Language of document : ECLI:EU:F:2010:89

CIVILDIENESTA TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA
RĪKOJUMS

2010. gada 14. jūlijā

Lieta F‑41/10 R

Moises Bermejo Garde

pret

Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (ESLK)

Civildienests – Pagaidu noregulējuma tiesvedība – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu – Steidzamība – Neesamība

Priekšmets Prasības pieteikums, kas iesniegts saskaņā ar LESD 278. pantu un EAEKL 157. pantu, kā arī LESD 279. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru M. Bermeho Garde [M. Bermejo Garde] it īpaši lūdz apturēt ESLK priekšsēdētāja 2010. gada 13. aprīļa lēmumu, ar kuru viņš, sākot no 2010. gada 6. aprīļa, ir iecelts citā amatā – par nodaļas vadītāju ESLK loģistikas direkcijā

Nolēmums Prasītāja pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Kopsavilkums

1.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Fumus boni juris – Steidzamība – Kumulatīvs raksturs

(LESD 278. un 279. pants, Tiesas Statūtu 39. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punkts)

2.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Noteikšanas nosacījumi – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums – Pierādīšanas pienākums

(LESD 278. un 279. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punkts)

3.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Noteikšanas nosacījumi – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums – Prasītāja interese panākt lūgto apturēšanu – Noraidošs administratīvais lēmums

(LESD 278. pants)

4.      Pagaidu noregulējums – Pagaidu noregulējuma tiesas kompetence – Pagaidu rīkojumu pieņemšana

(LESD 279. pants; Tiesas Statūtu 39. pants)

5.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Lēmuma par iecelšanu citā amatā piemērošanas apturēšana

(LESD 278. pants)

1.      Saskaņā ar, pirmkārt, LESD 278. un 279. pantu, kā arī EAEKL 157. pantu un, otrkārt, ar Tiesas Statūtu 39. pantu, kas Civildienesta tiesai ir piemērojams saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, Civildienesta tiesa, ja attiecīgajos apstākļos tā uzskata par vajadzīgu, var izdot rīkojumu apturēt apstrīdētā akta piemērošanu vai noteikt citus pagaidu pasākumus. Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktu pieteikumos par pagaidu pasākumu noteikšanu it īpaši ir jānorāda apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami (fumus boni juris) pamato prasītos pagaidu pasākumus. Nosacījumi attiecībā uz steidzamību un fumus boni juris ir kumulatīvi, un tādējādi pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir jānoraida, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts. Visas šīs novērtēšanas ietvaros tiesai, kas lemj par pagaidu noregulējumu, ir plaša rīcības brīvība un tiesības, ņemot vērā lietas īpatnības, pašai brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāizvērtē, kā arī šīs izvērtēšanas kārtību, jo nevienā no tiesību normām tai nav noteikts pienākums ievērot iepriekš noteiktu analīzes shēmu, lai izvērtētu nepieciešamību pieņemt lēmumu par pagaidu pasākumiem.

(skat. 19.–22. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2001. gada 9. augusts, T‑120/01 R De Nicola/EIB, Recueil FP, I‑A‑171. un II‑783. lpp., 12. un 13. punkts.

Civildienesta tiesa: 2006. gada 31. maijs, F‑38/06 R Bianchi/EIF, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑27. un II‑A‑1‑93. lpp., 20. un 22. punkts.

2.      Pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nevis nodrošināt kaitējuma atlīdzināšanu, bet gan nodrošināt pilnīgu sprieduma pēc būtības efektivitāti. Lai sasniegtu šo pēdējo mērķi, prasītajiem pasākumiem ir jābūt steidzamiem tādā nozīmē, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītāja interesēm, tie ir jānosaka un to iedarbībai jāizpaužas pirms nolēmuma pieņemšanas pamata tiesvedībā. Turklāt lietas dalībniekam, kas iesniedz pieteikumu par pagaidu noregulējuma pasākumiem, ir jāiesniedz pierādījumi, ka tas nevar gaidīt pamata tiesvedības iznākumu, neciešot šāda veida kaitējumu. Šajā ziņā tiesa, kas lemj par pagaidu noregulējumu, apgalvoto būtisko un neatgriezenisko kaitējumu var ņemt vērā tikai tiktāl, ciktāl tas var skart tā lietas dalībnieka intereses, kurš ir lūdzis noteikt pagaidu pasākumu.

(skat. 25., 28. un 85. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1999. gada 25 marts, C‑65/99 P(R) Willeme/Komisija, Recueil, I‑1857. lpp., 62. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 10. septembris, T‑173/99 R Elkaïm un Mazuel/Komisija, Recueil FP, I‑A‑155. un II‑811 lpp., 25. punkts; 2001. gada 21. maijs, T‑52/01 R Schaefer/Komisija, Recueil FP, I‑A‑115. un II‑543. lpp., 47. punkts; 2002. gada 19 decembris, T‑320/02 R Esch‑Leonhardt u.c./ECB, Recueil FP, I‑A‑325. un II‑1555. lpp., 27. punkts.

3.      Principā pieteikums par piemērošanas apturēšanu nevar tikt iesniegts attiecībā uz noraidošu administratīvu lēmumu, jo apturēšanas rezultātā nedrīkst tikt mainīts prasītāja stāvoklis. Tomēr var tikt apturēts noraidošs akts, ja ar noraidošu lēmumu tiek atteikts saglabāt prasītāja esošo stāvokli, tādējādi to grozot. Turpretim šādi nevar tikt apturēts noraidošs lēmums, ar kuru nekādi netiek grozīts prasītāja stāvoklis.

(skat. 38., 40. un 42. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1988. gada 23. marts, 76/88 R La Terza/Tiesa, Recueil, 1741. lpp., 18. punkts; 1997. gada 30. aprīlis, C‑89/97 P(R) Moccia Irme/Komisija, Recueil, I‑2327. lpp., 45. punkts.

4.      Tiesa, kas lemj par pagaidu noregulējumu, var izmantot dažādus intervences veidus, lai izpildītu īpašās prasības katrā konkrētajā lietā, t.i., ne tikai izdot rīkojumus, ciktāl ar tiem netiek iepriekš pieņemts tiesas, kas izskata pamata lietu, nolēmums, bet arī vienkārši aicināt ievērot pastāvošās normas, jo šāds aicinājums var būt piemērots [intervences] veids, kas atbilst pagaidu noregulējuma tiesvedību reglamentējošiem principiem un spēj nodrošināt atbilstošu prasītāja tiesību pagaidu aizsardzību.

(skat. 44. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 12. decembris, T‑203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II‑2919. lpp., 25., 43. un 44. punkts.

5.      Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda ir iestādēm to dienestu organizēšanā atbilstoši pēdējo minēto funkcijām un vienlaikus to personāla iecelšanā amatā, lēmums par iecelšanu citā amatā, pat ja tas rada neērtības attiecīgajiem ierēdņiem, nav neparasts un neparedzams notikums viņu karjerā. Šādos apstākļos šāda lēmuma apturēšana var tikt pamatota tikai ar imperatīviem un ārkārtas apstākļiem, kas attiecīgajam ierēdnim var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

(skat. 47. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. jūlijs, T‑93/96 R Presle/Cedefop, Recueil FP, I‑A‑369. un II‑1093. lpp., 45. punkts.