EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2010. gada 30. septembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Civildienesta noteikumu 64. pants – Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa un 9. pants – Korekcijas koeficients – Vienlīdzīga attieksme
Lieta F‑29/09
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
Giorgio Lebedef un Trevor Jones, Eiropas Komisijas ierēdņi, ar dzīvesvietu attiecīgi Zeningerbergā [Senningerberg] (Luksemburga) un Erncenā [Ernzen] (Luksemburga), ko pārstāv F. Frabeti [F. Frabetti] un Ž. I. Ferno [J.‑Y. Vergnaud], advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv K. Zeleskeviča [K. Zieleśkiewicz] un M. Bauers [M. Bauer], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā.
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs P. Mahonijs [P. Mahoney], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents),
sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 10. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Civildienesta tiesas kancelejā 2009. gada 30. martā, G. Lebedefs [Lebedef] un T. Džonss [Jones] lūdz atcelt iespējamo Eiropas Kopienu Komisijas lēmumu, ar kuru viņiem ir atteikts noteikt to ierēdņu, kuru dienesta vieta ir Luksemburgas pilsētā (Luksemburga), pirktspēju tādā pašā līmenī, kāds ir noteikts ierēdņiem ar dienesta vietu Briselē (Beļģija), un pakārtoti atcelt viņu algas paziņojumus, kas izsniegti kopš 2008. gada jūnija.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības ierēdņu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 64. pantā ir noteikts:
“Ja ierēdņa atalgojums ir izteikts eiro, to pēc obligātajiem atskaitījumiem, kas izklāstīti šajos Civildienesta noteikumos vai jebkuros izpildes noteikumos, izvērtē pēc likmes, kas atkarībā no dzīves apstākļiem dažādās nodarbinātības vietās ir virs, zem vai vienāda ar 100 %.
[..] No 1962. gada 1. janvāra Kopienu pagaidu atrašanās vietās nodarbinātu ierēdņu atalgojumam piemēro korekcijas koeficientu, kas ir vienāds ar 100 %.”
3 Civildienesta noteikumu XI pielikuma ar virsrakstu “Civildienesta noteikumu 64. un 65. panta izpildes noteikumi” 1. pantā ir noteikts:
“1. Eiropas Kopienu Statistikas biroja (še turpmāk “Statistikas birojs”) ziņojums
Civildienesta noteikumu 65. panta 1. punktā paredzētās pārskatīšanas nolūkā Statistikas birojs katru gadu pirms oktobra beigām sagatavo ziņojumu par dzīves dārdzības izmaiņām Briselē, pirktspējas paritāti starp Briseli un konkrētām vietām dalībvalstīs un izmaiņām centrālajā pārvaldē strādājošo valsts civildienesta ierēdņu algu pirktspējā.
[..]
3. Dzīves dārdzības izmaiņas ārpus Briseles (pirktspējas paritāte un netiešie indeksi)
[..]
d) Ārpus Beļģijas un Luksemburgas dzīves dārdzības izmaiņas pārskata periodā mēra, izmantojot netiešos indeksus. Šos indeksus aprēķina, reizinot Briseles starptautisko indeksu ar pirktspējas paritātes izmaiņām.
[..]”
4 Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Beļģijai un Luksemburgai korekcijas koeficientu nepiemēro.”
5 Civildienesta noteikumu XI pielikuma 5. panta 3. punktā ir noteikts:
“Katrai vietai, kurai noteikts korekcijas koeficients (kas nav Beļģija un Luksemburga), veic 1. panta 3. punktā minētās pirktspējas paritātes aprēķinu par decembri. Dzīves dārdzības izmaiņas aprēķina atbilstoši 1. panta 3. punktā paredzētajiem noteikumiem.”
6 Visbeidzot, Civildienesta noteikumu XI pielikuma 9. panta 1. punktā ir noteikts:
“Attiecīgās dalībvalsts atbilstošās iestādes, kādas [Eiropas Savienības] iestādes pārvalde vai [Eiropas Savienības] ierēdņu pārstāvji konkrētā dienesta vietā var pieprasīt korekcijas koeficienta noteikšanu šai vietai.
Šai prasībai jābūt pamatotai ar objektīviem faktoriem, kas liecina par ievērojamām atšķirībām dažu gadu laikā starp dzīves dārdzību šajā dienesta vietā un attiecīgās dalībvalsts galvaspilsētā (izņemot Nīderlandi, kur Amsterdamas vietā izmanto Hāgu). Ja Statistikas birojs apstiprina, ka atšķirības ir ievērojamas (vairāk nekā 5 %) un ilgstošas, Komisijai jāiesniedz priekšlikums noteikt šai vietai korekcijas koeficientu.”
Tiesvedības priekšvēsture
7 Uzskatot, ka Luksemburgā strādājošo ierēdņu pirktspēja konstanti samazinās jau vairākus gadus salīdzinājumā ar Briselē strādājošo ierēdņu pirktspēju, M. Ots [M. Ott], arodbiedrības Solidarité européenne priekšsēdētājs, 2005. gada 28. oktobrī nosūtīja lūgumu S. Kallasam [S. Kallas], Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, kurā lūdza viņu uzsākt pētījumu par iespēju Luksemburgai noteikt korekcijas koeficientu.
8 2005. gada 29. novembra vēstulē S. Kallass atbildēja, ka personāla interesēs nav sākt darbus nolūkā noteikt korekcijas koeficientu Luksemburgai, jo tostarp šādam pasākumam būtu nepieciešams grozīt Civildienesta noteikumus, kas savukārt ietver risku saistībā ar atkārtotām pārrunām par atalgojuma ikgadējās pielāgošanas metodi, kura tika panākta “reformas kontekstā ilgu un grūtu pārrunu rezultātā”.
9 2007. gada 3. aprīlī starpiestāžu kopējā arodbiedrība, kurā ietilpst vairākas Eiropas Parlamenta, Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas arodbiedrību un profesionālās organizācijas, nosūtīja paziņojumu Eurostat ģenerāldirektoram, lūdzot viņu veikt pētījumu, lai noteiktu, ka atšķirības starp Luksemburgā strādājošo ierēdņu un Briselē strādājošo ierēdņu pirktspēju ir ievērojamas, un uzsākt Civildienesta noteikumu XI pielikuma 9. pantā paredzēto procedūru, lai noteiktu Luksemburgai piemērojamo korekcijas koeficientu.
10 2007. gada 6. jūnija paziņojumā Eurostat ģenerāldirektors atbildēja, ka jebkādi pieteikumi par korekcijas koeficienta noteikšanu nav Eurostat kompetencē un tie ir jāadresē Komisijas ģenerāldirektorātam (ĢD) “Personāls un administrācija”.
11 Ar 2008. gada 12. aprīļa paziņojumu vairākas arodbiedrību un profesionālās organizācijas, kas ir apvienojušās kopējā arodbiedrību frontē, lūdza ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektoru veikt starpiestāžu apspriedi par iestāžu personāla pirktspējas samazināšanos.
12 Ar 2008. gada 12. septembra vēstuli, kuru administrācija reģistrēja šī paša gada 15. septembrī, prasītāji iesniedza sūdzību par saviem 2008. gada jūnija algas paziņojumiem, kuros tika ietverta 2007. gada beigās notikusī atalgojuma korekcija, bet tomēr netika piemērots dienesta vietai atbilstošais korekcijas koeficients, un par turpmāko mēnešu algas paziņojumiem.
13 Ar 2008. gada 17. decembra lēmumu, kurš tika paziņots ar 18. decembra vēstuli, iecēlējinstitūcija noraidīja minēto sūdzību.
Lietas dalībnieku prasījumi un process
14 Prasītāju prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
“– galvenokārt – atcelt netiešo lēmumu, ar kuru atteikts pielīdzināt atalgojuma pirktspējas līmeni Luksemburgā tādam atalgojuma pirktspējas līmenim, kāds ir Briselē;
– pakārtoti – atcelt prasītāju algas paziņojumus, kas sagatavoti attiecībā uz laikposmu pēc 2008. gada 15. jūnija”;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisija prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemta 2009. gada 25. jūnijā pa telefaksu (oriģināls tika iesniegts tā paša gada 29. jūnijā), Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Civildienesta tiesas trešās palātas priekšsēdētājs apmierināja šo pieteikumu ar 2009. gada 7. septembra rīkojumu.
17 Ar savu iestāšanās rakstu, kas Civildienesta tiesas kancelejā ir saņemts 2009. gada 16. oktobrī pa telefaksu, Padome lūdz Civildienesta tiesu noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu un pakārtoti – kā nepamatotu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz iebildi par prettiesiskumu, kuru prasītāji norādīja savas prasības pamatojumam.
Par prasības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
18 Komisija uzskata, ka prasība nav pieņemama, jo tā ir iesniegta pret apgalvoto atteikumu noteikt korekcijas koeficientu Luksemburgai vai pret prasītāju algas paziņojumiem attiecībā uz laikposmu pēc 2008. gada jūnija.
19 Pirmkārt, tā norāda, ka visi pirms sūdzības veiktie pasākumi bija arodbiedrību un politiski pasākumi. Nesot bijis lūguma Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, kuru būtu iesniedzis individuāls ierēdnis.
20 Katrā ziņā prasība, kas ir vērsta pret apgalvoto atteikumu noteikt korekcijas koeficientu Luksemburgai, esot novēlota, jo neviena sūdzība netika iesniegta trīs mēnešu laikā pēc tam, kad S. Kallass noraidīja 2005. gada oktobra lūgumu, nedz arī trīs mēnešu laikā no Eurostat ģenerāldirektora atteikuma veikt pieprasītos aprēķinus. Komisija norāda arī to, ka prasītāji nebija minēto lūgumu autori.
21 Turklāt prasības pieteikums nebija par to pašu, par ko tika veiktas iepriekšējās darbības. Tā priekšmets būtībā bija darīt zināmu Luksemburgas korekcijas koeficienta, kurš pēc prasītāju domām noteikti bija lielāks nekā Briseles koeficients, neesamību, lai gan iepriekšējie pasākumi bija par aprēķinu vai apspriedes trūkumu.
22 Otrkārt, Komisija atzina, ka ierēdnis var apstrīdēt savu algas paziņojumu tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz korekcijas koeficienta, kāds pēc ierēdņa uzskata tam pienākas, piemērošanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 27. oktobra spriedumu lietā T‑64/92 Chavane de Dalmassy u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑227. un II‑723. lpp.). Tomēr šī iespēja nozīmē, ka minētajā algas paziņojumā ir atspoguļotas situācijas izmaiņas vai jauns lēmums – kas nebija gadījums 2008. gada jūnijā.
23 Tiesas sēdē prasītāji vispirms norādīja, ka viņiem bija tiesības vērsties tieši Civildienesta tiesā pret netiešo lēmumu, ar kuru tika atteikts palielināt – nosakot īpašu korekcijas koeficientu – Luksemburgā strādājošo ierēdņu pirktspēju līdz tādam pašam līmenim, kāds ir Briselē strādājošiem, ka 2008. gada jūnija algas paziņojumi ataino situācijas izmaiņas, jo tajos atalgojums tika koriģēts atbilstoši 2007. gada beigās veiktajai ikgadējai pārskatīšanai, tomēr tajā netika ietverts Luksemburgas korekcijas koeficients, un visbeidzot, ka sūdzības un prasības termiņi ir pilnībā ievēroti.
Civildienesta tiesas vērtējums
Par prasību daļā, kurā tā ir vērsta pret apgalvoto netiešo lēmumu, ar kuru esot atteikts noteikt Luksemburgā strādājošo ierēdņu pirktspēju tādā pašā līmenī, kāds ir Briselē strādājošajiem ierēdņiem
24 Jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, lai celtu prasību par netiešu noraidošu lēmumu, ir nepieciešams:
– vai nu ka attiecīgais ierēdnis ir iesniedzis iepriekšēju lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, kurš gadījumā, ja iecēlējinstitūcija nav sniegusi atbildi četru mēnešu laikā, tiek uzskatīts par netieši noraidītu, un šādā gadījumā ierēdnis jaunā trīs mēnešu termiņā var vērsties iecēlējinstitūcijā ar sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam;
– vai arī jābūt iesniegtai iepriekšējai sūdzībai par nelabvēlīgu aktu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, un gadījumā, ja četru mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas nav sniegta atbilde, saskaņā ar šī paša punkta otro daļu ir tiesības celt prasību pret šo netiešo noraidošo lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantam.
25 Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāji nav ievērojuši pirmstiesas procedūru. Pirmkārt, tie nav iesnieguši iepriekšēju lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, lai Luksemburgā strādājošo ierēdņu pirktspēja tiktu noteikta tādā pašā līmenī kā Briselē strādājošiem ierēdņiem, jo 2005. gada 28. oktobra, 2007. gada 3. aprīļa un 2008. gada 12. aprīļa vēstules, pat pieņemot, ka tās varētu atzīt par lūgumiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, nebija iesnieguši paši prasītāji.
26 Otrkārt, katrā ziņā saistībā ar S. Kallasa 2005. gada 29. novembra un Eurostat ģenerāldirektora 2007. gada 6. jūnija atbildēm nekas netika darīts sūdzības un prasības pieteikuma iesniegšanas termiņā. Tāpat arodbiedrību un profesionālās organizācijas neveica nekādus pasākumus pēc tam, kad no ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektora netika saņemta skaidra atbilde uz to 2008. gada 12. aprīļa lūgumu veikt starpiestāžu apspriedi.
27 Līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama daļā, kurā tā ir celta pret apgalvoto netiešo lēmumu, ar kuru ir atteikts noteikt Luksemburgā strādājošo ierēdņu pirktspēju tādā pašā līmenī kā Briselē strādājošiem ierēdņiem.
Par prasību daļā, kurā tā ir celta pret prasītāju algas paziņojumiem, kuri ir izsniegti, sākot ar 2008. gada jūniju
28 No prasības pieteikuma izriet, ka prasītāji būtībā savas prasības, kas ir celta pret algas paziņojumiem, kuri izsniegti attiecībā uz laikposmu kopš 2008. gada jūnija, pamatojumam norāda tādus pamatus, kas ir vērsti pret Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmo daļu, lai Civildienesta tiesā norādītu, ka šī 3. panta 5. punkta pirmā daļa nav piemērojama.
29 Vispirms ir jāatgādina, ka EKL 241. pantā, kurš bija piemērojams prasības celšanas brīdī un kurš pēc grozījumiem kļuva par LESD 277. pantu, ir paredzēts, ka lietās, kurās tiek apstrīdēts šajā normā minēto regulu tiesiskums, jebkura puse var atsaukties uz EKL 230. panta otrajā daļā – kas pēc grozījumiem kļuva par LESD 263. panta otro daļu – izklāstītajiem iemesliem, it īpaši, lai pamatotu prasību, kas vērsta pret piemērošanas pasākumu, pat tad, ja ir beidzies termiņš šīs regulas pārsūdzēšanai. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šis papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir tāda vispārējā principa izpausme, ar kuru tiek garantēts, ka jebkurai personai ir vai ir bijusi iespēja apstrīdēt Savienības aktu, ar kuru ir pamatots pret šo personu vērsts lēmums (Tiesas 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp; 1984. gada 19. janvāra spriedums lietā 262/80 Andersen u.c./Parlaments, Recueil, 195. lpp., un 2003. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑11/00 Komisija/ECB, Recueil, 7147. lpp., 74.–78. punkts). EKL 241. pantā paredzētā norma noteikti ir jāpiemēro tiesvedībā Civildienesta tiesā atbilstoši EKL 236. pantam, kurš pēc grozījumiem kļuva par LESD 270. pantu.
30 Tomēr no pastāvīgas judikatūras izriet arī tas, ka iespēja, ko sniedz EKL 241. pants – atsaukties uz regulas nepiemērojamību –, nav autonomas tiesības celt prasību un tās var īstenot tikai kā blakustiesības tādējādi, ka gadījumā, ja nav tiesību celt pamata prasību vai ja pamata prasība nav pieņemama, iebilde par prettiesiskumu nav pieņemama (Tiesas 1981. gada spriedums lietā 33/80 Albini/Padome un Komisija, Recueil, 2141. lpp., 17. punkts, un 1987. gada 7. jūlija spriedums apvienotajās lietās 89/86 un 91/86 Étoile commerciale un CNTA/Komisija, Recueil, 3005. lpp., 22. punkts).
31 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam sūdzību un pēc tam arī prasību var iesniegt tikai pret iecēlējinstitūcijas izdotu nelabvēlīgu aktu. Tāpat nav strīda par to, ka nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. punkta izpratnē ir akts ar juridiski saistošu iedarbību, kas tieši un tūlītēji var skart prasītāja intereses, būtiski mainot viņa tiesisko stāvokli (Civildienesta tiesas 2006. gada 28. jūnija spriedums lietā F‑101/05 Grünheid/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑55. un II‑A‑1‑199. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Tātad ir jāpārbauda, vai prasība tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret prasītāju algas paziņojumiem, kuri ir izsniegti, sākot ar 2008. gada jūniju, atbilst Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta prasībām.
33 Šajā ziņā jāuzsver, ka algas paziņojumam pēc tā rakstura un priekšmeta nav nelabvēlīga akta pazīmes, jo tajā tikai tiek naudas izteiksmē izteikts iepriekšējo administratīvu lēmumu, kas attiecas uz ierēdņa personīgo un tiesisko stāvokli, saturs (Civildienesta tiesas 2008. gada 23. aprīļa spriedumi lietā F‑103/05 Pickering/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑101. un II‑A‑1‑527. lpp., 72. punkts, un lietā F‑112/05 Bain u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑111. un II‑A‑1‑579. lpp., 73. punkts). Tomēr tiktāl, ciktāl tajā skaidri parādās tāda individuāli piemērojama administratīva lēmuma esamība un saturs, kas ir līdz tam palicis nepamanīts, jo tas nav ticis formāli paziņots ieinteresētajai personai, algas paziņojumu, kurā ir sniegts finansiālo tiesību aprēķins, var uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, par kuru var iesniegt sūdzību un vajadzības gadījumā prasību (šajā ziņā attiecībā uz ceļa izdevumu atlīdzināšanu skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 16. februāra spriedumu lietā T‑354/03 Reggimenti/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑33. un II‑147. lpp., 38. un 39. punkts, vai attiecībā uz to ģimenes pabalsta atskaitāmo summu, kas ir saņemta ārpus iestādēm, arī Pirmās instances tiesas 1998. gada 24. marta rīkojumu lietā T‑181/97 Meyer u.c./Tiesa, Recueil FP, I‑A‑151. un II‑481. lpp.). Šajos apstākļos algas paziņojuma paziņošanas brīdī sākas termiņš, kurā jāiesniedz sūdzība un prasība par administratīvo lēmumu, kas ir pieņemts attiecībā pret attiecīgo ierēdni un kas atspoguļojas algas paziņojumā (iepriekš minētie spriedumi lietā Pickering/Komisija, 75. punkts, un lietā Bain u.c./Komisija, 76. punkts).
34 Tas pats attiecas uz gadījumu, ja algas paziņojumā pirmo reizi tiek atspoguļota tāda ar finansiālo tiesību noteikšanu saistītā jauna vispārpiemērojama akta izpilde kā, piemēram, lēmums, ar kuru tiek mainīta ceļa izdevumu aprēķināšanas metode (Pirmās instances tiesas 2003. gada 18. septembra spriedums lietā T‑221/02 Lebedef u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑211. un II‑1037. lpp., 24. un 25. punkts), lēmums par ģimenes bērnu dārza iemaksas maksimālā apmēra izmaiņām (Pirmās instances tiesas 1997. gada 29. janvāra spriedums lietā T‑297/94 Vanderhaeghen/Komisija, Recueil FP, I‑A‑7. un II‑13. lpp.), regula par korekcijas koeficientu grozīšanu (Pirmās instances tiesas 2000. gada 8. novembra spriedums lietā T‑175/97 Bareyt u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑229. un II‑1053. lpp.; iepriekš minētie spriedumi lietā Pickering/Komisija un lietā Bain u.c./Komisija), regula par atalgojuma apmēra korekciju (Pirmās instances tiesas 1994. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑98/92 un T‑99/92 Di Marzio un Lebedef/Komisija, Recueil FP, I‑A‑167. un II‑541. lpp.) vai regula, ar kuru ievieš izņēmuma krīzes maksājumu vai pagaidu maksājumu (Tiesas 1985. gada 3. jūlija spriedums lietā 3/83 Abrias u.c./Komisija, Recueil, 1995. lpp.; Pirmās instances tiesas 1994. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑97/92 un T‑111/92 Rijnoudt un Hocken/Komisija, Recueil FP, I‑A‑159. un II‑511. lpp.).
35 Šajos pēdējos gadījumos pirmais algas paziņojums pēc tā vispārpiemērojama akta stāšanās spēkā, ar kuru tika grozītas abstraktas ierēdņu kategorijas finansiālās tiesības, attiecībā pret tā adresātu noteikti ir jāsaprot kā tāds, kurā parādās, ka ir pieņemts individuāli piemērojams administratīvs akts, kuram ir juridiski saistoša iedarbība un kas tieši un tūlītēji skar attiecīgā ierēdņa intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Tāpat, pat pieņemot, ka var uzskatīt, ka iecēlējinstitūcija katru mēnesi pieņem jaunu administratīvu individuāli piemērojamu lēmumu attiecībā uz ierēdņa finansiālo tiesību noteikšanu un tas parādās atbilstošajā algas paziņojumā, šie sekojošie lēmumi tikai apstiprina pirmo lēmumu, ar kuru būtiski tika mainīts ieinteresētās personas tiesiskais stāvoklis, piemērojot jaunu vispārpiemērojamu aktu.
36 Līdz ar to ierēdnis, kurš sūdzības un prasības iesniegšanai noteiktajos termiņos nav apstrīdējis algas paziņojumu, ar kuru pirmo reizi tiek izpildīts finansiālās tiesības nosakošs vispārpiemērojams akts, nevar pēc šo termiņu beigām likumīgi apstrīdēt vēlākus algas paziņojumus, attiecībā uz tiem norādot tādu pašu prettiesiskumu, kāds bija raksturīgs pirmajam paziņojumam (iepriekš minētie spriedumi lietā Pickering/Komisija, 75.–89. punkts, un lietā Bain u.c./Komisija, 76.–89. punkts)
37 Tomēr situācija šajā lietā neatbilst iepriekš minētajiem gadījumiem. No prasītāju argumentiem šķiet, ka tie būtībā kritizē Komisijas neatlaidīgu Civildienesta XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmās daļas piemērošanu, neveicot pētījumu par iespējamām pirktspējas atšķirībām starp Briseli un Luksemburgu, lai gan tie norāda jaunu ekonomisku apstākļu rašanos, kuri vairs neattaisno, tostarp no vienlīdzīgas attieksmes principa viedokļa, šī noteikuma piemērošanu.
38 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir obligāts likumdevējam, kā arī to atzīst Komisija, un ka Civildienesta noteikumu 64. un 65. pantā paredzēto korekcijas koeficientu noteikšanas mērķis ir īstenot tieši šo principu, garantējot to, ka tiek uzturēta visu ierēdņu vienāda pirktspēja neatkarīgi no viņu dienesta vietas (šajā ziņā skat. Tiesas 1981. gada 19. novembra spriedumu lietā 194/80 Benassi/Komisija, Recueil, 2815. lpp., 5. punkts; 1992. gada 23. janvāra spriedumu lietā C‑301/90 Komisija/Padome, Recueil, I‑221. lpp., 19. punkts, un Tiesas 2004. gada 29. aprīļa rīkojumu lietā C‑187/03 P Drouvis/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Tāpat kā šajā lietā – gadījumā, ja attiecīgā persona uzskata, ka jaunie apstākļi rada Eiropas Savienības pienākumu veikt jaunus normatīvus pasākumus, šai personai parasti ir jāizmanto procedūras, kas ir paredzētas Līgumā un Savienības aktos (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑241/01 National Farmers’Union, Recueil, I‑9079. lpp., 38. punkts).
40 Tomēr ir jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkts ierēdņiem atļauj tikai lūgt administrāciju, kas rīkojas kā iecēlējinstitūcija, pieņemt lēmumu attiecībā uz tiem. Šāds nav gadījums aplūkojamā lietā, jo prasītāji būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav uzņēmusies politisku iniciatīvu, lai nākotnē tiktu noteikts īpašs korekcijas koeficients Luksemburgai, kas nozīmē, ka būtu jāatceļ Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa. Šādam lūgumam nav piemērojams Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkts, jo politiska iniciatīva nav kvalificējama kā “lēmums, kurš tiek pieņemts attiecībā uz ierēdni”.
41 Šādos apstākļos un ņemot vērā procesuālas grūtības, kas rastos indivīdam, kurš atbilstoši LESD 265. pantam vēlētos celt prasību par bezdarbību pret iestādi, lai tiktu atcelta kāda Savienības likumdevēja pieņemtās regulas norma (šajā ziņā it īpaši skat. Tiesas 1993. gada 16. februāra spriedumu lietā C‑107/91 ENU/Komisija, Recueil, I‑599. lpp., 16. un 17. punkts), ja, piemērojot šī sprieduma 33.–36. punktā minēto judikatūru, tiktu izslēgta ierēdņa iespēja apstrīdēt viņa algas paziņojumu tādēļ, ka ir mainījušies faktiskie apstākļi, piemēram, ekonomiskie apstākļi, šajā ziņā izvirzot iebildi par prettiesiskumu pret kādu Civildienesta noteikumu normu, kura – lai gan tā šķita esam pamatota tās pieņemšanas brīdī – pēc attiecīgā ierēdņa domām ir kļuvusi par prettiesisku, jo ir mainījušies apstākļi, būtu praktiski neiespējami celt prasību, kuras mērķis ir nodrošināt vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ir atzīts Savienības tiesībās, ievērošanu un tādējādi tiktu radīts nesamērīgs kaitējums tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
42 Līdz ar to šīs lietas ļoti īpašajos apstākļos, lai saglabātos tiesības celt prasību, jāpiekrīt, ka ierēdņi var apstrīdēt savu algas paziņojumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu normu, ar kuru tiek noteiktas viņu finansiālās tiesības, izvirzot iebildi par prettiesiskumu, kas tostarp pamatojas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, lai gan ir ierobežojumi, kuri izriet no šī sprieduma 33.–36. punktā minētās judikatūras.
43 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iebilde par prasības nepieņemamību, ciktāl prasība ir vērsta pret prasītāju algas paziņojumiem, sākot no 2008. gada jūnija, ir jānoraida.
Par lietas būtību
44 Savas prasības pamatojumam prasītāji norāda četrus pamatus, no kuriem pirmie trīs, kuri ir izklāstīti prasības pieteikumā kopā, balstās uz vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un labas pārvaldības, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu; ceturtais pamats ir par Civildienesta noteikumu 64. panta pārkāpumu.
Par pirmajiem trijiem pamatiem
Lietas dalībnieku argumenti
45 Prasītāji norāda, ka dzīves dārdzība Luksemburgā ir augstāka nekā Briselē. Viņi sava apgalvojuma pamatojumam norāda valsts minimālo algu un dzīves vietas [mitekļa] izmaksas, kā arī banku servisa sabiedrības UBS paziņotos datus, neformālos Eurostat statistiķu aprēķinus un to kolēģu novērtējumus, kuri mobilitātes [programmas] ietvaros ir pārcēlušies no Luksemburgas uz Briseli vai pretējā virzienā.
46 Tā kā Luksemburga ir vienīgā dienesta vieta, kurai nav noteikts korekcijas koeficents, prasītāji uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa pārkāpums ir acīmredzams.
47 Prasītāji uzskata, ka ir grūti un gandrīz neiespējami aprēķināt Luksemburgas korekcijas koeficientu, ja šai pilsētai nav noteikts starptautiskais dzīves dārdzības indekss, kuru vajadzētu noteikt pēc Eurostat veiktās aptaujas, kas tā arī nekad netika veikta.
48 Neatbildot uz personāla pārstāvju lūgumu šajā ziņā, kas izriet no algas paziņojumiem, sākot ar 2008. gada jūniju, Komisija neesot ievērojusi Civildienesta noteikumu XI pielikuma 9. pantu un pārkāpusi labas pārvaldības principu. Prasītāji uzskata, ka šis pants ar atsauci uz “ievērojamām atšķirībām [..] starp dzīves dārdzību šajā dienesta vietā un attiecīgās dalībvalsts galvaspilsētā” patiesībā apzīmē “ievērojami atšķirīgu dzīves dārdzību konkrētā dienesta vietā salīdzinājumā ar konstatēto dārdzību dienesta vietā, kas nosaka arī atalgojuma lielumu šajā konkrētajā dienesta vietā”.
49 Visbeidzot prasītāji norāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz jebkādu indivīdu, kuram administrācija ir radījusi pamatotu paļāvību. Šajā lietā prasītājiem bija radīta ticība tam, ka Luksemburgas korekcijas koeficienta neesamība nozīmēja, ka Komisija ir veikusi nepieciešamās pārbaudes, kas tai ļauj uzskatīt šāda koeficienta neparedzēšanu par pamatotu.
50 Komisija iebilst, ka prasītāji nekādā veidā nepaskaidro, kāpēc Civildienesta noteikumu XI pielikuma 9. pants būtu pārkāpts attiecībā uz Luksemburgu, ņemot vērā, ka minētā pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa ir tāda paša līmeņa norma, kas izslēdz to, ka Luksemburgai varētu būt korekcijas koeficients.
51 Protams, Komisija neapstrīd to, ka likumdevējam vispārīgā veidā ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips. Tomēr saistībā ar Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmo daļu, izvirzot šādu iebildumu, īpaši detalizēti esot jāpierāda, ka pastāv reālas un ilgstošas atšķirības starp Briseli un Luksemburgu. Tas izrietot no judikatūras, kas attiecas uz Padomes noteiktā koeficienta atsevišķu apstrīdēšanu attiecībā uz konkrētu dienesta vietu. Tāda pati prasība attiecībā uz pierādījumiem a fortiori ir piemērojama tad, ja ir jāpierāda, ka likumdevējs pašos Civildienesta noteikumos nav ievērojis vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tas ir uzskatījis, ka divas dienesta vietas ir jāaplūko vienādi.
52 Tāpat Komisija atgādina, ka iestādēm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tiem elementiem, ko tās ņem vērā, nosakot korekcijas koeficientus, un tiesa var lemt tikai par acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai pilnvaru nepareizu izmantošanu (it īpaši skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 25. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑201/00 un T‑384/00 Ajour u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑167. un II‑885. lpp., 47.–49. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Bareyt u.c./Komisija, 57. un 64. punkts).
53 Prasītāji nesniedzot nevienu pierādījumu, no kura varētu secināt, ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz Luksemburgas korekcijas koeficienta neesamību.
54 Vispirms, norādot kā acīmredzamu to, ka dzīve Luksemburgā ir dārgāka nekā Briselē, Solidarité européenne arodbiedrības priekšsēdētājs 2005. gadā lūdza Komisiju veikt pētījumu par īpaša koeficienta iespējamību. Tomēr Eurostat nevarēja veikt izmeklēšanu par Luksemburgā strādājošo ierēdņu ģimenes budžetu, lai noteiktu šādu koeficientu, jo no tiesību viedokļa šāds koeficients saskaņā ar Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmo daļu nevar pastāvēt.
55 Turklāt Komisija uzskata, ka prasītāji norāda tikai vispārīgus un nenoteiktus apsvērumus, nekādā veidā nesniedzot pierādījumus par cenām, kas ļautu noteikt, ka Luksemburgā dzīves dārdzība faktiski ir ievērojami un ilglaicīgi lielāka nekā Briselē.
56 Turklāt Komisija uzskata, ka šajā lietā atsauce uz Civildienesta noteikumu XI pielikuma 9. pantu ir nepareiza, jo šis pants attiecas uz korekcijas koeficienta noteikšanu vietai, kas nav dalībvalsts galvaspilsēta, nevis pašai galvaspilsētai, attiecībā uz kuru – Luksemburgas gadījumā – minētā pielikuma 3. panta 5. punkta pirmajā daļā pastāv īpaša norma.
57 Komisija piebilst, ka ne visa pieejamā informācija par dzīves dārdzību Luksemburgā norāda uz to pašu, ko apgalvo prasītāji. Tā norāda piemēru no Mercer’s Cost of Living Survey, no kura izrietot, ka 2008. gada martā dzīves dārdzība Luksemburgā (91,3) bija zemāka nekā Briselē (92,9), pieņemot, ka Ņujorkas indekss ir 100.
58 Runājot par apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu, Komisija norāda, ka atbilstoši judikatūrai Civildienesta noteikumu normu nevar apstrīdēt ar šādu pamatu (Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. novembra spriedums lietā T‑135/05 Campoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑297. un II‑A‑2‑1527.lpp., 149. punkts).
59 Attiecībā uz apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu Komisija uzskata, ka prasītāju nostāja nav saskaņota. Tā to būtu labāk sapratusi, ja prasītāji būtu apgalvojuši, ka administrācija tiem faktiski ir apsolījusi noteikt īpašo Luksemburgas koeficientu, bet to nekad neizdarīja. Katrā ziņā no tiesību viedokļa ir izslēgts, ka prasītājiem varēja būt pat vismazākās cerības, ka Luksemburgai tiks noteikts koeficients, jo Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa to skaidri aizliedz. Jebkādi solījumi šajā ziņā, pat ja tie būtu pastāvējuši, būtu pretēji piemērojamām normām, un līdz ar to tie nevarētu radīt tiesisku paļāvību (Pirmās instances tiesas 1990. gada 27. marta spriedums lietā T‑123/89 Chomel/Komisija, Recueil, II‑131. lpp., 26.–30. punkts).
Civildienesta tiesas vērtējums
60 Prasītāji būtībā pārmet Komisijai, ka tā, neņemot vērā Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmo daļu, neuzdeva Eurostat veikt statistisku pētījumu, kas ļautu noteikt, vai pastāv ievērojamas pirktspējas atšķirības par sliktu Luksemburgā strādājošiem ierēdņiem un darbiniekiem salīdzinājumā ar Briselē konstatēto pirktspēju. Viņi uzskata, ka tās bezdarbības dēļ un neņemot vērā prasītāju iesniegtos rādītājus, kuros parādījās, ka pēdējos gados dzīves dārdzība Luksemburgā ir ievērojami palielinājusies, Komisija pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.
61 Līdz ar to prasītāju argumentācija ir jāsaprot kā tāda, ar kuru tie galvenokārt cenšas apstrīdēt Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmās daļas likumību, jo šī norma ne tikai liedz iespēju noteikt korekcijas koeficientu Luksemburgai, bet arī Komisijai liedz uzdot Eurostat veikt statistikas pētījumus, kuri ir vajadzīgi, lai pierādītu iespējamās dzīves dārdzības atšķirības Briselē un Luksemburgā, lai gan prasītāji iesniedza rādītājus, kas pamato šādu pētījumu veikšanas nepieciešamību.
62 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai korekcijas koeficientu, kuri ietekmē ierēdņu atalgojumu un kuri ir paredzēti Civildienesta noteikumu 64. un 65. pantā, mērķis ir atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam garantēt, ka visiem ierēdņiem tiek uzturēta vienāda pirktspēja neatkarīgi no to dienesta vietas (šajā nozīmē skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Benassi/Komisija, 5. punkts; lietā Komisija/Padome, 19. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Drouvis/Komisija, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 65. panta 2. punktu Padomei, tiklīdz tā konstatē ievērojamas dzīves dārdzības atšķirības, tās ir jāņem vērā, pielāgojot korekcijas koeficientus (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Padome, 24. punkts). Attiecībā uz ievērojamām dzīves dārdzības atšķirībām, kas parādās starp dienesta vietu, kura nav konkrētas dalībvalsts galvaspilsēta, un galvaspilsētu, Tiesa piebilda, ka Padomei nebija nekādas rīcības brīvības novērtēt, vai ir vajadzīgs noteikt īpašu korekcijas koeficientu dienesta vietai (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Padome, 25. punkts).
63 Tāpat ir jāatgādina, ka arī likumdevējam ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, kura mērķis ir garantēt Civildienesta noteikumu 64. un 65. pantā paredzēto korekcijas koeficientu noteikšanu, kā to atzīst arī Komisija.
64 Šajā lietā ir skaidrs, ka prasītāji, kuri norāda uz diskriminējošu attieksmi pret Luksemburgā strādājošiem ierēdņiem, jo šai dalībvalstij nav noteikts īpašs korekcijas koeficients atbilstoši Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmajai daļai, Civildienesta tiesa ir īpaši apgrūtinātā situācijā attiecībā uz pierādījumu iegūšanu, ņemot vērā tehniskas grūtības savākt un apstrādāt pietiekami ticamus statistikas datus.
65 Šajos apstākļos Komisija nevar tikai norādīt, ka prasītāji nav pierādījuši ievērojamu un ilgstošu atšķirību pastāvēšanu starp Luksemburgu un Briseli, lai pamatotu savu pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, vienlaicīgi argumentējot, ka nav iespējams no Eurostat pieprasīt veikt statistikas pētījumus šajā ziņā, jo Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa aizliedzot Luksemburgai noteikt īpašu korekcijas koeficientu. Ja Civildienesta tiesa piekristu šādai apļveida argumentācijai, tā neļautu garantēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret ierēdņiem atalgojuma ziņā un it īpaši prasības uzturēt visu ierēdņu vienlīdzīgu pirktspēju izpildi.
66 Šajos apstākļos, ņemot vērā tehniskās grūtības saistībā ar statistisko pamatdatu un metožu definīciju un izvēli, nevar no prasītājiem pieprasīt, lai viņi Civildienesta tiesā juridiski pietiekami pierādītu dzīves dārdzības Luksemburgā ievērojamu un ilgstošu paaugstināšanos salīdzinājumā ar Briseli, kas varētu pierādīt nevienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem atkarībā no to dienesta vietas. Kā norādīja Padome tiesas sēdē, viņu pienākums ir tikai iesniegt pietiekami būtisku rādītāju kopumu, kas atainotu iespējamās pirktspējas atšķirības, tādējādi pierādīšanas pienākumu nododot Komisijai, un vajadzības gadījumā pamatotu Eurostat administratīvo pētījumu uzsākšanu.
67 Patiešām, no Civildienesta noteikumu 65. panta 2. punkta un no to XI pielikuma 9. panta 1. punkta izriet, ka tikai ievērojama dzīves dārdzības palielināšanās Luksemburgā salīdzinājumā ar Briseli varētu pamatot tādu pielāgošanas pasākumu pieņemšanu, kuri garantētu vienlīdzīgu pirktspēju Luksemburgā strādājošiem ierēdņiem un viņu kolēģiem Briselē. Vienlīdzīgas attieksmes princips nevar noteikt pienākumu sasniegt perfekti vienādu ierēdņu pirktspēju neatkarīgi no viņu dienesta vietas, bet gan tikai būtisku dzīves dārdzības atbilstību abās aplūkojamās dienesta vietās. Šajā ziņā, ņemot vērā jomas sarežģītību, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, un tiesai vajadzētu pārbaudīt tikai to, vai iestādes ir ievērojošas saprātīgas robežas, ņemot vērā konkrētus to ievērotos apsvērumus, un ka tās nav izmantojušas savas pilnvaras acīmredzami kļūdainā veidā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 7. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑544/93 un T‑566/93 Abello u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑271. un II‑815. lpp., 76. punkts).
68 Tomēr, pat ja prasītāju rakstveida apsvērumi nav pārāk skaidri šajā ziņā, pamata iebildums šīs prasības pamatojumam, šķiet, ir Komisijas neatlaidīga Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmās daļas piemērošana, neveicot pētījumu par iespējamām pirktspējas atšķirībām starp Briseli un Luksemburgu. Šādā kontekstā tiesas kontrole nav tikai par to, vai ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, bet arī par to, vai ieinteresētās personas ir iesniegušas pietiekami pamatotus rādītājus, piemēram, skaitliskus vai cita veida pētījumus, no apstiprināta avota, kas attaisnotu šāda pētījuma veikšanu.
69 Šajā lietā jākonstatē, ka prasītāji ir tikai formulējuši dažus drīzāk abstraktus apsvērumus, nesniedzot nekādus pierādījumus, ar kuriem varētu noteikt vismaz to, ka parādās ievērojamas [pirktspējas] atšķirības, kas varētu attaisnot Eurostat statistisko pētījumu veikšanu. Savā prasības pieteikumā prasītāji norāda:
– “UBS paziņotos datus”, šos datus nemaz nepaskaidrojot un pat neiesniedzot;
– nepamatotus apgalvojumus par valsts noteikto minimālo algu, dzīves vietas cenu un biroju īres cenu Luksemburgā;
– “informāciju no kolēģiem, kuri mobilitātes [programmas] ietvaros ir pārcēlušies no Luksemburgas uz Briseli vai pretējā virzienā un konstatējuši, ka pirktspēja Luksemburgā ir zemāka par pirktspēju Briselē”, nesniedzot precīzākus komentārus šai ziņā;
– “neformālus aprēķinus, kurus veica Eurostat statistiķi”, arī nesniedzot citus komentārus;
– NATO Tehniskās apkopes un apgādes aģentūras Resursu nodaļas direktora 2006. gada 6. marta vēstuli, kurā tas tikai izteica savas bažas par “atšķirību palielināšanos starp dzīves dārdzību Briselē un Luksemburgā”;
– un citus apgalvojumus, kas ir iekļauti prasības pieteikumam pievienotajā sarakstē un arodbiedrību biļetenos.
70 Šādas norādes nav pietiekamas, lai varētu secināt, ka pastāv ievērojamas un ilgstošas atšķirības starp dzīves dārdzību divās attiecīgajās dienesta vietās, kuras, ja Luksemburgai netiek noteikts korekcijas koeficients, būtiski samazinās Luksemburgā strādājošo ierēdņu pirktspēju salīdzinājumā ar Briselē strādājošiem kolēģiem; turklāt Komisija iesniedza informāciju, kas liek domāt pilnīgi pretējo – ka dzīves dārdzība Luksemburgā ir zemāka par to, kas ir Briselē (skat. šī sprieduma 57. punktu).
71 Turklāt attiecībā uz apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jāatgādina tikai tas, ka katrā ziņā Padomes likumīgi pieņemtu Civildienesta noteikumu normu nevar lietderīgi apstrīdēt tādēļ, ka it kā šis princips esot pārkāpts (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. februāra spriedums lietā T‑256/01 Pyres/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑23. un II‑99. lpp., 66. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Campoli/Komisija, 149. punkts).
72 Visbeidzot, runājot par apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, pietiek arī tikai konstatēt, ka prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka tie ir saņēmuši no administrācijas precīzus solījumus par to, ka pastāv nozīmīgas atšķirības starp ierēdņu pirktspēju Briselē un Luksemburgā vai pat par to, ka Luksemburgai nākotnē tiks noteikts korekcijas koeficients. Katrā ziņā ierēdnis nevar pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu Civildienesta noteikumu normas likumību, šajā gadījumā – Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmās daļas likumību –, un iebilstu pret tās piemērošanu, jo administrācijas solījumi, kuros netiek ņemtas vērā Civildienesta noteikumu normas, nevar radīt tiesisku paļāvību personai, kurai tie ir adresēti (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Chomel/Komisija, 26.–30. punkts; un Pirmās instances tiesas 2004. gada 7. jūlija spriedumu lietā T‑175/03 Schmitt/AER, Krājums‑CDL, I‑A‑211. un II‑939. lpp., 46. un 47. punkts).
73 Tāpat šajā ziņā svarīgi ir uzsvērt, ka prasība nav vērsta pret atteikumu izskatīt lūgumu veikt statistisku pētījumu, bet it īpaši pret algas paziņojumiem, izmantojot iebildi par Civildienesta noteikumu normas prettiesiskumu.
74 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, pirmie trīs pamati ir jānoraida.
Par ceturto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
75 Prasītāji norāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 64. panta otro daļu “no 1962. gada 1. janvāra Kopienu pagaidu atrašanās vietās nodarbinātu ierēdņu atalgojumam piemēro korekcijas koeficientu, kas ir vienāds ar 100 %”. Tas nozīmējot, ka gadu gaitā Luksemburgas koeficients var mainīties. Uzskatot, ka XI pielikums nevar ierobežot 64. panta piemērojamību, prasītāji apstrīd Civildienesta noteikumu XI pielikuma 1. panta 3. punkta d) apakšpunkta, 3. panta 5. punkta un 5. panta 3. punkta, kuri attiecas uz Luksemburgu, tiesiskumu.
76 Prasītāji uzskata, ka starp apstrīdēto individuālo lēmumu, proti, Komisijas atteikumu noteikt atalgojuma pirktspēju Luksemburgā tādā pašā līmenī kā atalgojuma pirktspēju Briselē, un apstrīdēto vispārēju aktu pastāv juridiska saikne un ka iebilde par prettiesiskumu ir derīga tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams tiesvedības atrisināšanai.
77 Komisija un Padome iebilst, ka prasītāji nesniedz argumentāciju sava ceturtā pamata pamatojumam, kā rezultātā šo pamatu varot noraidīt kā nepieņemamu saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu.
78 Par lietas būtību Komisija, pretēji prasītājiem, apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 64. pants nav augstāka hierarhiskā līmeņa norma kā XI pielikuma normas. Līdz ar to nevar apgalvot, ka ar pēdējām normām ir pārkāpts 64. pants.
79 Visas norādītās normas patiesībā esot vienādā hierarhiskā līmenī, un tādēļ tās ir jāaplūko kopā, lai garantētu to saskaņotu interpretāciju. Nevar uzskatīt, ka Civildienesta noteikumu 64. pantā būtu noteikts, ka attiecībā uz Luksemburgu var noteikt īpašu korekcijas koeficientu, jo tas nozīmētu, ka šis pants tiek interpretēts tādā veidā, lai novirzītos no XI pielikuma 3. panta 3. vai 5. punkta skaidrā teksta. Tieši pretēji, 64. panta normas būtu jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz citiem gadījumiem nekā tie, uz kuriem attiecas īpašas normas, piemēram, normas par Luksemburgu.
80 Padome piekrīt Komisijas nostājai šajā ziņā. Tā piebilst, ka tiktāl, ciktāl prasītāji kritizē norādītās normas saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, no XI pielikuma un tostarp no tā 9. panta 1. punkta izriet, ka likumdevēja mērķis nav visu laiku garantēt perfekti vienādu ierēdņu, kuru dienesta vietas ir dažādas, pirktspēju. Minētajā normā esot paredzēts, ka prasībai [pieprasījumam] noteikt jaunu koeficientu “jābūt pamatotai ar objektīviem faktoriem, kas liecina par ievērojamām atšķirībām dažu gadu laikā starp dzīves dārdzību šajā dienesta vietā un attiecīgās dalībvalsts galvaspilsētā”. Turklāt, ka norādīja ģenerāladvokāts Kapotorti [Capotorti] savos 1982. gada 30. septembra secinājumos lietā 158/79 Roumengous Carpentier/Komisija, kurā ir taisīts Tiesas spriedums 1982. gada 15. decembrī (Recueil, 4379. lpp.), “korekcijas koeficientu pielāgošana ir obligāta tikai gadījumā, ja dzīves dārdzība ievērojami palielinās, [no kā var secināt], ka Kopienas likumdevēja mērķis nav panākt perfekti vienādu attieksmi (identisku pirktspēju neatkarīgi no dienesta vietas), bet gan būtiski un saprātīgi saskaņotu attieksmi, pieļaujot iespējamas vidēji svarīgas atšķirības”. Ja pieņemtu, ka Civildienesta noteikumu XI pielikuma 9. panta 1. punkts ir pēc analoģijas piemērojams šajā lietā, no tā izrietot, ka aplūkojamo normu, kas attiecas uz Luksemburgu, tiesiskumu no vienlīdzīgas attieksmes principa viedokļa var apstrīdēt tikai tad, ja pastāv objektīva informācija, no kuras izriet ievērojama un ilgstoša dzīves dārdzības atšķirība starp Briseli un Luksemburgu.
81 Prasītāji neesot norādījuši nevienu objektīvu informācijas elementu, no kura izrietētu šāda atšķirība starp divām galvaspilsētām, un jo vairāk to, ka šādas atšķirības būtu ievērojamas un ilgstošas.
Civildienesta tiesas vērtējums
82 Prasītāji būtībā norāda, ka Civildienesta noteikumu XI pielikuma un tostarp tā 3. panta 5. punkta pirmā daļas normas nevar novirzīties no Civildienesta noteikumu 64. panta, kura teksts un mērķis noteikti nozīmē iespēju mainīt korekcijas koeficientus, kuri ietekmē ierēdņu atalgojumu, atkarībā no dzīves apstākļiem dažādās dienesta vietās.
83 Šajā ziņā patiešām “Civildienesta noteikumu 65.a pantā ir paredzēts, ka XI pielikumā nosaka 64. un 65. panta izpildes noteikumus”. No tā var secināt, ka šie izpildes noteikumi nevar novirzīties no pamata normām Civildienesta noteikumu 64. un 65. pantā. Turklāt vispār, lai gan nepastāv formāla hierarhija starp Civildienesta noteikumu pamatteksta normām un to pielikumu normām, jo abu kategoriju normas ir pieņēmusi Padome, to starpā vajadzības gadījumā varētu pastāvēt hierarhija pēc būtības, jo pielikumi ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Savienības civildienesta pamatus un sistēmu, kādus nosaka paši Civildienesta noteikumi.
84 Tomēr šajā lietā prasītāji nav pierādījuši, ka XI pielikuma un it īpaši tā 3. panta 5. punkta pirmās daļas noteikumos nav ņemts vērā Civildienesta noteikumu 64. pantā ietvertais pamata noteikums, jo prasītāji nepierādīja, ka likumdevējs būtu prettiesiski uzskatījis, ka dzīves apstākļi Briselē un Luksemburgā neattaisno dažādu korekcijas koeficientu noteikšanu. Jautājums par to, vai šāda pieeja pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu vai arī tā ietver acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tika izskatīts, aplūkojot pirmos trīs prasības pamatojumam norādītos pamatus.
85 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida ceturtais pamats un tātad arī visa prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
86 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat to vispār atbrīvo no šā pienākuma.
87 No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Komisija savos prasījumos ir tieši lūgusi, lai prasītājiem piespriestu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādējādi, tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, prasītājiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
88 Turklāt atbilstoši Reglamenta 89. panta 4. punktam persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) G. Lebedef un T. Jones sedz visus tiesāšanās izdevumus, izņemot Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Savienības Padome, persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Mahoney | Kreppel | Van Raepenbusch |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 30. septembrī.