) nosprieda, ka Saljentas/Balsareni raktuvju sanācijas plāns ir nepilnīgs un līdz ar to finansiālās garantijas apmērs saistībā ar šo plānu ir pārāk neliels. Šis spriedums tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija).

5        Šī sprieduma 3. punktā minēto finansiālo garantiju apmērs netika pārskatīts līdz 2015. gadam, kad Spānijas iestādes ierosināja ievērojami lielākas summas – 6 979 471,83 EUR Saljentas/Balsareni raktuvēm (spēkā tikai no brīža, kad to 2016. decembrī apstiprināja Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa)) un 6 160 872,35 EUR Surias raktuvēm.

6        2007. gada 17. decembrī Ministerio de Medio Ambiente (Vides ministrija, Spānija) un Agencia Catalana del Agua (Katalonijas Ūdens aģentūra, Spānija) parakstīja vienošanos, saskaņā ar kuru tās nolēma veikt agrākā Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanu. Pamatojoties uz šo vienošanos, Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanas darbi sākās 2008. gadā un turpinājās 18 mēnešus. Šos darbus pilnībā finansēja Ministerio de Hacienda (Finanšu ministrija, Spānija) un Katalonijas ūdens aģentūra.

 Atbilstošās valsts tiesību normas

7        Raktuvju izmantotāju pienākumi vides jomā saistībā ar raktuvēm, kas darbojas Spānijas Katalonijas autonomajā apgabalā, ir noteikti 1981. gada 24. decembra Ley 12/1981 por la que se establecen normas adicionales de protección de los espacios de especial interés natural afectados por actividades extractivas (Likums Nr. 12/1981, ar ko nosaka papildu noteikumus ieguves darbību skarto īpašas nozīmes dabas teritoriju aizsardzībai) (1982. gada 4. februāra BOE Nr. 30, 2874. lpp.; turpmāk tekstā – “Katalonijas likums Nr. 12/1981”), un ar 1994. gada 14. jūnija Decreto 202/1994 por el que se establecen los criterios para la determinación de las fianzas relativas a los programas de restauración de actividades extractivas (Dekrēts Nr. 202/1994, ar ko nosaka garantiju noteikšanas kritērijus saistībā ar sanācijas programmām raktuvju darbības jomā) (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 202/1994”).

8        Dekrēts Nr. 202/1994 tika aizstāts ar 2009. gada 12. jūnija Real Decreto 975/2009 sobre gestión de los residuos de las industrias extractivas y de protección y rehabilitación del espacio afectado por actividades de mineras (Karaļa dekrēts Nr. 975/2009 par atkritumu apsaimniekošanu raktuvēs un karjeros un par ieguves darbību skartās zemes aizsardzību un sanāciju) (2009. gada 13. jūnija BOE Nr. 143, 49948. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts Nr. 975/2009”), ar kuru ir transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/21/EK (2006. gada 15. marts) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu un par grozījumiem Direktīvā 2004/35/EK (OV 2006, L 102, 15. lpp.) un kurš kopš 2014. gada 1. maija ir piemērojams attiecībā uz raktuvēm, kuras tika izmantotas līdz 2008. gada 1. maijam, kā tas ir prasītājas raktuvju gadījumā.

9        Katalonijas likuma Nr. 12/1981 4. pantā ir noteikts, ka pieteikumā ieguves darbību atļaujas saņemšanai ir jāiekļauj sanācijas programma. Saskaņā ar Katalonijas likuma Nr. 12/1981 5. pantu sanācijas programmā ir jābūt noteiktiem pasākumiem ar mērķi novērst un kompensēt paredzēto ieguves darbību nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Tajā ir jāiekļauj sanācijas pasākumi, kas ir veicami dažādu izmantošanas posmu beigās, kā arī ieguves darbību noslēgumā.

10      Katalonijas likuma Nr. 12/1981 8. panta 1., 1.bis un 2. punktā ir paredzēts, ka sanācijas programmas piemērojamības nodrošināšanai raktuvju izmantotājam ir jāsniedz finansiālā garantija. Garantijas apmēru nosaka atkarībā sanācijas skartās teritorijas platības vai sanācijas kopējām izmaksām.

11      Katalonijas likuma Nr. 12/1981 9. pantā ir paredzēts, ka kompetentās iestādes var veikt sanācijas programmas piespiedu izpildi, ja raktuvju īpašnieks nevar vai atsakās to veikt. Piespiedu izpildes izmaksas sedz raktuvju izmantotājs, kuram kompetentās iestādes var noteikt naudassodu.

12      Dekrēta Nr. 202/1994 2. pantā ir noteikti papildu kritēriji finansiālās garantijas apmēra noteikšanai. Visi šie kritēriji ir saistīti ar pasākumu un sanācijas programmā iekļauto īpašo darbu izmaksām. Attiecībā uz raktuvēm, kuras neatrodas īpašas nozīmes dabas teritorijās, kā tas ir prasītājas raktuvju gadījumā, dekrēta 3. pantā ir paredzēts, ka saskaņā ar šī paša dekrēta 2. pantu noteiktais finansiālās garantijas apmērs tiek samazināts uz pusi.

13      Attiecībā uz raktuvēm, kas vairs nedarbojas, 1973. gada 21. jūlija Ley 22/1973 de Minas (Likums Nr. 22/1973 par raktuvēm) (1973. gada 24. jūlija BOE Nr. 176, 15056. lpp.; turpmāk tekstā – “Spānijas likums par raktuvēm”) 121. pantā ir paredzēts, ka raktuvju, kas vairs nedarbojas, īpašniekam ir jāievēro par raktuvju darbību atbildīgo iestāžu apstiprinātie sanācijas plāni.

 Administratīvā procedūra

14      2012. gada 30. novembrī Eiropas Komisija saņēma anonīmu sūdzību par to, ka Spānijas Karaliste ir īstenojusi vairākus iespējamus atbalsta pasākumus par labu prasītājai.

15      2013. gada 10. janvārī Komisija nosūtīja pirmo informācijas pieprasījumu. Spānijas Karaliste atbildēja 2013. gada 8. martā. Pārējie informācijas pieprasījumi tika nosūtīti 2013. gada 14. maijā un 2014. gada 16. janvārī un 26. martā un uz tiem Spānijas Karaliste atbildēja ar 2013. gada 13. jūnija, kā arī 2014. gada 14. februāra un 15. aprīļa vēstulēm.

16      2015. gada 30. janvārī Komisija sūdzības iesniedzējam nosūtīja provizorisku novērtējuma vēstuli, un tas 2015. gada 5. martā un 21. aprīlī iesniedza papildu informāciju. Turklāt 2015. gada 9. martā notika sanāksme, piedaloties sūdzības iesniedzējam, kurš 2015. gada 4. jūnijā iesniedza papildu informāciju.

17      2015. gada 9. jūnijā Komisija Spānijas Karalistei nosūtīja sūdzības iesniedzēja galīgo atbildi uz provizoriskā novērtējuma vēstuli, prasot iesniegt papildu informāciju. Spānijas Karaliste atbildēja 2015. gada 8. jūlijā. Pēc Spānijas Karalistes lūguma 2015. gada 31. jūlijā tai tika nosūtīta provizoriskā novērtējuma vēstules nekonfidenciālā versija.

18      2016. gada 26. janvārī Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru par diviem iespējamiem atbalsta pasākumiem, proti, par to, ka Spānijas Karaliste prasītājai ir piešķīrusi, pirmkārt, priekšrocību samazinātu garantijas maksu veidā un, otrkārt, atbalstu ieguldījumam Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanā. Šis lēmums ir publicēts Oficiālajā Vēstnesī (OV 2016, C 142, 18. lpp.). Komisija lūdza Spānijas iestādēm iesniegt piezīmes un papildu informāciju, ko tās iesniedza 2016. gada 28. novembrī.

19      Komisija saņēma ieinteresēto pušu un prasītājas piezīmes un tās nosūtīja Spānijas Karalistei, kas savas piezīmes iesniedza 2016. gada 27. jūlijā un 2017. gada 6. aprīlī.

 Apstrīdētais lēmums

20      2017. gada 31. augustā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2018/118 par valsts atbalstu SA.35818 (2016/C) (ex 2015/NN) (ex 2012/CP), ko īstenojusi Spānija Iberpotash labā (OV 2018, L 28, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurā atzina, ka divi konkrētie atbalsta pasākumi ir nesaderīgi ar iekšējo tirgu (1. panta 1. un 3. punkts), un uzdeva atbalstu atgūt (2. un 3. pants).

21      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:

“1. pants

1.      Valsts atbalsts par labu Iberpotash, kas izpaudās kā pārmērīgi maza garantiju maksa, kura izriet no pārmērīgi zema garantiju līmeņa attiecībā uz 2006.–2016. gadu un atbilst 1 864 622 EUR, ko Spānija nelikumīgi piešķīrusi, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu, ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu.

2.      Valsts atbalsts Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanai, kas atbilst3 902 461,30 EUR un ko Spānija ir nelikumīgi piešķīrusi, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu, par labu Iberpotash, ir saderīgs ar iekšējo tirgu 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

3.      Pārējā valsts atbalsta daļa Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanai, kas ir3 985 109,70 EUR un ko Spānija ir nelikumīgi piešķīrusi, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu, par labu Iberpotash, ir nesaderīga ar iekšējo tirgu.

2. pants

1.      Spānija atgūst no atbalsta saņēmēja 1. panta 1. un 3. punktā minēto atbalstu.

2.      Atgūstamajām summām pieskaita procentus, ko aprēķina, sākot no dienas, kad tās ir nodotas atbalsta saņēmēja rīcībā, līdz to faktiskai atgūšanai.

3.      Procentus aprēķina saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 V nodaļu un saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 271/2008, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 794/2004.

4.      Spānija visus 1. panta 1. un 3. punktā minētā atbalsta neizmaksātos maksājumus atceļ no dienas, kad pieņemts šis lēmums.

3. pants

1.      Lēmuma 1. panta 1. un 3. punktā minētā atbalsta atgūšana ir tūlītēja un faktiska.

2.      Spānija nodrošina šā lēmuma īstenošanu četros mēnešos no tā paziņošanas dienas.

[..]”

22      Apstrīdētajā lēmumā ir norādīti divi atbalsta pasākumi.

23      Pirmkārt, valsts atbalsts, kas izpaužas kā samazināti bankas maksājumi par samazinātām garantijām attiecībā uz 2006.–2016. gadu 1 864 622 EUR apmērā (turpmāk tekstā – “1. pasākums”).

24      Otrkārt, pasākums saistībā ar ieguldījumiem Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanā (turpmāk tekstā – “4. pasākums”), ko veido pirmām kārtām attiecībā uz summu 3 902 461,30 EUR apmērā ar iekšējo tirgu saderīgs pasākums LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo tas atbilst Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (2008/C 82/01) (OV 2008, C 82, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2008. gada pamatnostādnes”), un otrām kārtām ar iekšējo tirgu nesaderīgs pasākums, it īpaši attiecībā uz daļu, kura pārsniedz maksimālo atbalsta intensitāti ieguldījumu atbalstam, kas ļauj paaugstināt vides aizsardzības līmeni, 3 985 109,70 EUR apmērā.

25      Vērtējot valsts atbalsta esamību, saistībā ar “1. pasākumu”, it īpaši attiecībā uz priekšrocības esamību, Komisija apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā precizē, ka vispirms ir jāizvērtē, vai Spānijas iestāžu noteikto finansiālo garantiju līmenis bija zemāks par to, kāds bija prasīts spēkā esošajos noteikumos, ko Komisija analizē apstrīdētā lēmuma 56.–59. apsvērumā.

26      Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā Komisija atgādina, ka Katalonijas autonomais apgabals finansiālo garantiju apmēru noteica divos individuālos un konkrētos prasītājai adresētos lēmumos: pirmajā atļaujā, kas ir izsniegta 2006. gada 9. novembrī un pieļauj prasītājai veikt ieguves darbības Surias raktuvēs, finansiālās garantijas ir noteiktas 773 682,28 EUR apmērā (2008. gadā tās palielinot līdz 828 013,24 EUR); otrajā atļaujā, kas 2008. gada 28. aprīlī ir izsniegta attiecībā uz Saljentas/Balsareni raktuvēm, finansiālā garantija ir noteikta 1 130 128 EUR apmērā. Šīs summas tika pārskatītas 2015. gadā, kad Spānijas iestādes ierosināja noteikt ievērojami augstāku apmēru – 6 979 471,83 EUR attiecībā uz raktuvēm Saljentas/Balsareni (spēkā tikai no brīža, kad to 2016. decembrī apstiprināja Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa)) un 6 160 872,35 EUR attiecībā uz raktuvēm Suriā (spēkā no 2015. gada maija).

27      Attiecībā uz prasītājas sniegto finansiālo garantiju apmēru Komisija uzsver:

“(61)      [..] vispirms tas ir kompetento vides iestāžu pienākums – noteikt un apstiprināt finansiālo garantiju summas saskaņā ar valsts vai reģionāliem noteikumiem, kas piemērojami konkrētajā gadījumā. Lai gan Komisija ir atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka tiek pareizi transponēta un īstenota Ieguves atkritumu direktīva [2006/21], kas no 2014. gada 1. maija ir piemērojama [prasītājas] finansiālajām garantijām, šī direktīva atstāj dalībvalstīm būtisku rīcības brīvību, nosakot precīzo garantijas summu. Tādēļ Komisija neveica savu novērtējumu par finansiālo garantiju pareizo līmeni saskaņā ar Ieguves atkritumu direktīvu, bet ierobežoja savu novērtējumu, izvērtējot esošos pierādījumus par finansiālo garantiju nepietiekamību. Faktiski ir vairāki pierādījumi, ka finansiālo garantiju summa, ko valsts iestādes noteica 2006. un 2008. gadā, patiesībā bija mazāka par to, kas bija noteikta spēkā esošajos tiesību aktos.

(62)      Svarīgi ir tas, ka Katalonijas [Augstā] tiesa (Tribunal Superior de Justicia de Cataluña) 2011. gada 11. oktobrī nolēma, ka attiecībā uz [prasītājas] atkritumu kalnu Cogulló raktuvēs Balsareny/Sallent noteiktā finansiālā garantija, kuras apmērs ir 585 153 EUR, ir mazāka par nepieciešamo. Šajā spriedumā noteikts, ka garantijas summa neatbilst juridiskajiem un reglamentētajiem parametriem, kas noteikti valsts tiesību aktos, jo īpaši atsaucoties uz [Katalonijas] Likuma Nr. 12/1981 8. panta 2. punktu un Dekrētu Nr. 202/1994. [..] Apelācijas gaitā šis spriedums tika pilnībā atstāts spēkā ar Augstākās tiesas (Tribunal Supremo) 2014. gada 9. jūlija spriedumu. Visbeidzot, kā norāda Spānijas iestādes, Katalonijas [Augstā] tiesa savā 2016. gada 14. decembra nolēmumā apstiprināja, ka no jauna ierosinātā summa 6 979 471,83 EUR apmērā par visām Balsareny/Sallent raktuvēm kopā ir atbilstoša.

(63)      Ņemot vērā valsts tiesas spriedumu, ko 2011. gada 11. oktobrī pieņēma Katalonijas [Augstā] tiesa, kura autoritatīvi interpretēja attiecīgos valsts noteikumus, Komisija uzskata, ka ir pierādīts, ka sākotnējā finansiālo garantiju summa attiecībā uz [prasītājas] raktuvēm Balsareny/Sallent, kas 2006. gadā bija noteikta 1 130 128 EUR apmērā, bija būtiski nepietiekama. [..]

(64)      Lai gan par garantiju attiecībā uz raktuvēm Súria nav līdzīga tiesas nolēmuma, ir pārliecinoši pierādījumi par to, ka jebkāda tiesas procesa gadījumā šā garantijas apmēra acīmredzamas nepietiekamības konstatējums būtu tikpat lielā mērā iespējams. Sākotnējās garantijas summa 773 682,28 EUR apmērā (2008. gadā to palielinot līdz 828 013,24 EUR) attiecīgi raksturo to, ka raktuves Súria ir mazākas nekā Balsareny/Sallent, ņemot vērā uzkrāto atkritumu masu un atkritumu kalnu kopējo platību. Turklāt garantija attiecībā uz Súria tika ievērojami palielināta – līdz 6 160 872,35 EUR – vienlaikus ar palielinājumu attiecībā uz Balsareny/Sallent (t. i., tikai pēc tiesas rīkojuma un tā apstiprināšanas apelācijas tiesvedībā), turklāt pat proporcionāli lielākā apmērā (palielinot vairāk nekā septiņas reizes). Tāpēc, tā kā nav nekādu citu iemeslu, kas izskaidrotu garantiju summas atšķirību attiecībā uz Súria, no vienas puses, un attiecībā uz Balsareny/Sallent, no otras puses, arī garantiju summu attiecībā uz Súria var uzskatīt par nepietiekamu.

[..]

(66)      Papildus valsts tiesas autoritatīvajam secinājumam izmeklēšanas gaitā tika konstatēti arī vairāki citi pierādījumi, kas apstiprināja atzinumu, ka finansiālo garantiju sākotnējais līmenis bija pārmērīgi zems.

(67)      [..] Katalonijas parlamenta Vides komitejas 2013. gada 2. oktobra sanāksmes oficiāl[ajā]s stenogramm[ā]s [..] bija dokumentēti Katalonijas pašvaldības Vides departamenta ģenerāldirektores nepārprotami apgalvojumi, ka šīs garantijas ir acīmredzami nepietiekamas. [..] Pat ja parlamenta politiskās diskusijas stenogrammas nav uzskatāmas par būtisku pamatojumu summas palielināšanai un tādēļ tās ir jāvērtē piesardzīgi, lieluma kārtas un atšķirība no faktiskās summas apstiprina uz vietas izdarītos ekspertu secinājumus, kuros tika atzīts, ka 2006. un 2008. gadā noteiktās garantiju summas ir acīmredzami nepietiekamas.

(68)      Otrkārt, sūdzības iesniedzējs iesniedza 2012. gada augusta pētījumu, kuru tas bija pasūtījis vides ekspertiem ([turpmāk tekstā –] “ERF pētījums”). Šis pētījums ir ekspertu pārskats, kurā analizēta un apkopota plaša pieejamā informācija (juridiskā, akadēmiskā vai tirgus izpētē iegūtā) par attiecīgo tematu. ERF pētījumā analizēta esošā situācija attiecībā uz [prasītājas] raktuvju ietekmi uz vidi un paredzamajām nākotnes izmaiņām attiecībā uz atkritumu kalnos uzkrātā materiāla kopējo apjomu. Tajā secināts, ka šo atkritumu kalnu ietekme uz vidi ir būtiska un ir paredzama tās turpmāka palielināšanās nākotnē.

[..]

(72)      Pamatojoties uz minēto, ERF pētījumā atzīts, ka finansiālo garantiju summa, kas izriet no jaunajām likumdošanas prasībām karaļa Dekrētā Nr. 975/2009, noteikti nedrīkst būt mazāka par atjaunošanas pamatizmaksām 2012. gadā, kuru apmērs ir 71 miljons EUR abām raktuvēm kopā, un ka attiecīgā summa, ņemot vērā kopējās izmaksas nākotnē, būtu jānosaka aptuveni 100 miljonu EUR apmērā.

[..]

(75)      [Attiecībā uz prasītājas kritiku par to, ka ERF pētījums nevar būt pamatā garantiju summas aprēķināšanai,] Komisija atzīst, ka šis pētījums neatbilst attiecīgajiem Dekrēta Nr. 202/1994 noteikumiem un tā vietā tajā izmantoti nosacījumi, kas izklāstīti karaļa Dekrētā Nr. 975/2009, ar ko transponē Ieguves atkritumu direktīvu [2006/21], un kas attiecas uz gaidāmajām atjaunošanas izmaksām. Tomēr pētījuma rezultāti, kas raksturo aplēstās atjaunošanas izmaksas atsevišķām [prasītājas] raktuvēm, ir balstīti uz pareizu metodiku un pamatotiem pieņēmumiem, kā iepriekš minēts 68.–73. apsvērumā, un tādēļ tie patiešām ir būtiski, aprēķinot garantijas arī saskaņā ar Dekrētu Nr. 202/1994. To jo īpaši apliecina Dekrēta Nr. 202/1994 [2. panta 4. punkta] h) apakšpunkts, kurā dota atsauce uz jebkādu citu tādu konkrētu atjaunošanas pasākumu izmaksām, kas var būt nepieciešami, tādējādi neierobežojot aprēķinus ar pasākumiem, kas atsevišķi uzskaitīti 2. panta iepriekšējos punktos.”

28      Pamatojoties uz šiem faktiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 82. un 83. apsvērumā secināja, ka iegūtie pierādījumi un ekspertu iesniegtie ziņojumi apstiprina valsts tiesas apgalvojumu, ka sākotnējais finansiālo garantiju apmērs bija acīmredzami nepietiekams, lai nodrošinātu pienācīgu sanāciju, un tādējādi šīs summas faktiski bija zemākas par līmeni, kāds parasti tiek prasīts saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Līdz ar to prasītāja bija guvusi ekonomiskas priekšrocības, kuras izpaužas kā mazākas bankas maksas, kas katru gadu ir jāmaksā par šīm finansiālajām garantijām. Prasītāja esot ieguvusi selektīvu priekšrocību, kas izpaudās kā mazākas bankas maksas par mazāku garantiju summu salīdzinājumā ar citiem uzņēmējiem līdzīgā situācijā.

29      Attiecībā uz kritēriju par valsts līdzekļu izmantošanu Komisija norāda:

“(88)      Komisija atzīmē, ka šajā lietā analizējamās garantijas netiek vērtētas saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem kā maksas summa, kas, iespējams, ir zaudēta, ņemot vērā garantijas devēja (t. i., privātas bankas, nevis valsts) risku vai ietekmi uz to, bet gan kā valsts risks gadījumā, ja garantētā summa ir mazāka par videi radītā kaitējuma faktiskajām izmaksām un ja garantiju saņēmušais uzņēmums neapmaksā vai nevar apmaksāt visas atjaunošanas izmaksas.

[..]

(90)      [Prasītāja] nodrošināja finansiālo garantiju kā bankas garantiju, kas nav brīvi pieejama valstij. To var izmantot tikai pasākumiem, kas stingri definēti tiesību aktos, jo īpaši atkritumu izvešanas, teritorijas atjaunošanas un citu vides pasākumu finansēšanai, ja [prasītāja] neizpilda savus pienākumus vides jomā. Valsts nesaņem nekādu daļu no garantiju līdzekļiem un negūst nekādu citu finansiālu labumu, kas samazinātos, ja garantiju summa būtu mazāka. Turklāt valstij līdz šim nav nācies nekādā veidā izmantot šīs garantijas nevienam no iepriekš minētajiem nolūkiem. Tomēr, pat ja samazinātā garantijas summa līdz šim nav radījusi nekādu faktisku ietekmi uz valsts līdzekļiem, tas pats par sevi neizslēdz potenciālas ietekmes uz valsts līdzekļiem esamību, ko rada lielāks risks valstij, ka tai būs jātērē šie līdzekļi nākotnē.

(91)      Patiesi, ar konkrēta riska radīšanu, uzliekot papildu slogu valstij nākotnē, pietiek, lai rastos atbilstība valsts atbalsta jēdzienam saskaņā ar Līguma [par Eiropas Savienības darbību] 107. panta 1. punktu. Arī [Eiropas Savienības] Tiesa ir lēmusi, ka valsts atbalsta pasākuma saistībai ar valsts līdzekļiem un ietekmei uz tiem nav jābūt tiešai, lai izpildītu attiecīgo kritēriju.

(92)      Šādu finansiālo garantiju mērķis ir nodrošināt, ka raktuvju uzņēmumiem pietiek rezervēto līdzekļu, lai tie varētu segt atjaunošanas izmaksas nākotnē neatkarīgi no iespējamās finanšu situācijas (bieži vien visai tālā) nākotnē. Tādēļ ir pašsaprotams, ka gadījumā, ja garantiju summa ir ievērojami mazāka par gaidāmajām atjaunošanas izmaksām, rodas vismaz palielināts risks, ka valsts līdzekļi varētu tikt izmantoti nākotnē. Šis risks, ka valsts budžetam var rasties izdevumi, ir acīmredzami lielāks nekā gadījumos, kad garantētā summa tiek pareizi noteikta saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, pienācīgi ņemot vērā gaidāmās atjaunošanas izmaksas. Ja šie līdzekļi ir būtiski mazāki nekā nepieciešams, no valsts līdzekļiem gala rezultātā būs jāsedz lielāka minēto izmaksu daļa gadījumā, ja [prasītāja] kāda iemesla dēļ nevēlēsies vai nespēs to izdarīt. Turklāt, ja [prasītāja] nespēs apmaksāt atjaunošanas izmaksas nākotnē, iespēja, ka Spānijas iestādes varētu atsavināt [prasītājas] aktīvus, nevarēs radīt būtiskus papildu līdzekļus, jo vienīgie [prasītājas] (un visas ICL grupas) aktīvi Spānijā ir šīs kālija karbonāta ieguves iekārtas. Taču, tā kā kālija karbonāta raktuves būs slēgtas, šo aktīvu vērtība būs apšaubāma.

(93)      Tas, ka valstij var rasties pienākums iesaistīties ar saviem līdzekļiem gadījumā, ja [prasītāja] nevēlēsies vai nespēs veikt nepieciešamos atjaunošanas pasākumus attiecībā uz minētajiem atkritumu kalniem, ir pietiekami skaidri noteikts spēkā esošajos tiesību aktos.

(94)      Pirmkārt, saskaņā ar Likuma Nr. 39/2015 102. pantu valsts var veikt pasākumus tādas personas vietā, kura ir juridiski atbildīga par šo pasākumu veikšanu. Spānijai būtu i) jāpieprasa [prasītājai] veikt īpaši definētus pasākumus; ii) jāinformē [prasītāja], ka pretējā gadījumā administrācija veiks šos pasākumus pati, norādot, kas segs izmaksas; iii) jāīsteno šādi pasākumi; un iv) jāmēģina atgūt izmaksas no [prasītājas], un tas pēc definīcijas nebūs iespējams, ja Spānijai būs jāizpilda nepietiekama finansiāla garantija. Kaut arī šis lēmums oficiāli ir neobligāts, gadījumā, ja [prasītāja] neizpildīs savus pienākumus atjaunot iekārtu teritoriju, Spānijai nebūs citas iespējas kā vien apmaksāt visu šādu atjaunošanu, jo citādi Spānija neizpildītu pati savus pienākumus.

(95)      Otrkārt, kā norādīts 13. apsvērumā, Spānija tādējādi varētu neizpildīt pati savas saistības saskaņā ar Ieguves atkritumu direktīvu un Ūdens pamatdirektīvu. Tādēļ, ja [prasītāja] pamestu savas iekārtas pēc minerālu resursu izsmelšanas un neatjaunotu ražotņu teritoriju, ņemot vērā nepietiekamo garantiju, vienīgais veids, kā Spānija varētu izpildīt savas saistības saskaņā ar minētajām direktīvām un, iespējams, izvairīties no Eiropas Savienības Tiesas noteiktiem naudassoda maksājumiem par katru dienu, būtu pašai apmaksāt sāls kalnu aizvākšanu vai citu līdzvērtīgu sanāciju.

(96)      Treškārt, kā noteikts Spānijas 2006. gada 18. jūlija Likumā Nr. 27/2006, Spānijas iestādes var būt spiestas izpildīt savas saistības, kas izriet no spēkā esošajiem tiesību aktiem vides jomā. Jebkura nevalstiskā organizācija, kas atbilst Likumā Nr. 27/2006 noteiktajiem kritērijiem, gadījumā, ja notiek pārkāpums vides jomā, kas minēts Likuma Nr. 27/2006 18. panta 1. punktā (tostarp, piem., pārkāpums saistībā ar pienākumiem ūdens aizsardzības jomā), var vērsties tiesā, lai piespiestu administrāciju izpildīt tās saistības vides jomā.

[..]

(98)      Visbeidzot, Spānijas iestādes pašas norāda, ka saskaņā ar [Katalonijas] Likuma Nr. 12/1981 9. pantu gadījumā, ja uzņēmējs neizpilda savus pienākumus, [Katalonijas autonomais apgabals] var veikt šos pasākumus piespiedu kārtā uz minētā uzņēmēja rēķina. Tās norāda, ka praksē administrācija īsteno attiecīgus pasākumus, kurus pēc tam finansē no finansiālās garantijas līdzekļiem vai, ja ar šo garantiju nepietiek, no līdzekļiem, ko iegūst, pārdodot uzņēmēja aktīvus. Tādējādi, ja finansiālā garantija ir ievērojami mazāka par nepieciešamo summu, valsts administrācija uzņemas risku, ka uzņēmēja aktīvi var nebūt pietiekami, lai finansētu attiecīgi īstenotos pasākumus. Tas apliecina, ka pārāk maza finansiālā garantija palielina risku, ka administrācijas veiktie atjaunošanas pasākumi netiks pietiekamā mērā segti no uzņēmēja aktīviem (jo īpaši gadījumā, ja šim uzņēmējam nebūs nekādas citas darbības Spānijā, kā tas ir arī gadījumā ar [prasītāju]) un būs jāapmaksā no valsts līdzekļiem.

(99)      Līdz ar to, nosakot garantiju līmeni, kas ir ievērojami zemāks par likumā noteikto, valsts tiek pakļauta konkrētam riskam, ka radīsies papildu slogs valsts līdzekļiem. Palielinātais risks, ka radīsies papildu slogs valstij, tādēļ ir pietiekami konkrēts, lai radītu vismaz potenciālu ietekmi uz valsts līdzekļiem, ko izraisa pārmērīgi zems finansiālo garantiju līmenis.”

30      Attiecībā uz konkurences izkropļojuma esamību un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm Komisija uzskata, ka:

“(102)      [..] samazinātās [prasītājas] izmaksas, kuras nodrošina finansiālo garantiju līmenis, kas ir zemāks par to, kāds noteikts attiecīgajos tiesību aktos, var izkropļot konkurenci tirgos, kur darbojas [prasītāja] – galvenokārt kālija karbonāta un sāls tirgos. Kā paskaidrots tālāk (sk. 110. apsvērumu un tālākos apsvērumus), līdz ar to šis izmaksu samazinājums, kuru apmērs attiecīgajā laikposmā bija aptuveni 1,8 miljoni [euro], pretēji Spānijas iestāžu apgalvojumiem, nebija nenozīmīgs.

(103)      Arī tas, ka [prasītāja] ir vienīgais kālija karbonāta ražotājs Spānijā, neizslēdz iespējamo konkurences kropļošanu, jo attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus noteikti ir plašāks par Spānijas valsts tirgu.

[..]

(106)      Kā norādīts iepriekš, kālija karbonāta un sāls tirgi noteikti ir pārrobežu tirgi un 50 % [prasītājas] produkcijas tiek eksportēti uz citām Eiropas valstīm. Tādēļ finansiālo garantiju samazināts līmenis spēj ietekmēt tirdzniecību starp ES dalībvalstīm.”

31      Jautājumā par atbalsta apmēra noteikšanu Komisija uzskata, ka:

“(109)      Lai noteiktu atbalsta faktisko summu, vispirms ir jānosaka vismaz aptuvena “pareizā” finansiālo garantiju summa saskaņā ar attiecīgajā laikposmā spēkā esošajiem tiesību aktiem. Pēc tam atbalsta summa atbilstu starpībai starp paredzamo bankas maksas summu, kas [prasītājai] būtu jāmaksā atbilstoši pareizi noteiktai garantijas summai, un faktisko bankas maksas summu, ko šis uzņēmums maksāja.

[..]

(111)      Tā kā Spānijas iestādes apgalvo, ka Katalonijas [Augstā] tiesa 2016. gada decembrī atzina, ka palielinātā summa 6 979 471,83 EUR apmērā attiecībā uz Balsareny/Sallent raktuvēm atbilst spēkā esošajiem tiesību aktiem, Komisija uzskata, ka pašlaik šo garantiju “pareizā” summa attiecībā uz Balsareny/Sallent atbilst patlaban piemērojamai summai, ko apstiprinājusi tiesa.

(112)      Turklāt Komisija pēc analoģijas (sk. arī 64. apsvērumu iepriekš) uzskata, ka palielinātā summa 6 160 872,35 EUR apmērā attiecībā uz garantiju Suria, ko piemēro no 2015. gada, arī ir atzīstama par atbilstošu spēkā esošajiem tiesību aktiem. Pat ja nav autoritatīva tiesas slēdziena par šo ražotni, palielinātā garantijas summa attiecībā uz mazākām raktuvēm Suria faktiski ir gandrīz salīdzināma ar apstiprināto summu attiecībā uz Balsareny/Sallent. Tas apliecina, ka šo summu var atzīt par pietiekamu un atbilstošu spēkā esošajiem tiesību aktiem.

[..]

(123)      [..] kopējā atbalsta summa, kas piešķirta [prasītājai] kā mazāka bankas maksa par samazinātu garantiju līmeni attiecībā uz visu 2006.–2016. gada laikposmu, ir 1 864 622 EUR.”

32      Novērtējot valsts atbalsta esamību saistībā ar 4. pasākumu, Komisija precizē, it īpaši attiecībā uz priekšrocības esamību, šādi:

“(125)      Spānijas Vides ministrija un [Katalonijas autonomais apgabals] 2007. gada 17. decembrī parakstīja vienošanos, kurā tās vienojās sadarboties un dalīt izmaksas attiecībā uz projektu, kura mērķis bija pārsegt Vilafruns atkritumu kalnu un tādējādi samazināt tā negatīvo ietekmi uz vidi. [..] Kopējās ieguldījumu izmaksas bija 7 887 571 EUR, un tās pilnībā sedza valsts iestādes saskaņā ar 2007. gada vienošanos.

[..]

(131)      [Prasītājas pienākums apsaimniekot atkritumus, kas ir radušies Vilafruns atkritumu kalnā,] noteikts Spānijas 1993. gada 15. jūlija Likumā Nr. 6/1993 par atkritumu apsaimniekošanu un arī karaļa 2001. gada 20. jūlija Dekrētā ar likuma spēku Nr. 1/2001, ar ko groza Spānijas Ūdenssaimniecības likumu. Trešā persona apgalvo – tas, ka Vilafruns raktuves vairs netika izmantotas laikā, kad tās iegādājās [prasītāja], nav būtiski, jo jebkuram ieguves koncesijas īpašniekam ir jāapsaimnieko visi ieguves atkritumi kopumā, t.i., arī tie atkritumi, kas radīti pirms tam, kad šis īpašnieks iegādājās koncesiju.

[..]

(138)      Komisija uzskata, ka neatkarīgi no [prasītājas] pienākumu apmēra attiecībā pret Vilafruns nav iespējams, ka valsts ieguldījumi 7,9 miljonu [euro] apmērā, kas nodrošināja ievērojami labāku vides aizsardzību un principā līdzinājās šo raktuvju teritorijas atjaunošanai, neradot nekādas ieguldījumu izmaksas [prasītājai], patiesi neradīja nekādas ekonomiskas priekšrocības [prasītājai]. Atkritumu kalna pārseguma uzstādīšanas mērķis bija būtiski samazināt piesārņojumu, ko izraisa noplūdes no Vilafruns [atkritumu] kalna. Citi pasākumi (bez atbalsta piesaistes) nebūtu nodrošinājuši tik labu un ilgtspējīgu aizsardzību un radītu [prasītājai] risku, ka būs jāsedz piesārņojuma radītās izmaksas (kā apliecina 2014. gada 18. decembra un 2015. gada 25. februāra spriedumi krimināllietās saistībā ar citām raktuvēm – sk. sākšanas lēmuma 27. un 94. apsvērumu). Tāpēc no valsts līdzekļiem apmaksātas iekārtas izbūve ļāva [prasītājai] labāk novērst piesārņojumu, samazināt vides riskus nākotnē un nodrošināt atkritumu kalna ilgtspējīgu atjaunošanu (līdzīgi kā tika atjaunoti citi sāls atkritumu kalni Francijā un Vācijā, kā iepriekš paskaidrots 26. un 32. apsvērumā). Gala rezultātā [prasītājai] būtu obligāti jānodrošina Vilafruns atkritumu kalna pienācīga atjaunošana.

(139)      Visbeidzot, Komisija uzskata, ka šis pasākums ir selektīvs, jo ir īpaši paredzēts valsts finansējuma saņemšanai, lai varētu pārsegt Vilafruns atkritumu kalnu, kas atrodas [prasītājas] īpašumā.

[..]

(148)      Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka 4. pasākums ir valsts atbalsts, kura apmērs ir 7 887 571 EUR, un tādēļ tā izvērtēs šā pasākuma likumību un saderību ar iekšējo tirgu.”

33      Analizējot atbalsta saderīgumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 152. apsvērumā precizēja, ka 1. pasākums ir atbalsts prasītājas darbībai, jo tādējādi ir pieļauts, ka izmaksas saistībā ar garantijas maksu bija mazākas nekā tās, kas parasti tiktu piemērotas laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam, un tas neesot saderīgi ar iekšējo tirgu, jo Komisija nav atradusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu šī atbalsta, kas ir piešķirts bez nekāda acīmredzama kopīgu interešu mērķa, iespējamo saderīgumu.

34      Turpretī attiecībā uz 4. pasākumu Komisija apstrīdētā lēmuma 156.–164. apsvērumā norādīja, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana ir saderīgs atbalsts, pamatojoties uz 2008. gada pamatnostādņu 3.1.1. punktu par atbalstu uzņēmumiem, kas pārsniedz ar Eiropas Savienības standartiem noteikto vides aizsardzības līmeni vai arī palielina šo līmeni, ja nav Savienības standartu.

35      Komisija būtībā uzskatīja, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana ļāva prasītājai paaugstināt vides aizsardzības līmeni, kas izriet no tās darbības, nepastāvot Savienības standartiem. Turklāt Komisija, pirmkārt, aprēķināja kopējās attiecināmās izmaksas 7 804 922,60 EUR apmērā, otrkārt, noteica prasītājai, kā lielam uzņēmumam, piešķirtā atbalsta maksimāli pieļaujamo intensitāti, kas atbilst 50 % no attiecināmajām izmaksām, un, treškārt, noteica kopējo nesaderīgā atbalsta atlikumu 3 985 109,70 EUR apmērā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

36      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 24. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

37      Komisija savu iebildumu rakstu iesniedza 2018. gada 23. jūlijā.

38      Prasītāja repliku iesniedza 2018. gada 27. septembrī. Komisija atbildi uz repliku iesniedza 2018. gada 12. novembrī.

39      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir atzīts, ka 1. pasākums ir valsts atbalsts un ir uzdots to atgūt;

–        pakārtoti – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir noteikts nelikumīgā, bet saderīgā atbalsta apmērs un 4. pasākuma ietvaros atgūstamā nelikumīgā atbalsta apmērs;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

41      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus. Pirmais attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai kļūdaini secinot, ka 1. pasākums ietver valsts līdzekļu nodošanu. Otrais attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai kļūdaini secinot, ka ar 1. pasākumu ir piešķirta priekšrocība, vai – pakārtoti, Komisijai nepierādot, ka finansiālo garantiju sākotnējās summas ir bijušas pārāk nelielas. Trešais attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu. Ceturtais attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai uzskatot, ka ar 4. pasākumu ir piešķirta selektīva priekšrocība. Piektais pakārtoti izvirzītais pamats attiecas uz Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 16. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai pareizi nenosakot no 4. pasākuma izrietošā iespējamā atbalsta apmēru.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai kļūdaini secinot, ka 1. pasākums ietver valsts līdzekļu nodošanu

42      Prasītāja apgalvo, ka 1. pasākums neatbilst kritērijam par valsts līdzekļu nodošanu, jo tā rezultātā nav radies nekāds valsts budžeta samazinājums.

43      Pirmkārt, finansiālās garantijas, kas prasītājai bija jāsniedz attiecībā uz raktuvju sanāciju, neesot piešķīrusi valsts, bet gan privātas bankas, kurām prasītājai būtu jāmaksā garantijas maksa, ja šos līdzekļus būtu bijis jāizmanto. No tā izrietot, ka valsts nav zaudējusi ieņēmumus tādēļ, ka garantijas it kā esot noteiktas mazākā apmērā par prasīto, un šajā gadījumā nepastāvot pietiekami tieša saikne starp piešķirto priekšrocību un valsts budžeta samazinājumu.

44      Otrkārt, prasītāja uzskata, ka nav pastāvējis pietiekami konkrēts ekonomiskais risks valsts budžetam. Tāds būtu bijis tikai tad, ja izrādītos, ka sanācijas izmaksas nav atgūstamas no prasītājas. Šāds iespējams valsts pienākums daļēji segt izmaksas, kā arī iespējamo slogu, kas no tā izrietētu valsts budžetam, tādējādi esot pārāk attālinātas un hipotētiskas. Prasītāja uzskata, ka šajā lietā nevar piemērot principus valsts garantiju jomā. Pirmām kārtām ar tiem saistītie Komisijas argumenti esot nepieņemami, jo tā neesot uz tiem atsaukusies apstrīdētajā lēmumā, un otrām kārtām analoģija ar šiem principiem esot kļūdaina. Pirmkārt, gadījumā, kad tiek sniegtas valsts garantijas, tiekot nodoti valsts līdzekļi, jo valsts atsakās no ieņēmumu daļas, pieņemot mazāku garantijas maksu, nekā prasītu privāts galvotājs. Turpretī šajā lietā prasītājas maksātā garantijas maksa esot bijusi atbilstoša tirgum. Otrkārt, valsts garantijas gadījumā labuma guvēja priekšrocība esot skaidra, jo maksa, ko tas maksā par valsts garantiju, ir mazāka nekā par līdzīgu bankas piešķirtu garantiju un tā maksātspēja paaugstinās, kā rezultātā tas maksā mazākus procentus. Šajā lietā neesot izpildīts neviens no šiem diviem nosacījumiem. Treškārt, ar valsts garantijām valsts apņemas trešajai personai samaksāt garantēto summu, ja garantijas ņēmējs nepilda pienākumu atmaksāt garantēto aizdevumu, bet šajā lietā valsts neesot uzņēmusies saistības veikt jebkādus maksājumus gadījumā, ja garantija būtu nepietiekama. No tā izrietot, ka judikatūra valsts garantiju jomā šajā lietā nav piemērojama.

45      Saskaņā ar piemērojamo judikatūru šāds hipotētisks sloga valsts budžetam risks varētu rasties tikai tad, ja valsts ir viens no grūtībās nonākuša uzņēmuma galvenajiem kreditoriem un ja uzņēmums ir maksātnespējīgs. Šajā lietā prasītāja varot garantēt savu saistību izpildīšanu, jo tā ir daļa no daudznacionālas uzņēmumu grupas (ne tikai grupas Spānijā), kuras rīcībā ir ievērojami aktīvi, kas nezaudētu vērtību pēc kālija karbonāta raktuvju slēgšanas, un kura jau iepriekš ir parādījusi, ka tās finansiālais stāvoklis ļauj tai apmaksāt visus prasītos sanācijas pasākumus neatkarīgi no noteiktā garantiju apmēra. Tā kā uzņēmuma atbildība vides jomā skar arī grupas kontrolējošās sabiedrības, tad risks, ka valstij būtu jāatbild prasītājas iespējamas maksātnespējas gadījumā, neesot pietiekami konkrēts. Saskaņā ar judikatūru (spriedums, 1998. gada 1. decembris, Ecotrade, C‑200/97, EU:C:1998:579) esot jāpastāv īpašiem apstākļiem, kuru rezultātā valsts līdzekļu samazināšanās kļūst vairāk nekā iespējama, un nepietiekot tikai ar pavisam minimālu vai hipotētisku risku, lai secinātu, ka tiek nodoti valsts līdzekļi.

46      Treškārt, prasītāja skaidro, ka, tā kā saskaņā gan ar valsts, gan Savienības tiesību aktiem finansiālās garantijas var izmantot tikai pēc ieguves darbības izbeigšanas un izmantošanas laikā garantijas summa ir periodiski pielāgojama atkarībā no vajadzīgajiem sanācijas darbiem, šo garantiju summa neesot vis nemainīga, bet laika gaitā mainoties. Tāpēc risks valsts budžetam rodoties tikai pēc tam, kad raktuvju izmantošana ir beigusies. Šajā lietā, tā kā finansiālo garantiju summa tika paaugstināta līdz atbilstošam līmenim – 2015. gadā par Surias raktuvēm un 2016. gadā par Saljentas/Balsareni raktuvēm – pirms ieguves darbības beigām, tas nozīmējot, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Spānijas valstij nevienā brīdī neesot bijis ekonomisks risks. Prasītāja precizē arī atbildē Komisijai pirmām kārtām, ka neatkarīgi no kālija karbonāta raktuvēm, tai Spānijā pieder citi nozīmīgi aktīvi, ko valsts varētu izmantot, lai izpildītu pienākumu apmaksāt obligātos sanācijas pasākumus, un otrām kārtām, ka Spānijas tiesiskajā regulējumā ir atļauts uzņēmuma pārvaldniekiem un vadītājiem uzdot veikt pasākumus, lai nodrošinātu pienākumu izpildi vides jomā.

47      Ceturtkārt, prasītāja atsaucas uz iepriekšēju Komisijas lēmumu (Komisijas Paziņojums, SNIACE; Valsts atbalsts C 68/97 (NN 118/97) Spānija, OV 1998, C 49, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “SNIACE lēmums”) lietā, kura esot līdzīga izskatāmajai lietai. Šajā lietā vides aizsardzības pienākumu neizpilde neesot uzskatīta par tādu, kas ietver valsts līdzekļu nodošanu un tādējādi – par valsts atbalstu.

48      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

49      Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

50      Tāpat ir jāatgādina, ka, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām, pirmkārt, jābūt piešķirtām tieši vai netieši no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (skat. spriedumu, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Šie divi nosacījumi ir atsevišķi un kumulatīvi (skat. spriedumu, 2015. gada 30. jūnijs, Nīderlande u.c./Komisija, T‑186/13, T‑190/13 un T‑193/13, nav publicēts, EU:T:2015:447, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Attiecībā uz valsts līdzekļu izmantošanas nosacījumu no judikatūras izriet, ka visos gadījumos nav jāpierāda, ka ir notikusi valsts līdzekļu nodošana, lai vienam vai vairākiem uzņēmumiem piešķirtu priekšrocību varētu uzskatīt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi tostarp par atbalstu tiek uzskatīti iejaukšanās pasākumi, kuri dažādā veidā atvieglo slogu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kuriem, kaut arī tie nav subsīdijas šī jēdziena šaurā izpratnē, tomēr ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas (skat. spriedumu, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 100. un 101. punkts un tajos minētā judikatūra).

52      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 107. panta 1. punkts definē valsts iejaukšanās pasākumus atkarībā no to sekām (skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 77. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 102. punkts).

53      Tādējādi valsts iejaukšanās pasākums, kas vienlaikus uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tas piemērojams, var radīt labvēlīgāku situāciju nekā citiem un radīt pietiekami konkrētu risku nākotnē izraisīt papildu izmaksas valstij, ir tāds, ko var nākties finansēt no valsts līdzekļiem (skat. spriedumu, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka priekšrocības, kas piešķirtas valsts garantijas formā, var nozīmēt papildu izmaksas valstij (spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 107. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1998. gada 1. decembris, Ecotrade, C‑200/97, EU:C:1998:579, 43. punkts, un 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 39.–42. punkts).

55      Papildus tam no judikatūras izriet, ka, tā kā no ekonomikas viedokļa tirgus apstākļu modifikācija, kas noteiktiem uzņēmumiem rada netieši piešķirtu priekšrocību, izriet no tā, ka valsts pārvalde zaudē līdzekļus, pat autonoma investoru lēmuma iestarpināšana nevar novērst pastāvošo saikni starp minēto līdzekļu zaudējumu un priekšrocību, kuru gūst attiecīgie uzņēmumi (spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 108. punkts).

56      Līdz ar to, lai konstatētu valsts atbalsta esamību, Komisijai ir jākonstatē pietiekami cieša saikne starp saņēmējam piešķirto priekšrocību, no vienas puses, un valsts budžeta samazinājumu vai pat pietiekami konkrētu ekonomisku risku attiecībā uz izmaksām, kas jāsedz no šī budžeta, no otras puses (spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 109. punkts).

57      Šajā lietā, runājot, pirmkārt, par 1. pasākuma attiecināmību uz valsti, no apstrīdētā lēmuma 60. apsvēruma izriet un starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka finansiālo garantiju apmēru, kas prasītājai ir jāmaksā, Katalonijas autonomais apgabals noteica divos atsevišķos administratīvajos lēmumos, proti, atļaujās, kuras prasītājai izsniegtas 2006. gada 9. novembrī un 2008. gada 28. aprīlī attiecīgi Surias un Saljentas/Balsareni raktuvju izmantošanai.

58      Otrkārt, attiecībā uz kritēriju par valsts līdzekļiem Komisija apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā saistībā ar 1. pasākumu atzina, ka attiecīgās finansiālās garantijas netika vērtētas saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem kā maksas summa, kas, iespējams, ir zaudēta, ņemot vērā garantijas devēja (t. i., privātas bankas, nevis valsts) risku vai ietekmi uz to, bet gan kā valsts risks gadījumā, ja garantētā summa ir mazāka par videi radītā kaitējuma faktiskajām izmaksām un ja garantiju saņēmušais uzņēmums nesegtu vai nevarētu segt visas sanācijas izmaksas. Apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā Komisija atkārto, ka pastāv konkrēts risks, ka valsts līdzekļi, iespējams, tiks skarti sakarā ar paaugstinātu risku, ka valstij nākotnē būtu jāizmanto tās līdzekļi. Turklāt minētā lēmuma 91. apsvērumā tā pauž uzskatu, ka ar konkrēta riska radīšanu, kas izraisot papildu slogu valsts līdzekļiem nākotnē, ir pietiekami, lai uz to varētu attiekties valsts atbalsta jēdziens, un šī kritērija izpildīšanai nav obligāti, lai atbalsta ciešā saikne un ietekme uz valsts līdzekļiem būtu tiešas.

59      Apstrīdētā lēmuma 92.–99. apsvērumā Komisija precizē, ka paaugstinātais risks, ka nākotnē varētu tikt skarti valsts līdzekļi, izriet no garantiju apmēra, kas ir acīmredzami zemāks par paredzētajām eventuālajām sanācijas izmaksām, jo gadījumā, ja prasītāja negribētu vai nevarētu šo sanāciju apmaksāt, ar valsts līdzekļiem būtu jāsedz lielāka šo izmaksu daļa, tāpēc ka gadījumā, ja prasītāja negribētu vai nevarētu veikt nepieciešamos pasākumus, valsts pienākums pašai rīkoties ir noteikts piemērojamajos valsts un Savienības tiesību aktos. No tā Komisija secina, ka, nosakot garantiju līmeni, kas ir ievērojami zemāks par to, kas ir nepieciešams atbilstoši tiesiskajam regulējumam, valsts tiek pakļauta riskam, ka radīsies papildu slogs valsts līdzekļiem. Tādējādi paaugstinātais risks esot pietiekami konkrēts, lai radītu vismaz potenciālu ietekmi uz valsts līdzekļiem. Komisija turklāt uzsver, ka prasītājas aktīvi, ko valsts varētu konfiscēt piespiedu izpildes gadījumā, varētu izrādīties nepietiekami.

60      Pirmkārt, prasītāja neapstrīd, ka Katalonijas autonomā apgabala administratīvajos lēmumos noteiktais finansiālo garantiju apmērs ir pārāk neliels. Ir tiesa, ka prasītāja otrā pamata ietvaros apstrīd novērtējuma metodi un pierādījumus, uz kuriem Komisija pamatojās, lai secinātu, ka šo garantiju apmērs faktiski ir pārāk neliels un tādējādi prasītājai ir piešķirta ekonomiska priekšrocība. Tomēr tā neapgalvo, ka Katalonijas autonomā apgabala administratīvajos lēmumos sākotnēji noteiktais garantiju apmērs ir bijis pareizs un pietiekams.

61      Otrkārt, ir jākonstatē, ka Spānijas valstij bija pienākums rīkoties prasītājas vietā gadījumā, ja netiktu ievēroti vides aizsardzības pienākumi, kas ir saistoši uzņēmumiem, kuri veic izrakteņu ieguves darbību, kā tas ir skaidri uzsvērts apstrīdētā lēmuma 93.–98. apsvērumā. Proti, pirmām kārtām saskaņā ar valsts tiesībām, it īpaši 2006. gada 18. jūlija Ley 27/2006 por la que se regulan los derechos de acceso a la información, de Participación pública y de acceso a la justicia en materia de medio ambiente (incorpora las Directivas 2003/4/CE y 2003/35/CE) (Likums Nr. 27/2006, ar ko regulē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības līdzdalību un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Direktīvu 2003/4/EK un 2003/35/EK transponēšana) (2006. gada 19. jūlija BOE Nr. 171, 27109. lpp.), iestādēm var būt pienākums izpildīt savas saistības, kas izriet no vides tiesību aktiem. Turklāt saskaņā ar 2015. gada 1. oktobra Ley 39/2015 del Procedimiento Administrativo Común de las Administraciones Públicas (Likums Nr. 39/2015 par valsts pārvaldes iestāžu kopējo administratīvo procesu) (2015. gada 2. oktobra BOE Nr. 236, 89343. lpp.) 102. pantu valsts var veikt izpildes pasākumus tā subjekta vietā, kuram ir juridisks pienākums šos pasākumus veikt. Otrām kārtām saskaņā ar Savienības tiesībām un it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV 2004, L 143, 156. lpp.) 6. panta 3. punktu, ja operators, kuram ir jāveic situācijas izlabošanas pasākumi saistībā ar videi nodarītu kaitējumu, savus pienākumus nepilda, kompetentā iestāde kā pēdējā instance šos pasākumus var veikt pati. Turklāt, ja valsts nerīkotos uzņēmumu vietā gadījumā, ja tie nepilda savus pienākumus vides aizsardzības jomā, tā varētu nebūt izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Direktīvai 2006/21 un riskētu ar to, ka pret šo valsti tiek vērsta pārkāpuma procedūra un tai var tikt uzlikta sodanauda līdz minēto pienākumu izpildei.

62      Treškārt, mērķis Direktīvas 2006/21 14. pantā paredzētajam likumiskajam pienākumam pieprasīt uzņēmumiem, kas izmanto raktuves, sniegt garantiju par šo raktuvju sanāciju un segt raktuvju izmantošanas iespējamo kaitējumu videi, kura apmērs ir aprēķināms, pamatojoties uz šīs pašas tiesību normas 2. punktā minētajiem elementiem, ir nodrošināt, lai kalnrūpniecības sabiedrībām būtu pietiekami līdzekļi raktuvju sanācijas turpmāko izmaksu segšanai, neatkarīgi no šo sabiedrību finansiālās situācija nākotnē un it īpaši izvairīties no tā, ka valstij būtu jāiesaistās, lai to vietā segtu šīs izmaksas.

63      Ņemot vērā valsts pienākumu rīkoties tāda uzņēmuma vietā, kuram saskaņā ar tiesību aktiem ir jāveic no raktuvju izmantošanas izrietošie nepieciešamie sanācijas pasākumi, šim uzņēmumam noteikto garantiju apmēram var būt ietekme uz valsts līdzekļiem, jo pārāk zema garantiju apmēra gadījumā kvantitatīvi palielinās valsts iesaistīšanās uzņēmuma vietā ekonomiskais risks, it īpaši, ja šim uzņēmumam iestājas maksātnespēja.

64      Ceturtkārt, no šī sprieduma 53. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka valsts līdzekļus var uzskatīt par apgrūtinātiem arī tad, ja ir pierādīts “pietiekami konkrēts risks”, ka nākotnē valstij radīsies papildu slogs.

65      Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka risks, ka būs jāizmanto valsts līdzekļi, izskatāmajā lietā nav pietiekami konkrēts, jo prasītājas finansiālais stāvoklis tai ļauj segt iespējamo kaitējumu videi no tās raktuvju izmantošanas. Šajā jautājumā atbildot Vispārējai tiesai procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, prasītāja iesniedza aktīvu sarakstu (materiālais nekustamais īpašums), kuri bija tās rīcībā 2012.–2016. gadā, arī uzņēmumu grupas, kam tā pieder, līmenī, kā arī daļu no saviem gada pārskatiem saistībā ar minētajiem aktīviem. Tiesas sēdē Komisija vērsa uzmanību uz apstākli, ka prasītājas iesniegtajos dokumentos nebija informācijas par sabiedrības pasīviem un parādiem un tajos bija parādīti aktīvi, kas tai un tās grupai piederēja tikai no 2012. līdz 2015.–2017. gadam, un ka tā nav iesniegusi datus par attiecināmo 2006.–2012. gada laikposmu.

66      Ir jākonstatē, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi, lai parādītu, ka tās finansiālais stāvoklis ļauj segt iespējamos zaudējumus videi no tās raktuvju izmantošanas, ir daļēji un neļauj droši secināt, ka iespējamo vides risku iestāšanās brīdī tās finansiālais stāvoklis ļautu tos segt.

67      Katrā ziņā, pieņemot, ka prasītājas finansiālais stāvoklis ir pietiekams, tādējādi samazinot risku, ka valstij būs jārīkojas, tomēr ir jāatzīst, ka, ņemot vērā sabiedrības finansiālās situācijas iespējamās izmaiņas jebkurā brīdī atkarībā no dažādiem ekonomiskiem apdraudējumiem un, tā kā pienākums sniegt finansiālu garantiju principā ir vērsts uz to, lai līdzekļi būtu vienmēr pieejami, neatkarīgi no tā uzņēmuma finansiālā stāvokļa, kuram ir jāsniedz šī garantija, šī uzņēmuma finansiālajam stāvoklim nav nozīmes šo garantiju atbilstoša apmēra noteikšanā un pilnīgi noteikti – novērtējumā par to, vai pastāv pietiekami konkrēts sloga valsts budžetam risks.

68      Turklāt pirmām kārtām Direktīvas 2006/21 14. panta 2. punktā ir precizēts, ka 1. punktā minēto garantiju aprēķina, pamatojoties uz atkritumu apsaimniekošanas objekta paredzamo ietekmi uz vidi, īpaši ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta kategoriju, atkritumu parametrus un sanētās zemes lietojumu nākotnē, kā arī pieņēmumu, ka neatkarīgas un atbilstīgi kvalificētas trešās personas novērtēs un veiks visus vajadzīgos sanācijas darbus. Līdz ar to ražotnes pārvaldītāja finansiālais stāvoklis nav atbilstošs kritērijs garantijas apmēra noteikšanai.

69      Otrām kārtām no šī sprieduma 55. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka nozīme ir izmaiņām parastajos tirgus apstākļos, kas var ietekmēt valsts budžetu, neatkarīgi no privāto uzņēmēju iespējamās rīcības, un šajā gadījumā – prasītājas iespējas pašai in concreto segt iespējamās kaitējuma videi izmaksas saistībā ar tās raktuvēm.

70      Otrkārt, prasītāja apstrīd to, ka Komisijas argumenti saistībā ar judikatūras par valsts garantijām piemērojamību pēc analoģijas šajā lietā ir pieņemami un pamatoti. Saistībā ar minēto argumentu pieņemamību ir jānorāda, ka Vispārējā tiesā Komisija īpaši atsaucās uz 1998. gada 1. decembra spriedumu Ecotrade (C‑200/97, EU:C:1998:579) un 2013. gada 19. marta spriedumu Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c. (C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175), lai pamatotu apgalvojumu, ka tas, ka valsts līdzekļu izmantošanas fakts nav tūlītējs un drošs, neizslēdz, ka valsts budžetam papildu slogs tiks uzlikts. Šis Komisijas apgalvojums nepārprotami ir ietverts apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā. Līdz ar to, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija Vispārējā tiesā nav izmantojusi aizstājošu pamatojumu vai papildu pamatojumu tam, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā. Komisijas argumenti līdz ar to ir pieņemami. Saistībā ar šo argumentu pamatotību ir jāuzsver, ka, lai gan valsts garantiju gadījumā slogs valsts budžetam rodas it īpaši tajā saņemamo maksājumu samazinājuma un tātad tūlītēja tā ieņēmumu samazinājuma dēļ, tādā situācijā kā šajā lietā pirmām kārtām pastāv arī priekšrocība par labu prasītājai sakarā ar to, ka ir samazinātas garantijas maksas, kas tai ir jāmaksā par garantiju summu, kura ir mazāka nekā tā, kas tai būtu jāmaksā parastos tirgus apstākļos. Apstāklis, ka ieņēmumu zaudējums attiecas uz privātas bankas budžetu, neliedz konstatēt prasītājas priekšrocību, kas izriet no finansiālo garantiju, kuras tai ir jāsniedz, noteikšanas zemākā līmenī, nekā bija nepieciešams.

71      Otrām kārtām no šī sprieduma 61.–63. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka papildu sloga valsts budžetam risks ir arī tādā situācijā kā šajā lietā, kad piemērojamajās tiesību normās tiek prasīts noteikt garantijas vides risku segšanai, kuras gan sniedz privātā banku iestādē, un kad valstij ir pienākums rīkoties prasītājas vietā minēto risku segšanai, jo, izrakteņu ieguves uzņēmumam sniedzot pārāk mazu garantiju, palielinās risks, ka valstij var būt jārīkojas. Šis paaugstinātais risks ir jāsedz no valsts budžeta, un šī riska palielināšanās ir tiešas sekas pārāk neliela sniedzamo garantiju summas apmēra noteikšanai.

72      Proti, vides risku segšanai paredzētās garantijas, kuras galvenokārt gulstas uz prasītāju un pakārtoti – uz valsti, nosakot pārāk zemā līmenī, palielinās papildu apgrūtinājuma risks abiem šiem vides aizsardzības pienākumu subjektiem. Šis riska palielinājums ir konkrēts papildu slogs, kas jāsedz no abu pienākumu nesēju, prasītājas un pakārtoti – valsts budžeta.

73      Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, neskaidrība vai iespējamības pakāpe attiecībā uz valsts riska iestāšanos nav vis faktors, lai varētu parādīt, ka saiknei starp prasītājai piešķirto priekšrocību un papildu slogu, kas jāsedz no valsts budžeta, ir tīri hipotētisks raksturs, bet tā ir tikai “riska” jēdzienu raksturojoša īpašība.

74      Ceturtkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas valsts budžetam neesot radīts nekāds ekonomisks risks, jo finansiālās garantijas var tikt izmantotas tikai pēc raktuvju darbības izbeigšanas, un ka izmantošanas laikā 2015. un 2016. gadā tās ir grozītas un noteiktas atbilstošā līmenī.

75      Tomēr ir jākonstatē, uz ko pareizi norāda Komisija, – fakts, ka risks nav īstenojies, neizslēdz ar 1. pasākumu radīto papildu risku, kas ir jāvērtē brīdī, kad garantija tiek sniegta, un kas turpinājās laikposmā, kurā šīs garantijas apmērs bija pārāk neliels.

76      Piektkārt, tā kā prasītāja atsaucas uz šī sprieduma 47. punktā minēto SNIACE lēmumu, ir jāatgādina, ka minētajā lietā starp Komisijas vērtētajiem iespējamajiem atbalsta pasākumiem bija apgalvotā priekšrocība, kas SNIACE bija radusies no tā, ka Spānijas iestādes tai nebija noteikušas pienākumu ievērot tiesību aktus vides aizsardzības jomā, tostarp uzbūvējot notekūdeņu attīrīšanas rūpnīcu un novēršot tās radīto ekoloģisko kaitējumu. Pēc sūdzības iesniedzēja domām, minētajā lietā valsts līdzekļi tika iesaistīti tādējādi, ka valsts pieļāva vides aizsardzības tiesību pārkāpumu, ko veica šis uzņēmums, jo minētajai valstij būtu bijis jāsedz šī kaitējuma izmaksas.

77      Komisija uzskata, ka abas lietas atšķiras, jo lietā, kurā tika pieņemts SNIACE lēmums, valsts aprobežojās ar to, ka neprasīja uzņēmumam vides aizsardzības pienākumu ievērošanu, bet tai pašai nebija pienākuma būvēt rūpnīcu tā vietā, savukārt izskatāmajā lietā, piemērojot valsts un Savienības tiesību aktus, valstij bija pienākums rīkoties prasītājas vietā, ja tā nepildītu savus pienākumus veikt savu raktuvju sanāciju.

78      Taču, pat pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka lieta, kurā ir pieņemts SNIACE lēmums, ir līdzīga šai lietai, jo tā arī attiecas uz nākotnē paredzamu un hipotētisku risku, ka valstij būs jāsedz videi nodarītie zaudējumi no tā, ka uzņēmumi ir pārkāpuši savus pienākumus, pietiek konstatēt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nav saistoša tās iepriekšējā prakse.

79      Komisijas lēmuma par to, ka pasākums ir atzīstams par atbalstu, likumība ir jāvērtē tikai pēc LESD 107. panta, nevis pēc apgalvotas iepriekšējās prakses (šajā nozīmē attiecībā uz atbalsta saderības ar iekšējo tirgu vērtējumu skat. 2011. gada 21. jūlija spriedumu Freistaat Sachsen un Land Sachsen‑Anhalt/Komisija, C‑459/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:515, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā ir secinājusi, ka 1. pasākuma potenciālā ietekme uz valsts līdzekļiem pastāv paaugstināta riska dēļ, ka valstij var būt nākotnē jāizmanto savi līdzekļi, un šī paša lēmuma 91. apsvērumā – ka ar konkrēta riska izraisīt papildu slogu valsts līdzekļiem nākotnē radīšanu pietiek, lai konstatētu, ka ir piemērojams LESD 107. panta 1. punktā noteiktais valsts atbalsta jēdziens atbilstoši šī sprieduma 56. punktā minētajai judikatūrai.

81      Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai kļūdaini secinot, ka ar 1. pasākumu ir piešķirta priekšrocība, vai pakārtoti – Komisijai nepierādot, ka finansiālo garantiju sākotnējās summas ir bijušas pārāk nelielas

82      Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Komisija nav pozitīvi pierādījusi, ka ar 1. pasākumu prasītājai ir piešķirta selektīva priekšrocība, jo Komisija esot tikai balstījusies uz Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) spriedumu, ko atstāja spēkā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), un neesot neatkarīgi noteikusi tās sniegto garantiju it kā pareizo apmēru. Tomēr valsts tiesas nolēmums nevarot būt saistošs Komisijai un tā nevarot atbrīvoties no sava pienākuma pierādīt priekšrocības esamību, atsaucoties uz šādu nolēmumu.

83      Komisija savus pienākumus veikt pārbaudi vēl jo vairāk neesot izpildījusi attiecībā uz Surias raktuvēm, par kurām valsts līmenī nebija pieņemts neviens tiesas nolēmums, un Komisija esot vienkārši paplašinājusi uz Surias raktuvēm šī sprieduma 82. punktā minēto valsts tiesu secinājumu par pārāk nelielu garantijas apmēru Saljentas/Balsareni raktuvēm, apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumā tikai norādot, ka garantijas apmērs šīm raktuvēm arī ir jāuzskata par pārāk nelielu, jo arī tas ir ticis palielināts, un ka nekas neizskaidro starpību starp sākotnēji noteikto un 2015. gadā grozīto apmēru. Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo šīs summas aktualizēšanas iemesls esot bijusi regulāra sanācijas plānu pārskatīšana.

84      Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 75. apsvērumā Komisija esot pieļāvusi kļūdu, pirmām kārtām pamatojot savu secinājumu ar ekspertu pētījumiem, it īpaši – vides ekspertiem pasūtīto 2012. gada augusta pētījumu (turpmāk tekstā – “ERF pētījums”), kuros neesot ievērotas atbilstošās piemērojamās tiesību normas un kuri esot balstīti uz nereālistiskiem pieņēmumiem, neoficiālu informāciju un apšaubāmu metodoloģiju, bez zinātniskas un tehniskas stingrības, un otrām kārtām ignorējot prasītājas iesniegto ekspertu ziņojumu (turpmāk tekstā – “Amphos ekspertu ziņojums”), kurā esot pierādīts, ka ERF pētījums nav ticams. Tam, ka administratīvās procedūras laikā Komisijas rīcībā nebija šī ziņojuma, neesot nozīmes, jo prasītāja šīs procedūras ietvaros jau esot apšaubījusi ERF pētījuma ticamību un Komisijas rīcībā esot bijuši netieši pierādījumi, ka tā nevar uz šo pētījumu balstīties.

85      Treškārt, apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz parlamentārajām debatēm, lai gan pati uzskatīja, ka tās ir jāuztver piesardzīgi.

86      Ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 84. apsvērumā Komisija neesot pierādījusi, ka tiesību normu interpretācija garantiju apmēra noteikšanai saistībā ar raktuvēm ir bijusi selektīva attiecībā pret prasītāju.

87      Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa atzītu, ka ar 1. pasākumu ir piešķirta selektīva priekšrocība, Komisija apstrīdētā lēmuma 109.–122. apsvērumā atbalsta summu esot noteikusi, pārkāpjot Regulas 2015/1589 16. panta 1. punktu, atsaukdamās uz ERF pētījumu, lai gan Amphos ekspertu ziņojumā bija parādīts, ka šis pētījums nav ticams, un uz Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) spriedumu, uzskatot šajā spriedumā norādīto summu par “pareizo” un veicot spekulatīva rakstura novērtējumu. Turklāt Komisija neesot noteikusi, kāda metode Spānijas Karalistei bija jāizmanto, lai aprēķinātu atgūstamā atbalsta apmēru.

88      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

89      Iesākumā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2006/21 14. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “pirms sākas kādas darbības, kas saistītas ar atkritumu uzkrāšanu vai apglabāšanu kādā atkritumu apsaimniekošanas objektā, kompetentā iestāde prasa finansiālu garantiju (piem., finanšu noguldījumu, ietverot arī attiecīgās nozares sponsorētus savstarpēju garantiju fondus) vai līdzvērtīgu garantiju saskaņā ar procedūrām, ko paredz dalībvalstis”.

90      Direktīvas 2006/21 14. panta 2. punktā ir precizēts šādi:

“Šā panta 1. punktā minēto garantiju aprēķina, pamatojoties uz:

–        atkritumu apsaimniekošanas objekta paredzamo ietekmi uz vidi, īpaši ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas objekta kategoriju, atkritumu parametrus un sanētās zemes lietojumu nākotnē;

–        pieņēmumu, ka neatkarīgas un atbilstīgi kvalificētas trešās personas novērtēs un veiks visus vajadzīgos sanācijas darbus.”

91      Regulas 2015/1589 16. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja [..]. Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Savienības tiesību vispārēju principu.”

92      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka jautājums par to, vai atbalsts ir valsts atbalsts LESD izpratnē, ir jārisina, pamatojoties uz objektīviem elementiem, kas ir novērtējami Komisijas lēmuma pieņemšanas dienā. Tātad Savienības tiesa kontrolē Komisijas veikto situācijas novērtējumu šajā dienā (skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Freistaat Sachsen, C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Turklāt no judikatūras izriet, ka lēmuma valsts atbalsta jomā likumība ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (skat. spriedumu, 2013. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, T‑489/11, nav publicēts, EU:T:2013:144, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesiskos apstākļus, ko tai varēja iesniegt administratīvās procedūras laikā, bet kas netika norādīti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un ar pieņēmumu palīdzību pārbaudīt, kādi pierādījumi tai būtu varējuši tikt iesniegti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Wam Industriale/Komisija, T‑303/10, nav publicēts, EU:T:2012:505, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Šajā lietā, lai uzskatītu, ka finansiālo garantiju summas noteikšana ir atbalsta pasākums, kas ietilpst LESD 107. panta piemērošanas jomā, Komisijai bija jāpierāda, ka šo garantiju apmērs patiešām ir neadekvāts un acīmredzami mazāks par to, kāds būtu bijis nepieciešams, lai segtu prasītājas izmantoto raktuvju sanācijas izmaksas.

95      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jēdzienam, kā tas ir definēts LESD, ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Savienības tiesai ir pienākums, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai komplekso raksturu, veikt pilnīgu pārbaudi attiecībā uz jautājumu par to, vai pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Tomēr šīs pārbaudes ietvaros Savienības tiesai Komisijas veiktais ekonomiskais novērtējums nav jāaizstāj ar savējo. Savienības tiesu kontrole pār Komisijas veiktiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem ir ierobežota kontrole, kas noteikti aprobežojas ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procedūras un pamatojuma noteikumi, tiek izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. spriedumu, 2016. gada 12. oktobris, Land Hessen/Pollmeier Massivholz, C‑242/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:765, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Pirmām kārtām ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā ir precizējusi savas pārbaudes premisu, saskaņā ar kuru tā nevis pati vērtēja finansiālo garantiju pareizo apmēru saskaņā ar Direktīvu 2006/21, bet savā novērtējumā tikai pārbaudīja esošos pierādījumus par noteiktu finansiālo garantiju nepietiekamību, ņemot vērā, ka virkne pierādījumu liecināja par to, ka finansiālo garantiju summa, ko valsts iestādes noteica 2006. un 2008. gadā, patiesībā bija mazāka par to, kāda tika prasīta spēkā esošajos tiesību aktos.

98      Šo pieeju pamato rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir atzīta, nosakot garantiju apmēru, par kuru Direktīvas 2006/21 14. pantā ir paredzētas vienīgi pamatnostādnes vai kritēriji, kas dalībvalstīm ir jāņem vērā, aprēķinot minētās garantijas. Tādējādi Komisija šajā gadījumā nebūtu varējusi neatkarīgi noteikt atbilstošu garantijas apmēru, nepārsniedzot savas kompetences robežas. Līdz ar to prasītājas arguments par to, ka Komisija ir pārkāpusi savu rūpības pienākumu, jo pati nav neatkarīgi noteikusi garantijas apmēru, nevar tikt atbalstīts.

99      Otrām kārtām, tā kā tai tika iesniegta informācija par pārāk neliela garantijas apmēra noteikšanu, Komisijai bija tiesības pārbaudīt konkrēto valsts pasākumu noteikumu par valsts atbalstu gaismā, pamatojoties uz informāciju, kas bija tās rīcībā administratīvās procedūras laikā, saskaņā ar šī sprieduma 92. un 93. punktā atgādināto judikatūru.

100    Pirmkārt, Komisija ņēma vērā Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) 2011. gada 11. oktobra spriedumu, kurā ir atzīts, ka Saljentas/Balsareni raktuvju sanācijas plāns ir nepilnīgs un līdz ar to finansiālās garantijas summa attiecībā uz šo plānu ir pārāk neliela.

101    Šajā ziņā prasītājai ar saviem argumentiem nav izdevies pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, šo spriedumu ņemot vērā savā vērtējumā. Proti, kā pamatoti uzsver Komisija, valsts tiesa, kas ir atbildīga par valsts tiesību interpretāciju un piemērošanu, bija vislabākajā situācijā, lai novērtētu, vai konkrēto raktuvju sanācijai paredzētais plāns ir pietiekams, ņemot vērā piemērojamos valsts tiesību aktus. Apstrīdētajā lēmumā Komisija detalizēti analizē minēto spriedumu. Minētā lēmuma 62. apsvērumā Komisija uzsver, ka valsts tiesa bija uzskatījusi, ka garantijas summa neatbilst Katalonijas Likuma Nr. 12/1981 8. panta 2. punktā un Dekrētā Nr. 202/1994 noteiktajiem likumiskajiem un reglamentējošajiem parametriem un, ka pat bez pārliecinoša pierādījuma precīzas summas noteikšanai bija iespējams secināt, ka noteiktā summa ir acīmredzami nepietiekama un pretrunā šīm tiesību normām, un ka tā bija uzdevusi valsts iestādēm noteikt jaunu finansiālo garantiju apmēru.

102    Tātad arī valsts tiesa nav noteikusi to garantiju apmēru, kas būtu bijis pareizais. Valsts kompetentās iestādes bija tās, kas grozīja un noteica garantiju apmēru, pamatojoties uz minētās tiesas apsvērumiem. Proti, apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā ir precizēts, ka valsts iestādes, kurām ir pilnvaras noteikt garantiju apmēru, pārskatot šo apmēru, ir pamatojušās uz Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) 2011. gada 11. oktobra spriedumu, kas apstiprina to, ka minētajam spriedumam ir nozīme Komisijas veicamajā vērtējumā. Turklāt minētais spriedums tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2014. gada 9. jūlija spriedumu.

103    Turklāt, lai gan Komisijai nav saistoši valsts tiesu nolēmumi (ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi lietā Lucchini, C‑119/05, EU:C:2006:576, 24. punkts), tai noteikti ir atļauts tos ņemt vērā, ja tā uzskatītu, ka tie ir būtiski tās vērtējumam.

104    Katrā ziņā ir jānorāda, ka Komisija neaprobežojās tikai ar to, ka sekoja Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) 2011. gada 11. oktobra spriedumam, bet gan ņēma to vērā kopā ar visiem tās rīcībā esošiem pierādījumiem, lai pierādītu prasītājas sniegto finansiālo garantiju apmēra nepietiekamību.

105    Attiecībā uz prasītājas argumentu par kļūdu, ko Komisija it kā esot pieļāvusi apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumā, pēc analoģijas piemērojot Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) secinājumus, lai aprēķinātu Surias raktuvju finansiālo garantiju apmēru, lai gan spriedums attiecās tikai uz Saljentas/Balsareni raktuvēm, Komisija uzsver un prasītāja šajā jautājumā neapstrīd, ka prasītāja nav iesniegusi, tostarp šīs prasības ietvaros, norādes, kas liecinātu par to, ka šo otro raktuvju garantijas apmēra noteikšanā bija jāievēro aprēķināšanas kritēriji, kas atšķīrās no tiem, kuri bija identificēti iepriekš minētajā spriedumā. Tā kā nav pierādījumu, kas liktu apšaubīt to, ka Komisija minētos kritērijus varēja piemērot arī Surias raktuvēm, vai kas izceltu atšķirības starp abām ieguves vietām nepieciešamajiem sanācijas plāniem, prasītāja nevar atspēkot Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) spriedumā noteikto aprēķināšanas kritēriju piemērošanu pēc analoģijas Surias ieguves vietai.

106    It īpaši nevar tikt atbalstīta prasītājas kritika ar mērķi apšaubīt Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru tas, ka kompetentās iestādes 2015. gadā pārskatīja Surias raktuvju garantijas apmēru, nenorādīja uz to, ka šis apmērs arī ir bijis noteikts pārāk zemā līmenī, kā to ir atzinusi Komisija, bet gan ir bijis saskaņā ar šī apmēra parasto regulāras pārskatīšanas procesu. Proti, prasītāja šī apgalvojuma pamatojumam nekādā veidā neizskaidro garantiju periodiskas pārskatīšanas metodi, periodus, kādos šī pārskatīšana notikusi, vai apstākli, ka 2015. gada pārskatīšana tiešām būtu bijusi daļa no šādas periodiskas pārskatīšanas, ne arī kādu citu apstākli, ar ko varētu pierādīt šādu apgalvojumu.

107    Saskaņā ar šī sprieduma 93. punktā atgādināto judikatūru Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesiskos apstākļus, ko tai varēja norādīt administratīvās procedūras laikā, bet kas netika iesniegti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un ar pieņēmumu palīdzību pārbaudīt, kādi pierādījumi tai būtu varējuši tikt iesniegti.

108    Otrkārt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā, Komisija ir ņēmusi vērā citus pierādījumus, ar ko tiek apstiprināts valsts tiesu izdarītais secinājums par to, ka strīdīgo finansiālo garantiju apmērs bija pārāk neliels. Komisija tostarp pārbaudīja Katalonijas parlamenta Vides komitejas 2013. gada 2. oktobra sēdes oficiālos protokolus, kuros bija ietverts Katalonijas autonomā apgabala vides ģenerāldirektores paziņojums par to, ka minētās garantijas bija acīmredzami nepietiekamas.

109    Prasītāja apstrīd šo debašu ņemšanu vērā, jo Komisija pati esot paudusi uzskatu, ka tās ir jāuztver piesardzīgi. Tomēr ir jākonstatē – lai gan Komisija neuzskatīja par lietderīgu minētās debates ņemt vērā attiecībā uz precīzu garantiju apmēra noteikšanu, tomēr šī sprieduma 108. punktā minēto paziņojumu tā varēja ņemt vērā kā norādi, kas apstiprina secinājumu par to, ka garantiju summa bija pārāk neliela.

110    Treškārt, Komisija ir ņēmusi vērā sūdzības iesniedzēja iesniegto 2012. gada augusta vides ekspertu pētījumu, proti, ERF pētījumu, kura mērķis bija analizēt atradņu pašreizējo ietekmi uz vidi Badžasas [Bages] (Spānija) teritorijā, kurā atrodas prasītājas raktuves, un valsts iestāžu veiktos pasākumus, lai šo ietekmi samazinātu. Turklāt šajā pētījumā bija ietvertas prognozes attiecībā uz atkritumu kalnos uzkrātā materiāla kopējā apjoma attīstību nākotnē, secinot, ka šo atkritumu kalnu ietekme uz vidi ir būtiska un ir paredzama tās turpmāka palielināšanās. Šajā pētījumā tika analizētas arī dažādas citu kālija karbonāta raktuvju sanācijas iespējas un to izmaksas, secinot, ka vispiemērotākā metode prasītājas raktuvēm ir atkritumu kalnu pārsegšana.

111    Prasītāja iebilst pret šī pētījuma ņemšanu vērā, apšaubot tā ticamību, pilnīgumu, zinātnisko precizitāti un izmantotās analīzes metodi un pirmo reizi Vispārējā tiesā iesniedz citu pašas pasūtītu pētījumu, proti, Amphos ekspertu ziņojumu, kurā ir uzsvērti ERF pētījuma trūkumi.

112    Šajā ziņā pirmām kārtām ir jāatgādina, ka vispirms saskaņā ar šī sprieduma 92. punktā minēto judikatūru prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā ERF pētījuma trūkumus, kas ir identificēti Amphos ekspertu ziņojumā, jo šis ziņojums nebija tās rīcībā esošā informācija apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Turklāt ir jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka šī ziņojuma vienīgais priekšmets ir ERF pētījuma tehniskā analīze, uz ko norāda tā nosaukums, un tajā nav piedāvāts cits neatkarīgs saturs. Visbeidzot, Amphos ekspertu ziņojumā netiek piedāvāts garantiju apmērs, kas atšķirtos no tā, ko Komisija galu galā izvēlējās, balstoties uz ERF pētījumu. Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, kādā veidā ERF pētījumā esošās iespējamās kļūdas ietekmēja strīdīgo garantiju pareizā apmēra noteikšanu.

113    Otrām kārtām, tā kā prasītāja apgalvo, ka jau pirmstiesas procedūras laikā Komisijas rīcībā bija tās apsvērumi par iespējamām ERF pētījuma nepilnībām, ir jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka saskaņā ar šī sprieduma 95. un 96. punktā atgādināto judikatūru Komisijas novērtējums par metodi, uz kuras pamata ir veikts ERF pētījums un atbilstoši kurai tika identificētas dažādas sanācijas iespējas, tostarp tā, kas ir vispiemērotākā konkrētajām raktuvēm, lai pēc tam aprēķinātu iespējamās izmaksas, kuras šāda metode radītu, nav acīmredzami kļūdains. Proti, kā to pamatoti norāda Komisija, ar Karaļa dekrētu Nr. 975/2009, ar kuru bija pamatots ERF pētījums, tāpat kā ar Karaļa dekrētu Nr. 202/1994, kas pēc prasītājas domām bija jāizmanto šī pētījuma pamatā, ir nodibināta saikne starp garantiju apmēra aprēķinu un izmaksām, kuras paredzētas par raktuvju sanāciju. Turklāt ERF pētījumā paredzēto izmaksu aprēķins ir veikts, pamatojoties uz analīzi par atkritumu kalna pārsegšanai nepieciešamo atsevišķo sastāvdaļu vienības izmaksām, kas izriet no ekspertu veiktās tirgus izpētes, ņemot vērā dažādu darbu piegādātājus un saistītās piegādes. Šī aprēķina rezultāti arī tika salīdzināti ar dažādu sanācijas iespēju kopējām izmaksām, kādas bija aplēstas citā Komisijas Vides ģenerāldirektorātam (ĢD) veiktā pētījumā. Šādos apstākļos prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā apstrīdētā lēmuma 75. apsvērumā ir paudusi uzskatu, ka ERF pētījums ir ticams un ir balstīts uz saskanīgu metodoloģiju un saprātīgām hipotēzēm, kuras sniedz pienācīgu pamatojumu, lai formulētu paredzamo sanācijas izmaksu aprēķinu, it īpaši tādēļ, ka tā ir salīdzinājusi šī pētījuma rezultātus ar rezultātiem, kas gūti par līdzīgām ražotnēm citās pasaules vietās.

114    Līdz ar to nevar uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma 75. apsvērumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

115    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi, ka pasākums ir bijis selektīvs, proti, ka valsts tiesību normas, kurās ir noteikts strīdīgo garantiju apmērs, attiecībā pret prasītāju būtu interpretētas selektīvi.

116    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka konkrētais 1. pasākums, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā, tika piešķirts ar prasītājai adresētiem individuāliem darbības atļaujas lēmumiem. Tātad prasītāja nevar atspēkot faktu, ka tā bija vienīgais uzņēmums, uz kuru attiecās šis pasākums.

117    No judikatūras izriet, ka selektivitātes prasība atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgais pasākums ir paredzēts kā vispārīga atbalsta shēma vai kā individuāls atbalsts. Šajā pēdējā gadījumā ekonomiskās priekšrocības noteikšana principā ļauj prezumēt tā selektivitāti (spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL, C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 60. punkts; šajā nozīmē arī skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, Orange/Komisija, C‑211/15 P, EU:C:2016:798, 53. un 54. punkts).

118    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 82.–85. apsvērumā secinot, ka ar 1. pasākumu prasītājai ir piešķirta selektīva priekšrocība.

119    Piektkārt, attiecībā uz prasītājas pakārtoti izvirzīto argumentu par iespējamo kļūdu atbalsta apmēra aprēķināšanā, pārkāpjot Regulas 2015/1589 16. panta 1. punktu, ir jākonstatē, ka prasītāja šajā ziņā atkārto lielāko daļu kritikas, kas jau ir izteikta šajā pamatā un noraidīta šī sprieduma 100.–113. punktā.

120    It īpaši ir jāuzsver, ka Komisija uzskatīja, ka garantiju apmēru, atbilstoši tam, kādu valsts iestādes to noteica, veicot pārskatīšanu 2015. un 2016. gadā, pamatojoties uz Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) spriedumiem, saskaņā ar ERF pētījuma rezultātiem varēja uzskatīt par piemērotu.

121    Atbilstoši izklāstītajam šī sprieduma 99.–113. punktā Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ņemdama vērā ERF pētījumu, nedz arī kļūdu vērtējumā, pamatodamās uz Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) spriedumiem.

122    Turklāt Komisija norāda, un prasītāja to šajā jautājumā nav apstrīdējusi, ka izvēlētais sanācijas izmaksu apmērs bija viszemākais no visiem pieejamajiem aprēķiniem un tas vēl tika samazināts, piemērojot Karaļa dekrēta Nr. 202/1994 3. pantu, kurā bija paredzēts 50 % samazinājums par ieguves darbību, kas nenotiek īpašas nozīmes dabas teritorijās.

123    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas pakārtoti izvirzītais arguments nevar tikt pieņemts, un līdz ar to otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu

124    Prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa atzītu, ka 1. pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tai apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ, ciktāl ar to ir uzlikts pienākums šo atbalstu atgūt.

125    Proti, pirmām kārtām atgūšanas lēmums apdraudot prasītājas tiesisko paļāvību attiecībā uz sākotnēji noteikto finansiālo garantiju apmēra likumību. Kaut gan judikatūrā ir izskaidrots, ka uzņēmums nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību, lai apstrīdētu nelikumīga atbalsta atgūšanu, uz šo lietu attiecoties ārkārtēji apstākļi, kas šādu paļāvību es varējuši pamatot. Pirmkārt, prasītājai esot bijusi tiesiskā paļāvība uz to, ka tā nav saņēmusi nelikumīgu atbalstu, ņemot vērā iepriekšējo Komisijas lēmumu lietā, kurā tika pieņemts šī sprieduma 47. punktā minētais SNIACE lēmums, un pārkāpuma procedūru, kas tika uzsākta pret Spānijas valsti par Direktīvā 2006/21 paredzēto pienākumu neizpildi. Šī pārkāpuma procedūra neesot attiekusies uz minētās direktīvas 14. pantā paredzēto finansiālo garantiju apmēru. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka ar šiem elementiem nepietiek, lai pamatotu šādu paļāvību, prasītāja norāda, ka tā tomēr ir pamatoti balstījusies uz šādu paļāvību, jo nosacījumi, kas ļauj noteikt, vai pasākumu var uzskatīt par atbalstu, par kuru ir jāpaziņo, šajā lietā esot bijuši sarežģīti un grūti piemērojami, un tas esot prasītājai radījis neskaidrību.

126    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tā, kā saprātīgs un rūpīgs saimnieciskās darbības subjekts, nevarēja paredzēt, ka Komisija uzskatīs, ka finansiālo garantiju apmēra noteikšana ar mērķi segt ar vides aizsardzības pienākumiem saistītās izmaksas ir nelikumīgs atbalsts, ņemot vērā šī sprieduma 125. punktā minētos ārkārtējos apstākļus. It īpaši prasītāja uzskata, ka šīs lietas nepieredzētais raksturs nav saistīts ar jautājumu par to, vai ir piešķirta priekšrocība, bet gan izriet no Komisijas konstatētā, ka ir nodoti valsts līdzekļi. Turklāt no Komisijas iepriekšējās lēmumu pieņemšanas prakses, it īpaši no Lēmuma 2006/621/EK (2014. gada 2. augusts) par valsts atbalstu, ko piešķīrusi Francija par labu France télécom (OV 2006, L 257, 11. lpp.), izrietot, ka nelikumīga valsts atbalsta atgūšana nav piemērota, jo tā nonākot pretrunā ar saņēmēja tiesisko paļāvību.

127    Treškārt, šajā lietā tiesiskā paļāvība esot svarīgāka par visām citām sabiedriskās kārtības interesēm, kurām atbilstu atbalsta atgūšana. Proti, pārāk mazajam garantiju apmēram esot bijusi īpaši neliela ietekme uz tirgu, tādējādi atbalsta atgūšana šajā lietā neesot pamatota ar to, lai tiktu novērsts konkurences izkropļojums.

128    Otrām kārtām prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts arī tiesiskās drošības princips, jo secinājumam pa to, ka nepietiekama finansiālo garantiju apmēra noteikšana, lai nodrošinātu saistību ievērošanu vides jomā, ir nelikumīgs valsts atbalsts, neesot pietiekami skaidrs un precīzs pamatojums, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, un tāpat arī ar to esot pārkāpts Regulas 2015/1589 16. pants. Prasītāja turklāt atsaucas uz Komisijas Lēmumu 2009/174/EK (2008. gada 21. oktobris) par valsts atbalstu C 35/04, ko Ungārija īstenojusi attiecībā uz Postabank és Takarékpár Rt./Erste Bank Hungary Nyrt (OV 2009, L 62, 14. lpp.), kurā Komisija esot izvēlējusies neatgūt nelikumīgu atbalstu, pamatojoties uz to, ka šī atgūšana apdraudētu tiesiskās drošības principu.

129    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

130    Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru loģiskās sekas atbalsta atzīšanai par nelikumīgu ir tā atcelšana, to atgūstot nolūkā atjaunot iepriekšējo situāciju. Nelikumīgi izmaksāta valsts atbalsta atgūšanas pamatmērķis ir novērst konkurences traucējumu, ko radījusi šāda atbalsta sniegtā konkurences priekšrocība. Ar atbalsta atmaksu tā saņēmējs zaudē priekšrocību, kas tam iepriekš bija tirgū salīdzinājumā ar tā konkurentiem, un tiek atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta izmaksas (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 131. punkts).

131    No šīs atgūšanas funkcijas arī izriet, ka principā, izņemot ārkārtējus apstākļus, Komisija nevar pārkāpt savu rīcības brīvību, prasot dalībvalstij atgūt nelikumīgu atbalstu, jo atgūšanas mērķis ir tikai atjaunot agrāko stāvokli (spriedums, 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, EU:T:2009:315, 373. punkts).

132    Attiecībā uz apgalvojumu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz to atsaukties ir ikvienam, kuram kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības ar konkrētiem tam sniegtiem apliecinājumiem (skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Alcoa Trasformazioni/Komisija, C‑194/09 P, EU:C:2011:497, 71. punkts un tajā minētā judikatūra). Par šādiem apliecinājumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju, ko snieguši kompetenti un uzticami avoti. Turpretī neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nepastāv konkrēti solījumi, ko tam sniegusi administrācija (skat. spriedumu, 2006. gada 14. februāris, TEA‑CEGOS u.c./Komisija, T‑376/05 un T‑383/05, EU:T:2006:47, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    No šī principa, kas īpaši piemērojams saistībā ar valsts atbalsta kontroli saskaņā ar Regulas 2015/1589 16. pantu, izriet, ka uz atbalsta saņēmēja tiesiskās paļāvības aizsardzību var atsaukties ar nosacījumu, ka tam ir sniegti pietiekami konkrēti apliecinājumi, kas izriet no Komisijas pozitīvas darbības un kas tam ļauj uzskatīt, ka pasākums nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 30. novembris, Francija un France Télécom/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, EU:T:2009:474, 261. punkts).

134    Turklāt ir jāatgādina, ka paziņošanas pienākums ir viens no pamatelementiem kontroles sistēmā, kas valsts atbalsta jomā ir ieviesta ar LESD. Šīs sistēmas ietvaros dalībvalstīm ir pienākums, pirmkārt, paziņot Komisijai katru pasākumu, ar kuru tiek ieviests vai grozīts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, neīstenot šādu pasākumu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu tik ilgi, kamēr minētā iestāde nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šo pasākumu.

135    Līdz ar to, ņemot vērā Komisijas veiktās valsts atbalsta kontroles imperatīvo raksturu, atbalstu saņēmušajiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība uz atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru, un rūpīgam saimnieciskās darbības veicējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka minētā procedūra ir ievērota. Konkrētāk, ja atbalsts ir īstenots, nepaziņojot Komisijai, un tādējādi tas ir nelikumīgs saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, atbalsta saņēmējam nevar rasties tiesiskā paļāvība attiecībā uz atbalsta piešķiršanas likumību (spriedumi, 2004. gada 11. novembris, Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, C‑183/02 P un C‑187/02 P, EU:C:2004:701, 44. un 45. punkts, un 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 59. punkts).

136    Tomēr judikatūrā nelikumīga atbalsta saņēmējam nav izslēgta iespēja atsaukties uz ārkārtējiem apstākļiem, kas varēja leģitīmi pamatot tā paļāvību uz šī atbalsta likumību, un līdz ar to iebilst pret tā atmaksāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02, EU:T:2009:314, 282. punkts un tajā minētā judikatūra).

137    Ir arī ticis atzīts, ka rūpīgam saimnieciskās darbības veicējam parasti būtu jāspēj pārliecināties par to, vai ir bijusi ievērota paziņošanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 20. septembris, Komisija/Vācija, C‑5/89, EU:C:1990:320, 14. punkts, un 1997. gada 14. janvāris, Spānija/Komisija, C‑169/95, EU:C:1997:10, 51. punkts).

138    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās drošības princips paredz, ka Savienības tiesību aktiem ir jābūt noteiktiem un to piemērošanai ir jābūt attiecīgajām personām paredzamai (skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Alcoa Trasformazioni/Komisija, C‑194/09 P, EU:C:2011:497, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Pirmām kārtām attiecībā uz apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu no šī sprieduma 132.–136. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka prasītājai, lai tā varētu pamatoti atsaukties uz šo principu, ir jāpierāda, ka tā ir saņēmusi pietiekami konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus apliecinājumus, kas izriet no Komisijas pozitīvas darbības un kas tai ir ļāvuši uzskatīt, ka pasākums nav valsts atbalsts, vai arī ka pastāv ārkārtēji apstākļi, uz kuriem varēja leģitīmi balstīties tās paļāvība uz šī atbalsta likumību.

140    Šajā lietā prasītāja būtībā atsaucas, pirmkārt, uz šī sprieduma 47. punktā minēto SNIACE lēmumu, jo Komisija šajā lietā it kā esot secinājusi – tas, ka Spānijas valsts nav nodrošinājusi tiesisko pienākumu vides jomā ievērošanu, nav valsts atbalsts, jo tas neietver nekādu resursu nodošanu, un, otrkārt, uz pārkāpuma procedūru, ko Komisija uzsāka pret Spānijas valsti par pienākumu – kuri izriet no Direktīvas 2006/21 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV 2000, L 327, 1. lpp.), – neizpildi, jo šī procedūra neattiecās uz pārmērīgi neliela finansiālo garantiju apmēra noteikšanu no Direktīvas 2006/21 14. panta viedokļa. Prasītāja uzskata, ka tādējādi nekas neļāva paredzēt, ka šīs direktīvas īstenošanu no Spānijas iestādes puses Komisija uzskatīs par priekšrocības piešķiršanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

141    Tomēr, pirmkārt, precedents nevar būt konkrēts, beznosacījumu un saskaņots apliecinājums, jo tas nebija vērsts uz prasītājas konkrētās situācijas analīzi.

142    Katrā ziņā attiecībā uz iepriekšējo praksi šī sprieduma 79. punktā jau tika atgādināts, ka tā nav saistoša Komisijai, kurai savs vērtējums ir jābalsta vienīgi uz piemērojamajām LESD un atvasināto tiesību normām.

143    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja nevar atsaukties uz agrāko lēmumu lietā SNIACE ne kā uz konkrētiem, beznosacījumu un saskaņotiem apliecinājumiem, ne kā uz ārkārtējiem apstākļiem.

144    Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma procedūru, kas pret Spānijas valsti tika uzsākta Direktīvas 2006/21 un Direktīvas 2000/60 pārkāpuma dēļ, ir jāuzsver, tāpat kā to dara Komisija, ka tas, ka Komisija neatsaucās uz LESD 107. panta pārkāpumu šādā procedūrā, kurai bija cits priekšmets, proti, Savienības vides tiesību aktu pārkāpums, nevarēja radīt prasītājai tiesisko paļāvību uz to, ka Komisija vairs nepārbaudīs citus aspektus, kas varētu izraisīt LESD 107. panta pārkāpumu.

145    Tādējādi to, ka Komisija nav atsaukusies uz valsts atbalsta noteikumu pārkāpumu saistībā ar pārmērīgi nelielām finansiālajām garantijām, ko atbalsta saņēmējs bija sniedzis šī sprieduma 144. punktā minētajā pārkāpuma procedūrā, nevar uzskatīt ne par konkrētiem, beznosacījumu vai saskaņotiem apliecinājumiem, ne arī par ārkārtēju apstākli, kas varētu pamatot jebkādu tiesisko paļāvību prasītājai par to, ka 1. pasākums ir likumīgs.

146    Treškārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka šajā lietā tiesiskā paļāvība esot svarīgāka par visām citām sabiedriskās kārtības interesēm uz atbalsta atgūšanu, ņemot vērā atbalsta nelielo summu, pietiek atgādināt, ka pirmām kārtām saskaņā ar Regulas 2015/1589 16. panta 1. punktu Komisijai, ja tā konstatē, ka atbalsts ir nelikumīgs, principā ir pienākums nolemt, ka valstij atbalsts ir jāatgūst, un šajā tiesību normā nav noteikts slieksnis, līdz kuram Komisijai būtu rīcības brīvība attiecībā uz atgūšanas lēmumu.

147    Pēc tam, kā tika konstatēts šī sprieduma 130. punktā, atbalsts ir jāatgūst, lai atjaunotu konkurences apstākļus iekšējā tirgū. Tā kā atbalsta pieticīgais apmērs nenozīmē, ka tiek izslēgta konkurences kropļošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 81. punkts un tajā minētā judikatūra), ar to arī nevar pamatot lēmumu minēto atbalstu neatgūt.

148    Līdz ar to prasītājas arguments nevar tikt atbalstīts.

149    Otrām kārtām attiecībā uz apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu to pašu iemeslu dēļ, kas tika norādīti šī sprieduma 141.–145. un 147. punktā, tas, ka prasītājas budžeta atvieglojums pārāk neliela finansiālo garantiju apmēra noteikšanas rezultātā tiek kvalificēts par atbalstu, nevar tikt uzskatīts par prasītājai neparedzamu apstākli šī sprieduma 138. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē un tātad – esošu pretrunā tiesiskās drošības principam.

150    Ciktāl prasītāja precizē, ka Komisijas veiktās kvalifikācijas iespējami nepieredzētais un neparedzamais raksturs izriet no Komisijas konstatētā, ka 1. pasākums ietver valsts līdzekļu nodošanu, ir jāatzīst, ka secinājums, saskaņā ar kuru 1. pasākums ietvēra riska pieaugumu valsts budžetam, ņemot vērā Spānijas valsts pienākumu rīkoties prasītājas vietā, izpildot tās pienākumus vides jomā, neraugoties uz tādu pašu precedentu neesamību Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē, uzmanīgam un apdomīgam saimnieciskās darbības subjektam nebija arī neparedzams. Proti, 1. pasākums noteikti radīja paaugstinātu risku valstij, pamatojoties uz prasītājai zināmo piemērojamo tiesisko regulējumu par pienākumu rīkoties prasītājas maksātnespējas gadījumā.

151    Turklāt, ciktāl prasītāja atsaucas uz šī sprieduma 128. punktā minēto iepriekšējo Komisijas lēmumu lietā Postabank, kurā Komisija nolēma neatgūt konkrēto atbalstu, pamatojoties uz to, ka atgūšana būtu pretrunā tiesiskās drošības principam, šis arguments ir jānoraida, pirmkārt, pēc analoģijas ar šī sprieduma 79. punktā atgādināto judikatūru un, otrkārt, ņemot vērā būtiskās faktisko apstākļu atšķirības starp šo lietu un lietu Postabank. Proti, pietiek konstatēt, tāpat kā to dara Komisija, ka uz lietu Postbank attiecās ļoti īpašais konteksts, kādā Ungārija pievienojās Savienībai, un neskaidrība, kādā saimnieciskās darbības subjekti atradās attiecībā uz pienākumiem, kas izrietēja no šīs pievienošanās. Turpretī šajā lietā prasītāja kopš Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa) 2011. gada 11. oktobra sprieduma bija informēta par to, ka sniegto finansiālo garantiju apmērs bija pārāk neliels šo raktuvju pienācīgai sanācijai.

152    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir pilnībā jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai uzskatot, ka ar 4. pasākumu ir piešķirta selektīva priekšrocība

153    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi ne to, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana ir viens no prasītājai saistošajiem vides pienākumiem, ne arī to, ka Spānijas valsts iestāžu segtās izmaksas bija izmaksas, kuras prasītājai būtu bijis jāsedz, ja valsts iestādes nebūtu veikušas atkritumu kalna pārsegšanu, un būtībā apstrīd apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumu. Prasītāja uzskata, ka Komisijai bija jāpierāda, ka prasītājas finanšu situācija ir uzlabojusies 4. pasākuma dēļ salīdzinājumā ar situāciju, kādā tā būtu bijusi, ja šāda pasākuma nebūtu. Šāds izvērtējums esot bijis jāveic, pamatojoties uz prasītājas juridisko pienākumu precīzo tvērumu un apjomu un to izpildei nepieciešamajām izmaksām. Vienīgais prasītājas pienākums saskaņā ar Spānijas Likuma par raktuvēm 121. pantu esot bijis veikt sanācijas pasākumus. Prasītāja šādus pasākumus esot veikusi. Tā kā Spānijas iestāžu lēmuma pārsegt Vilafrunsas atkritumu kalnu rezultātā radās izdevumi, kas bija ievērojami lielāki par prasītājas sanācijas plānā aplēstajiem, prasītājai tika radīta nelabvēlīgāka (nevis labvēlīgāka) situācija, salīdzinot ar to, kādā tā būtu bijusi gadījumā, ja Vilafrunsas atkritumu kalns netiktu pārsegts. Līdz ar to tā neesot saņēmusi nekādu priekšrocību.

154    Prasītāja precizē – Komisija nav pierādījusi, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanas darbu finansēšana faktiski uzlaboja tās finansiālo stāvokli vai samazināja slogu, kas parastā gadījumā būtu bijis jāsedz no prasītājas budžeta. Prasītāja turklāt atgādina, ka Vilafrunsas atkritumu kalna raktuves vairs nedarbojās un tātad vairs neradīja atkritumus vai papildu piesārņojuma risku. Turklāt Komisija neesot pamatojusi savu apgalvojumu par to, ka prasītājai pastāvēja risks, ka to var saukt pie civiltiesiskās un krimināltiesiskās atbildības saistībā ar tādu raktuvi, kas atšķirībā no citām tai piederošajām raktuvēm vairs nedarbojas. Tātad tiesu nolēmumiem, uz kuriem ir atsauce apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, neesot nozīmes, lai pamatotu jebkādu atbildības risku attiecībā uz Vilafrunsas raktuvēm, kas tādējādi esot tīri hipotētisks. Piedevām faktam, ka atkritumu kalnu pārsegšana bija ierasta prakse citās dalībvalstīs, neesot nekādas nozīmes, lai pamatotu secinājumu par to, ka prasītājai bija jāveic pasākumi papildus tiem, kuri bija paredzēti tās 2008. gada sanācijas plānā.

155    Komisija turklāt neesot pamatojusi apgalvojumu, ka paaugstināts aizsardzības līmenis prasītājai katrā ziņā ir bijis labvēlīgs, jo ir samazinājies piesārņojuma risks un risks, ka tai būtu jāmaksā atlīdzība par iespējamo kaitējumu videi. Turklāt tā nekādi neesot pamatojusi secinājumu, ko tā ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 159. apsvērumā, saskaņā ar kuru ar prasītājas sanācijas plānā paredzētajiem pasākumiem netiktu nodrošināts piemērots vides aizsardzības līmenis. Piedevām Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana esot samazinājusi minētā kalna ekonomisko vērtību, tāpēc ka neviens potenciāli ieinteresētais saimnieciskās darbības subjekts nevarētu izmantot šajā kalnā esošo sāli. No visa iepriekš minētā izrietot, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka ar 4. pasākumu prasītājai ir piešķirta ekonomiska priekšrocība.

156    Komisija noraida prasītājas argumentus.

157    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “atbalsta” jēdziens ietver ne vien tādu pozitīvu palīdzību kā subsīdijas pašas par sevi, bet arī intervences pasākumus, kuri dažādos veidos mazina slogu, kas parasti jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kuri, kaut gan tie nav subsīdijas šā vārda šaurākajā nozīmē, ir tām identiski pēc rakstura un rada tādas pašas sekas (skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi par valsts atbalstu tiek uzskatīti arī tādi valsts intervences pasākumi, kas neatkarīgi no to veida var sniegt tiešas vai netiešas priekšrocības uzņēmumiem vai kas uzskatāmi par ekonomisku priekšrocību, kuru saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 84. punkts, un 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, EU:C:2011:551, 87. punkts).

158    Pārbaudot priekšrocības saturu, Komisijai tātad ir jāizvērtē, vai prasītāja ir tieši vai netieši atbalstīta vai arī ir saņēmusi priekšrocību, ko tā nebūtu varējusi iegūt parastos tirgus apstākļos.

159    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija ir atzinusi, ka neatkarīgi no prasītājas pienākumu apjoma saistībā ar Vilafrunsu nav iespējams, ka valsts ieguldījumi 7,9 miljonu EUR apmērā ievērojami labākā vides aizsardzībā, kas principā līdzinājās šo raktuvju teritorijas sanācijai, neradot nekādas ieguldījumu izmaksas prasītājai, patiesi neradīja prasītājai nekādu ekonomisku priekšrocību.

160    Komisija turklāt precizēja – bez šī atbalsta citi alternatīvi pasākumi nebūtu nodrošinājuši tikpat efektīvu un ilgtspējīgu aizsardzību un prasītājai būtu radījuši risku, ka tai būs jāatbild par piesārņojuma sekām, un ka līdz ar to ar publiskiem līdzekļiem finansētās iekārtas būvniecība ir ļāvusi prasītājai labāk novērst piesārņojumu, samazināt nākotnes vides riskus un veicināt atkritumu kalna ilgtspējīgu sanāciju.

161    Prasītāja apstrīd šo novērtējumu, būtībā uzskatot, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana bija valsts iestāžu neatkarīgs lēmums, kas pārsniedza prasītājas pienākumus vides jomā un ko tai nebija pienākuma veikt, un tātad nevar atzīt, ka prasītāja no tā ir guvusi labumu.

162    Pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana bija efektīvs un ilgtspējīgs aizsardzības pasākums pret piesārņojumu. Prasītāja tiesas sēdē apstiprināja, ka tā neapstrīd šādu secinājumu, un aprobežojās tikai ar apgalvojumu, ka tās 2008. gada plānā paredzētie sanācijas pasākumi būtu nodrošinājuši tikpat efektīvu aizsardzību.  Tā turklāt arī neapgalvoja, ka atkritumu kalna pārsegšanas pasākums ir bijis nesamērīgs.

163    Otrkārt, tas, ka atkritumu kalna apsegšana bija efektīvs, ilgtspējīgs pasākums, kas nebija nesamērīgs, lai cīnītos ar piesārņojumu, pats par sevi nozīmē, ka šis pasākums ir veicinājis piesārņojuma problēmas atrisināšanu, kura sekas būtu jāuzņemas prasītājai. Neatkarīgi no konkrētiem pienākumiem un it īpaši tehniski pietiekamiem vai piemērotākiem pasākumiem, kas garantētu Vilafrunsas teritorijas atjaunošanu, ir jākonstatē, ka saskaņā ar piemērojamiem valsts un Savienības tiesību aktiem, kā arī ar apstrīdētā lēmuma 131.–136. apsvērumā minētajiem līgumiem par ražotnes pārdošanu prasītājai tā bija prasītājas vispārēja atbildība pastāvīgi novērst iespējamās negatīvās sekas, ko rada piesārņojums un minētās ražotnes apsaimniekošana.

164    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumentiem par to, ka viņai pašai nav bijis pienākums pārsegt atkritumu kalnu vai veikt sanācijas pasākumus, kas ir dārgāki par tās 2008. gada sanācijas plānā paredzētajiem vienkāršiem norobežošanas pasākumiem, ar ko, prasītājas ieskatā, būtu pieticis, lai izpildītu tās juridiskos pienākumus vides aizsardzības jomā, nav nozīmes, novērtējot priekšrocību, kas tai ir piešķirta ar 4. pasākumu, ņemot vērā, ka atkritumu kalna pārsegšana ir efektīvs un ilgtspējīgs pasākums, kas prasītājai ļauj turpmāk ļoti ilgi neveikt citus vides aizsardzības pasākumus.

165    Treškārt, valsts iejaukšanās, ko veido Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanai paredzētais ieguldījums 7,9 miljonu EUR apmērā, par ko nolēma un ko pilnībā finansēja valsts iestādes, ir pozitīva palīdzība, tāpat kā subsīdija, kas noteikti rada priekšrocību prasītājai, kurai, pateicoties atkritumu kalna pārsegšanai, ļoti ilgi nebūs jāīsteno neviens cits atjaunošanas pasākums. Turklāt, pat pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka 2008. gada sanācijas plānā paredzētie  norobežošanas pasākumi īstermiņā varēja nodrošināt kontroli pār noplūdēm no atkritumu kalna, tomēr, ja īstermiņā vai vidējā termiņā prasītājai būtu bijis jāveic citas apjomīgākas darbības, tai nākotnē būtu bijis jāsedz attiecīgās izmaksas. Līdz ar to 4. pasākums nenoliedzami labvēlīgi ietekmēja prasītāju, samazinot vides riskus nākotnē saistībā ar Vilafrunsas teritoriju.

166    Lai gan prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi šos nākotnes riskus, ir jānorāda vispirms, ka Komisijai nebija jāparedz vai jāizsaka skaitļos šo risku apjoms. Apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā tā atzina, ka nevienā konkrētā Savienības tiesību normā nav noteikts Vilafrunsas atkritumu kalnam vides aizsardzības ziņā sasniedzamais aizsardzības līmenis. Pēc tam šī iemesla dēļ Komisija ir balstījusies uz diviem valsts tiesu nolēmumiem, kuros prasītāja ir atzīta par atbildīgu par kaitējumu videi gan civiltiesiski, gan krimināltiesiski attiecībā uz citām raktuvēm, ņemot vērā noplūdi no raktuvēm, kurās tika veikti tikai “vieglie” pasākumi, lai no tā secinātu, ka faktiski šādi riski nākotnē varētu pastāvēt arī Vilafrunsas teritorijā. Turklāt Komisija uzskatīja, ka arī citās valstīs atkritumu kalnu pārsegšanas pasākumi ir veikti, lai atrisinātu pastāvīgās noplūdes problēmas kālija karbonāta raktuvēs. Pretēji prasītājas apgalvotajam,  Komisija bija tiesīga ņemt vērā šo informāciju, lai noteiktu, vai, iespējams, nākotnes riski pastāv arī Vilafrunsas atkritumu kalnam, lai gan tā nevarēja tos precīzi skaitliski aprēķināt.

167    Ceturtkārt, ir jāuzsver, ka katrā ziņā, pieņemot, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pierādījusi nākotnes riskus, no apstrīdētā lēmuma 159. un 162. apsvēruma izriet, ka Komisija atzina, ka attiecībā uz vides aizsardzības pienākumu ievērošanu prasītājas stāvoklis ir pilnībā likumīgs un ka ar 4. pasākumu valsts bija nolēmusi noteikt augstāku vides aizsardzības līmeni, nekā tas bija nepieciešams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Proti, minētais pasākums tika īstenots pilotprojektā, kura mērķis bija pārbaudīt atkritumu kalnu pārsegšanas metodes atbilstību vides problēmu risināšanai Ljubregatas  [Llobregat] reģionā (Spānija), un tādējādi tas bija vispārējās sabiedrības interesēs.

168    Pirmām kārtām valsts var nolemt piemērot augstāku vides aizsardzības līmeni nekā prasītais minimums, un a fortiori tā var nolemt veikt pasākumus, kas konkrētajā brīdī vēl nav vajadzīgi, bet kas nākotnē varētu tādi būt vispārējās sabiedrības interesēs. Tomēr tā nav, ka prasītāja kā uzņēmums, kuram pieder teritorijas, uz ko attiecas konkrētais valsts pasākums, ir atbrīvota no attiecīgo izmaksu segšanas.

169    Proti, kā ir atgādināts 2008. gada pamatnostādņu 9. punktā, dalībvalstis var noteikt prasības vides aizsardzības jomā, kas pārsniedz Savienības prasības, lai maksimāli samazinātu negatīvās sekas, ko rada tādas saimnieciskās darbības, kuras var nodarīt kaitējumu videi to radītā vides piesārņojuma dēļ.

170    Saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”, uz kuru ir atsauce 2008. gada pamatnostādņu 7. un 8. punktā, ir iespējams novērst negatīvās sekas, nodrošinot, ka piesārņotājs maksā par tā radīto piesārņojumu, kas nozīmē, ka piesārņotājs pilnībā uzņemas vides aizsardzības izmaksas, jo mērķis ir nodrošināt, lai privātās izmaksas (ko sedz uzņēmums) atspoguļotu saimnieciskās darbības reālās izmaksas sabiedrībai. Principu “piesārņotājs maksā” var īstenot vai nu ar obligātiem vides standartiem, vai arī ar tirgū balstītiem instrumentiem. Daži no tirgū balstītajiem instrumentiem var būt pamatā valsts atbalsta piešķiršanai visiem vai noteiktiem uzņēmumiem, uz kuriem tie attiecas. Tieši ar mērķi individuālā līmenī radīt stimulu sasniegt tādu vides aizsardzības līmeni, kas ir augstāks par līmeni, kādu nosaka Savienības standarti, vai arī lai pastiprinātu vides aizsardzību šādu standartu neesamības gadījumā, saskaņā ar 2008. gada pamatnostādņu 10. punktu dalībvalstis var vēlēties izmantot valsts atbalstu.

171    Otrām kārtām saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, it īpaši Spānijas Likuma par raktuvēm 121. pantu, tādu raktuvju īpašniekam, kuras vairs nedarbojas, ir jāievēro sanācijas plāni, ko apstiprinājušas par izrakteņu ieguves darbībām atbildīgās iestādes. Ir jāatzīst, ka šajā lietā kompetentās iestādes apstiprināja Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanas pasākumu.

172    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija ir ņēmusi vērā apstākli, ka Spānijas valsts bija izvēlējusies augstāku vides aizsardzības līmeni, un to ir ņēmusi vērā atbalsta saderīguma pārbaudē, secinot tieši, ka saskaņā ar 2008. gada pamatnostādnēm no uzņēmuma nav atgūstams viss valsts ieguldījums 7 887 571 EUR apmērā, bet gan tikai 3 985 109,70 EUR.

173    Piektkārt, ciktāl prasītāja norāda, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana drīzāk esot pasliktinājusi tās ekonomisko situāciju, ņemot vērā, ka pēc šī pasākuma atkritumu kalns esot zaudējis ekonomisko vērtību, jo to vairs nevar izmantot sāls ieguvei un pārdošanai, pietiek konstatēt, ka prasītāja nav nedz pierādījusi, nedz pamatojusi to ieņēmumu apmēru, kurus tā esot zaudējusi, un to, vai šos iespējamos ieņēmumus būtu bijis jāizsver attiecībā uz atjaunošanas izmaksām, kuras tai būtu bijis jāsedz raktuvju izmantošanas laikā.

174    Katrā ziņā Vilafrunsas atkritumu kalna vērtības apgalvotā samazināšanās nevar ietekmēt konstatējumu par priekšrocības esamību, ja vien netiek uzskatīts, ka šis vērtības samazinājums ir ekonomiski būtiskāks nekā priekšrocība, ko ir radījusi tā ilgtspējīgā sanācija, bet to prasītāja nekādi nav pierādījusi.

175    No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu, kas attiecas uz Regulas 2015/1589 16. panta 1. punkta pārkāpumu, Komisijai pareizi nenosakot no 4. pasākuma izrietošā iespējamā atbalsta apmēru

176    Prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa secina, ka 4. pasākums ir atzīstams par atbalstu, ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts Regulas 2015/1589 16. pants, jo tajā neesot pareizi noteikts šī apgalvotā valsts atbalsta apmērs. Proti, Komisija esot kļūdījusies, ņemot vērā valsts iestāžu veiktās ieguldījumu izmaksas par atkritumu kalna pārsegšanu, kurām ir pieskaitīta no šī ieguldījuma izrietošā darbības peļņa un atskaitītas atbalsta saņēmēja segtās uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas, kas radušās ieguldījuma dēļ. Komisijai esot bijis jāņem vērā, augstākais, no ekonomiskās priekšrocības izrietošais apmērs, kas atbilst tam, kurš prasītājai būtu bijis jāizdod par sanācijas pasākumiem, kurus tai būtu bijis jāveic saskaņā ar tās 2008. gada plānu, ja tās pārsniegtu uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas saistībā ar 4. pasākumu. Šīs summas apmērs būtu nulle, un tādējādi Komisijai esot bijis jāsecina, ka priekšrocība nepastāv. Prasītāja atkārto, ka Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšana, gluži pretēji, tai ir radījusi ieņēmumu zudumu un alternatīvās izmaksas, jo šajā atkritumu kalnā esošās sāls raktuves izmantošana nav iespējama.

177    Komisija noraida prasītājas argumentus.

178    Šis pamats ir cieši saistīts ar ceturto pamatu un ir izvirzīts tam pakārtoti.

179    Iesākumā ir jāuzsver atbilstoši šī sprieduma 172. punktā minētajam, ka Komisija ir ņēmusi vērā to, ka 4. pasākums ir vides aizsardzības uzlabošanas pasākums, par ko lēmumu pieņēma valsts iestādes, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni, nekā nosaka Savienības standarti, un kas tādējādi pārsniedz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvošās vajadzības, ko tā pati būtībā atzīst apstrīdētā lēmuma 162. apsvērumā.

180    Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā vispirms pauda uzskatu, ka tā var piemērot 2008. gada pamatnostādņu 3.1.1. punktu, saskaņā ar kuru atbalstu ieguldījumiem, kas ļauj uzņēmumiem pārsniegt ar Savienības standartiem noteikto vides aizsardzības līmeni vai palielināt šo līmeni šādu standartu neesamības gadījumā, var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

181    Pēc tam saskaņā ar 2008. gada pamatnostādņu 80. punktu, lai noteiktu attiecināmo izmaksu summu, Komisija apstrīdētā lēmuma 161. un 162. apsvērumā ir ņēmusi vērā papildu ieguldījumu izmaksas, ko būtu bijis jāveic, lai sasniegtu augstāku vides aizsardzības līmeni nekā tas, kuru uzņēmums būtu sasniedzis bez nekāda atbalsta (proti, starpība starp valsts ieguldījuma summu un izmaksām, kas paredzētas 2008. gada sanācijas plānā noteiktajiem norobežošanas pasākumiem). Apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā tā no šīs summas atskaitīja darbības peļņu, kas tādai neizmantotai teritorijai kā Vilafrunsa bija nulle, un pieskaitīja ekspluatācijas izmaksas pirmo piecu gadu laikā. Komisija tādējādi secināja, ka kopējo attiecināmo izmaksu apmērs būtu 7 804 922,60 EUR.

182    Visbeidzot, piemērojot lieliem uzņēmumiem pieļaujamo maksimālo likmi, Komisija apstrīdētā lēmuma 171. un 172. apsvērumā sniedza aplēsi, ka 50 % no attiecināmajām izmaksām, proti, 3 902 461,30 EUR apmērā, var atzīt par saderīgām ar iekšējo tirgu, tādējādi samazinot atgūstamā atbalsta summu līdz 3 985 109,70 EUR.

183    Tādējādi Komisija uzdeva atgūt prasītājai ar 4. pasākumu piešķirto atbalstu tikai 3 985 109,70 EUR apmērā.

184    Pirmām kārtām prasītāja atsaucas uz kļūdu ar 4. pasākumu sniegtā atbalsta summas aprēķinā, jo Komisija kā atsauces punktu šim aprēķinam ir ņēmusi vērā nevis tās 2008. gada sanācijas plānu, bet Spānijas valsts ieguldījumu 7,9 miljonu EUR apmērā.

185    Taču, tā kā šī sprieduma 162.–171. punktā tika secināts, pirmkārt, ka  Vilafrunsas atkritumu kalna pārsegšanas pasākums ir uzskatāms par pozitīvu palīdzību un par efektīvu, ilgtspējīgu pasākumu, kas nav nesamērīgs, lai novērstu noplūdes un ar atkritumu kalnu saistīto piesārņojuma risku, kas prasītājai būtu bijis jānovērš jebkurā gadījumā saskaņā ar prasītājai uzlikto vispārējo atkritumu kalna sanācijas pienākumu, un tātad – par vidēja termiņa vai ilgtermiņa priekšrocību prasītājai, un, otrkārt, ka valsts varēja noteikt augstāku vides aizsardzības līmeni uzņēmumiem, kuriem uzticēts apsaimniekot raktuves, ir jāsecina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā ir pareizi ņēmusi vērā valsts veiktā ieguldījuma summu kā atskaites punktu atbalsta summas aprēķināšanai.

186    Otrām kārtām, ciktāl prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā zaudējumus un izmaksas, kuras tai esot radušās no tā, ka nav iespējams izmantot sāls raktuves, ir jākonstatē, ka šis vienkāršais apgalvojums, kas nav pamatots ar pierādījumiem, nevar tikt pieņemts. No apstrīdētā lēmuma 137. apsvēruma izriet, ka Spānijas Karaliste administratīvajā procedūrā bija atsaukusies uz alternatīvajām izmaksām, kuras prasītājai esot radušās no tā, ka tā vairs nevarēs izmantot raktuves sāls ieguvei. Tomēr no šīm piezīmēm neizriet, ka šādi zaudējumi būtu bijuši aprēķināti skaitliski vai pamatoti administratīvajā procesā. Tā kā nav šādu pierādījumu, apgalvotās izmaksas un zaudējumi tātad ir jāatzīst par hipotētiskiem.

187    Līdz ar to šādi hipotētiski zaudējumi Komisijai nav jāņem vērā atbalsta aprēķināšanai, kā tas izriet no judikatūras, saskaņā ar kuru atbalsta atgūšana nozīmē tā saņēmējam radītās priekšrocības restitūciju, nevis iespējamā ekonomiskā labuma, kuru tas guvis, izmantojot šo priekšrocību, atdošanu (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity, C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990, 100. punkts).

188    No iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats arī ir jānoraida, un līdz ar to prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

189    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Iberpotash SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Buttigieg Berke Costeira

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 16. janvārī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.