VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2018. gada 25. oktobrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu un prasība atlīdzināt zaudējumus – EUSC personāls – Līgumdarbinieki – Savienības tiesu kompetence – Kopējā ārpolitika un drošības politika – LES 24. pants – LESD 263., 268., 270. un 275. pants – Pamattiesību hartas 47. pants – Vienlīdzīga attieksme – Lēmums 2014/401/KĀDP un Lēmums 2009/747/KĀDP – EUSC Apelācijas padome – Iebilde par prettiesiskumu – Lūgums sniegt palīdzību – Administratīvās izmeklēšanas kārtība – Atcelšana no amata uz laiku – Disciplinārlieta – Atstādināšana no amata – Labas pārvaldības princips – Objektivitātes prasība – Tiesības tikt uzklausītam – Piekļuve lietas materiāliem – Ārpuslīgumiskā atbildība – Priekšlaicīgi prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu – Morālais kaitējums

Lieta T‑286/15

KF, ko pārstāv A. Kunst, advokāts, un N. Macaulay, barrister,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Satelītcentru(EUSC), ko pārstāv L. Defalque un A. Guillerme, advokāti,

atbildētājs,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv F. Naert un M. Bauer, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par, pirmkārt, prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā ir lūgts atcelt EUSC direktora 2013. gada 5. jūlija lēmumu uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju, atcelt prasītāju no amata uz laiku un noraidīt viņa lūgumu sniegt palīdzību un 2014. gada 28. februāra lēmumu atstādināt prasītāju no amata, kā arī EUSC Apelācijas padomes 2015. gada 26. janvāra lēmumu, ar ko ir apstiprināti šie lēmumi, un, otrkārt, prasību, kura ir pamatota ar LESD 268. pantu un kurā ir lūgts atlīdzināt iespējami nodarīto kaitējumu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise], R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos] (referents), K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],

sekretāre: S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 26. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.      

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Par Eiropas Savienības Satelītcentru

1        Eiropas Savienības Satelītcentrs (EUSC) tika izveidots ar Rietumeiropas Savienības (turpmāk tekstā – “RES”) ministru padomes 1991. gada 27. jūnija Lēmumu par satelītu datu izmantošanas centra izveidi, kas pieņemts, pamatojoties uz minētās padomes 1990. gada 10. decembra Lēmumu par sadarbību kosmosa jomā RES iekšienē. Saskaņā ar RES ministru padomes 1991. gada 27. jūnija lēmumu RES satelītcentrs tika izveidots kā RES palīgstruktūra, un tam nebija no RES nošķirtas juridiskas personas statusa.

2        Marseļā (Francija) 2000. gada 13. novembrī sniegtajā paziņojumā RES ministru padome norādīja uz Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 10. novembra vienošanos pēc būtības par tāda satelītcentra izveidi Eiropas Savienības aģentūras formā, kuram piemīt elementi, kas ir raksturīgi centram, kāds izveidots RES iekšienē.

3        Tādējādi EUSC tika izveidots ar Padomes Vienoto rīcību 2001/555/KĀDP (2001. gada 20. jūlijs) (OV 2001, L 200, 5. lpp.), un tas sāka darboties 2002. gada 1. janvārī. Minētās vienotās rīcības 4. apsvērumā ir norādīts, ka “Eiropas Savienības Satelītcentram jāpiešķir juridiskas personas statuss, tomēr saglabājot ciešu saikni ar Padomi un pienācīgi ņemot vērā Eiropas Savienības un tās iestāžu vispārējos politiskos pienākumus”.

4        2010. gada 30. martā RES dalībvalstis ar kopīgu paziņojumu darīja zināmu šīs organizācijas darbības izbeigšanu no 2011. gada 30. jūnija it īpaši tāpēc, ka “ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā sākās jauns posms Eiropas drošībai un aizsardzībai”.

5        Pēc tam Padome pieņēma Lēmumu 2014/401/KĀDP (2014. gada 26. jūnijs) par EUSC un ar ko atceļ Vienoto rīcību 2001/555/KĀDP par Eiropas Savienības Satelītcentra izveidi (OV 2014, L 188, 73. lpp.), kas šobrīd ir tiesiskais regulējums, kurš piemērojams EUSC.

6        No šī lēmuma 2. apsvēruma un 5. panta izriet, ka EUSC darbojas kā “autonoma Eiropas spēja” un ka tam ir tiesībspēja, kas ir vajadzīga tā funkciju veikšanai un mērķu sasniegšanai.

7        Saskaņā ar minētā lēmuma 2. panta 1. un 3. punktu EUSC galvenie uzdevumi ir atbalstīt Savienības lēmumu pieņemšanas procesu un rīcību kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā un it īpaši kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) jomā, tostarp Savienības krīzes pārvarēšanas misijās un operācijās, attiecīgi pēc Padomes un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos lūguma nodrošinot produktus un pakalpojumus, kuri rodas attiecīgo kosmosa resursu un papilddatu, tostarp satelītuzņēmumu un aerouzņēmumu, izmantošanas rezultātā, un ar tiem saistītus pakalpojumus.

8        Lēmuma 2014/401 3. panta 1. un 2. punktā ir precizēts, ka Politikas un drošības komiteja (PDK) Padomes pakļautībā veic EUSC darbības politisko uzraudzību un izdod politiskas norādes par EUSC prioritātēm, savukārt Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos tam dod norādes par operatīvo vadību.

9        EUSC veido trīs operatīvās nodaļas, proti, operatīvā nodaļa, spēju attīstības nodaļa un informācijas tehnoloģiju nodaļa. Turklāt EUSC ietilpst administratīvā nodaļa un finanšu nodaļa.

10      Saskaņā ar Lēmuma 2014/401 7. panta 3. punktu EUSC direktors ir tā juridiskais pārstāvis. Saskaņā ar Lēmuma 2014/401 7. panta 4. punktu un 6. punkta otrās daļas e) apakšpunktu šis pats direktors, pirmkārt, atbild par visu pārējo EUSC personāla locekļu pieņemšanu darbā un, otrkārt, atbild par visiem jautājumiem attiecībā uz personālu.

11      Runājot par EUSC personālu, saskaņā ar Lēmuma 2014/401 8. panta 1. un 3. punktu to veido līgumdarbinieki, ko ieceļ EUSC direktors, kā arī norīkoti eksperti. Šī lēmuma 8. panta 5. punktā Valdei ir piešķirta kompetence pēc direktora ieteikuma izstrādāt noteikumus attiecībā uz EUSC personālu, kurus pieņem Padome. Pamatojoties uz identisku noteikumu, Padome atbilstoši Vienotajai rīcībai 2001/555 pieņēma Lēmumu 2009/747/KĀDP (2009. gada 14. septembris) par EUSC Civildienesta noteikumiem (OV 2009, L 276, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EUSC Civildienesta noteikumi”).

12      Runājot par strīdiem starp EUSC un tā darbiniekiem jautājumos par EUSC Civildienesta noteikumiem, EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Ja visas pirmās pārsūdzības iespējas (iekšēja administratīva apelācija) ir izsmeltas, darbiniekam ir tiesības vērsties [EUSC] Apelācijas padomē, lai panāktu domstarpību izšķiršanu.

Šīs struktūras sastāvs, darbība un īpašās procedūras ir izklāstītas X pielikumā.”

13      EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā ir paredzēts:

“Apelācijas padomes lēmumi ir saistoši abām pusēm. Tos nevar pārsūdzēt. Apelācijas padome var:

a)      atcelt vai apstiprināt lēmumu, par kuru iesniegta sūdzība;

b)      likt [EUSC] atlīdzināt visus darbiniekam nodarītos materiālos zaudējumus, kas viņam radušies, sākot no dienas, kad atceltais lēmums bija stājies spēkā;

c)      noteikt, ka [EUSC] Apelācijas padomes noteiktā apjomā ir jāatlīdzina prasības iesniedzēja pamatotie izdevumi [..].”

14      EUSC Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. punktā ir noteikts:

“Apelācijas padome ir pilnvarota izšķirt domstarpības, kas radušās, pārkāpjot šos Civildienesta noteikumus vai Civildienesta noteikumu 7. pantā paredzētos līgumus. Šajā sakarībā tās kompetencē ir apelācijas, ko esošie vai bijušie darbinieki vai viņu mantinieki un/vai pārstāvji ir iesnieguši par direktora lēmumu.”

15      EUSC Civildienesta noteikumu X pielikuma 4. punkta b) apakšpunktā ir arī paredzēts, ka apelācijas iesniedzējs “20 dienu laikā kopš paziņojuma saņemšanas par lēmumu, par ko iesniegta sūdzība, [..] var iesniegt rakstisku lūgumu [EUSC Apelācijas padomei (turpmāk tekstā – “Apelācijas padome”)] par minētā lēmuma atcelšanu vai grozīšanu. [; š]o lūgumu adresē [EUSC] administrācijas un personāla vadītājam, kas apstiprina lūguma saņemšanu un uzsāk Apelācijas padomes sasaukšanas procedūru”.

16      Visbeidzot, runājot par EUSC Apelācijas padomes sastāvu, no EUSC Civildienesta noteikumu X pielikuma 2. punkta a), b) un e) apakšpunkta izriet, ka tajā ietilpst priekšsēdētājs un divi locekļi, ko ieceļ EUSC Valde uz diviem gadiem, un viņi nav EUSC personāls, un ka Apelācijas padomes priekšsēdētāja un locekļu atalgojumu nosaka EUSC Valde.

B.      Tiesvedības rašanās fakti un apstrīdētie lēmumi

17      Prasītāju – KF – EUSC pieņēma darbā kā līgumdarbinieci uz trim gadiem no 2009. gada 1. augusta par administratīvās nodaļas vadītāju. Pārbaudes laika beigās 2010. gada 31. janvārī EUSC direktors prasītāju apstiprināja amatā un šajā ziņā norādīja, ka prasītāja “strādā iejūtīgi un diplomātiski, vienlaikus tomēr ievērojot stingrību savu lēmumu paziņošanā”.

18      Veicot ikgadējo novērtēšanu par 2010. gadu, EUSC direktora vietnieks par prasītāju 2011. gada 28. martā sagatavoja novērtējuma ziņojumu, saskaņā ar kuru viņas vispārējais sniegums tika atzīts par nepietiekamu, un viņai tika piešķirta viszemākā atzīme. Direktora vietnieks uzskatīja, ka, “ņemot vērā administratīvās jomas jautājumu plašo klāstu, ir ārkārtīgi svarīgi, lai [KF] [..] uzticētos savam personālam tā darba veikšanā, kam personāls [ir] pilnībā kompetents”, un ka “īpaši ir jāņem vērā cilvēku savstarpējās attiecības galvenokārt ļoti jutīgā starptautiskā kontekstā, lai novērstu nevajadzīgu saspīlējumu personu starpā”. Prasītāja apstrīdēja šos secinājumus un veidu, kādā tika veikts vērtējums.

19      2012. gada 27. martā, veicot ikgadējo novērtēšanu par 2011. gadu, EUSC direktora vietnieks attiecībā uz prasītāju sniedza pozitīvu vērtējumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu un uzskatīja, ka, ņemot vērā viņas pieliktās pūles, viņas vispārējais sniegums ir labs. Viņš arī precizēja, ka šīm pūlēm, “lai administratīvu vienību vadītu labāk, ir jābūt būtiskām”, un ka “viņas vadības forma vēl joprojām vairākkārt izraisa vispārējas sūdzības, kas atsevišķos gadījumos tiek uztvertas kā pastāvīgs profesionālais spiediens”. Runājot par to novērtējuma ziņojuma daļu, kas ir veltīta korektumam un cilvēku savstarpējām attiecībām, direktora vietnieks norādīja, ka prasītājai ir jāpieliek patiesas pūles savas nodaļas vadīšanā, lai izvairītos no nepamatota spiediena un vairāk uzticētos saviem kolēģiem. Prasītāja darīja zināmus arī savus apsvērumus uz šī novērtējuma ziņojuma malām, norādot, ka cilvēku savstarpējās attiecības viņas nodaļā, viņasprāt, ir ļoti labas, bet saziņa ar citiem nodaļu vadītājiem bieži vien ir “saspīlētāka, balstīta uz pārpratumiem, dažreiz pārspīlēta ar neskaidrām elektroniskā pasta vēstulēm, kas rada aizdomas un apvainojumus un tādējādi bojā attiecības”.

20      2012. gada 24. maijā prasītājas līgums tika pagarināts uz četriem gadiem līdz 2016. gada 31. jūlijam.

21      Veicot ikgadējo novērtēšanu par 2012. gadu, EUSC direktors ar 2012. gada 17. oktobra iekšējo piezīmi lika direktora vietniekam no darbiniekiem savākt informāciju par korektumu un cilvēku savstarpējām attiecībām EUSC iekšienē. Šajā iekšējā piezīmē EUSC direktors norādīja, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš to darbinieku situācijai, kuri ir atbildīgi par vadību, it īpaši nodaļu vadītājiem, attiecīgā gadījumā identificējot iespējamās psiholoģiskā spiediena vai vardarbības situācijas, kas var viņu padotajiem var izraisīt satraukumu, pašcieņas zaudēšanu, motivācijas zudumu un pat bailes.

22      2012. gada 14. novembrī divpadsmit EUSC darbinieki nosūtīja direktoram un direktora vietniekam sūdzību, lai darītu zināmu “sarežģīto situāciju, kādā [viņi] [atrodas] jau trīs gadus, [savā] ierastajā profesionālajā darbībā”, precizējot, ka šī situācija “izriet no administratīvās nodaļas vadītājas [KF] rīcības un uzvedības”.

23      2013. gada sākumā EUSC direktora vietnieks reaģēja uz iepriekš minēto 2012. gada 17. oktobra iekšējo piezīmi jautājumā par korektumu un cilvēku savstarpējām attiecībām, 40 EUSC darbiniekiem, kas strādā vairākās nodaļās, nosūtot aptaujas lapu un lūdzot viņus, atbildot uz jautājumiem ar atbilžu variantiem, novērtēt viņu savstarpējās attiecības ar savu nodaļas vadītāju. Ar 2013. gada 7. marta iekšējo piezīmi EUSC direktora vietnieks informēja EUSC direktoru, ka, ņemot vērā šajā aptaujas lapā sniegtās atbildes, “ir skaidri redzams, ka pastāv reāla problēma savstarpējās attiecībās ar administratīvās nodaļas vadītāju, [KF], ņemot vērā vispārējās administratīvās nodaļas darbinieku negatīvās atbildes”.

24      Ar 2013. gada 8. marta iekšējo piezīmi EUSC direktors, pamatojoties uz EUSC Civildienesta noteikumu 27. pantu, lūdza EUSC direktora vietnieku attiecībā uz prasītāju uzsākt administratīvu izmeklēšanu.

25      Administratīvās izmeklēšanas ietvaros 2013. gada 12. jūnijā 24 EUSC darbiniekiem tika nosūtīta aptaujas lapa ar atbilžu variantiem, lai noskaidrotu, vai viņi ir sastapušies ar prasītājas (norādot viņas vārdu) konkrēta veida rīcību un vai viņi ir konstatējuši konkrētas sekas, ko uz viņiem pašiem vai citiem darbiniekiem ir atstājusi attiecīgā rīcība. Aptaujas lapās darbinieki bija aicināti arī sniegt jebkādas liecības vai jebkādus pierādījumus, lai apliecinātu savas atbildes. Darbiniekiem atbildes bija jāsniedz līdz 2013. gada 20. jūnijam, un no 24 aptaujātajiem 6 nesniedza atbildes.

26      Pa to laiku, atbildot uz savu ikgadējo novērtējumu par 2012. gadu, saskaņā ar kuru prasītājas vispārējais sniegums atkal tika uzskatīts par nepietiekamu, viņa ar 2013. gada 20. marta vēstuli, pirmkārt, apstrīdēja minēto vērtējumu un, otrkārt, lūdza EUSC direktoru veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izbeigtu pret viņu vērsto vardarbību.

27      2013. gada 2. jūlijā EUSC direktora vietnieks pabeidza savu izmeklēšanu, secinot, ka prasītājai pārmestie fakti ir pierādīti. Saskaņā ar izmeklēšanas ziņojumu prasītāja īstenoja “apzinātu, atkārtotu, ilgstošu vai sistemātisku [rīcību] [..], lai diskreditētu vai nopeltu attiecīgās personas”, “šī rīcība, kas tiek piedēvēta [KF], [ir] apstiprināta un, ņemot vērā tās raksturu, biežumu un tās ietekmi uz dažiem no personāla locekļiem, raksturo psiholoģisku vardarbību”.

28      Ar EUSC direktora 2013. gada 3. jūlija elektroniskā pasta vēstuli, kam bija pievienots izmeklēšanas ziņojums, prasītāja tika informēta par administratīvās izmeklēšanas ziņojumā izdarītajiem secinājumiem. Šajā pašā elektroniskā pasta vēstulē EUSC direktors uzaicināja prasītāju uz interviju 2013. gada 5. jūlijā, lai turpinātu EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantā paredzēto procedūru.

29      Ar 2013. gada 5. jūlija lēmumu EUSC direktors norādīja, ka izmeklēšanas beigās EUSC direktora vietnieks ir secinājis, ka prasītājai pārmestā rīcība ir apstiprināta un, ņemot vērā tās raksturu, biežumu un tās ietekmi uz dažiem EUSC darbiniekiem, veido psiholoģisku vardarbību. Pamatojoties uz šiem iemesliem un pēc prasītājas uzklausīšanas tajā pašā dienā, viņš nolēma, pirmkārt, uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju disciplinārlietu kolēģijā (turpmāk tekstā – “lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu”) un, otrkārt, atcelt prasītāju no amata uz laiku, saglabājot viņas atalgojumu (turpmāk tekstā – “lēmums par atcelšanu no amata uz laiku”).

30      2013. gada 23. augustā EUSC direktors lēma par disciplinārlietu kolēģijas sastāvu un par to informēja prasītāju.

31      2013. gada 28. augustā prasītāja iesniedza EUSC direktoram administratīvu sūdzību par 2013. gada 5. jūlija lēmumiem par disciplinārlietas uzsākšanu un par atcelšanu no amata uz laiku, par 2013. gada 23. augusta lēmumu par disciplinārlietu kolēģijas sastāvu, kā arī par lēmumu, ar kuru EUSC direktors esot netieši noraidījis viņas lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar iespējamu psiholoģisku vardarbību.

32      2013. gada 11. septembrī disciplinārlietu kolēģijas sastāvs tika galīgi apstiprināts, jo bija konstatēts, ka prasītāja nav apstrīdējusi nevienu sākotnēji izraudzīto atsevišķo locekli.

33      Ar 2013. gada 4. oktobra vēstuli EUSC direktors noraidīja prasītājas 2013. gada 28. augustā iesniegto administratīvo sūdzību. Viņš uzskatīja, ka lēmumi par disciplinārlietas uzsākšanu un par atcelšanu no amata uz laiku ir pamatoti ar informāciju, kas bija ietverta administratīvās izmeklēšanas ziņojumā. Runājot par lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar iespējamu vardarbību, EUSC direktors uzskatīja, ka iepriekšējas izmeklēšanas beigās, kas tika veikta, pamatojoties uz šo lūgumu, nekāda EUSC darbinieku rīcība nevar būt pret prasītāju vērsta vardarbība.

34      2013. gada 25. oktobrī EUSC direktors vērsās disciplinārlietu kolēģijā ar ziņojumu, ko viņš nosūtīja arī prasītājai saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantu.

35      2013. gada 1. novembrī prasītāja nosūtīja vēstuli disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājam, lūdzot viņu piešķirt viņai vismaz 45 dienu termiņu savas aizstāvības sagatavošanai. Viņa lūdza izsniegt arī visu administratīvās izmeklēšanas laikā izmantoto dokumentu kopijas, uzaicināt uz disciplinārlietu kolēģiju 12 darbiniekus, kas 2012. gada 14. novembrī bija parakstījuši pret viņu vērsto sūdzību, un 18 darbiniekus, kuri administratīvās izmeklēšanas ietvaros bija aizpildījuši aptaujas lapu ar atbilžu variantiem, un visbeidzot izpaust to 6 darbinieku identitāti, kas bija atteikušies aizpildīt šo aptaujas lapu.

36      Ar 2013. gada 21. novembra vēstuli EUSC administrācijas vadītājs atteica prasītājai piekļuvi viņas elektroniskā pasta vēstulēm un citiem dokumentiem viņas datorā, kā arī viņas darba mobilajam tālrunim.

37      Ar 2013. gada 28. novembra vēstuli disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājs informēja prasītāju, ka 2014. gada 13. vai 14. janvārī disciplinārlietu kolēģijā tiks rīkota uzklausīšana. Šajā pašā vēstulē viņš prasītāju lūdza iesniegt savus rakstveida apsvērumus disciplinārlietu kolēģijai vismaz vienu nedēļu pirms uzklausīšanas rīkošanas. Prasītāja savus rakstveida apsvērumus darīja zināmus 2013. gada 21. decembrī.

38      2013. gada 2. decembrī prasītāja cēla prasību Apelācijas padomē, pirmkārt, par EUSC direktora 2013. gada 4. oktobra lēmumu, ar ko tika noraidīta viņas sūdzība par lēmumiem par atcelšanu no amata uz laiku, par disciplinārlietas uzsākšanu un lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu un, otrkārt, par 2013. gada 21. novembra lēmumu, kurš minēts šī sprieduma 36. punktā.

39      Ar 2013. gada 9. decembra vēstuli prasītāja lūdza disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētāju pārnest uzklausīšanu. Viņa norādīja arī trīspadsmit liecinieku vārdus, kurus viņa lūdza uzaicināt.

40      Ar 2013. gada 16. decembra vēstuli disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājs saglabāja uzklausīšanas norises datumu, kas bija noteikts 2014. gada 13. vai 14. janvārī, un informēja prasītāju par savu lēmumu uzklausīt divus no lieciniekiem, kā viņa to bija lūgusi.

41      Ar 2013. gada 17. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja lūdza disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētāju atkāpties no minētās kolēģijas locekļa funkcijām, ņemot vērā, ka viņš ir iesaistīts pret viņu uzsāktā procedūrā. Prasītāja arī atkārtoti pauda savu lūgumu uzklausīt lieciniekus un uzsvēra, ka nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par kritērijiem, kas izmantoti, lai noraidītu šo lūgumu.

42      Tajā pašā dienā prasītāja EUSC direktoram nosūtīja sūdzību par disciplinārlietu kolēģijas 2013. gada 16. decembra lēmumu, kas ir atgādināts šī sprieduma 40. punktā.

43      Pēc uzklausīšanas, kas notika 2014. gada 13. janvārī, disciplinārlietu kolēģija 2014. gada 4. februārī izdeva motivētu atzinumu, saskaņā ar kuru tā, pirmkārt, vienprātīgi uzskatīja, ka prasītāja nav izpildījusi savus profesionālos pienākumus un, otrkārt, ieteica, ka viņa būtu jāpazemina amatā vismaz par divām pakāpēm, lai vairs neieņemtu amatu, kas ir saistīts ar vadītājas pienākumu pildīšanu.

44      Pēc prasītājas uzklausīšanas 2014. gada 25. februārī, EUSC direktors 2014. gada 28. februārī viņu atstādināja no amata disciplināru iemeslu dēļ (turpmāk tekstā – “lēmums par atstādināšanu no amata”), lēmumam stājoties spēkā pēc mēneša no minētā datuma. Šajā lēmumā EUSC direktors uzskatīja šādi:

“Ņemot vērā Jūsu pienākumu neizpildes smagumu, kā tas izriet no direktora ziņojuma disciplinārlietu kolēģijai, kuru apstiprina disciplinārlietu kolēģijas motivēts atzinums, neiespējamību Jūs pārcelt tāda līmeņa amatā ar atbilstošu atbildību, kāds ir piedāvāts disciplinārlietu kolēģijas atzinumā, un Jūsu atteikšanos atzīt, ka Jūsu rīcība ir bijusi neatbilstoša, es saskaņā ar [EUSC Civildienesta noteikumu] IX pielikuma 7. pantu nolemju Jums noteikt šādu sodu:

–        atstādināšana no amata, kas izraisa Jūsu līguma ar EUSC izbeigšanu.

[Jūsu] līgums saskaņā ar [EUSC Civildienesta noteikumu] 7. panta 3. punkta a) apakšpunkta vii) punktu tiks izbeigts pēc viena mēneša, skaitot no šī lēmuma paziņošanas.”

45      Par lēmumu par atstādināšanu no amata prasītāja 2014. gada 17. aprīlī iesniedza administratīvu sūdzību, ko EUSC direktors ar 2014. gada 4. jūnija lēmumu noraidīja. 2014. gada 12. jūnijā prasītāja lēmumu par atstādināšanu no amata apstrīdēja Apelācijas padomē.

46      Ar 2015. gada 26. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “Apelācijas padomes lēmums”), kas prasītājai tika paziņots 2015. gada 23. martā, Apelācijas padome noraidīja prasītājas prasījumus atcelt lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu un lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku. Turklāt, noraidījusi visus pamatus, ko prasītāja bija izvirzījusi pret lēmumu par atstādināšanu no amata, Apelācijas padome daļēji atcēla minēto lēmumu tikai tāpēc, ka tā spēkā stāšanās datums bija noteikts 2014. gada 31. martā, nevis 4. aprīlī.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

47      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 28. maijā, prasītāja cēla šo prasību.

48      Ar atsevišķu dokumentu, kas tika iesniegts 2015. gada 4. jūnijā, prasītāja iesniedza pieteikumu par anonimitātes piemērošanu, kurš tika apmierināts ar Vispārējās tiesas 2015. gada 29. jūlija lēmumu.

49      Ar 2016. gada 13. janvāra lēmumu, kas pieņemts atbilstoši Reglamenta 69. panta d) punktam, ļāvusi lietas dalībniekiem iesniegt savus apsvērumus, Vispārējā tiesa apturēja šo lietu, līdz tiks pieņemts nolēmums, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā C‑455/14 P, H/Padome un Komisija. Pēc 2016. gada 19. jūlija sprieduma H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) pasludināšanas tiesvedība tika atsākta.

50      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 21. aprīlī, Padome lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā EUSC prasījumu atbalstam.

51      Pēc sākotnēji izraudzītā tiesneša referenta amata pienākumu pildīšanas beigām šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kas darbojas devītajā palātā, kurai līdz ar to tā tika nodota.

52      Ar 2016. gada 27. oktobra rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs Padomei ļāva iestāties lietā.

53      2017. gada 17. jūlijā Vispārējā tiesa nodeva lietu izskatīšanai devītajai palātai paplašinātā sastāvā.

54      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt lēmumu, ar ko noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, lēmumu par atstādināšanu no amata un Apelācijas padomes lēmumu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”);

–        attiecīgā gadījumā atcelt, pirmkārt, EUSC direktora 2013. gada 4. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīta viņas sūdzība par lēmumu, ar ko noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu un lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, kā arī, otrkārt, EUSC direktora 2014. gada 4. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņas sūdzība par lēmumu par atstādināšanu no amata;

–        piespriest EUSC viņai samaksāt summu, kas atbilst nesaņemtajam atalgojumam, kā mantisko kaitējumu un 500 000 EUR par nodarīto morālo kaitējumu;

–        piespriest EUSC atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kam pieskaitīti procenti, kuri aprēķināti atbilstoši 8 % likmei.

55      EUSC prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasītājas celto prasību atcelt tiesību aktu un prasību par zaudējumu atlīdzību, “ņemot vērā, ka ES Vispārējai tiesai nav kompetences tās izskatīt”;

–        pakārtoti noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Tiesas sēdē Padome būtībā atbalstīja EUSC prasījumu pirmo daļu.

III. Juridiskais pamatojums

57      Šo prasību veido lūgums atcelt tiesību aktus un lūgums atlīdzināt zaudējumus.

58      Formāli neizvirzot iebildi Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, EUSC atsaucas, pirmkārt, uz Vispārējās tiesas kompetences neesamību un, otrkārt, būtībā uz prasības nepieņemamību.

A.      Par Vispārējās tiesas kompetenci

59      Prasības pieteikumā prasītāja apgalvo, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir lemt par tās prasību, uzsverot, ka, lai gan, protams, EUSC tika izveidots ar Padomes vienotu rīcību, uz strīdu, kas ir saistīts ar šo iestādi, neattiecas Savienības tiesu kompetences izslēgšana saistībā ar tiesību normām, kuras attiecas uz KĀDP, kas ir paredzēts LES 24. panta 1. punktā un LESD 275. pantā.

60      Šajā ziņā prasītāja vispirms norāda, ka apstrīdētie lēmumi ir pilnībā administratīvi vai disciplināri un attiecas uz personāla vadību. Tādējādi šādi lēmumi skaidri atšķiras no politiskiem vai stratēģiskiem pasākumiem, kas ir veikti KĀDP ietvaros, jo tikai uz pēdējiem minētajiem attiecas Savienības tiesu kompetences izslēgšana.

61      Vēl prasītāja norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības iestādēm un struktūrām, kas rīkojas KĀDP ietvaros, ir jāievēro konstitucionālie principi un pamattiesības, kuru ievērošana ir jānodrošina Eiropas Savienības Tiesai. Tā kā šis strīds attiecas uz prasītājas pamattiesībām, Savienības tiesām ir kompetence.

62      Šajā ziņā kompetence, kas Eiropas Savienības Tiesai ir saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu, lai pārbaudītu to lēmumu likumību, kuros ir paredzēti ierobežojoši pasākumi, esot interpretējama tādējādi, ka tā attiecas uz visiem lēmumiem, kuros ir apgalvots, ka ir pieļauts fiziskas personas pamattiesību pārkāpums, un tādējādi ka tā ir piemērojama prasītājas situācijai.

63      Visbeidzot prasītāja uzsver, ka tai nebija pieejams neviens tiesību aizsardzības līdzeklis valsts tiesā un, tā kā ar Līgumiem ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, nevar pieļaut, ka tādi lēmumi kā šajā lietā aplūkotie nav pārbaudāmi tiesā.

64      Šajā ziņā prasītāja būtībā norāda, ka iespēju vērsties kompetentajā Apelācijas padomē, lai pārbaudītu viņas pretenzijas saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumiem, nevar pielīdzināt prasībai tiesā atbilstošo Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) tiesību normu izpratnē.

65      EUSC savukārt apgalvo, ka Eiropas Savienības Tiesai kā Savienības iestādei ir jāievēro kompetences piešķiršanas princips. Tādējādi, ciktāl neviena no Līgumu tiesību normām Vispārējai tiesai nepiešķir kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem, Vispārējai tiesai būtu jāatsakās no savas kompetences, izņemot gadījumu, kad tiktu pārkāpts kompetences piešķiršanas princips, paplašinot savu kompetenci ārpus tās, kas ir paredzēta Līgumos.

66      Savas argumentācijas pamatojumam EUSC uzsver, ka saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu Savienības iestādei, kad tā izveido organizāciju vai struktūru, ir tiesības minētās organizācijas vai struktūras pieņemtu tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi uzticēt tiesai, kas nav Savienības tiesa.

67      Tādējādi šī primāro tiesību norma ļauj Padomei EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā paredzēt Apelācijas padomes kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tās personāla locekļiem.

68      Tādējādi Apelācijas padome ir speciālā tiesa, kuras ekskluzīvā kompetence, kas ir atļauta LESD 263. panta piektajā daļā, rada šķērsli Savienības tiesu kompetencei izskatīt šo strīdu.

69      Eiropas Savienības Tiesas kompetences izslēgšanu, lai izskatītu strīdus starp EUSC un tās darbiniekiem, apstiprinot Padomē sanākušo Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju 2001. gada 15. oktobra lēmums par Drošības izpētes institūta un EUSC un to struktūru un personāla privilēģijām un imunitāti, kura 6. pantā ir paredzēts, ka EUSC personāla locekļiem ir imunitāte pret jurisdikciju saistībā ar tiesību aktiem, kas ir pieņemti, viņiem pildot savas funkcijas.

70      Šis lēmums atspoguļo skaidru dalībvalstu vēlmi no valsts tiesu un Savienības tiesu kompetences izslēgt strīdus, kas attiecas uz EUSC darbinieku funkciju veikšanu. EUSC uzsver, ka pretēji Protokolam Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2010, C 83, 266. lpp.), kurā ir paredzēta Savienības ierēdņu un darbinieku imunitāte pret jurisdikciju, Tiesas kompetencē tomēr ietverot viņu strīdus ar Savienības iestādēm, šī sprieduma 69. punktā minētajā lēmumā nav paredzēta līdzīga Eiropas Savienības Tiesas kompetence attiecībā uz EUSC.

71      EUSC, pamatojoties uz 2015. gada 12. novembra spriedumu Elitaliana/Eulex Kosovo (C‑439/13 P, EU:C:2015:753), piebilst, ka lēmumi, kas ir pieņemti KĀDP jomā, bet ir saistīti ar administratīviem izdevumiem, Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir tikai tad, ja ir pieņemti lēmumi, kuri ir attiecināmi uz Savienības budžetu. Tādējādi, tā kā šajā gadījumā apstrīdētie lēmumi attiecas nevis uz Savienības budžetu, bet gan uz dalībvalstu iemaksām, izņemot Dāniju, Vispārējās tiesas kompetence būtu jāizslēdz.

72      EUSC atbildē uz repliku vēl norāda, ka Savienības tiesu kompetencē principā nav pārbaudīt iestāžu un struktūru pieņemtus tiesību aktus, kas attiecas uz KĀDP. Citādi būtu tikai tad, ja lēmumā, ar ko ir izveidota organizācija vai struktūra, kura darbojas KĀDP jomā, vai tās Civildienesta noteikumos skaidri ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence izskatīt strīdus starp minēto organizāciju vai struktūru un to darbiniekiem.

73      EUSC kontekstā ne tiesību akts, ar ko tas ir izveidots, ne tā Civildienesta noteikumi neparedz Eiropas Savienības Tiesas kompetenci pārbaudīt to tiesību aktu tiesiskumu, kuri ir pieņemti pret to darbiniekiem.

74      Replikā prasītāja uzskata, ka EUSC argumentāciju atspēko 2016. gada 19. jūlija spriedums H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569).

75      Prasītāja uzskata, ka minētajā spriedumā Tiesa atzina, ka Vispārējās tiesas kompetences neesamība, pamatojoties uz LES 24. pantu un LESD 275. pantu, nevar attiekties arī uz lēmumiem, kas ir pieņemti saistībā ar konfliktu darbā. Tādējādi personāla vadības akti, lai gan tie ir pieņemti KĀDP kontekstā, ir Savienības tiesu kompetencē.

76      Prasītāja, pamatojoties uz 55. punktu 2016. gada 19. jūlija spriedumā H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569), piebilst, ka Savienības tiesu kompetences neesamība šajā gadījumā, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, izraisa atšķirīgu attieksmi pret EUSC darbiniekiem un citu struktūru, uz kurām attiecas KĀDP, piemēram, Eiropas Aizsardzības aģentūras un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD), darbiniekiem. Tādējādi tā norāda, ka ar šīm struktūrām saistītajiem darbiniekiem ir iespēja vērsties Tiesā.

77      EUSC – tieši pretēji – apgalvo, ka no 2016. gada 19. jūlija sprieduma H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) izriet, ka tad, ja nav skaidras Savienības tiesu kompetences, kā tas ir minēts iepriekš 72. punktā, Eiropas Savienības Tiesas kompetencē KĀDP jomā ir pārbaudīt tikai to personāla vadības aktu tiesiskumu, kas attiecas uz dalībvalstu norīkotiem darbiniekiem, lai novērstu jebkādu vienlīdzības zudumu salīdzinājumā ar Savienības iestāžu norīkotiem ekspertiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Savienības Tiesai joprojām ir kompetence saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”).

78      Tādējādi 2016. gada 19. jūlija spriedumā H/Padome un Komisija (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) panāktais risinājums nav attiecināms uz prasītājas situāciju, kas ir EUSC līgumdarbiniece, nevis dalībvalsts vai Savienības iestādes norīkota valsts eksperte.

79      EUSC piebilst, ka Eiropas Savienības Tiesai katrā ziņā nebūtu kompetences arī tad, ja runa būtu par valsts ekspertu, kas ir norīkots darbā EUSC, ciktāl šāda kompetence nav paredzēta tās Valdes 2007. gada 18. jūlija lēmumā par norīkotiem valsts ekspertiem.

80      Vispirms ir jāatgādina, ka, piemērojot LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu un LESD 275. panta pirmo daļu, Savienības tiesām principā nav kompetences attiecībā uz noteikumiem par KĀDP, kā arī tiesību aktiem, kas ir pieņemti, pamatojoties uz tiem (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Šajā ziņā LES 24. panta 1. punkta pirmajā daļā KĀDP ir definēta kā tāda, ka attiecas uz visām ārpolitikas jomām, kā arī visiem jautājumiem saistībā ar Savienības drošību, tostarp pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izstrādi, kam var sekot kopējas aizsardzības izveide.

82      Šajā gadījumā apstrīdētos lēmumus pieņēma EUSC direktors un Apelācijas padome, kas ir struktūra, kuru regulē Lēmums 2014/401, kas tika pieņemts, pamatojoties uz LES 28. pantu, un kas ir saistīts ar Savienības operatīvajām darbībām, un uz ko attiecas Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļa par KĀDP. Šajā ziņā, kā tas izriet no šī lēmuma 2. apsvēruma un 2. panta, EUSC uzdevums būtībā ir nodrošināt dalībvalstīm un Savienības iestādēm produktus un pakalpojumus, kas izriet no kosmosa un gaisa telpas novērošanas līdzekļu izmantošanas, lai atbalstītu lēmuma pieņemšanas procesus un savienības darbības KĀDP jomā.

83      Tomēr apstāklis, ka apstrīdētie lēmumi iekļaujas tādas struktūras darbībā, kas rīkojas KĀDP jomā, pats par sevi nevar izraisīt to, ka Savienības tiesas zaudē kompetenci izskatīt šo strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Ar LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu un LESD 275. panta pirmo daļu ir ieviesta atkāpe no noteikuma par vispārējo kompetenci, kas LES 19. pantā ir piešķirta Eiropas Savienības Tiesai, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā, līdz ar to iepriekš minētās tiesību normas ir interpretējamas šauri (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Tāpat arī, lai gan Hartas 47. pants nevar Eiropas Savienības Tiesai piešķirt kompetenci, ja Līgumos tā ir izslēgta, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips tomēr nozīmē, ka Savienības tiesu kompetences izslēgšana KĀDP jomā ir interpretējama šauri (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 74. punkts).

86      Turklāt, kā tas izriet gan no LES 2. panta, kas ir ietverts šī Līguma vispārējos noteikumos, gan no LES 21. panta, kurš attiecas uz Savienības ārējo rīcību un uz kuru ir atsauce LES 23. pantā, kas attiecas uz KĀDP, Savienība ir balstīta uz vienlīdzības un tiesiskuma vērtībām. Pat tas, ka pastāv efektīva pārbaude tiesā, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību normu ievērošanu, ir raksturīgs šāda tiesiskuma pastāvēšanai (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Šajā gadījumā prasītāja saskaņā ar viņas darba līguma noteikumiem tika pieņemta darbā, lai pildītu EUSC administratīvās nodaļas vadītājas pienākumus.

88      Ar šo prasību viņa vispirms vēlas panākt, ka tiek atcelti lēmumi par atcelšanu no amata uz laiku, par disciplinārlietas uzsākšanu un par atstādināšanu no amata, ar kuriem EUSC direktors attiecīgi viņu uz laiku atcēla no amata pienākumu pildīšanas, pret viņu uzsāka disciplinārlietu un izbeidza viņas līgumu disciplināru iemeslu dēļ. Vēl prasītāja lūdz atcelt Apelācijas padomes lēmumu, ar ko būtībā tika apstiprināti trīs iepriekš minētie lēmumi. Turklāt prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atcelt lēmumu, ar kuru EUSC direktors esot netieši noraidījis viņas lūgumu sniegt palīdzību, kas bija izteikts iespējamās pret viņu īstenotās psiholoģiskās vardarbības dēļ. Visbeidzot prasītāja lūdz atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas, viņasprāt, viņai ir nodarīts, pieņemot apstrīdētos lēmumus.

89      Lēmumi par atcelšanu no amata uz laiku un par disciplinārlietas uzsākšanu tika pieņemti pēc administratīvās izmeklēšanas, kas tika veikta pēc divpadsmit EUSC darbinieku iesniegtas sūdzības, kur bija norādīts uz slikto atmosfēru administratīvajā nodaļā un finanšu nodaļā, kurā, kā apgalvoja sūdzības iesniedzēji, bija vainojama prasītāja, un uz to, ka pēdējā minētā ik dienu nonāk konfliktā ar saviem kolēģiem, pastāvīgi viņus kritizējot tādā mērā, ka daži no viņiem ir kļuvuši par viņas īstenotās psiholoģiskās vardarbības upuriem. Izmeklēšanas ietvaros un pēc tam procedūrā disciplinārlietu kolēģijā vairāki EUSC administratīvās nodaļas un finanšu nodaļas darbinieki tādējādi iesniedza atbildes uz aptaujas lapu un sniedza liecības, lai apstiprinātu šo kritiku. Šajā pašā ziņā prasītājas priekšnieki viņas novērtējuma ziņojumos par 2010.–2012. gadu bija apšaubījuši viņas vadītājas spējas un viņas personāla vadību darbā, kas regulāri bija konfliktu avots.

90      Lēmums par prasītājas atstādināšanu no amata, kā tas izriet no disciplinārlietu kolēģijas atzinuma, uz kuru ir atsauce šajā lēmumā, bija pamatots ar pārmetumu prasītājai, ka viņa būtībā atkārtoti ir neatbilstoši rīkojusies, it īpaši kliegusi, izteikusi nomelnojošus un pazemojošus komentārus, kā arī izteikusi mulsinošas piezīmes citiem EUSC administratīvās nodaļas un finanšu nodaļas darbiniekiem.

91      No tā izriet, ka iepriekš minētie lēmumi par atcelšanu no amata uz laiku, disciplinārlietas uzsākšanu un atstādināšanu no amata ir pilnībā personāla vadības akti, kas, ņemot vērā to pieņemšanas iemeslus un mērķus, kā arī to pieņemšanas kontekstu, nebija vērsti ne uz to, lai sekmētu KĀDP vadīšanu, definēšanu vai īstenošanu LES 24. panta 2. punkta izpratnē, ne arī konkrētāk uz to, lai pildītu EUSC uzdevumus, kuri ir saistīti ar KĀDP un kuri ir atgādināti šī sprieduma 7. un 82. punktā. Tāds pats secinājums ir jāizdara attiecībā uz Apelācijas padomes lēmumu, kas pieņēma juridiski saistošu lēmumu, ar kuru būtībā ir apstiprināti trīs iepriekš minētie lēmumi saskaņā ar prerogatīvām, kas tai ir piešķirtas EUSC Civildienesta noteikumos (skat. šī sprieduma 13. un 14. punktu).

92      Tāpat tas ir saistībā ar netiešo lēmumu, ar ko ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību. Šis lūgums sniegt palīdzību iekļāvās pret prasītāju uzsāktās disciplinārlietas kontekstā, jo viņa būtībā tajā norādīja, ka uz viņas rīcību vērstās apsūdzības ir saistītas ar psiholoģisku vardarbību, kas ir vērsta pret viņu un saistībā ar kuru viņa ir lūgusi EUSC sniegt palīdzību.

93      Turklāt, pirmkārt, ir jākonstatē, ka EUSC Civildienesta noteikumu VII nodaļā un IX pielikumā ir paredzēti disciplināri pasākumi, kas ir līdzīgi tiem, kādi ir paredzēti Civildienesta noteikumu VI sadaļā un IX pielikumā, gan saistībā ar administratīvu izmeklēšanu un procedūru disciplinārlietu kolēģijā, gan saistībā ar sodu kategorijām un elementiem, kuri ir jāņem vērā, lai noteiktu atbilstošu sodu. Tāpat arī EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 6. pantā, izmantojot formulējumu, kas ir diezgan līdzīgs Civildienesta noteikumu IX pielikuma 6. panta formulējumam, ir paredzēta iespēja uz laiku no amata atcelt darbinieku, kurš tiek vainots nopietnā pārkāpumā.

94      Otrkārt, EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 1.–3. punktā ir paredzēta administratīvu sūdzību procedūra, ko īsteno EUSC direktors, attiecībā uz kuru ir jāatzīst, ka tās mērķis ir līdzīgs tam, kāds ir Civildienesta noteikumu 90. pantā ieviestajai pirmstiesas procedūrai, proti, ļaut attiecīgajiem lietas dalībniekiem savu strīdu atrisināt izlīguma ceļā.

95      Jāuzskata, ka šis strīds ir līdzīgs strīdiem starp Savienības iestādi vai struktūru, kura nav saistīta ar KĀDP, un vienu no tās ierēdņiem vai darbiniekiem, kas var tikt ierosināti Savienības tiesās saskaņā ar LESD 270. pantu, kurā ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence izskatīt ikvienu strīdu starp Savienību un tās darbiniekiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 6. marts, Dunnett u.c./EIB, T‑192/99, EU:T:2001:72, 54. punkts).

96      Nevar uzskatīt, ka atkāpe no Eiropas Savienības Tiesas kompetences, kas ir paredzēta LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā un LESD 275. panta pirmajā daļā, kura ir interpretējama šauri, ir tik plaša, ka izslēdz Savienības tiesas kompetenci pārbaudīt tādu tiesību aktu tiesiskumu kā šajā lietā aplūkotie, ko ir pieņēmusi kāda Savienības struktūra, pat ja Savienības tiesas kompetencē ir pārbaudīt identisku tiesību aktu tiesiskumu saistībā ar to saturu, mērķiem, kādi tajos ir izvirzīti, procedūru, kādā tie tiek pieņemti, un kontekstu, kas saistīts ar šo pieņemšanu, ja šādi akti attiecas uz Savienības iestādi vai struktūru, kuras uzdevums nav saistīts ar KĀDP (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 55. punkts).

97      Jebkāda cita interpretācija ar KĀDP saistītas Savienības struktūras darbinieku izslēgtu no Savienības darbiniekiem piedāvātās tiesību aizsardzības tiesā sistēmas, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 18. oktobris, X/ECB, T‑333/99, EU:T:2001:25, 38.–40. punkts).

98      Šī sprieduma 96. punktā sniegto interpretāciju apstiprina, pirmkārt, Lēmuma 2014/401 8. panta 3. punktā paredzētā EUSC iespēja uzņemt Savienības iestāžu norīkotos ierēdņus, kas, kā to tiesas sēdē atzina EUSC, viņu norīkojuma laikposmā var vērsties Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 270. pantu. Otrkārt, šo interpretāciju apstiprina arī Savienības tiesu kompetence saskaņā ar Padomes Lēmuma (KĀDP) 2015/1835 (2015. gada 12. oktobris), ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus (OV 2015, L 266, 55. lpp.), 11. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 6. punktu izskatīt prasības, kuras ir iesnieguši šīs aģentūras līgumdarbinieki, un saskaņā ar Padomes Lēmuma 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka [EĀDD] organizatorisko struktūru un darbību (OV 2010, L 201, 30. lpp.), 6. panta 2. punkta pēdējo daļu izskatīt prasības, kuras ir iesnieguši EĀDD līgumdarbinieki (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 56. punkts).

99      Šādos apstākļos Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt šo strīdu. Šī kompetence attiecīgi saistībā ar apstrīdēto lēmumu tiesiskuma pārbaudi izriet no LESD 263. panta un saistībā ar prasījumiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā – no LESD 268. panta, kas aplūkots kopā ar LESD 340. panta otro daļu, ņemot vērā LES 19. panta 1. punktu un Hartas 47. pantu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 58. punkts).

100    Šo secinājumu neatspēko citi EUSC norādītie argumenti.

101    Pirmkārt, ir jānoraida EUSC arguments, kas attiecas uz EUSC Civildienesta noteikumu normām, kurās ir paredzēta Apelācijas padomes kompetence bez pārsūdzības iespējas izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem.

102    Protams, kā Padome to uzsvēra tiesas sēdē, Apelācijas padomes kā EUSC un tā personāla strīdu izskatīšanas struktūras mehānisms ir izskaidrojams ar EUSC specifisko raksturu, kas sākotnēji bija piesaistīts RES, starptautiskajai starpvaldību organizācijai, un pēc tam, no 2002. gada 1. janvāra – Savienībai, kura izveidota pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā (skat. šī sprieduma 1.–3. punktu). Šādos apstākļos EUSC personāla situācija nevarēja tikt pielīdzināta Eiropas Kopienu darbinieku situācijai, kas ir vienīgie, kuri var vērsties Vispārējā tiesā saskaņā ar EKL 236. pantu (tagad – LESD 270. pants), un tas EUSC iekšienē varēja motivēt izveidot tādu struktūru kā Apelācijas padome, kuras kompetencē ir izskatīt strīdus darba jomā. Tomēr šāda atšķirīga attieksme vairs nešķiet pamatota pēc tam, kad 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, no kura izriet, ka Savienība aizstāj Kopienu un ir tās pēctece (LES 1. pants) un tādējādi – ka visi Savienības darbinieki neatkarīgi no tā, vai viņi ir bijušās Kopienas, vai Savienības, kas tika izveidota pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, darbinieki, var tikt nostādīti līdzīgā situācijā. Tādējādi turpmāk strīdi starp EUSC un tā darbiniekiem var tikt pielīdzināti strīdiem starp visiem Savienības darbiniekiem un viņu darba devēju (skat. šī sprieduma 91.–99. punktu).

103    Šajā ziņā pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Padome, ir lietderīgi atgādināt, ka Padome, pieņemot Lēmumu 2011/411/KĀDP (2011. gada 12. jūlijs), ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus un atceļ Vienoto rīcību 2004/551/KĀDP (OV 2011, L 183, 16. lpp.), izvēlējās izbeigt “Apelācijas padomes” kompetenci izskatīt strīdus starp Eiropas Aizsardzības aģentūru un tās līgumdarbiniekiem, kura agrāk bija paredzēta Padomes Lēmuma 2004/676/EK (2004. gada 24. septembris) par Eiropas Aizsardzības aģentūras Civildienesta noteikumiem (OV 2004, L 310, 9. lpp.) VII sadaļā. Lēmuma 2011/411, kura 4. apsvērumā bija precizēts, ka tā mērķis ir “ņemt vērā ar Lisabonas Līgumu izdarītos grozījumus Līgumā par Eiropas Savienību (LES)”, 11. panta 4. punktā ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence attiecībā uz šādiem strīdiem.

104    Otrkārt, nevar piekrist EUSC argumentam, ka LESD 263. panta piektajā daļā par likumīgu ir atzīta Padomes iespēja piešķirt Apelācijas padomei ekskluzīvu kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem, izslēdzot Vispārējās tiesas kompetenci.

105    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 19. pantu Eiropas Savienības Tiesa nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā. Turklāt saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta pirmo teikumu Vispārējās tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt LESD 263., 265., 268., 270. un 272. pantā paredzētās prasības, izņemot lietas, kas nodotas kādai specializētai tiesai, kuru izveido saskaņā ar šī paša Līguma 257. pantu, un lietas, kas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vienīgi Tiesas jurisdikcijā. Šajā gadījumā LESD 263. un 268. pants pamato Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt šo strīdu (skat. šī sprieduma 99. punktu).

106    Protams, saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu tiesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas vai juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām.

107    Tomēr pretēji tam, ko apgalvo EUSC, šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka tā Padomei piešķir tiesības lēmumā, kas attiecas uz EUSC Civildienesta noteikumiem, no jebkādas Savienības tiesu kontroles izslēgt tiesību aktus, kurus ir pieņēmis EUSC direktors un kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas iekšējās darbības ietvaros, Apelācijas padomei piešķirot ekskluzīvu kompetenci “bez pārsūdzības iespējas” izskatīt strīdus starp EUSC un tā personālu, kā tas ir norādīts EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā. Ja tiktu atzīta šāda interpretācija, būtu apdraudēta Savienības tiesas kompetence nodrošināt, ka tiek “ievērots tiesiskums Līgumu interpretācijā un piemērošanā”, kā tas ir prasīts LES 19. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā. Kā tiesas sēdē to atzina Padome, “īpaši nosacījumi un kārtība” LESD 263. panta piektajā daļā ir jāinterpretē kā tādi, kas ir saistīti tikai ar Savienības struktūras noteiktajiem iekšējiem nosacījumiem un kārtību, kas ir jāievēro pirms vēršanās tiesā un kas it īpaši reglamentē iekšējās uzraudzības mehānismu vai izlīguma procesa norisi, lai novērstu tiesvedību Savienības tiesās (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 12. septembris, European Dynamics Luxembourg u.c./ITSB, T‑556/11, EU:T:2013:514, 59. un 60. punkts).

108    No EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkta izriet, ka Apelācijas padome obligāti un ekskluzīvi īsteno EUSC direktora lēmumu tiesiskuma pārbaudi un ka tā var arī lemt par EUSC darbinieku iesniegtiem lūgumiem atlīdzināt zaudējumus.

109    No tā izriet, ka EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkts nav saderīgs ar Līgumiem un it īpaši ar LES 19. pantu un LESD 256. pantu, ciktāl tajā ir paredzēts, ka Apelācijas padomei ir obligāta un ekskluzīva kompetence izšķirt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem, lai gan Vispārējās tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt šāda veida prasības.

110    Šajā kontekstā EUSC izvirzītajam argumentam, ka Apelācijas padome atbilst neatkarīgas un objektīvas tiesas kritērijiem, ko ir izstrādājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, nav nozīmes. Tā kā Vispārējās tiesas kompetencē ir pārbaudīt tādu lēmumu tiesiskumu, kāds ir EUSC direktora lēmums, un lemt par prasītājas lūgumu atlīdzināt zaudējumus, nevar pieļaut, ka šāda struktūra, lai gan tā ir neatkarīga un objektīva, varētu veikt šādus uzdevumus Savienības tiesas vietā.

111    Treškārt, ir jānoraida EUSC arguments, saskaņā ar kuru būtībā ar 2001. gada 15. oktobra lēmumu par EUSC privilēģijām un imunitāti Padomē sanākušo Savienības dalībvalstu valdību pārstāvji vēlējās bez atrunām izslēgt Tiesas kompetenci.

112    Šis lēmums attiecas tikai uz privilēģijām un imunitāti, ko EUSC un tā personāla locekļiem valsts tiesību sistēmā ir piešķīrušas dalībvalstis, un tādējādi tam nav nekādas saiknes ar Savienības tiesu kompetenci. Tādējādi tas, ka šāds lēmums neparedz Eiropas Savienības Tiesas kompetenci izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem pretēji Protokola Nr. 7 par Savienības privilēģijām un imunitāti 11. panta a) punktam saistībā ar strīdiem starp Savienību un tās darbiniekiem, nevar nozīmēt, ka Vispārējā tiesa nevarētu izskatīt strīdus starp EUSC un tā darbiniekiem.

113    Ceturtkārt, ir jānoraida arī EUSC arguments, kas ir pamatots ar 2015. gada 12. novembra spriedumu Elitaliana/Eulex Kosovo (C‑439/13 P, EU:C:2015:753) un attiecas uz apstrīdēto lēmumu neattiecināmību uz Savienības budžetu. Pēdējā minētajā lietā Tiesa apstiprināja savu kompetenci konkrētā situācijā, proti, situācijā, kad ir veikti pasākumi publisku līgumu jomā saistībā ar KĀDP un kura ir bijusi saistīta ar izdevumiem Savienības budžetā. Tas, ka šī lieta nav saistīta ar šādu situāciju, neļauj šajā gadījumā izslēgt Vispārējās tiesas kompetenci, jo šī kompetence izriet no šī sprieduma 88.–99. punktā paustajiem apsvērumiem.

114    Tādējādi Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt visas prasītājas izvirzīto prasījumu daļas.

B.      Par pieņemamību

115    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas prasījumi atcelt lēmumus, ar kuriem EUSC direktors esot noraidījis viņas sūdzības par lēmumiem noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, par disciplinārlietas uzsākšanu, par atcelšanu no amata uz laiku un atstādināšanu no amata, ir jāuzskata par tādiem, kas vērsti pret šiem četriem pēdējiem minētajiem lēmumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kura attiecas uz pirmstiesas procedūru, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 90. pantā, kuram ir tāds pats mērķis kā EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 1.–3. punktam (skat. šī sprieduma 94. punktu), darbinieka sūdzība un tas, ka kompetentā iestāde to ir noraidījusi, ir daļa no sarežģītas procedūras, līdz ar to, pat ja formāli prasība ir vērsta pret darbinieka sūdzības noraidījumu, tās sekas ir tādas, ka Vispārējā tiesā ir apstrīdēts nelabvēlīgs akts, pret kuru bija iesniegta sūdzība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 20. septembris, De Palma u.c./Komisija, T‑203/99, EU:T:2000:213, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Savā aizstāvības rakstā EUSC būtībā norāda uz visu atcelšanas un zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu nepieņemamību, izvirzot divas iebildes par nepieņemamību, kas attiecīgi ir saistītas ar nodarbinātības saikni starp prasītāju un EUSC un ar strīda līgumisko raksturu.

117    Visbeidzot, pakārtoti, EUSC norāda, ka nav pieņemami, pirmkārt, prasījumi, kas ir vērsti pret lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību, otrkārt, prasījumi, kas ir vērsti pret lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, un, treškārt, argumenti, kas ir vērsti pret procedūru disciplinārlietu kolēģijā.

1.      Par iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz nodarbinātības saikni starp prasītāju un “EUSC”

118    EUSC norāda, ka prasītāju un EUSC vienojošā nodarbinātības saikne pirmkārt, nepieļauj, ka viņa tiek kvalificēta kā trešā persona LESD 263. panta izpratnē, un, otrkārt, nepieļauj Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

119    EUSC uzskata, ka ir jānošķir tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, pamatojoties uz LESD 263., 268. un 340. pantu, un Vispārējās tiesas kompetence saistībā ar strīdiem starp Savienību un tās darbiniekiem, kura ir paredzēta LESD 270. pantā, kā arī Civildienesta noteikumu 91. pantā. Šo nošķiršanu pamatojot nodarbinātības saikne starp Savienību un tās darbiniekiem, un tādējādi tā pēc analoģijas esot jāpiemēro prasītājas situācijai. Līdz ar to pēdējā minētā nevar vērsties Tiesā, pamatojoties uz LESD 263., 268. un 340. pantu, pat ja viņai nav pieejams arī LESD 270. pantā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis, jo Civildienesta noteikumi nav piemērojami EUSC darbiniekiem.

120    Tomēr vispirms ir jānorāda, ka EUSC argumentācija ir pamatota ar kļūdainu pieņēmumu, jo, kā tas ir norādīts šī sprieduma 99. punktā, Vispārējās tiesas kompetence izskatīt šo strīdu ir pamatota ar LESD 263. un 268. pantu.

121    Protams, kā uzsver EUSC, nodarbinātības saikne starp prasītāju un EUSC šim strīdam piešķir īpašu raksturu. Principā šāda saikne nozīmē, ka uz strīdu starp kādas Savienības struktūras darbinieku un viņa darba devēju attiecas nevis LESD 263., 268. un 340. pants, bet gan LESD 270. pants.

122    Atliek vien secināt, kā to ir uzsvēruši lietas dalībnieki, ka LESD 270. pants nav piemērojams prasītājas situācijai. Saskaņā ar šo tiesību normu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir izskatīt visus strīdus starp Savienību un tās darbiniekiem, ievērojot robežas un nosacījumus, kas paredzēti Civildienesta noteikumos un Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”). Šajā ziņā, vienlaikus aplūkojot Civildienesta noteikumu 1. pantu un 1.a panta 2. punktu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a panta 1. punkta b) apakšpunktu, izriet, ka šie tiesiskie regulējumi ir piemērojami Savienības struktūras līgumdarbiniekiem tikai tad, ja tas ir paredzēts tiesību aktā, ar ko ir izveidota minētā struktūra. Runājot par EUSC līgumdarbiniekiem, ne Lēmumā 2014/401, ne EUSC Civildienesta noteikumos nav paredzēta Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības piemērojamība.

123    No tā izriet, ka pretēji EUSC apgalvojumiem prasītājas prasība atcelt tiesību aktu ietilpst LESD 263. panta piemērošanas jomā un viņas lūgums piemērot Savienības ārpuslīgumisko atbildību ietilpst LESD 268. panta piemērošanas jomā.

2.      Par iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz šī strīda līgumisko raksturu

124    EUSC norāda, ka šī prasība nav pieņemama, ciktāl tā ir pilnībā līgumiska rakstura, jo apstrīdēto lēmumu avots ir prasītājas darba līgums.

125    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. pantu Savienības tiesas pārbauda tikai to iestāžu pieņemto tiesību aktu tiesiskumu, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas trešajām personām, būtiski grozot viņu tiesisko situāciju, un ka šī kompetence attiecas tikai uz LESD 288. pantā paredzētajiem tiesību aktiem, kas šīm iestādēm ir jāpieņem Līguma paredzētajos apstākļos, izmantojot savas valsts varas īstenošanas pilnvaras. Savukārt iestāžu pieņemtie tiesību akti, kas ietilpst vienīgi līgumiskā kontekstā, no kura tie nav nošķirami, to rakstura dēļ neietilpst LESD 288. pantā minētajos aktos, ko var prasīt atcelt saskaņā ar LESD 263. pantu (skat. spriedumu, 2013. gada 10. aprīlis, GRP Security/Revīzijas palāta, T‑87/11, nav publicēts, EU:T:2013:161, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Saskaņā ar Lēmuma 2014/401 8. panta 1. punktu EUSC personālu veido līgumdarbinieki. Tādējādi prasītāja tika pieņemta darbā atbilstoši darba līgumam, kas ir pušu saskaņotas gribas rezultāts. Nodarbinātības saikne starp prasītāju un EUSC tādējādi ir līgumiska.

127    Tomēr prasītājas darba līgums tika noslēgts ar Savienības struktūru, kurai ir uzticēts vispārējo interešu uzdevums un kurai Padome ar Lēmuma 2014/401 8. panta 5. punktu ir pilnvarota pieņemt “Civildienesta noteikumus”. Pamatojoties uz identisku tiesību normu, Padome atbilstoši Vienotajai rīcībai 2001/555 ar Lēmumu 2009/747 pieņēma EUSC Civildienesta noteikumus (skat. šī sprieduma 11. punktu). Saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu 1. panta 1. punktu tie ir piemērojami ikvienam darbiniekam, ko EUSC ir pieņēmis darbā atbilstoši līgumam.

128    Tādējādi, pat ja nodarbinātības saikne starp EUSC un tā darbiniekiem ir līgumiska rakstura, tomēr ir jāsecina, ka šie darbinieki atrodas tiesiskā situācijā, ko nosaka EUSC Civildienesta noteikumi.

129    Tādējādi Padomes, kas nebija ar prasītāju noslēgtā darba līguma puse, vienpusēji pieņemto EUSC Civildienesta noteikumu vispārējie noteikumi obligāti ir piemērojami prasītājai, kā arī visiem citiem EUSC līgumdarbiniekiem un ir iekļauti viņu darba līgumā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 14. oktobris, Pflugradt/ECB, C‑409/02 P, EU:C:2004:625, 34. un 35. punkts). Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka šajā gadījumā prasītājai piedāvātā un viņas parakstītā saistību piedāvājuma 14. punktā bija precizēts, ka “šo saistību piedāvājumu, tāpat kā nodarbinātības nosacījumus [reglamentē] [EUSC Civildienesta noteikumi] [..] un visi vēlāki to grozījumi, kas ir šī piedāvājuma daļa”.

130    Šī strīda avots ir prasītājas iespējamā EUSC Civildienesta noteikumos paredzēto profesionālo pienākumu neizpilde. Turklāt, pamatojoties uz EUSC Civildienesta noteikumiem, EUSC direktors attiecībā uz prasītāju īstenoja savas disciplinārās pilnvaras. Šīs pilnvaras ietilpst EUSC direktora kompetencē attiecībā uz visiem jautājumiem saistībā ar personālu, kā tas izriet no Lēmuma 2014/401 7. panta 6. punkta otrās daļas e) apakšpunkta.

131    No tā izriet, ka, pieņemot lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību, lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku un lēmumu par atstādināšanu no amata, EUSC direktors tikai piemēroja EUSC Civildienesta noteikumus, kas pārsniedz prasītājas līgumisko saikni ar EUSC. Šis strīds attiecas uz pašu šo EUSC direktora lēmumu tiesiskumu, kā arī uz Apelācijas padomes lēmumu, ar ko būtībā tika noraidīta prasītājas celtā prasība pret lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku un lēmumu par atstādināšanu no amata.

132    Iebilde par nepieņemamību, kas attiecas uz šī strīda līgumisko raksturu, līdz ar to ir jānoraida.

3.      Par iebildi par nepieņemamību, ko “EUSC” ir izvirzījis pret prasījumiem atcelt lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību

133    EUSC uzskata, ka prasījumi atcelt lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ir nepieņemami, ciktāl prasītāja būtībā nav ievērojusi iepriekšēju administratīvu procedūru, kura paredzēta EUSC Civildienesta noteikumos.

134    Saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 1.–3. punktu EUSC direktora atbildes nesniegšana uz lūgumu, kurā viņš ir aicināts pieņemt lēmumu jomās, uz ko attiecas šie Civildienesta noteikumi, divu mēnešu termiņā ir līdzvērtīga netiešam noraidošam lēmumam, un par šādu netiešu lēmumu sūdzību var iesniegt trīs mēnešu termiņā, skaitot no atbildes sniegšanai noteiktā termiņa beigām.

135    Tādējādi, ja EUSC direktors nesniedz nekādu atbildi uz lūgumu sniegt palīdzību EUSC Civildienesta noteikumu 2. panta 6. punkta izpratnē divu mēnešu termiņā, kas ir paredzēts šo Civildienesta noteikumu 28. panta 1. punktā, var uzskatīt, ka ir pieņemts netiešs lēmums noraidīt šo lūgumu sniegt palīdzību. Šādā gadījumā ir jāprezumē, ka EUSC direktors neuzskatīja, ka lūguma sniegt palīdzību pamatojumam iesniegtie elementi ir pietiekams prima facie pierādījums tam, ka pastāv apgalvotie fakti, kas rada pienākumu sniegt palīdzību, kura var izpausties kā administratīvās izmeklēšanas uzsākšana, ja apgalvotie fakti tiek kvalificēti kā psiholoģiska vardarbība (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 25. oktobris, Lo Giudice/Komisija, T‑154/05, EU:T:2007:322, 41. punkts, un 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283, 53.–57. punkts).

136    Šajā gadījumā prasītāja EUSC direktoram 2013. gada 20. martā iesniedza lūgumu sniegt palīdzību. 2013. gada 22. martā EUSC direktors lūdza savu vietnieku pārbaudīt šajā lūgumā ietverto informāciju līdztekus administratīvajai izmeklēšanai, kas tika veikta attiecībā uz prasītāju. EUSC direktors neuzskatīja, ka šī informācijas pārbaude būtu sniegusi prima facie pierādījumus tam, ka pastāv apgalvotie fakti, kas pamato administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu, kā to apstiprina vēstule, kuru 2013. gada 26. augustā viņam bija nosūtījis EUSC direktora vietnieks, un prasītājas iesniegtās sūdzības noraidījums 2013. gada 7. oktobrī.

137    Tādējādi ir jāuzskata, ka prasītājas lūgums sniegt palīdzību, kas tika paziņots 2013. gada 21. martā, netieši tika noraidīts divu mēnešu termiņā, skaitot no šīs dienas, saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 1. punktu, proti, 2013. gada 21. maijā, nevis, kā to apgalvo prasītāja, 2013. gada 5. jūlijā. Kā to pamatoti norāda EUSC, par šo netiešo noraidošo lēmumu sūdzība saskaņā ar v Civildienesta noteikumu 28. panta 2. punktu bija jāiesniedz trīs mēnešu termiņā, skaitot no atbildes sniegšanai paredzētā termiņa beigām, proti, vēlākais 2013. gada 21. augustā. No lietas materiāliem neizriet, ka prasītāja būtu iesniegusi šādu sūdzību iepriekš paredzētajos termiņos.

138    No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājas prasījumi, ciktāl tajos ir lūgts atcelt lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ir jānoraida kā nepieņemami.

4.      Par iebildi par nepieņemamību, ko “EUSC” ir izvirzījis pret prasījumiem atcelt lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu

139    EUSC apgalvo, ka prasību pret lēmumu uzsākt disciplinārlietu kā tādu nevar izskatīt, jo apstrīdamais lēmums var būt tikai tas, kas ir pieņemts disciplinārlietas beigās. Tādējādi prasītājas prasījumi atcelt lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu esot jānoraida kā nepieņemami.

140    Prasītāja apstrīd šo argumentāciju un pakārtoti lūdz, lai tiktu pārbaudīts lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu tiesiskums nolūkā pārbaudīt lēmuma par atstādināšanu no amata tiesiskumu.

141    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tad, ja Savienības struktūras darbiniekam ir noteikts sods, lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu pret viņu ir tikai sagatavojošs akts, kas iepriekš nenosaka administrācijas galīgo nostāju, un tādējādi to nevar uzskatīt par nelabvēlīgu aktu LESD 263. panta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 340. punkts un tajā minētā judikatūra).

142    Tādējādi prasījumi, kas attiecas uz lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, paši par sevi ir nepieņemami, un tikai galīgais lēmums disciplinārlietā, proti, lēmums par atstādināšanu no amata, ir nelabvēlīgs akts.

143    Tomēr prasības atcelt tiesību aktu, kas nav nelabvēlīgs akts, nepieņemamība neliedz pret apstrīdamu lēmumu vērsto prasījumu pamatojumam atsaukties uz iespējamo šī tiesību akta prettiesiskumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2003. gada 13. marts, Pessoa e Costa/Komisija, T‑166/02, EU:T:2003:73, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, lai gan prasījumi atcelt lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu ir nepieņemami, pamati, kas iesniegti šo prasījumu pamatošanai, ir jāuzskata par vērstiem pret lēmumu par atstādināšanu no amata, kurš tika pieņemts šīs disciplinārlietas beigās.

5.      Par iebildi par nepieņemamību, ko “EUSC” ir izvirzījis pret argumentiem, kuri vērsti pret procedūru Apelācijas padomē

144    Lai pamatotu pirmo un otro pamatu par lēmuma par atstādināšanu no amata atcelšanu, prasītāja apstrīd apstākļus, kādos disciplinārlieta norisinājās disciplinārlietu kolēģijā.

145    EUSC uzskata, ka pret disciplinārlietu kolēģijas atzinumu vērstie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl minētie iebildumi esot jāuzskata par tādiem, kas vērsti pret pašu disciplinārlietu kolēģijas atzinumu, kurš ir nelabvēlīgs akts un par kuru iepriekš nav tikusi iesniegta administratīva sūdzība.

146    Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka 1968. gada 11. jūlija spriedums VanEick/Komisija (35/67, EU:C:1968:39), uz kuru pamatojas EUSC, nav atbilstošs, ciktāl minētajā lietā Tiesa prasījumus noraidīja kā nepieņemamus, jo papildus lūgumam atcelt pašas disciplinārlietu kolēģijas atzinumu tajos bija lūgts atcelt “disciplinārlietu kolēģijā notikušo procedūru”.

147    Tāpat arī EUSC minētajā 1985. gada 29. janvāra spriedumā F./Komisija (228/83, EU:C:1985:28, 16. punkts) Tiesa uzskatīja, ka būtu pretrunā sacīkstes principam un personas, uz kuru attiecas disciplinārlieta, tiesībām uz aizstāvību uzskatīt, ka tā nevar atsevišķi apstrīdēt disciplinārlietu kolēģijas atzinumu un panākt tā atcelšanu, lai panāktu disciplinārlietas atsākšanu.

148    Tādējādi no minētajiem spriedumiem nekādā ziņā neizriet, ka, lai pamatotu savus prasījumus atcelt disciplinārsodu, kas noteikts atbilstoši disciplinārlietu kolēģijas atzinumam, prasītājs nevar atsaukties uz minētajā disciplinārlietu kolēģijā notikušās procedūras prettiesiskumu, jo šāda procedūra prasītājas situācijā bija priekšnoteikums tam, lai uzliktu apstrīdēto atstādināšanas no amata sodu, kā tas izriet, vienlaikus aplūkojot EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 7., 9. un 10. pantu.

149    Tādējādi argumenti, kas attiecas uz disciplinārlietu kolēģijā notikušās procedūras prettiesiskumu, ir pieņemami.

150    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmkārt, iebildes par nepieņemamību, ko EUSC ir izvirzījis pret prasījumiem par atcelšanu un zaudējumu atlīdzināšanu, ir jānoraida kopumā. Otrkārt, šī prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu un lēmumu par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu. Treškārt, minētā prasība ir pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, lēmumu par atstādināšanu no amata un Apelācijas padomes lēmumu, līdz ar to šo trīs lēmumu tiesiskums ir jāpārbauda, sākot ar Apelācijas padomes lēmumu.

C.      Par lietas būtību

1.      Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

a)      Par Apelācijas padomes lēmuma tiesiskumu

151    Prasītāja lūdz atcelt Apelācijas padomes lēmumu divu būtisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Apelācijas padome neesot ievērojusi prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, no vienas puses, tās sastāva dēļ, kas neesot atbildis neatkarīgas un objektīvas tiesas kritērijiem, un, no otras puses, ciktāl tā neesot ņēmusi vērā lielāko daļu faktisko un tiesību argumentu, kurus viņa bija iesniegusi. Otrkārt, Apelācijas padome būtībā esot pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā, noraidot prasītājas celto prasību.

152    Turklāt, pamatojoties uz LESD 277. pantu, prasītāja izvirza iebildi par EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkta prettiesiskumu, jo šī tiesību norma būtībā paredz, ka Apelācijas padome ir vienīgā instance, kas pārbauda EUSC direktora lēmumu tiesiskumu.

153    EUSC lūdz noraidīt prasījumu atcelt Apelācijas padomes lēmumu, ciktāl tajā tiek sniegtas pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību ievērošanu. Tādējādi tās lēmumi varētu būt galīgi un saistoši, kā tas ir paredzēts EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā.

154    Vispirms ir jāpārbauda prasītājas izvirzītā iebilde par EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkta prettiesiskumu.

155    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 277. pantā ir nostiprināts vispārējs princips, atbilstoši kuram ikvienam lietas dalībniekam – lai panāktu individuāla lēmuma atcelšanu – ir nodrošinātas tiesības ar blakus prasību apstrīdēt tādu agrāku iestāžu tiesību aktu spēkā esamību, kas ir šī individuālā lēmuma juridiskais pamats (skat. spriedumu, 2015. gada 19. jūnijs, Itālija/Komisija, T‑358/11, EU:T:2015:394, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    Ciktāl LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, iebildes par prettiesiskumu piemērojamībai ir jābūt ierobežotai tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai. No tā izriet, ka vispārējam aktam, par kuru ir celta iebilde par prettiesiskumu, ir jābūt tieši vai netieši piemērojamam lietā, par kuru ir celta prasība, un starp pārsūdzēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei. Šajā ziņā šādas saiknes esamību var izsecināt no konstatējuma, ka galvenais apstrīdētais akts galvenokārt ir pamatots ar tā tiesību akta noteikumu, kura tiesiskums ir apstrīdēts (skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, ECB/Cerafogli, T‑787/14 P, EU:T:2016:633, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

157    Tiesas konstatētajam prettiesiskumam nav erga omnes iedarbības, bet tas izraisa apstrīdētā individuālā lēmuma prettiesiskumu, ļaujot tiesību sistēmā pastāvēt vispārpiemērojamam aktam, bet neietekmējot citu aktu, kas ir pieņemti, pamatojoties uz to, un kas nav tikuši apstrīdēti prasības celšanai noteiktajā termiņā, tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1974. gada 21. februāris, Kortner u.c./Padome u.c., no 15/73 līdz 33/73, 52/73, 53/73, no 57/73 līdz 109/73, 116/73, 117/73, 123/73, 132/73 un no 135/73 līdz 137/73, EU:C:1974:16, 37. un 38. punkts).

158    Šajā gadījumā EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punktā, uz kura prettiesiskumu norāda prasītāja, ir paredzēts, ka Apelācijas padomes kompetencē ir atcelt vai apstiprināt EUSC direktora lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz šiem EUSC Civildienesta noteikumiem, kā arī atlīdzināt zināmus zaudējumus, kas ir nodarīti kādam darbiniekam pēc EUSC direktora prettiesiska lēmuma pieņemšanas (skat. šī sprieduma 13. punktu). Šajā tiesību normā turklāt ir precizēts, ka Apelācijas padomes lēmumi ir “saistoši abām pusēm” un ka par tiem “nevar iesniegt apelāciju”.

159    Pārbaudot Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt šo strīdu, izriet, ka Padome nevarēja, nepārkāpjot LES 19. panta un LESD 256. panta noteikumus, piešķirt Apelācijas padomei obligātu un ekskluzīvu kompetenci pārbaudīt EUSC direktora lēmumu tiesiskumu un lemt par tās darbinieku prasību atlīdzināt zaudējumus tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, Vispārējās tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt šī veida strīdus (skat. šī sprieduma 101.–110. punktu).

160    Tādējādi, ar Lēmumu 2009/747 izveidojot Apelācijas padomi, kuras kompetence ir ekskluzīva un alternatīva Vispārējās tiesas kompetencei, un saglabājot šo Apelācijas padomi pat pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Padome pārkāpa Līgumus, it īpaši iepriekš minēto LES 19. pantu un LESD 256. pantu. Līdz ar to iebilde par prettiesiskumu ir jāapmierina un EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkts ir jāatzīst par nepiemērojamu šim gadījumam.

161    Tādējādi Apelācijas padomes lēmumam, kas ir pieņemts, pamatojoties uz pilnvarām, kuras tai esot piešķirtas šajā tiesību normā, nav juridiskā pamata, un līdz ar to tas ir jāatceļ, nepastāvot vajadzībai lemt par citiem pamatiem, ko prasītāja ir izvirzījusi pret Apelācijas padomes lēmumu.

162    Turklāt Apelācijas padomes lēmuma prettiesiskums neietekmē termiņa prasības celšanai ievērošanu no prasītājas puses, runājot par lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku un lēmumu par atstādināšanu no amata.

163    Protams, ar šo spriedumu Apelācijas padomes lēmums ar atpakaļejošu spēku ir izslēgts no tiesību sistēmas, līdz ar to Vispārējā tiesā ir jāizskata prasība, kas ir celta pēc LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā divu mēnešu termiņa, kuram ir pieskaitīts Reglamenta 60. pantā paredzētais desmit dienu termiņš, kas ir noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu. Lai gan lēmums par atcelšanu no amata uz laiku un lēmums par atstādināšanu no amata prasītājai tika paziņoti attiecīgi 2013. gada 5. jūlijā un 2014. gada 4. martā, šī prasība tika celta 2015. gada 28. maijā.

164    Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši LESD 263. pantam prasības pieņemamība ir jāizvērtē, atsaucoties uz situāciju, kāda tā ir bijusi prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī (spriedumi, 1984. gada 27. novembris, Bensider u.c./Komisija, 50/84, EU:C:1984:365, 8. punkts, un 2002. gada 18. aprīlis, Spānija/Padome, C‑61/96, C‑132/97, C‑45/98, C‑27/99, C‑81/00 un C‑22/01, EU:C:2002:230, 23. punkts).

165    Šīs prasības celšanas dienā Vispārējā tiesa nebija konstatējusi EUSC Civildienesta noteikumu 28. panta 6. punkta prettiesiskumu. Tādējādi vēršanās Apelācijas padomē, kas lēma saskaņā ar pilnvarām, kuras tai bija piešķirtas ar šo tiesību normu, bija balstīta uz juridisko pamatu un veidoja tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas prasītājai principā piedāvā līdzekli viņas situācijas labošanai, jo a priori nevarēja izslēgt, ka Apelācijas padome atcels apstrīdētos EUSC direktora lēmumus. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru principā ir jāpieņem, ka Savienības iestāžu tiesību akti ir tiesiski un tātad rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie nav atsaukti, atcelti saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu vai atzīti par spēkā neesošiem saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai iebildi par prettiesiskumu (skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Schrems, C‑362/14, EU:C:2015:650, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

166    Tādējādi, ņemot vērā Hartas 47. pantā paredzētās tiesības efektīvi vērsties tiesā, nevar uzskatīt, ka vēršanās Apelācijas padomē saistībā ar lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku un lēmumu par atstādināšanu no amata var izraisīt to, ka noilguma termiņa beigās prasītāja zaudē tiesības Vispārējā tiesā apstrīdēt šos pašus lēmumus, kas būtībā ir apstiprināti ar Apelācijas padomes lēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, LL/Parlaments, C‑326/16 P, EU:C:2018:83, 35. punkts).

167    Šajos apstākļos termiņš prasības celšanai pret lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku un lēmumu par atstādināšanu no amata attiecībā uz prasītāju sākās tikai 2015. gada 23. martā, kad viņai tika paziņots Apelācijas padomes lēmums. Tādējādi, ceļot šo prasību pret lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku un lēmumu par atstādināšanu no amata 2015. gada 28. maijā, prasītāja ievēroja LESD 263. panta sestajā daļā paredzēto divu mēnešu termiņu, kam ir pieskaitīts Reglamenta 60. pantā paredzētais desmit dienu termiņš, kas ir noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.

b)      Par lēmuma par atstādināšanu no amata tiesiskumu

168    Lai pamatotu prasījumus atcelt lēmumu par atstādināšanu no amata, prasītāja izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz labas pārvaldības principa un objektivitātes prasības pārkāpumu administratīvās izmeklēšanas laikā (pirmā daļa) un disciplinārlietu kolēģijā notikušās procedūras laikā (otrā daļa). Otrais pamats attiecas uz procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu administratīvās izmeklēšanas laikā (pirmā daļa) un disciplinārlietu kolēģijā notikušās procedūras laikā (otrā daļa). Trešais pamats attiecas uz nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz pārmesto faktu patiesuma nekonstatēšanu. Piektais pamats attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu.

169    Ar pirmā pamata pirmo daļu un otrā pamata pirmo daļu prasītājas mērķis ir apstrīdēt administratīvās izmeklēšanas procedūru. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka šīs abas daļas ir jāizskata kopā, kas attiecīgi attiecas uz labas pārvaldības principa un objektivitātes prasības pārkāpumu administratīvās izmeklēšanas laikā un uz procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu minētās izmeklēšanas laikā.

1)      Par administratīvās izmeklēšanas tiesiskumu

170    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu 27. panta 2. punktu EUSC direktors var uzsākt administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai pastāv kāda šajos Civildienesta noteikumos paredzēto darbinieka pienākumu neizpilde, ja viņam ir darīti zināmi pierādījumi, kas ļauj prezumēt šādas pienākumu neizpildes esamību.

171    Saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. panta 1. punktu:

“Ja iekšējā izmeklēšanā atklāj iespējamu darbinieka vai bijušā darbinieka personisku vainu, attiecīgo personu nekavējoties informē, ja vien tas nekaitē izmeklēšanai. Jebkurā gadījumā, tiklīdz izmeklēšana ir pabeigta, nevar izdarīt secinājumus, minot ierēdni vārdā un nedodot attiecīgajam ierēdnim iespēju komentēt faktus, kas uz viņu attiecas. Secinājumos izdara atsauci uz šiem komentāriem.”

172    Saskaņā ar EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantu:

“Pamatojoties uz izmeklēšanas ziņojumu, pēc tam, kad attiecīgais darbinieks ir informēts par visiem pierādījumiem lietās un uzklausīts, direktors var: [..] c) ja nav pildīti pienākumi Civildienesta noteikumu 27. panta nozīmē: i) izlemt ierosināt disciplinārlietu, kā paredzēts šā pielikuma 4. iedaļā, vai ii) pieņemt lēmumu sākt lietu Disciplinārlietu kolēģijā.”

173    Ja disciplinārlieta ir uzsākta disciplinārlietu kolēģijā, pēdējā minētajā saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantu tiek iesniegts direktora ziņojums, kurā skaidri ir jānorāda fakti, par kuriem ir saņemta sūdzība, un attiecīgā gadījumā apstākļi, kuros tie radušies, tostarp jebkuri atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi. Ziņojums disciplinārlietu kolēģijai tiek pieņemts pēc attiecīgā darbinieka uzklausīšanas izmeklēšanas beigās un, ņemot vērā šīs uzklausīšanas rezultātus, tā mērķis ir tikai konstatēt faktus, kā arī tos izvērtēt attiecībā pret Civildienesta noteikumos paredzētajiem pienākumiem vai normām, kuru neievērošana tiek pārmesta šim darbiniekam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. jūnija spriedums, HI/Komisija, F‑133/15, EU:F:2016:127, 131. punkts).

174    Tādējādi administratīvās izmeklēšanas mērķis ir noskaidrot faktus, kuros tiek vainota attiecīgā persona, un ar tiem saistītos apstākļus, kā arī ļaut EUSC direktoram prima facie novērtēt to būtiskumu un smagumu, lai formulētu viedokli par vajadzību vērsties disciplinārlietu kolēģijā nolūkā attiecīgā gadījumā noteikt disciplinārsodu.

175    Iestādei, kurai ir uzticēta administratīvās izmeklēšanas veikšana, kā tas izriet no judikatūras, ir plaša rīcības brīvība izmeklēšanas veikšanā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 16. maijs, Skareby/Komisija, F‑42/10, EU:F:2012:64, 38. punkts; un 2013. gada 11. jūlijs, Tzirani/Komisija, F‑46/11, EU:F:2013:115, 124. punkts, un 2014. gada 18. septembris, CV/EESK, F‑54/13, EU:F:2014:216, 43. punkts).

176    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesības prasa, lai administratīvās procedūras norisinātos, ievērojot garantijas, ko sniedz Hartas 41. pantā paredzētais labas pārvaldības princips. Šīs garantijas ietver kompetentās iestādes pienākumu uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus izskatāmās lietas būtiskos apstākļus. Ikvienas personas tiesības uz to, lai tās lieta tiktu izskatīta objektīvi, ietver, pirmkārt, subjektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai neviens attiecīgās iestādes loceklis, kas ir atbildīgs par lietu, nedrīkst paust aizspriedumus vai personīgus pieņēmumus, un, otrkārt, objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai šajā ziņā varētu tikt izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 11. maijs, Nanopoulos/Komisija, F‑30/08, EU:F:2010:43, 189. punkts).

177    Turklāt tiesības uz labu pārvaldību saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt, kā arī ikvienas personas tiesības piekļūt ar viņu saistītajiem lietas materiāliem. Runājot par administratīvu izmeklēšanu veikšanu EUSC, šīs normas ir atspoguļotas EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. panta 1. punktā un 2. pantā, kas attiecīgi ir atgādināti šī sprieduma 171. un 172. punktā.

178    Ņemot vērā šos apsvērumus, kopā ir jāpārbauda pirmā pamata pirmā daļa un otrā pamata pirmā daļa, ar kurām prasītāja apstrīd i) viņas priekšnieka izvēli attiecībā uz viņu veikt administratīvu izmeklēšanu, ii) to, ka aptaujas lapa ar atbilžu variantiem, kas konkrēti attiecas uz viņu, ir izmantota kā administratīvās izmeklēšanas forma, iii) to, ka viņa nebija piesaistīta administratīvajā izmeklēšanā, un iv) atteikumu laikus piekļūt administratīvās izmeklēšanas lietas materiālu dokumentiem.

i)      Par izmeklētāja izvēli

179    Prasītāja apstrīd viņas priekšnieka, EUSC direktora vietnieka, izraudzīšanos attiecībā uz viņu īstenotās administratīvās izmeklēšanas veikšanai. Viņa uzskata, ka viņam nebija taisnīgas objektivitātes, lai veiktu izmeklēšanu, ciktāl darba attiecībās ar prasītāju viņam vienmēr bija bijuši aizspriedumi, viņš bija bijis neobjektīvs un naidīgi noskaņots.

180    Šajā ziņā prasītāja norāda, ka divos lūgumos sniegt palīdzību viņa bija vainojusi EUSC direktora vietnieku pret viņu vērstā psiholoģiskā vardarbībā. Prasītāja arī apgalvo, ka cietusi no apvainojumiem un uzbrukumiem sanāksmēs, kurās piedalījās EUSC direktors un viņa vietnieks, kā arī no tā, kas bija minēts viņas trīs ikgadējos novērtējuma ziņojumos, kurus bija sagatavojis pēdējais minētais. EUSC direktora vietnieka naidīgumu pret prasītāju pierādot arī tas, ka viņš kopā ar EUSC direktoru viņai esot patvaļīgi liedzis veikt amata pienākumus, “neraugoties uz viņas neapšaubīto profesionālo kompetenci”.

181    Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem neizriet ne tas, ka EUSC direktora vietnieks būtu patvaļīgi liedzis prasītajai veikt amata pienākumus, ne arī, ka viņa klātbūtnē pret viņu būtu bijuši vērsti apvainojumi, jo šādi apgalvojumi ir pamatoti tikai ar pašas prasītājas sagatavotām piezīmēm. Turklāt, pat ja pieņem, ka šiem paziņojumiem būtu jāpiešķir pierādījumu spēks, ir jānorāda, ka EUSC direktora vietnieks tajos nav vainots tieši ne tajā, ka būtu prasītājai liedzis veikt amata pienākumus, ne, ka būtu bijis liecinieks pret viņu vērstiem apvainojumiem, ko viņš būtu pieļāvis.

182    Vēl, runājot par viņas ikgadējiem novērtējuma ziņojumiem, prasītāja nav pierādījusi, kādā veidā tajos būtu iekļauti apvainojumi un tie liecinātu par EUSC direktora vietnieka neobjektivitāti un naidīgumu. Pretēji tam, ko, šķiet, norāda prasītāja, priekšnieka novērtēta darbinieka snieguma novērtējums, pat ja tas būtu kritisks, nevar tikt pielīdzināts apvainojumiem un kā tāds nevar pierādīt attiecīgā priekšnieka neobjektivitāti.

183    Visbeidzot, ciktāl prasītāja apgalvo, ka bija neatbilstoši par izmeklētāju izraudzīties EUSC direktora vietnieku, jo uz pēdējo minēto attiecās divi viņas lūgumi sniegt palīdzību, šī argumentācija ir jānoraida.

184    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka savos 2011. gada 30. maijā sagatavotajos komentāros par viņas ikgadējo novērtējumu prasītāja nevainoja EUSC direktora vietnieku. Turklāt pēc tam 2013. gada 7. martā prasītāja norādīja, ka viņš nebija apmierinājis viņas 2012. gada sūdzību, saskaņā ar kuru viņa bija cietusi no finanšu direktora, nevis EUSC direktora vietnieka īstenotas psiholoģiskas vardarbības.

185    No vienas puses, EUSC direktora vietnieku administratīvās izmeklēšanas veikšanai EUSC direktors izraudzījās 2013. gada 8. martā, proti, pirms 2013. gada 20. martā tika nosūtīts otrais prasītājas lūgums sniegt palīdzību, ar kuru pēdējā minētā esot vainojusi EUSC direktora vietnieku konkrētā rīcībā.

186    Katrā ziņā ir jāatgādina otrā prasītājas lūguma sniegt palīdzību teksts, kurā ir norādīts izmeklētāja vārds:

“Ar šo es formāli lūdzu veikt pasākumus, lai izbeigtu pret mani un pret manu darbu vērsto vardarbību [..].

It īpaši es Jūs lūdzu, lai [finanšu direktors] izbeigtu pārbaudīt un izjautāt manas nodaļas darbiniekus saistībā ar nodaļas iekšējiem jautājumiem [..] un izbeigtu paust savu tendenciozo viedokli. Lai gan tikai ar viņu es saistu pazemojošo situāciju, kāda radās 2012. gada septembrī, šobrīd es varu saskatīt dažu darbinieku savienību, kas, šķiet, ietekmē citus kolēģus, tostarp direktora vietnieku, izplatot baumas un mani diskreditējot.”

187    Pretēji tam, ko norāda prasītāja, šāds formulējums nav vērsts uz to, lai tieši EUSC direktora vietnieku vainotu situācijā, no kādas, kā apgalvo prasītāja, viņa ir cietusi, bet gan lai vainotu finanšu direktoru. Runājot par EUSC direktora vietnieku, kas tika izraudzīts izmeklēšanas veikšanai, prasītāja tikai ir norādījusi, ka viņu esot varējis ietekmēt finanšu direktora viedoklis. Tādējādi ar prasītājas lūgumu sniegt palīdzību nepietiek, lai konstatētu izmeklētāja neobjektivitāti.

188    Tādējādi no lietas materiālu elementiem pietiekamā mērā neizriet, ka izmeklētāja izraudzīšanās prasītājai varēja radīt pamatotas bailes par viņa objektīvo objektivitāti izmeklēšanas veikšanai.

ii)    Par to, ka administratīvajā izmeklēšanā attiecībā uz prasītāju tika izmantota aptaujas lapa ar atbilžu variantiem

189    Prasītāja apšauba administratīvās izmeklēšanas kārtību un norāda, ka tās laikā EUSC nav ievērojis labas pārvaldības principu un no tā izrietošo objektivitātes prasību.

190    Prasītāja apstrīd to, ka izmeklētājs ir lūdzis vairākus EUSC darbiniekus aizpildīt aptaujas lapu ar atbilžu variantiem, kuras virsrakstā bija minēta konkrēti prasītāja, saistot viņu ar iebiedēšanas jēdzienu. Prasītāja piebilst, ka šajā aptaujas lapā ietvertie jautājumi ar atbilžu variantiem bija neobjektīvi un ļoti uzvedinoši. Tādējādi viņa uzskata, ka aptaujas lapas nosūtīšana pati par sevi bija faktu konstatēšanai neatbilstošs līdzeklis.

191    Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka ar iespējamiem disciplināriem pārkāpumiem saistītas administratīvās izmeklēšanas mērķis ir savākt visus precīzos un atbilstošos elementus. Šajā gadījumā administratīvās izmeklēšanas ziņojumā nav minēts neviens precīzs atgadījums un ir pierādīts, ka izmeklētājs tikai apkopoja atbildes uz aptaujas lapām un atspoguļoja tajās paustās vispārējās apsūdzības.

192    No tā izrietot, ka administratīvā izmeklēšana bija neobjektīva un izvairīga un tādējādi tajā nebija ievērots labas pārvaldības princips un objektivitātes prasība.

193    EUSC apstrīd prasītājas argumentāciju un uzsver, ka aptaujas lapā bija divi atvērti jautājumi, uz kuriem sniegtās atbildes ir jāaplūko kopā ar atbildēm, kas ir sniegtas aptaujas lapā ar atbilžu variantiem.

194    Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka 2012. gada 14. novembrī EUSC direktoram tika iesniegta sūdzība, ko ar roku bija parakstījuši divpadsmit darbinieki un kas bija formulēta šādi:

“Mēs visi tādā vai citādā veidā esam konstatējuši, kādā mērā [KF] ir rīkojusies neatbilstoši, pieņemot lēmumus atkarībā no tās personas identitātes, kas tos lūdza pieņemt, noteikumus piemērojot pēc saviem ieskatiem; mēs esam novērojuši vardarbības situāciju un ļaunprātīgu rīcību attiecībā pret dažiem personāla locekļiem. Mēs esam saskārušies arī ar iejaukšanos mūsu profesionālajā darbībā saistībā ar problēmjautājumiem, kuros viņa nav eksperte. Viss minētais mūsu ikdienas uzdevumu veikšanu padara grūtāku vai mazāk efektīvu, nekā tam būtu jābūt. Nav normāli, ka šī EUSC darbiniece ik dienu cenšas panākt konfrontāciju ar kādu no mums un ka mēs priecājamies par brīžiem, kad viņas nav birojā. Pret mūsu kolēģiem nepārtraukti ir vērsta kritika, un darba atmosfēra ir graujoša vai pat kaitīga. Mēs zinām, ka citiem EUSC personāla locekļiem šī situācija ir zināma, un viņi, iespējams, Jums varētu sniegt arī pierādījumus mūsu sūdzības pamatošanai. Mūsu mērķis ir panākt, ka pēc visu pierādījumu pārbaudīšanas Jūs veicat pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šāda veida rīcība, kura ir tik neatbilstoša [Savienības] būtībai, vairs nekad neatkārtojas.”

195    Tādējādi 2013. gada 8. martā EUSC direktors uzsāka administratīvu izmeklēšanu. Saskaņā ar izmeklēšanas ziņojumu izmeklēšana bija pamatota ar “ārkārtīgi nopietno situāciju, kāda ir darīta zināma EUSC direktoram, kas pierāda, ka [prasītāja] nav izpildījusi pienākumus, kuri viņai ir paredzēti EUSC Civildienesta noteikumos”, un tās mērķis bija “apkopot faktus, kas ļauj pierādīt iespējamo [prasītājas] psiholoģisko vardarbību un iebiedēšanu attiecībā personālu, kurš ir viņas tiešā vadībā”.

196    Administratīvo izmeklēšanu veidoja aptaujas lapas ar atbilžu variantiem “Aptaujas lapa par vardarbību” nosūtīšana 24 EUSC darbiniekiem 2013. gada 12. jūnijā, kurā bija norādīts: “Lūdzu, atbildiet uz šādiem jautājumiem, kuru mērķis ir pārbaudīt, vai attiecībā uz Jums pastāv iespējama iebiedējoša [KF] rīcība”. Aptaujas lapa bija šādas tabulas formā, kurā bija aizpildāmi lodziņi, kas atbilda rīcības kategorijām, kuru pret viņiem esot īstenojusi prasītāja:

	Jautājums	Atbilde
		Nē	Dažreiz	Bieži
1	Citu darbinieku neatzīšana vai niecīga atzīšana, neuzticēšanās citiem
2	Vāja dalība lēmumu pieņemšanā
3	Vāja vai ļoti ierobežota saziņa/informācijas sniegšana
4	Atgriezeniskās informācijas par izaugsmi nesniegšana
5	Degradējoši vai aizskaroši komentāri, spiediens, agresīva rīcība, neatbilstošas reakcijas
6	Personiski apvainojumi vai apvainojumi saistībā ar profesionālo kompetenci
7	Aizskarošas vai draudošas piezīmes gan mutvārdos, gan rakstveidā
8	Iebiedēšana, spiediens
9	Represiju draudi
10	Ieguldītā un paveiktā darba noniecināšana
11	Darba attiecību pasliktināšana
12	Sajūta tikt nošķirtam, nodalītam, izslēgtam, atraidītam, ignorētam, noniecinātam vai pazemotam
13	Acīmredzami nesasniedzamu mērķu vai uzdevumu noteikšana
14	Darba neesamība vai darbs, kas neatbilst ieņemamā amata pienākumiem

197    Aptaujas lapu adresātiem tika uzdots arī jautājums, vai gadījumā, ja viņi ir sastapušies ar kādu no šiem rīcības veidiem, tie ir izraisījuši kādas no šādām sekām, kas arī ir izklāstītas tabulas formā, kurā ir aizpildāmi lodziņi:

	Jautājums	Atbilde
		Nē	Daļēji	Jā
15	Izolācija un tendence pasliktināties darba attiecībām
16	Arvien vairāk kļūdu pieļaušana, nespēja koncentrēties, produktivitātes samazināšanās, motivācijas zudums
17	Kavēta profesionālā attīstība un apdraudēta karjera
18	Psihiskās un fiziskās veselības problēmas, piemēram, stress, nemiers, kauna sajūta un motivācijas trūkums
19	Pazemojums, dezorientācija, miega traucējumi, depresija vai nopietnu fizisku un psiholoģisku problēmu pieaugums
20	Darba vietā esošo noteikumu pasliktināšanās
21	Nesaskaņu pieaugums
22	Nebūtisku problēmu saasināšanās

198    Kā tas izriet no šī sprieduma 170.–177. punktā atgādinātajām tiesību normām un judikatūras, pēc apgalvojumiem attiecībā uz kādu EUSC darbinieku par profesionālo pienākumu neizpildi veiktās administratīvās izmeklēšanas mērķis ir pierādīt viņam pārmesto faktu patiesumu, un tādējādi tās laikā rūpīgi un objektīvi ir jācenšas noskaidrot visus konkrētos un atbilstošos elementus, kas saistīti ar šo lietu. Ņemot vērā EUSC direktoram iesniegtās sūdzības tekstu, kurā ir apšaubīta prasītājas vispārējā attieksme, kvalificējot to kā “vardarbību”, izmeklētājam bija jāaicina sūdzību iesniedzēji pamatot apgalvotos faktus un jānovērtē to detalizētais un saskaņotais raksturs pirms to juridiskās kvalificēšanas attiecīgā gadījumā.

199    Izmeklētājs sūdzības iesniedzējiem, kā arī citiem EUSC darbiniekiem nosūtīja “aptaujas lapu par vardarbību”, kurā bija ieraksti ar atbilžu variantiem, kas būtībā atbilst tādas rīcības vispārējām kategorijām, kura var būt raksturīga “psiholoģiskai vardarbībai”.

200    Tādējādi šādas iniciatīvas mērķis bija nevis censties konstatēt konkrētu apgalvoto faktu patiesumu, bet pieprasīt aptaujas lapas adresātiem vispārīgi un abstrakti paust savas sajūtas par rīcības kategorijām, ko viņi uzskata, ka ir konstatējuši saistībā ar prasītāju.

201    Jāatzīst, ka EUSC bija plaša rīcības brīvība saistībā ar pašu izmeklēšanas uzsākšanu un saistībā ar tās praktiskās norises noteikumu definēšanu. Tomēr, personām, kas ik dienu strādā kopā ar prasītāju, nosūtīdams aptaujas lapu ar atbilžu variantiem, kura uz viņu attiecas un kurā viņa personīgi ir minēta, EUSC nav rīkojies ar tādu piesardzību un rūpību, kāda ir vajadzīga strīdā starp Savienības struktūru un kādu no tās darbiniekiem. Šāda iniciatīva varēja tikai pasliktināt darba attiecības starp prasītāju un viņas kolēģiem, kas ir viņas priekšnieki vai padotie, pat pirms objektīvi varēja tikt konstatēts konkrētu faktu patiesums. Citi līdzekļi būtu bijuši atbilstošāki tam, lai direktora vietnieks būtu spējīgs novērtēt prasītājas rīcību, it īpaši rīkojot divpusējas sarunas ar personām, kas bija iesniegušas sūdzību, lai mierīgi un objektīvi uzklausītu iemeslus, kurus tās min, kā arī rīkojot tiešas sarunas ar prasītāju. Attiecīgā gadījumā šādu sarunu beigās direktora vietniekam bija jānosaka, vai runa ir par dažiem tādas rīcības veidiem, kas, ņemot vērā tās ilgstošo, atkārtoto vai sistemātisko raksturu un tās sekas, var nozīmēt psiholoģisku vardarbību vai vismaz prasītājas profesionālo pienākumu neizpildi.

202    Tādējādi šādas aptaujas lapas ar atbilžu variantiem izmantošana, lai konstatētu apsūdzību par vardarbību esamību, ko izmeklētājs bija nosūtījis 24 EUSC darbiniekiem, ir jāuzskata par acīmredzami neatbilstošu un līdz ar to pretēju rūpības pienākumam, kas ir jāievēro, veicot administratīvu izmeklēšanu.

203    Protams, kā to uzsver EUSC, iztaujātie darbinieki bija aicināti līdztekus aptaujas lapai ar atbilžu variantiem atbildēt arī uz diviem atvērtiem jautājumiem. Tomēr no paša šo divu jautājumu formulējuma izriet, ka tie nevar atspēkot minētās aptaujas lapas acīmredzami neatbilstošo raksturu. Pirmkārt, ar pirmo atvērto jautājumu iztaujātie darbinieki bija lūgti ziņot par ikvienu faktu vai notikumu, kas attiecas uz aptaujas lapas lodziņiem, kurus viņi ir atzīmējuši. Tādējādi atbildes, kas varēja tikt sniegtas uz šo jautājumu, nesaraujami bija saistītas ar aptaujas lapā ietvertajām nosodāmas rīcības vispārējām kategorijām. Otrkārt, ar otro atvērto jautājumu iztaujātie darbinieki bija aicināti norādīt, vai viņi ir bijuši liecinieki rīcībai, kas uzskatāma par prasītājas psiholoģisku vardarbību pret citiem EUSC darbiniekiem. Uzdodot šādu jautājumu, EUSC tādējādi ir pamatojies uz pieņēmumu, ka uz to sniegtajā atbildē aprakstītā rīcība pirms objektīvas pārbaudes veikšanas varētu tikt kvalificēta kā pašu iztaujāto darbinieku psiholoģiska vardarbība.

204    Katrā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka izmeklēšanas ziņojumā izdarītie secinājumi, saskaņā ar kuriem prasītajai pārmestās rīcības patiesums ir pierādīts, ir pamatoti tikai ar vispārējām uz prasītāju attiecinātām rīcības kategorijām, neminot konkrētu elementu, kas izrietētu no darbinieku atbildēm uz abiem atvērtajiem jautājumiem.

205    Turklāt, kā to pamatoti norāda prasītāja, izmeklētājs, kas ir EUSC direktora vietnieks, nav rīkojies piesardzīgi, prasītājas vārdu sasaistot ar “aptaujas lapu par vardarbību”. Šāds rīcības veids var likt apšaubīt EUSC direktora vietnieka subjektīvo objektivitāti, ciktāl pēdējais minētais, šādi rīkojoties, deva mājienu uz prasītājas atbildību juridiski kvalificētu disciplināro pārkāpumu dēļ, lai gan šajā stadijā viņa nebija uzklausīta un vēl nebija nolemts uzsākt disciplinārlietu.

206    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, nevar uzskatīt, ka administratīvās izmeklēšanas patiesais mērķis bija konstatēt konkrētus faktus, rūpīgi un objektīvi cenšoties noskaidrot visus atbilstošos lietas elementus. Šādos apstākļos ir jāsecina, ka EUSC nav rīkojies ar visu vajadzīgo rūpību, kāda Savienības struktūrai ir jāievēro attiecībā uz sava personāla locekļiem, veicot samērīgus un lietas apstākļiem atbilstošus pasākumus.

207    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Vispārējā tiesa secina, ka EUSC administratīvās izmeklēšanas veikšanā nav ievērojis labas pārvaldības principu, rūpības pienākumu un objektivitātes prasību.

iii) Par prasītājas neiesaistīšanu administratīvajā izmeklēšanā

208    Prasītāja EUSC arī pārmet, ka tas viņu nav iesaistījis administratīvajā izmeklēšanā, pārkāpjot viņas tiesības tikt uzklausītai un EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. panta 1. punktu.

209    Šajā ziņā prasītāja norāda, ka laikposmā no 2013. gada marta, kad tika uzsākta administratīvā izmeklēšana, līdz 2013. gada jūlijam, kad viņa pirmoreiz tika informēta par minētās izmeklēšanas norises kārtību, viņa par to nebija saņēmusi nekādu informāciju. Turklāt, lai gan izmeklētājs prasītāju pirmoreiz uzaicināja 2013. gada 2. jūlijā, viņa uzsver, ka šajā datumā izmeklēšanā radušies secinājumi jau bija pabeigti.

210    Prasītāja uzskata, ka viņu būtu bijis jāuzklausa, viņai būtu bijis jāzina visi viņai pārmesto atgadījumu elementi un būtu bijis jāpiešķir pietiekams termiņš to pārbaudīšanai.

211    Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu pret prasītāju EUSC direktors viņu informēja ar 2013. gada 4. aprīļa paziņojumu, minot tajā EUSC Civildienesta noteikumu 27. pantu.

212    Par izmeklēšanas ziņojumā izdarītajiem secinājumiem EUSC direktors prasītājai paziņoja 2013. gada 3. jūlija elektroniskā pasta vēstulē plkst. 16.56. Šajā pašā elektroniskā pasta vēstulē EUSC direktors aicināja prasītāju piedalīties uzklausīšanā 2013. gada 5. jūlijā plkst. 10.00 un iesniegt savus apsvērumus par izmeklēšanas ziņojumā izdarītajiem secinājumiem.

213    Saskaņā ar šiem secinājumiem EUSC direktora vietnieks uzskatīja, ka darbinieki, kas strādā ciešā saistībā ar prasītāju, ir “skaidri apstiprinājuši dažādus aspektus, kuri raksturo psiholoģisko vajāšanu”, jo vairāki no šiem darbiniekiem saistībā ar vairākām vispārējām rīcības kategorijām, kas ir uzskaitītas aptaujas lapā ar atbilžu variantiem, bija atzīmējuši lodziņu “bieži (proti, šādas kategorijas: “citu darbinieku neatzīšana vai niecīga atzīšana un neuzticēšanās citiem”, kurš bija atzīmēts sešas reizes; “degradējoši vai aizskaroši komentāri, spiediens, agresīva rīcība, neatbilstošas reakcijas”, kas bija atzīmēts septiņas reizes; “personiski apvainojumi vai apvainojumi saistībā ar profesionālo kompetenci”, kurš bija atzīmēts trīs reizes; “aizskarošas vai draudošas piezīmes”, kas bija atzīmēts trīs reizes; “iebiedēšana, spiediens”, kurš bija atzīmēts septiņas reizes; “ieguldītā darba noniecināšana”, kas bija atzīmēts trīs reizes; “pazemojuma sajūta”, kurš bija atzīmēts četras reizes).

214    Turklāt, runājot par darbiniekiem, kas nestrādā tiešā saskarē ar prasītāju, EUSC direktora vietnieks izmeklēšanas ziņojumā norādīja, ka “tika sniegti šādi paziņojumi: nepārtraukta mikropārvaldība, kura neattiecas uz A 4 pakāpes darbinieku; neuzticēšanās, kas izraisa nepārtrauktas atkārtotas pārbaudes; publiska darbinieku kritizēšana neatkarīgi no viņu veicamajām funkcijām; baumu izplatīšana par dažu iekšējo darbinieku bezdarbību; nebūtisku problēmu saasināšana; neatbilstoša iniciatīva un reizēm direktora un direktora vietnieka lēmumu neievērošana”.

215    Saskaņā ar izmeklēšanas ziņojumu EUSC direktora vietnieks no šīs informācijas secināja, ka ir “pierādīts, ka [KF] rīcība [ir] ļaunprātīga, apzināta, atkārtota, ilgstoša vai sistemātiska, ka tās mērķis ir diskreditēt vai noniecināt attiecīgās personas” un ka “šī [KF] piedēvētā rīcība [ir] apstiprināta un, ņemot vērā tās raksturu, biežumu un ietekmi uz dažiem personāla locekļiem, raksturo psiholoģisku vardarbību”.

216    Jānorāda, pirmkārt, ka izmeklēšanas ziņojumā izdarītie secinājumi, kuros par pierādītu ir uzskatīts psiholoģisko vardarbību veidojošo faktu patiesums, ir formulēti ļoti vispārīgi un neprecīzi, atsaucoties tikai uz vispārējām prasītājai pārmestās rīcības kategorijām, neminot nevienu konkrētu atgadījumu, un tas apgrūtināja prasītājas iespējas īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Otrkārt, prasītājai tika piešķirts termiņš, kurš bija īsāks nekā 48 stundas, lai iesniegtu savus apsvērumus par šo ziņojumu, kas bija saistīts ar īpaši smagiem faktiem, kuros viņa tika vainota, un ar ko tika noslēgta pirms vairākiem mēnešiem uzsāktā izmeklēšana. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka EUSC pienācīgi uzklausīja prasītāju, pirms EUSC direktors izdarīja secinājumus, ņemot vērā izmeklēšanas ziņojumu.

217    Tādējādi prasītājai ir pamats sūdzēties, ka EUSC ir pārkāpis noteikumu, saskaņā ar kuru secinājumus no administratīvas izmeklēšanas EUSC direktors var izdarīt tikai pēc tam, kad attiecīgais darbinieks iepriekš ir pienācīgi uzklausīts, kā tas ir paredzēts EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. panta 1. punktā un 2. pantā (skat. šī sprieduma 171. un 172. punktu), kas ir norma, kurā ir konkrēti piemērots vispārējais tiesību uz aizstāvību aizsardzības princips, kas turklāt ir paredzēts Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (skat. šī sprieduma 177. punktu).

iv)    Par savlaicīgu prasītājas piekļuvi administratīvās izmeklēšanas lietas materiāliem

218    Prasītāja uzskata, ka izmeklēšanas lietas materiāli, uz kuriem EUSC direktors ir pamatojies, lai pieņemtu lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, viņai tika paziņoti tikai 2013. gada oktobrī, proti, pēc šī lēmuma faktiskas pieņemšanas 2013. gada 5. jūlijā. Tādējādi prasītājai neesot bijis pietiekamas informācijas, lai identificētu pret viņu vērstās apsūdzības, ne arī lai uz tām pienācīgi atbildētu, līdz ar to ar lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu esot pārkāpts EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pants.

219    Šajā gadījumā ir jākonstatē, kā tas izriet no 2013. gada 5. jūlija sanāksmes protokola un kā to tiesas sēdē atzina EUSC, ka administratīvās izmeklēšanas ziņojumā paredzētie dokumenti prasītājai netika nosūtīti pirms tajā pašā dienā tika pieņemts lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu, ar ko tiek noslēgts administratīvās izmeklēšanas posms.

220    Saskaņā ar šo pašu protokolu EUSC direktors uzskatīja, ka prasītāja šajā posmā nedrīkst piekļūt EUSC darbinieku aizpildītajām un parakstītajām aptaujas lapām, ņemot vērā noteikumu, kas attiecas uz personas datu aizsardzību, un bailes no represijām, kuras varētu tikt vērstas pret darbiniekiem, kas ir snieguši liecības.

221    Šajā ziņā viņš, protams, atzina, ka pēc sūdzības veiktas administratīvas izmeklēšanas ietvaros administrācijai bija pienākums līdzsvarot abas tiesības, kas varētu būt pretrunīgas, proti, personas, uz kuru attiecas sūdzība, tiesības īstenot savas tiesības uz aizstāvību un sūdzības iesniedzēja tiesības uz to, ka viņa sūdzība tiek pareizi izskatīta, šīm sūdzības iesniedzēja tiesībām izpaužoties kā administrācijas konfidencialitātes pienākumam, saskaņā ar kuru tai ir pienākums atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu apdraudēt izmeklēšanas rezultātus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Donati/ECB, F‑63/09, EU:F:2012:193, 171. punkts).

222    Tomēr šāda pretrunīgu tiesību līdzsvarošana šajā gadījumā netika veikta, jo administratīvās izmeklēšanas rezultāti jau bija iegūti, līdz ar to tās pienācīga norise nevarēja tikt apdraudēta ar sniegto liecību izpaušanu prasītājai. Tas turklāt ir iemesls, kura dēļ EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantā skaidri un bez nosacījumiem ir paredzēts, ka EUSC direktoram ir pienākums ikvienai personai, attiecībā uz kuru tiek veikta kāda izmeklēšana, paziņot visus lietas materiālus laikposmā no šīs izmeklēšanas beigām līdz lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanai (skat. šī sprieduma 172. punktu).

223    Katrā ziņā, pat ja pieņem, ka administrācijas konfidencialitātes pienākums varēja pamatot prasītājas tiesību uz aizstāvību ierobežojumu, EUSC direktors nebija paredzējis viņai piešķirt piekļuvi attiecīgajām liecībām pat pēc to anonimizēšanas. Taču šādu iespēju skaidri bija paredzējis EUSC direktora vietnieks, kas, aptaujas lapu nosūtot tiem EUSC darbiniekiem, kuri bija tās adresāti izmeklēšanas ietvaros, bija parūpējies viņiem precizēt, ka “pirmajā lappusē ir jānorāda Jūsu vārds, datums un paraksts (izmeklētājs un liecinieks), un to var pilnībā atdalīt no pašas aptaujas lapas [..], ja tas ir vajadzīgs, lai aizsargātu personu, kas sniedz liecību”.

224    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītājai ir pamats apgalvot, ka, pirms lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanas viņai nepaziņojot lietas materiālus, EUSC direktors nav ievērojis viņas tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas ir paredzētas Hartas 41. panta 2. punktā un atgādinātas EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantā (skat. šī sprieduma 172. un 177. punktu).

2)      Par administratīvās izmeklēšanas prettiesiskuma sekām

225    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai procesuāls pārkāpums varētu pamatot kāda tiesību akta atcelšanu, ir jākonstatē, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds (skat. spriedumu, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). Veicot šo pārbaudi, tika atzīts, ka bija jāņem vērā visi lietas apstākļi un it īpaši iebildumu raksturs un to procesuālo pārkāpumu apmērs, kas pieļauti attiecībā uz garantijām, kuras darbinieks varēja izmantot (skat. spriedumu, 2015. gada 15. aprīlis, Pipiliagkas/Komisija, F‑96/13, EU:F:2015:29, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

226    Šajā gadījumā, pārbaudot pirmā pamata pirmās daļas un otrā pamata pirmās daļas pamatotību, ir pierādīts, ka, veicot administratīvo izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju, EUSC, pirmkārt, neizpildīja savu pienākumu administratīvo izmeklēšanu veikt rūpīgi un objektīvi un, otrkārt, neievēroja prasītājas tiesības tikt uzklausītai un viņas tiesības piekļūt lietas materiāliem.

227    Kā atgādināts šī sprieduma 171.–173. punktā, EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikumā minētajai disciplinārlietai ir paredzēti divi atšķirīgi posmi. Pirmo posmu veido rūpīgas un objektīvas administratīvās izmeklēšanas veikšana, kura tiek uzsākta ar EUSC direktora lēmumu, kam seko izmeklēšanas ziņojuma sagatavošana un kas pēc ieinteresētās personas uzklausīšanas par faktiem, kuri viņai tiek pārmesti, tiek pabeigta ar secinājumiem, kas izdarīti no minētā ziņojuma. Otro posmu veido disciplinārlieta vārda tiešā nozīmē, ko uzsāk pats direktors, pamatojoties uz šo izmeklēšanas ziņojumu, un ko veido vai nu disciplinārlietas uzsākšana bez apspriešanās ar disciplinārlietu kolēģiju, vai arī vēršanās minētajā kolēģijā, pamatojoties uz EUSC direktora sagatavotu ziņojumu atkarībā no izmeklēšanas secinājumiem un apsvērumiem, kurus attiecībā uz to ir iesniegusi attiecīgā persona.

228    No tā izriet, ka administratīvā izmeklēšana ir priekšnoteikums tam, lai EUSC direktors varētu īstenot savu rīcības brīvību lemt par izmeklēšanas sekām, un ka šīs sekas galu galā var izraisīt disciplinārsoda noteikšanu. Pamatojoties uz šo izmeklēšanu un attiecīgā darbinieka uzklausīšanu, EUSC direktors novērtē, pirmkārt, vai uzsākt disciplinārlietu, otrkārt, vai saistībā ar to attiecīgā gadījumā ir jāvēršas disciplinārlietu kolēģijā un, treškārt, – ja viņš uzsāk procedūru disciplinārlietu kolēģijā, – faktus, kas ir nodoti minētajai kolēģijai.

229    Tādējādi, tā kā EUSC direktora kompetence nav saistoša kompetence, nevar izslēgt, ka tad, ja administratīvā izmeklēšana būtu bijusi veikta rūpīgi un objektīvi, minētā izmeklēšana būtu varējusi izraisīt citādu sākotnējo faktu vērtējumu un tādējādi atšķirīgas sekas, līdz ar to varētu būt bijis pieņemts lēmums, kas ir mazāk stingrs nekā lēmums par prasītājas atstādināšanu no amata (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 14. februāris, Kerstens/Komisija, T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74, 82. punkts).

230    Turklāt, neļaujot prasītājai pienācīgi paust savu viedokli administratīvās izmeklēšanas beigās, EUSC tai liedza iespēju pārliecināt EUSC direktoru, ka ir iespējams citāds sākotnējais faktu vērtējums, kas bija noteicošs procedūras turpinājumam. Nevar atzīt, ka šīs lietas apstākļos EUSC direktors būtu pieņēmis lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, kas izraisīja lēmuma par atstādināšanu no amata pieņemšanu, ja prasītāja būtu varējusi pienācīgi paust savus apsvērumus par izmeklēšanas ziņojumu un par izmeklēšanas lietas materiāliem. Šāda risinājuma rezultātā jēgu zaudētu pamattiesības tikt uzklausītam un pamattiesības piekļūt lietas materiāliem, kas attiecīgi ir paredzētas Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā, jo pats šo tiesību saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 14. septembris, Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2011:465, 115. punkts).

231    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītājas prasījumi atcelt lēmumu par atstādināšanu no amata ir jāapmierina, nepārbaudot citus to pamatojumam izvirzītos pamatus.

c)      Par lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku tiesiskumu

232    Prasītāja apstrīd lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku tiesiskumu, būtībā izvirzot trīs pamatus, kas attiecīgi ir saistīti ar labas pārvaldības principa un objektivitātes prasības, viņas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu.

233    Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms tai ir jāpārbauda otrais pamats, ar kuru prasītāja apstrīd to, ka lēmums pat atcelšanu no amata uz laiku tika pieņemts, lai gan viņai netika paziņoti visi dokumenti, kas pamato administratīvās izmeklēšanas secinājumus. Šī lietas materiālos ietverto dokumentu nepaziņošana pirms lēmuma pat atcelšanu no amata uz laiku pieņemšanas ir pamats prasītājas tiesību uz aizstāvību un EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. panta pārkāpumam.

234    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pants, uz kura pārkāpumu atsaucas prasītāja, attiecas uz secinājumiem, ko EUSC direktors var izdarīt no administratīvās izmeklēšanas un kuros neietilpst darbinieka atcelšana no amata uz laiku, kas ir paredzēta šī paša pielikuma 18. pantā. Tādējādi arguments, kas attiecas uz lietas materiālos ietverto dokumentu nepaziņošanu, pārkāpjot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantu, ciktāl tas ir vērsts pret lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, ir jānoraida.

235    Atliek secināt, ka lēmums par darbinieka atcelšanu no amata uz laiku, kas ir pamatots ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 18. pantu un kas ir pieņemts, pastāvot apgalvojumam par smagu pārkāpumu, ir nelabvēlīgs individuāls pasākums, kurš līdz ar to ir jāpieņem, ievērojot tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības tikt uzklausītam. Tādējādi, izņemot īpašus, pienācīgi konstatētus apstākļus, lēmums par atcelšanu no amata uz laiku var tikt pieņemts tikai pēc tam, kad attiecīgajam darbiniekam ir tikusi dota iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par pretenzijām, kas pret viņu ir izvirzītas un ar ko kompetentā iestāde ir paredzējusi pamatot šo lēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2004. gada 16. decembris, De Nicola/EIB, T‑120/01 un T‑300/01, EU:T:2004:367, 123. punkts, un 2015. gada 16. decembris, DE/Eiropas Zāļu aģentūra, F‑135/14, EU:F:2015:152, 57. punkts).

236    Šajā ziņā, pirmkārt, no Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka ikvienai personai ir tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus. No tā izriet, ka EUSC darbiniekam ir tiesības piekļūt viņa darba devēja rīcībā esošajai informācijai, kas var viņam ļaut saprast to apgalvojumu saturu, kuri pamato atstādināšanu no amata, lai varētu pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par norādītajām darbībām, ka tās nav tik smagas, lai pamatotu lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, ka tās nav pietiekami ticamas vai ka tās ir acīmredzami pilnībā nepamatotas, līdz ar to attiecīgā darbinieka atcelšana no amata uz laiku būtu prettiesiska (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, AX/ECB, F‑7/11 un F‑60/11, EU:F:2012:195, 101. punkts). Otrkārt, lai ievērotu Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā garantētās tiesības tikt uzklausītam, administrācijai ir arī pietiekami precīzi jāinformē attiecīgais darbinieks par secinājumiem, ko tā var izdarīt no attiecīgās informācijas, posmā, kad ieinteresētā persona tiek lūgta darīt zināmus savus apsvērumus (spriedums, 2016. gada 5. oktobris, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs/CJ, T‑395/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:598, 60. punkts).

237    Šajā gadījumā, pirmkārt, kā tas ir norādīts šī sprieduma 219. punktā, pirms lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku, kas pieņemts līdztekus lēmumam par disciplinārlietas uzsākšanu un par tiem pašiem faktiem, prasītājai netika nosūtīta EUSC direktora rīcībā esošā atbilstošā informācija, proti, izmeklēšanas ziņojuma pielikumi. Atšķirībā no apstākļiem lietā, kurā tika taisīts 2012. gada 13. decembra spriedums AX/ECB (F‑7/11 un F‑60/11, EU:F:2012:195), uz ko ir atsaucies EUSC, šo elementu neizpaušana šajā gadījumā nevar tikt pamatota ar vajadzību aizsargāt administratīvās izmeklēšanas efektivitāti, ciktāl lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku pieņemšanas brīdī EUSC direktora vietnieks bija pabeidzis savu izmeklēšanu un savu izmeklēšanas ziņojumu nodevis EUSC direktoram.

238    Otrkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka direktors pirms lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku pieņemšanas būtu prasītājai darījis zināmu savu nodomu attiecībā uz viņu veikt šādu pasākumu. 2013. gada 3. jūlija elektroniskā pasta vēstulē, ar ko šis pats direktors aicināja prasītāju uz uzklausīšanu, bija norādīts tikai uz EUSC Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantu par disciplinārajām sekām, kādas var iestāties ar darbinieku saistītas administratīvās izmeklēšanas beigās, nevis uz darbinieka atcelšanu no amata uz laiku.

239    No tā izriet, ka, neinformējot prasītāju par paredzēto atcelšanas no amata uz laiku pasākumu un nepaziņojot viņai elementus, uz kuriem bija norāde izmeklēšanas ziņojumā, EUSC ir pārkāpis viņas tiesības tikt uzklausītai un tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas ir paredzētas Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā.

240    Kā tas ir norādīts šī sprieduma 230. punktā, Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētās tiesības tikt uzklausītam un tiesības piekļūt lietas materiāliem nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu. Tādējādi nevar izslēgt, ka tad, ja viņai būtu bijusi piekļuve dokumentiem, ar kuriem ir pamatots lēmums par atcelšanu no amata uz laiku, un ja viņa savlaicīgi būtu tikusi informēta, ka EUSC direktors ir paredzējis pieņemt šādu lēmumu, prasītajai būtu bijusi iespēja ietekmēt EUSC direktora lēmuma saturu, pretējā gadījumā šīs pamattiesības zaudētu savu jēgu.

241    Tādējādi pamats, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pieņemot lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, ir jāapmierina, un saskaņā ar šī sprieduma 225. punktā minēto judikatūru tam ir jāizraisa lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku atcelšana, nepārbaudot citus prasītājas izvirzītos pamatus.

2.      Par prasījumiem atlīdzināt zaudējumus

242    Lai pamatotu savus prasījumus atlīdzināt zaudējumus, prasītāja atsaucas uz apstrīdēto lēmumu prettiesiskumu. Pirmkārt, šie lēmumi viņai esot radījuši mantisku kaitējumu, kas atbilst zaudētajai darba samaksai, atalgojumam un tiesībām, ko viņa būtu saņēmusi laikposmā no dienas, kad stājās spēkā viņas atstādināšana no amata, līdz dienai, kad tika izbeigts viņas līgums. Otrkārt, šie paši lēmumi viņai esot radījuši morālu kaitējumu, kas būtībā ir psiholoģiski traucējumi un viņas profesionālās integritātes apdraudējums un ko viņa kopumā novērtē 500 000 EUR apmērā.

243    Saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē par tās iestāžu prettiesisku rīcību ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu (spriedums, 1971. gada 28. aprīlis, Lütticke/Komisija, 4/69, EU:C:1971:40, 10. punkts; skat. arī spriedumus, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 18. marts, TrubowestHandel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

244    Tādējādi ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā šie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi ir izpildīti.

a)      Par Padomei pārmestās rīcības prettiesiskumu

245    Runājot par nosacījumu, kas attiecas uz kādai iestādei pārmestas rīcības prettiesiskumu, no iedibinātās judikatūras izriet, ka tad, ja Savienība rīkojas kā darba devējs, tai ir lielāka atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt visus zaudējumus, kuri tās personālam ir nodarīti ar ikvienu pārkāpumu, ko tā ir pieļāvusi kā darba devēja. Atšķirībā no visām citām privātpersonām Savienības ierēdnis vai darbinieks ar iestādi vai struktūru, no kuras viņš ir atkarīgs, ir saistīts ar juridiskām nodarbinātības attiecībām, kas atspoguļo līdzsvaru starp īpašām savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kurš galvenokārt ir paredzēts, lai aizsargātu uzticības attiecības, kādām ir jāpastāv starp iestādi un tās ierēdņiem un darbiniekiem, lai pilsoņiem garantētu pienācīgu Savienības iestādēm un struktūrām uzticēto vispārējo interešu uzdevumu izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 46. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 103. punkts).

246    Lai gan šī sprieduma 245. punktā atgādinātā judikatūra ir izstrādāta saistībā ar prasībām, kas ir celtas, pamatojoties uz LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, šajā gadījumā tā ir jāpiemēro mutatismutandis. Tāpat kā Civildienesta noteikumi EUSC Civildienesta noteikumu normas paredz līdzsvaru starp īpašām savstarpējām tiesībām un pienākumiem saistībā ar EUSC līgumdarbiniekiem, un tā mērķis ir nodrošināt pienācīgu EUSC uzticēto vispārējo interešu uzdevumu izpildi.

247    Tādējādi šajā gadījumā pietiek tikai konstatēt EUSC pieļautu pārkāpumu, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trim nosacījumiem, kas nepieciešami, lai iestātos Savienības atbildība.

248    Šajā ziņā, pārbaudot prasītājas prasījumu par atcelšanu, kas ir pamats viņas prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, izriet, ka visos trīs lēmumos – lēmumā par atcelšanu no amata uz laiku, lēmumā par atstādināšanu no amata un Apelācijas padomes lēmumā – ir pieļauti pārkāpumi, kuri var izraisīt to atcelšanu. Tādējādi, pieņemot šos lēmumus, EUSC ir pieļāvis pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ciktāl ir pierādīts, ka pastāv reāls un droši zināms kaitējums un pietiekami tieša cēloņsakarība starp šo kaitējumu un šo pārkāpumu.

b)      Par kaitējumu un cēloņsakarību

1)      Par mantisko kaitējumu un cēloņsakarību

249    Prasītāja lūdz atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar apstrīdētajiem lēmumiem un kas atbilst darba samaksas summai, uz kuru viņa būtu varējusi pretendēt, ja būtu palikusi amatā EUSC laikposmā no viņas atstādināšanas no amata dienas līdz dienai, kad tika izbeigts viņas darba līgums.

250    Šajā ziņā ir taisnība, ka ar šo spriedumu Vispārējā tiesa pasludina, ka tiek atcelts lēmums par atstādināšanu no amata, ar kuru tika izbeigts prasītājas līgums. Tomēr saskaņā ar LESD 266. pantu EUSC ir jāveic pasākumi, kas ir saistīti ar tam adresētā sprieduma izpildi. Tādējādi, lai iepriekš netiktu izlemts par šiem izpildes pasākumiem, Vispārējā tiesa nevar secināt, ka lēmuma par atstādināšanu no amata atcelšana noteikti nozīmē prasītājas tiesības saņemt viņas pieprasītās summas, līdz ar to prasījumi par zaudējumu atlīdzību šobrīd ir jānoraida kā priekšlaicīgi (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 17. oktobris, BF/Revīzijas palāta, F‑69/11, EU:F:2013:151, 75. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 22. maijs, CU/EESK, F‑42/13, EU:F:2014:106, 56. punkts).

251    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai ņemtu vērā spriedumu par atcelšanu un to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic pasākumi, kuri ir vajadzīgi, lai novērstu konstatēto pārkāpumu sekas, kas jau izpildīta akta gadījumā nozīmē, ka prasītājs ir jāatjauno tiesiskajā stāvoklī, kādā tas bija pirms šī akta pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 31. marts, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2004:94, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

252    LESD 266. pants attiecīgajai iestādei uzliek arī pienākumu novērst, ka ikvienā tiesību aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto tiesību aktu, nav pieļauti tie paši pārkāpumi, kas ir norādīti spriedumā, ar kuru ir atcelts tiesību akts (skat. spriedumu, 2005. gada 13. septembris, RecaldeLangarica/Komisija, T‑283/03, EU:T:2005:315, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

253    Visbeidzot, ja sprieduma, ar ko tiek atcelts tiesību akts, izpilde ir īpaši apgrūtināta, attiecīgā iestāde var pieņemt jebkādu lēmumu, ar kuru ieinteresētajām personām tiek taisnīgi kompensēta nelabvēlīgā situācija, kas tām ir radusies atceltā lēmuma dēļ, un šajā saistībā iestāde var ar tām sākt dialogu, lai panāktu vienošanos, piedāvājot tām taisnīgu kompensāciju par pārkāpumu, no kura tās cietušas (skat. spriedumu, 2008. gada 24. jūnijs, Andres u.c./ECB, F‑15/05, EU:F:2008:81, 132. punkts un tajā minētā judikatūra).

254    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējā tiesa nevar prasītājai piešķirt zaudējumu atlīdzību, nezinot, kādus pasākumus EUSC ir veicis šī sprieduma izpildei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 8. jūnijs Pérez‑Díaz/Komisija, T‑156/03, EU:T:2006:153, 76. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 5. februāris, GV/EĀDD, F‑137/14, EU:F:2016:14, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

2)      Par morālo kaitējumu un cēloņsakarību

255    Prasītāja lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts apstrīdēto lēmumu pieņemšanas dēļ, kuri viņai esot izraisījuši psiholoģiskus traucējumus un apdraudējuši viņas profesionālo integritāti, reputāciju, karjeras iespējas, kā arī viņas darbaspējas.

256    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīga un principā pietiekoša atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt izraisījis, ja prasītāja nepierāda, ka ir cietusi morālo kaitējumu, kurš ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un kuru pilnībā nevar atlīdzināt ar šo atcelšanu (skat. spriedumu, 2017. gada 19. jūlijs, DD/FRA, T‑742/15 P, nav publicēts, EU:T:2017:528, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

257    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku un lēmuma par atstādināšanu no amata atcelšana nevar kompensēt prasītājai nodarīto morālo kaitējumu, ko ir izraisījuši minētajos lēmumos pieļautie pārkāpumi.

258    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju tika veikta administratīva izmeklēšana, kuras iznākums pamatoja gan lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, gan lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu, un šis pēdējai minētais izraisīja lēmuma par atstādināšanu no amata pieņemšanu. No vienas puses, administratīvās izmeklēšanas ziņojumā prasītājas rīcība bija apšaubīta ļoti vispārīgi. No otras puses, prasītājai tika piešķirts ļoti īss termiņš apsvērumu iesniegšanai par šo ziņojumu, un dokumenti, kas ir šīs izmeklēšanas kodols, viņai tika izpausti tikai vairākus mēnešus pēc lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu. Tādējādi prasītājai radās psiholoģiski traucējumi, kuri bija saistīti ar viņas neziņu par to, kādi tieši fakti, neraugoties uz iespējamo to smagumu, viņai tiek pārmesti un ir skaidri kvalificēti kā psiholoģiska vardarbība.

259    Otrkārt, citiem EUSC darbiniekiem izplatot “aptaujas lapu par psiholoģisku vardarbību”, kura konkrēti attiecās uz prasītāju un kurā viņa bija sasaistīta ar tādas rīcības kategorijām, kas var būt raksturīga psiholoģiskai vardarbībai, kaut gan viņa netika uzklausīta ne pēc administratīvās izmeklēšanas, ne pirms direktora lēmuma par viņas atcelšanu no amata uz laiku, EUSC ir pieļāvis īpaši smagu prasītājas goda un profesionālās reputācijas aizskārumu.

260    Savukārt prasītājas pretenzijas atlīdzināt kaitējumu, kas ir radies no situācijas, kad pret viņu bija vērsta psiholoģiska vardarbība, ir jānoraida. Ar šādu lūgumu prasītāja cenšas panākt rezultātu, kas ir identisks tam, kāds viņai būtu radies, ja būtu tikuši apmierināti viņas prasījumi atcelt netiešo lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību pret viņu vērstās psiholoģiskās vardarbības situācijas dēļ, kuri tika noraidīti kā nepieņemami (skat. šī sprieduma 138. punktu). Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas paši ir tikuši noraidīti (skat. spriedumu, 2010. gada 9. septembris, Carpent Languages/Komisija, T‑582/08, nav publicēts, EU:T:2010:379, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

261    No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājai ir nodarīts morāls kaitējums, kas radies no neziņas par to, kādi fakti viņai tiek pārmesti, un no viņas goda, kā arī profesionālās reputācijas aizskāruma. Ex æquoetbono ir jānolemj, ka zaudējumu atlīdzība 10 000 EUR apmērā ir atbilstoša atlīdzība par šo kaitējumu, un tādējādi jāpiespriež EUSC samaksāt prasītājai šo summu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

262    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

263    No iepriekš izklāstītajiem iemesliem izriet, ka EUSC spriedums ir galvenokārt nelabvēlīgs un ka tādējādi tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši attiecīgajiem prasītājas prasījumiem.

264    Savukārt ir jānoraida prasītājas lūgums panākt, ka papildus tam, ka EUSC tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tam tiek noteikts pienākums maksāt nokavējuma procentus. Šāds lūgums ir priekšlaicīgs un attiecīgā gadījumā var tikt izlemts tikai tiesāšanās izdevumu noteikšanas procedūrā.

265    Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis un iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Padome kā iestāde, kas ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Satelītcentra (EUSC) Apelācijas padomes 2015. gada 26. janvāra lēmumu.

2)      Atcelt EUSC direktora 2013. gada 5. jūlija lēmumu par KF atcelšanu no amata uz laiku.

3)      Atcelt EUSC direktora 2014. gada 28. februāra lēmumu par KF atstādināšanu no amata.

4)      EUSC samaksā KF 10 000 EUR kā atlīdzību par viņai nodarīto morālo kaitējumu.

5)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

6)      EUSC sedz savus un atlīdzina KF tiesāšanās izdevumus.

7)      Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Gervasoni Madise da Silva Passos

Kowalik‑Bańczyk Mac Eochaidh

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 25. oktobrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

A. Par Eiropas Savienības Satelītcentru

B. Tiesvedības rašanās fakti un apstrīdētie lēmumi

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par Vispārējās tiesas kompetenci

B. Par pieņemamību

1. Par iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz nodarbinātības saikni starp prasītāju un “EUSC”

2. Par iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz šī strīda līgumisko raksturu

3. Par iebildi par nepieņemamību, ko “EUSC” ir izvirzījis pret prasījumiem atcelt lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību

4. Par iebildi par nepieņemamību, ko “EUSC” ir izvirzījis pret prasījumiem atcelt lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu

5. Par iebildi par nepieņemamību, ko “EUSC” ir izvirzījis pret argumentiem, kuri vērsti pret procedūru Apelācijas padomē

C. Par lietas būtību

1. Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

a) Par Apelācijas padomes lēmuma tiesiskumu

b) Par lēmuma par atstādināšanu no amata tiesiskumu

1) Par administratīvās izmeklēšanas tiesiskumu

i) Par izmeklētāja izvēli

ii) Par to, ka administratīvajā izmeklēšanā attiecībā uz prasītāju tika izmantota aptaujas lapa ar atbilžu variantiem

iii) Par prasītājas neiesaistīšanu administratīvajā izmeklēšanā

iv) Par savlaicīgu prasītājas piekļuvi administratīvās izmeklēšanas lietas materiāliem

2) Par administratīvās izmeklēšanas prettiesiskuma sekām

c) Par lēmuma par atcelšanu no amata uz laiku tiesiskumu

2. Par prasījumiem atlīdzināt zaudējumus

a) Par Padomei pārmestās rīcības prettiesiskumu

b) Par kaitējumu un cēloņsakarību

1) Par mantisko kaitējumu un cēloņsakarību

2) Par morālo kaitējumu un cēloņsakarību

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.