Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T-39/07 ENI/Komisija 2011. gada 3. oktobrī iesniedza ENI SpA

(lieta C-508/11 P)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: ENI SpA (pārstāvji - G. M. Roberti, D. Durante, R. Arras, E. D'Amico, I. Perego, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā ir noraidīta ENI prasība lietā T-39/07, un tādējādi:

pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 29. novembra lēmumu (lieta COMP/F/38.638 - BR/ESBR);

un/vai atcelt vai vismaz samazināt naudas sodu, kas ENI piemērots ar Komisijas 2006. gada 29. novembra lēmumu (lieta COMP/F/38.638 - BR/ESBR);

pakārtoti, pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā ir noraidīta ENI prasība lietā T-39/07, un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jauna nolēmuma pieņemšanai, ņemot vērā norādījumus, ko tai būs sniegusi Tiesa;

piespriest Komisijai atlīdzināt gan tiesāšanās izdevumus šajā instancē, gan tiesāšanās izdevumus tiesvedībā lietā T-39/07.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmajā pamatā, kas iedalīts četrās daļās, ENI apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi vairākus tiesību pārkāpumus un nav izpildījusi nedz savu pienākumu norādīt pamatojumu, nedz arī ir ievērojusi vispārējos principus, kas paredzēti ES Pamattiesību hartā un ECPAK, aizskarot apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību. ENI norāda, ka:

prezumpcija, saskaņā ar kuru mātessabiedrība īsteno izšķirošo ietekmi, nav pamatota, ņemot vērā principus, kuri reglamentē saukšanu pie atbildības par konkurenci ierobežojošu rīcību (antitrust), un principus prezumpciju jomā, kas izstrādāti Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā; katrā ziņā Vispārējā tiesa nav lēmusi par prasībā izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz prasības par izšķirošās ietekmes īstenošanu apjomu;

pierādījumi, uz kuriem ENI ir atsaukusies, lai atspēkotu atbildības prezumpciju, nav pareizi analizēti. Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā juridiskās tēzes, kas šajā ziņā noteiktas atbilstošajā Tiesas un pašas Vispārējās tiesas judikatūrā;

lai gan, pamatojoties uz judikatūru, Vispārējā tiesa ir apliecinājusi atbildības prezumpcijas relatīvo raksturu, tā, šo prezumpciju piemērojot, ir kļūdījusies tās reālajā apjomā, tādējādi padarīdama no ENI prasītos pretējos pierādījumus par neiespējamiem un piemērodama noteikumus par objektīvo atbildību;

Vispārējā tiesa nepamatoti ir uzskatījusi, ka tai nav jāvērtē apsvērumi, ko ENI tai sniegusi par sabiedrību ierobežotas atbildības principa nozīmi, saucot pie atbildības mātessabiedrību saskaņā ar prezumpciju par izšķirošās ietekmes īstenošanu, un ir kļūdaini piemērojusi juridiskos kritērijus, kas izriet no judikatūras par uzņēmumu tiesību pārņemšanu konkurences tiesībās.

Ar otro pamatu, kas iedalīts divās daļās, ENI pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi Regulas 1/2003 1 23. pantu, samērīguma principu un pienākumu norādīt pamatojumu. Konkrēti, ENI apgalvo, ka Vispārējā tiesa:

ir kļūdaini izvērtējusi pārkāpuma smagumu saistībā ar naudas soda noteikšanu, nepamatoti noliedzot ENI šajā ziņā sniegto pierādījumu nozīmi, kā arī izvirzīto argumentu par piemērotā reizināšanas koeficienta nesamērīgo raksturu nozīmi;

ir pamatojusi Syndial neiekļaušanu apstrīdētā lēmuma adresātu lokā, atkāpjoties no kritērijiem, kas izriet no judikatūras par uzņēmumu tiesību pārņemšanu, un neņemot vērā sekas attiecībā uz naudas soda maksimālo apmēru.

____________

1 - OV L 1, 1. lpp.