Language of document : ECLI:EU:C:2010:512

Lieta C‑550/07 P

Akzo Nobel Chemicals Ltd

un

Akcros Chemicals Ltd

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Konkurence – Pierādījumu savākšanas pasākumi – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Saziņas konfidencialitātes aizsardzība – Darba tiesiskās attiecības starp advokātu un uzņēmumu – Elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa

Sprieduma kopsavilkums

1.        Apelācija – Interese celt prasību – Nosacījums – Apelācija, kas var radīt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir ierosinājis

2.        Konkurence – Administratīvais process – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Tiesības pieprasīt uzrādīt saraksti starp advokātu un klientu – Ierobežojumi – Šādas saziņas konfidencialitātes aizsardzība – Piemērojamība – Saziņas ar uzņēmumā nodarbinātiem advokātiem izslēgšana

3.        Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Jēdziens – Ierobežojumi

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pants)

4.        Konkurence – Administratīvais process – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Tiesības pieprasīt uzrādīt saraksti starp advokātu un klientu – Ierobežojumi – Šādas saziņas konfidencialitātes aizsardzība – Piemērojamība – Saziņas ar uzņēmumā nodarbinātiem advokātiem izslēgšana

(Padomes Regula Nr. 1/2003)

5.        Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Piemērošana procesos, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 2. punkts)

6.        Konkurence – Administratīvais process – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Tiesības pieprasīt uzrādīt saraksti starp advokātu un klientu – Ierobežojumi – Šādas saziņas konfidencialitātes aizsardzība – Piemērojamība – Saziņas ar uzņēmumā nodarbinātiem advokātiem izslēgšana

(LESD 101. un 102. pants; Padomes Regulas Nr. 17 un Nr. 1/2003)

7.        Savienības tiesības – Tieša iedarbība – Individuālās tiesības – Aizsardzība, ko sniedz valsts tiesas – Pārsūdzēšana tiesā – Valsts procesuālās autonomijas princips

8.        Konkurence – Administratīvais process – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Tiesības pieprasīt uzrādīt saraksti starp advokātu un klientu

(Padomes Regulas Nr. 17 14. panta 6. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punkts)

9.        Eiropas Savienība – Ekskluzīvā kompetence – Iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai vajadzīgās tiesību normas – Konkurences jomā pastāvošās procesuālo tiesību normas – Ietveršana

(LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 101.–103. un 105. pants; Padomes Regulas Nr. 17 14. pants un Padomes Regulas Nr. 1/2003 20. pants)

1.        Interese celt prasību ir tāds prasības pieņemamības nosacījums, kuram ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pēc būtības pasludināšanai.

Saistībā ar apelāciju šāda interese pastāv, ja apelācijas iznākums var radīt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir ierosinājis.

Konkurences jomā uzņēmuma interese celt prasību par Komisijas lēmumu, ar kuru tā ir atteikusies atdot tam atpakaļ dokumentus un iznīcināt iespējamās šo dokumentu kopijas, pārbaužu laikā pieļautā advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes pārkāpuma dēļ, turpinās vismaz tik ilgi, kamēr Komisijas rīcībā atrodas minētie dokumenti vai to kopijas. Pārbaužu laikā iespējami pieļautais advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes pārkāpums rodas nevis brīdī, kad Komisija savu pēc būtības pieņemto lēmumu ir pamatojusi ar aizsargājamu dokumentu, bet gan brīdī, kad Komisijas ierēdnis izņem šādu dokumentu.

(sal. ar 22., 23. un 25. punktu)

2.        Advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības piemērojamība ir atkarīga no divu kumulatīvu nosacījumu izpildes. Pirmkārt, saziņai ar advokātu ir jābūt saistītai ar klienta tiesību uz aizstāvību īstenošanu un, otrkārt, tai ir jābūt tādai saziņai, kas ir notikusi ar neatkarīgiem advokātiem, proti, advokātiem, kurus ar to klientu nesaista darba tiesiskās attiecības.

Neatkarības nosacījums nozīmē, ka starp advokātu un tā klientu nepastāv nekādas darba tiesiskās attiecības, kā rezultātā saziņas konfidencialitātes aizsardzība nav attiecināma uz uzņēmuma vai uzņēmumu grupas ietvaros notikušo saziņu ar uzņēmumā nodarbinātiem advokātiem.

Advokāta neatkarības jēdziens ir formulēts ne tikai pozitīvi – atsaucoties uz profesionālām saistībām –, bet arī negatīvi – uzsverot darba tiesisko attiecību neesamību. Neraugoties uz piederību advokātu kolēģijai un no tā izrietošām profesionālām saistībām, uzņēmumā nodarbināts advokāts nav tikpat neatkarīgs no sava darba devēja kā advokātu birojā praktizējošs advokāts no sava klienta. Šādos apstākļos uzņēmumā nodarbināts advokāts nevar tikpat efektīvi kā advokātu birojā praktizējošs advokāts risināt iespējamos interešu konfliktus starp saviem profesionālajiem pienākumiem un sava klienta mērķiem un vēlmēm.

Līdz ar to uzņēmumā nodarbināts advokāts, lai kādas arī nebūtu tā profesijas veikšanā pastāvošās garantijas, nevar tikt pielīdzināts advokātu birojā praktizējošam advokātam, ņemot vērā tā darba ņēmēja statusu, kas pats par sevi neļauj uzņēmumā nodarbinātam advokātam neņemt vērā tā darba devēja īstenoto komercstratēģiju un tādējādi apdraud tā iespēju veikt neatkarīgu profesionālo darbību.

Tāpat ir jānorāda, ka sava darba līguma ietvaros uzņēmumā nodarbinātam advokātam var nākties veikt arī citas funkcijas, kas var ietekmēt uzņēmuma komercpolitiku un kas var tikai nostiprināt advokāta ciešās attiecības ar tā darba devēju.

No tā izriet, ka gan no uzņēmumā nodarbināta advokāta ekonomiskās atkarības, gan no ciešo attiecību ar tā darba devēju viedokļa uzņēmumā nodarbinātam advokātam nav advokātu birojā praktizējošam advokātam pielīdzināmas profesionālās neatkarības.

Tā kā uzņēmumā nodarbināta advokāta stāvoklis ievērojami atšķiras no advokātu birojā praktizējoša advokāta stāvokļa, kā rezultātā to attiecīgās situācijas nav salīdzināmas, nav konstatējams vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, kas būtu saistīts ar to, ka attiecībā pret tiem ir tikusi piemērota atšķirīga pieeja advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības ietvaros.

Tāpat arī, pat pieņemot, ka konsultācijas ar advokātiem, kas ir nodarbināti šajā uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, ir tiesību uz konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību sastāvdaļa, tas neizslēdz, ka uzņēmumā nodarbinātu advokātu pakalpojumu izmantošanas gadījumā var būt piemērojami noteikti ar šīs profesijas veikšanu saistīti ierobežojumi un nosacījumi, kas nebūt nenozīmē, ka tiek pārkāptas tiesības uz aizstāvību.

Visbeidzot, ar to, ka Komisijas veiktās izmeklēšanas ietvaros saziņas aizsardzība ir attiecināta tikai uz saziņu ar advokātu birojā praktizējošiem advokātiem, nekādi netiek pārkāpts tiesiskās drošības princips.

(sal. ar 40., 41., 44., 45., 47.–49., 58., 59., 95. un 106. punktu)

3.        Vienlīdzīgas attieksmes princips, kas nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā.

(sal. ar 54. un 55. punktu)

4.        Tiesa 1982. gada 18. maija spriedumā lietā 155/79 AM & S Europe/Komisija attiecībā uz konfidencialitātes aizsardzības principu konkurences tiesību jomā veikto pārbaužu procedūru ietvaros ir uzsvērusi, ka šajā Savienības tiesību jomā ir jāņem vērā dalībvalstu tiesību kopīgie principi un nostājas attiecībā uz konfidencialitātes aizsardzību, it īpaši saistībā ar noteikta veida saziņu starp advokātiem un to klientiem. Šajā nolūkā Tiesa ir salīdzinājusi dažādu valstu tiesības. Pamatojoties uz šo salīdzinājumu, Tiesa ir atzinusi, ka, ja ir izpildīti atsevišķi nosacījumi, advokātu un to klientu saziņas konfidencialitāte ir aizsargājama atbilstoši Savienības tiesībām.

Pēc iepriekš minētā sprieduma lietā AM & S Europe/Komisija pasludināšanas pagājušo gadu laikā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību sistēmās nav konstatējama vispārēja tendence, kas liecinātu par to, ka uz uzņēmuma vai uzņēmumu grupas ietvaros notikušo saziņu ar uzņēmumā nodarbinātiem advokātiem varētu tikt attiecināta konfidencialitātes aizsardzība. Tādējādi Savienības dalībvalstīs pastāvošā juridiskā situācija nav izmainījusies tādā mērā, lai būtu pamats uzskatīt, ka judikatūra varētu mainīties un uz uzņēmumā nodarbinātiem advokātiem varētu tikt attiecināta konfidencialitātes aizsardzība.

Turklāt, kaut arī ar Regulu Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, patiešām ir izdarīti daudzi grozījumi attiecībā uz Savienības konkurences tiesību jomā pastāvošajām procesuālo tiesību normām, tajās nav nekādas norādes, kas varētu liecināt, ka to mērķis ir asimilēt individuāli praktizējošus advokātus un uzņēmumā nodarbinātus advokātus saistībā ar saziņas konfidencialitātes aizsardzību, jo šis princips nekādā ziņā nav šīs regulas priekšmets, kas paredz nostiprināt Komisijas izmeklēšanas pilnvaru apjomu, it īpaši saistībā ar dokumentiem, kas var būt šādu pasākumu priekšmets. Līdz ar to arī konkurences tiesību jomā pastāvošo procesuālo tiesību normu izmaiņas, kas it īpaši izriet no šīs regulas, nevar pamatot ar iepriekš minēto spriedumu lietā AM & S Europe/Komisija iedibinātās judikatūras izmaiņas.

(sal. ar 69., 70., 74., 76., 83., 86. un 87. punktu)

5.        Tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi un kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 2. punktā.

(sal. ar 92. punktu)

6.        Komisijas pilnvaras atbilstoši Regulai Nr. 17 un Regulai Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, apjoma ziņā atšķiras no valsts līmenī veicamajām pārbaudēm. Šie divi procedūru veidi būtībā ir balstīti uz kompetences sadalījumu starp dažādām konkurences iestādēm. Noteikumi attiecībā uz advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību līdz ar to var atšķirties atkarībā no šī kompetenču sadalījuma un ar to saistītajiem tiesiskajiem regulējumiem.

Savienības tiesībās un valsts tiesībās konkurences jomā aizliegtās darbības tiek aplūkotas dažādos aspektos. LESD 101. un 102. pantā tās tiek aplūkotas šķēršļu, kas var rasties tirdzniecībai starp dalībvalstīm, perspektīvā, savukārt valsts tiesiskajā regulējumā tās aplūko, pamatojoties uz šim regulējumam piemītošajiem specifiskajiem apsvērumiem, un izvērtē aizliegtās darbības tikai šādā aspektā.

Šādos apstākļos uzņēmumi, kuru telpas tiek pārmeklētas konkurences jomā veiktas izmeklēšanas ietvaros, var paredzēt savas tiesības un pienākumus attiecībā pret kompetentajām iestādēm un piemērojamajām tiesībām, kā, piemēram, attiecībā uz dokumentu, kas var tikt izņemti šīs izmeklēšanas gaitā, apstrādi un jautājumu par to, vai attiecīgie uzņēmumi ir tiesīgi atsaukties uz saziņas ar uzņēmumā nodarbinātu advokātu konfidencialitātes aizsardzību. Līdz ar to uzņēmumi var orientēties, ņemot vērā šo iestāžu kompetenci un to attiecīgās pilnvaras attiecībā uz dokumentu izņemšanu.

Tādējādi tiesiskās drošības princips neparedz abu šo iepriekš minēto procedūru ietvaros izmantot identiskus kritērijus attiecībā uz advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību.

(sal. ar 102.–105. punktu)

7.        Atbilstoši valsts procesuālās autonomijas principam, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki izstrādāti procesuālie noteikumi attiecībā uz prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās.

Šo principu nevar izvirzīt saistībā ar lēmumu, kuru Savienības iestāde ir pieņēmusi, pamatojoties uz Savienības līmenī pieņemtu tiesisko regulējumu, kurš turklāt nekādi nav saistīts ar valsts tiesībām.

(sal. ar 113. un 114. punktu)

8.        Advokātu un to klientu saziņas konfidencialitātes principa vienota interpretācija un piemērošana Savienības līmenī ir nepieciešama, lai pārbaudes, ko Komisija veikusi procedūru aizliegtu vienošanos jomā ietvaros, varētu norisināties vienlīdzīgas attieksmes apstākļos attiecībā pret attiecīgajiem uzņēmumiem. Ja tas tā nebūtu, tādu valsts tiesību noteikumu vai jēdzienu izmantošanas rezultātā, kas ir kādas dalībvalsts tiesību aktu sastāvdaļa, varētu tikt apdraudēta Savienības tiesību vienotība. Šīs tiesību sistēmas vienota interpretācija un piemērošana nevar būt atkarīga no pārbaudes veikšanas vietas un iespējamajām valsts tiesību īpatnībām.

Komisijas kā Eiropas konkurences iestādes rīkotajās pārbaudēs valsts tiesības tiek piemērotas tikai tiktāl, ciktāl dalībvalstu iestādes tai sniedz savu palīdzību, it īpaši ja, izmantojot piespiedu līdzekļus, ir jāpārvar attiecīgo uzņēmumu pretestība saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 6. punktu vai Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 20. panta 6. punktu. Turpretī to, kādus dokumentus, t.sk., darījuma dokumentus, Komisija drīkst pārbaudīt un kopēt konkurences pārkāpumu pārbaudes procedūras ietvaros, nosaka vienīgi Savienības tiesību normas.

(sal. ar 115. un 119. punktu)

9.        Konkurences jomā pastāvošās procesuālo tiesību normas, kā, piemēram, Regulas Nr. 17 14. pantā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 20. pantā paredzētās, ir daļa no noteikumiem, kas ir vajadzīgi iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai un kuru pieņemšana atbilstoši LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir ekskluzīvā Savienības kompetencē.

Saskaņā ar LESD 103. panta noteikumiem Savienība pieņem attiecīgas regulas vai direktīvas, kas vajadzīgas, lai īstenotu LESD 101. un 102. pantā izklāstītos principus attiecībā uz uzņēmumiem piemērojamajiem konkurences tiesību noteikumiem. Šajā kompetencē tostarp ietilpst šajos pantos noteikto aizliegumu ievērošanas nodrošināšana, piemērojot naudas sodus un kavējuma naudu, un Komisijas funkciju noteikšana, piemērojot šos iepriekš minētos tiesību noteikumus.

Šim mērķim LESD 105. pantā ir paredzēts, ka Komisija nodrošina LESD 101. un 102. pantā izklāstīto principu piemērošanu un izmeklē gadījumus, kad ir aizdomas par šo principu pārkāpumiem.

Līdz ar to nav iespējams atsaukties uz kompetenču sadalījuma principu, lai apstrīdētu Komisijas pilnvaras konkurences jomā.

(sal. ar 116.–118. un 120. punktu)