Language of document : ECLI:EU:C:2012:586

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 20. septembrī (1)

Lieta C‑419/11

Česká spořitelna as

pret

Gerald Feichter

(Městký soud v Praze (Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Jurisdikcija – Līgumtiesību joma – Patērētāja līgums – Sabiedrības vadītājs – Sabiedrības aizdevuma līgums – Nepilnīgi noformēts vekselis – Galvojums – Pienākuma izpildes vieta





1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts interpretēt jurisdikciju reglamentējošās Regulas Nr. 44/2001 (2) normas. Pamatlieta attiecas uz nepilnīgi noformētu vekseli, ko ir izsniegusi sabiedrība, kuras juridiskā adrese bija vienā dalībvalstī, par labu aizdevējam ar domicilu tajā pašā dalībvalstī. Tāpat šī vekseļa samaksa tika nodrošināta ar galvojumu (3), ko deva ar sabiedrību saistīta fiziska persona, kuras domicils bija citā dalībvalstī. Vai prasības par vekseļa samaksu ietvaros, kas celta pret šo personu pirmajā dalībvalstī, šī persona ir tiesīga apgalvot, ka šīs dalībvalsts tiesām nav jurisdikcijas tāpēc, ka uz viņu attiecas Regulas 15. un 16. panta normas, kuras ir piemērojamas patērētājiem? Gadījumā, ja viņš to nevar apgalvot, vai vekseļa turētājam ir tiesības celt prasību tās valsts tiesā, kurā vekselis ir jāapmaksā – lai gan tas ir bijis nepilnīgi noformēts –, pamatojoties uz to, ka uz pienākumu, kāds izriet no vekseļa, attiecas Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā frāze “lietās, kas attiecas uz līgumiem”?

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Savienības (“ES”) tiesības

2.        Regula stājās spēkā 2002. gada 1. martā (4). Attiecībās starp dalībvalstīm (5) ar to tika aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (6) (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).

3.        Regulas preambulas 11.–13. apsvērumā ir paredzēts:

“(11)      Jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai padarītu kopējās normas atklātākas un novērstu tiesību aktu pretrunas.

(12)      Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību.

(13)      Saistībā ar [..] patērētāju līgumiem [..], vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.”

4.        Regulas 2. panta 1. punktā ir noteikta vispārēja norma, saskaņā ar kuru personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

5.        5. pantā ir ietverti vairāki daļēji izņēmumi no šīs normas. Šajā pantā saistībā ar strīdiem, kas attiecas uz līgumiem, ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1.      a)      lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;

b)      šajā noteikumā un ja vien nav citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

–        preču tirgošanas gadījumā, vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

–        pakalpojumu sniegšanas gadījumā, vieta kādā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz,

c)      ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;

[..].”

6.        5. panta normas neliedz celt prasību tās dalībvalsts tiesā, kurā atrodas atbildētāja domicils. Tajās paredzēts tikai alternatīvs jurisdikcijas pamats gadījumos, uz kuriem tās attiecas.

7.        Regulas 15. un 16. pants ietilpst 4. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcija patērētāju līgumos”. Tajos ir paredzēts:

“15. pants

1.      Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā [..], ja:

a)      līgums attiecas uz preču tirdzniecību ar nomaksu pa daļām; vai

b)      līgums attiecas uz aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai visa cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču tirdzniecību; vai

c)      visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.

[..]

16. pants

[..]

2.      Cita līgumslēdzēja puse var ierosināt tiesvedību pret patērētāju tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.

[..]”

8.        Kaut arī ar Regulu tika aizstāta Briseles konvencija, Tiesa atzina, ka interpretācija, kādu tā ir sniegusi attiecībā uz šo nolīgumu, attiecas arī uz Regulu gadījumos, kad abus noteikumu kopumus var kvalificēt kā vienādus (7).

 Valsts tiesību akti

9.        Likuma Nr. 191/1950 (Zákon směnečný a šekový) (Vekseļu un čeku likums, turpmāk tekstā – “ZSS”) 1. nodaļas 75. pantā ir paredzētas noteiktas formālas prasības attiecībā uz vekseļa spēkā esamību. Vekselim cita starpā ir jāietver beznosacījuma solījums samaksāt noteiktu naudas summu noteiktā laikā un vietā. Saskaņā ar 76. pantu vekselis, kas neatbilst šīm prasībām, nav spēkā, atskaitot noteiktus izņēmumus.

10.      Saskaņā ar ZSS 1. nodaļas 10. pantu vekselim, kas izsniegšanas brīdī ir nepilnīgi noformēts, ir “nepabeigts” raksturs. Pēc tam, kad tā noformēšana ir pabeigta, tas tiek uzskatīts par pabeigtu kopš tā izsniegšanas brīža. Valsts tiesību aktos neeksistē neviena tiesību norma, saskaņā ar kuru šāda vekseļa spēkā esamība būtu atkarīga no tā noformēšanas atbilstoši jebkādam šim nolūkam noslēgtam nolīgumam. Līdz ar to vekselis būs spēkā pat tad, ja tā turētājs to būs noformējis nolīgumam neatbilstošā veidā. Savukārt, ja vekseļa turētājs to ir aizpildījis nepareizi, tad lielākajā daļā gadījumu debitoram ir tiesības iebilst.

11.      Saskaņā ar ZSS 1. nodaļas 32. panta 1. un 2. punktu galvotājam ir tādas pašas saistības kā personai, par kuru tas galvo, un viņa pienākums ir spēkā pat tad, ja atbildība, ko viņš ir uzņēmies, pati par sevi nav piemērojama, ar nosacījumu, ka iemesls nav nepilnīgs noformējums.

12.      Saskaņā ar valsts tiesībām vekselis tiek uzskatīts par abstraktu nodrošinājumu, kam nav līguma rakstura, kaut arī materiālās formas ziņā tas var izrietēt no nolīguma, kurā ir paredzēta tā izsniegšana (8).

 Fakti, process un prejudiciālie jautājumi

13.      2004. gada 28. aprīlī Feichter‑CZ s.r.o. (turpmāk tekstā – “kredītņēmēja”), kuras juridiskā adrese ir Čehijas Republikā, noslēdza overdrafta līgumu (turpmāk tekstā – “kredītlīgums”) ar Česká Spořitelna a.s. (turpmāk tekstā – “kredītdevēja”), prasītāju pamattiesvedībā, kuras domicils arī ir tajā pašā dalībvalstī. Kredītlīnija saskaņā ar kredītlīgumu tika piešķirta kredītņēmējas uzņēmējdarbības vajadzībām. Tajā pašā dienā kredītņēmēja noformēja un izsniedza kredītdevējai vekseli par summu CZK 5 000 000 (kas saskaņā ar šī brīža valūtas kursu atbilst aptuveni EUR 193 000).

14.      Izsniegtais vekselis bija nepilnīgi noformēts, jo tajā nebija norādīta maksājamā summa, termiņš un samaksas vieta. Kredītņēmējas vārdā un tās vadītāja statusā to parakstīja G. Feichter, atbildētājs pamattiesvedībā. Tāpat viņš parakstījās arī privātpersonas statusā ar norādi “kā galvinieks”, tādējādi uzņemoties personisko atbildību par vekseļa samaksu saskaņā ar tā noteikumiem (9). Papildus ciešajai saistībai ar kredītņēmēju, esot tās vadītājam, G. Feichter kredītlīguma noslēgšanas brīdī piederēja arī 60 % tās akciju (10).

15.      Informāciju par vekseļa summu, kā arī samaksas laiku un vietu vēlāk pievienoja kredītdevēja saskaņā ar vēlāk noslēgtu vienošanos starp kredītdevēju, kredītņēmēju un G. Feichter (turpmāk tekstā – “papildu vienošanās”).

16.      Kaut arī vekselis apmaksai tika iesniegts pareizajā samaksas datumā un vietā, tas netika apmaksāts.

17.      Sakarā ar iepriekš minēto kredītdevēja cēla pret G. Feichter prasību Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) par vekselī norādītās pamatsummas samaksu kopā ar 6 % gadā no šīs summas sākot ar 2008. gada 28. maiju līdz samaksas brīdim un valsts nodevas par vekseli samaksu CZK 16 666 (kas saskaņā ar šī brīža valūtas kursu atbilst aptuveni EUR 645) apmērā.

18.      Šīs tiesvedības laikā G. Feichter izvirzīja iebildi par Městský soud v Praze jurisdikcijas neesamību. Šajā ziņā viņš apgalvoja, ka, tā kā viņš ir fiziska persona ar domicilu Austrijā, tad uz ikvienu prasību par vekseļa summas samaksu attiecas Regulas 15. un 16. pants par jurisdikciju patērētāju līgumos un tādējādi prasība ir jāceļ šajā dalībvalstī.

19.      Valsts tiesa uzskata, ka lēmums par Regulas 15. panta interpretāciju ir nepieciešams, lai tā varētu noteikt, vai tai ir jurisdikcija izskatīt tajā celto prasību. Tajā pašā laikā un ņemot vērā procesuālās ekonomijas principu, tā uzskata, ka tai vajadzētu vērsties pie Tiesas arī ar jautājumu par to, kā interpretēt Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ciktāl šis pants var būt atbilstošs, lai noteiktu jurisdikciju pamattiesvedībā gadījumā, ja Tiesa nolemtu, ka 15. pants nav piemērojams. Līdz ar to valsts tiesa nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai jēdzienu “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju”, kas izmantots [Regulas] 15. panta 1. punktā, var interpretēt tādējādi, ka tas ietver arī no nepilnīgi noformēta vekseļa izrietošas prasījuma tiesības, ko vekseļa uzrādītājs izvirza pret vekseļa devēja galvinieku?

2)      Neatkarīgi no tā, vai atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša vai noliedzoša, vai [Regulas] 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, var tikt interpretēts tādējādi, ka, ņemot vērā vienīgi vekseļa saturu kā tādu, tas ietver arī no nepilnīgi noformēta vekseļa izrietošas tiesības, kādas vekseļa uzrādītājs izvirza pret vekseļa devēja galvinieku?”

20.      Rakstveida apsvērumus iesniedza kredītdevēja, Čehijas Republika, Šveices Konfederācija (11) un Eiropas Komisija. 2012. gada 27. jūnija tiesas sēdē tika pārstāvēta Čehijas Republika un Komisija, kuras iesniedza Tiesai savus mutvārdu apsvērumus.

 Analīze

 Sākotnējie apsvērumi

 Pieņemamība

21.      Saskaņā ar kredītdevējas teikto, Tiesai pirmais jautājums būtu jānoraida kā nepieņemams, jo tas ir pilnībā hipotētisks. Ciktāl man ir saprotami kredītdevējas argumenti šajā ziņā, jautājuma hipotētiskais raksturs izrietot no tā, ka (pēc kredītdevējas domām) G. Feichter neesot uzskatāms par patērētāju Regulas 15. panta izpratnē.

22.      Taču valsts tiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri norādīja, ka jautājumu par šīs tiesību normas interpretāciju tā uzskata par būtisku, lai noteiktu, vai tai ir jurisdikcija izskatīt tajā celto prasību. Tā kā pamattiesvedībā G. Feichter aizstāvības pamatu lielākā daļa, šķiet, ir balstīta uz argumentu, saskaņā ar kuru viņš ir uzskatāms par patērētāju Regulas 15. un 16. panta izpratnē, tad nekas neļauj uzskatīt pirmo jautājumu par hipotētisku. Līdz ar to šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

 Konteksts

23.      Pirms izskatīt valsts tiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzītos problēmjautājumus, es vēlētos izteikt vispārēju piezīmi. It īpaši, bet ne tikai situācijās, kad tiek uzsākta uzņēmējdarbība, ir ierasta prakse, ka kredītdevējs pirms kredīta piešķiršanas juridiskai personai prasa, lai viena vai vairākas fiziskas personas, kurām pieder vai kuras vada attiecīgo juridisko personu, piesakās par galvotājiem. Iemesls ir acīmredzams. Juridiskajai personai kredītlīgumu noslēgšanas brīdī nav nemaz vai ir maz aktīvu, kas varētu nodrošināt atmaksu. Kaut arī gan kredītdevējs, gan kredītņēmējs var cerēt un ticēt, ka uzņēmēji ar piešķirtajiem līdzekļiem radīs nepieciešamos aktīvus, tomēr šāds rezultāts nav garantēts. Kredītdevējam pamatotu komerciālu iemeslu dēļ ir jāatrod alternatīvs atmaksas avots gadījumam, ja lietas neies tā, kā plānots. Šāda veida darījumi ik dienas tiek noslēgti visā Savienībā. Tie nekādā veidā neliecina par neparastu praksi.

24.      Šīs lietas fakti, kā tie ir izklāstīti rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu un apkopoti iepriekš, ietilpst tieši šajā kategorijā. Tie nav saistīti ar grūtībām, kādas var parādīties sarežģītākos kredītlīgumos, kuros, piemēram, kredītdevējs var noslēgt vienošanos ar citu uzņēmēju, lai indosētu vai cedētu vekseli, kas tika izsniegts uz tā pamata noslēgto līgumu ietvaros. Tāpat, kā izriet no rīkojuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, nepastāv strīds pamatlietas dalībnieku vidū par samaksas vietu saskaņā ar vekseli, kuru kredītdevējs prasa samaksāt G. Feichter kā galvotājam. Citiem vārdiem, Tiesai tiek lūgts izsvērt virkni darījumu, kuri noteikti netiek uzskatīti par sarežģītiem un kā tādi tad arī ir jāanalizē.

 1) jautājums

25.      Ar pirmo jautājumu valsts tiesa lūdz skaidrojumu par to, kā pamatlietā piemērot Regulas 15. panta 1. punktā ietvertās normas par jurisdikciju patērētāju līgumos.

26.      Tā kā Regulas 15. un 16. pants ir uzskatāmi par lex specialis attiecībā pret tās 5. panta 1. punktu (12), tad vispirms ir jānosaka, vai ir piemērojami pirmie divi minētie panti, pirms noteikt, vai ir piemērojams pēdējais minētais pants. 16. panta 2. punktā minētais noteikums ir ekskluzīvs. Ja saskaņā ar šo normu jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurā atrodas G. Feichter domicils, tad 5. panta 1. punkta noteikumi par jurisdikciju strīdos, kas attiecas uz līgumiem, pēc definīcijas nevar tikt piemēroti.

27.      Kā norādīja Komisija, lai varētu piemērot Regulas 15. un 16. pantu, ir jāizpilda divi nosacījumi. Pirmkārt, attiecīgais līgums ir jānoslēdz patērētājam. Otrkārt, šim līgumam ir jāietilpst vienā no 15. panta 1. punktā uzskaitītajām kategorijām. Šie nosacījumi ir kumulatīvi.

28.      15. un 16. panta noteikumu mērķis ir nodrošināt atbilstošu aizsardzību patērētājam kā par vājāku un mazāk pieredzējušu juridiskos jautājumos uzskatītai līgumslēdzējai pusei salīdzinājumā ar otru profesionālāku līgumslēdzēju pusi (13). Līdz ar to šo pantu mērķis atšķiras no Regulas 5. panta mērķa, proti, parādīt ciešu saikni starp strīdu un tiesu, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar šiem izņēmuma noteikumiem (14).

29.      Varbūt tāpēc Tiesai ir tendence 15. un 16. pantu interpretēt šauri (15). Tādējādi spriedumā lietā Benincasa (16) tā atzina, ka “tikai uz tiem līgumiem, kas noslēgti, lai apmierinātu indivīda kā patērētāja personīgās vajadzības, attiecas noteikumi, kas paredzēti, lai aizsargātu patērētāju kā ekonomiski vājāko līgumslēdzēju pusi. Īpašā aizsardzība, ko ir paredzēts piešķirt ar šiem noteikumiem, netiek nodrošināta tādu līgumu gadījumā, kuru mērķis ir saistīts ar arodu vai profesiju” (17). Šie noteikumi būs piemērojami tikai tiktāl, ciktāl prasība “ir vispārēji saistīta ar līgumu, ko noslēdzis patērētājs ar viņa arodu vai profesiju nesaistītu iemeslu dēļ” (18).

30.      Attiecībā uz šo principu piemērošanu pamatlietā es vēlētos piedāvāt šādus apsvērumus.

31.      Lai atvieglotu Tiesas uzdevumu, valsts tiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīja detalizētus faktus, kuri, pēc tās domām, būtu jāņem vērā, izvērtējot ar prejudiciālajiem jautājumiem izvirzītās problēmas. Šīs detaļas ir apkopotas iepriekš 13.–18. punktā. Tās ietver informāciju par mērķi, ar kādu kredītlīgums tika noslēgts, un par G. Feichter lomu dokumentu piegādē, kas kredītdevējai tika darīti zināmi saskaņā ar šo līgumu un papildu vienošanos, tostarp vekseli. Šādu datu sniegšana, ko veic valsts tiesa, ir neatņemama prejudiciālā nolēmuma procedūras sastāvdaļa. Tā ļauj Tiesai sniegt lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Tādējādi tas ļauj mazināt risku, ka Tiesas atbilde būs hipotētiska attiecībā uz ES tiesību jomām un ka tajā netiks izvērtētas problēmas, kas ir būtiskas valsts tiesā izskatāmā strīda atrisināšanai, vai ka Tiesas atbildē tiks izvērtētas problēmas, kurām nav nozīmes attiecīgajā strīdā.

32.      Parasti valsts tiesa ir tā, kurai šī atbilde ir jāpiemēro tajā izskatāmās lietas faktiem, kaut gan Tiesa var dot norādes, pamatojoties uz tajā iesniegtajiem lietas materiāliem un sniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem (19). Taču dažos gadījumos šī Tiesa var nolemt sniegt valsts tiesai pilnīgāku atbildi. Tā spriedumā lietā British Telecommunications (20), kurā runa bija par dalībvalsts pienākumu samaksāt kompensāciju par zaudējumiem, kādi tika nodarīti tāpēc, ka tā nebija pareizi transponējusi direktīvu valsts tiesībās, Tiesa nosprieda: “kaut arī principā valsts tiesas ir tās, kurām jāpārbauda, vai ir izpildīti nosacījumi par valsts atbildības iestāšanos Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā, šajā lietā Tiesai ir visa vajadzīgā informācija, lai novērtētu, vai fakti liecina par pietiekami nopietnu Kopienu tiesību pārkāpumu” (21).

33.      Man šķiet, ka tas pats princips pēc analoģijas ir piemērojams šajā lietā. Tā kā valsts tiesa ir laipni sniegusi detalizētu informāciju par pamatlietas kontekstu, Tiesa pati var pārbaudīt, vai uz G. Feichter gadījumu var attiecināt “patērētāja” definīciju Regulas 15. un 16. panta izpratnē. Šajā gadījumā nekas neliecina par to, ka viņš uzņēmās saistības vai nu ar galvojumu, vai ar papildu vienošanos personīga patēriņa vajadzībām vai vajadzīgām, kas nav saistītas ar viņa arodu vai profesiju. Šķiet, ka ir tieši pretēji. Šie nolīgumi tika noslēgti, lai garantētu kredītu, kas tika piešķirts kredītņēmējai – saimnieciskās darbības subjektam tās uzņēmējdarbības vajadzībām. Ar šo subjektu G. Feichter bija cieši saistīts. Sabiedrības nosaukumā bija ietverts viņa uzvārds, viņš bija tās vadītājs un galvenais akcionārs (22).

34.      Tāpēc es uzskatu, ka šajā lietā nekādā ziņā nevar runāt par patērētāja statusu, kam ir nozīme saistībā ar iebildes par jurisdikcijas neesamību, kuru pamatlietā izvirzīja G. Feichter, pieņemamību. Fakts, ka atbildētājs var būt fiziska persona un kā tāda, iespējams, būs “patērētājs” noteiktu savas ikdienas dzīves mērķu īstenošanā, pats par sevi nenozīmē, ka personai automātiski būs tiesības atsaukties uz Regulas 15. panta 1. punktu ikvienā situācijā, kad pret viņu tiks celta prasība.

35.      Ņemot vērā iepriekš minēto, nerodas jautājums, vai līgums ietilpa vienā no 15. panta 1. punktā uzskaitītajām kategorijām.

36.      Pilnības labad es vēlos pievienot vēl vienu vai divas piezīmes par “līgum[u], kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs” Regulas 15. un 16. panta izpratnē, raksturu. Tā kā es uzskatu, ka šis jautājums neietekmē lietas izskatīšanu valsts tiesā, tad es izteikšos īsi un neveicot detalizētu analīzi.

37.      Manuprāt, situācija pamatlietā ir perfekts piemērs gadījumam, kad saistības galvojuma veidā ir uzņēmies indivīds, attiecībā uz kuru nav piemērojami Regulas 15. un 16. pantā ietvertie noteikumi par patērētājiem. Tiesas rīcībā nav nekādas informācijas, kas liecinātu par to, ka (ievērojamais) kredīts, kāds tika piešķirts kredītņēmējai un kurš tika nodrošināts ar galvojumu, jebkādā veidā bija saistīts ar fiziskās personas individuāliem lēmumiem finansēt patēriņa preču iegādi.

38.      Apskatīsim citu piemēru, lai parādītu situāciju no citas puses. Nepilngadīgais vēlas iegādāties viedtālruni, bet piegādātājs, kas atrodas citā dalībvalstī, piekrīt noslēgt pirkuma līgumu tikai tad, ja viņa vecāki piekritīs būt par galvotājiem attiecībā uz pienākumiem, kādi viņam izriet no šī līguma. Vecāki piekrīt būt par galvotājiem un nepilngadīgais iegādājas viedtālruni. Ar piegādātāju noslēgtajā līgumā nepilngadīgais ir nepārprotami patērētājs. 15. un 16. pants attiecībā uz viņu būs piemērojami gadījumā, ja piegādātājs vēlēsies pret viņu celt prasību tiesā, pamatojoties uz šo līgumu.

39.      Kāda ir vecāku pozīcija? Manuprāt, viņiem arī ir tiesības uz aizsardzību, ko sniedz šie noteikumi. Šāds iznākums atspoguļo Regulas vispārējo shēmu. Kaut arī vecāki, ļoti iespējams, ir dzīves gudrāki un finansiāli maksātspējīgāki par viņu bērnu, viņus tomēr var uzskatīt par ekonomiskā ziņā vājākiem un mazāk pieredzējušiem juridiskos jautājumos nekā profesionāls līgumslēdzējs, kuru pārstāv piegādātājs (23). Tādējādi līgumi, kuros ir iesaistīti vecāki, ir uzskatāmi par “lietā[m], kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs” 15. panta 1. punkta izpratnē.

40.      Tomēr, lai cik interesantas šādas pārdomas nebūtu, šāds piemērs ir ļoti tālu no apstākļiem šajā lietā. Vienkārši runājot, G. Feichter nav “patērētājs” Regulas 15. un 16. panta izpratnē.

41.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka uz valsts tiesas uzdoto pirmo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka gadījumā, ja vekselis ir vairāku līgumu, kurus uzņēmējdarbības nolūkā ir noslēdzis saimnieciskās darbības subjekts, sastāvdaļa, un fiziskā persona, kura ir šī vekseļa galvotājs, ir cieši saistīta ar minēto saimnieciskās darbības subjektu, vekselis ir jāuzskata par izsniegtu ar mērķi, kas ir saistīts ar arodu vai profesiju Regulas 15. panta 1. punkta izpratnē. No tā izriet, ka 15. panta 1. punktā ietvertā frāze “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju” nebūs piemērojama.

 2) jautājums

42.      Pamatproblēma, par ko ir runa otrajā jautājumā, ir noteikumu par jurisdikciju piemērojamību “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, kā tas ir norādīts Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

43.      Tiesa ir atzinusi, ka, kaut arī šī norma neprasa noslēgt līgumu, ir jābūt vismaz identificējamam pienākumam. Šāda norma ir būtiska 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanai, jo valsts tiesas jurisdikcija tiek noteikta pēc attiecīgā pienākuma izpildes vietas (24).

44.      Šis pienākums ir brīvprātīgi jāuzņemas vienai līgumslēdzējai pusei attiecībā pret otru līgumslēdzēju pusi. Interpretējot šo normu kā tādu, kas neparedz šādu prasību, netiktu ietvertas Regulā paredzētās situācijas (25). Tiesa apvienoja šo prasību kopsavilkumā, apgalvojot, ka norma par īpašo jurisdikciju, kas paredzēta 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, “prasa paredzēt juridisku pienākumu, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru un uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība” (26).

45.      Nav šaubu par to, ka starp kredītdevēju un kredītņēmēju šajā lietā tika noslēgts līgums. Kredītdevējs apņēmās piešķirt kredītņēmējam kredītu saskaņā ar kredītlīgumu, un kredītņēmējam bija pienākums to atmaksāt saskaņā ar minēto līgumu. G. Feichter pozīcija atšķīrās, ciktāl viņš nebija šī līguma puse. Bet galvojums par vekseli arī tomēr, manuprāt, ir uzskatāms par juridisku pienākumu, kuru viņš brīvprātīgi uzņēmās. Saskaņā ar ZSS 32. panta 1. un 2. punktu viņam bija tādas pašas saistības kā personai, par kuru viņš galvoja, proti, kredītņēmējam (27). Līdz ar to tam, ka viņš nebija tiešā persona, attiecībā pret kuru aizdevējam bija jāizpilda pienākums, nav nozīmes, nosakot jurisdikciju saskaņā ar 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

46.      Tāpat es neuzskatu, ka nozīme ir tam, ka vekselis tika izsniegts nepilnīgi noformētā veidā, un līdz ar to šajā savā pastāvēšanas stadijā tas bija jākvalificē kā “nepabeigts”. Jautājums par jurisdikciju tiks atrisināts tiesvedības uzsākšanas stadijā. Jāatzīst, ka, tā kā attiecīgais vekselis tika izsniegts, lai nodrošinātu overdraftu, tad to pēc definīcijas nevarēja izsniegt pilnībā noformētu kredītlīguma noslēgšanas brīdī.

47.      Jāpiebilst – fakts, ka valsts tiesībās vekselis ir klasificēts kā abstrakts nodrošinājums, kam nav līguma rakstura (28), neietekmē šādu secinājumu. Atsaucoties uz Briseles konvenciju, Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Konvencijā izmantotie jēdzieni – un it īpaši tie, kas ir izmantoti 5. panta 1. un 3. punktā un 13. pantā (29), – ir jāinterpretē neatkarīgi, atsaucoties galvenokārt uz Konvencijas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās līgumslēdzējās valstīs (30). Es neredzu iemeslu uzskatīt citādi attiecībā uz Regulu (31).

48.      Līdz ar to es uzskatu, ka Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais noteikums var tikt piemērots pamatlietā esošajos apstākļos.

49.      Lai noteiktu, vai šī norma patiešām ir piemērojama, valsts tiesai būs jānosaka, vai attiecīgā pienākuma izpildes vieta atrodas tās jurisdikcijas teritorijā (32). Nebūs atbilstoša neviena no 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajām normām, jo attiecīgais līgums neattiecas uz preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu. No tā izriet, ka noteicošā būs samaksas vieta. Rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu kā vekseļa samaksas vieta ir norādīta Prāga, ar piebildi, ka G. Feichter šajā jautājumā neiebilst. Es tikai piebildīšu, ka vienošanās, saskaņā ar kuru aizdotās summas atmaksa ir jāveic kredītdevēja uzņēmējdarbības veikšanas vietā, katrā ziņā ir jāuzskata par normālu praksi komerciālu aizdevuma līgumu jomā.

50.      Pirmajā brīdī tas, šķiet, izbeidz diskusiju. Tā kā lietas dalībniekiem nav strīda par pienākuma izpildes vietu, kas ir jurisdikciju nosakošais faktors, tiesa, kas izskata strīdu, var uzskatīt, ka tai ir jurisdikcija.

51.      Taču valsts tiesa vaicā, vai fakts, ka vekselis izdošanas brīdī nebija aizpildīts un vēlāk to aizpildīja kredītdevējs, jebkādā veidā ietekmē šo secinājumu. Tā norāda, ka nevar izslēgt, ka samaksas vieta tika ietverta, pārkāpjot papildu vienošanās noteikumus, vai ka šī vienošanās nebija spēkā nenoteiktības vai citu iemeslu dēļ. Ja tas tā būtu, nebūtu iespējams runāt par pienākumu, ko viena līgumslēdzēja puse ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru līgumslēdzēju pusi (33).

52.      Es šādu argumentu saprotu. Tomēr, tā kā G. Feichter, šķiet, nekādā veidā nav apstrīdējis izpildes vietu, tad šajā lietā šāds jautājums nerodas. Savukārt, ja vekseļa samaksas vieta jebkāda iemesla dēļ tiktu apstrīdēta, tad es izdarītu šādus apsvērumus.

53.      Runājot par pienākumu, ko viena līgumslēdzēja puse ir labprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru, Tiesa paskaidroja, kā saprast jēdzienu “līgums” Regulas izpratnē. Ja Tiesas vadlīnijas attiecīgajā lietā nevar tikt ievērotas, tad frāze “liet[a]s, kas attiecas uz līgumiem” nevar tikt izmantota, nosakot valsts tiesas jurisdikciju. Bet tas nenozīmē, ka frāze nav piemērojama, ja tiek apstrīdēts šī pienākuma saturs.

54.      Regulas raksturs patiešām ir tāds, ka tās noteikumi var tikt izmantoti tieši domstarpību gadījumā. Atšķirīgā, bet tomēr cieši saistītā kontekstā Tiesa atzina, ka 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts būs piemērojams pat tad, ja lietas dalībnieki apstrīd līguma, uz kuru ir balstīta prasība, esamību (34). Ja tā tas nebūtu, šī norma, iespējams, zaudētu savu lietderīgo iedarbību, jo, lai apietu šo normu, vienam no lietas dalībniekiem pietiktu vien apstrīdēt līguma pastāvēšanu.

55.      Man šķiet, ka tāda pati argumentācija ir piemērojama pēc analoģijas arī šajā lietā. Atbildētājam, kurš gribētu apiet Regulu, būtu ļoti viegli apstrīdēt nevis visa līguma, uz kuru ir balstīta prasība, pastāvēšanu, bet šī līguma noteikumu, ar kuru tādējādi varētu pamatot jurisdikciju. Piekrītot šādam argumentam, tiktu apdraudēts visas Regulas kopējais mērķis, kurš kā vienu no primārajiem mērķiem ietver nepieciešamību nodrošināt tiesisko noteiktību tās regulētajā jomā (35).

56.      No otras puses, nevajadzētu ļaut negodīgam vai neapdomīgam prasītājam pamatot jurisdikciju ar apšaubāmu pamatu, vienkārši un bez jebkāda juridiska pamatojuma apgalvojot, ka līgumā ir noteikts, ka tajā paredzētais pienākums, kas šķietami pamato jurisdikciju, ir jāizpilda noteiktā vietā.

57.      Ja “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir strīds par attiecīgā pienākuma izpildes vietu, es iesaku valsts tiesai vispirms izvērtēt atbildētāja iebildumu šajā ziņā. Ja šis iebildums ir acīmredzami pamatots, tad šai tiesai ir jāatsakās no jurisdikcijas, ja vien nepastāv citi pienācīgi pamatoti iemesli, uz kuru pamata tā var turpināt izskatīt tajā celto prasību. Turpinot un ja nepieciešams, tai būtu jāizvērtē pamats, uz kuru prasītājs balsta savu prasību par jurisdikciju. Ja šis pamats ir acīmredzami nepamatots, valsts tiesai ir jāatsakās izskatīt tajā iesniegto lietu. Ja (kas droši vien notiek visbiežāk) patieso situāciju ir grūtāk novērtēt, tiesai vispirms būtu jāpārbauda, vai prasītājs ir pierādījis atbilstošās Regulas normas piemērojamību. Ja valsts tiesa konstatē, ka tas tā ir, tā var atzīt savu jurisdikciju.

58.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka uz valsts tiesas uzdoto otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka frāze “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir attiecināma arī uz prasījuma tiesībām, kuras izriet no vekseļa, kas sākotnēji ir ticis izsniegts nepilnīgi noformētā veidā (bet vēlāk ir ticis pilnīgi noformēts), un kuras vekseļa uzrādītājs izvirza pret vekseļa devēja galvinieku.

 Nobeiguma apsvērumi

59.      Piemērojot iepriekš izklāstītos secinājumus lietā, kuru izskata valsts tiesa, man šķiet, ir skaidrs, ka tiesai būs jurisdikcija izskatīt lietu pamattiesvedībā. Šāds rezultāts, manuprāt, ne tikai atspoguļo Regulas noteikumus un vispārējo shēmu, bet arī situācijas patieso būtību. Ja Regulas piemērošanas rezultāts atšķirtos tādā lietā kā šī, tad rezultāts, manuprāt, būtu acīmredzami absurds.

60.      Ļaujiet man ilustrēt situāciju, kurā ir iesaistītas jaunas dalībvalsts (piemēram, kādas Balkānu valsts) kredītiestādes. Vairākas citās dalībvalstīs reģistrētas sabiedrības vēlas reģistrēt meitassabiedrības, lai veiktu jaunajā dalībvalstī uzņēmējdarbību, tādējādi to paplašinot. Šīm sabiedrībām attiecīgajā laikā nav vai nav pietiekamu līdzekļu. Kredītdevēji piekrīt piešķirt kredītu ar nosacījumu, ka garantijas sniedz privātpersonas, kuras ir meitassabiedrību vadītāji vai turpmākie īpašnieki. Galvotāju vidū saskaņā ar šiem līgumiem ir vairākas privātpersonas ar domicilu (piemēram) Somijā un Lietuvā. Manuprāt, ir grūti iedomāties un nemaz nevajadzētu iedomāties, ka attiecīgie kredītdevēji nevarētu celt prasību par attiecīgo garantiju izpildi savā dalībvalstī. Jebkāds cits rezultāts būtu tālu no realitātes.

 Secinājumi

61.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai sniegt šādas atbildes uz Městký soud v Praze uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem:

1)      gadījumā, ja vekselis ir vairāku līgumu, kurus uzņēmējdarbības nolūkā ir noslēdzis saimnieciskās darbības subjekts, sastāvdaļa, un fiziskā persona, kura ir šī vekseļa galvotājs, ir cieši saistīta ar minēto saimnieciskās darbības subjektu, vekselis ir jāuzskata par izsniegtu ar mērķi, kas ir saistīts ar arodu vai profesiju Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkta izpratnē. No tā izriet, ka 15. panta 1. punktā ietvertā frāze “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju” nebūs piemērojama;

2)      frāze “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir attiecināma arī uz prasījuma tiesībām, kuras izriet no vekseļa, kas sākotnēji ir ticis izsniegts nepilnīgi noformētā veidā (bet vēlāk ir ticis pilnīgi noformēts), un kuras vekseļa uzrādītājs izvirza pret vekseļa devēja galvinieku.


1 –      Oriģinālvaloda – angļu.


2 –      Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula”).


3 –      Skat. 14. punktu un 9. zemsvītras piezīmi.


4 –      Skat. 76. pantu.


5 – Izņemot Dāniju.


6 –      OV 1978, L 304, 36. lpp.


7 –      2009. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑167/08 Draka NK Cables u.c. (Krājums, I‑3477. lpp., 20. punkts).


8 – Tiesas sēdē izvērtās diskusija par jēdziena “abstrakts nodrošinājums” nozīmi šajā kontekstā. Šī diskusija apstiprināja valsts tiesas sniegto informāciju, pirms tika uzsāktas detalizētas, lai neteiktu komplicētas, diskusijas par cita starpā vekseļa pārnesamību un šādas pārnešanas sekām. Taču diskusiju otrajā daļā netika apspriests neviens elements, kas attiektos uz šajos secinājumos apskatāmajiem problēmjautājumiem, un tāpēc šos elementus es tālāk neapskatīšu.


9 – “Galvojums” ir definēts kā “rakstisks solījums, ko ir devusi persona, kas nav parastā vai pārvedu vekseļa trasants, trasāts vai indosants, par vekselī norādītās summas samaksu paredzētajā termiņā”. Skat. http://www.merriam‑webster.com/dictionary/aval.


10 – Saskaņā ar informāciju, ko Čehijas valdība bija norādījusi tās rakstveida apsvērumos un apstiprinājusi tiesas sēdē. Skat. http://www.justice.cz/or.


11 –      Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta Lugāno 2007. gada 30. oktobrī un kura stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī, 2. protokola 2. pantā ir paredzēts, ka jebkura valsts, kurai ir saistoša šī konvencija un kura nav dalībvalsts (tostarp arī Šveices Konfederācija), ir tiesīga iesniegt rakstveida apsvērumus saskaņā ar 23. pantu Protokolā par Eiropas Tiesas Statūtiem, ja tostarp dalībvalsts tiesa vēršas Eiropas Tiesā, lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu par Regulas interpretāciju.


12 –      Skat. 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑27/02 Engler (Krājums, I‑481. lpp., 32. punkts).


13 –      Skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑96/00 Gabriel (Recueil, I‑6367. lpp., 39. punkts). Tāpat šajā ziņā skat. 1993. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑89/91 Shearson Lehmann Hutton (Recueil, I‑139. lpp., 18. punkts).


14 – Šajā ziņā skat. 1999. gada 28. septembra spriedumu lietā C‑440/97 GIE Groupe Concorde u.c. (Recueil, I‑6307. lpp., 29. punkts). Skat. arī Regulas preambulas 12. apsvērumu.


15 –      Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Engler (minēts iepriekš 12. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).


16 –      1997. gada 3. jūlija spriedums lietā C‑269/95 Benincasa (Recueil, I‑3767. lpp.).


17 –      17. punkts.


18 –      Spriedums lietā Gabriel (minēts iepriekš 13. zemsvītras piezīmē, 38. punkts). Tāpat skat. arī 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑464/01 Gruber (Krājums, I‑439. lpp.), kurā Tiesa atzina, ka persona, kas ir noslēgusi līgumu par preci, kuras paredzētā lietošana daļēji ir un daļēji nav saistīta ar arodu vai profesiju, nevar atsaukties uz īpašiem jurisdikcijas noteikumiem, kas paredzēti attiecībā uz patērētāju līgumiem, izņemot gadījumu, ja lietošana aroda vai profesijas nolūkā ir tik mazsvarīga, ka tai ir nenozīmīga loma attiecīgās [preču] piegādes kopējā kontekstā; tam, ka neprofesionālais aspekts ir pārsvarā, šajā ziņā nav nozīmes (54. punkts).


19 –      Šajā ziņā skat. 1993. gada 30. marta spriedumu lietā C‑328/91 Thomas u.c. (Recueil, I‑1247. lpp., 13. punkts).


20 –      1996. gada 26. marta spriedums lietā C‑392/93 British Telecommunications (Recueil, I‑1631. lpp., 41. punkts).


21 –      Skat. arī 1996. gada 17. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑283/94, C‑291/94 un C‑292/94 Denkavit u.c. (Recueil, I‑5063. lpp., 49. punkts), 2010. gada 25. novembra spriedumu lietā C‑429/09 Fuß (Krājums, I‑12167. lpp., 53. punkts) un Lenaerts, K., Arts, D. un Maselis, I., Procedural Law of the European Union, 2. izdevums, Sweet and Maxwell, Londona, 2006, 6‑026.


22 –      Skat. iepriekš 14. punktu.


23 –      Skat. iepriekš 28. punktu.


24 –      Skat. 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑334/00 Tacconi (Recueil, I‑7357. lpp., 22. punkts) un spriedumu lietā Engler (minēts iepriekš 12. zemsvītras piezīmē, 50. punkts). Kaut arī šīs lietas attiecās uz līdzīgu formulējumu Briseles konvencijā, es neredzu iemeslu citai nostājai attiecībā uz Regulu. Skat. iepriekš 8. punktu.


25 –      Skat. 1992. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑26/91 Handte (Recueil, I‑3967. lpp., 15. punkts). Tāpat skat. arī spriedumu lietā Engler (minēts iepriekš 12. zemsvītras piezīmē, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).


26 –      Skat. spriedumu lietā Engler (minēts iepriekš 12. zemsvītras piezīmē, 51. punkts).


27 –      Skat. iepriekš 11. punktu.


28 –      Skat. iepriekš 12. punktu.


29 – Kas vairāk vai mazāk atbilst Regulas 5. panta 1. un 3. punktam un 15. pantam.


30 –      Skat. spriedumu lietā Engler (minēts iepriekš 12. zemsvītras piezīmē, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).


31 –      Skat. iepriekš 8. punktu un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


32 – 1976. gada 6. oktobra spriedums lietā 12/76 Industrie Tessilli Italiana Como (Recueil, 1473. lpp., 13. punkts).


33 –      Skat. iepriekš 44. punktu.


34 –      1982. gada 4. marta spriedums lietā 38/81 Effer (Recueil, 825. lpp., 7. un 8. punkts) un spriedums lietā Engler (minēts iepriekš 12. zemsvītras piezīmē, 46. punkts). Kaut arī šīs lietas attiecās uz līdzīgu formulējumu Briseles konvencijā, es neredzu iemeslu citai nostājai attiecībā uz Regulu. Skat. iepriekš 8. punktu.


35 –      Šajā ziņā skat. cita starpā spriedumu lietā Handte (minēts iepriekš 25. zemsvītras piezīmē, 18. punkts).