TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2011. gada 15. decembrī (*)
Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Darba līgums – Pušu izvēle – Piemērojamo tiesību aktu imperatīvās normas, ja nav izdarīta izvēle – Šo tiesību aktu noteikšana – Darbinieks, kurš savu darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī
Lieta C‑384/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši 1988. gada 19. decembra Pirmajam protokolam par to, ka Eiropas Kopienu Tiesa interpretē Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, ko Hof van Cassatie (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 7. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 29. jūlijā, tiesvedībā
Jan Voogsgeerd
pret
Navimer SA.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un K. Toadere [C. Toader] (referente),
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– J. Vogsgērda [J. Voogsgeerd] vārdā – V. van Ēkhaute [W. van Eeckhoutte], advocaat,
– Beļģijas valdības vārdā – L. van den Bruka [L. Van den Broeck], pārstāve,
– Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels], pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – R. Trousterss [R. Troosters] un M. Vailderspins [M. Wilderspin], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 8. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. pantu Konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp.; latviešu valodā – OV C 169, 08.07.2005., 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas konvencija”), kas attiecas uz individuāliem darba līgumiem.
2 Šis lūgums ir iesniegts J. Vogsgērda, ar dzīvesvietu Zandvortā (Nīderlande), tiesvedībā pret Navimer SA (turpmāk tekstā – “Navimer”), Mertertā reģistrētu sabiedrību (Luksemburga), par J. Vogsgērdam maksājamo atlaišanas pabalstu par darba līguma laušanu, kas bija noslēgts ar šo sabiedrību.
Atbilstošās tiesību normas
Noteikumi par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām
3 Romas konvencijas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šīs konvencijas normas piemēro līgumsaistībām jebkurā situācijā, kurā ir izvēle starp dažādu valstu tiesību aktiem.”
4 Romas konvencijas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēlei ir jābūt skaidri izteiktai vai pietiekami skaidri paustai līguma noteikumos vai pēc lietas apstākļiem. Puses pēc savas izvēles var izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai tā daļai.”
5 Šīs konvencijas 4. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ciktāl nav izdarīta izvēle attiecībā uz līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem saskaņā ar 3. pantu, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts. [..]”
6 Romas konvencijas 6. pantā ir noteikts:
“1. Neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo tiesību normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar 2. punktu, ja nav izdarīta izvēle.
2. Neatkarīgi no 4. panta darba līgumu, ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, reglamentē:
a) tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu, pat gadījumā, ja viņš uz laiku ir nodarbināts citā valstī; vai
b) ja darbinieks parasti neveic savu darbu kādā vienā valstī – tās profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts, tiesību akti [tās valsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku];
ja vien no visiem lietas apstākļiem neizriet, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, tādā gadījumā līgumu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti.”
Valsts tiesības
7 Luksemburgas 1990. gada 9. novembra Likuma par Luksemburgas kuģu reģistra izveidi (loi luxembourgeoise du 9 novembre 1990, ayant pour objet la création d’un registre public maritime luxembourgeois, Memorial A 1990, 808. lpp.) 80. panta 2. punktā ir noteikts:
“Jūrnieka darba līguma uzteikums, ja tas ir nepamatots, rada tiesības uz zaudējumu atlīdzību ar procentiem.
Atlaišana, kas ir pretēja likumam un/vai kas nav pamatota ar patiesiem un nopietniem iemesliem, ir prettiesiska un ir pretrunā sociālām un ekonomiskām normām.
Prasība tiesā par zaudējumu atlīdzību saistībā ar nepamatotu jūrnieka darba līguma uzteikumu ir jāceļ darba lietu tiesā triju mēnešu laikā no uzteikuma paziņošanas vai tā pamatojuma saņemšanas dienas, citādi iestājas noilgums.
Šis termiņš tiek likumīgi apturēts, ja jūrnieks, viņa pilnvarotais vai viņa arodbiedrība iesniedz darba devējam rakstisku sūdzību.”
8 Beļģijas 1978. gada 3. jūlija Likuma par darba līgumiem (loi belge du 3 juillet 1978, sur les contrats de travail, Belgisch Staasblad, 1978. gada 22. augusts) 39. pantā ir noteikts:
“Ja ir noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, pusei, kas lauž līgumu bez svarīga iemesla vai neievērojot 59., 82., 83., 84. un 115. pantā noteiktos uzteikuma termiņus, ir jāmaksā otrai pusei kompensācija, kas atbilst darba samaksai, kura būtu jāsaņem vai nu par uzteikuma termiņa laiku, vai par atlikušo šī termiņa laiku.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9 2001. gada 7. augustā J. Vogsgērds Antverpenē (Beļģija) reģistrētās sabiedrības Naviglobe NV (turpmāk tekstā – “Naviglobe”) mītnē noslēdza ar Navimer darba līgumu uz nenoteiktu laiku. Puses par līgumam piemērojamajām tiesībām izvēlējās Luksemburgas likumus.
10 Laikā no 2001. gada augusta līdz 2002. gada aprīlim J. Vogsgērds strādāja par galveno mehāniķi uz Navimer piederošajiem kuģiem MS Regina un Prince Henri, kuru kuģošanas maršruti bija Ziemeļjūrā.
11 2002. gada 8. aprīļa vēstulē šī sabiedrība paziņoja J. Vogsgērdam par viņa atlaišanu. 2003. gada 4. aprīlī viņš Naviglobe un Navimer iesūdzēja Arbeidsrechtbank te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu tiesa), prasot piespriest šīm sabiedrībām solidāri samaksāt viņam atlaišanas pabalstu saskaņā ar Beļģijas 1978. gada 3. jūlija Likumu par darba līgumiem, pieskaitot procentus un tiesāšanās izdevumus.
12 Savas prasības pamatojumam J. Vogsgērds apgalvoja, ka, pamatojoties uz Romas konvencijas 6. panta 1. punktu, piemērojamas esot Beļģijas darba tiesību aktu imperatīvās normas neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi pušu izvēle attiecībā uz piemērojamajām tiesībām. Šajā ziņā viņš apgalvoja, ka, pamatojoties uz darba līgumu, viņš esot saistīts ar Beļģijas sabiedrību Naviglobe, nevis ar Luksemburgas sabiedrību Navimer un ka viņš savu darbu galvenokārt esot veicis Beļģijā, kur viņš esot saņēmis Naviglobe norādījumus un kur viņš atgriezies pēc katra ceļojuma.
13 Ar 2004. gada 12. novembra spriedumu Arbeidsrechtbank te Antwerpen nosprieda, ka tai nav teritoriālās jurisdikcijas spriest par prasību pret Navimer. Savukārt prasība pret Naviglobe tika atzīta par pieņemamu, bet nepamatotu.
14 J. Vogsgērds šo spriedumu pārsūdzēja Arbeidshof te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa). Atzinusi teritoriālās jurisdikcijas esamību, šī tiesa, pirmkārt, noraidīja pēc būtības prasību pret Naviglobe, pamatojot, ka prasītājs pamatlietā nav iesniedzis pierādījumus par to, ka viņš ticis nosūtīts uz šo sabiedrību.
15 Otrkārt, runājot par darba tiesiskajām attiecībām ar Navimer, Arbeidshof te Antwerpen nosprieda, ka, ņemot vērā visus lietas apstākļus, J. Vogsgērds parasti neesot veicis savu darbu tikai vienā dalībvalstī, šajā gadījumā Beļģijā, un ka tādēļ Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts neesot piemērojams. Šajā ziņā tā konstatēja, pirmkārt, ka prasītājam pamatlietā neesot darba līguma ar Naviglobe, ka viņa algu esot maksājusi Navimer un ka viņš esot bijis apdrošināts Luksemburgas slimokasē, un, otrkārt, ka viņš neesot pierādījis, ka galvenokārt ir strādājis Beļģijas teritoriālajos ūdeņos. Tāpēc Arbeidshof te Antwerpen nosprieda, ka, tā kā Navimer bija tas uzņēmums, kas pieņēmis darbā J. Vogsgērdu, saskaņā ar Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu darba līgumam esot piemērojamas Luksemburgas tiesību imperatīvās normas.
16 Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, Arbeidshof te Antwerpen par pierādītiem uzskatīja J. Vogsgērda apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītos apsvērumus par to, ka Antverpene bijusi tā vieta, kur viņš vienmēr iekāpis kuģī un no kurienes viņš saņēmis norādījumus katram uzdevumam.
17 Taču tā nosprieda, ka, pamatojoties uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, darba līgumam esot piemērojamas tikai Luksemburgas tiesības un ka prasība par zaudējumu atlīdzību ar procentiem par šī līguma nepamatotu uzteikumu esot jānoraida, jo tā esot tikusi celta pēc 1990. gada 9. novembra Likuma par Luksemburgas kuģu reģistra izveidi 80. pantā paredzētā triju mēnešu noilguma termiņa.
18 J. Vogsgērds iesniedza kasācijas sūdzību par sprieduma daļu, kas attiecās uz Navimer, kura līdz ar to ir palikusi vienīgā atbildētāja pamatlietā. Kasācijas sūdzība bija pamatota ar Arbeidshof te Antwerpen pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz darba līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem.
19 Savas sūdzības pamatošanai prasītājs pamatlietā apgalvo, ka Arbeidshof te Antwerpen esot pārkāpusi Romas konvencijas 1., 3., 4. un 6. pantu, nospriezdama, ka apstākļi, kurus viņš izvirzījis, lai pierādītu, ka savu darbu viņš parasti veicis Beļģijā Naviglobe vadībā, neietekmējot jautājumu par šīs konvencijas normu, īpaši tās 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta, piemērošanu.
20 Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja šie apstākļi ir pareizi, Naviglobe, kas ir reģistrēta Antverpenē, varētu tikt uzskatīta par uzņēmumu, kurā J. Vogsgērds ir bijis faktiski nodarbināts Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
21 Ņemot vērā šos apsvērumus, Hof van Cassatie [Kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar valsti, kur atrodas uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku, [Romas konvencijas] 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē ir jāsaprot valsts, kur atrodas darba devēja uzņēmums, kas saskaņā ar darba līgumu ir pieņēmis darbā darbinieku, vai valsts, kur atrodas darba devēja uzņēmums, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus, pat ja viņš savu darbu parasti neveic kādā vienā valstī?
2) Vai vieta, kur ir jāreģistrējas darbiniekam, kas savu darbu parasti neveic kādā vienā valstī, un kur viņš saņem norādījumus un rīkojumus sava darba veikšanai, ir jāuzskata par darba pienākumu faktiskās izpildes vietu pirmā jautājuma izpratnē?
3) Vai darba devēja uzņēmumam, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus pirmā jautājuma izpratnē, ir jāatbilst noteiktām formālām prasībām, piemēram, ir jābūt juridiskas personas statusam, vai pietiek ar to, ka pastāv faktiska uzņēmējdarbības vieta?
4) Vai citas sabiedrības uzņēmējdarbības vietu, ar kuru ir saistīta darba devēja sabiedrība, var uzskatīt par uzņēmumu trešā jautājuma izpratnē, pat ja šai citai sabiedrībai nav piešķirtas tiesības sniegt norādījumus?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
22 Tiesai ir kompetence lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko ir iesniegusi viena no divām Beļģijas tiesām, kurām šādas tiesības ir piešķirtas saskaņā ar 2. panta a) punktu Pirmajā protokolā par to, ka Tiesa interpretē Romas konvenciju (OV 1998, C 27, 47. lpp.; latviešu valodā – OV C 169, 08.07.2005., 10. lpp.), kas ir stājusies spēkā 2004. gada 1. augustā.
23 Iesniedzējtiesa ar saviem jautājumiem būtībā vaicā, vai tādiem apstākļiem kā darbinieka faktiskās nodarbinātības vieta, vieta, kur viņam jāierodas un kur viņš saņem darba izpildei vajadzīgos administratīvos norādījumus, un darba devēja faktiskā uzņēmējdarbības vieta ir kāda ietekme, lai noteiktu darba līgumam piemērojamos tiesību aktus Romas konvencijas 6. panta 2. punkta izpratnē.
24 Jāatgādina, ka attiecībā uz individuālu darba līgumu Romas konvencijas 6. pantā ir noteiktas īpašas kolīziju normas, ar kurām tiek veiktas atkāpes no vispārēja rakstura normām, kas ir paredzētas šīs konvencijas 3. un 4. pantā attiecīgi par piemērojamo tiesību aktu izvēles brīvību un kritērijiem tiesību aktu noteikšanai, ja šāda izvēle nav izdarīta.
25 Romas konvencijas 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka pušu izdarīta darba līgumam piemērojamo tiesību aktu izvēle nevar liegt darbiniekam garantijas, kas ir paredzētas tādu tiesību aktu imperatīvajās tiesību normās, kuri līgumam būtu piemērojami, ja šāda izvēle nebūtu izdarīta. Minētā panta 2. punktā ir noteikti darba līguma piesaistes kritēriji, pamatojoties uz kuriem ir jānosaka lex contractus, ja puses tādu izvēli nav izdarījušas.
26 Šie kritēriji, pirmām kārtām, ir valsts, kurā darbinieks “parasti veic savu darbu” (6. panta 2. punkta a) apakšpunkts), un, pakārtoti, ja šādas vietas nav, vieta, kur atrodas “uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku” (6. panta 2. punkta b) apakšpunkts).
27 Turklāt saskaņā ar šī 2. punkta pēdējo teikumu šie divi piesaistes kritēriji nav piemērojami, ja no visiem lietas apstākļiem izriet, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, – tādā gadījumā piemērojami ir šīs citas valsts tiesību akti.
28 Ir skaidrs, ka pamatlietā līguma puses kā lex contractus ir izvēlējušās Luksemburgas tiesību aktus. Savukārt, lai kāda būtu šī izvēle, neatbildēts paliek jautājums, kādi ir līgumam piemērojamie tiesību akti, ja prasītājs pamatlietā atsaucas uz Beļģijas tiesību imperatīvajām normām, lai pamatotu savas tiesības uz atlaišanas pabalstu. Kā izriet no šī sprieduma 19. punkta, J. Vogsgērds apgalvo, ka apelācijas instances tiesa, kura, pamatojoties uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, par attiecīgajam līgumam piemērojamām uzskatījusi Luksemburgas tiesības, ir pārkāpusi vairākas šīs konvencijas normas, it īpaši tās 6. pantu. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka, pildot savus darba pienākumus, viņam neesot bijis nekāda sakara ar Navimer, toties viņam uz iekāpšanu kuģī esot bijis jāierodas Antverpenē pie Naviglobe, kas viņam devusi norādījumus.
29 Hof van Cassatie ar saviem jautājumiem būtībā lūdz Tiesu interpretēt Romas konvencijas 6. panta 2. punktu, it īpaši šīs normas b) apakšpunktā minēto kritēriju par piesaisti valstij, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku.
30 Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai gan prejudiciālajā tiesvedībā valsts tiesai pašai ir jāpiemēro Savienības tiesību norma tai izskatāmajā strīdā un tādējādi valsts tiesību noteikums jākvalificē, ievērojot šo normu, tomēr Tiesai, lai šai valsts tiesai sniegtu Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai varētu būt noderīgi minētā noteikuma seku novērtējumā (šajā ziņā skat. 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑6/01 Anomar u.c., Recueil, I‑8621. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra), no visām iesniedzējtiesas iesniegtajām ziņām, it īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, ir jāizdala tie Savienības tiesību elementi, kuriem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir vajadzīga interpretācija (šajā ziņā skat. 1987. gada 8. decembra spriedumu lietā 20/87 Gauchard, Recueil, 4879. lpp., 7. punkts).
31 Lai gan šajā lietā jautājumi ir uzdoti par Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 60. punktā un kā norādījušas Beļģijas valdība un Eiropas Komisija, jākonstatē, ka pamatlietā izskatāmo darba tiesisko attiecību raksturojošie elementi, kurus iesniedzējtiesa uzsvērusi, lai pamatotu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu, drīzāk šķiet atbilstoši Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā, nevis šīs normas b) apakšpunktā izvirzītajiem kritērijiem.
32 Turklāt jānorāda, ka, lai noteiktu piemērojamās tiesības, kritērijs par pamatlietā izskatāmā darba līguma piesaisti vietai, kur darbinieks parasti pilda savus uzdevumus, ir jāņem vērā prioritāri un tā piemērošana neļauj ņemt vērā pakārtoto kritēriju par vietu, kur atrodas uzņēmums, kas darbinieku ir pieņēmis darbā.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa 2011. gada 15. marta spriedumā lietā C‑29/10 Koelzsch (Krājumā vēl nav publicēts) ir interpretējusi Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu tādējādi, ka vispirms, pamatojoties uz tādiem apstākļiem, uz kādiem norādījis J. Vogsgērds, ir jāizvērtē, vai darbinieks savu darbu galvenokārt veic vienā un tajā pašā valstī.
34 No Romas konvencijas 6. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka likumdevēja nodoms ir bijis izveidot tādu kritēriju hierarhiju, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu darba līgumam piemērojamos tiesību aktus.
35 Šādu interpretāciju apstiprina arī analīze par Romas konvencijas 6. pantā izvirzīto mērķi nodrošināt pienācīgu darbinieku aizsardzību. Kā jau Tiesa ir konstatējusi, šīs konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais tādas valsts kritērijs, kurā darbinieks “parasti veic savu darbu”, ir jāinterpretē plaši, bet tā paša panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais tādas vietas kritērijs, kur atrodas “uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku”, ir piemērojams tikai tad, ja lietu izskatošā tiesa nevar noteikt valsti, kurā darbs parasti tiek veikts (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Koelzsch, 43. punkts).
36 Tādā gadījumā kā pamatlietā izskatāmais, kas attiecas uz darbinieku, kurš savu darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertais kritērijs ir tāpat piemērojams arī tad, ja lietu izskatošā tiesa var noteikt valsti, ar kuru darbam ir būtiska piesaiste (iepriekš minētais spriedums lietā Koelzsch, 44. punkts).
37 Tādā gadījumā tādas valsts kritērijs, kurā darbs parasti tiek veikts, ir jāsaprot kā norāde uz vietu, kur vai no kurienes darbinieks faktiski veic profesionālo darbību, un, ja nav darījumu centra, uz vietu, kur viņš veic lielāko daļu darba (iepriekš minētais spriedums lietā Koelzsch, 45. punkts).
38 Tāpēc, ņemot vērā tādu darba jūrniecības nozarē raksturu kā pamatlietā aplūkotais, lietu izskatošajai tiesai ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo darbinieka darbu, un it īpaši jānosaka, kurā valstī ir vieta, no kuras darbinieks veic pārvadāšanas uzdevumus, saņem norādījumus par saviem uzdevumiem un organizē savu darbu, kā arī vieta, kur atrodas darba rīki (iepriekš minētais spriedums lietā Koelzsch, 48. un 49. punkts).
39 Ja no šādiem konstatējumiem izriet, ka vieta, no kuras darbinieks veic savus pārvadāšanas uzdevumus un par saviem uzdevumiem saņem arī norādījumus, ir viena un tā pati, tad šī vieta ir jāuzskata par tādu, kur viņš parasti veic savu darbu 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Kā jau atgādināts šī sprieduma 32. punktā, tādas vietas kritērijs, kur darbinieks parasti veic savu darbu, ir piemērojams prioritāri.
40 Tāpēc tādi darba tiesiskās attiecības raksturojošie elementi, kādi ir minēti lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, proti, faktiskās nodarbinātības vieta, vieta, kur darbinieks saņem norādījumus vai kur viņam jāierodas pirms uzdevumu izpildes, ietekmē šīm darba tiesiskajām attiecībām piemērojamo tiesību aktu noteikšanu tādā nozīmē, ka, ja šīs vietas atrodas vienā un tajā pašā valstī, lietu izskatošā tiesa var uzskatīt, ka šī situācija ietilpst Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā.
41 No tā izriet, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lietu izskatošajai valsts tiesai vispirms ir jānosaka, vai darbinieks, pildot darba līgumu, savu darbu parasti veic vienā un tajā pašā valstī, kas ir tā valsts, kurā vai no kuras, ņemot vērā visus attiecīgo darbību raksturojošos apstākļus, darbinieks pilda būtiskāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju.
42 Gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka tā nevar lemt par tai izskatāmo strīdu atbilstoši minētās konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktam, ir jāatbild uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem jautājumiem.
Par pirmo un otro jautājumu
43 Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai jēdziens “uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku” Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē uzņēmumu, kas ir noslēdzis darba līgumu, vai arī sabiedrības uzņēmumu, kurā darbinieks ir faktiski nodarbināts, un – šajā pēdējā gadījumā – vai šī nodarbinātības saikne var izrietēt no apstākļa, ka darbiniekam regulāri jāierodas šajā pēdējā sabiedrībā un jāsaņem no tās norādījumi.
44 Kā izriet no šī sprieduma 39. un 40. punkta, ja lietu izskatošā tiesa konstatē, ka darbiniekam vienmēr jāierodas vienā un tajā pašā vietā, kur viņš saņem norādījumus, tad tai ir jāuzskata, ka darbinieks parasti veic savu darbu šajā vietā Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Visi šie elementi, kas raksturo faktisko nodarbinātību, attiecas uz darba līgumam piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, pamatojoties uz šo pēdējo piesaistes kritēriju, un tiem nevar būt arī ietekmes uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērojamību.
45 Kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 65.–68. punktā, iepriekš minētās normas interpretēšana, ņemot vērā apstākļus, kas neattiecas tikai uz darba līguma noslēgšanu, lai tādējādi noteiktu sabiedrību, kura ir pieņēmusi darbā darbinieku, būtu pretēja šīs normas burtam un mērķim.
46 Vārda “nolīgts [pieņēmis darbā]” lietojums Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā acīmredzami nozīmē tikai līguma noslēgšanu vai – faktisku darba attiecību gadījumā – darba attiecību rašanos, nevis darbinieka faktiskās darba izpildes īpatnības.
47 Turklāt sistēmiska šī 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta analīze liek atzīt, ka šajā normā paredzētais pakārtota rakstura kritērijs ir piemērojams tad, kad nav iespējama darba attiecību konstatācija vienā dalībvalstī. Tāpēc vienīgi šaura šī pakārtotā kritērija interpretācija var nodrošināt pilnīgu paredzamību attiecībā uz darba līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem.
48 Tā kā kritērijs par sabiedrības uzņēmuma, kas pieņem darbā darbinieku, atrašanās vietu nav saistīts ar nosacījumiem, ar kādiem darbs tiek veikts, apstāklim, ka šī sabiedrība ir reģistrēta vienā vai citā vietā, nav nekādas nozīmes attiecībā uz šī uzņēmuma atrašanās vietas noteikšanu.
49 Tikai tādā gadījumā, kad ar darbā pieņemšanu saistītie apstākļi ļauj konstatēt, ka sabiedrība, kas ir noslēgusi darba līgumu, patiesībā ir rīkojusies citas sabiedrības vārdā un uzdevumā, iesniedzējtiesa varētu uzskatīt, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais piesaistes kritērijs norāda uz tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas šīs pēdējās sabiedrības uzņēmums.
50 Līdz ar to šāda vērtējuma nolūkā iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā nevis ar darba izpildi saistītie apstākļi, bet gan tikai ar līguma noslēgšanas procesu saistītie apstākļi, kā, piemēram, uzņēmums, kas ir publicējis darba sludinājumu un kas ir veicis darba interviju, un tai būtu jācenšas noteikt šī uzņēmuma reālo atrašanās vietu.
51 Katrā ziņā, kā ģenerāladvokāte uzsvērusi savu secinājumu 73. punktā, Romas konvencijas 6. panta 2. punkta pēdējā daļa nozīmē, ka iesniedzējtiesa, ja izrādās, ka tie apstākļi, kas attiecas uz šajā pantā noteiktajiem diviem piesaistes kritērijiem un attiecīgi ir saistīti ar darba izpildes vietu un vietu, kur atrodas sabiedrības uzņēmums, kas pieņem darbā darbinieku, rosina uzskatīt, ka līgumam daudz ciešāka saikne ir ar citu valsti, nevis ar šajos kritērijos norādīto, var ņemt vērā arī citus darba tiesisko attiecību apstākļus.
52 Tādēļ uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “darba devēja uzņēmums, kas ir pieņēmis darbā darbinieku” Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz uzņēmumu, kas ir veicis darbinieka pieņemšanu darbā, nevis uz uzņēmumu, kurā viņš ir faktiski nodarbināts.
Par trešo jautājumu
53 Iesniedzējtiesa ar savu trešo jautājumu būtībā vaicā, vai Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā piesaistes kritērija piemērošanas vajadzībām uzņēmumam ir jāatbilst formālām prasībām, piemēram, tam ir jābūt juridiskas personas statusam.
54 Šajā ziņā uzreiz ir jānorāda, ka no šīs normas burta skaidri izriet, ka tā neattiecas tikai uz sabiedrības uzņēmējdarbības vienībām, kam ir juridiskas personas statuss, – jēdziens “uzņēmums” attiecas uz visām stabilajām sabiedrības struktūrām. Līdz ar to ne tikai sabiedrības filiāles un meitassabiedrības, bet arī citas vienības, piemēram, sabiedrības biroji, var būt uzņēmumi Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, pat ja tiem nebūtu piešķirts juridiskas personas statuss.
55 Taču, kā uzsvērusi Komisija un norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 81. punktā, šī norma paredz uzņēmuma stabilitāti. Tikai pārejoša vienas valsts sabiedrības pilnvarnieka klātbūtne citā valstī ar mērķi pieņemt darbā darbiniekus nebūtu uzskatāma par tāda uzņēmuma esamību, kas līgumu saista ar šo valsti. Tas būtu pretrunā Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajam piesaistes kritērijam, kas nav līguma noslēgšanas vieta.
56 Turpretim, ja tas pats pilnvarnieks ieceļo valstī, kur darba devēja sabiedrībai ir pastāvīga pārstāvniecība, var piekrist pieņēmumam, ka šāda pārstāvniecība ir “uzņēmums” Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
57 Turklāt principā ir jābūt tā, ka uzņēmums, kas tiek ņemts vērā piesaistes kritērija piemērošanas vajadzībām, pieder sabiedrībai, kura pieņem darbā darbinieku, proti, tas ir sabiedrības struktūras neatņemama sastāvdaļa.
58 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka juridiskas personas statusa esamība nav prasība, kurai jāatbilst darba devēja uzņēmumam šīs normas izpratnē.
Par ceturto jautājumu
59 Iesniedzējtiesa ar savu ceturto, pēdējo jautājumu vaicā, vai Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā piesaistes kritērija piemērošanas vajadzībām citas sabiedrības, kura nav darba devēja, uzņēmumu var uzskatīt par tādu, kas rīkojas šādā statusā, kaut gan tam nav tikušas nodotas vadības pilnvaras.
60 Šajā ziņā no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, šķiet, izriet, ka šis jautājums ir radies prasītāja apgalvojuma dēļ, ka viņš norādījumus vienmēr esot saņēmis no Naviglobe un ka vērā ņemamajā laikposmā šīs sabiedrības direktors esot bijis direktors arī sabiedrībā Navimer, kas prasītāju pamatlietā formāli bija pieņēmusi darbā.
61 Runājot par pirmo elementu, jāatgādina, ka šāds apstāklis, kā izriet no šī sprieduma 39. un 40. punkta, ir jāņem vērā, nosakot vietu, kur darbs parasti tiek veikts Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām, jo tas attiecas uz darba izpildi.
62 Runājot par prasītāja pamatlietā apgalvojumu par apstākli, ka Naviglobe un Navimer direktora amatā bija viena un tā pati persona, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādas ir patiesās attiecības starp šīm divām sabiedrībām, lai noteiktu, vai Naviglobe patiešām ir tāda personāla darba devēja statuss, ko darbā pieņēmusi Navimer. Lietu izskatošajai tiesai ir jāņem vērā visi objektīvie apstākļi, kas ļauj konstatēt patieso situāciju, kura atšķiras no situācijas, kas izriet no līguma noteikumos paredzētās (pēc analoģijas skat. 2006. gada 2. maija spriedumu lietā C‑341/04 Eurofood IFSC, Krājums, I‑3813. lpp., 37. punkts).
63 Šajā vērtējumā Navimer apgalvotais apstāklis, ka vadības pilnvaras nav tikušas nodotas Naviglobe, ir viens no vērā ņemamiem elementiem, bet tas pats par sevi nav izšķirošs, lai uzskatītu, ka darbinieku patiesībā darbā pieņēmusi cita sabiedrība, nevis tā, kas norādīta kā darba devēja.
64 Tikai gadījumā, kad viena no šīm divām sabiedrībām ir rīkojusies otras sabiedrības vārdā, pirmās sabiedrības uzņēmums varētu tikt uzskatīts par piederošu otrajai sabiedrībai Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā piesaistes kritērija piemērošanas vajadzībām.
65 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka citas sabiedrības, kura formāli nav darba devēja, uzņēmums, ar kuru šim darba devējam ir saikne, var tikt kvalificēts par “uzņēmumu”, ja objektīvi apstākļi ļauj konstatēt tādu faktisku situāciju, kas atšķiras no līguma noteikumos paredzētās situācijas, turklāt arī tad, ja vadības pilnvaras formāli nav tikušas nodotas šai citai sabiedrībai.
Par tiesāšanās izdevumiem
66 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamatlietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lietu izskatošajai valsts tiesai vispirms ir jānosaka, vai darbinieks, pildot darba līgumu, savu darbu parasti veic vienā un tajā pašā valstī, kas ir tā valsts, kurā vai no kuras, ņemot vērā visus attiecīgo darbību raksturojošos apstākļus, darbinieks pilda būtiskāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju;
2) gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka tā nevar lemt par tai izskatāmo strīdu atbilstoši minētās konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktam, šīs konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē šādi:
– jēdziens “darba devēja uzņēmums, kas ir pieņēmis darbā darbinieku” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz uzņēmumu, kas ir veicis darbinieka pieņemšanu darbā, nevis uz uzņēmumu, kurā viņš ir faktiski nodarbināts;
– juridiskas personas statusa esamība nav prasība, kurai jāatbilst darba devēja uzņēmumam šīs normas izpratnē;
– citas sabiedrības, kura formāli nav darba devēja, uzņēmums, ar kuru šim darba devējam ir saikne, var tikt kvalificēts par “uzņēmumu” minētās konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja objektīvi apstākļi ļauj konstatēt tādu faktisku situāciju, kas atšķiras no līguma noteikumos paredzētās situācijas, turklāt arī tad, ja vadības pilnvaras formāli nav tikušas nodotas šai citai sabiedrībai.
[Paraksti]