EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2013. gada 13. martā (*)
Civildienests – Atklāts konkurss – Nepielaišana pie novērtēšanas pārbaudījumiem – Administrācijas pienākums interpretēt sūdzības bez aizspriedumiem – Pēc priekšatlases testu rīkošanas izdarīts grozījums paziņojumā par vakanci – Tiesiskās paļāvības princips – Tiesiskā noteiktība
Lieta F‑125/11
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,
Isabel Mendes, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv S. Rodrigues un A. Blot, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Currall, pārstāvis,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA
(otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un K. Brādlijs [K. Bradley] (referents),
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 28. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2011. gada 28. novembrī, I. Mendes cēla šo prasību, pirmkārt, atcelt atklātā konkursa EPSO/AST/111/10 atlases komisijas lēmumu nepielaist viņu dalībai novērtēšanas pārbaudījumos un, otrkārt, piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar šo lēmumu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Ikviena persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par jebkuru aktu, kurā ietverta sūdzība pret konkrēto personu [var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par jebkuru šai personai nelabvēlīgu aktu], gadījumos, kad minētā iestāde ir pieņēmusi lēmumu vai tā nav veikusi kādu pasākumu, ko nosaka Civildienesta noteikumi. Sūdzība jāiesniedz triju mēnešu laikā. [..]”
3 Civildienesta noteikumu 91. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Apelāciju Eiropas Savienības tiesā var iesniegt [prasība, kas celta Eiropas Savienības Tiesā, ir pieņemama] tikai tad, ja:
– iecēlējinstitūcija ir iepriekš iesniegusi tai sūdzību [iecēlējinstitūcijā iepriekš ir tikusi iesniegta sūdzība] atbilstīgi 90. panta 2. punktam tajā norādītajā termiņā, un
– sūdzība ir noraidīta ar tiešu vai netiešu lēmumu.
3. Apelācija [prasība], kas noteikta 2. punktā, jāiesniedz trīs mēnešu laikā. Termiņu skaita [..]:
– no dienas, kurā ziņots par lēmumu, ko pieņem kā atbildi uz sūdzību;
[..].”
4 Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Paziņojumu par konkursiem sagatavo iecēlējinstitūcija pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju.
Tajā jānorāda:
[..]
e) ja konkurss notiek, pamatojoties uz pārbaudījumiem, kādi tie būs un kā tos vērtēs;
[..].”
5 2010. gada 17. novembrī Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par atklātu konkursu EPSO/AST/111/10 AST 1 pakāpes asistentu rezerves saraksta izveidošanai sekretariāta jomā (OV C 312 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”). Pieteikšanās beigu termiņš bija noteikts 2010. gada 16. decembrī.
6 Paziņojuma par konkursu IV sadaļā bija paredzēti priekšatlases testi un V sadaļā – novērtēšanas pārbaudījumi. Priekšatlases testu, kopā sešu, mērķis bija jautājumos ar vairākiem atbilžu variantiem izvērtēt kandidātu vispārējās spējas un iemaņas teksta loģiskā analīzē (a) tests), matemātiskajā domāšanā (b) tests), abstraktajā domāšanā (c) tests) un sekretariāta jomā (f) tests). Turklāt divi testi attiecās uz kandidātu profesionālajām spējām, un to mērķis bija izvērtēt attiecīgi pareizību un precizitāti (d) tests), kā arī spēju noteikt prioritātes un organizētību (e) tests).
7 Saskaņā ar paziņojuma par konkursu IV sadaļu a), d), e) un f) tests katrs tika vērtēts ar 0 līdz 20 punktiem, ar nepieciešamo minimumu 10 punkti. [Un] b) un c) tests katrs tika vērtēts ar 0 līdz 10 punktiem, ar nepieciešamo minimumu 10 punkti abos testos kopā.
8 Paziņojuma par konkursu V sadaļas 1. punktā bija norādīts, ka pie novērtēšanas pārbaudījumiem tiks pielaisti kandidāti, kuri būs ne tikai ieguvuši lielāko punktu skaitu un minimālo nepieciešamo punktu skaitu priekšatlases testos, bet kuri, ņemot vērā elektroniskās reģistrācijas brīdī sniegtās ziņas, atbildīs arī paziņojuma par konkursu III sadaļas vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem.
9 Tajā pašā punktā bija precizēts, ka pielaišana dalībai novērtēšanas pārbaudījumos tiks apstiprināta pēc katra kandidāta lietai pievienoto apliecinošo dokumentu pārbaudes. Turklāt zemsvītras piezīmē, uz kuru bija norādīts Paziņojuma par konkursu V sadaļas 1. punktā, bija precizēts, ka to kandidātu skaits, kuri tiks pielaisti dalībai novērtēšanas pārbaudījumos, būs aptuveni 2,5 reizes lielāks nekā paziņojumā par konkursu norādītais veiksmīgo kandidātu skaits. Attiecībā uz kandidātiem, kuri izvēlējušies portugāļu valodu, paziņojuma par konkursu I sadaļas 1. punktā ietvertajā tabulā bija paredzēti 19 veiksmīgie kandidāti.
10 Paziņojumā par konkursu tāpat bija ierāmēta un treknrakstā uzrakstīta šāda sākotnēja norāde:
“Pirms piesakāties, rūpīgi izlasiet [atklāto konkursu] rokasgrāmatu, kas publicēta [..] Oficiālā Vēstneša 2010. gada 8. jūlija numurā C 184 A un EPSO interneta vietnē.
Šī rokasgrāmata ir paziņojuma par konkursu neatņemama sastāvdaļa un palīdzēs jums izprast procedūrai piemērojamos noteikumus un reģistrēšanās kārtību.” [Neoficiāls tulkojums]
11 Atklāto konkursu rokasgrāmatas – redakcijā, kas bija spēkā faktu iestāšanās brīdī, – 6.3. punktā ar nosaukumu “Pārsūdzības iespējas” ir noteikts:
“Visos konkursa procedūras posmos, ja jūs uzskatāt, ka EPSO vai atlases komisija nav ievērojusi vienlīdzību vai:
– konkursa procedūras noteikumus, vai
– paziņojuma par konkursu noteikumus,
un jūs uzskatāt, ka jums ar šādu rīcību ir nodarīts kaitējums, jūs varat to pārsūdzēt šādi:
– iesniegt administratīvu sūdzību, pamatojoties uz [..] Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu,
[..]
– iesniegt pārsūdzību tiesā, pamatojoties uz [LESD] 270. pantu un [..] Civildienesta noteikumu 91. pantu, vēršoties:
Eiropas Savienības Civildienesta tiesā
[..].
Šīm abām procedūrām [Civildienesta noteikumos] paredzētie absolūtie termiņi sākas no nelabvēlīgā akta paziņošanas dienas.” [Neoficiāls tulkojums]
12 2011. gada 3. martā EPSO publicēja labojumu paziņojumā par konkursu (OV C 68 A, turpmāk tekstā – “labojums”). Šis labojums, kas attiecās uz d) un e) testa vērtēšanu, bija izteikts šādā redakcijā:
“3. lappusē, IV sadaļas 2. punktā:
tekstu:
“d) tests | profesionālās spējas: pareizība un precizitāte | Vērtējums: no 0 līdz 20 punktiem nepieciešamais minimums: 10 punkti |
e) tests | profesionālās spējas: spēja noteikt prioritātes un organizētība | Vērtējums: no 0 līdz 20 punktiem nepieciešamais minimums: 10 punkti” |
aizstāj ar tekstu:
“d) tests | profesionālās spējas: pareizība un precizitāte | Vērtējums: no 0 līdz 20 punktiem |
e) tests | profesionālās spējas: spēja noteikt prioritātes un organizētība | Vērtējums: no 0 līdz 20 punktiem |
| | | Nepieciešamais minimums ir 20 punkti d) un e) testam kopā” |
”
Tiesvedības rašanās fakti
13 Prasītāja pieteica savu kandidatūru konkursam EPSO/AST/111/10, par galveno valodu izvēloties portugāļu valodu, un 2011. gada 11. februārī nokārtoja priekšatlases testus. Beigu termiņš priekšatlases testu kārtošanai bija noteikts 2011. gada 15. februārī.
14 2011. gada 22. februāra vēstulē EPSO informēja prasītāju par to, ka drīzumā tiks publicēts labojums, un par tā saturu, proti, ka abi – d) un e) tests – tiks apvienoti un vērtēti no 40 punktiem ar nepieciešamo minimumu 20 punkti abiem testiem kopā.
15 2011. gada 17. marta vēstulē EPSO informēja prasītāju, ka viņa ir saņēmusi nepieciešamo minimumu priekšatlases testos, konkrēti, 11 punktus d) testā, ka viņas kopējais vērtējums ir 67,07 punkti un ka viņa cik vien iespējams drīz tiks informēta, vai viņa ir to kandidātu vidū, kuri ir pielaisti nākošajai konkursa kārtai.
16 2011. gada 7. aprīļa vēstulē EPSO informēja prasītāju, ka viņa nav iekļauta to kandidātu sarakstā, kuri ir uzaicināti piedalīties novērtēšanas pārbaudījumos, jo pie tiem pielaistie kandidāti ir saņēmuši vērtējumu vismaz 68,8 punkti, un ka prasītāja ir saņēmusi zemāku vērtējumu (turpmāk tekstā – “lēmums par nepielaišanu”). Tajā pašā vēstulē EPSO informēja prasītāju, ka atlases komisija viņas kandidatūru nav vērtējusi.
17 Ar 2011. gada 12. aprīļa vēstuli, kas reģistrēta 2011. gada 14. aprīlī, prasītāja iesniedza sūdzību atbilstoši 90. panta 2. punktam (turpmāk tekstā – “sūdzība”), kurā būtībā bija minēts, ka labojuma veikšana ir procesuāls pārkāpums, ar ko viņai nodarīts kaitējums. Viņa prasīja attiecīgi atcelt šo labojumu, jo ar to bija grozīta konkursa izslēdzošā kārta, saistībā ar kuru pārbaudījumi jau bija notikuši un jau bija izlaboti (“I request [..] the annulment of the corrigendum, as modifying an eliminatory stage that has been already completed and corrected”), un uzaicināt uz nākošo kārtu tikai tos kandidātus, kuri saņēmuši nepieciešamo minimumu visos testos (“[..] the invitation at the next stage of only those who have obtained a pass mark in all tests [including test d]”).
18 Ar 2011. gada 16. augusta lēmumu EPSO, rīkodamies iecēlējinstitūcijas statusā (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), sūdzību noraidīja. Ar šo lēmumu EPSO informēja prasītāju, ka labojums tika veikts tādēļ, ka saskaņā ar priekšatlases testu rezultātu aplēsēm, kas veiktas, pamatojoties uz datiem, kuri bija pieejami pēc šiem testiem, tika konstatēts, ka d) testā sekmīgo vērtējumu īpatsvars ir ievērojami mazāks, nekā bija cerēts.
Lietas dalībnieču prasījumi un tiesvedība
19 Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– galvenokārt:
atcelt lēmumu par nepielaišanu;
tādējādi nospriest, ka prasītāja atkārtoti ir jāiekļauj darbā pieņemšanas procesā;
katrā ziņā pieprasīt EPSO sniegt tā rīcībā esošo informāciju par rezultātiem, kādus visi kandidāti ir ieguvuši d) un e) testā;
– pakārtoti, ja netiek apmierināts galvenais prasījums, izmaksāt viņai provizoriski un ex aequo et bono noteiktu summu EUR 50 000 apmērā;
– katrā ziņā izmaksāt viņai provizoriski un ex aequo et bono noteiktu summu EUR 50 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu.
20 Atbildētājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
21 2012. gada 25. aprīļa vēstulēs Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniecēm atsevišķas ziņas un dokumentus; lietas dalībnieces šos lūgumus izpildīja noteiktajā termiņā.
22 Lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Civildienesta tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2012. gada 28. jūnija tiesas sēdē. Ar šo tiesas sēdi tika pabeigts mutvārdu process un tika sākta šīs lietas izvērtēšana.
23 Ar 2012. gada 12. jūlija rīkojumu Civildienesta tiesa atkārtoti sāka mutvārdu procesu un aicināja Komisiju precizēt, kā tika organizēti konkursa priekšatlases testi, it īpaši, vai kandidāti varēja brīvi izvēlēties, kā testos sadalīt laiku, kas viņiem bija atvēlēts visiem testiem kopā, vai arī katra testa maksimālais laiks bija iepriekš noteikts. Turklāt Civildienesta tiesa aicināja Komisiju norādīt, vai šī informācija konkursa kandidātiem bija pieejama pirms testiem un, ja tā, – kā šī informācija viņiem tika darīta zināma.
24 Komisija šos lūgumus izpildīja ar 2012. gada 17. jūlija vēstuli.
25 2012. gada 6. septembra vēstulē Civildienesta tiesa informēja lietas dalībnieces, ka mutvārdu process ir pabeigts un tiek sākta šīs lietas izvērtēšana.
Par prasības pieņemamību
1. Lietas dalībnieču argumenti
26 Iebildumu rakstā Komisija izvirza iebildi par nepieņemamību attiecībā uz to, ka pirms prasības neesot tikusi iesniegta sūdzība.
27 Konkrēti, pēc Komisijas uzskatiem, prasītāja savā sūdzībā esot prasījusi tikai to, lai tiktu atcelts lēmums veikt labojumu un lai uz novērtēšanas pārbaudījumiem tiktu uzaicināti vienīgi tie kandidāti, kuri saņēmuši nepieciešamo minimumu katrā testā, tostarp d) testā. Savukārt izskatāmā prasība esot vērsta pret lēmumu par nepielaišanu. Tātad prasības priekšmets atšķiroties no sūdzības priekšmeta un nevarot tikt uzskatīts, ka pirms prasības būtu iesniegta sūdzība; tā drīzāk esot uzskatāma par tiešu vēršanos tiesā. Šādi tieši vērsties tiesā vajadzējis triju mēnešu termiņā, kuram pieskaitīts vienotais desmit dienu termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, skaitot no lēmuma par nepielaišanu paziņošanas, t.i., vēlākais, 2011. gada 18. jūlijā, jo 17. jūlijs bija svētdiena. Tomēr šī prasība tika celta tikai 2011. gada 28. novembrī un tātad esot novēlota un tādējādi acīmredzami nepieņemama.
28 Tiesas sēdē prasītāja iebilda, pirmkārt, ka saskaņā ar judikatūru sūdzībai ir jāļauj iecēlējinstitūcijai pietiekami precīzi uzzināt kritiku, kādu ieinteresētās personas pauž par apstrīdētajiem lēmumiem, un ka, tā kā ieinteresētās personas šajā stadijā var – kā notika šajā lietā – rīkoties, neizmantojot advokāta pakalpojumus, administrācija nedrīkst sūdzības interpretēt šauri, bet tās jāinterpretē atvērtības garā. Otrkārt, prasītāja ir apliecinājusi, ka sūdzībā un prasības pieteikumā ir izvirzījusi identiskus iebildumus, tādējādi ievērodama savstarpējās atbilstības noteikumu, kas izriet no judikatūras. Treškārt un visbeidzot, prasītāja ir apgalvojusi, ka sūdzība netieši attiecas uz lēmumu par nepielaišanu.
2. Civildienesta tiesas vērtējums
29 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktu prasība tiesā civildienesta jomā ir pieņemama tikai tad, ja iecēlējinstitūcijai iepriekš ir tikusi iesniegta sūdzība un ja šī sūdzība ir noraidīta ar tiešu vai netiešu lēmumu.
30 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 91. pantā izvirzītais nosacījums attiecas tikai uz aktiem, kurus iecēlējinstitūcija vajadzības gadījumā var grozīt (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 144/82 Detti/Tiesa, 16. punkts), bet atlases komisijas lēmums parasti tiek pārsūdzēts, tieši vēršoties Savienības tiesā (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 2005. gada 31. maija spriedumu lietā T‑294/03 Gibault/Komisija, 22. punkts, un Civildienesta tiesas 2010. gada 23. novembra spriedumu lietā F‑50/08 Bartha/Komisija, 25. punkts).
31 Ja ieinteresētā persona tomēr izvēlas iepriekš vērsties administrācijā, iesniedzot administratīvu sūdzību, kas vērsta pret konkursa atlases komisijas lēmumu, tad par lēmumu, ar ko noraidīta sūdzība, vēlāk celtas prasības tiesā pieņemamība ir atkarīga no tā, vai ieinteresētā persona ir izpildījusi visas procesuālās prasības, kuras ir saistītas ar iepriekš iesniegtu sūdzību (iepriekš minētais spriedums lietā Gibault/Komisija, 22. punkts). Konkrēti, atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantam termiņš prasības celšanai attiecībā uz tiešu lēmumu noraidīt sūdzību sākas no minētā lēmuma paziņošanas dienas (Civildienesta tiesas 2012. gada 20. jūnija spriedums lietā F‑66/11 Cristina/Komisija, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Lai šajā lietā noteiktu, vai sūdzībai un šai prasībai ir viens priekšmets, ir jāpārbauda, vai minētā sūdzība ir vērsta pret lēmumu par nepielaišanu.
33 Šajā ziņā ir vairākkārt atzīts, ka precīza vēstules vai paziņojuma juridiskā kvalifikācija ir atkarīga vienīgi no Civildienesta tiesas vērtējuma, nevis no lietas dalībnieku vai viena lietas dalībnieka gribas (Tiesas 2000. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑154/99 P Politi/Eiropas Izglītības fonds, 16. punkts).
34 Vēstule, kurā ierēdnis, tieši neprasīdams atsaukt attiecīgo lēmumu, skaidri pauž savu gribu apstrīdēt viņam nelabvēlīgo lēmumu, ir uzskatāma par sūdzību (Pirmās instances tiesas 2005. gada 16. februāra spriedums lietā T‑354/03 Reggimenti/Parlaments, 43. punkts). Šajā ziņā akta saturs ir svarīgāks par formu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑219/97 Brems/Padome, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Turklāt pirmstiesas procedūrai, kurā ieinteresētās personas var rīkoties, neizmantojot advokāta pakalpojumus, ir neformāls raksturs, un tādējādi administrācija nedrīkst sūdzības interpretēt šauri, bet tai, gluži pretēji, tās jāizskata atvērtības garā (skat. Tiesas 1989. gada 14. marta spriedumu lietā 133/88 Del Amo Martinez/Parlaments, 11. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑49/03 Schumann/Komisija, 39. punkts).
36 Šajā lietā Civildienesta tiesa vispirms konstatē, ka sūdzība, kas datēta ar 2011. gada 12. aprīli un ko EPSO reģistrējis 2011. gada 14. aprīlī, ir iesniegta pēc lēmuma par nepielaišanu pieņemšanas, kas ir lēmums, kurš neapšaubāmi ir prasītājai nelabvēlīgs.
37 Tāpat nekas šajā sūdzībā neliek saprast, ka prasītāja būtu rīkojusies vispārējās interesēs. Gluži pretēji, sūdzībā ir skaidri minēts viņas personiskais stāvoklis, norādot, ka viņa bija nokārtojusi visus testus un, konkrēti, ka viņa bija to reto kandidātu vidū, kuri bija nokārtojuši d) testu. Saskaņā ar sūdzības tekstu prasītāja formāli sūdzas par procesuālu pārkāpumu, ar ko viņai tiek nodarīts kaitējums (“I [..] hereby would like to formally complain [..] about a procedural irregularity that brings me prejudice”). Tāpat prasītāja norāda, ka bez šī labojuma kandidāti, kuri nebija saņēmuši nepieciešamo [punktu] minimumu d) testā, būtu izslēgti, bet ar labojumu situācija esot radikāli mainīta, grozot skaitu un sastāvu to kandidātu grupai, kuri ir pielaisti nākošajai konkursa kārtai (“[c]andidates with no pass mark in test [d] would be eliminated, but the corrigendum changes radically this [..] the population of candidates to be admitted to the next stage would change in both composition and numbers”). Prasītāja turklāt apliecina, ka, ņemot vērā nepieciešamo minimumu – 10 punktus – d) testā, viņai esot bijusi citāda pieeja un viņa esot citādi gatavojusies, it īpaši laika plānojuma un svarīgāko testa daļu izvēles ziņā, – salīdzinājumā ar pieeju un gatavošanos, ko viņa būtu izmantojusi, ja šajā testā nebūtu bijis nepieciešamais minimums (“in order to succeed in test [d] with a pass mark of 10, I had a different approach and preparation [time management, focusing on the most important parts, etc.] than if there was no pass mark”).
38 Tādējādi no sūdzības formulējuma, vērtējot to kopumā, un no faktiskajiem apstākļiem, kādos sūdzība rakstīta, izriet, ka konstatējums, ka labojums ir procesuāls pārkāpums, ar ko viņai nodarīts kaitējums, pretēji Komisijas apgalvojumiem, bija pamats, uz ko prasītāja balstījās prasījumā atcelt lēmumu par nepielaišanu, nevis šī prasījuma priekšmets.
39 Tādēļ ir jākonstatē, ka iecēlējinstitūcija lēmumā, ar ko noraidīta sūdzība, un Komisija iebildumu rakstā ir kļūdaini uzskatījušas, ka sūdzība ir vērsta vienīgi pret labojumu; sūdzība tomēr bija netieši, bet nepārprotami vērsta pret lēmumu par nepielaišanu un tikai iebildes veidā – pret labojumu.
40 Tādējādi jāuzskata, ka šai prasībai, kas vērsta pret lēmumu par nepielaišanu, ir tāds pats priekšmets kā sūdzībai un tātad pirms prasības ir iesniegta sūdzība. Pat pieņemot, ka 2011. gada 16. augusta lēmums, ar ko noraidīta sūdzība, ir paziņots prasītājai tajā pašā dienā – ko Komisija nav pierādījusi –, pēdējā diena savlaicīgai prasības celšanai būtu bijusi 2011. gada 28. novembris, jo 2011. gada 26. novembris bija sestdiena. Tātad prasība, kas tika iesniegta 2011. gada 28. novembrī, bija celta noteiktajā termiņā.
41 No tā izriet, ka Komisijas izvirzītais iebildums par nepieņemamību ir jānoraida.
Par lietas būtību
1. Par prasījumiem par prasītājas atkārtotu iekļaušanu darbā pieņemšanas procesā un par ierosinājumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus
42 Ar otro galveno prasījumu prasītāja vēlas panākt viņas atkārtotu iekļaušanu darbā pieņemšanas procesā, kurš īstenots ar konkursu.
43 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesa, pārbaudot tiesiskumu, nedrīkst izdot rīkojumus Savienības iestādēm vai rīkoties to vietā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑336/02 Christensen/Komisija, 17. punkts, un Civildienesta tiesas 2012. gada 8. februāra spriedums lietā F‑23/11 AY/Padome, 13. un 14. punkts).
44 Tādējādi šis prasījums ir jānoraida kā nepieņemams.
45 Ar trešo galveno prasījumu daļu prasītāja lūdz, lai Civildienesta tiesa izdotu rīkojumu EPSO sniegt tā rīcībā esošo informāciju par rezultātiem, kādus visi kandidāti ir ieguvuši d) un e) testā.
46 Uzskatīdama, ka tā ir ieguvusi pietiekamu informāciju no savstarpējiem procesuālajiem rakstiem, lietas dalībnieču atbildēm uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem un pēc tiesas sēdes iesniegtajiem dokumentiem un apsvērumiem, Civildienesta tiesa nolemj, ka iepriekš minētie prasījumi nav jāapmierina.
2. Par prasījumiem par atcelšanu
47 Savu prasījumu atcelt lēmumu par nepielaišanu pamatojumā prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais, iebildes veidā, attiecas uz labojuma prettiesiskumu un otrais – uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi.
Par pirmo iebildes veidā izteikto pamatu attiecībā uz labojuma prettiesiskumu
48 Pamatodama savu pirmo prasības pamatu, prasītāja izvirza četrus iebildumus attiecīgi par Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkta un III pielikuma, kā arī tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.
49 Attiecībā uz pirmajiem diviem iebildumiem ir jākonstatē, ka tie ir izklāstīti tikai prasības pieteikumā un nav pamatoti ne ar kādiem argumentiem. Pretēji reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajai normai prasītāja nekādi neprecizē, kādēļ ar labojumu būtu pārkāpts Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts vai III pielikums. Tādējādi šie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami un ir jāizskata vienīgi iebildumi par tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu.
Lietas dalībnieču argumenti
50 Saistībā ar iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu prasītāja atgādina, ka, pamatojoties uz paziņojuma par konkursu sākotnējo versiju, viņa esot saņēmusi nepieciešamo minimumu visos priekšatlases testos, un apgalvo, ka, ja labojums, kurš veikts pēc tam, kad viņa bija nokārtojusi priekšatlases testus, viņai nebūtu piemērots, tad viņa pilnīgi droši būtu saņēmusi vienu no labākajiem vērtējumiem šajos testos.
51 Grozījums, kas izdarīts d) un e) testu vērtēšanas noteikumos, noteikti esot ietekmējis minēto testu rezultātus un no tiem izrietošo kandidātu secību. Kandidātu, kuri nokārtojuši d) un e) testu, vērtējot šos testus kopā, esot bijis vairāk nekā kandidātu, kuri nokārtojuši d) un e) testu, vērtējot katru šo testu atsevišķi. Tā kā šī labojuma dēļ pie pārbaudījumiem pielaisto kandidātu esot bijis vairāk, tad iespēja, ka viņa tiks pielaista pie novērtēšanas pārbaudījumiem, jo saņems augstāku vidējo vērtējumu nekā viņas konkurenti, esot mazinājusies.
52 Prasītāja atgādina judikatūru, saskaņā ar kuru tiesiskās noteiktības princips nepieļauj, ka Eiropas Savienības iestāžu akta piemērojamības laikā atskaites punkts tiek noteikts brīdī pirms tā publicēšanas; tas ir pieļaujams vienīgi izņēmuma kārtā, ja tas vajadzīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai un ja pienācīgi tiek ievērota iesaistīto personu tiesiskā paļāvība. Šajā lietā neesot neviena ārkārtas apstākļa, kas pamatotu labojuma izdarīšanu.
53 Turklāt prasītāja konstatē, ka Komisija labojuma veikšanu pamato ar dienesta vajadzībām, kas izrietot no lielā riska, ka netiks sasniegts pietiekams skaits kandidātu, kuri pielaisti pie otrās konkursa kārtas – novērtēšanas pārbaudījumu kārtas, un apgalvo, ka Komisija neesot sniegusi nekādus pierādījumus, kas varētu pamatot šādu interešu esamību.
54 Komisija atbild, ka labojums esot veikts, lai novērstu nevajadzīgās stingrības, kāda konstatēta saistībā ar d) testu, sekas, un ka pats šis mērķis esot tiesisks un atbilstot dienesta interesēm. Ja iecēlējinstitūcija konstatējot, ka paziņojumā par konkursu paredzētie noteikumi ir pārmērīgi stingri, tā vienmēr varot tos grozīt, ja vien tas tiek darīts objektīvi, nevis ņemot vērā pieteikušos kandidātus.
55 Katrā ziņā šis pasākums atbilstot samērīguma principam, un tajā izpaužoties arī centieni rūpēties par kandidātiem, jo ar šo pasākumu viņiem neesot radīta kavēšanās, kādu izraisītu jauna konkursa organizēšana. Turklāt šāds pasākums atbilstot labas pārvaldības principam, jo tas ļaujot ietaupīt publiskos līdzekļus, kas būtu jātērē, radot zaudējumus, ja pēc konkursa atcelšanas administrācijai būtu pienākums organizēt jaunu konkursu.
56 Saistībā ar dienesta interesēm Komisija uzskata, ka pašu kandidātu, tāpat kā iecēlējinstitūcijas, interesēs esot, lai Komisija pastāvīgi pārbaudītu pašas noteikto testu uzticamību, it īpaši, ja jautājums ir par testiem, kas tiek izmantoti pirmo reizi, kā ir šajā gadījumā. Ja šādas pārbaudes nebūtu, Savienības tiesa varētu saņemt daudz prasību, kurās būtu apstrīdēta izslēgšana nevajadzīgi stingru testu rezultātā.
57 Attiecībā uz iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu atbildētāja norāda, ka labojums tika izdarīts brīdī, kad prasītājai nevarēja būt nekādas pārliecības, ka viņa izpildīs nosacījumus pielaišanai pie otrās konkursa kārtas.
Civildienesta tiesas vērtējums
58 Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu paziņojumā par konkursu, ja konkurss notiek, pamatojoties uz pārbaudījumiem, ir jānorāda, kādi tie būs un kā tie tiks vērtēti (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Detti/Tiesa, 27. punkts).
59 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paziņojuma par konkursu teksts atlases komisijai ir gan tiesiskuma, gan vērtējuma pamats (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schumann/Komisija, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Šajā lietā nav apstrīdēts, ka ar labojumu pēc priekšatlases testu beigām ir grozīta d) un e) testa vērtēšana, kāda paredzēta paziņojumā par konkursu, nosakot, ka šie abi testi tiks apvienoti un vērtēti no 40 punktiem ar nepieciešamo minimumu 20 punkti abiem testiem kopā.
61 Tādējādi ir jāpārbauda, vai – kā uzskata prasītāja – ar testu vērtēšanas grozījumu pēc to norises ir pārkāpti tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principi.
– Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
62 Civildienesta tiesa atgādina, ka tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz katru indivīdu, kas ir situācijā, no kuras izriet, ka administrācija viņam ir radījusi pamatotas cerības, sniedzot viņam precīzus solījumus, kas ietverti skaidras, beznosacījumu un atbilstošas informācijas formā, kuras avots ir pilnvarots un uzticams (Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑58/05 Centeno Mediavilla u.c./Komisija, 96. punkts).
63 Šajā gadījumā paziņojumā par konkursu bija ietverti šādi solījumi, balstoties uz kuriem prasītājai bija pamats sagaidīt, ka kandidāti, kas pielaisti pie novērtēšanas pārbaudījumiem, tiks izraudzīti tikai no kandidātiem, kuri ir saņēmuši nepieciešamo minimumu priekšatlases testos un it īpaši minimālo vērtējumu – 10 punktus – d) testā.
64 Šajā ziņā jāatgādina, ka salīdzinoši pārbaudījumi pēc definīcijas ir pārbaudījumi, kuros katra kandidāta sniegums tiek izvērtēts salīdzinājumā ar pārējo kandidātu sniegumu, tādējādi pie šiem pārbaudījumiem pielaisto kandidātu skaits var ietekmēt atlases komisijas sniegto kandidātu vērtējumu. Pēdējos minētajos vērtējumos atspoguļojas subjektīvs spriedums par kandidāta sniegumu attiecībā pret pārējo kandidātu sniegumu. No tā izriet, ka, jo lielāks ir kandidātu skaits šajos pārbaudījumos, jo augstākas ir atlases komisijas prasības attiecībā uz kandidātiem (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 5. marta spriedumu lietā T‑24/01 Staelen/Parlaments, 57. punkts).
65 Paziņojumā par konkursu paredzēto d) un e) testa vērtēšanas noteikumu grozījums ietekmē iespēju, ka prasītāja tiks iekļauta to kandidātu sarakstā, kuri pielaisti pie novērtēšanas pārbaudījumiem, jo šāda grozījuma rezultātā var pieaugt kandidātu, kuri testos saņēmuši minimālo vērtējumu, skaits, tādējādi samazinoties iespējai, ka viņa iekļūs labāko kandidātu vidū.
66 Lietas dalībniecēm nav strīda par to, ka šāds pieaugums tieši bija šī labojuma mērķis, kas tika izdarīts pēc tam, kad EPSO konstatēja “lielu un negaidītu problēmu attiecībā uz d) testa rezultātiem”. Kā norāda EPSO, ar šo testu bija paredzēts iegūt sekmīgo vērtējumu īpatsvaru aptuveni 50 %, bet faktiski sekmīgo vērtējumu īpatsvars izrādījās aptuveni 15 %.
67 Turklāt no lietas materiāliem, konkrēti, no simulācijas, ko EPSO veica, pamatojoties uz datiem, kuri bija pieejami pēc testiem, un neņemot vērā nedz atsevišķu jautājumu anulēšanu, nedz atlases komisijas lēmumus attiecībā uz kandidātu atbilstību – simulācijas, ko Komisija iesniegusi iebildumu raksta pielikumā (turpmāk tekstā – “simulācija”), – izriet, ka labojums izraisīja cerētās sekas. Konkrēti, attiecībā uz kandidātiem, kuri – kā prasītāja – par pirmo valodu bija izvēlējušies portugāļu valodu, kandidātu, kuri nokārtojuši d) testu, aptuvenais skaits bez labojuma bija 50, bet ar labojumu apvienoto d) un e) testu bija nokārtojuši 211 kandidāti. Saskaņā ar simulāciju, ņemot vērā kandidātu, kuri nokārtojuši d) testu bez labojuma, skaitu, minimālais vērtējums, kas nepieciešams, lai būtu 48 labāko kandidātu, kuri pielaisti pie novērtēšanas pārbaudījumiem, vidū, bija 65,533 punkti. Savukārt ar labojumu minimālais vērtējums, kas nepieciešams, lai būtu 48 labāko kandidātu vidū, bija 73,400 punkti.
68 Labojuma ietekme uz prasītājas stāvokli ir vēl acīmredzamāka, kad tiek konstatēts, ka, tā kā viņa ir saņēmusi priekšatlases testos vērtējumu 67,07 punkti, viņa bez labojuma būtu bijusi 48 labāko portugāļu valodas kandidātu vidū.
69 Turklāt pilnības labad Civildienesta tiesa norāda, ka, atbildēdama uz tiesas sēdē uzdotu jautājumu, Komisija ir atzinusi, ka, izdarot labojumu paziņojumā par konkursu pēc novērtēšanas pārbaudījumu norises, EPSO vai atlases komisijas locekļiem teorētiski esot bijis iespējams zināt pārbaudījumus nokārtojušo kandidātu vārdus. Šādos apstākļos un uzsverot, ka prasītāja nav sūdzējusies, ka pastāvētu šāda ļaunprātīga izmantošana, un ka nekas lietas materiālos neliek domāt, ka šajā lietā būtu notikusi šāda ļaunprātīga izmantošana, ir jākonstatē, ka Komisija nespēj pierādīt, ka, lietojot šādu metodi, nerastos ļaunprātīgas izmantošanas risks.
70 Tādējādi, piemērojot labojumu prasītājai, nav ievēroti solījumi, kuri viņai ar paziņojumu par konkursu bija doti attiecībā uz d) un e) testa vērtēšanu, un tātad ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.
– Par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
71 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās noteiktības principa mērķis ir nodrošināt, ka ir iespējams paredzēt gadījumus un juridiskās attiecības, kas ir saistīti ar Savienības tiesībām (Tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C‑199/03 Īrija/Komisija, 69. punkts).
72 Lai gan parasti šis princips nepieļauj, ka Savienības iestāžu akta piemērojamības laikā atskaites punkts tiek noteikts brīdī pirms tā publicēšanas, izņēmuma kārtā, ja tas vajadzīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai un ja pienācīgi tiek ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība, tiek pieļauts pretējais (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 10. novembra spriedums lietā T‑260/09 P ITSB/Simões Dos Santos, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Šajā lietā judikatūrā izvirzītie kumulatīvie nosacījumi tiesību akta pieņemšanai ar atpakaļejošu spēku, kāds ir labojums, ar ko pēc to norises grozīta d) un e) testa vērtēšana, nav izpildīti.
74 Attiecībā uz pirmo nosacījumu par sasniedzamo mērķi Komisija norāda, ka labojuma veikšana ļāva iecēlējinstitūcijai pastāvīgi pārbaudīt noteikto testu efektivitāti, lai, konkrēti, novērstu pārmērīgu stingrību.
75 Civildienesta tiesa konstatē, ka, lai gan šāda pārbaude noteikti ir administrācijas un pašu kandidātu interesēs, ar to tomēr nedrīkst aizskart kandidātu tiesisko paļāvību, ka konkursa pārbaudījumi norit saskaņā ar paziņojumā par konkursu paredzētajiem noteikumiem, kas nepieļauj iespēju vēlāk grozīt paziņojumā par konkursu noteiktos vērtēšanas kritērijus.
76 Judikatūrā, protams, ir pieļauts, ka tad, ja iecēlējinstitūcija pēc paziņojuma par konkursu publicēšanas atklāj, ka izvirzītie nosacījumi ir bijuši stingrāki, nekā nepieciešams dienesta vajadzībām, tā var vai nu turpināt procedūru, attiecīgā gadījumā pieņemot darbā mazāku veiksmīgo kandidātu skaitu, nekā sākotnēji paredzēts, vai arī sākt konkursa procedūru no jauna, atsaucot sākotnējo paziņojumu par konkursu un aizstājot to ar labotu paziņojumu (pēc analoģijas saistībā ar paziņojumu par vakanci skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 2. oktobra spriedumu lietā T‑356/94 Vecchi/Komisija, 56. punkts).
77 Tomēr labojuma izdarīšana paziņojumā par konkursu pēc atsevišķu pārbaudījumu rīkošanas nevar tikt uzskatīta par līdzvērtīgu pirmajam vai otrajam no šī sprieduma iepriekšējā punktā paredzētajiem risinājumiem.
78 Pietiek norādīt, ka tad, ja iecēlējinstitūcija nolemj sākt konkursa procedūru no jauna, sākotnējā procedūrā iekļautie kandidāti parasti var pieteikties jaunajā procedūrā. Savukārt šāda iespēja nav dota kandidātiem, kuri – kā prasītāja šajā lietā – ir izslēgti ar lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz paziņojuma par konkursu grozījumu.
79 Turklāt izvēle turpināt konkursa procedūru, pieņemot darbā mazāku veiksmīgo kandidātu skaitu, nekā sākotnēji paredzēts, ļauj ievērot visu kandidātu tiesisko paļāvību, ka pārbaudījumi noritēs atbilstoši paziņojumā par konkursu izsludinātajiem noteikumiem.
80 Paziņojuma par konkursu vēlāka grozīšana atšķiras arī no dažādām metodēm jautājumu anulēšanai rakstveida pārbaudījumos (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 2001. gada 17. janvāra spriedumu lietā T‑189/99 Gerochristos/Komisija, 25. un 26. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Schumann/Komisija, 58. un 61. punkts).
81 Šajā gadījumā iecēlējinstitūcija ar labojumu ir grozījusi d) un e) testa vērtēšanas noteikumus. Šie vērtēšanas noteikumi ietilpst jēdzienā “pārbaudījumu vērtēšana”, kas minēts Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta e) apakšpunktā, un tādējādi tiem jābūt paredzētiem ar paziņojumu par konkursu. Savukārt jautājumu anulēšana rakstveida pārbaudījumos attiecas uz jautājumu skaitu, kuri veido pārbaudījumu, kā arī katra jautājuma atsevišķo vērtēšanu. Šie elementi neietilpst iepriekš minētajā jēdzienā “pārbaudījumu vērtēšana”, un tādējādi tiem nav obligāti jābūt ietvertiem paziņojumā par konkursu, no kā izriet, ka to iespējamā grozīšana pēc pārbaudījumu sākuma nekādi negroza paziņojumu par konkursu.
82 Komisija uzskata, ka labojuma veikšana esot pamatota arī ar labas pārvaldības apsvērumiem un apsvērumiem par rūpības pienākumu attiecībā pret kandidātiem. Tomēr minētie apsvērumi šajā lietā nav piemērojami. Pietiek norādīt, ka labojuma veikšana noteikti nav labvēlīga visiem kandidātiem un tās rezultātā no konkursa procedūras ir tikuši izslēgti kandidāti, kuri – kā prasītāja – bija saņēmuši nepieciešamo minimumu visos testos saskaņā ar priekšatlases testu vērtēšanas kritērijiem, kas paredzēti paziņojumā par konkursu.
83 Visbeidzot, Komisija arī, pamatodamās uz samērīguma principu, nevar apgalvot, ka, veicot labojumu, nebūtu pārkāpts tiesiskās noteiktības princips. Saskaņā ar šo principu, kurš pastāvīgajā judikatūrā atzīts par vienu no Savienības tiesību vispārējiem principiem, lai Savienības iestādes veikts pasākums būtu tiesisks, tam ir jāatbilst nosacījumam, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, kā arī radītajām neērtībām ir jābūt samērīgām ar izvirzīto mērķi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schumann/Komisija, 52. punkts). Tomēr ar apsvērumiem, kuri saistīti ar pasākuma samērīgumu, – ņemot vērā, ka samērīguma princips ir piemērojams tikai tad, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, – nevar attaisnot akta, ar kuru tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, pieņemšanu, – kāds ir paziņojuma par konkursu grozījums pēc priekšatlases testu rīkošanas (Civildienesta tiesas 2010. gada 30. septembra spriedums lietā F‑76/05 Torijano Montero/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
84 Saistībā ar otro nosacījumu, kas attiecas uz ieinteresēto personu tiesiskās paļāvības ievērošanu, pietiek atsaukties uz šī sprieduma 64.–69. punktu, no kuriem izriet, ka, piemērojot labojumu, tiek pārkāpta tiesiskā paļāvība tiem kandidātiem, kuri – kā prasītāja – sagaidīja, ka vienīgi kandidāti, kas priekšatlases testos saņēmuši paziņojumā par konkursu paredzēto nepieciešamo minimumu, tiks iekļauti kandidātu sarakstā, kuri pielaisti dalībai novērtēšanas pārbaudījumos.
85 No iepriekš izklāstītā izriet, ka, piemērojot prasītājai labojumu, ir pārkāpts tiesiskās noteiktības princips.
86 Tādējādi jākonstatē, ka, piemērodama prasītājai labojumu, pārkāpjot tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus, iecēlējinstitūcija ir pārkāpusi konkursa procedūru un tādēļ lēmums par prasītājas nepielaišanu pie novērtēšanas pārbaudījumiem ir jāatceļ.
Par otro pamatu – labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi
87 Prasītāja uzskata, ka, pieņemdams lēmumu nepielaist viņu pie novērtēšanas pārbaudījumiem, EPSO esot pārkāpis labas pārvaldības principu un neesot izpildījis rūpības pienākumu tādā ziņā, ka apstrīdētā lēmuma rezultātā no darbā pieņemšanas procesa esot izslēgts kandidāts, kurš atbilst visiem pielaišanas nosacījumiem, kas paredzēti paziņojumā par konkursu, un kurš jau gūtās profesionālās pieredzes dēļ pilnībā atbilstot dienesta interesēm.
88 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka rūpības pienākums nekādi neparedz, ka konkursa atlases komisijai būtu jāiekļauj rezerves sarakstā visi kandidāti, kuri atbilstoši viņu pašu uzskatiem atbilst amata pienākumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cristina/Komisija, 83. punkts).
89 Turklāt, pieņemot, ka prasītāja prasības pieteikumā ir sniegusi informāciju, ar ko var tikt pierādīts, ka viņa atbilst visiem pielaišanas nosacījumiem un dienesta interesēm, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dokumentu un pārbaudījumu konkursā atlases komisijai, ievērojot Civildienesta noteikumu normas par konkursa procedūrām, ir rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt, vai katra kandidāta iesniegtie diplomi, kā arī viņa iepriekšējā profesionālā pieredze atbilst līmenim, kāds prasīts Civildienesta noteikumos un attiecīgajā paziņojumā par konkursu. Veicot tiesiskuma pārbaudi, Civildienesta tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai, izmantojot šo brīvību, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 21. novembra spriedumu lietā T‑214/99 Carrasco Benítez/Komisija, 69.–71. punkts). Tā kā prasītāja nav sniegusi nekādas ziņas, ar ko varētu tikt pierādīta šādas kļūdas esamība, šo pamatu atliek vien noraidīt.
90 Tādēļ šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
3. Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
Lietas dalībnieču argumenti
91 Prasītāja uzskata, ka lēmuma nepielaist viņu pie novērtēšanas pārbaudījumiem prettiesiskuma dēļ viņai ir nodarīts mantisks un morāls kaitējums.
92 Runājot par mantisko kaitējumu, ko prasītāja provizoriski un ex æquo et bono novērtē summas EUR 50 000 apmērā, tas izrietot no tā, ka prasītājai esot liegta iespēja kļūt par ierēdni.
93 Runājot par morālo kaitējumu, ko prasītāja ex æquo et bono vērtē EUR 50 000 apmērā, tas izrietot no lielās paviršības, ar kādu EPSO izskatījis viņas lietu, un no tā, ka pret viņu neesot izrādīta nekāda rūpība.
94 Komisija uzskata, ka, tā kā pārkāpums neesot izdarīts, prasījumi par kaitējuma atlīdzību esot acīmredzami nepamatoti un katrā ziņā tie neesot pieņemami, jo šie prasījumi neesot izvirzīti sūdzībā.
Civildienesta tiesas vērtējums
95 Attiecībā uz prasījumu par kaitējuma atlīdzību pieņemamību pietiek atgādināt, ka Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajā tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmā, ja pastāv cieša saistība starp prasību atcelt tiesību aktu un prasību par kaitējuma atlīdzību, prasība par kaitējuma atlīdzību, kura pirmo reizi izvirzīta Civildienesta tiesā, ir pieņemama – lai gan iepriekšējā administratīvajā sūdzībā bijusi minēta tikai lēmuma, ar ko, iespējams, nodarīts kaitējums, atcelšana –, jo prasība atcelt tiesību aktu var ietvert prasību atlīdzināt varbūtējo kaitējumu (Pirmās instances tiesas 1997. gada 15. maija spriedums lietā T‑273/94 N/Komisija, 159. punkts, un 2004. gada 18. februāra spriedums lietā T‑320/02 Esch-Leonhardt u.c./ECB, 47. punkts).
96 Šajā lietā pastāv cieša saistība starp prasību atcelt tiesību aktu un prasību par kaitējuma atlīdzību, no kā izriet, ka pēdējā minētā prasība ir pieņemama, neraugoties uz to, ka tā nebija ietverta sūdzībā.
97 Turklāt attiecībā uz prasījumiem atlīdzināt mantisko kaitējumu Civildienesta tiesa konstatē, ka tie ir izvirzīti pakārtoti. Tiktāl, ciktāl prasītājas galvenie prasījumi par viņas atkārtotu iekļaušanu konkursa procedūrā šī sprieduma 44. punktā ir noraidīti kā nepieņemami, ir jāizskata pakārtotā prasība par šīs kaitējuma daļas atlīdzību.
98 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai sauktu pie atbildības administrāciju, prasītājam ir jāpierāda, ka pastāv pārkāpums, faktiski zaudējumi un cēloņsakarība starp pārkāpumu un norādīto kaitējumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., 42. punkts, un 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑348/06 P Komisija/Girardot, 52. punkts).
99 Šajā lietā prasītāja lūdz atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts, pieņemot lēmumu par nepielaišanu. Tā kā šis lēmums ir atcelts, tad ir jāpārbauda, vai ar konstatēto pārkāpumu prasītājai ir radīts kaitējums un vai pastāv cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un minēto pārkāpumu.
100 Attiecībā uz varbūtējo mantisko kaitējumu saskaņā ar LESD 266. pantu Komisijai būs jāveic šī sprieduma izpildei nepieciešamie pasākumi un, konkrēti, ievērojot tiesiskuma principu, jāpieņem visi tiesību akti, lai taisnīgi atlīdzinātu kaitējumu, kas prasītājai nodarīts ar atcelto tiesību aktu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑132/03 Casini/Komisija, 98. punkts, un Civildienesta tiesas 2011. gada 7. jūnija spriedumu lietā F‑84/09 Larue un Seigneur/ECB, 64. punkts), neskarot prasītājas iespēju pēc tam celt prasību par tiesību aktiem, kurus Komisija būs pieņēmusi, izpildot šo spriedumu. Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka prasījumi par mantiskā kaitējuma atlīdzību ir priekšlaicīgi un tādēļ tie ir jānoraida.
101 Savukārt, runājot par prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību – kas saskaņā ar prasītājas apgalvojumiem viņai nodarīts –, nodarītā kaitējuma raksturu un cēloņsakarību starp rīcību un norādīto kaitējumu, tie var tikt secināti no neapmierinātības un netaisnības sajūtas, kāda prasītājai pamatoti varēja būt pret viņu vērstā prettiesiskuma dēļ.
102 Civildienesta tiesa atgādina, ka jau pati administrācijas tiesību akta atcelšana ir pienācīgs un principā pietiekams jebkāda morālā kaitējuma atlīdzinājums, ja vien prasītājs nepierāda, ka viņam nodarīts morālais kaitējums, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un ko nevar pilnībā atlīdzināt ar šo atcelšanu (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. decembra spriedums lietā T‑526/08 P Komisija/Strack, 99. punkts). Tā, konkrēti, ir gadījumā, ja, pirmkārt, atceltajā aktā ir iekļauts acīmredzams negatīvs prasītāja spēju vērtējums, kas viņu var aizskart, otrkārt, ja izdarītais pārkāpums ir sevišķi smags un, treškārt, ja atcelšanai nav lietderīgās iedarbības un tā tādējādi nevar būt pienācīgs un pietiekams jebkāda morālā kaitējuma, ko radījis atceltais akts, atlīdzinājums (Civildienesta tiesas 2011. gada 12. maija spriedums lietā F‑66/10 AQ/Komisija, 105., 107. un 109. punkts).
103 Šajā lietā lēmuma neiekļaut prasītāju kandidātu, kuri pielaisti pie atklātā konkursa EPSO/AST/111/10 novērtēšanas pārbaudījumiem, sarakstā atcelšana nenovērsīs konstatētā prettiesiskuma izraisītās sekas, konkrēti, pati šī atcelšana nevar būt pienācīgs atlīdzinājums par pūlēm, kādas prasītāja pielikusi, un laiku, ko tā patērējusi, veltīgi gatavojoties. Tādējādi Civildienesta tiesa nolemj, ka Komisijai būs jāizmaksā prasītājai summa EUR 2000 apmērā kā morālā kaitējuma atlīdzība.
Par tiesāšanās izdevumiem
104 Atbilstoši reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot pārējās šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
105 No iepriekš izklāstītā pamatojuma izriet, ka Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs. Tomēr, tā kā prasītāja nav prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, saskaņā ar reglamenta 89. panta 3. punktu ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA
(otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt atklātā konkursa EPSO/AST/111/10 atlases komisijas 2011. gada 7. aprīļa lēmumu nepielaist prasītāju pie novērtēšanas pārbaudījumiem;
2) Eiropas Komisija izmaksā prasītājai EUR 2000;
3) prasību pārējā daļā noraidīt;
4) katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Rofes i Pujol | Boruta | Bradley |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. martā.
W. Hakenberg | | M. I. Rofes i Pujol |