Language of document : ECLI:EU:C:2012:757

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 28. novembrī (1)

Lieta C‑645/11

Land Berlin

pret

Ellen Mirjam Sapir,

Michael J. Busse,

Mirjam M. Birgansky,

Gideon Rumney,

Benjamin Ben‑Zadok,

Hedda Brown u.c.

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula (EK) Nr. 44/2001 – 1. panta 1. punkts – 6. panta 1. punkts – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Tiesiski nepamatots valsts iestādes maksājums – Tiesvedībā izvirzīta prasība atmaksāt pārskaitītu naudas summu – Jurisdikcija, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību – Prasību cieša saistība – Atbildētājs ar dzīvesvietu trešajā valstī







Satura rādītājs


I –   Piemērojamās tiesību normas

A –   Savienības tiesības

B –   Valsts tiesības

1)     Īpašumtiesību atklāto jautājumu noregulēšanas likums [Gesetz zur Regelung offener Vermögensfragen] (turpmāk tekstā – “Vermögensgesetz”) 

2)     Ar atpakaļatdodamiem īpašumiem saistīto ieguldījumu prioritātes likums [Gesetz über den Vorrang für Investitionen bei Rückübertragungsansprüchen nach dem Vermögensgesetz] (turpmāk tekstā – “Investitionsvorranggesetz”) 

II – Pamattiesvedība

III – Prejudiciālie jautājumi

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Lietas dalībnieku argumenti

A –   Par pirmo prejudiciālo jautājumu

B –   Par otro prejudiciālo jautājumu

C –   Par trešo prejudiciālo jautājumu

VI – Juridiskais vērtējums

A –   Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1)     Par jēdziena “civillietas un komerclietas” autonomas interpretācijas nepieciešamību

2)     Par Briseles konvencijas 1. pantam veltītās judikatūras nozīmi Regulas Nr. 44/2001 1. panta interpretācijas kontekstā

3)     Briseles konvencijas 1. pantam veltītās judikatūras izmantošana Regulas Nr. 44/2001 1. panta interpretēšanā

a)     Spriedums lietā LTU 

b)     Spriedums lietā Rüffer 

c)     Spriedums lietā Sonntag 

d)     Spriedums lietā Baten 

e)     Spriedums lietā Préservatrice foncičre TIARD 

f)     Judikatūras par Briseles konvencijas 1. pantu vērtējuma kopsavilkums

4)     Par Briseles konvencijas 1. pantu izveidotā judikatūras virziena turpināšana pēc Regulas Nr. 44/2001 spēkā stāšanās

a)     Spriedums lietā Apostolides 

b)     Spriedums lietā Realchemie Nederland 

5)     Judikatūras kritēriju piemērošana pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem

a)     Pušu tiesisko attiecību raksturs

b)     Juridiskā strīda priekšmets

6)     Starpsecinājumi

B –   Par otro prejudiciālo jautājumu

1)     Tiesas judikatūra par jēdzienu “cieša saistība” Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta vai attiecīgi Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē

a)     Normas sastāva elementa “cieša saistība” autonoma un šaura interpretācija

b)     Pietiekami cieša saistība un savstarpēji pretrunīgu nolēmumu risks

c)     Jurisdikcijas paredzamība, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību, no atbildētāja skatupunkta

2)     Judikatūras kritēriju piemērošana pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem

a)     Pietiekami cieša saistība un savstarpēji pretrunīgu nolēmumu risks

b)     Jurisdikcijas paredzamības kritērijs, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību, no atbildētāju skatupunkta

3)     Starpsecinājumi

C –   Par trešo prejudiciālo jautājumu

1)     Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta interpretācija

a)     Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta teksts

b)     Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta sistemātika

c)     Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta jēga un mērķis

2)     Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta analoga piemērošana attiecībā uz trešajām valstīm?

3)     Starpsecinājumi

VII – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Izskatāmā Bundesgerichtshof [Vācijas Federālās Augstākās tiesas] 2011. gada 18. novembra lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšvēsture iesniedzas tā dēvētā Trešā reiha laikā. Tolaik daudzi Vācijas pilsoņi tika pakļauti represijām un bija spiesti (daudzos gadījumos – pirms izceļošanas uz ārzemēm) atsavināt savu īpašumu par cenu, kas bija ievērojami zemāka par īpašuma (aktīvu) vērtību. Daļu šo aktīvu ieguva privātpersonas (2), bet otra daļa galu galā nonāca valsts iestāžu īpašumā.

2.        Vācijā notiekošajā pamattiesvedībā, kuras ietvaros ir izdots izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, atbildētāji ir šādās represijās cietušas personas tiesību pārņēmēji, kas pārsvarā dzīvo ārvalstīs, bet prasītājas statusā ir Berlīnes federālā zeme [Land Berlin]. Materiāltiesiskā ziņā strīds izvirza vairākus jautājumus, piemēram, par tiesību pārņēmējiem pienākošās kompensācijas apmēru.

3.        Vācijas Federatīvās Republikas tiesībās ir paredzēta sarežģīta procedūra, lai kompensētu šādu represiju radīto netaisnību. Šī procedūra daļēji tiek īstenota administratīvā procesa ietvaros valsts pārvaldes iestādē, bet daļēji – kompetentā parastās jurisdikcijas tiesā. Atkarībā no lietas konkrētajiem apstākļiem tā tiek virzīta uz aktīvu atpakaļatdošanu, no atsavināšanas (pārdošanas) gūto ieņēmumu samaksu cietušajām personām vai papildu kompensācijas piešķiršanu.

4.        Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neattiecas uz materiāltiesiskām problēmām, bet gan fundamentāliem jautājumiem par tiesvedībā iesaistāmās tiesas jurisdikciju un Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3) materiālo piemērošanas jomu.

5.        Konkrēti runa ir par to, kādas lietas ir klasificējamas kā civillietas un komerclietas Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek iztirzāts jautājums par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanas jomu. Ja tiek iesniegta kopēja prasība pret vairākām personām, tad saskaņā ar šo normu ir jābūt iespējai celt prasību “tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils”, ja prasības ir savstarpēji “cieši saistītas”, un tādēļ būtu lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā. Iesniedzējtiesa jautā par šīs normas nozīmi un tās piemērošanu gadījumos, kad ne visiem atbildētājiem domicils (dzīvesvieta) ir Eiropas Savienības dalībvalstī.

II – Piemērojamās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

6.        Regulas Nr. 44/2001 preambulas 9., 11., 12., 15. un 19. apsvērumā ir teikts:

“(9)      Uz atbildētāju, kura domicils nav kādā dalībvalstī, parasti attiecas valsts normas par jurisdikciju, ko piemēro tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesā ir celta prasība, bet atbildētājam, kura domicils ir kādā dalībvalstī, kurā šī regula nav saistoša, būtu jāturpina piemērot Briseles konvenciju.

(11)      Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. [..]

(12)      Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.

(15)      Tiesvedības saskaņotas norises interesēs ir jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus. [..]

(19)      Būtu jānodrošina vajadzīgā nepārtrauktība starp Briseles konvenciju un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati vajadzība attiecas uz Briseles konvencijas interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā [..].”

7.        Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.”

8.        Regulas (EK) Nr. 44/2001 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, tad katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju, ievērojot 22. un 23. pantu, nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.”

9.        Regulas Nr. 44/2001 6. pantā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:

1)      ja šī persona ir viens no vairākiem atbildētājiem – tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi;

[..]

3)      ar pretprasību, kura izriet no tā paša līguma vai faktiem, kas bija pamatprasības pamatā – tiesā, kurā tiek izskatīta pamatprasība;

[..].”

10.      Regulas Nr. 44/2001 22. pantā ir noteikts:

“Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:

1)      lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre – tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums. [..];

2)      lietā, kuras priekšmets ir uzņēmējsabiedrību, citu juridisko personu vai fizisku vai juridisku personu apvienību izveides spēkā esamība, to darbības izbeigšana vai likvidācija, vai to pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamība – tās dalībvalsts tiesām, kurā ir uzņēmējsabiedrības, juridiskās personas vai apvienības atrašanās vieta. [..];

3)      lietā, kuras priekšmets ir valsts reģistru ierakstu spēkā esamība – tās dalībvalsts tiesām, kura uztur attiecīgo reģistru;

4)      lietā attiecībā uz tādu patentu, preču zīmju, dizainparaugu vai citu līdzīgu tiesību reģistrāciju vai spēkā esamību, kas jādeponē vai jāreģistrē – tās dalībvalsts tiesām, kurā deponēšana vai reģistrācija ir pieteikta vai veikta vai kurā to uzskata par veiktu saskaņā ar kāda Kopienas instrumenta vai starptautiskas konvencijas noteikumiem. [..];

5)      lietā attiecībā uz spriedumu izpildi – tās dalībvalsts tiesām, kurā spriedums ir izpildīts vai ir jāizpilda.”

11.      Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. [..]”

B –    Valsts tiesības

1)      Īpašumtiesību atklāto jautājumu noregulēšanas likums [Gesetz zur Regelung offener Vermögensfragen] (turpmāk tekstā – “Vermögensgesetz”) (4)

12.      Vermögensgesetz 1. panta 1. punktā tā piemērošanas joma ir noteikta šādi:

“Šis likums regulē īpašumtiesību prasījumus attiecībā uz aktīviem, kas [..] bez atlīdzības ir tikuši konfiscēti un nacionalizēti. [..]”

13.      Vermögensgesetz 1. panta 6. punktā ir noteikts:

“Šis likums attiecīgi ir piemērojams to pilsoņu un biedrību īpašumtiesību prasījumiem, kas laikā no 1933. gada 30. janvāra līdz 1945. gada 8. maijam rases, politikas, reliģijas vai pasaules uzskata apsvērumu dēļ tika pakļauti vajāšanām un tādēļ līdz ar piespiedu pārdošanu, konfiskāciju vai citādām darbībām savu īpašumu pazaudēja. [..]”

14.      Vermögensgesetz 3. panta 1. punktā par aktīvu atpakaļatdošanu ir noteikts:

“Aktīvi, kas tika pakļauti pasākumiem 1. panta izpratnē un tika nacionalizēti vai atsavināti trešajām personām, uz pieteikuma pamata tiek nodoti atpakaļ tiesīgajām personām, ciktāl uz teikto neattiecas [..] izņēmumi. [..]”

2)      Ar atpakaļatdodamiem īpašumiem saistīto ieguldījumu prioritātes likums [Gesetz über den Vorrang für Investitionen bei Rückübertragungsansprüchen nach dem Vermögensgesetz] (turpmāk tekstā – “Investitionsvorranggesetz”) (5)

15.      Investitionsvorranggesetz 1. pantā ir teikts:

“Zemesgabali [..], kas saskaņā ar Vermögensgesetz ir vai var būt atpakaļatdošanas prasījumu priekšmets, ievērojot turpmāk izklāstīto normu prasības, var pilnīgi vai daļēji tikt izmantoti īpašos ieguldīšanas nolūkos. Tiesīgā persona šādos gadījumos saņem šajā likumā paredzēto kompensāciju.”

16.      Investitionsvorranggesetz 16. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja [..] aktīvu atpakaļnodošana nav iespējama, tad jebkura tiesīga persona, kas ir konstatējusi vai pierādījusi savu prasījuma tiesību esamību [..], var pieprasīt naudas summas samaksu visu pārdošanas ieņēmumu un ar viņa pieprasīto aktīvu atsavināšanas līgumiem saistīto maksājumu apmērā. Par šo prasījumu [..] lemj attiecīgā Īpašumtiesību atklāto jautājumu noregulēšanas pārvalde [Amt/Landesamt zur Regelung offener Vermögensfragen]. Ja ieņēmumi nav gūti [..] [vai] ja tie ir mazāki par attiecīgo aktīvu tirgus vērtību laikā, kad ir izpildāms attiecīgais lēmums par ieguldījumu prioritāti, [..] tad tiesīgā persona viena gada laikā var tiesā pieprasīt [..] tirgus vērtības samaksu; [..].”

III – Pamattiesvedība

17.      Juliusam Busem [Julius Busse] Berlīnē piederēja zemesgabals. Trešā reiha laikā viņš cieta no nacistu režīma represijām, un viņam nācās savu zemesgabalu pārdot kādai trešajai personai. Pēcāk Vācijas Demokrātiskā Republika šo zemesgabalu nacionalizēja, apvienojot ar citiem valsts īpašumā esošiem zemesgabaliem. Tādējādi izveidotā apvienotā teritorija pēc Vācijas atkalapvienošanās daļēji nonāca Berlīnes federālās zemes, daļēji – Vācijas Federatīvās Republikas īpašumā. 1997. gada 19. decembrī tās šo teritoriju pārdeva kādam ieguldītājam.

18.      Pamattiesvedības atbildētāji Nr. 1–10 ir Juliusa Buses tiesību pārņēmēji. Atbildētāji Nr. 3, 6, 7 un 9 dzīvo Izraēlā, atbildētājs Nr. 5 – Apvienotajā Karalistē, bet atbildētājs Nr. 10 – Spānijā.

19.      Saskaņā ar valsts tiesībām atbildētājiem Nr. 1–10 gan nebija jāsaņem atpakaļ zemesgabals, bet proporcionāla daļa naudas līdzekļu no apvienotās teritorijas atsavināšanā (pārdošanā) gūtajiem ieņēmumiem, kas atbilst vismaz zemesgabala tirgus vērtībai. Par šādu samaksas pienākumu kompetentā iestāde pieņēma administratīvu aktu.

20.      Šī iestāde uzdeva Berlīnes federālajai zemei, kas ir prasītāja pamattiesvedībā, samaksāt pamattiesvedības atbildētājiem Nr. 1–10 daļu no pārdošanas ieņēmumiem – atbilstoši Juliusa Buses zemesgabala īpatsvaram apvienotajā teritorijā. Veicot šo maksājumu, pamattiesvedības prasītāja kļūdījās. Proti, tā atbildētāju Nr. 1–10 pārstāvībai izraudzītajam advokātam – atbildētājam Nr. 11 – kļūdaini pārskaitīja ne tikai attiecīgo pirkuma cenas daļu, bet gan pilnu pirkuma cenu, ko advokāts pēc tam sadalīja atbildētājiem Nr. 1–10.

21.      Berlīnes federālā zeme pamattiesvedībā no atbildētājiem Nr. 1–10 prasa atmaksāt pārmaksāto summu, ko tā ir aprēķinājusi EUR 2,5 miljonu apmērā. Tā viņus visus un arī atbildētāju Nr. 11, kuram tā saistībā ar summas tālāknodošanu pārmet neatļautu darbību, Vācijā iesūdzēja Landgericht Berlin [Berlīnes apgabaltiesā]. Atbildētāji pamattiesvedībā gan iebilst: Landgericht Berlin attiecībā uz daļu no viņiem – atbildētājiem Nr. 3, 5–7, 9 un 10 – neesot starptautiskās jurisdikcijas. Turklāt viņi varot prasīt samaksāt naudas summu, kas ir lielāka nekā pārdošanas ieņēmumu attiecīgā īpatsvara daļa, jo pārdošanas ieņēmumi esot mazāki par zemesgabala tirgus vērtību (turpmāk tekstā – “papildu kompensācijas prasījumi”).

22.      Landgericht ar daļēju spriedumu prasību pret atbildētājiem Nr. 3, 5–7, 9 un 10 noraidīja kā nepieņemamu. Prasītājas apelācijas sūdzība tika noraidīta. Ar savu kasācijas sūdzību prasītāja vēlas panākt, lai Landgericht pieņemtu nolēmumu arī par tās prasījumiem pret šiem atbildētājiem.

23.      Apelācijas instances tiesa uzskata, ka attiecībā uz prasību pret atbildētājiem Nr. 3, 5–7, 9 un 10 Vācijas tiesām nav starptautiskās jurisdikcijas, jo Regula Nr. 44/2001 neesot piemērojama. Šeit runa esot nevis par civiltiesisku, bet gan par publisko tiesību strīdu, kam minētā regula saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu nav piemērojama. Maksājumu nedrīkstot aplūkot izolēti. Drīzāk esot jāņem vērā, ka tas ir veikts, pamatojoties uz lēmumu par atbildētāju prasījuma atzīšanu.

IV – Prejudiciālie jautājumi

24.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tiesiski nepamatota maksājuma atgūšana arī ir civillieta Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē, ja iestāde ir likusi federālajai zemei izmaksāt cietušajiem kā kompensāciju daļu ieņēmumu no zemesgabala pirkuma cenas, bet tā vietā viņiem kļūdas dēļ samaksājusi visu pirkuma cenu?

2)      Vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā ietvertais nosacījums par vairāku prasību ciešu saistību ir izpildīts arī tad, ja atbildētāji izvirza papildu kompensācijas prasījumus, kurus var izskatīt tikai kopā?

3)      Vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir piemērojams arī atbildētājiem, kuru dzīvesvieta nav Eiropas Savienībā? Ja atbilde ir apstiprinoša: vai tā tas ir arī gadījumā, ja atbildētāja dzīvesvietas valstī, pamatojoties uz divpusēju nolīgumu ar sprieduma valsti, spriedumu var neatzīt jurisdikcijas neesamības dēļ?”

V –    Tiesvedība Tiesā

25.      Tiesas kancelejā 2011. gada 18. novembra nolēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir saņemts 2011. gada 16. decembrī.

26.      Tiesas statūtu 23. pantā minētajā termiņā savus rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Vācijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija.

27.      Tā kā neviens no šīs lietas dalībniekiem nav lūdzis uzsākt mutvārdu procesu, secinājumi ir sagatavoti jau pēc Tiesas vispārējās sapulces, kas notika 2012. gada 25. septembrī.

VI – Lietas dalībnieku argumenti

28.      Lietas dalībnieki būtībā ir vienisprātis par to, kā būtu jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem.

29.      Viņi visi uzskata, ka pamatstrīdā izvirzītā prasība atmaksāt tiesiski nepamatoti samaksātu summu ir uzskatāma par “civillietu” Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē. Viņi uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 6. pantā ietvertais nosacījums par vairāku prasību ciešu saistību ir izpildīts arī tad, ja atbildētāji atsaucas uz papildu kompensācijas prasījumiem, par kuriem var pieņemt vienīgi kopīgu nolēmumu. Turklāt viņi visi ir vienisprātis, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts nav piemērojams attiecībā uz atbildētājiem, kuru dzīvesvieta nav Eiropas Savienībā.

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

30.      Lietas dalībnieki norāda, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” ir jākonkretizē autonomi, izmantojot Tiesas judikatūrā attīstītās interpretācijas metodes. Izšķirošs esot jautājums, vai šeit runa ir par valsts varas funkciju veikšanu.

31.      Vācijas valdība uzskata, ka prasība par atmaksu ir subsummējama civillietas jēdzienam, ja federālā zeme, pamatojoties uz kādas iestādes konstatētu prasījumu, drīkstēja izmaksāt tikai daļu no zemesgabala pārdošanā gūtajiem ieņēmumiem, taču tā vietā kļūdas dēļ ir pārskaitījusi pilnu pirkuma cenu, ciktāl samaksas pamatā esošais prasījums ir piesaistīts federālās zemes kā privāttiesiska īpašnieka statusam.

32.      Portugāles valdība attiecībā uz strīda raksturu un priekšmetu apgalvo, ka strīds būtībā ir tikai par prasību atmaksāt tiesiski nepamatoti samaksātu naudas summu. Tiktāl prasītāja neatšķiroties no civiltiesību subjekta.

33.      Komisija uzsver, ka prasība atmaksāt varbūtēji pārmaksāto summu ir iesniedzama civillietu tiesā un ka prasītājai tiktāl nepienākas nekādas īpašas tiesības. Drīzāk tā rīkojoties tāpat kā privātpersona, kas atrodas līdzīgā stāvoklī.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

34.      Vācijas valdība uzskata, ka ar prasību izvirzītā nepamatotas iedzīvošanās prasījuma esamība ir izšķiroši atkarīga no tā, vai no atbildētāju puses pastāv tiesisks pamats šādai samaksai. Šāds tiesisks pamats papildu kompensācijas prasījumu formā varot izrietēt vienīgi no Vermögensgesetz un Investitionsvorranggesetz, ko attiecībā uz visiem atbildētājiem varot vērtēt uz viena un tā paša tiesiskā stāvokļa pamata un kas visi varot tikt izlemti vienīgi vienveidīgi. Gan prasība, gan pret to vērstā aizstāvība, tātad papildu kompensācijas prasījumu varbūtējā esamība, balstījās uz tā paša tiesiskā pamata. Tādējādi pastāvot nepieciešamā “ciešā saistība” Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē.

35.      Arī Portugāles valdība uzskata, ka prasība par atmaksu un pret to vērstie iebildumi un papildu kompensācijas prasījumi liecina par tik ciešu saistību, ka, lai izvairītos no savstarpēji pretrunīgiem nolēmumiem, esot lietderīgi par tiem spriest kopā. Tas, ka prasības balstās uz atšķirīgiem prasījuma pamatiem, nevarot liegt piemērot Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu.

36.      Komisija vispirms konstatē, ka pamattiesvedībā attiecībā uz papildu kompensācijas prasījumiem pretprasība neesot tikusi izvirzīta un līdz ar to nav runas par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 3. punktu. Ciktāl papildu kompensācijas prasījumi tiktu vērsti tikai kā aizstāvības instrumenti pret prasībā izvirzīto nepamatotas iedzīvošanās prasījumu, tad neizzūd Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā minētā, nepieciešamā prasību ciešā saistība, kas, neraugoties uz atšķirīgajiem prasījumu pamatiem, proti, saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos un deliktu, pastāvot tādēļ, ka tie attiecoties uz tādu pašu faktisko un tiesisko stāvokli.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

37.      Vācijas valdība uzskata, ka no Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta teksta izriet, ka norma ir piemērojama vienīgi attiecībā uz atbildētājiem, kuru domicils ir kādā dalībvalstī. Ar regulējuma sistemātiku nebūtu saderīga tāda interpretācija, kas pārsniegtu minētās normas teksta apjomu. Šīs normas izņēmuma raksturs drīzāk prasot šauru interpretāciju. Starp citu, Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punktā esot ietverts speciāls regulējums attiecībā uz atbildētājiem, kuru domicils nav nevienā dalībvalstī.

38.      Portugāles valdība uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts nav piemērojams līdzatbildētājam, kura domicils atrodas ārpus Savienības, un šajā ziņā norāda uz spriedumu lietā Réunion européenne u.c. (6), kurā teikts, ka “saskaņā ar [Briseles] konvencijas 6. panta 1. punktu atbildētājs, kura domicils atrodas līgumslēdzējas valsts teritorijā, nevar tikt iesūdzēts tiesā citā līgumslēdzējā valstī, kurā ir iesniegta prasība pret līdzatbildētāju ar domicilu ārpus līgumslēdzējas valsts teritorijas, ar pamatojumu, ka strīdam ir nedalāms raksturs, nevis ka tikai pastāv saistība”.

39.      Komisija norāda, ka no Regulas Nr. 44/2001 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta normām izriet, ka personas, kuru domicils nav kādā no dalībvalstīm, nevar tikt iesūdzētas tiesā, pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1. punktu.

VII – Juridiskais vērtējums

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

40.      Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai prasība atmaksāt kādas federālās zemes tiesiski nepamatoti izmaksātu naudas summu pamattiesvedības konkrētajos apstākļos arī tad ir civillieta Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē, ja federālā zeme ir saņēmusi kādas iestādes rīkojumu kā kompensāciju cietušai personai izmaksāt daļu ieņēmumu no zemesgabala pārdošanas, taču tā vietā pārskatīšanās dēļ viņai pārskaita visu pirkuma cenu, bet pēcāk pārmaksāto summu pieprasa atpakaļ tiesas ceļā.

41.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, kas ir saprotams ar jēdzienu “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 izpratnē. Šajā ziņā jāizskata Tiesas judikatūra par šo normas sastāva elementu un tādējādi gūtās atziņas ir jāpārnes uz pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem.

1)      Par jēdziena “civillietas un komerclietas” autonomas interpretācijas nepieciešamību

42.      Norobežojoties no turpat Regulas Nr. 44/2001 1. pantā minētajām “administratīvajām lietām”, jēdziens “civillietas un komerclietas” ir jāinterpretē autonomi saskaņā ar Savienības tiesību normām. Noteicošas ir nevis kādas konkrēti iesaistītas valsts tiesības, bet gan šīs regulas mērķi un sistēma, kā arī vispārīgie tiesību principi, kas izriet no dalībvalstu tiesību sistēmu kopuma (7).

43.      Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka, pamatojoties uz dalībvalstu tiesību sistēmu lielo skaitu un atšķirīgajām izpausmēm, jautājumā par privāto tiesību un publisko tiesību jomas norobežošanu, šķiet, arvien grūtāk izstrādāt visām dalībvalstīm kopīgus vispārīgos tiesību principus (8).

44.      Tomēr ērtu piekļuvi jēdziena “civillietas un komerclietas” saturiskajai nozīmei sniedz pieejamā Tiesas judikatūra par Briseles konvencijas 1. pantu.

2)      Par Briseles konvencijas 1. pantam veltītās judikatūras nozīmi Regulas Nr. 44/2001 1. panta interpretācijas kontekstā

45.      Kā liecina Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērums, Savienības likumdevējs pieņem, ka pastāv “kontinuitāte starp Briseles konvenciju (9) un [..] Regulu [Nr. 44/2001]”. Tas nozīmē, ka, ciktāl jēdzieni saskan, atbilstošā judikatūra par Briseles konvenciju var tikt izmantota, apsverot Regulas Nr. 44/2001 interpretāciju (10).

46.      Tā kā jēdziena “civillietas un komerclietas” izcelsme ir saistīta ar Briseles konvencijas 1. pantu, ir jāizvērtē ar šo normu saistītā Tiesas judikatūra, lai analizētu jēdziena turpinātību Regulas Nr. 44/2001 kontekstā un lai to pārnestu uz izskatāmo lietu.

3)      Briseles konvencijas 1. pantam veltītās judikatūras izmantošana Regulas Nr. 44/2001 1. panta interpretēšanā

a)      Spriedums lietā LTU (11)

47.      Būtiska informācija par jēdzienu “civillietas un komerclietas” ir atrodama sprieduma lietā LTU 5. punktā, kurā runa ir par gaisa navigācijas maksu par lidojumu drošības dienesta pakalpojumu izmantošanu. Šo maksu starptautiska gaisa telpas uzraudzības organizācija drīkstēja ieturēt no lidsabiedrībām. Organizācija bija panākusi šādas maksas atzīšanu kādā Beļģijas komerclietu tiesā un vēlējās panākt, lai spriedums tiktu atzīts par izpildāmu arī Vācijā.

48.      Tiesa šajā ziņā norādīja: “lēmums, kas pieņemts juridiskā strīdā starp iestādi un privātpersonu, kas radies, iestādei veicot valsts varas funkcijas, [ir] izslēgts no konvencijas piemērošanas jomas”.

49.      Tātad šajā ziņā izšķirošs bija gan negatīvais norobežošanas kritērijs, lai noliegtu civillietas vai komerclietas esamību un tādējādi izslēgtu Briseles konvencijas piemērojamību, gan vienas puses “saistība ar valsts varas funkciju veikšanu”.

50.      Lai gan spriedumā lietā LTU trūkst abstrakti vispārīgas saistības jēdziena definīcijas, Tiesa tomēr konkrēti norādīja, ka pamattiesvedībā ir jāpieņem, ka tajā bija šāda saistība ar valsts varas funkciju veikšanu, jo “[..] juridiskais strīds [..] attiecas uz maksas iekasēšanu, ko privātpersona ir parādā publiskai – valsts vai starptautiskai – iestādei par tās sniegto pakalpojumu un infrastruktūras izmantošanu. [..] Tas vēl jo vairāk [..] tā ir tad, ja maksas likmes, tās aprēķināšanas metode un iekasēšanas procedūra attiecībā pret lietotājiem tiek noteiktas vienpusēji [..]” (12).

51.      Tādējādi Tiesa in casu vispirms ļoti plašo (13) un nozīmes ziņā atklāto saistības jēdzienu ar normatīva piemēra palīdzību piepildīja ar konkrētu saturu un piesaistīja valsts varai raksturīgām funkcijām (14).

b)      Spriedums lietā Rüffer (15)

52.      Spriedums lietā Rüffer šajā ziņā atbilst spriedumā lietā LTU izklāstītajam vērtējumam. Pamattiesvedības pamatā bija Nīderlandes regresa prasība pret Nīderlandes iekšējos ūdeņos nogrimuša kuģa īpašnieku no Vācijas par izmaksām, kas bija saistītas ar vraka izcelšanu (16).

53.      Šo prasību Tiesa nesubsummēja jēdzienam “civillietas un komerclietas”, jo runa bija par ūdens policijas veiktu pasākumu sekām, un ūdens policijas darbība parasti tiek kvalificēta kā valsts varas funkcija (17). Prasības par izmaksu atlīdzināšanu pamatā galu galā ir tiesības, kuru izcelsme ir meklējama valsts varas aktā; ar šo apstākli pietiek, lai šo tiesību izmantošanu uzskatītu par tādu, kas izslēgta no Briseles konvencijas piemērošanas jomas (18).

c)      Spriedums lietā Sonntag (19)

54.      Sprieduma lietā Sonntag pamatā bija prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu, kas blakusprocesa ietvaros Itālijā bija izvirzīts pret kādas vācu valsts skolas skolotāju par viņa uzraudzības pienākuma neievērošanu skolēnu ceļojuma laikā, līdz ar to viens skolēns piedzīvoja nelaimes gadījumu ar letālām sekām.

55.      Arī šajā gadījumā Tiesa atbalstīja vērtējumu iepriekš minētajās lietās LTU un Rüffer, lai gan konkrētajā gadījumā nekonstatēja pietiekamu saistību ar valsts varas funkciju veikšanu.

56.      Tātad Tiesa uzskata, ka no konvencijas piemērošanas jomas ir jāizslēdz vienīgi tad, ja kaitējuma nodarītājs, pret ko ir vērsta prasība, ir uzskatāms par valsts varas nesēju, kas ir rīkojies, veicot valsts varas funkcijas. Pat ja ierēdnis rīkojas valsts vārdā, viņš ne vienmēr veic valsts varas funkcijas. Lielākajā daļā dalībvalstu tiesību sistēmu tieši valsts skolas skolotāja rīcība, neievērojot viņam uzticēto skolēnu uzraudzības pienākumu skolēnu ceļojuma laikā, nav uzskatāma par valsts varas funkciju veikšanu, jo skolotājs tiktāl neveic funkcijas, kas būtu atšķirīgas no noteikumiem, kuri ir spēkā privātpersonu savstarpējās attiecībās. Pat ja tās līgumslēdzējas valsts tiesībās, no kuras ir attiecīgais skolotājs, skolotāja īstenota savu skolēnu uzraudzība tiktu klasificēta kā valsts varas funkcija, pamatstrīda kvalificēšanai Briseles konvencijas kontekstā tam nav nozīmes (20).

57.      Tādējādi spriedums lietā Sonntag jēdzienu “civillieta” konkretizē tiktāl, ka tas ir atkarīgs no tā, vai tiek veiktas specifiskas valsts varas funkcijas vai arī attiecīgie uzdevumi un funkcijas galu galā neatšķiras no privātpersonu veiktiem uzdevumiem un funkcijām. Pēdējā gadījumā Briseles konvencija joprojām ir piemērojama, pat ja ir konstatējama vāja saistība ar valsts varas darbību, tomēr tai nav raksturīga specifisku valsts varas funkciju veikšana.

d)      Spriedums lietā Baten (21)

58.      To pašu judikatūras virzienu pārstāv arī spriedums lietā Baten: runa ir par regresa prasību, ar ko valsts iestādes vēršas pret privātpersonu par naudas līdzekļu atmaksu, ko tā sociālās palīdzības veidā bija izmaksājusi šīs personas šķirtajam laulātajam un bērnam. Prasībai ir piemērojama Briseles konvencija, ciktāl attiecībā uz šīs prasības pamatu un tās celšanas kārtību ir spēkā vispārīgās normas par uzturlīdzekļu saistībām. Ja tomēr regresa prasība ir balstīta uz normām, ar kurām likumdevējs valsts iestādei ir piešķīris īpašu kompetenci, tad šī prasība nevar tikt uzskatīta par “civillietu” (22).

59.      Līdz ar to jēdziena “civillietas un komerclietas” sastāva elementa izvērtēšana ir jāveic, ņemot vērā pušu savstarpējo tiesisko attiecību raksturu vai juridiskā strīda priekšmetu (23), un šajā ziņā kā norobežojošais kritērijs izšķirošs ir tas, vai runa ir par valsts iestādes īpašo kompetenci.

e)      Spriedums lietā Préservatrice foncière TIARD (24)

60.      Arī spriedumā lietā Préservatrice foncière TIARD ir apstiprināta šī pieeja: prasība, ar ko līgumslēdzēja valsts no privātpersonas pieprasa privāttiesiska galvojuma līguma izpildi, kas noslēgts, lai trešajai personai nodrošinātu iespēju sniegt vienu šīs valsts pieprasītu un noteiktu nodrošinājumu, ir subsummējama jēdzienam “civillietas un komerclietas”, ciktāl tiesiskās attiecības starp kreditoru un galvinieku, kā izriet no galvojuma līguma, nav uzskatāma par valsts funkciju veikšanu, kas atšķiras no noteikumiem, kuri ir piemērojami privātpersonu savstarpējām attiecībām (25).

f)      Judikatūras par Briseles konvencijas 1. pantu vērtējuma kopsavilkums

61.      Aplūkojot judikatūras attīstību attiecībā uz jēdzienu “civillietas un komerclietas” Briseles konvencijas 1. panta izpratnē, var konstatēt, ka Tiesa Briseles konvencijas piemērošanas jomu, pirmām kārtām, nosaka pēc tā, kāds raksturs piemīt starp pusēm pastāvošajām tiesiskajām attiecībām, vai pēc strīda priekšmeta (26). “Saistību ar valsts varas funkciju veikšanu” lietas LTU (27) judikatūras izpratnē, kas ļauj noliegt “civillietu un komerclietu” esamību un tādējādi izslēgt Briseles konvencijas piemērojamību, Tiesa atbalsta vienīgi ar striktiem priekšnosacījumiem, turklāt tā uzskata, ka nepietiek ar to vien, ja pastāv tikai vāja saistība ar valsts rīcību bez specifiskām valsts varas iezīmēm (28).

62.      Šajā ziņā izšķiroši ir tas, vai attiecīgajā lietā aplūkojamie uzdevumi un kompetence, ko īsteno kāda valsts iestāde, funkcionāli atšķiras no privātpersonu uzdevumiem un kompetences, tātad vai no valsts puses tiek izmantotas īpašas tiesības (29). Ja tas tā ir – kā, piemēram, ūdens policijas veiktie pasākumi spriedumā lietā Rüffer, tad Briseles konvencijas piemērošanas joma nav atvērta. Ja tas tā nav – kā, piemēram, spriedumā lietā Sonntag par valsts skolas skolotāja atbildību par uzraudzības pienākuma neievērošanu, kas tiek vērtēts pēc tiem pašiem kritērijiem kā tiesiskas attiecības tīri privāttiesiskā līmenī, tad Briseles konvencija ir piemērojama, un šāda lieta ir klasificējama kā “civillieta un komerclieta”.

4)      Par Briseles konvencijas 1. pantu izveidotā judikatūras virziena turpināšana pēc Regulas Nr. 44/2001 spēkā stāšanās

63.      Pēc Regulas Nr. 44/2001 spēkā stāšanās iepriekš izklāstītais judikatūras virziens, kas bija attīstīts attiecībā uz Briseles konvencijas 1. pantu, tika tieši pārnests uz aplūkojamās regulas 1. pantu.

a)      Spriedums lietā Apostolides (30)

64.      Tā, piemēram, spriedumā lietā Apostolides (31) Tiesa attiecībā uz iepriekš par Briseles konvenciju attīstīto kritēriju kombināciju norāda: “Jēdziena “civillietas un komerclietas” autonomas interpretācijas rezultātā daži tiesu nolēmumi tiek izslēgti no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas tādu elementu dēļ, kuri raksturo juridiskās attiecības starp lietas dalībniekiem vai tiesvedības priekšmetu [..]. Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt minētajā jēdzienā, tas tā nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu [..]. Ja kāds lietas dalībnieks īsteno publisko varu, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu lietu no civillietu un komerclietu kategorijas Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē [..].”

b)      Spriedums lietā Realchemie Nederland (32)

65.      Spriedumā lietā Realchemie Nederland (33) Tiesa konkretizēja jēdzienu “civillietas un komerclietas” attiecībā uz praktiski nozīmīgo gadījumu, kad Vācijas tiesa piesprieda civiltiesisku naudas sodu [Ordnungsgeld], lai panāktu, ka tiek izpildīts tiesas nolēmums kādā civillietā/komerclietā. Konkrēti runa bija par tiesas rīkojumu patentu tiesību jomā ar brīdinājumu par civiltiesisku naudas sodu un vēlāk arī faktisku tā noteikšanu, kā arī tā izpildāmību Nīderlandē.

66.      Lai gan tiesa šo civiltiesisko naudas sodu bija uzlikusi pēc savas iniciatīvas un galu galā labumu no tā guva nevis kreditors, bet gan Valsts kase, Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama tāda tiesas nolēmuma atzīšanai un izpildei, kas ietver nolēmuma pieņemšanu par civiltiesiskā naudas soda samaksu, jo pamattiesvedība, ar ko tā ir saistīta, iekļaujas jēdzienā “civillietas un komerclietas” šīs regulas izpratnē (34). Tiesa tiktāl paskaidro, ka “Vācijas izpildes procedūras konkrētie aspekti [..] nav uzskatāmi par noteicošiem attiecībā uz tiesību uz izpildi būtību. Šo tiesību būtība ir atkarīga no to subjektīvo tiesību būtības, kuru pārkāpuma dēļ izpilde ir tikusi noteikta, proti, šajā lietā Bayer tiesības uz tās ar patentu aizsargātā izgudrojuma ekskluzīvu izmantošanu, kas neapšaubāmi ietilpst civillietu un komerclietu jomā Regulas Nr. 44/2001 1. panta izpratnē” (35).

67.      Tādējādi Tiesa ir skaidrojusi, ka izšķiroša nozīme ir izskatāmajām tiesiskajām attiecībām vai attiecīgi tiesvedības priekšmetam, bet tīri procesuālo tiesību īpatnībām, kas neietekmē to raksturu, nav nozīmes Regulas Nr. 44/2001 1. panta kontekstā. Ja “šādas prasības mērķis ir aizsargāt privātās tiesības, un tā nav kāda lietas dalībnieka veikta publiskās varas prerogatīvu īstenošana [..] [,] juridiskās attiecības starp [pusēm] ir jākvalificē kā “privāttiesību juridiskās attiecības”, un tādēļ tās ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 izpratnē” (36).

68.      Šādi apkopotie norobežošanas kritēriji tagad būtu jāpiemēro izskatāmās lietas pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem un jāpārbauda, vai tā, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, ir kvalificējama kā “civillieta un komerclieta”.

5)      Judikatūras kritēriju piemērošana pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem

69.      Lai pēc visa iepriekš izklāstītā atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāizvērtē pušu tiesisko attiecību raksturs, tiesvedības priekšmets un it īpaši jautājums, vai Berlīnes federālā zeme, kas ir prasītāja pamattiesvedībā, savu juridisko strīdu uztur saistībā ar valsts varas funkciju veikšanu.

a)      Pušu tiesisko attiecību raksturs

70.      Vispirms būtu jāaplūko tiesiskās attiecības starp atbildētājiem un prasītāju, uz kuru fona notika tiesiski nepamatotā pārmaksa, kura ir strīda priekšmets un kuras atmaksa tagad tiek pieprasīta.

71.      Kā norāda iesniedzējtiesa (37), iepriekš šo secinājumu 12. un 13. punktā aprakstītais regulējums par kompensēšanu saskaņā ar Vācijas Vermögensgesetz un Investitionsvorranggesetz ir spēkā attiecībā uz ikvienu ar restitūcijas prasījumu apgrūtināta zemesgabala īpašnieku, un nav atšķirības, vai šajā ziņā runa ir par kādu valsts varas subjektu vai privātu īpašnieku.

72.      Attiecīgie īpašnieki bieži vien ir valsts iestādes, kā, piemēram, prasītāja, taču dažkārt arī privāti īpašnieki, piemēram, tā dēvētajā Trešajā reihā piespiedu kārtā atsavināto zemesgabalu vai uzņēmumu ieguvēji. Uz visiem attiecas viens un tas pats regulējums. Valsts iestādes šajā ziņā nebauda nedz kādas privilēģijas, nedz arī kādu īpašu statusu. Tā tas ir arī attiecībā uz pieļauto kļūdu labošanu saistībā ar cietušo personu prasījumiem par samaksu, piemēram, ja, kā šajā lietā, ir samaksāts par daudz. Cietušo personu nākas iesūdzēt civillietu tiesā par pārmaksātās naudas summas atmaksāšanu. Arī attiecībā uz īpašniekiem, kas pārstāv valsti, piemēram, Berlīnes federālo zemi, nav nekādu izņēmumu. Tātad tie arī šajā ziņā nebauda nekādas īpašas tiesības; attieksme pret tiem ir tāda pati, kā pret ikvienu privātu īpašnieku, kas atrodas tādos pašos apstākļos.

73.      Ņemot to vērā, kā būtībā norāda arī Vācijas (38) un Portugāles valdības (39), kā arī Komisija (40), ir jāpieņem, ka aplūkojamās, pamatā esošās pušu tiesiskās attiecības pēc sava rakstura neuzrāda nekādas iezīmes, kas valsts iestādēm liktu piešķirt īpašas privilēģijas, kas tās atšķirtu no jebkurām attiecīgām privātpersonām līdzīgos apstākļos.

74.      Tātad tiesiskās attiecības, par kurām ir runa pamattiesvedībā, pēc sava rakstura liecina par “civillietas un komerclietas” kvalifikāciju. Kā Vācijas valdība pareizi konstatē (41), šajā ziņā neko nemaina arī apstāklis, ka sākotnējais samaksas pienākums, kura dēļ tika veikts maksājums un pieļauta pārmaksas kļūda, reiz bija administratīvā procesa priekšmets. Tas tādēļ, ka šeit runa ir par tīri procesuālu jautājumu kategoriju, kam nav izšķirošas ietekmes uz pamatā esošā pienākuma – daļu ieņēmumu samaksāt tiesību pārņēmējiem – raksturu un tādējādi uz pušu tiesiskajām attiecībām kā tādām, it īpaši tādā procedūrā, kā iesniedzējtiesa tiešā tekstā norāda, kur abas pretējās puses var būt arī privātpersonas.

b)      Juridiskā strīda priekšmets

75.      Gan konkrēti tiesā iesniegtais prasītājas prasījums, gan tā izvirzīšanas kārtība, manuprāt, neuzrāda nekādas raksturīgas iezīmes, kurās atspoguļotos īpašas valsts varas funkciju iezīmes.

76.      Tieši pretēji: kā pareizi piebilst Portugāles valdība (42), izskatāmajā lietā runa nav ne par ko citu, kā vien par kļūdas dēļ izdarītu, tiesiski nepamatotu pārmaksu, kuras atgūšana tiek pieprasīta, pamatojoties uz nepamatotas iedzīvošanās principiem.

77.      Tādēļ runa nekādā ziņā nav par tipisku kļūdu, kas tiktu parasti pieļauta, veicot valsts varas funkcijas, bet gan par kļūdīšanos, veicot samaksu, kas jebkurā laikā var gadīties arī privāttiesiskajā apritē. Tam, ka pārmaksas in casu pamatā bija administratīvais process, nav nozīmes un prasījumam par nepamatotu iedzīvošanos nepiešķir nekādu specifisku valsts varas raksturu.

78.      Nedalāmu saistību ar iepriekš uzsākto administratīvo procesu nevar pieņemt jau tādēļ vien, ka šis process attiecās tikai uz faktiskās parāda summas samaksu, bet ne pārmaksu, kas ir šā strīda priekšmets.

6)      Starpsecinājumi

79.      Ņemot vērā tiesisko attiecību raksturu un pamattiesvedības strīda priekšmetu, kā arī atzīstot, ka juridiskais strīds nav saistīts ar īpašu valsts varas funkciju veikšanu, bet ka federālā zeme, kas ir prasītāja lietā, ir pakļauta tām pašām tiesību normām kā privātpersona līdzīgos apstākļos, izskatāmajā lietā ir jāpieņem, ka runa ir par “civillietu un komerclietu” Regulas Nr. 44/2001 1. panta izpratnē.

80.      Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka prasība atmaksāt kādas federālās zemes tiesiski nepamatoti samaksātu naudas summu konkrētajos pamattiesvedības apstākļos arī tad ir uzskatāma par civillietu Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē, ja kāda valsts iestāde šai federālajai zemei ir uzdevusi kā kompensāciju cietušām personām izmaksāt daļu ieņēmumu, kas gūti no zemesgabala pārdošanas, taču tā kļūdas dēļ viņiem pārskaita pilnu pirkuma cenu, bet pēcāk tiesas ceļā pieprasa atmaksāt pārmaksāto summu.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

81.      Iesniedzējtiesas otrais jautājums, pirmām kārtām, attiecas uz pamattiesvedības atbildētājiem Nr. 5 un 10, kuru dzīvesvieta ir attiecīgi Apvienotajā Karalistē un Spānijā, tomēr prasītāja pamattiesvedībā Berlīnē ir iesūdzējusi arī viņus.

82.      Iesniedzējtiesa pieņem, ka attiecībā uz šiem atbildētājiem Vācijas tiesu jurisdikciju var pamatot vienīgi ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu (43). Ņemot to vērā, jājautā par šīs normas, kas jurisdikciju nosaka, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību, nozīmi (44).

83.      Saskaņā ar šo normu “tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils” (45) var tikt celta prasība arī pret citu “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī”, “ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi”.

84.      Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa pievēršas jautājumam par normas sastāva elementu “cieša saistība”.

85.      Tā vēlas noskaidrot, vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā izvirzītais nosacījums par vairāku prasību ciešu saistību ir izpildīts arī tad, ja atbildētāji izvirza papildu kompensācijas prasījumus, par kuriem var pieņemt vienīgi vienveidīgus nolēmumus.

86.      Konkrēti šo prasījumu gadījumā runa ir par atbildētāju apgalvojumu, ka viņi katrā ziņā varētu pieprasīt pārdošanas ieņēmumu proporcionālo daļu pārsniedzošas summas samaksu, jo pārdošanas ieņēmumi esot mazāki nekā zemesgabala tirgus vērtība, un prasībā ietvertais prasījums par nepamatotas iedzīvošanas ceļā iegūtā atdošanu esot pretējs šiem papildu kompensācijas prasījumiem.

87.      Tiktāl iepriekš būtu jāpaskaidro divas lietas: pirmkārt, pamattiesvedībā papildu kompensācijas prasījumi pretprasības formā nav tikuši izvirzīti, un līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 6. panta 3. punktam, kas konkrēti attiecas uz pretprasības gadījumu, nav nozīmes. Otrkārt, kā Komisija pareizi piebilst (46), iesniedzējtiesai, šķiet, vispār nav šaubu par prasību ciešas saistības esamību Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē, bet tā uzdod konkrētu jautājumu, vai iebildumos izvirzītie kompensācijas prasījumi varētu a priori pastāvējušo prasību ciešo saistību minētās normas izpratnē atkal padarīt par neesošu.

88.      Tomēr abi aspekti – prasības un pret tām izvirzītie aizstāvības līdzekļi – ir jāpārbauda vienotā kontekstā, lai varētu spriest par to, vai pamattiesvedības procesuālais stāvoklis pietiekami atbilst Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta prasībām.

89.      Tādējādi vispirms ir jāizvērtē, ar kādiem priekšnosacījumiem var pieņemt, ka prasības ir tik cieši saistītas, ka šīs normas izpratnē būtu lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopīgi. Par šo jautājumu būtu jāveic Tiesas judikatūras par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu un Briseles konvencijas priekšgājēja regulējuma analīze. Pēc tam otrajā solī šeit gūtie secinājumi būtu jāpārnes uz pamattiesvedību, īpaši izvērtējot tajā izvirzīto kompensācijas prasījumu nozīmi.

1)      Tiesas judikatūra par jēdzienu “cieša saistība” Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta vai attiecīgi Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē

90.      Tiesas judikatūras būtiskās tendences attiecībā uz šo tēmu esmu plaši iztirzājusi secinājumos lietā Painer (47), tādēļ šeit sniegšu ierobežotu izklāstu, pievēršoties vienīgi nozīmīgajiem punktiem un pašam spriedumam lietā Painer (48).

a)      Normas sastāva elementa “cieša saistība” autonoma un šaura interpretācija

91.      Būtībā Tiesa pieprasa jēdzienu “cieša saistība” interpretēt, pirmkārt, autonomi (49) un, otrkārt, šauri, jo runa ir par speciālu jurisdikcijas noteikumu, ar ko tiek izdarīta atkāpe no Regulas Nr. 44/2001 2. pantā izklāstītā jurisdikcijas pamatnoteikuma – piesaistes atbildētāja dzīvesvietai; interpretācija, kas ir plašāka par šajā regulā tiešā tekstā paredzētajiem gadījumiem, esot nepieļaujama (50).

92.      Saskaņā ar spriedumu lietā Painer no Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izriet, ka valsts tiesas ziņā, pamatojoties uz visu dokumentu saturu, ir pārbaudīt, vai starp dažādajām tai iesniegtajām prasībām pastāv saistība un tādējādi arī risks, ka atsevišķā tiesvedībā tiktu pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi (51).

b)      Pietiekami cieša saistība un savstarpēji pretrunīgu nolēmumu risks

93.      Tiesa uzsver, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā noteiktās jurisdikcijas normas pamatā, kā izriet no šīs regulas preambulas 12. un 15. apsvēruma, pirmkārt, ir nepieciešamība veicināt pareizu tiesvedības norisi, pēc iespējas samazināt paralēlas tiesvedības gadījumus un tādējādi izvairīties no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi. Otrkārt, šo principu tomēr nedrīkstētu interpretēt tādējādi, kas prasītājam ļautu prasību pret vairākiem atbildētājiem celt tikai ar tādu nolūku, lai vienam no atbildētājiem liegtu viņa dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikciju (52).

94.      Par saistības kritēriju Tiesa norāda arī to, ka, lai nolēmumi būtu uzskatāmi par nesavienojamiem Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē, nepietiek ar to vien, ka pastāv atšķirības tiesvedības iznākumā; šādai atšķirībai ir jāpastāv viena un tā paša faktiskā un juridiskā stāvokļa apstākļos (53).

c)      Jurisdikcijas paredzamība, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību, no atbildētāja skatupunkta

95.      Spriedumā lietā Painer Tiesa arī norāda uz Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvērumu. Tajā ir teikts, ka tiesas jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt lielā mērā paredzamiem un principā orientētiem pēc atbildētāja dzīvesvietas, ar dažiem precīzi noteiktiem izņēmuma gadījumiem, kuros tiek attaisnots cits piesaistes kritērijs (54).

96.      Prasību, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, tiesiskā pamata atšķirības kā tādas nav šķērslis Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanai, ciktāl atbildētāji var paredzēt, ka pastāv risks, ka pret viņiem tiek celta prasība dalībvalstī, kur vismaz vienam no viņiem ir domicils (55). Tas vēl jo vairāk tā ir tad, ja valsts tiesību normas, uz kurām tiek balstītas pret dažādiem atbildētājiem celtas prasības, pamatā ir identiskas (56).

2)      Judikatūras kritēriju piemērošana pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem

a)      Pietiekami cieša saistība un savstarpēji pretrunīgu nolēmumu risks

97.      Izskatāmajā lietā gan izskatāmo prasību, kas balstītas uz prasījumu par nepamatotas iedzīvošanās ceļā iegūtā atdošanu vai, ciktāl tas attiecas uz atbildētāju Nr. 11, par neatļautu rīcību, gan pret tām izvirzīto iebildumu ar papildu kompensācijas prasījumiem pamatā ir tie paši faktiskie apstākļi un tiesiskie apstākļi.

98.      Šos apstākļus raksturo saskaņā ar Vermögensgesetz pret valsts iestādi izvirzītais prasījums un strīdīgās naudas summas pārskaitījums, kuras ieguvēji bija atbildētāji Nr. 1–10, kuras saņemšanā viņu advokāta statusā līdzdarbojās atbildētājs Nr. 11 un kuras atgūšana ir pašlaik civillietu tiesā izskatāmā strīda priekšmets.

99.      Tas, ka šajā ziņā prasītāja attiecībā pret atbildētāju Nr. 11 atsaucas nevis uz nepamatotu iedzīvošanos, bet gan uz deliktu tiesībām, šo novērtējumu nemaina. Proti, Tiesa ir skaidrojusi, ka, lai atzītu prasību saistību Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē, identiski prasības pamati nav nepieciešami (57). In casu dažādo prasību prasījumi galu galā ir orientēti uz vienu un to pašu interesi, proti, kļūdaini pārmaksātās naudas summas atmaksu.

100. Ņemot vērā šos identiskos prasību faktiskos un tiesiskos apstākļus, iebildumos izvirzītie papildu kompensācijas prasījumi šeit iederas perfekti. Tie attiecībā uz visiem atbildētājiem ir vienlīdz nozīmīgi jautājumā par prasījumiem, kas izvirzīti pret viņiem. Kā pareizi norāda Vācijas valdība (58), vienīgais samaksas tiesiskais pamats, ko atbildētāji var apsvērt un izmantot, ir prasījums saskaņā ar Vermögensgesetz un Investitionsvorranggesetz, kas attiecībā uz visiem atbildētājiem ir vērtējams pēc tiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

101. Kā uzsver iesniedzējtiesa (59), par to “lietderīgāk var izlemt tikai attiecībā uz visiem atbildētājiem kopā”. Neatkarīgi no tā ir jābūt saskaņotam viedoklim par to, vai atbildētāju gadījumā runa ir par solidāriem parādniekiem vai, ko, šķiet, pieņem iesniedzējtiesa (60), atsevišķiem parādniekiem. Tas, vai prasība tiks atbalstīta, ir atkarīgs no papildu kompensācijas prasījumu esamības, kas tātad ir kopīgs, iepriekš izlemjams ievadjautājums. Ja tas netiktu atbildēts vienveidīgi, pastāvētu risks, ka tiek pieņemti savstarpēji pretrunīgi nolēmumi. Bet ar savstarpēji pretrunīgiem nolēmumiem iepriekš izklāstītie vienveidīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi nepieņemamā kārtā tiktu sašķelti.

b)      Jurisdikcijas paredzamības kritērijs, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību, no atbildētāju skatupunkta

102. Kā pareizi piebilst Vācijas valdība (61), attiecībā uz atbildētājiem, pamatojoties uz vienveidīgajiem dzīves faktiskajiem apstākļiem, bija arī paredzams, ka Vācijas Federatīvajā Republikā viņus varēs iesūdzēt tiesā.

103. Arī atbildētājiem, kas dzīvo nevis Vācijā, bet citās dalībvalstīs, – kā personām, kuras pārstāv viens kopīgs advokāts, kas kopīgi virza kompensācijas saņemšanas procesu, – gan vajadzēja zināt, ka tiesību pārņēmēju lokā ietilpa arī Vācijā dzīvojošas personas un ka pret viņām celtās prasības varēja izmantot kā tā dēvētās “primārās prasības”, lai potenciāli vērstos pret pārējiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā noteikto jurisdikciju. Tiktāl izskatāmā lieta ievērojami atšķiras no “nesaskaņotas paralēlas darbības”, kas atbildētājiem ir neparedzama, jo ir balstīta uz atšķirīgiem faktiskiem apstākļiem (62).

3)      Starpsecinājumi

104. Pēc visa iepriekš izklāstītā uz otro prejudiciālo jautājumu jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā ietvertais nosacījums par vairāku prasību ciešu saistību ir izpildīts arī tad, ja atbildētāji apstākļos, kādi pastāv pamattiesvedībā, atsaucas uz papildu kompensācijas prasījumiem pret prasītāju, par kuriem var izlemt tikai vienveidīgi.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

105. Trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz Izraēlā dzīvojošiem atbildētājiem. Iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir piemērojams arī attiecībā uz atbildētājiem, kuru dzīvesvieta nav Eiropas Savienībā.

1)      Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta interpretācija

106. Norma saskaņā ar Tiesas izstrādātajām interpretācijas metodēm (63) ir interpretējama pēc sava teksta, ņemot vērā tās regulējuma sistēmu, kā arī tās jēgu un mērķi.

a)      Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta teksts

107. Veicot nepieciešamo šauro interpretāciju (64), jau no Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta teksta ir redzams, ka jurisdikcija, pamatojoties uz faktisko apstākļu saistību, var attiekties vienīgi uz “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī”.

108. No tā a contrario izriet, ka atbildētāji, kuru domicils ir Izraēlā, tātad nevis kādā no dalībvalstīm, tiktāl neietilpst Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

b)      Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta sistemātika

109. Kā Vācijas valdība pareizi norāda (65), ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 regulējuma kontekstu, nav pieļaujama tās 6. panta 1. punkta interpretācija, kas ir plašāka par tās tekstu.

110. Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta gadījumā runa ir par izņēmumu no atbildētāja jurisdikcijas principa un, kā vēlreiz tiešā tekstā tika uzsvērts spriedumā lietā Painer (66), interpretācija, kas ir plašāka nekā šajā regulā tiešā tekstā paredzētie gadījumi, ir nepieļaujama.

111. Otrkārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punktā tieši formulētais regulējums attiecas tieši uz tādiem atbildētājiem, kuru dzīvesvieta nav nevienā dalībvalstī. Ja atbildētāja domicils nav nevienā dalībvalstī, tad katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju, ievērojot Regulas Nr. 44/2001 22. un 23. pantu, nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti. Bet izskatāmajā lietā nozīmes nav nedz Regulas Nr. 44/2001 22. pantam, kurā paredzēti vienīgie gadījumi, kad jurisdikcija nav atkarīga no atbildētāja dzīvesvietas, nedz 23. pantam, kas attiecas uz vienošanos par jurisdikciju. Tādēļ arī pēc Regulas Nr. 44/2001 teksta izvērtēšanas jāsecina, ka Vācijas tiesu jurisdikciju var pamatot vienīgi ar šīs dalībvalsts normatīvajiem aktiem, bet ne saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001, kas šajā ziņā ietver izsmeļošu regulējumu.

112. Tas saskan arī ar aplūkojamās regulas preambulas 9. apsvērumu, kurā teikts, ka atbildētāji bez domicila (dzīvesvietas) kādā no dalībvalstīm vispār ir pakļauti valsts normatīvajam regulējumam par jurisdikciju, kas ir spēkā tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa, kurā ir vērsies prasītājs. A contrario tas nozīmē, ka Regula Nr. 44/2001 attiecībā uz viņiem, izņemot atkāpes, nav piemērojama.

c)      Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta jēga un mērķis

113. Arī teleoloģiski apsvērumi nenoved pie atšķirīgiem secinājumiem.

114. De lege lata Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta jēga un mērķis, kā liecina tās preambulas apsvērumi, ir saskaņotas tiesību aizsardzības interesēs pēc iespējas izvairīties no paralēliem procesiem, lai nebūtu tā, ka divās dalībvalstīs tiek pieņemti savstarpēji nesaderīgi nolēmumi.

115. No tā izriet, ka norma savā pašreizējā struktūrā nav domāta, lai to piemērotu trešo valstu gadījumiem.

116. De lege ferenda tas, iespējams, varētu mainīties, ņemot vērā, ka Komisija jau savā 2010. gada 14. decembra priekšlikumā par Regulas Nr. 44/2001 jauno redakciju (67) vispārīgi aicināja paplašināt “regulas jurisdikcijas noteikumus arī uz parādniekiem no trešajām valstīm”. Tomēr kādā konkrētā formā jaunajā redakcijā izpaudīsies izskatāmās regulas 6. panta 1. punkts, vēl ir grūti paredzēt, it īpaši tādēļ, ka minētais Komisijas priekšlikums pagaidām ir apstājies pie būtībā redakcionālām izmaiņām (68).

2)      Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta analoga piemērošana attiecībā uz trešajām valstīm?

117. Katrā ziņā vācu juridiskajā literatūrā tiek diskutēts par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanu pēc analoģijas, ja viens vai vairāki atbildētāji pastāvīgi uzturas valstī, kas nav dalībvalsts, ja vien vismaz viena cita atbildētāja dzīvesvieta ir kādā dalībvalstī (69). Tas tiek pamatots tādējādi, ka pretējā gadījumā izveidotos nepieņemams stāvoklis, ka personas ar dzīvesvietu trešajā valstī ir privileģētas, kas nebūt nav Regulas Nr. 44/2001 regulējuma mērķis.

118. Tomēr šis arguments nepārliecina jau tādēļ vien (70), ka attiecīgajā regulā nav regulējuma roba, un tādēļ analoģija nav izmantojama.

119. Tas tādēļ, ka Regulas Nr. 44/2001 4., 22. un 23. pantā trešajās valstīs dzīvojošo personu problemātika ir izsmeļoši noregulēta tādējādi, ka attiecībā uz gadījumiem, kurus tās regulējums neaptver, tiek norādīts uz attiecīgās valsts tiesībām. Tādēļ dalībvalstu ziņā paliek noteikt, kā šajā izskatāmās regulas neregulētajā segmentā savus jurisdikcijas noteikumus piemērot attiecībā uz personām, kuru dzīvesvieta ir trešajā valstī. Regulas paplašināšana ārpus tās piemērošanas jomas nav iespējama.

3)      Starpsecinājumi

120. Pēc visa iepriekš izklāstītā uz trešo jautājumu būtu jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts nav piemērojams attiecībā uz atbildētājiem, kuru dzīvesvieta nav Eiropas Savienībā.

121. Tā kā uz šo jautājumu tika atbildēts noliedzoši, var palikt neatbildēts nākamais apakšjautājums – kas tika uzdots vienīgi gadījumā, ja uz to tiktu atbildēts apstiprinoši, – par tiesisko stāvokli, kad saskaņā ar divpusēju nolīgumu ar valsti, kurā tiek pieņemts nolēmums, spriedums atbildētāja dzīvesvietas valstī varētu netikt atzīts jurisdikcijas trūkuma dēļ.

122. Tomēr piesardzības dēļ gadījumā, ja Tiesa uz trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu atbildētu apstiprinoši, jānorāda, ka atzīšanas problēmas trešajās valstīs diez vai varētu ietekmēt Regulas Nr. 44/2001 interpretāciju un tās katrā ziņā ir riska faktors, ar ko būtu jārēķinās prasītājam (71).

VIII – Secinājumi

123. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         federālās zemes prasība atmaksāt tiesiski nepamatoti samaksātu naudas summu pamattiesvedības apstākļos arī tad ir uzskatāma par civillietu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkta izpratnē, ja šai federālajai zemei kāda valsts iestāde bija uzdevusi kā kompensāciju cietušām personām izmaksāt attiecīgu daļu no ieņēmumiem, kas gūti no zemesgabala pārdošanas, taču federālā zeme kļūdas dēļ viņām izmaksā pilnu pirkuma cenu, bet pēcāk vēršas tiesā, lai atgūtu šādi pārmaksāto summu;

2)         Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā ietvertais nosacījums par vairāku prasību ciešu saistību ir izpildīts arī tad, ja atbildētāji apstākļos, kādi pastāv pamattiesvedībā, atsaucas uz papildu kompensācijas prasījumiem pret prasītāju, par kuriem var izlemt tikai vienveidīgi;

3)         Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts nav piemērojams attiecībā uz atbildētājiem, kuru dzīvesvieta nav Eiropas Savienībā.


1 – Secinājumu oriģinālvaloda – vācu.


      Tiesvedības valoda – vācu.


2 – Plašākai publikai zināms ir amerikāņu mākslinieka Billija Džoela [Billy Joel] vectēva Karla Amsona Džoela [KarlAmsonJoel] gadījums. Viņam 1938. gadā nācās savu uzņēmumu pārdot kādam vācu uzņēmējam, kas vēlāk to izvērsa par plaukstošu sūtījumtirdzniecības uzņēmumu. Aizbēdzis uz Šveici, pārdevējs velti gaidīja savu naudu. Tikai pēc tiesiskas valsts iekārtas atjaunošanas Vācijā viņam izdevās no ieguvēja saņemt kompensāciju par sava uzņēmuma zaudēšanu.


3 – OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011.,18. lpp.; ar pēdējo grozījumu, kas izdarīts ar Komisijas 2012. gada 22. februāra Regulu (ES) Nr. 156/2012, ar ko groza I līdz IV pielikumu Padomes Regulai (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.


4 – Vermögensgesetz 2005. gada 9. februāra paziņojuma (BGBl. I, 205. lpp.) redakcijā, tostarp ar pēdējiem grozījumiem, kas izdarīti ar 2011. gada 23. maija likuma 3. pantu (BGBl. I, 920. lpp.).


5 – Investitionsvorranggesetz 1997. gada 4. augusta paziņojuma (BGBl. I, 1996. lpp.) redakcijā, tostarp ar pēdējiem grozījumiem, kas izdarīti ar 2006. gada 19. decembra likuma 5. pantu (BGBl. I, 3230. lpp.).


6 – Piemēram, Tiesas 1998. gada 27. oktobra spriedums lietā C‑51/97 Réunioneuropéenne u.c. (I‑6511. lpp., 52. punkts).


7 – Piemēram, par Briseles konvenciju Tiesa jau ir spriedusi savā 1976. gada 14. oktobra spriedumā lietā 29/76 LTU (Recueil, 1541. lpp., 5. punkts). Par šo tēmu skat. Hartley, T., “First Cases before the European Court”, European Law Review, 1977, 57. un nākamās lpp.


8 – Par tiesisko stāvokli pēc Apvienotās Karalistes un Īrijas iestāšanās skat., piemēram, tā dēvēto Schlosser ziņojumu (OV 1979, C 59, 71. un 82. lpp.), kurā teikts: “Iedalījums civillietās un komerclietās, no vienas puses, un publisko tiesību lietās, no otras puses, sākotnējo dalībvalstu tiesību sistēmās ir labi zināms un [..] visā visumā tiek izdarīts arī pēc līdzīgiem kritērijiem [..] [Apvienotajā Karalistē] un Īrijā [..] sākotnējā EEK telpā ierastais iedalījums privāttiesībās un publiskajās tiesībās diez vai ir zināms [..]”. Par to skat. arī Tirado Robles, C., La competencia judicial en la Unión Europea, Barselona, 1995, 14. un nākamā lpp.


9  1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV L 299, 32. lpp.).


10 – Par saskaņotības nepieciešamību (starp Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu un Briseles konvencijas 5. panta 3. punktu), “tā kā nav svarīga iemesla, lai abas normas interpretētu atšķirīgi”, skat. Tiesas 2002. gada 1. oktobra spriedumu lietā C‑167/00 Henkel (Recueil, I‑8111. lpp., 49. punkts), kā arī Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑292/08 German Graphics Graphische Maschinen (Krājums, I‑8421. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Staudinger, A., no: Rauscher, T. (red.), “Europäisches Zivilprozess- und Kollisionsrecht”, EuZPR/EuIPR, Sellier, Minhene, 2011, ievads par Briseles I regulu, 35. punkts, un Hess, B., “Methoden der Rechtsfindung im Europäischen Zivilprozessrecht”, IPRax, 2006, 348. un nākamās lpp.


11 – Minēts iepriekš 7. zemsvītras piezīmē.


12 – Spriedums lietā LTU (minēts 8. zemsvītras piezīmē, 4. punkts).


13 – Kritiski par to raksta Schlosser, P.F., EU-Zivilprozessrecht, 3. izd., C. H. Beck, Minhene, 2009, EuGVVO komentārs, 1. pants, 10. punkts.


14 – Šajā ziņā īpaši izceļas Tiesas 2007. gada 15. februāra spriedums lietā C‑292/05 Lechouritou u.c. (Krājums, I‑1519. lpp.), kas attiecas uz karadarbības upuru prasībām pret karā iesaistījušos valsti par radītā kaitējuma atlīdzināšanu. Bruņoto spēku operācijas ir viens no raksturīgiem valsts suverenitātes izpausmes veidiem, jo lēmumus par tām vienpusējā un saistošā veidā pieņem kompetentās valsts iestādes un šīs operācijas ir cieši saistītas ar valstu ārpolitiku un aizsardzības politiku (šā sprieduma 37. punkts); par šo lietu skat. Rogerson, P., no: Magnus, U., Mankowski, P. (red.), Brussels I Regulation, 2. izd., Sellier, Minhene, 2012, 1. pants, 12. punkts.


15 – Tiesas 1980. gada 16. decembra spriedums lietā 814/79 Rüffer (Recueil, 3807. lpp.); par to skat. Hartley, T., “Scope of the Convention: Public Law and Private Law”, European Law Review, 1981, 215. un nākamās lpp.


16 – Par to skat. spriedumu lietā Rüffer (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 2.–7. punkts).


17 – Turpat, 9.–12. punkts.


18 – Turpat, 15. punkts.


19 – Tiesas 1993. gada 21. aprīļa spriedums lietā C‑172/91 Sonntag (Recueil, I‑1963. lpp.); par to skat. Kubis, S., “Amtshaftung im GVÜ und ordre public”, Zeitschrift für europäisches Privatrecht (ZEuP), 1995, 853. un nākamās lpp.


20 – Skat. spriedumu lietā Sonntag (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 20.–26. punkts).


21 – Tiesas 2002. gada 14. novembra spriedums lietā C‑271/00 Baten (Recueil, I‑10489. lpp., 37. punkts), par to skat. Martiny, D., “Unterhaltsrückgriff durch öffentliche Träger im europäischen internationalen Privat- und Verfahrensrecht”, IPRax, 2004, 195. un nākamās lpp.


22 – Spriedums lietā Baten (minēts 21. zemsvītras piezīmē, 37. punkts).


23 – Turpat, 29. punkts.


24 – Tiesas 2003. gada 15. maija spriedums lietā C‑266/01 Préservatrice foncière TIARD (Recueil, I‑4867. lpp.).


25 – Spriedums lietā Préservatrice foncière TIARD (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 40. punkts); par to un par Tiesas 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑265/02 Frahuil (Recueil, I‑1543. lpp., 21. punkts) skat. Rogerson, P., no: Magnus, U., Mankowski, P. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1. pants, 19. punkts.


26 – Tā tiešā tekstā teikts arī Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumā lietā C‑343/04 ČEZ (Krājums, I‑4557. lpp., 22. punkts).


27 – Skat. 7. zemsvītras piezīmi.


28 – Būtībā tāds pats viedoklis pausts arī Schlosser ziņojumā (minēts 13. zemsvītras piezīmē, 10. punkts). Par to skat. arī tā dēvēto Jenard ziņojumu par Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 9. lpp.).


29 – Tāds viedoklis pausts Staudinger darbā (minēts 10. zemsvītras piezīmā), 3. punkts (ar papildu norādēm).


30 – Tiesas 2009. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑420/07 Apostolides (Krājums, I‑3571. lpp.), par to skat. Meidanis, H. P., “The Brussels I Regulation and the Cyprus problem before the Court of Justice: Comment on Apostolides v Drams”, European Law Review, 2009, 963. un nākamās lpp.


31 – Spriedums lietā Apostolides (minēts 30. zemsvītras piezīmē, 42.–45. punkts).


32 – Tiesas 2011. gada 18. oktobra spriedums lietā C‑406/09 Realchemie Nederland (Krājums, I‑9773. lpp.), par to skat. Bittmann, D.‑C., “Die Vollstreckbarkeit von Ordnungsgeldbeschlüssen gemäß § 890 ZPO nach der EuGVVO”, Zeitschrift für Gemeinschaftsprivatrecht (GPR), 2012, 84. un nākamās lpp.


33 – Par pamattiesvedību skat. spriedumu lietā Realchemie Nederland (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 18.–33. punkts).


34 – Turpat, 40.–43. punkts.


35 – Turpat, 42. punkts.


36 – Turpat, 41. punkts.


37 – Skat. rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 10. punktu.


38 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 22.–24. punktu.


39 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 12.–19. punktu.


40 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 23.–30. punktu.


41 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 22. punktu.


42 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 13. un 15. punktu.


43 – Skat. rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 4. punktu.


44 – Par to skat. manus secinājumus 2011. gada 12. aprīļa lietā C‑145/10 Painer, 55.–102. punkts (2011. gada 1. decembra spriedums, Krājums, I‑12533. lpp.).


45 – Iesniedzējtiesa pieņem, ka šis priekšnosacījums, tātad tā dēvētās “primārās prasības” [Ankerklage] esamība, ir izpildīts (skat. rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 18. punktu), to sīkāk gan nepaskaidrojot.


46 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumus, 33. un 34. punkts.


47 – 2011. gada 12. aprīļa secinājumi lietā C‑145/10 Painer (minēti 44. zemsvītras piezīmē, 72. un nākamie punkti).


48 – Tiesas 2011. gada 1. decembra spriedums lietā C‑145/10 Painer (Krājums, I‑12533. lpp.).


49 – Tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑103/05 Reisch Montage (Krājums, I‑6827. lpp., 29. punkts).


50 – Spriedums lietā Painer (minēts 48. zemsvītras piezīmē, 74. punkts).


51 – Turpat, 83. punkts.


52 – Šajā ziņā skat. Tiesas 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 189/87 Kalfelis (Recueil, 5565. lpp., 8. un 9. punkts) un spriedumu lietā Réunion européenne u.c. (minēts 7. zemsvītras piezīmē, 47. punkts).


53 – 2007. gada 11. oktobra spriedums lietā C‑98/06 Freeport (Krājums, I‑8319. lpp., 40. punkts) un spriedums lietā Painer (minēts 48. zemsvītras piezīmē, 79. punkts). Manu secinājumu lietā Painer 96. un nākamajā punktā norādu, ka pietiekamas juridiskas saiknes esamību var pieņemt tad, ja lēmumi ar pretēju saturu būtu nepieļaujami, piemēram, tādēļ, ka atbildētāju gadījumā runa ir par solidāriem parādniekiem vai tiesisku kopību [Rechtsgemeinschaft] vai ja vienas prasības iznākums ir atkarīgs no otras prasības iznākuma.


54 – Spriedums lietā Painer (minēts 48. zemsvītras piezīmē, 75. punkts).


55 – Spriedums lietā Freeport (minēts 53. zemsvītras piezīmē, 47. punkts). Savu secinājumu lietā Painer (minēti 44. zemsvītras piezīmē) 91. un nākamajos punktos sīkāk konkretizēju paredzamības kritēriju un konstatēju kopsakaru ar prasību pamatā esoša, kopīgu dzīves apstākļu esamību.


56 – Skat. spriedumu lietā Painer (minēts 48. zemsvītras piezīmē, 81. un 82. punkts).


57 – Par to un par dalībvalsts tiesu judikatūru skat. Hess, B., Europäisches Zivilprozessrecht, C. F. Müller, Heidelberga, 2010, § 6, 85. punkts, kā arī Tirado Robles darbs (minēts 8. zemsvītras piezīmē), 64. un nākamā lpp.


58 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 32. punktu.


59 – Skat. rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 16. punktu.


60 – Turpat.


61 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 33. punktu.


62 – Skat. manu secinājumu lietā Painer (minēti 44. zemsvītras piezīmē) 92. punktu.


63 – Par to skat., piemēram, spriedumu lietā Henkel (minēts 10. zemsvītras piezīmē, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).


64 – Skat. šo secinājumu 91. punktu.


65 – Skat. tās rakstveida paskaidrojumu 38.–43. punktu.


66 – Spriedums lietā Painer (minēts 48. zemsvītras piezīmē, 74. punkts).


67 – COM(2010) 748, galīgā redakcija, 8. lpp.; par to skat. Hess, B., “The Brussels I Regulation: Recent case law of the Court of Justice and the Commission’s proposed recast”, CommonMarketLaw Review, 2012, 1075. un nākamās lpp., it īpaši 1105. lpp., un vispārīgi de lege lata et ferenda par saistību ar trešām valstīm – Netzer, F., Status quo und Konsolidierung des Europäischen Zivilverfahrensrechts, Mohr Siebeck, Tībingene, 2011, 52. un nākamās lpp.


68 – COM(2010) 748, galīgā redakcija, 27. lpp.


69 – Šāds viedoklis (par Briseles konvenciju), atsaucoties uz taisnīguma apsvērumiem un ratio conventionis, ir pausts darbā Geimer, R., Schütze, R. A., Europäisches Zivilverfahrensrecht, 1. izd., C. H. Beck, Minhene, 1997, 6. pants, 7. un 8. punkts, un (par Regulu Nr. 44/2001) Geimer, R., no: Geimer, R., Schütze, R. A., EuropäischesZivilverfahrensrecht, 3. izd., C. H. Beck, Minhene, 2010, 6. pants, 4. un nākamie punkti, kā arī Kropholler, J., EuropäischesZivilprozessrecht, 8. izd., Verlag Recht und Wirtschaft, Frankfurte pie Mainas, 2007, 6. pants, 7. punkts un tur it īpaši 12. zemsvītras piezīme ar papildu norādēm, Leible, S., no: Rauscher (minēts 10. zemsvītras piezīmē), par Briseles I regulas 6. pantu, 7. punkts ar papildu norādēm.


70 – Par šo problēmu loku skat. Brandes, F., Der gemeinsame Gerichtsstand: die Zuständigkeit imeuropäischen Mehrparteienprozess nachArt. 6 Nr. 1 EuGVÜ/LÜ, Peter Lang, Frankfurte, 1998, 91. un nākamās lpp., it īpaši 95. lpp.; Gaudemet‑Tallon, H., Compétence et exécution des jugements en Europe: règlement44/2001, Conventions de Bruxelles (1968) et de Lugano (1988 et 2007), 4. izd., L. G. D. J., Parīze, 2010, 255. lpp.; savukārt par analogu piemērošanu skat. Kropholler, J., von Hein, J., Europäisches Zivilprozessrecht, 9. izd.., Verlag Recht und Wirtschaft, Frankfurte pie Mainas, 2011, 6. pants, 7. punkts ar papildu norādēm.


71 – Tāds viedoklis pausts arī Leible, S. darbā (minēts 69. zemsvītras piezīmē) par Briseles I regulas 6. pantu, 7. punkts ar papildu norādēm.