TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 17. jūnijā (*)
Direktīva 2001/42/EK – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 91/676/EEK – Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti – Rīcības programmas attiecībā uz īpaši jūtīgām zonām
Apvienotās lietas C‑105/09 un C‑110/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Conseil d’État (Beļģija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2009. gada 11. martā un kas Tiesā reģistrēti 2009. gada 20. un 23. martā, tiesvedībās
Terre wallonne ASBL (C‑105/09),
Inter-Environnement Wallonie ASBL (C‑110/09)
pret
Région wallonne.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši K. Toadere [C. Toader] (referente), K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris], un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 21. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Inter-Environnement Wallonie ASBL vārdā – Ž. Sambo [J. Sambon], avocat,
– Valonijas reģiona [Région wallonne] vārdā – A. Žilē [A. Gillain], avocat,
– Beļģijas valdības vārdā – T. Materne [T. Materne], kā arī K. Pošē [C. Pochet], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Pardo Kintiljana [S. Pardo Quintillán] un Ž. B. Leņelo [J.‑B. Laignelot], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 4. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 30. lpp.) 3. panta interpretāciju.
2 Šie lūgumi tika sniegti divās tiesvedībās, kuru ietvaros Terre wallonne ASBL un Inter-Environnement Wallonie ASBL vēršas pret Valonijas reģionu un kuru priekšmets ir atcelt 2007. gada 15. februārī Valonijas valdības pieņemto lēmumu grozīt Vides aizsardzības kodeksa II grāmatu, kas veido Ūdens aizsardzības kodeksu, saistībā ar slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā (2007. gada 7. marta Moniteur belge, 11118. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 91/676/EEK
3 Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 1. lpp.), 1. pantā ir paredzēts:
“Šīs direktīvas mērķis ir:
– samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un
– novērst turpmāku šādu piesārņojumu.”
4 Šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums, un ūdeņus, ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek paredzēta darbība saskaņā ar 5. pantu, dalībvalstis identificē saskaņā ar I pielikumā izklāstītajiem kritērijiem.
2. Divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis par īpaši jūtīgām zonām nosaka visas pašu teritorijā zināmās zemes platības, kur nonāk saskaņā ar 1. punktu identificēti ūdeņi un kas sekmē piesārņojumu. Sešu mēnešu laikā tās paziņo Komisijai par šo sākotnēji pieņemto sarakstu.”
5 Minētās direktīvas 4. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Nolūkā nodrošināt vispārēju līmeni visu ūdeņu aizsardzībā pret piesārņojumu, [divu] gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis:
a) izveido labas lauksaimniecības prakses kodeksu vai kodeksus, ko lauksaimnieki īsteno brīvprātīgi un kur jābūt noteikumiem, kas aptver vismaz II A pielikumā minētos punktus;
[..].”
6 Atbilstoši minētās direktīvas 5. pantam:
“1. Divu gadu laikā pēc 3. panta 2. punktā minētās jūtīgo zonu saraksta sākotnējās pieņemšanas vai viena gada laikā pēc katras 3. panta 4. punktā minētās saraksta papildināšanas 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai dalībvalstis izveido rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jūtīgajām zonām.
2. Rīcības programma var attiekties uz visām īpaši jūtīgajām zonām dalībvalsts teritorijā vai, ja dalībvalsts uzskata par vajadzīgu, dažādām īpaši jūtīgajām zonām vai to daļām var izveidot dažādas programmas.
3. Rīcības programmās ņem vērā:
a) pieejamos zinātniskos un tehniskos datus, galvenokārt par attiecīgo lauksaimnieciskas izcelsmes un citas izcelsmes slāpekļa piesārņojumu;
b) vides apstākļus attiecīgās dalībvalsts attiecīgajos reģionos.
4. Rīcības programmas īsteno četru gadu laikā pēc to izveidošanas, un tās veido šādi obligāti pasākumi:
a) III pielikumā uzskaitītie pasākumi;
b) pasākumi, ko dalībvalstis ir noteikušas labas lauksaimniecības prakses kodeksā(‑os), kas izveidots(‑i) saskaņā ar 4. pantu, izņemot tos, kurus aizstāj III pielikumā uzskaitītie pasākumi.
5. Bez tam saskaņā ar rīcības programmām dalībvalstis veic tādus papildu pasākumus vai pastiprinātas darbības, kādas uzskata par vajadzīgām, ja sākumā vai atbilstīgi pieredzei, kas gūta rīcības programmu īstenošanā, izrādās, ka 4. punktā minētie pasākumi nebūs pietiekami 1. pantā noteikto mērķu sasniegšanai. Izvēloties šos pasākumus vai darbības, dalībvalstis ņem vērā to efektivitāti un izmaksas attiecībā pret citiem iespējamiem aizsargpasākumiem.
[..]”
7 Direktīvas 91/676 III pielikumā ar virsrakstu “Pasākumi, kas jāiekļauj 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajās rīcības programmās” ir paredzēts:
“1. Pasākumos iekļauj noteikumus attiecībā uz:
[..]
2) kūtsmēslu glabātuvju ietilpību; šai ietilpībai ir jāpārsniedz ietilpība, kas vajadzīga glabāšanai visilgāko laiku no periodiem, kad ir aizliegta mēslojuma iestrādāšana zemē īpaši jutīgajā zonā, ja vien kompetentajai iestādei nevar pierādīt, ka kūtsmēslu daudzums, kas pārsniedz faktisko glabātuves ietilpību, tiks aizvākts tā, netiek kaitēts videi;
[..].”
Direktīva 2001/42
8 Direktīvas 2001/42 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
a) “plāni un programmas” ir plāni un programmas, tostarp ar Eiropas Kopienas līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:
– kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un
– kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem;
b) “vides novērtējums” nozīmē vides pārskata sagatavošanu, apspriešanu, vides pārskata un apspriešanas rezultātu izmantošanu lēmumu pieņemšanai un informācijas sniegšanu par pieņemto lēmumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu;
[..].”
9 Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“1. Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būtiska ietekme uz vidi.
2. Saskaņā ar [neskarot] 3. punktu, vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:
a) kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti I un II pielikumā Direktīvai 85/337/EEK; vai
b) kuru iespējamās ietekmes dēļ uz vidi noteikta prasība veikt novērtējumu saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 6. vai 7. pantu.
3. Šā panta 2. punktā minētajiem plāniem un programmām, kurās noteikta nelielu teritoriju izmantošana vietējā līmenī, vai arī 2. punktā minēto plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums vajadzīgs tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tie var būtiski ietekmēt vidi.
4. Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.
5. Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida [noteikšanas], vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.
[..]”
Direktīva 85/337/EEK
10 Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK (OV L 73, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/337”), 1. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
“projekts” nozīmē:
– celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi,
– citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi;
[..].”
11 Saskaņā ar Direktīvas 85/337 4. panta 1. punktu I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj ietekmes uz vidi novērtējumam.
12 Saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu:
“Attīstības saskaņošanas procedūrā jāņem vērā informācija, kas iegūta saskaņā ar 5., 6. un 7. pantu.”
13 Direktīvas 85/337 I pielikumā ar virsrakstu “Projekti, uz kuriem attiecas 4. panta 1. punkts” ir noteikts:
“[..]
17. Iekārtas intensīvai putnu vai cūku audzēšanai ar vairāk nekā:
a) 85 000 vietām broileriem, 60 000 vietām dējējvistām;
b) 3000 vietām nobarojamām cūkām (virs 30 kg)
vai
c) 900 vietām sivēnmātēm.
[..]”
14 Šīs direktīvas II pielikumā ar virsrakstu “Projekti, uz kuriem attiecas 4. panta 2. punkts” ir noteikts:
“1. Zemkopība, mežkopība un akvakultūra:
[..]
b) projekti neapstrādātās zemes vai daļēji neskarto platību izmantošanai zemkopībā;
[..]
e) intensīvās mājlopu iekārtas (projekti, kas nav ietverti I pielikumā);
[..].”
Direktīva 2003/35/EK
15 Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (OV L 156, 17. lpp.), desmitajā apsvērumā ir noteiks:
“Attiecībā uz atsevišķām vides jomas direktīvām, kurās ir prasība dalībvalstīm izstrādāt vides plānus un programmas, bet nav pietiekami izstrādātu sabiedrības līdzdalības noteikumu, šādi noteikumi ir jāparedz, lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību saskaņā ar Orhūsas konvencijas [par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas Eiropas Kopienas vārdā ir noslēgta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”)], jo īpaši tās 7. panta, noteikumiem. Citos attiecīgos Kopienas tiesību aktos sabiedrības līdzdalība plānu un programmu izstrādē jau ir paredzēta, un turpmāk sabiedrības līdzdalības prasības, kas ir saskaņā ar Orhūsas konvenciju, attiecīgajos tiesību aktos jāiestrādā jau pašā sākumā.”
16 Šīs direktīvas 2. panta ar virsrakstu “Sabiedrības līdzdalība attiecībā uz plāniem un programmām” 2. un 5. punktā ir noteikts:
“2. Dalībvalstis nodrošina sabiedrībai agrīnas un efektīvas iespējas piedalīties tādu plānu vai programmu sagatavošanā un pārveidē vai pārskatīšanā, kas jāizstrādā saskaņā ar I pielikumā minētajiem noteikumiem.
[..]
5. Šo pantu nepiemēro I pielikumā norādītajiem plāniem un programmām, attiecībā uz kurām sabiedrības līdzdalības procedūra notiek saskaņā ar [Direktīvu 2001/42] vai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā.”
17 Direktīvas 2003/35 I pielikumā ar virsrakstu “Noteikumi attiecībā uz 2. pantā minētajiem plāniem un programmām” ir noteikts:
“[..]
c) [Direktīvas 91/676] 5. panta 1. punkts [..];
[..].”
Valsts tiesības
18 Direktīva 2001/42 Valonijas reģiona tiesībās tika transponēta ar Vides aizsardzības kodeksa (2004. gada 9. jūlija Moniteur belge, 54654. lpp.) D.52. un nākamajiem pantiem.
19 Šī kodeksa D.53. pantā ir noteikts:
“1. Plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši 52.–61. pantam tiek veikts attiecībā uz tādiem plāniem un programmām, kā arī to grozījumiem, kuru I sarakstu nosaka valdība un kuras ir:
1° sagatavotas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu un zemes platību apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, un kurās noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kuru saraksts ir izveidots atbilstoši 66. panta 2. [punktam];
2° pakļautas novērtēšanai atbilstoši 1973. gada 12. jūlija Likuma par apkārtējās vides saglabāšanu 29. pantam.
[..]
3. Ietekmes uz vidi novērtējumam atbilstoši šai sadaļai valdība var nodot plānus un programmas, kurām var būt ne tikai nenozīmīga ietekme uz vidi un uz kurām neattiecas dekrētu vai administratīvie noteikumi.
[..]”
20 Minētā kodeksa R.47. pantā ir paredzēts:
“Dekrēta daļas 53. panta [1.] punktā minētais plānu un programmu saraksts ir paredzēts V pielikumā.”
21 Minētajā V pielikumā, kas ir izveidots ar Valonijas reģiona 2005. gada 17. marta lēmumu attiecībā uz Vides aizsardzības kodeksa 1. grāmatu (2005. gada 4. maija Moniteur belge, 21184. lpp.), it īpaši ir iekļauta gaisa kvalitātes rīcības programma, zemes kvalitātes rīcības programma un dabas aizsardzības rīcības programma. Tomēr šajā pielikumā nav iekļauta slāpekļa apsaimniekošanas lauksaimniecībā īpaši jūtīgajās zonās rīcības programma, kas Valonijas reģiona tiesībās sākotnēji bija paredzēta ar 2002. gada 10. oktobra lēmumu.
22 Attiecībā konkrēti uz šo pēdējo rīcības programmu Valonijas reģionā šobrīd spēkā esošo piemērojamo tiesību normas ir iekļautas apstrīdētajā lēmumā.
23 Šajā lēmumā ir noteikti slāpekļa apsaimniekošanai lauksaimniecībā piemērojamie nosacījumi visā Valonijas reģionā. Tajā ir aplūkota arī slāpekļa apsaimniekošana īpaši jūtīgās zonās, attiecībā uz kurām tajā ir izveidota Direktīvas 91/676 5. pantā paredzētā rīcības programma. Īpaši jūtīgās zonas ir 42 % minētā reģiona teritorijas un 54 % tā izmantojamās lauksaimniecības platības.
24 Apstrīdētā lēmuma IV sadaļā ir iekļauta 3. nodaļa ar virsrakstu “Slāpekļa apsaimniekošanas lauksaimniecībā nosacījumi visā Valonijas reģiona teritorijā”. Šajā nodaļā ir iekļauta, no vienas puses, 1.–5. apakšnodaļa, kura ir piemērojama visā šī reģiona teritorijā, ieskaitot īpaši jūtīgās zonas, un 6. un 7. apakšnodaļa, kura ir piemērojama tikai īpaši jūtīgās zonas. Visas šīs apakšnodaļas kopumā veido Direktīvas 91/676 5. panta 1. punktā paredzēto rīcības programmu.
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
25 Savā 2005. gada 22. septembra spriedumā lietā C‑221/03 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑8307. lpp.) Tiesa ir konstatējusi, ka, noteiktajā termiņā nenosakot pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi izpildītu Direktīvu 91/676, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.
26 Lai izpildītu minēto spriedumu, Valonijas valdība, piemērojot Direktīvas 91/676 5. pantu, pieņēma apstrīdēto lēmumu. Ar šo lēmumu tika grozīta Vides aizsardzības kodeksa II grāmata, kura veido Ūdens aizsardzības kodeksu, saistībā ar slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā.
27 Terre Wallonne ASBL un Inter-Environnement Wallonie ASBL Valsts padomē ir izvirzījušas prasījumu šo lēmumu atcelt, it īpaši apgalvojot, ka tajā paredzētajai programmai neesot ticis veikts vides novērtējums atbilstoši Direktīvai 2001/42.
28 Valonijas valdība ir norādījusi, ka slāpekļa apsaimniekošanas lauksaimniecībā programma neietilpst Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomā.
29 Iesniedzējtiesa norāda, ka nevar izslēgt, ka tādas rīcības programmas kā tās, kas ir minētas Direktīvā 91/676, ir plāni un programmas Direktīvas 2001/42 izpratnē. Turklāt minētā tiesa norāda, ka ne ar vienu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošu Valonijas reģiona tiesību normu slāpekļa apsaimniekošanas plāns nav pakļauts ietekmes uz vidi novērtējumam, ka nav neapšaubāmi skaidrs, ka šī situācija ir pretrunā Direktīvai 2001/42, un ka pareizā Savienības tiesību piemērošana nav tādā mēra nepārprotama, lai varētu izslēgt visas saprātīgas šaubas.
30 Tādējādi Valsts padome nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai slāpekļa apsaimniekošanas programma, kas attiecas uz noteiktajām jūtīgajām zonām, kuras izveidošana ir paredzēta [Direktīvas 91/676] 5. panta 1. punktā, ir plāns vai programma, kura paredzēta [Direktīvas 2001/42] 3. panta 2. punkta a) [apakšpunktā] un kura tika izstrādāta lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, zvejniecībai, enerģētikai, rūpniecībai, transportam, atkritumu apsaimniekošanai, ūdens resursu apsaimniekošanai, telekomunikāciju un tūrisma nozarei, pilsētas un lauku teritoriālajai plānošanai vai zemes lietošanai, un vai minētajā slāpekļa apsaimniekošanas programmā ir definēti pamatprincipi, saskaņā ar kuriem nākotnē tiek saskaņoti projekti, kas uzskaitīti [Direktīvas 85/337] I un II pielikumā?
2) Vai slāpekļa apsaimniekošanas programma, kura attiecas uz noteiktajām jūtīgajām zonām, kuras izveidošana ir paredzēta [Direktīvas 91/676] 5. panta 1. punktā, ir plāns vai programma, kura paredzēta [Direktīvas 2001/42] 3. panta 2. punkta b) [apakšpunktā], saistībā ar kuru, ņemot vērā, ka tai var būt ietekme uz konkrētām teritorijām, ir obligāti jāveic vērtējums saskaņā ar [Direktīvas 92/43] 6. un 7. pantu, it īpaši, ja attiecīgā slāpekļa apsaimniekošanas programma attiecas uz visām noteiktajām jūtīgajām zonām Valonijas reģionā?
3) Vai slāpekļa apsaimniekošanas programma, kas attiecas uz noteiktajām jūtīgajām zonām, kuras izveidošana ir paredzēta [Direktīvas 91/676] 5. panta 1. punktā, ir cits [Direktīvas 2001/42] 3. panta 2. punktā neminēts plāns vai programma, kura nosaka pamatprincipus, saskaņā ar kuru nākotnē varēs saskaņot projektus un saistībā ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar [Direktīvas 2001/42] 3. panta 4. punktu un [šīs direktīvas 3. panta 5. punktā] paredzētajā kārtībā ir jānosaka, vai tai var būt ievērojama ietekme uz vidi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
31 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai tāda slāpekļa apsaimniekošanas lauksaimniecībā programma, kāda tiek aplūkota pamata lietā, vai būt plāns vai programma, kura ir paredzēta Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā.
32 Vispirms ir jāteic, ka Direktīvas 2001/42 galvenais mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta, ir pakļaut plānus un programmas, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, to sagatavošanas gaitā un pirms to pieņemšanas ietekmes uz vidi novērtējumam.
33 Attiecībā uz gadījumiem, kad Direktīvā 2001/42 šāds vides novērtējums tiek prasīts, tajā ir noteiktas minimālās prasības saistībā ar vides pārskata sagatavošanu, apspriešanas procesa īstenošanu, ietekmes uz vidi novērtējuma ņemšanu vērā, kā arī informācijas sniegšanu par novērtējuma rezultātā pieņemto lēmumu.
34 Lai noteiktu, vai rīcības programmām, kas ir izstrādātas, piemērojot Direktīvas 91/676 5. panta 1. punktu (turpmāk tekstā – “rīcības programmas”), ir piemērojams Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai minētās rīcības programmas ir “plāni un programmas” šīs pēdējās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē, un, otrkārt, vai tās atbilst šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.
Par Direktīvas 2001/42 2. panta piemērošanu
35 Vispirms ir jākonstatē, ka, no vienas puses, rīcības programmas sagatavo iestāde valsts, reģionālā vai vietējā līmenī vai iestāde sagatavo pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā, un, no otras puses, tās ir prasītas saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.
36 Turklāt vēl ir jāteic, ka ar Direktīvu 91/676 tiek prasīts izstrādāt šādas rīcības programmas visām dalībvalstu atbilstoši to tiesību normām noteiktajām “īpaši jūtīgajām zonām” un ka šīm programmām jāietver tāda veida pasākumi un rīcība, kādi ir minēti tās 5. pantā, ir paredzēti cīņai ar nitrātu piesārņojumu un kuru īstenošana un uzraudzība dalībvalstīm ir jānodrošina. Kompetentām iestādēm pasākumu atbilstība ir arī periodiski jāpārbauda, un attiecīgajā gadījumā rīcības programmas ir jāpārskata.
37 Turklāt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 25.–28. punktā, šādu konstatējumu apstiprina Direktīvas 2003/35 desmitais apsvērums, kā arī tās 2. panta 5. punkts un I pielikums.
38 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Direktīva 2003/35 paredz sabiedrības līdzdalību noteiktu plānu un programmu saistībā ar apkārtējo vidi izstrādāšanā, lai saskaņotu Savienības tiesību aktus ar Orhūsas konvenciju.
39 No Direktīvas 2003/35 desmitā apsvēruma izriet, ka noteiktos Kopienas tiesību aktos jau bija paredzētas normas attiecībā uz sabiedrības līdzdalību plānu un programmu izstrādē, kuras bija atbilstošas Orhūsas konvencijai. Tādējādi šīs direktīvas 2. panta 5. punktā no šī panta piemērošanas jomas ir izslēgti minētās direktīvas I pielikumā norādītie “plāni un programmas”, attiecībā uz kuriem šādas normas bija ieviestas saskaņā ar Direktīvu 2001/42. Šo plānu un programmu starpā ir Direktīvas 91/676 5. panta 1. punktā minētās rīcības programmas.
40 Protams, ka Direktīvas 2003/35 2. panta 5. punkts tika pieņemts tādu tiesību normu ietvaros, kas attiecas uz sabiedrības līdzdalību noteiktu plānu un programmu saistībā ar apkārtējo vidi izstrādē. Tomēr būtu pretrunīgi pieļaut, ka tad, ja rīcības programmas attiecas uz noteikumiem par sabiedrības līdzdalību plāna vai programmas izstrādē, tās ietilpst Direktīvas 2001/42 2. panta piemērošanas jomā, bet tad, ja tās skar ietekmes uz vidi novērtējumu, tās pašas rīcības programmas šīs normas piemērošanas jomā vairs neietilpst.
41 Visbeidzot ir jāprecizē, ka, lai gan ne katrs likumdošanas pasākums par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, ir “plāns” vai “programma” Direktīvas 2001/42 izpratnē, tas apstāklis vien, ka šāds pasākums ir pieņemts likumdošanas ceļā, to no šīs direktīvas piemērošanas jomas neizslēdz, ja vien tam ir šī sprieduma 36. punktā minētie raksturojumi.
42 No visa iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā gan to raksturojumus, gan arī Savienības likumdevēja nodomu, rīcības programmas ir “plāni” un “programmas” Direktīvas 2001/42 izpratnē.
Par Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu
43 Ir jāteic, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu sistemātisku ietekmes uz vidi novērtējumu veic visiem plāniem un programmām, kas, no vienas puses, ir izstrādāti noteiktās nozarēs un, no otras puses, nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai Direktīvas 85/337 I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem.
44 Saistībā ar pirmo Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu ir pietiekami konstatēt, ka no paša Direktīvas 91/676 nosaukuma izriet, ka rīcības programmas ir izstrādātas lauksaimniecības nozarē.
45 Saistībā ar otro nosacījumu, lai konstatētu, vai rīcības programmas nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai Direktīvas 85/337 I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, ir jāizskata šo programmu saturs un mērķis, ņemot vērā projektu ietekmes uz vidi novērtējuma jomu, kāda ir definēta minētajā direktīvā.
46 Tātad, kas attiecas uz rīcības programmu mērķi, no Direktīvas 91/676 un it īpaši no tās devītā līdz vienpadsmitajam apsvērumam, 1. un 3.–5. panta, kā arī šīs direktīvas pielikumiem izriet, ka šīs programmas paredz ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātu piesārņojumu saistīto vides problēmu visaptverošu pārbaudi īpaši jūtīgo zonu līmenī un ka ar tām tiek ieviesta organizēta sistēma, lai nodrošinātu aizsardzības pret šādu piesārņojumu vispārējo līmeni.
47 Attiecīgo programmu specifiskais raksturs ir saistīts ar to, ka tajās ir ietverta visaptveroša un konsekventa pieeja, nodrošinot konkrētu un koordinētu plānošanu, kas aptver īpaši jūtīgas zonas un attiecīgajā gadījumā visu valsts teritoriju un attiecas uz lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātu piesārņojuma novēršanu un samazināšanu.
48 Attiecībā uz rīcības programmu saturu no Direktīvas 91/676 5. panta, skatot to kopā ar tās III pielikumu, izriet, ka minētās programmas ietver konkrētus un obligātus pasākumus, kas it īpaši attiecas uz laikposmiem, kad dažu veidu mēslojuma iestrādāšana zemē ir aizliegta, kūtsmēslu glabātuvju ietilpību, mēslojuma iestrādāšanas veidiem un slāpekli saturošo kūtsmēslu maksimāli iestrādājamo daudzumu (šajā ziņā skat. 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑416/02 Komisija/Spānija, Krājums, I‑7487. lpp., 34. punkts). Ar šiem pasākumiem it īpaši tiek nodrošināts, kā tas ir paredzēts Direktīvas 91/676 III pielikuma 2. punktā, lai attiecībā uz katru uzņēmumu vai audzētavu gadā zemē iestrādājamā mēslojuma daudzums, ieskaitot mēslojumu no pašiem dzīvniekiem, nepārsniegtu daudzumu uz hektāru, kas atbilst mēslojuma apjomam, kurš ietver 170 kilogramus slāpekļa.
49 Saistībā ar Direktīvā 85/337 paredzētā vides novērtējuma apjomu vispirms ir jāatgādina, ka rīcības programmās paredzētie pasākumi attiecas uz Direktīvas 85/337 I pielikuma 17. punktā un II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minētajām iekārtām intensīvai audzēšanai.
50 Ir jāatgādina, ka Direktīvā 85/337 paredzētā vides novērtējuma ietvaros valsts iestādēm ir jāņem vērā ne tikai paredzēto darbu tiešās sekas, bet arī ietekme uz vidi, ko varētu radīt šo darbu rezultātā tapušo objektu lietošana un ekspluatācija (2008. gada 28. februāra spriedums lietā C‑2/07 Abraham u.c., Krājums, I‑1197. lpp., 43. punkts, un 2008. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑142/07 Ecologistas en Acción-CODA, Krājums, I‑6097. lpp., 39. punkts).
51 It īpaši attiecībā uz intensīvai audzēšanai paredzētajām iekārtām šādā ietekmes uz vidi novērtējumā ir jāņem vērā minēto iekārtu ietekme uz ūdens kvalitāti (šajā ziņā skat. 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑121/03 Komisija/Spānija, Krājums, I‑7569. lpp., 88. punkts)
52 Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 80. punktā, Direktīvas 85/337 8. pantā tiek prasīts, lai ar apkārtējo vidi saistītie aspekti, ko ir paredzēts noregulēt ar rīcības programmām, šādu iekārtu ekspluatācijas projektu saskaņošanā tiktu ņemti vērā.
53 Turklāt ir jākonstatē, ka no Direktīvas 91/676 5. panta 4. punkta izriet, ka atbilstoši šī panta 1. punktam pieņemtajās rīcības programmās ir jāparedz visi pasākumi, kuru ievērošana var būt nosacījums apstiprinājuma sniegšanai, kas var tikt piešķirts Direktīvas 85/337 I un II pielikumā minētajiem projektiem, un kuru definēšanai ar Direktīvu 91/676 dalībvalstīm ir piešķirta zināma rīcības brīvība. Tas tā it īpaši ir Direktīvas 91/676 III pielikumā paredzēto pasākumu attiecībā uz mēslojuma glabāšanu gadījumā saistībā ar Direktīvas 85/337 I un II pielikumā paredzētajiem iekārtu intensīvai audzēšanai projektiem.
54 Šādā gadījumā, kura faktiskais raksturs un piemērošanas joma valsts tiesai tomēr ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgo rīcības programmu, ir uzskatāms, ka attiecībā uz minētajiem pasākumiem šī rīcības programma ir uzskatāma par tādu, kurā ir noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai Direktīvas 85/337 I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
55 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka atbilstoši Direktīvas 91/676 5. panta 1. punktam pieņemta rīcības programma principā ir Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais plāns vai programma, jo tā ir “plāns” vai “programma” šīs pēdējās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un ietver pasākumus, kuru ievērošana ir nosacījums tā apstiprinājuma sniegšanai, kas var tikt piešķirts Direktīvas 85/337 I un II pielikumā minēto projektu īstenošanai.
Par otro un trešo jautājumu
56 Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, ir jākonstatē, ka pamata lietas izspriešanai nav vajadzības sniegt atbildi uz jautājumu, vai Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta b) apakšpunkts arī prasa veikt rīcības programmu ietekmes uz vidi novērtējumu.
57 Tādējādi uz otro jautājumu nav jāatbild.
58 Ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/42 3. panta 4. punkts ir piemērojams tikai tad, ja šī panta 2. punkta noteikumi nav piemērojami, uz trešo jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Atbilstoši Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, 5. panta 1. punktam pieņemta rīcības programma principā ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais plāns vai programma, jo tā ir “plāns” vai “programma” šīs pēdējās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un ietver pasākumus, kuru ievērošana ir nosacījums tā apstiprinājuma sniegšanai, kas var tikt piešķirts Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK, I un II pielikumā minēto projektu īstenošanai.
[Paraksti]