Language of document : ECLI:EU:F:2010:88

CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 13. jūlijā

Lieta F‑103/09

John Allen u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Projektā JET nodarbināts personāls – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Saprātīgs termiņš – Nokavējums

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru Dž. Allens [J. Allen] un 113 citi prasītāji galvenokārt prasa piespriest Komisijai atlīdzināt materiālos zaudējumus, kas viņiem esot nodarīti tāpēc, ka viņi netika pieņemti darbā kā pagaidu darbinieki, lai strādātu kopuzņēmumā Joint European Torus (JET)

Nolēmums Prasību noraidīt kā nepieņemamu. Piespriest prasītājam un 110 citiem prasītājiem, kuru uzvārdi ir norādīti prasītāju sarakstā, atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Lūgums atcelt pirmstiesas lēmumu, ar ko noraidīts lūgums par zaudējumu atlīdzību – Lūgums, kam nav autonoma rakstura salīdzinājumā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Pret iestādi celta prasība atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtēšanas kritēriji

(Tiesas Statūtu 46. pants un Civildienesta noteikumu 90. pants)

1.      Iestādes lēmums noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību un lēmums, ar kuru ir noraidīta sūdzība, kas iesniegta par lēmumu noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību, ir administratīvā procesa, kas notiek, pirms Civildienesta tiesā tiek celta prasība sakarā ar atbildību, neatņemama sastāvdaļa. Līdz ar to prasījumi atcelt šos lēmumus nevar tikt izvērtēti autonomi salīdzinājumā ar prasījumiem atlīdzināt zaudējumus. Šo aktu, ar kuriem iestāde pirmstiesas stadijā pieņem savu nostāju, vienīgā ietekme ir tāda, ka tie ļauj lietas dalībniekam, kam ir nodarīts kaitējums, vērsties Savienības tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzību.

(skat. 22. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 14. oktobris, T‑389/02 Sandini/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑295. un II‑1339. lpp., 56. punkts.

2.      Ierēdņiem vai darbiniekiem ir pienākums visas prasības par zaudējumu atlīdzības saņemšanu no Savienības par kaitējumu, kura nodarīšanā tā ir vainojama, iesniegt iestādei saprātīgā termiņā, skaitot no brīža, kad viņi ir uzzinājuši par situāciju, par kuru viņi sūdzas.

Saprātīga termiņa ievērošana tiek prasīta visos gadījumos, kad, nepastāvot norādēm attiecīgajā tiesību aktā, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj, ka Savienības iestādes un fiziskās vai juridiskās personas varētu rīkoties bez jebkādiem laika ierobežojumiem, tādējādi tostarp riskējot apdraudēt pastāvošās tiesiskās situācijas stabilitāti.

Kaut arī attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir balstīta uz kļūdainu iestādes lēmuma nepieņemšanu, tiesību aktos nav paredzēts nekāds termiņš, ir skaidrs, ka, ja tiesību aktā nav nekādas norādes uz termiņiem, kādos ir jāceļ prasības noteiktu kategoriju lietās, Savienības tiesai ir jānovērš šī nepilnība tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā. Lai to izdarītu, tiesai ir jāsabalansē, pirmkārt, prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un kas nozīmē, ka attiecīgajai personai ir jādod pietiekams termiņš, lai tā varētu novērtēt tai nelabvēlīgā akta tiesiskumu vai faktu, par kuru tā sūdzas, un nepieciešamības gadījumā sagatavot savu prasību, un, otrkārt, prasība par tiesisko drošību, kas nozīmē, ka pēc tam, kad ir beidzies noteiktais termiņš, Savienības iestāžu pieņemtie akti kļūst galīgi.

Šo dažādo interešu sabalansēšana, nepastāvot norādēm attiecīgajos tiesību aktos, nozīmē, ka prasība tiesā ir jāceļ saprātīgā termiņā. Termiņa saprātīgais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā katras lietas īpašos apstākļus un it īpaši to, cik nozīmīga šī lieta ir ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un iesaistīto lietas dalībnieku rīcību. Tāpat šajā gadījumā no salīdzināšanas viedokļa ir jāņem vērā piecu gadu noilguma termiņš, kas attiecībā uz prasībām sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību ir paredzēts Tiesas Statūtu 46. pantā, kaut arī šis termiņš nav piemērojams strīdos starp Savienību un tās darbiniekiem.

Prasības par saprātīgu termiņu ievērošanas un Tiesas Statūtu 46. pantā noteiktā piecu gadu noilguma termiņa piemērošanas pēc analoģijas mērķis ir konkrēti novērst tiesisko vakuumu un izvairīties no tā, ka prasību par zaudējumu atlīdzību var celt bez termiņa ierobežojuma un ka tiek apdraudēta pastāvošās tiesiskās situācijas stabilitāte. Šāds termiņa ilgums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp šīm prasībām attiecībā uz tiesisko drošību un prasītāju tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar nosacījumiem, kas pielīdzināmi tiem, kas tiek piemēroti ikvienam kreditoram Savienībā. Turklāt šis termiņš ar ārpuslīgumisko atbildību saistītus strīdus sakarā ar kļūdainu lēmuma nepieņemšanu, kādi tiek risināti civildienesta jomā, ļauj tuvināt vispārējiem ar ārpuslīgumisko atbildību saistītiem strīdiem, kuriem tiek piemērots Tiesas Statūtu 46. pantā paredzētais noilguma termiņš.

(skat. 33.–38., 42. un 48. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 25. marts, T‑202/97 Koopman/Komisija, Recueil FP, I‑A‑163. un II‑511. lpp., 24. un 25. punkts; 2001. gada 6. marts, T‑192/99 Dunnett u.c./EIB, Recueil, II‑813. lpp., 51.–53. punkts; 2004. gada 6. jūlijs, T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 46. un 47. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 57., 60., 65., 66. un 71. punkts; 2009. gada 26. jūnijs, T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑53. un II‑B‑1‑313. lpp., 25. punkts.

Vispārējā tiesa: 2010. gada 23. marts, T‑16/09 P Marcuccio/Komisija, 33. un 34. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 1. februāris, F‑125/05 Tsarnavas/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑43. un II‑A‑1‑231. lpp., 71. punkts.