TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2020. gada 28. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts atbalsts – Regula (ES) Nr. 1407/2013 – 3. pants – De minimis atbalsts – 6. pants – Uzraudzība – Uzņēmumi, kuri pārsniedz de minimis robežlielumu kumulācijas ar agrāk saņemtu atbalstu dēļ – Iespēja izvēlēties starp iepriekšēja atbalsta samazinājumu vai atteikšanos no tā, lai ievērotu de minimis robežlielumu
Lietā C‑608/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar 2019. gada 20. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 12. augustā, tiesvedībā
Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (INAIL)
pret
Zennaro Giuseppe Legnami Sas di Zennaro Mauro & C.,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Vāls [N. Wahl] (referents), tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 25. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Zennaro Giuseppe Legnami Sas di Zennaro Mauro & C. vārdā – A. Santoro un A. Cevese, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. M. De Socio un F. Severi, avvocati dello Stato,
– Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits un V. Karra, pārstāvji,
– Latvijas valdības vārdā – V. Soņeca un K. Pommere, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Tomat un G. Braga da Cruz, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas Regulas (ES) Nr. 1407/2013 (2013. gada 18. decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV 2013, L 352, 1. lpp.) 3. un 6. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (Apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā valsts birojs, Itālija; turpmāk tekstā – “INAIL”) vēršas pret Zennaro Giuseppe Legnami Sas di Zennaro Mauro & C. (turpmāk tekstā – “sabiedrība Zennaro”) sakarā ar INAIL atteikumu izmaksāt sabiedrībai Zennaro piešķirto finansējumu tā iemesla dēļ, ka izmaksas rezultātā tiktu pārsniegts Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 2. punktā paredzētais 200 000 EUR maksimālais apmērs jebkurā triju fiskālo gadu periodā (turpmāk tekstā – “de minimis robežlielums).
Atbilstošās tiesību normas
3 Regulas Nr. 1407/2013 3., 10., 21. un 22. apsvērumā ir noteikts:
“(3) Ir lietderīgi de minimis atbalsta summai, kuru viens vienots uzņēmums jebkurā triju gadu periodā drīkst saņemt no vienas dalībvalsts, robežlielumu atstāt EUR 200 000 apmērā. Minētais robežlielums joprojām ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka par ikvienu šīs regulas darbības jomā ietilpstošo pasākumu var uzskatīt, ka tas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus.
[..]
(10) Trīs gadu laikposms, kuru ņem vērā šīs regulas mērķiem, būtu jānosaka pēc slīdošā principa, tas ir, pirms katras jaunas de minimis atbalsta piešķiršanas ir jāņem vērā attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados piešķirtā de minimis atbalsta kopsumma.
[..]
(21) Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā paredzēto sadarbības principu dalībvalstīm būtu jāatvieglo šā mērķa sasniegšana, izveidojot vajadzīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka de minimis atbalsta kopsumma, kas piešķirta vienam vienotam uzņēmumam saskaņā ar de minimis noteikumiem, nepārsniedz kopējo pieļaujamo robežlielumu. Tālab dalībvalstīm, piešķirot de minimis atbalstu, attiecīgais uzņēmums būtu jāinformē par piešķirtā de minimis atbalsta summu un tā de minimis raksturu un konkrēti jāatsaucas uz šo regulu. Dalībvalstīm būtu jāuzrauga piešķirtais atbalsts, lai nodrošinātu, ka attiecīgie robežlielumi netiek pārsniegti un tiek ievēroti kumulācijas noteikumi. Lai ievērotu minēto pienākumu, pirms šāda atbalsta piešķiršanas attiecīgajai dalībvalstij no uzņēmuma būtu jāiegūst deklarācija par citu de minimis atbalstu, uz kuru attiecas šī regula vai citas de minimis regulas un kas saņemts attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados. Alternatīvi dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot centrālu reģistru, kurā ir pilnīga informācija par piešķirto de minimis atbalstu, un pārbaudīt, vai jauna atbalsta piešķiršana nepārsniedz attiecīgo robežlielumu.
(22) Pirms jebkura jauna de minimis atbalsta piešķiršanas katrai dalībvalstij būtu jāpārbauda, vai ar jauno de minimis atbalstu šajā dalībvalstī netiks pārsniegts de minimis robežlielums [..].”
4 Šīs regulas 3. pantā “De minimis atbalsts” ir noteikts:
“1. Atbalsta pasākumus, kas atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, uzskata par tādiem, kuri neatbilst visiem Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem un tādējādi ir atbrīvoti no Līguma 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības.
2. Kopējais de minimis atbalsts, ko viena dalībvalsts piešķīrusi vienam vienotam uzņēmumam, jebkurā triju fiskālo gadu periodā nepārsniedz EUR 200 000.
[..]
4. De minimis atbalstu uzskata par piešķirtu brīdī, kad uzņēmumam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu ir piešķirtas likumīgās tiesības saņemt atbalstu, neatkarīgi no datuma, kurā de minimis atbalsts uzņēmumam izmaksāts.
5. Robežlielumus, kas noteikti 2. punktā, piemēro neatkarīgi no de minimis atbalsta veida vai izvirzītā mērķa [..]. Triju fiskālo gadu periodu nosaka, ņemot vērā fiskālo gadu sistēmu, kuru uzņēmums izmanto attiecīgajā dalībvalstī.
6. Lai piemērotu 2. punktā noteiktos robežlielumus, atbalstu izsaka kā naudas līdzekļu dotāciju. Izmanto bruto summas, tas ir, summas pirms nodokļiem vai citiem atskaitījumiem. Ja atbalstu piešķir citā veidā, nevis kā dotāciju, atbalsta summa ir atbalsta bruto dotācijas ekvivalents.
Atbalstu, kas izmaksājams vairākās daļās, diskontē atbilstoši tā vērtībai piešķiršanas brīdī. Procentu likme, ko izmanto diskontēšanai, ir atbalsta piešķiršanas laikā piemērojamā diskonta likme.
7. Ja, piešķirot jaunu de minimis atbalstu, tiktu pārsniegts 2. punktā noteiktais attiecīgais robežlielums, šo regulu nevar piemērot nevienai minētā jaunā atbalsta daļai.
[..]”
5 Minētās regulas 6. pantā “Uzraudzība” ir paredzēts:
“1. Ja dalībvalsts kādam uzņēmumam plāno piešķirt de minimis atbalstu saskaņā ar šo regulu, tā rakstiski informē šo uzņēmumu par atbalsta iespējamo summu, kas izteikta kā bruto dotācijas ekvivalents, un par atbalsta de minimis raksturu [..]. Pirms atbalsta piešķiršanas dalībvalsts no attiecīgā uzņēmuma pieprasa rakstisku vai elektronisku deklarāciju par visu citu de minimis atbalstu, kuru iepriekšējo divu fiskālo gadu un kārtējā fiskālā gada laikā uzņēmums ir saņēmis saskaņā ar šo regulu vai citām de minimis regulām.
2. Ja dalībvalsts ir izveidojusi de minimis atbalsta centrālo reģistru, kas satur pilnīgu informāciju par visu de minimis atbalstu, ko piešķīrusi jebkura minētās dalībvalsts iestāde, tad 1. punktu pārstāj piemērot no brīža, kad reģistrā ir dati par triju fiskālo gadu periodu.
3. Dalībvalsts jaunu de minimis atbalstu saskaņā ar šo regulu piešķir tikai pēc tam, kad ir pārbaudījusi, ka šis atbalsts nepalielina attiecīgajam uzņēmumam piešķirtā de minimis atbalsta kopsummu virs 3. panta 2. punktā noteiktā attiecīgā robežlieluma un ka ir ievēroti visi šajā regulā iekļautie nosacījumi.
4. Dalībvalstis reģistrē un apkopo visu informāciju par šīs regulas piemērošanu. Šajā informācijā ietver visus datus, kas vajadzīgi, lai pierādītu, ka šīs regulas nosacījumi ir ievēroti. Datus par individuālo de minimis atbalstu glabā 10 fiskālos gadus, sākot no šā atbalsta piešķiršanas dienas. Datus par de minimis atbalsta shēmu glabā 10 fiskālos gadus, sākot no dienas, kurā saskaņā ar šo shēmu piešķirts pēdējais individuālais atbalsts.
5. Pēc rakstiska pieprasījuma attiecīgā dalībvalsts [..] sniedz Komisijai visu informāciju, ko Komisija uzskata par vajadzīgu, lai novērtētu, vai šīs regulas nosacījumi ir izpildīti, un jo īpaši informāciju par de minimis atbalsta kopsummu, ko uzņēmums saņēmis [..].”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
6 Sabiedrība Zennaro darbojas koka un tā atvasināto produktu nozarē. 2014. gada 16. jūnijā tā iesniedza INAIL pieteikumu finansējumam, lai saņemtu INAIL 2013. gada vispārējā publiskajā paziņojumā “Pamudinājums uzņēmumiem veselības aizsardzības un drošības darba jomā pasākumu īstenošanai” (turpmāk tekstā – “publiskais paziņojums”) paredzēto subsīdiju.
7 Procedūrā saistībā ar uzaicinājumu iesniegt projektus, ko reglamentē šis publiskais paziņojums, bija paredzēti četri posmi, proti, pirmkārt, telemātiska pieteikumu nodošana, otrkārt, dokumentu, ar kuriem tiek pabeigts pieteikums, nosūtīšana, treškārt, INAIL veiktā iesniegto datu pārbaude un pieteikuma pieņemšana, kā arī, visbeidzot, ceturtkārt, pārbaude un ziņojuma sagatavošana, kas ļauj faktiski izmaksāt subsīdiju. Šajā pēdējā posmā uzņēmumam bija jāiesniedz tā sauktā “de minimis” deklarācija, kas pierāda tā atbilstību subsīdijai attiecībā uz pieprasīto summu. Šādas atbilstības neesamības gadījumā tam piešķirtais atbalsts bija jāatceļ.
8 Ar 2014. gada 30. oktobra lēmumu INAIL paziņoja sabiedrībai Zennaro par projekta pieņemšanu attiecībā uz summu 130 000 EUR, to saistot ar iespēju saņemt avansu, kas faktiski tika pieprasīts, 65 000 EUR apmērā ar nosacījumu, ka iepriekš tiek iesniegta bankas garantija.
9 Tomēr procesa gaitā atklājās, ka 2014. gada 1. augustā Regione Veneto (Veneto reģions, Itālija) bija atļāvis sabiedrībai Zennaro, kas bija izveidojusi ar citiem uzņēmumiem pagaidu apvienību, saņemt citu subsīdiju par kopējo summu 64 483,91 EUR, kas tai tika izmaksāta. Turklāt šī sabiedrība bija saņēmusi arī citu publisku finansējumu 18 985,26 EUR apmērā. Iesniedzējtiesa norāda, ka šo divu summu pievienošanas INAIL apstiprinātajai summai 130 000 EUR apmērā rezultātā tiktu iegūta summa 213 469,17 EUR un tas izraisītu de minimis robežlieluma pārsniegšanu.
10 Ar 2015. gada 12. jūnija vēstuli sabiedrība Zennaro jautāja INAIL, vai, lai izvairītos no šādas pārsniegšanas, būtu vai nu jāsamazina subsīdijas summa ziņojuma sagatavošanas posmā, vai arī jāiesniedz projekta grozījums, lai samazinātu paredzētā projekta summu un līdz ar to – subsīdijas summu.
11 Nesaņemot atbildi uz šo vēstuli, sabiedrība Zennaro ar 2015. gada 12. augusta elektroniskā pasta vēstuli izvēlējās otro risinājumu, iesniedzot INAIL projekta grozījumu, ar kuru tā kopējās izmaksas tika samazinātas līdz 171 386,40 EUR un līdz ar to subsīdijas summa tika samazināta līdz 111 401,16 EUR.
12 Ar 2015. gada 5. oktobra un 18. novembra lēmumiem INAIL, lai gan uzskatīdams projekta grozījumu par pieņemamu no tehniskā viedokļa, uzskatīja, ka tas nevarot atļaut sabiedrībai Zennaro izmantot šo finansējumu, izslēgdams iespēju to piešķirt daļēji, izņemot gadījumu, ja tā pilnībā atteiktos no iepriekšējā finansējuma. Otrajā lēmumā INAIL tātad norādīja, ka “subsīdija var tikt izmaksāta tikai ar nosacījumu, ka uzņēmums atsakās no agrākas subsīdijas, ko ir piešķīrusi cita vienība”.
13 Tad Sabiedrība Zennaro cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Veneto (Veneto reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), lūdzot atcelt 2015. gada 18. novembra lēmumu.
14 Ar apliecināto 2016. gada 27. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli sabiedrība Zennaro nosūtīja INAIL dokumentāciju, kas apliecina, ka tā ir atteikusies no Veneto reģiona izmaksātās subsīdijas 15 000 EUR apmērā, kura ir tikusi novirzīta citiem pagaidu apvienības dalībniekiem, tādējādi pierādot, ka saņemtais valsts atbalsts nepārsniedz de minimis robežlielumu.
15 Ar 2016. gada 6. jūnija lēmumu INAIL apstiprināja, ka pieprasītās subsīdijas summas dēļ tas nevarot to pārskaitīt, jo triju valsts finansējuma instrumentu summa tādējādi pārsniegtu de minimis robežlielumu, un ka subsīdijas daļēja izmaksa būtu pretrunā Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 7. punktam. Pieņemot zināšanai informāciju, kas pierāda atteikšanos no iepriekšējās reģionālās subsīdijas un tās pārdali citiem pagaidu asociācijas dalībniekiem, INAIL apstrīdēja tās nozīmīgumu, precizējot, ka “nav konstatējams, ka šis uzņēmums būtu atteicies un atmaksājis iepriekš saņemto subsīdiju vienībai, kas to ir izmaksājusi, un [ka] tās pārdalei starp pagaidu apvienības dalībniekiem nav nozīmes”. Šo iemeslu dēļ INAIL lūdza atmaksāt jau izmaksāto avansu 65 000 EUR apmērā, norādot, ka pretējā gadījumā tikts prasīta bankas garantijas izpilde.
16 2016. gada 26. jūnijā sabiedrība Zennaro ar papildu pamatiem lūdza atcelt arī INAIL 2016. gada 6. jūnija lēmumu.
17 Ar 2016. gada 7. septembra spriedumu Tribunale amministrativo regionale per il Veneto (Veneto reģionālā administratīvā tiesa) apmierināja sabiedrības Zennaro prasību, ņemot vērā viedokli, ko Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts (turpmāk tekstā – “DG COMP”) bija paudis, atbildot uz sabiedrības Zennaro tam par Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 7. punkta interpretāciju uzdotu jautājumu. Savā atbildē DG COMP norādīja, ka par subsīdijas izmaksu atbildīgā valsts iestāde var to proporcionāli samazināt, lai ievērotu de minimis robežlielumu, un ka valsts iestādēm ir jāizvēlas vēlamais risinājums, jo abi risinājumi – gan proporcionāls samazinājums, gan subsīdijas pilnīga noraidīšana – teorētiski atbilst šim šai regulai.
18 Tādējādi šī tiesa uzskatīja, ka “[INAIL] sniegtajai Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 7. punkta interpretācijai saistībā ar finansējuma samazināšanas tās subsīdijas daļas apmērā, kas pārsniedz minētajā regulā noteikto robežlielumu 200 000 EUR, nepieņemamību, lai gan teorētiski tā atbilst Savienības tiesiskajam regulējumam de minimis atbalsta jomā, bija jābūt tieši paredzētai [publiskajā paziņojumā], lai to varētu pienācīgi piemērot šajā lietā”, it īpaši ar mērķi aizsargāt dalībnieku tiesisko paļāvību. Tātad tā uzskatīja, ka INAIL izvirzītie ierobežojumi, ņemot vērā publiskajā paziņojumā izklāstītos kritērijus, gluži pretēji, nav paredzami un tos “var atspēkot, ņemot vērā interpretāciju, kas ir mazāk ierobežojoša no Savienības tiesiskā regulējuma formālā viedokļa un vairāk atbilst [publiskā paziņojuma] mērķim “mudināt uzņēmumus īstenot projektus attiecībā uz veselības un drošības līmeņa darba jomā uzlabošanu””.
19 INAIL par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).
20 INAIL, pamatojoties tostarp uz Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 2., 4. un 7. punktu, lasot tos kopsakarā, norāda, ka de minimis atbalsts esot jāuzskata par piešķirtu brīdī, kad uzņēmumam ir piešķirtas likumīgas tiesības saņemt šo atbalstu, neatkarīgi no tā faktiskās izmaksas. Šīs tiesību normas ietverot valsts tiesību sistēmā tieši piemērojamās obligātās prasības. Līdz ar to de minimis robežlieluma ievērošana esot jāpārbauda subsīdijas piešķiršanas brīdī, proti, šajā gadījumā – pieteikuma pieņemšanas posmā. Tātad iespējamās korekcijas no pieteikuma iesniedzēja puses esot jāiesniedz šī posma gaitā.
21 Sabiedrība Zennaro apstrīd INAIL atbalstīto interpretāciju. Pirmkārt, tā norāda, ka esot piemērojami tikai publiskā paziņojuma noteikumi, jo no Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 4. punkta izrietot, ka “saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu” esot jānosaka brīdis, kad “uzņēmumam [..] ir piešķirtas likumīgās tiesības saņemt atbalstu”. Otrkārt, tā norāda, ka šīs regulas 6. panta 5. punkts, kas attiecas uz dalībvalsts pienākumu sniegt Komisijai visu informāciju, ko Komisija uzskata par vajadzīgu, attiecoties uz visu uzņēmuma faktiski saņemto atbalstu, nevis tikai uz atbalstu, kas piešķirts, pamatojoties uz pirmo piešķiršanas aktu. Visbeidzot, treškārt, tā uzskata, ka tiesiskais regulējums de minimis atbalsta jomā esot ticis pieņemts nevis tādēļ, lai sodītu uzņēmumus, bet lai ierobežotu administratīvo slogu atbalsta ierobežotas summas apmērā gadījumā un ka INAIL piedāvātā šaurā interpretācija izraisītu sodošu un šī tiesiskā regulējuma garam pretēju piemērošanu.
22 Iesniedzējtiesa uzskata, ka abas pamatlietas pušu izvirzītās interpretācijas var tikt atbalstītas. No vienas puses, INAIL norādītā interpretācija esot labvēlīgāka procesa gaitas netraucētai norisei, jo piekļuves subsīdijai nosacījumi tiekot pārbaudīti tikai pieteikuma pieņemšanas brīdī. No otras puses, sabiedrības Zennaro norādītā interpretācija ļaujot plaši piemērot piekļuves subsīdijai nosacījumus, tostarp attiecībā uz konkurentiem, kuri, vēl nebūdami pārliecināti par savu [pieteikumu] pieņemšanu, nevar grozīt savu pieprasījumu, lai nepārsniegtu robežlielumu. Proti, pieteikuma finansējumam iespējamu grozījumu pārvaldīšana būtu grūtāk īstenojama, ja tā tiktu veikta to izmeklēšanas stadijā, jo tiktu ietekmēta līdz šim izveidotā klasifikācijas kārtība.
23 Attiecībā uz Regulas Nr. 1407/2013 atbilstošajām tiesību normām iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka šīs regulas 3. panta 4. punkts, saskaņā ar kuru atbalstu uzskata par “piešķirtu brīdī, kad uzņēmumam [..] ir piešķirtas likumīgās tiesības saņemt atbalstu, neatkarīgi no datuma, kurā [..] atbalsts uzņēmumam izmaksāts”, no vienas puses, pirmkārt, nešķiet nesavienojams ar procesuālo shēmu, kurā pirmajam pieņemšanas posmam seko detalizētāka izmeklēšana, kuras noslēgumā tiesības uz subsīdiju galu galā var tikt uzskatītas par “piešķirtām”. No otras puses, šajā pašā tiesību normā esot precizēts, ka pieņēmums par “piešķirtu” atbalstu tiek saprasts “saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu”, un tas liek domāt, ka šī kārtība var atbilst dažādām procesuālām shēmām, kas nav iepriekš noteiktas. Turpinot – tā norāda, ka saskaņā ar minētās regulas 6. panta 3. punktu atbalsta izmaksa notiekot pēc tam, kad ir pārbaudīta robežlieluma ievērošana, un tas arī var likt uzskatīt, ka tiesības saņemt subsīdiju ir galīgi “piešķirtas” tikai pēc šādas pārbaudes. Visbeidzot – no šīs pašas regulas 6. panta 1. punkta pēdējā teikuma formulējuma, it īpaši no atsauces uz “visu citu de minimis atbalstu, kuru [..] uzņēmums ir saņēmis”, izrietot, ka deklarācijā ir jāiekļauj visi saņemtie atbalsti. Esot jānosaka, vai lēmumam atteikties no agrākas subsīdijas noteikti ir jābūt pieņemtam, pirms tā tiek faktiski izmaksāta.
24 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pantā paredzētie atbalsta piešķiršanas noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalstu pieprasošajam uzņēmumam, kas pārsniedz piešķiramā atbalsta maksimālo robežlielumu, jo summējas iepriekšējās subsīdijas, ir iespējams – līdz prasītās subsīdijas faktiskai izmaksai – izvēlēties samazināt finansējumu (izmainot vai grozot projektu) vai atteikties (pilnīgi vai daļēji) no iepriekšējām subsīdijām, kuras, iespējams, jau ir saņemtas, lai ievērotu minēto robežlielumu?
2) Vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka norādītās dažādās iespējas (grozījums vai atteikšanās) ir spēkā arī tad, ja tās nav tieši paredzētas valsts tiesiskajā regulējumā un/vai publiskajā paziņojumā saistībā ar atbalsta piešķiršanu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
25 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmums, kura dibināšanas dalībvalsts ir paredzējusi tam piešķirt de minimis atbalstu, kura rezultātā – agrāka atbalsta pastāvēšanas dēļ – šim uzņēmumam piešķirtā atbalsta kopējais apmērs pārsniegtu de minimis robežlielumu, līdz šī atbalsta faktiskai izmaksai var izvēlēties samazināt prasīto finansējumu vai pilnīgi vai daļēji atteikties no jau saņemta agrāka atbalsta, lai nepārsniegtu šo robežlielumu.
26 Ir jānorāda, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants ir jāskata kontekstā ar visu šo regulu, kuras mērķis ir ļaut attiecībā uz ierobežota apmēra valsts atbalstu atkāpties no noteikuma, saskaņā ar kuru ikviens atbalsts pirms jebkādas īstenošanas ir jāpaziņo Komisijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 28. februāris, ZPT, C‑518/16, EU:C:2018:126, 50. un 51. punkts).
27 No tā izriet, ka gan šīs regulas 3. pants, kura mērķis ir definēt de minimis atbalstu, atkāpjoties no Līgumā paredzētā atbalsta aizlieguma principa, gan minētās regulas 6. pants, kas attiecas uz dalībvalstu šāda atbalsta piešķiršanā īstenojamo kontroli, ir jāinterpretē šauri.
28 Otrkārt, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, kā arī tiesību akta, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 9. oktobris, BGL BNP Paribas, C‑548/18, EU:C:2019:848, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Pirmām kārtām, saistībā ar attiecīgo Regulas Nr. 1407/2013 tiesību normu formulējumu ir jāuzsver, pirmkārt, ka, no vienas puses, šīs regulas 3. panta 7. punktā ir paredzēts – “ja, piešķirot jaunu de minimis atbalstu, tiktu pārsniegts [de minimis] robežlielums, [Regulu Nr. 1407/2013] nevar piemērot nevienai minētā jaunā atbalsta daļai”. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka brīdis, kurā ir jānovērtē, vai kumulācija ar citu de minimis atbalstu pārsniedz de minimis robežlielumu, ir atbalsta “piešķiršanas” brīdis.
30 No otras puses, no Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 4. punkta arī izriet, ka de minimis atbalstu uzskata par “piešķirtu brīdī, kad uzņēmumam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu ir piešķirtas likumīgās tiesības saņemt atbalstu, neatkarīgi no datuma, kurā de minimis atbalsts uzņēmumam izmaksāts”.
31 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesai, pamatojoties uz piemērojamajām valsts tiesībām, ir jānosaka brīdis, kurā minētais atbalsts ir jāuzskata par piešķirtu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. un 41. punkts, kā arī 2017. gada 6. jūlijs, Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:521, 32. un 33. punkts).
32 Šim nolūkam iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi valsts tiesībās attiecīgā atbalsta piešķiršanai paredzētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 41. punkts).
33 Līdz ar to šajā lietā iesniedzējtiesai pamatlietā aplūkojamā atbalsta piešķiršanas datums ir jānosaka, pamatojoties uz publiskā paziņojuma un vajadzības gadījumā – tam piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. punkts, kā arī 2017. gada 6. jūlijs, Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:521, 32. punkts).
34 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, lai gan atbalsta piešķiršanas datuma noteikšana var mainīties atkarībā no attiecīgā atbalsta rakstura, ja atbalsts nav piešķirts saskaņā ar vairākgadu shēmu, saskaņā ar Tiesas judikatūru to nevar uzskatīt par piešķirtu tā izmaksas dienā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 82. punkts).
35 Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1407/2013 6. panta noteikumiem par uzraudzību, ko veic dalībvalstis, lai tiktu ievēroti kumulācijas noteikumi, ir jānorāda, no vienas puses, ka šīs regulas 6. panta 2. punkts – kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja dalībvalsts ir izveidojusi de minimis atbalsta centrālo reģistru, kas satur informāciju par visu de minimis atbalstu, ko piešķīrusi jebkura minētās dalībvalsts iestāde, tad šīs regulas 6. panta 1. punkts netiek piemērots, – pamatlietā nav piemērojams. Proti, Itālijas Republika de minimis atbalsta centrālo reģistru ir izveidojusi tikai kopš 2017. gada 12. augusta, proti, datumā pēc attiecīgā atbalsta pieteikuma iesniegšanas.
36 No otras puses, attiecībā uz Regulas Nr. 1407/2013 6. panta 1. un 3. punktu – šajās tiesību normās ir paredzēts, ka “pirms atbalsta piešķiršanas dalībvalsts no attiecīgā uzņēmuma pieprasa [..] deklarāciju par visu citu de minimis atbalstu, kuru iepriekšējo divu fiskālo gadu un kārtējā fiskālā gada laikā uzņēmums ir saņēmis [..]”, un – visu valodu versijās, izņemot itāļu valodas versiju, – “dalībvalsts jaunu de minimis atbalstu [..] piešķir tikai pēc tam, kad ir pārbaudījusi, ka šis atbalsts nepalielina attiecīgajam uzņēmumam piešķirtā de minimis atbalsta kopsummu virs [..] [de minimis] robežlieluma”. Tādējādi no šīm tiesību normām skaidri izriet, ka uzraudzībai, ko dalībvalstis veic, lai tiktu ievēroti kumulācijas noteikumi, ir jābūt īstenotai “pirms atbalsta piešķiršanas”.
37 Šo interpretāciju neatspēko fakts, ka tikai šī panta 3. punkta itāļu valodas versijā ir norādīts, ka dalībvalsts “neizmaksā” (eroga) jaunu atbalstu, lai gan visu citu valodu versijās ir izmantots darbības vārds, kas itāļu valodā atbilst darbības vārdam “piešķirt” (concedere). Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā tostarp no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedums, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana), C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 88. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tātad minētās regulas 21. un 22. apsvērumā, kuros būtībā ir atsauce uz šī 6. panta 1. un 3. punktu, to itāļu valodas versijā ir izmantoti attiecīgi vārdi aiuti concessi (“piešķirtais atbalsts”) un prima di concedere (“pirms piešķiršanas”). Līdz ar to Regulas Nr. 1407/2013 6. panta 3. punkta valodu versiju nesaskaņa izriet no šīs tiesību normas itāļu valodas versijas tulkojuma kļūdas.
38 Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants, ir jākonstatē, ka tas nesatur noteikumus, saskaņā ar kuriem uzņēmumi pieteicēji vajadzības gadījumā varētu grozīt savu atbalsta pieteikumu, samazinot tā apmēru vai atsakoties no agrākiem atbalstiem, lai ievērotu de minimis robežlielumu.
39 Tādējādi, tā kā saskaņā ar šīs regulas 3. panta 4. punktu atbalsta piešķiršanu reglamentē piemērojamais valsts tiesiskais regulējums, dalībvalstīm, nosakot šāda atbalsta piešķiršanas procedūru, ir plaša rīcības brīvība.
40 Šajā ziņā ir jākonstatē – minētās regulas 21. apsvērumā ir paredzēts, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto sadarbības principu dalībvalstīm būtu jāveicina valsts atbalstam piemērojamo noteikumu ievērošana, “izveidojot vajadzīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka de minimis atbalsta kopsumma, kas piešķirta vienam vienotam uzņēmumam saskaņā ar de minimis noteikumiem, nepārsniedz kopējo pieļaujamo robežlielumu”.
41 Trešām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 1407/2013 mērķiem ir jānorāda, ka de minimis tiesiskā regulējuma mērķis ir vienkāršot uzņēmumu, Komisijas un dalībvalstu administratīvo slogu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija, C‑310/99, EU:C:2002:143, 94. punkts), pamatojoties uz šīs regulas 3. apsvērumā atgādināto principu, ka atbalsts, kura apmērs nepārsniedz de minimis robežlielumu, neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nevar radīt konkurences izkropļojumus.
42 Ņemot vērā šos mērķus, dalībvalstu rīcībā esošā iespēja piešķirt uzņēmumiem pieteicējiem tiesības grozīt savu atbalsta pieteikumu līdz šī atbalsta piešķiršanai, samazinot prasītā finansējuma summu vai atsakoties no jau saņemta agrāka atbalsta, nerada šķēršļus to pieteikuma izmeklēšanas procedūras norisei, jo to atbalsta saņemšanas nosacījumu pārbaude, kuri attiecas uz de minimis robežlieluma ievērošanu, notiek tikai atbalsta piešķiršanas brīdī. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo sabiedrība Zennaro un Itālijas un Grieķijas valdības, tas, ka šie uzņēmumi nedrīkst grozīt savus atbalsta pieteikumus pēc jauna atbalsta piešķiršanas, pats par sevi nevar būt attiecīgo uzņēmumu “sodīšana”.
43 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmums, kura dibināšanas dalībvalsts ir paredzējusi tam piešķirt de minimis atbalstu, kura rezultātā – agrāka atbalsta pastāvēšanas dēļ – šim uzņēmumam piešķirtā atbalsta kopējais apmērs pārsniegtu de minimis robežlielumu, līdz šī atbalsta piešķiršanai var izvēlēties samazināt prasīto finansējumu vai pilnīgi vai daļēji atteikties no jau saņemta agrāka atbalsta, lai nepārsniegtu šo robežlielumu.
Par otro jautājumu
44 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmums, kas lūdz atbalstu, var grozīt savu atbalsta pieteikumu, samazinot prasīto finansējumu vai atsakoties no jau saņemta agrāka atbalsta, lai nepārsniegtu de minimis robežlielumu, lai gan tās dalībvalsts, kurā tas ir dibināts, tiesiskais regulējums to neparedz.
45 Uz šo jautājumu ir jāsniedz tāda atbilde, kas ir nesaraujami saistīta ar to, kura ir sniegta uz pirmo jautājumu. Pirmkārt, kā konstatēts iepriekš 38. punktā, Regulā Nr. 1407/2013 nav ietverti noteikumi, saskaņā ar kuriem uzņēmumi pieteicēji vajadzības gadījumā varētu grozīt savu atbalsta pieteikumu, samazinot tā apmēru vai atsakoties no agrākiem atbalstiem, lai ievērotu de minimis robežlielumu, un līdz ar to dalībvalstīm šajā ziņā tā neuzliek nekādus pienākumus. Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 42. un 43. punkta, dalībvalstis var atļaut uzņēmumiem pieteicējiem grozīt savu atbalsta pieteikumu, lai izvairītos no tā, ka jauna de minimis atbalsta piešķiršanas rezultātā piešķirtā atbalsta kopējais apmērs pārsniegtu de minimis robežlielumu, ja šādi grozījumi tiek veikti pirms de minimis atbalsta piešķiršanas.
46 Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm nav pienākuma ļaut uzņēmumiem pieteicējiem grozīt savus atbalsta pieteikumus pirms tā piešķiršanas, lai nepārsniegtu de minimis robežlielumu. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē uzņēmumu iespējas veikt šādus grozījumus neesamības tiesiskās sekas, tomēr ir jāprecizē, ka tās var tikt veiktas tikai līdz datumam, kas ir agrāks par de minimis atbalsta piešķiršanas datumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
47 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
1) Komisijas Regulas (ES) Nr. 1407/2013 (2013. gada 18. decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmums, kura dibināšanas dalībvalsts ir paredzējusi tam piešķirt de minimis atbalstu, kura rezultātā – agrāka atbalsta pastāvēšanas dēļ – šim uzņēmumam piešķirtā atbalsta kopējais apmērs pārsniegtu Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 2. punktā paredzēto 200 000 EUR maksimālo apmēru jebkurā triju fiskālo gadu periodā, līdz šī atbalsta piešķiršanai var izvēlēties samazināt prasīto finansējumu vai pilnīgi vai daļēji atteikties no jau saņemta agrāka atbalsta, lai nepārsniegtu šo robežlielumu.
2) Regulas Nr. 1407/2013 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm nav pienākuma ļaut uzņēmumiem pieteicējiem grozīt savus atbalsta pieteikumus pirms tā piešķiršanas, lai nepārsniegtu Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 2. punktā paredzēto 200 000 EUR maksimālo apmēru jebkurā triju fiskālo gadu periodā. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē uzņēmumu iespējas veikt šādus grozījumus neesamības tiesiskās sekas, tomēr ir jāprecizē, ka tie var tikt veikti tikai līdz datumam, kas ir agrāks par de minimis atbalsta piešķiršanas datumu.
[Paraksti]