Language of document : ECLI:EU:C:2012:18

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 17. janvārī (1)

Lieta C‑510/10

DR un

TV2 Danmark A/S

pret

NCB

(Østre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts – Nosacījumi izņēmumam no reproducēšanas tiesībām – Darbu ieraksti īslaicīgai izmantošanai, ko saviem raidījumiem izdara raidorganizācijas, izmantojot savus līdzekļus – Raidorganizācija, kas neatkarīgam ārējam televīzijas producentam ir pasūtījusi ierakstus, lai tos pārraidītu savos raidījumos





I –    Ievads

1.        Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Dānijas Østre Landsret [Austrumu apgabaltiesa], ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (2) (turpmāk tekstā – “Informācijas sabiedrības direktīva”) 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta interpretāciju.

2.        Šajā tiesību normā dalībvalstīm ir piešķirta iespēja ierobežot šīs direktīvas 2. pantā paredzētās ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātu darbu reproducēšanas tiesības attiecībā uz tā dēvētajiem īslaicīgai izmantošanai paredzētiem darbu ierakstiem (3), kurus raidorganizācijas veikušas saviem raidījumiem, izmantojot savus līdzekļus.

3.        Tomēr arī pēc Informācijas sabiedrības direktīvas transponēšanas Dānijas Autortiesību likumā nav precizēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem nosaka, vai raidorganizācija ir veikusi ierakstu “saviem raidījumiem [..], izmantojot savus līdzekļus” (4). Šis ir galvenais jautājums pamatlietā, kur iesniedzējtiesai ir jāizvērtē Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta piemērojamība televīzijas programmām, kuras raidorganizācijas ir pasūtījušas ārējām producentu sabiedrībām.

4.        Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai un, ja atbilde ir apstiprinoša, ar kādiem nosacījumiem producentu sabiedrības ierakstītu televīzijas programmu var atzīt par raidorganizācijas veiktu ierakstu “saviem raidījumiem [..], izmantojot savus līdzekļus”, atbilstoši Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktam, skatot to kopsakarā ar tās preambulas četrdesmit pirmo apsvērumu, ja raidorganizācija saviem raidījumiem šai sabiedrībai ir pasūtījusi tieši šo programmu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesību normas

5.        Informācijas sabiedrības direktīvas 2. pantā (“Reproducēšanas tiesības”) ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

a)      autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;

[..].”

6.        Informācijas sabiedrības direktīvas 3. pantā (“Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu”) ir noteikts:

“1. Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu [publiskošanu], izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu [padarīt pieejamus sabiedrībai] tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

[..]”

7.        Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

d)      darbu ieraksti īslaicīgai izmantošanai, ko saviem raidījumiem izdara raidorganizācijas, izmantojot savus līdzekļus; [..].”

8.        Par “savu līdzekļu” jēdzienu Informācijas sabiedrības direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā ir teikts:

“Piemērojot izņēmumu vai ierobežojumu īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, ko veic raidorganizācijas, pieņem, ka raidorganizācijas pašas līdzekļos ietilpst tās personas līdzekļi, kas rīkojas raidorganizācijas vārdā un (5) par ko tā uzņemas atbildību.”

9.        Padomes Kopējās nostājas (EK) Nr. 48/2000 (6) 27. punktā šajā saistībā ir paskaidrots:

“Komisijas grozītajā priekšlikumā 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts izņēmumu sarakstam tika pievienots pēc Eiropas Parlamenta ieteikuma (39. grozījums). Padome [..] ir pievienojusi šim apakšpunktam otru klauzulu, lai saskaņotu šo formulējumu ar Bernes konvencijas 11.a pantu. Padome jaunajā preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā arī paskaidroja jēdzienu “pašas līdzekļi”, lai sniegtu dalībvalstīm pietiekamu elastību pielāgot savas tiesības tirgus izmaiņām.”

B –    Starptautiskās tiesības

10.      Bernes Konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (Parīzes 1971. gada 24. jūlija redakcija) ar 1979. gada 29. septembra grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”) 11.a pantā ir noteikts:

“(1) Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:

i) savu darbu raidīšanu ēterā vai izziņošanu vispārējai zināšanai ar jebkuru citu bezvadu raidīšanas paņēmienu zīmju, skaņu vai attēlu veidā;

ii) savu darbu raidījumu jebkādu izziņošanu pa vadiem vispārējai zināšanai vai retranslēšanu ēterā, ja šādu pārraidi veic cita organizācija, nevis tā, kura to darījusi pirmo reizi;

iii) savu darbu ētera raidījumu publisku izziņošanu ar skaļruņa vai jebkuras citas analoģiskas ierīces palīdzību, kura pārraida zīmes, skaņas vai attēlus.

[..]

(3) Ja nav noteikts citādi, atļauja, kas dota saskaņā ar šā panta 1. punktu, neietver atļauju ierakstīt darba ētera raidījumu ar ierīcēm vai instrumentiem, kas fiksē skaņas vai attēlus. Tomēr Savienības valstu likumdošanas akti var paredzēt noteikumus attiecībā uz tādiem ierakstiem īslaicīgai izmantošanai, kurus izdara ētera raidījumu organizācija [raidorganizācija] ar saviem līdzekļiem un savu raidījumu vajadzībām. Pamatojoties uz šo ierakstu īpašo dokumentālo raksturu, attiecīgi likumdošanas akti var atļaut saglabāt tos oficiālos arhīvos.”

C –    Valsts tiesības

11.      Dānijas Autortiesību likuma (7) 31. pantā ir noteikts:

“1. Radio un televīzijas organizācijas saviem raidījumiem var ierakstīt darbus lentē, filmā vai ar citas ierīces palīdzību, ar kuru var atkārtoti raidīt ierakstu, ja tām ir tiesības pārraidīt attiecīgos darbus. Tiesības padarīt šādus darbus publiski pieejamus ir atkarīgas no citiem spēkā esošiem noteikumiem.

2. Kultūras ministrija var pieņemt noteikumus par nosacījumiem šādu ierakstu veikšanai, lietošanai un glabāšanai.”

12.      Saistībā ar Informācijas sabiedrības direktīvas transponēšanu Dānijā – kā minēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (8) – valsts likumdevējs ir ņēmis vērā, ka direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktam atbilstīgs izņēmums ir ietverts piemērojamā likuma 31. pantā. Tāpēc minētās direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta transponēšana nebija iemesls, lai grozītu Dānijas Autortiesību likuma 31. pantu, un līdz ar to arī netika aplūkots jautājums par Informācijas sabiedrības direktīvas preambulas četrdesmit pirmā apsvēruma nozīmīgumu.

III – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13.      Pamatlietā strīds ir par to, kā interpretēt Dānijas Autortiesību likuma 31. pantā iekļauto izņēmumu attiecībā uz raidījumam paredzētiem ierakstiem, ja ieraksts tiek veikts saistībā ar televīzijas programmām, kuras saviem raidījumiem televīzijas organizācija pasūta trešai personai.

14.      It īpaši ir strīdīgi, vai un kādā mērā Informācijas sabiedrības direktīva, ņemot vērā [vajadzību] interpretēt atbilstīgi direktīvai, ietekmē izvērtējamā 31. panta piemērošanu un kā ir jāsaprot attiecīgās direktīvas normas, kuras ir piemērojamas raidorganizācijām.

15.      Šajā lietā lietas dalībnieki ir Nordisk Copyright Bureau, no vienas puses, un divas raidorganizācijas, DR un TV2 Danmark, no otras puses.

16.      Nordisk Copyright Bureau (turpmāk tekstā – “NCB”) ir Ziemeļvalstu–Baltijas valstu sabiedrība, kas sadarbībā ar attiecīgajām autortiesību sabiedrībām visā pasaulē pārrauga tiesības ierakstīt un reproducēt mūziku kompaktdiskos, DVD diskos, filmās, video, internetā utt. – tā dēvētās mehāniskās tiesības, kādas ir komponistiem, dziesmu tekstu autoriem un mūzikas izdevējiem.

17.      DR ir visā Dānijas teritorijā raidoša radio un televīzijas sabiedrība, kas tiek finansēta no licencēm. TV2 Danmark (turpmāk tekstā – “TV2”) ir visā valsts teritorijā raidoša televīzijas sabiedrība, kas komerciāli tiek finansēta no televīzijas reklāmām.

18.      DR un TV2 pārraidītās radio un televīzijas programmas ietver arī programmas, kuras atbilstoši detalizētam līgumam ar DR vai TV2 veido trešās personas, lai tās sākotnēji pārraidītu DR vai TV2. Lai gan tradicionāli savus raidījumus DR veido pati, tomēr, lai veicinātu raidījumu privāto veidošanu, pamatojoties uz tā dēvēto sabiedriskā pakalpojuma (public service) līgumu ar Kultūras ministriju, aizvien vairāk televīzijas programmu tai ir jāpasūta trešām personām. Turpretim TV2 koncepcija balstās uz tā dēvēto “uzdevumu modeli”, saskaņā ar kuru būtībā visas televīzijas programmas, izņemot ziņas, aktuālos raidījumus un spēlfilmas, uz kurām attiecas licences līgumi, tiek pasūtītas trešām personām.

19.      Tas, ka DR un TV2 aizvien biežāk izmanto neatkarīgas ārējās televīzijas producentu sabiedrības, ir saasinājis senu strīdu starp lietas dalībniekiem par to, vai likumā paredzētais izņēmums attiecas arī uz ierakstiem, ko neatkarīgas ārējās televīzijas producentu sabiedrības veic pēc DR vai TV2 pasūtījuma, lai tos sākotnēji pārraidītu DR vai TV2.

20.      Konkrētāk, runa ir par mūziku, ko televīzijas raidījumos iespējams izmantot kā raidījuma galveno vai papildu elementu, piemēram, raidījuma fona mūziku, un par ar to saistītajiem konkrētu pārvaldīšanas sabiedrību finanšu prasījumiem (9).

21.      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai izteikums “izmantojot savus līdzekļus” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā un izteikums “raidorganizācijas vārdā un (10) par ko tā uzņemas atbildību” šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā ir jāinterpretē atbilstoši valsts tiesību normām vai Kopienu tiesību normām?

2)      Vai ir jāpieņem, ka tiesību normas formulējumam ir jābūt tādam kā, piemēram, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts dāņu, angļu un franču valodas versijās – “raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību” vai, piemēram, kā vācu valodas versijā – “raidorganizācijas vārdā vai par ko tā uzņemas atbildību”?

3)      Pieņemot, ka pirmajā jautājumā citētie izteikumi ir interpretējami saskaņā ar Kopienu tiesībām, tiek jautāts: kādi kritēriji valsts tiesai ir jāpiemēro konkrētam novērtējumam par to, vai ieraksts, ko trešā persona (turpmāk tekstā – “producents”) veikusi izmantošanai raidorganizācijas raidījumā, ir izgatavots, “izmantojot savus līdzekļus” un arī “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, lai uz ierakstu attiektos 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktais izņēmums?

Atbildot uz iepriekš minēto trešo jautājumu, Tiesa tiek īpaši lūgta atbildēt uz šādiem jautājumiem:

a)      Vai jēdziens “savi līdzekļi” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir jāsaprot tādējādi, ka uz ierakstu, ko producents izgatavojis izmantošanai raidorganizācijas raidījumos, 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktais izņēmums attiecas tikai tad, ja raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta darbību un bezdarbību saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību?

b)      Vai nosacījums, ka ieraksts ir jāveic “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, ir izpildīts, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt šo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt attiecīgo ierakstu?

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, atbildot uz trešā jautājuma b) apakšjautājumu, ir jāņem vērā un, ja tā, cik lielā mērā:

i)      vai galīgo māksliniecisko/redaktora lēmumu par atbilstoši līgumam starp raidorganizāciju un producentu pasūtītās programmas saturu pieņem raidorganizācija vai producents;

ii)      vai raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta pienākumiem saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību;

iii)      vai producentam līgumā ar raidorganizāciju ir noteiktas līgumiskas saistības nodot attiecīgo programmu raidorganizācijai par noteiktu cenu un šajā cenā iekļaut visus izdevumus, kas var rasties saistībā ar ierakstu;

iv)      vai atbildība pret trešām personām attiecībā uz šo ierakstu ir raidorganizācijai vai producentam.

c)      Vai nosacījums, ka ierakstam ir jābūt veiktam “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, ir izpildīts, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt attiecīgo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt šo ierakstu, ar nosacījumu, ka producents ar raidorganizāciju par ierakstu noslēgtajā līgumā ir uzņēmies finansiālu un juridisku atbildību par i) iepriekš noteiktu samaksu segt visus ar ierakstu saistītos izdevumus, ii) tiesību iegādi un iii) neparedzētiem apstākļiem, tostarp ieraksta aizkavējumu un līguma neizpildi, bet raidorganizācija nav atbildīga pret trešām personām par producenta pienākumiem saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību?”

IV – Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību

22.      Tiesa var atteikties pieņemt nolēmumu par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu vienīgi gadījumā, ja lūgtā Savienības tiesību interpretācija acīmredzami nav saistīta ar faktiskajiem lietas apstākļiem vai strīda priekšmetu, problēmai ir hipotētisks raksturs vai Tiesas rīcībā nav informācijas par lietas faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (11).

23.      Pamatlietā lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par jautājumu, vai Informācijas sabiedrības direktīvai, par kuras interpretāciju ir prejudiciālie jautājumi, vispār ir nozīme iesniedzējtiesas izskatāmās lietas izspriešanā.

24.      Televīzijas organizācijas ir norādījušas, ka Informācijas sabiedrības direktīvā lietotais izteikums “saviem raidījumiem [..], izmantojot savus līdzekļus” Dānijas Autortiesību likuma 31. pantā nemaz neesot sastopams un tāpēc pamatlietā tā piemērošana neesot paredzēta. Turklāt Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts neesot tieši piemērojams un ieraksta veikšanas nosacījumu “izmantojot savus līdzekļus” nevarot interpretēt kā tādu, kas ir iekļauts Autortiesību likuma 31. pantā, ja Dānijas likumdevējs to nav paredzējis.

25.      Turpretim NCB apgalvo, ka atbilstoši Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktam ir paredzēts nosacījums attiecībā uz ieraksta veikšanu, “izmantojot savus līdzekļus”, un šis nosacījums esot piemērojams arī Dānijas tiesībās, jo Autortiesību likuma 31. pants esot jāinterpretē atbilstoši direktīvai.

26.      Ja Dānijas tiesai, pamatojoties uz juridiskiem apsvērumiem, pamatlietā noteikti būtu liegts ņemt vērā attiecīgo direktīvas normu, proti, izmantojot valsts tiesību instrumentus, nebūtu iespējama direktīvai atbilstīga interpretācija, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība būtu problemātiska, jo uzdotajiem jautājumiem nebūtu nozīmes pamatlietas izspriešanā (12).

27.      Tomēr LESD 267. pantā paredzētās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām kontekstā atbilstoši judikatūrai tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tāpēc gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (13).

28.      Šajā gadījumā uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju un nav nekādu pārliecinošu norāžu, ka nebūtu iespējama vismaz direktīvai atbilstīga valsts tiesību interpretācija. Drīzāk šo secinājumu 12. punktā minētie apsvērumi ir pretēji raidorganizāciju aizstāvētajam uzskatam, ka pamatlietā neesot iespējams ņemt vērā direktīvas tiesību normu. Tā kā valsts likumdevējs, transponējot direktīvu, ir atturējies grozīt Autortiesību likuma 31. pantu, uzskatot, ka šī norma jau tās pašreizējā veidolā atbilst Savienības tiesībām, interpretācijā ir lietderīgi ņemt vērā šo likumdevēja gribu, lai gan tā varbūt nav pietiekami demonstrēta. Katrā ziņā iesniedzējtiesa nepārprotami neuzskata, ka tas nebūtu iespējams. Tādējādi jāņem vērā tās vērtējuma prerogatīva attiecībā uz prejudiciālo jautājumu nozīmīgumu pamatlietā un jāpieņem, ka prejudiciālie jautājumi ir saistīti ar faktiskajiem lietas apstākļiem vai strīda priekšmetu un izvirzītā problēma nav tikai hipotētiska (14).

V –    Par prejudiciālo jautājumu satura vērtējumu

29.      Iesniedzējtiesas uzdotie tiesību jautājumi būtībā attiecas uz “savu līdzekļu” jēdzienu un tā interpretāciju Informācijas sabiedrības direktīvas kontekstā.

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

30.      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai izteikumi “izmantojot savus līdzekļus” un “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” ir jāinterpretē atbilstoši valsts tiesību normām vai Savienības tiesību normām.

1)      Lietas dalībnieku argumenti

31.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi: raidorganizācijas aizstāv uz valsts tiesību normām orientētu interpretāciju, jo šajā ziņā attiecīgajā direktīvā neesot nekādas definīcijas un neesot paredzēta arī saskaņošana (15), bet Spānijas valdība, Komisija un NCB uzskata, ka ir vajadzīga autonoma Savienības tiesību interpretācija.

2)      Prejudiciālā jautājuma vērtējums

32.      Izteikuma “izmantojot savus līdzekļus” Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā un izteikuma “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā interpretācija atbilstoši valsts tiesību normām man nešķiet efektīva un nevar būt pamatota tikai tāpēc, ka direktīvā nav īpašas definīcijas, piemēram, definīciju saraksta formā.

33.      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai varētu noteikt tās nozīmi un piemērošanas jomu, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (16).

34.      Pirmkārt, par “savu līdzekļu” jēdzienu nav nekādu norāžu uz valsts tiesību normām, un, otrkārt, Informācijas sabiedrības direktīvā šis termins ir precizēts, pat ja tikai daļēji, preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā, kas liecina, ka Savienības tiesības pašās tiek lūkots specifiski un atbilstoši tiesību akta būtībai izskaidrot jēdzienu un četrdesmit pirmajā apsvērumā sniegt šādus interpretācijas instrumentus.

35.      To, ka arī tematiski, ņemot vērā ekonomisko saikņu nozīmīgumu Savienības un pārrobežu mērogā, ir vajadzīga autonoma Savienības tiesību jēdzienu izpratne, treškārt, ilustrē Informācijas sabiedrības direktīvas priekšmets un mērķis. Šajā ziņā var attiecīgi norādīt uz apsvērumiem nesen taisītajos spriedumos lietā Brüstle un lietā Padawan (17).

36.      Tā kā tādējādi nav neviena iemesla, lai atkāptos no vispārējās autonomas un vienveidīgas interpretācijas pieejas, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka izteikums “izmantojot savus līdzekļus” Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā un izteikums “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesību normām.

37.      To, vai un kādā mērā, nosakot autonomu un vienveidīgu Savienības tiesību jēdziena izpratni, ir jāatsaucas uz parametriem, satura prasībām vai pat uz iepriekšēju izpratni, kas izriet no starptautiskiem tiesību avotiem (18), piemēram, Bernes konvencijas, atbildē uz šo pirmo jautājumu var neaplūkot, bet tas tiks iztirzāts, atbildot uz otro prejudiciālo jautājumu.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

38.      Otrajā jautājumā ir skarta dažādu valodu versiju atšķirīguma tematika. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jālasa kā “raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību” vai kā “raidorganizācijas vārdā vai par ko tā uzņemas atbildību”. Šis jautājums ir formulēts neprecīzi, jo tajā ir atsauce uz Informācijas sabiedrības direktīvas 5. pantu, tomēr acīmredzami runa ir par tās preambulas četrdesmit pirmo apsvērumu, kura kontekstā ir jāinterpretē attiecīgais 5. pants. Tas tādēļ, ka minētajās valodu versijās atšķirīgs ir nevis minētās direktīvas 5. panta, bet gan tās preambulas apsvērumu formulējums.

1)      Lietas dalībnieku argumenti

39.      Komisija uzsver, ka visu oficiālo valodu versijas ir ar vienādu juridisko spēku, un aizstāv atvērtu teleoloģisko pieeju, bet NCB ir kategoriski restriktīvs uzskats, kuram galu galā piekrīt arī Spānijas valdība, apgalvojot, ka vācu valodas versijai ir izņēmuma raksturs un teksts ir jālasa kumulatīvi, pamatojoties arī uz loģikas apsvērumiem (19). Arī DR un TV2 atsaucas uz loģiku, tomēr to secinājumi ir pilnīgi pretēji (20).

2)      Prejudiciālā jautājuma vērtējums

40.      Es uzskatu, ka nav nozīmes ne strīdīgos saikļus (“un” (21) vai “vai” (22)) ietverošo valodu versiju skaitliskajam samēram (23), ne sīkām valodas atšķirībām, bet galvenokārt jāņem vērā tiesiskā regulējuma konteksta jēga un mērķis (24).

a)      Princips – interpretācijā nevienas valodas versija nav prioritāra

41.      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nepieciešamība vienveidīgi piemērot Savienības tiesības principā nepieļauj, ka šaubu gadījumā tiesību normas teksts tiek aplūkots izolēti tikai vienā no versijām, bet, gluži pretēji, liek to interpretēt un piemērot, ņemot vērā citu oficiālo valodu versijas (25). Turklāt atsevišķa vārda izteiksmes spēja Savienības tiesību aktos, ņemot vērā ar daudzvalodību saistīto mazāko precizitāti, ir vājāka nekā vienas valodas vidē (26).

b)      Interpretācijas īpatnības saistībā ar Bernes konvenciju un WIPO līgumiem?

42.      Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts, uz kuru atsauce veikta šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā, tekstuāli (27) atbilst Bernes konvencijas 11.a panta 3. punktam.

43.      Saskaņā ar Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) tīmekļa vietnē sniegto informāciju (28) Bernes konvencijai pašlaik ir pievienojušās 165 valstis, tostarp visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Tomēr atšķirībā no WIPO līgumiem (29) Bernes konvencijas dalībnieces var būt tikai valstis.

44.      Saskaņā ar Bernes konvencijas 37. panta 1. punkta c) apakšpunktu interpretācijas šaubu gadījumā noteicošā ir tās franču valodas versija.

45.      Tomēr izskatāmajā Savienības tiesību kontekstā franču valodas versijai – vairāk vai mazāk analogi Bernes konvencijas 37. panta 1. punkta c) apakšpunktam – nav prioritātes salīdzinājumā ar pārējām oficiālajām valodām.

46.      Informācijas sabiedrības direktīva, cik iespējams, jāinterpretē starptautisko tiesību kontekstā (30), it īpaši ņemot vērā Bernes konvenciju un WIPO Līgumu par autortiesībām. Minētās direktīvas mērķis ir arī īstenot šo līgumu (31), kura 1. panta 4. punktā līgumslēdzējām pusēm ir noteikts pienākums ievērot Bernes konvencijas 1.–21. pantu (32). Tomēr Bernes konvencijas norma, kurā interpretācijas šaubu gadījumā par noteicošo ir pasludināta franču valoda, ir atrodama tās 37. panta 1. punkta c) apakšpunktā un tādējādi nav viena no normām, uz kurām veikta atsauce WIPO Līgumā par autortiesībām, kurā paredzētās saistības ir jāizpilda, izmantojot Informācijas sabiedrības direktīvu.

47.      Tāpat nebūtu atbilstoši un būtu pat nesaprātīgi WIPO Līguma par autortiesībām 24. panta valodas kanonu zināmā mērā attiecināt uz Informācijas sabiedrības direktīvu un interpretācijas šaubu gadījumā tā valodas uzskatīt par noteicošām arī attiecībā uz direktīvu tikai tāpēc, ka Informācijas sabiedrības direktīvā ir norāde uz WIPO Līgumu par autortiesībām. Šajā ziņā pietiek jau ar norādi, ka WIPO Līguma par autortiesībām 24. pantā par vienādi nozīmīgām ir atzītas sešas valodas, kuru starpā, kas WIPO līgumā nav pārsteidzoši, līdzās franču, angļu un spāņu valodai – trim Savienības oficiālajām valodām – ir arī krievu, arābu un ķīniešu valoda, kuras nemaz nevar ņemt vērā, interpretējot direktīvu de lege lata.

48.      Tādējādi, neraugoties uz starptautisko tiesību kontekstu, kurā ir iestrādāta Informācijas sabiedrības direktīva, interpretācijas šaubu gadījumā nevienu no oficiālajām valodām primāri nevar atzīt par noteicošo.

c)      Interpretācija, ņemot vērā Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta, skatot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmo apsvērumu, tapšanas vēsturi, kontekstu un mērķi

49.      Tāpēc jāievēro vispārējais princips, saskaņā ar kuru, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējā konteksta un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (33). Šajā saistībā izskatāmajā lietā ir lietderīgi aplūkot arī attiecīgās tiesību normas tapšanas vēsturi.

i)      Skaidri nodalāmu jēdzienu neesamība

50.      Sākotnēji, lai sagatavotu augsni šādam sistēmiski teleoloģiskam apskatam, direktīvas preambulas četrdesmit pirmā apsvēruma ar “un” vai “vai” saistīto elementu atsevišķa analīze nepalīdz. Pirmajā mirklī izteikumiem “[kāda] vārdā” un “par ko [kāds] uzņemas atbildību” nevar piešķirt skaidri norobežotu saturu, kas varētu būt kumulatīvas vai alternatīvas interpretācijas priekšmets un ko varētu ievietot zināmu likumsakarību kontekstā. Drīzāk šie elementi pārklājas un nav skaidri nodalāmi.

51.      Tomēr šie abi jēdzieni nedaudz atgādina par, piemēram, Vācijas tiesībās pazīstamo atšķirību starp “īstu” un “neīstu” līgumproducēšanu. Šajā gadījumā ar neīstu līgumproducēšanu saprot to, ka līgumproducents “no paša sākuma [rīkojas] raidorganizācijas vārdā un [(34)] izmantojot tās līdzekļus, un tāpēc tā tieši iegūst visas autortiesības un lietošanas tiesības. Šajā gadījumā līgumproducents ir nevis patstāvīgs filmas producents, [..] bet gan vienkārši raidorganizācijas organizatoriski nodalīts palīgpersonāls [(35)]”. Tomēr, ja Informācijas sabiedrības direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā šo norobežošanu būtu paredzēts atbilstoši piemērot īslaicīgai izmantošanai paredzētam ierakstam, kas turklāt diezin vai ir atzīstams par filmēta darba ierakstu, kuru, vismaz parasti, izveido uz ilgu laiku, un no “savu līdzekļu” jēdziena jomas tiktu izslēgta tikai tāda producēšana, kad producents izgatavo programmu savā vārdā (un, iespējams, uzņemoties visu risku) un tādējādi iegūtās autortiesības un lietošanas tiesības viņam vēlāk jānodod raidorganizācijai, būtu saprotami, ja šāds nodoms apsvērumos tiktu pausts skaidrāk.

52.      Tā kā attiecīgajā tiesību normā lietotie jēdzieni neļauj skaidri secināt par likumdevēja gribu, turpmāk jāpievēršas šīs normas tapšanas vēsturei un jāpārbauda, vai tā palīdzēs noteikt attiecīgās normas jēgu un mērķi.

ii)    Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta kā izņēmuma normas tapšanas vēsture

53.      Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta tapšanas vēsture sniedzas līdz Bernes konvencijai, kurā ir minēts “savu līdzekļu” jēdziens.

54.      Strīdīgā, 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu paskaidrojošā Informācijas sabiedrības direktīvas preambulas četrdesmit pirmā apsvēruma tapšanas vēsturi var noskaidrot, balstoties uz sīku juridisko materiālu dokumentāciju (36), un tā atklāj atšķirīgus likumdošanas procesā iesaistīto personu uzskatus par “savu līdzekļu” jēdziena saturu.

55.      Ieskats tiesību normas un ar to saistītā direktīvas preambulas apsvēruma tapšanas vēsturē vispirms liecina, ka Eiropas Parlamenta interesēs galvenokārt bija nodrošināt, lai tiktu privileģētas tādas reproducēšanas darbības, kuras īstenotas ar vienu vienīgu mērķi vēlāk nodrošināt likumīgu raidījumu nodošanu (37). Turklāt tika izteikta vēlme, pirmkārt, formulējumos ņemt vērā Bernes konvenciju, bet, otrkārt, papildināt un paplašināt tieši šajā konvencijā līdzīgā formā ietverto šauro (un par novecojušu atzīto) “savu līdzekļu” jēdzienu. Bija jāņem vērā tehniskā un praktiskā attīstības pakāpe. Šis pats virziens ir atbalstīts arī iepriekš izvilkumu veidā citētajā Kopējā nostājā.

56.      Tādējādi, izmantojot direktīvas preambulas četrdesmit pirmo apsvērumu, principā šauri interpretējamais izņēmums tiktu piesardzīgi paplašināts, pilnībā nezaudējot savas kontūras. Tāpēc, lai gan Informācijas sabiedrības direktīvā noteiktie izņēmumi principā ir jāinterpretē šauri (38), vēsturiski teleoloģiskā interpretācija liecina par elastīgu un plašāku direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā lietotā izteikuma izpratni, lai gan šajā gadījumā apsvēruma saturs ir formulēts regulējuma piemēra formā, neveidojot obligātu un galīgu definīciju.

iii) Teleoloģiski sistēmiskie secinājumi

57.      Šo apsvērumu kontekstā rodas jautājums, vai no tiem izriet norādes, kurām ir izšķiroša nozīme, atbildot uz otrajā prejudiciālajā jautājumā izvirzīto sintaktisko problēmu.

58.      Pēc manām domām, jēdzienu pārī “vārdā [un/vai] par ko uzņemas atbildību” dominējošais ir atbildības jēdziens, jo tas ir plašāks nekā izteikums “[kāda] vārdā”, kurā gan arī netieši ir ietverts atbildības elements. Šo jēdzienu var interpretēt plaši vai šauri, turklāt arī dažādās valodās tam var būt atšķirīgs raksturs.

59.      Tāpēc izskatāmajā lietā, ņemot vērā faktu, ka konkrētajā kontekstā runa ir par trešo personu veiktas līgumproducēšanas novērtējumu, attiecīgās situācijas raksturo tas, vai raidorganizācija uzņemas vai neuzņemas atbildību jebkādā formā par pēc tās pasūtījuma veiktu producēšanu, proti, par trešās personas izgatavotu īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu.

60.      Atbildības jēdziena saturiskā nozīme turpmāk jānoskaidro, izmantojot sistēmiski teleoloģiskos apsvērumus.

61.      Interpretācijā no sistēmiskā viedokļa ir jāņem vērā, ka “atbildības” pazīmes plaša izpratne tieši ietekmē direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu: jo vairāk uzņēmumu tiek atzīts par tādiem, par kuru darbībām raidorganizācija “uzņemas atbildību”, jo vairāk ierakstu saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu (skatot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmo apsvērumu) tiek uzskatīts par tādiem, kas veikti, “izmantojot savus līdzekļus”, par privileģētiem (39), un tiem var piemērot izņēmumu, kas attiecas uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem.

62.      Tāpēc vairāk nekā apsvērumu iespējamās valodas nianses, interpretējot Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu un izteikumu “[raidorganizācijas] vārdā [un/vai] par ko [tā] uzņemas atbildību”, ir jāievēro, ka “savu līdzekļu” jēdziens, kas, izmantojot atbildības ideju, ir jāpilnveido, nevis jāizkropļo, ir pārņemts no Bernes konvencijas panta, kura izpilde ir arī Savienības pienākums (40).

63.      Literatūrā par Bernes konvenciju savu līdzekļu jēdziens – atbilstoši tā izņēmuma raksturam – tiek interpretēts šauri (41), kas savukārt, lai nepieļautu koncepcijas vājināšanu, liecina par augstām prasībām pret atbildības ideju. Tam būtībā jāpiekrīt, it īpaši tāpēc, ka pretējā gadījumā rastos risks, ka principā šauri interpretējamais izņēmums zaudētu savas kontūras.

64.      Ņemot vērā iepriekš 61. punktā sniegtos apsvērumus, šajā lietā attiecībā uz Informācijas sabiedrības direktīvu ir jāizpilda interpretatīvi juridisks “akrobātikas numurs” (42): pirmkārt, Informācijas sabiedrības direktīva, kuras tapšanas tendences norāda uz apzināti plašu jēdziena izpratni, otrkārt, Bernes konvencija – kuras vērtības principā ir jāievēro –, kurā kategoriski atbalstīta sašaurināta pieeja.

65.      Tomēr tas, ka tikai uzņēmumā iesaistītas personas un tādējādi personas, kas vairāk vai mazāk rīkojas kā izpildītāji, piemēram, algoti darbinieki vai līgumdarbinieki, labākajā gadījumā – arī kontrolētas uzņēmumu grupas sabiedrības, tiktu uzskatītas par tādām, kas rīkojas, raidorganizācijai par to uzņemoties atbildību, un tādējādi jebkāda raidorganizācijas praktizēta līgumproducēšana būtu ārpus Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta normatīvā konteksta (43), neraugoties uz terminoloģisku piesaisti Bernes konvencijai, man nešķiet pietiekami un obligāti, arī ņemot vērā Bernes konvencijas jēdzienus, un to ir sarežģīti saskaņot ar praktisko realitāti, kuras attīstība jāveicina ar elastīgu attiecīgās direktīvas jēdzienu izpratni.

66.      It īpaši plašsaziņas līdzekļu grupas, kurās, piemēram, kopējas kontrolakciju sabiedrības ietvaros meitassabiedrība nodrošina raidīšanu, kamēr tās māsassabiedrība, piemēram, kā pakalpojumu sniedzējs, izgatavo ierakstu, šajā gadījumā, ja tās neatbilstu “raidorganizācijas savu līdzekļu” kritērijam, ekonomiski mazāk saprotami, iespējams, atrastos nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar plaši strukturētām publisko tiesību iestādēm, kas abas šīs funkcijas deleģē atsevišķām un patstāvīgām, bet juridiski saistītām nodaļām.

67.      Tāpēc es iesaku izskatāmo otrā prejudiciālā jautājuma sintaktisko problēmu iztirzāt teleoloģiskā skatījumā un direktīvas preambulas četrdesmit pirmo apsvērumu, kura kontekstā ir jāinterpretē direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts, vērtēt tā, lai tajā minētie līdzekļi ietvertu trešo personu līdzekļus, ko tās izmanto ar vienu vienīgu mērķi vēlāk, balstoties uz īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu, nodrošināt konkrētai raidorganizācijai likumīgas pārraidīšanas tiesības, ja ieraksts tiek veikts, raidorganizācijai par to uzņemoties atbildību.

68.      Šā atbildības jēdziena praktiskajam nozīmīgumam ir būtiska nozīme, izvērtējot pēdējo prejudiciālo jautājumu.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

69.      Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā lūdz novērtēt konkrētas praktiskas situācijas un, balstoties uz tām, izstrādāt kritērijus, kuriem varētu būt nozīme, sniedzot apstiprinošu atbildi attiecībā uz “saviem līdzekļiem” vai attiecīgi darbību “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”.

70.      Galu galā runa ir par to, vai jau katrai producēšanai, ko trešās personas veic atbilstoši, iespējams, plašu māksliniecisko brīvību nodrošinošam līgumam starp trešo personu un raidorganizāciju, var piemērot Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu vai arī it īpaši pazīme “par ko tā [raidorganizācija] uzņemas atbildību” paredz šaurāku izpratni, kad jāņem vērā, vai un kādā mērā raidorganizācijai ir jāatbild par trešās personas saistību iespējamu neizpildi.

1)      Lietas dalībnieku argumenti

71.      Komisija strikti aizstāv ieraksta mērķa nozīmi un uzsver, ka attiecīgo izņēmumu varot piemērot tikai īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem. Tas būtu sarežģīti, ja tiktu izgatavots liela apjoma filmēts materiāls, tomēr katrs konkrētais gadījums esot jāizvērtē valsts tiesai. Turpretim DR un TV2 pārstāv raidorganizācijām izdevīgu plašu pieeju, bet Spānijas valdība un NCB – ierobežojošu pieeju, turklāt NCB nevēlas atzīt līgumattiecības ar trešo personu par pietiekamām, ja šādās ārējās attiecībās netiek garantēta raidorganizācijas atbildība. Tomēr galu galā paliek atklāts jautājums, kāds konkrēti var būt šīs atbildības apjoms.

2)      Prejudiciālā jautājuma vērtējums

72.      Pārņemot atbildē uz otro prejudiciālo jautājumu iegūtos secinājumus, attiecībā uz trešo jautājumu jāatbild, ka konkrētajā vērtējumā, vai ierakstu raidorganizācijas raidījumam trešā persona, “izmantojot savus līdzekļus” un arī “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” ir veikusi tā, lai uz šo ierakstu attiektos Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums, ir jāņem vērā, ka līdzekļi tiek izmantoti ar vienu vienīgu mērķi vēlāk, balstoties uz īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu, nodrošināt raidorganizācijai likumīgas pārraidīšanas tiesības, ja ieraksts tiek veikts, raidorganizācijai par to uzņemoties atbildību.

73.      Nosacījumi, ar kādiem jāpiekrīt šai atbildībai, tiks aplūkoti nākamajos apakšjautājumos.

a)      Trešā jautājuma a) apakšjautājums

74.      Uzdodot šo apakšjautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai jēdziens “savi līdzekļi” ir jāsaprot tādējādi, ka uz ierakstu izņēmums attiecas tikai tad, ja raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta darbību un bezdarbību saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību.

75.      Šis apakšjautājums pamatojas uz ideju, ka atbildība jāuzņemas raidorganizācijai. Šī ideja saskan ar Informācijas sabiedrības direktīvā ietverto atbildības ideju, un tas pat ir nepieciešams, lai “savu līdzekļu” jēdziens nezaudētu kontūras.

76.      Līdz ar to jēdziens “savi līdzekļi” Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā atbilstoši atbildības idejai ir jāsaprot tādējādi, ka uz ierakstu, ko producents izgatavojis izmantošanai raidorganizācijas raidījumos, 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktais izņēmums attiecas tikai tad, ja raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta darbību un bezdarbību saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību.

77.      Direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā paustajai atbildības idejai satura ziņā nebūtu jēgas, ja tās obligāts nosacījums nebūtu raidorganizācijas saistību izpildes pienākums. Lai gan direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā savu līdzekļu jēdzienu, iesaistot atbildības ideju, ir mēģināts veidot elastīgi, nodrošinot iespēju pielāgot to mainīgajiem pamatnosacījumiem, tomēr jāņem vērā, ka arī ārējās attiecībās, izmantojot savus līdzekļus, veiktas darbības gadījumā saistību izpildes pienākums jāparedz personai, kurai tie ir savi līdzekļi. Tādējādi līdzekļu jēdziena izpratnes paplašināšana ar atbildības jēdzienu nozīmē sīki neformulētu, bet paredzētu raidorganizācijas saistību izpildes pienākumu.

78.      Šajā pieejā paliek atklāts jautājums, kāda konkrēti ir šī atbildība, it īpaši, vai tā izpaužas kā atbildības paplašināšana [uz akcionāru mantu] vai kā solidāra atbildība un vai tā tiek pamatota kā ārpuslīgumiska atbildība vai kā līgumiska atbildība, piemēram, kā pievienošanās parādam vai atbrīvojošā parāda pārņemšana.

79.      Raidorganizācijas principiālais saistību izpildes pienākums šādā interpretācijā ir cieši saistīts ar “savu līdzekļu” jēdziena paplašināšanu un, ja iesaistītā trešā persona rīkojas likumīgi, praksē parasti nevarētu radīt sekas.

b)      Trešā jautājuma b) apakšjautājums

80.      Uzdodot šo apakšjautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai nosacījums, ka ieraksts ir jāveic “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, ir izpildīts, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt šo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt attiecīgo ierakstu.

81.      Tādējādi šajā apakšjautājumā runa ir par diametrāli pretēju situāciju un būtībā ir jānoskaidro, vai arī tad, ja raidorganizācijai nav saistību izpildes pienākuma, ir iespējams sniegt apstiprinošu atbildi attiecībā uz atbildības jēdzienu.

82.      Atbilstoši iepriekš 75. punktā sniegtajiem apsvērumiem nosacījums, ka ieraksts ir jāveic “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, vienmēr nav izpildīts jau tad, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt šo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt attiecīgo ierakstu.

83.      Šeit nozīme ir konkrētajam līgumattiecību formulējumam, to ārējām sekām un, visbeidzot, tam, vai ir jāpiekrīt raidorganizācijas saistību izpildes pienākumam pret trešām personām, kā iepriekš teikts 75. punktā.

84.      Nākamie apakšjautājumi izgaismo citas iespējamo līgumu starp raidorganizāciju un producentu nianses, ņemot vērā Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu, un atbildes uz tiem jāsniedz atbilstoši iepriekš minētajiem parametriem.

i)      Trešā jautājuma b) apakšjautājuma i) daļa

85.      Uzdodot šo apakšjautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai tiesības pieņemt māksliniecisko/redaktora lēmumu var būt kritērijs pazīmei “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”.

86.      Uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši.

87.      Tas, kurai personai ir jāpieņem galīgais mākslinieciskais/redaktora lēmums par pasūtītās programmas saturu, nav būtiski, jo Informācijas sabiedrības direktīvā paredzētajā izņēmumā, pirmkārt, nozīme ir tikai ierakstam – tātad tehniskai reproducēšanai un, otrkārt, mākslinieciskā vadība ārējās attiecībās atbildības ziņā varētu nebūt svarīga. Tomēr noteikti nozīme ir ar raidorganizācijas atbildību saistītajam saistību izpildes pienākumam.

ii)    Trešā jautājuma b) apakšjautājuma ii) daļa

88.      Uzdodot šo apakšjautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ir kāda nozīme tam, vai raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta pienākumiem saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību.

89.      Atbilstoši iepriekš 75. punktā par “savu līdzekļu” jēdzienu minētajiem apsvērumiem jāsecina, ka šis saistību izpildes pienākums ir būtisks un izšķirošs attiecībā uz pazīmi “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”.

iii) Trešā jautājuma b) apakšjautājuma iii) daļa

90.      Uzdodot šo apakšjautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai attiecībā uz pazīmi “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” ir jāņem vērā, vai producents saskaņā ar līgumu ar raidorganizāciju uzņemas visu ekonomisko risku par pasūtīto programmu.

91.      Uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši.

92.      Nav būtiski, vai producentam līgumā ar raidorganizāciju ir noteiktas līgumiskas saistības nodot attiecīgo programmu raidorganizācijai par noteiktu cenu un šajā cenā iekļaut visus izdevumus, kas var rasties saistībā ar ierakstu. Proti, ārējās attiecībās šim visu izdevumu iekļaušanas aspektam nav nozīmes.

iv)    Trešā jautājuma b) apakšjautājuma iv) daļa

93.      Uzdodot šo apakšjautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai attiecībā uz nosacījumu, ka ieraksts ir jāveic “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, ir jāņem vērā, vai raidorganizācijai vai līgumproducentam attiecībā uz ierakstu ir atbildība pret trešām personām.

94.      Uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši.

95.      Tas tādēļ, ka atbilstoši iepriekš minētajiem apsvērumiem ir būtiski, vai raidorganizācijai vai producentam attiecībā uz ierakstu ir atbildība pret trešām personām, turklāt abām šīm personām var būt arī solidāra atbildība. Ja raidorganizācijai ir saistību izpildes pienākums, katrā ziņā ir jāpieņem, ka producents rīkojas “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, tomēr to negrozītu arī, piemēram, papildus pastāvoša producenta solidāra atbildība.

c)      Trešā jautājuma c) apakšjautājums

96.      Visbeidzot nosacījums, ka ierakstam ir jābūt veiktam “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, atbilstoši iepriekš minētajiem apsvērumiem nav izpildīts jau tad, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt attiecīgo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt šo ierakstu, ar nosacījumu, ka producents ar raidorganizāciju par ierakstu noslēgtajā līgumā ir uzņēmies finansiālu un juridisku atbildību i) par iepriekš noteiktu samaksu segt visus ar ierakstu saistītos izdevumus, ii) par tiesību iegādi un iii) par neparedzētiem apstākļiem, tostarp ieraksta aizkavējumu un līguma neizpildi, bet raidorganizācija nav atbildīga pret trešām personām par producenta pienākumiem saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību.

97.      Proti, izšķiroša nozīme ir iepriekš minētajam saistību izpildes pienākumam ārējās attiecībās. Tas tā nedrīkst nebūt.

VI – Secinājumi

98.      Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, iesaku uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietvertais izteikums “izmantojot savus līdzekļus” un šīs pašas direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā ietvertais izteikums “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesību normām;

2)      Direktīvas 2001/29 preambulas četrdesmit pirmais apsvērums, kura kontekstā ir jāinterpretē direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts, ir jāsaprot tā, ka tajā minētie līdzekļi ietver līdzekļus, ko izmanto ar vienu vienīgu mērķi vēlāk, balstoties uz īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu, nodrošināt konkrētai raidorganizācijai likumīgas pārraidīšanas tiesības, ja ieraksts tiek veikts, raidorganizācijai par to uzņemoties atbildību;

3)      konkrētajā vērtējumā, vai trešā persona (turpmāk tekstā – “producents”) ierakstu raidorganizācijas raidījumam, “izmantojot savu līdzekļus” un arī “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību” ir veikusi tā, lai uz šo ierakstu attiektos Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums, ir jāņem vērā, ka līdzekļi tiek izmantoti ar vienu vienīgu mērķi vēlāk, balstoties uz īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu, nodrošināt raidorganizācijai likumīgas pārraidīšanas tiesības, ja ieraksts tiek veikts, raidorganizācijai par to uzņemoties atbildību;

a)      Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais jēdziens “savi līdzekļi” ir jāsaprot tādējādi, ka uz ierakstu, ko producents izgatavojis izmantošanai raidorganizācijas raidījumos, 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktais izņēmums attiecas tikai tad, ja raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta darbību un bezdarbību saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību;

b)      nosacījums, ka ieraksts ir jāveic “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, vienmēr nav izpildīts jau tad, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt šo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt attiecīgo ierakstu.

Atbildot uz trešā jautājuma b) apakšjautājumu:

i)      nav nozīmes, vai galīgo māksliniecisko/redaktora lēmumu par atbilstoši līgumam starp raidorganizāciju un producentu pasūtītās programmas saturu pieņem raidorganizācija vai producents;

ii)      izšķiroša nozīme ir tam, vai raidorganizācija ir atbildīga pret trešām personām par producenta pienākumiem saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību;

iii)      nav nozīmes, vai producentam līgumā ar raidorganizāciju ir noteiktas līgumiskas saistības nodot attiecīgo programmu raidorganizācijai par noteiktu cenu un šajā cenā iekļaut visus izdevumus, kas var rasties saistībā ar ierakstu;

iv)      ir nozīme, vai atbildība pret trešām personām attiecībā uz ierakstu ir raidorganizācijai vai producentam, turklāt abām šīm personām var būt arī solidāra atbildība;

c)      nosacījums, ka ierakstam ir jābūt veiktam “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”, nav izpildīts jau tad, ja raidorganizācija producentam ir pasūtījusi ierakstu, lai vēlāk tā pati varētu pārraidīt attiecīgo ierakstu, un pieņemot, ka tai ir tiesības pārraidīt šo ierakstu, ar nosacījumu, ka producents ar raidorganizāciju par ierakstu noslēgtajā līgumā ir uzņēmies finansiālu un juridisku atbildību i) par iepriekš noteiktu samaksu segt visus ar ierakstu saistītos izdevumus, ii) par tiesību iegādi un iii) par neparedzētiem apstākļiem, tostarp ieraksta aizkavējumu un līguma neizpildi, bet raidorganizācija nav atbildīga pret trešām personām par producenta pienākumiem saistībā ar ierakstu tā, it kā tā pati būtu veikusi šo darbību vai būtu vainojama par bezdarbību.


1 –      Secinājumu oriģinālvaloda – vācu, tiesvedības valoda – dāņu.


2 –      OV L 167, 10. lpp.


3 –      Šis jēdziens ir saistīts ar īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu jēdzienu Bernes Konvencijā par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kur tas tika ieviests 1948. gadā. Tajā ir aprakstīts raidījumiem raksturīgais fenomens: lai vēlāk varētu pārraidīt ierakstu, raidorganizāciju nolīgtu autoru un mākslinieku ieguldījumam jābūt iepriekš fiksētam uz mehāniskām ierīcēm. Šādi veiktus ierakstus dēvē par īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, turklāt Bernes konvencijā nav noteikts, cik ilgu laiku tos drīkst uzglabāt. Tiem drīzāk ir papildu nozīme, jo to izgatavošanas mērķis ir vienīgi īstenot ierakstītiem darbiem piemītošās pārraidīšanas tiesības un tos nedrīkst izmantot citādi (Ruijsenaars, H., “Zur Vergänglichkeit von “ephemeren Aufnahmen””, ZUM, 1999, 707. un 708. lpp.).


4 –      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 6. lpp.


5 –      Tomēr dažādās valodu versijās šā punkta tulkojums nav vienveidīgs, uz to iesniedzējtiesa norāda savā otrajā prejudiciālajā jautājumā. Tātad par alternatīvu liecinošais saiklis “vai”, kas parādās vācu valodas versijā, atšķirībā no kumulatīvā formulējuma (“un”) ir sastopams mazākā valodu versiju skaitā.


6 –      Padomes 2000. gada 28. septembra Kopējā nostāja (EK) Nr. 48/2000, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV C 344, 1. lpp.).


7 –      2010. gada 27. februāra konsolidētais likums Nr. 202.


8 –      Skat. lūguma 6. lpp.


9 –      Šajā saistībā skat. NCB rakstveida apsvērumu 5. un 6. punktu, DR un TV2 rakstveida apsvērumu 2.–10. punktu un Komisijas rakstveida apsvērumu 4.–7. punktu.


10 –      Faktiski dāņu valodas versija ir viena no versijām, kurā direktīvas preambulas četrdesmit pirmā apsvēruma tekstā ir ietverts kumulatīvs formulējums ar saikli “un” (“Når undtagelsen eller indskrænkningen gælder efemere optagelser foretaget af radio- og fjernsynsforetagender, antages radio- og fjernsynsforetagendets egne midler at omfatte midler tilhørende en person, der handler på radio- og fjernsynsforetagendets vegne og under dette foretagendes ansvar” [izcēlums tikai šeit]).


11 –      2007. gada 18. decembra spriedums lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).


12 –      Par līdzīgu pieņemamības problēmu – interpretējot pamatlēmumu – nesenais 2011. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑483/09 un C‑1/10 Gueye (Krājums, I‑8263. lpp., 34.–45. punkts) un šajā lietā sniegtie ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] secinājumi, 21.–32. punkts, kuros apspriests iespējamas valsts tiesību interpretācijas contra legem jautājums.


13 –      Spriedums apvienotajās lietās Gueye (minēts 12. zemsvītras piezīmē, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).


14 –      Šajā gadījumā var neizvērtēt, vai, izmantojot Dānijas tiesībās pieejamos interpretācijas instrumentus, ir iespējams – līdzīgi, kā pēc 2008. gada 17. aprīļa sprieduma lietā C‑404/06 Quelle (Krājums, I‑2685. lpp.) izdarīja Vācijas Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] – atdalīti no teksta pilnveidot esošos valsts tiesību aktus direktīvai atbilstīgas tiesību tālākveidošanas ietvaros (šajā ziņā skat. BGH 2008. gada 26. novembra spriedumu lietā VIII ZR 200/05, publicēts arī ZGS 2009, 85. lpp.).


15 –      Attiecīgo rakstveida apsvērumu 46.–51. un 127. punkts.


16 –      Nesenais 2011. gada 18. oktobra spriedums lietā C‑34/10 Brüstle (Krājums, I‑9821. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra); par Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punktā minētā “taisnīgas atlīdzības” jēdziena autonomu un vienveidīgu interpretāciju skat. 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑467/08 Padawan (Krājums, I‑10055. lpp., 32.–37. punkts un rezolutīvās daļas 1) punkts), par direktīvas 3. panta 1. punktā minētā “izziņošanas [publiskošanas]” jēdziena autonomu un vienveidīgu interpretāciju skat. 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05 SGAE (Krājums, I‑11519. lpp.).


17 –      Par “embrija” jēdzienu un Direktīvas 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā interpretāciju skat. spriedumu lietā Brüstle (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 26. un nākamie punkti); par Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punktā minētā “taisnīgas atlīdzības” jēdziena autonomu un vienveidīgu interpretāciju skat. spriedumu lietā Padawan (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 32.–37. punkts).


18 –      Nesenais 2011. gada 4. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑403/08 un C‑429/08 Football Association Premier League u.c. (Krājums, I‑9083. lpp., 189. punkts un tajā minētā judikatūra)


19 –      Spānijas valdības rakstveida apsvērumu 25. punkts.


20 –      Attiecīgo rakstveida apsvērumu 131. punkts.


21 –      Piemēram, bulgāru, dāņu, angļu, igauņu, somu, franču, grieķu, latviešu, lietuviešu, holandiešu, poļu, rumāņu, zviedru, slovāku, slovēņu, spāņu un ungāru valodas versijas.


22 –      Piemēram, vācu, itāļu, maltiešu, portugāļu un čehu valodas versijas.


23 –      Par īpašu ārkārtas gadījumu, kad atšķirīga bija tikai vienas valodas versija, skat. 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑63/06 Profisa (Krājums, I‑3239. lpp., 13. un 14. punkts un tajos minētā judikatūra).


24 –      Šajā saistībā skat. 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑30/77 Bouchereau (Recueil, 1999. lpp., 14. punkts), 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑449/93 Rockfon (Recueil, I‑4291. lpp., 28. punkts) un manus 2003. gada 8. marta secinājumus lietā C‑466/03 Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft (2007. gada 28. jūnija spriedums), 62. punkts un 32. zemsvītras piezīme; par Savienības tiesību interpretācijas problēmām skat. Stotz, R., “Die Rechtsprechung des EuGH” izdevumā Riesenhuber, K., Europäische Methodenlehre, 2. izdevums, Walter de Gruyter, 2010, 22. pants, 13. un nākamie punkti.


25 –      Spriedums lietā Profisa (minēts 23. zemsvītras piezīmē, 13. punkts), kā arī nesenais 2011. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑445/09 IMC Securities (Krājums, I‑5917. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).


26 –      Skat. Colneric, N., “Auslegung des Gemeinschaftsrechts und gemeinschaftsrechtskonforme Auslegung”, ZEuP, 2005, 225. un 227. lpp.


27 –      Skat. iepriekš 9. punktā raksturoto 2000. gada 28. septembra Kopējo nostāju Nr. 48/2000 un šo secinājumu 10. punktu.


28 –      Pieejama http://www.wipo.int/treaties/en/ip/berne/.


29 –      Runa ir par WIPO Līgumu par autortiesībām (WCT) un WIPO Līgumu par izpildījumu un fonogrammām (WPPT). Abus līgumus Eiropas Savienība ir ratificējusi 2009. gada 14. decembrī. Šajā saistībā skat. Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK par WIPO Līguma par autortiesībām un WIPO Līguma par izpildījumu un fonogrammām apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā (OV L 89, 6. lpp.).


30 –      Šajā nozīmē arī tās preambulas četrdesmit ceturtais apsvērums.


31 –      Tā nepārprotami teikts Informācijas sabiedrības direktīvas preambulas piecpadsmitajā apsvērumā.


32 –      Spriedums apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c. (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 189. punkts).


33 –      Spriedums lietā Profisa (minēts 23. zemsvītras piezīmē, 14. punkts), spriedums lietā Bouchereau (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 14. punkts), 2000. gada 7. decembra spriedums lietā C‑482/98 Itālija/Komisija (Recueil, I‑10861. lpp., 49. punkts) un 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑1/02 Borgmann (Recueil, I‑3219. lpp., 25. punkts).


34 –      Izcēlums tikai šeit.


35 –      Schack, H., Urheber- und Urhebervertragsrecht, 5. izdevums, Mohr Siebeck, Tībingene, 2010, 1225. punkts.


36 –      Pārskats DR un TV2 rakstveida apsvērumos, 30. un nākamie punkti; skat. arī Mayer, H.‑P., “Richtlinie 2001/29/EG zur Harmonisierung bestimmter Aspekte des Urheberechts und der verwandten Schutzrechte in der Informationsgesellschaft”, EuZW, 2002, 325. lpp.


37 –      Tā par direktīvas 5. panta 2. punktu teikts Eiropas Parlamenta Likumdošanas rezolūcijas par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 39. grozījumā (COM(97) 0628 – C4‑0079/98 – 97/0359 (COD); OV 1999, C 150, 171. un 179. lpp.).


38 –      Skat., piemēram, 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑5/08 InfopaqInternational (Krājums, I‑6569. lpp., 56.–59. punkts) un 2011. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑145/10 Painer (Krājums, I‑12533. lpp., 109. un 110. punkts).


39 –      Ja apstiprinās arī pazīme “saviem raidījumiem”.


40 –      Skat. Informācijas sabiedrības direktīvas preambulas četrdesmit ceturto apsvērumu.


41 –      Par Bernes konvenciju un angļu jēdzienu “by means of its own facilities” skat. Von Lewinski, International Copyright Law and Policy, Oksforda, 2008, 165. lpp.


42 –      Par “būtiskām ar konvencijas saturu saistītām šaubām” pret “tiesību akta teksta paplašinātu interpretāciju” attiecībā uz savu līdzekļu jēdzienu direktīvas preambulas četrdesmit pirmā apsvēruma kontekstā skat. Melichar, F., izdevumā Schricker, G. un Loewenheim, U., Urheberrecht,Kommentar, 4. izdevums, Verlag C. H. Beck, Minhene, 2011, 55. pants, 5. punkts un tajā minētās norādes.


43 –      Turpretim Walter, M. M, un Von Lewinski, S., “European Copyright Law”, A Commentary, Oksforda, 2010, 1039. lpp., atsaucoties uz Bernes konvencijā noteiktajām prasībām, izsakās pret jebkādu “recording activity to another company” nodošanu līgumproducentiem. Par Bernes konvenciju un angļu valodas jēdzienu “by means of its own facilities” skat. Von Lewinski (minēts 41. zemsvītras piezīmē), 165. lpp., 5.191. punkts: “[..] this excludes the possibility of the organization putting someone else in charge of this task”.