Language of document : ECLI:EU:C:2013:136

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 6. martā (1)

Lieta C‑144/12

Goldbet Sportwetten GmbH

pret

Massimo Sperindeo

(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcija atbildētāja vēršanās tiesā dēļ – Eiropas maksājuma rīkojums





1.        Šī lieta ir par to, kā interpretēt Regulas (EK) Nr. 1896/2006 (2) 6. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts, ka šīs regulas piemērošanas nolūkos jurisdikciju nosaka saskaņā ar attiecīgiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, it īpaši ar Regulu (EK) Nr. 44/2001 (3).

2.        It īpaši jautājums šajā lietā ir par to, vai paziņojums par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu ir uzskatāms par atbildētāja vēršanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē un tātad jurisdikcijas atzīšanu tiesai parastā civilprocesā, kas seko pēc Regulā Nr. 1896/2006 paredzētās procedūras.

3.        Šajos secinājumus tiks izskaidroti iemesli, kuru dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 1896/2006 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojums par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu nav uzskatāms par atbildētāja vēršanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē parastā civilprocesā, kas seko pēc Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras.

4.        Es norādīšu arī, kādēļ es uzskatu, ka šajā ziņā nav nozīmes faktam, ka persona, kas iebilst pret Eiropas maksājuma rīkojumu, ar šo paziņojumu par iebildumu ir iesniegusi argumentus par lietas būtību.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Regula Nr. 1896/2006

5.        Ar Regulu Nr. 1896/2006 ir ieviesta Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra. Šīs regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir norādīts, ka “tās mērķis ir vienkāršot, paātrināt un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem, izveidojot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru”.

6.        Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu:

“Šīs regulas piemērošanas nolūkos jurisdikciju nosaka saskaņā ar attiecīgiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši ar Regulu (EK) Nr. 44/2001.”

7.        Regulas Nr. 1896/2006 16. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.      Atbildētājs var iesniegt paziņojumu par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu izcelsmes tiesā, izmantojot F standarta veidlapu, kā noteikts VI pielikumā, ko viņam piegādā kopā ar Eiropas maksājuma rīkojumu.

2.      Paziņojumu par iebildumu nosūta 30 dienu laikā pēc rīkojuma piegādes atbildētājam.

3.      Atbildētājs paziņojumā par iebildumu norāda, ka viņš apstrīd prasījumu, bez pienākuma izskaidrot iemeslus.

[..]”

8.        Šīs regulas 17. pantā ir paredzēts:

“1.      Ja paziņojumu par iebildumu iesniedz 16. panta 2. punktā noteiktajā termiņā, tiesvedība turpinās izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem, ja vien prasītājs nav skaidri lūdzis tādā gadījumā izbeigt tiesvedību.

Ja prasītājs ir iesniedzis savu prasību, izmantojot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, nekas valsts tiesību aktos neskar viņa stāvokli turpmākā parastā civilprocesa procedūrā.

2.      Pārcelšanu uz parastu civilprocesu 1. punkta izpratnē reglamentē izcelsmes dalībvalsts tiesību akti.

3.      Prasītāju informē par to, vai atbildētājs ir iesniedzis paziņojumu par iebildumu, kā arī par jebkuru pārcelšanu uz parastu civilprocesu.”

2)      Regula Nr. 44/2001

9.        Regula Nr. 44/2001 ir par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Šīs regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personu, kuras dzīvesvieta ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1)      a)     lietās, kas attiecas uz līgumiem – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;

b)      šā noteikuma mērķiem un ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

–      [..]

–      pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz;

[..].”

10.      Šīs regulas 24. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs vēršas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs vērsies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

B –    Austrijas tiesības

11.      Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 252. pantā par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru ir noteikts, ka, ciktāl Regulā Nr. 1896/2006 nav noteikts citādi, katram strīda priekšmetam tiek piemērotas spēkā esošās procesuālās normas. Šajā pantā ir precizēts, ka Bezirksgericht für Handelssachen Wien [Vīnes iecirkņa tiesai komerclietās] (Austrija) vienīgajai ir jurisdikcija īstenot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru. Turklāt – arī saskaņā ar šo tiesību normu – pēc paredzētajā termiņā iesniegta paziņojuma par iebildumu saņemšanas tiesa to nosūta prasītājam ar pieprasījumu 30 dienu laikā norādīt tiesu, kurai ir jurisdikcija parastā tiesvedībā. Atbildētājs ceļ iebildi par tiesas jurisdikcijas neesamību pirms savas vēršanās tiesā lietas izskatīšanai pēc būtības.

II – Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

12.      Goldbet Sportwetten GmbH (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir uzņēmums, kas organizē sporta derības, ar juridisko adresi Austrijā. Sperindeo k‑ga (turpmāk tekstā – “atbildētājs”) dzīvesvieta ir Itālijā. Ar līgumu par pakalpojumu sniegšanu viņš bija uzņēmies organizēt un izplatīt prasītājas darbības Itālijā. Tostarp viņam bija jāsavāc likmes no turienes savākšanas punktiem un pēc vinnēto summu atskaitīšanas jānosūta nauda prasītājai.

13.      Prasītāja, uzskatot, ka atbildētājs nav izpildījis savas līgumā noteiktās saistības, 2009. gada 29. decembrī pieprasīja un 2010. gada 17. februārī no Bezirksgericht für Handelssachen Wien, kas ir kompetentā tiesa attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, saņēma Eiropas maksājuma rīkojumu par summu EUR 16 406 apmērā, kurai pieskaitīti kavējuma procenti un izdevumi par zaudējumiem.

14.      2010. gada 19. aprīlī atbildētājs ar sava advokāta starpniecību noteiktajā termiņā iesniedza paziņojumu par iebildumu. Savu iebildumu viņš pamatoja ar faktu, ka, viņaprāt, prasītājas pretenzija ir nepamatota un nav maksājama.

15.      Ar 2010. gada 2. jūlija rīkojumu Bezirksgericht für Handelssachen Wien nodeva lietu izskatīšanai Landesgericht Innsbruck [Insbrukas federālās zemes tiesa] (Austrija), uzskatot, ka šai tiesai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 17. panta 1. punktu.

16.      Pirmo reizi Landesgericht Innsbruck atbildētājs norādīja, ka šai tiesai nav jurisdikcijas, jo viņa dzīvesvieta ir Itālijā. Līdz ar to viņš prasīja, lai tā atzītu, ka tai nav teritoriālās jurisdikcijas, un noraidītu prasību. Prasītāja uzskatīja, ka Landesgericht Innsbruck kā prasītā parāda izpildes vietas tiesai atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam ir jurisdikcija. Katrā ziņā šai tiesai esot jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 24. pantu, jo atbildētājs esot vērsies tiesā tādēļ, ka viņš savā paziņojumā par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu jau esot iesniedzis argumentus par lietas būtību, šajā tiesvedības stadijā neizvirzot iebildi par tiesas jurisdikcijas neesamību.

17.      Landesgericht Innsbruck ar rīkojumu apmierināja atbildētāja lūgumu, atzina, ka tai nav jurisdikcijas, un noraidīja prasību. Prasītāja par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Innsbruck [Insbrukas federālās zemes augstākajā tiesā] (Austrija). Apelācijas sūdzība tika noraidīta ar pamatojumu, ka Austrijas tiesām, ņemot vērā, ka prasītājas apgalvojumi pamatojas uz līgumu par pakalpojumu sniegšanu un ka attiecīgā saistības izpildes vieta Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē atrodas Itālijā, principā nav jurisdikcijas. Apelācijas instances tiesa piebilda, ka tiesas, kurā bija celta prasība par strīdu, jurisdikcijas neesamība ar vēršanos tiesā Regulas Nr. 1896/2006 [Regulas Nr. 44/2001] 24. panta izpratnē nav tikusi novērsta.

18.      Prasītāja Oberster Gerichtshof [augstākajā tiesā] (Austrija) par Oberlandesgericht Innsbruck nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā tā lūdza atcelt iepriekšējos nolēmumus un noteikt lietas atkārtotu izskatīšanu Landesgericht Innsbruck.

19.      Tā kā Oberster Gerichtshof radās šaubas par to, kā interpretēt Savienības tiesības, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Regulas Nr. 1896/2006 [..] 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas maksājuma rīkojuma procedūrā ir jāpiemēro arī [..] Regulas Nr. 44/2001 [..] 24. pants par to, ka jurisdikcija ir tai tiesai, kurā vēršas atbildētājs?

2)      Ja uz 1. jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:

Vai Regulas Nr. 1896/2006 17. pants kopsakarā ar Regulas Nr. 44/2001 24. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojuma par iebildumu iesniegšanas par Eiropas maksājuma rīkojumu fakts nozīmē vēršanos tiesā, ja paziņojumā par iebildumu netiek apstrīdēta izcelsmes valsts tiesas jurisdikcija?

3)      Ja uz 2. jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde:

Vai Regulas Nr. 1896/2006 17. pants kopsakarā ar Regulas Nr. 44/2001 24. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojuma par iebildumu iesniegšanas fakts ir jāuzskata par jurisdikcijas piešķiršanu tādēļ, ka atbildētājs ir vērsies tiesā, ja paziņojumā par iebildumu jau ir ietverti argumenti par lietas būtību, taču netiek apstrīdēta jurisdikcija?”

III – Analīze

20.      Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1896/2006 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojuma par iebildumu iesniegšanas par Eiropas maksājuma rīkojumu fakts nozīmē vēršanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē tiesvedībā atbilstoši parasta civilprocesa noteikumiem, kas seko pēc Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras, un vai faktam, ka persona, kas iebilst pret šādu Eiropas maksājuma rīkojumu, ar paziņojumu par iebildumu ir iesniegusi argumentus par lietas būtību, ir jebkāda nozīme šajā ziņā.

21.      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 6. panta 1. punktu šīs regulas piemērošanas nolūkos jurisdikcija tiek noteikta saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, it īpaši ar Regulu Nr. 44/2001. Savukārt šīs pēdējās minētās regulas 24. pantā ir noteikta netieša papildu jurisdikcija tiesai, kurā ir celta prasība gadījumos, kad atbildētājs vēršas šajā tiesā, neapstrīdot tās jurisdikciju.

22.      Tāpat kā Austrijas un Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija es uzskatu, ka paziņojums par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu nav uzskatāms par atbildētāja vēršanos tiesā šīs tiesību normas izpratnē. Faktam, ka persona, kura ir iesniegusi paziņojumu par iebildumu, to pamato, manuprāt, šajā ziņā nav nekādas nozīmes.

23.      Pirmais atbildes elements ir sniegts Regulas Nr. 1896/2006 preambulas apsvērumos.

24.      Tajos ārkārtīgi skaidri ir precizēts, ka ar šo regulu ieviestā Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra ir procedūra, kas vērsta uz to, lai tiktu ieviests ātrs un vienots mehānisms neapstrīdētu finanšu prasījumu atgūšanai visā Eiropas Savienībā (4).

25.      Regula Nr. 1896/2006 šajā ziņā atbilst Eiropas Savienības Padomes 2000. gadā pieņemtajai pasākumu programmai, kurā bija paredzēta iespēja Eiropas Kopienā ieviest “vienotu vai saskaņotu [programmu] tiesas lēmuma iegūšanai” (5); tā tika apstiprināta 2004. gadā ar Hāgas programmu, ko 2004. gada 5. novembrī pieņēma Eiropadome (6).

26.      Šo īpatnību Tiesa turklāt ir atgādinājusi 2012. gada 13. decembra sprieduma lietā Szyrocka (7) 30. punktā, kurā ir izklāstīts: “visbeidzot, kā tas izriet no Regulas Nr. 1896/2006 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta, ir jāatgādina, ka tās mērķis ir vienkāršot, paātrināt un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem. Kā noteikts minētās regulas preambulas 8., 10. un 29. apsvērumā, ar šo regulu, kaut arī ar to netiek nedz aizstāti, nedz saskaņoti valstīs spēkā esošie neapstrīdētu prasījumu piedziņas mehānismi, nolūkā sasniegt šo mērķi ir ieviests vienots šādu prasījumu piedziņas mehānisms, kas nodrošina vienādus noteikumus kreditoriem un debitoriem visā Eiropas Savienībā”.

27.      Ar šādi izteiktu mērķi, neapšaubāmi, tiek minēts juridisks instruments, kas ir domāts, lai izvairītos no jebkādas apstrīdēšanas pēc būtības un jebkādiem laika termiņiem, kā tas parasti ir klasiskajās tiesvedībās. Šī procedūra turklāt varētu, ja to paredz dalībvalstis, notikt administratīvā iestādē.

28.      Šķiet, ka, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, šīs regulas 5. panta 3. punktā termins “tiesa” ir definēts autonomi kā “jebkur[a] iestād[e] dalībvalstī, kurai ir kompetence attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojumu vai jebkuriem citiem saistītiem jautājumiem” (8). Tas nepārprotami izslēdz, ka šī procedūra varētu notikt tikai tiesu instancēs – parastajās vai administratīvajās tiesās – dalībvalstīs, kurās pastāv šī pēdējā veida tiesas.

29.      Šādā skatījumā ar minēto regulu ieviestajai sistēmai piemīt tālāk norādītās raksturiezīmes.

30.      Vispirms, tā nav balstīta uz sacīkstes principu. Eiropas maksājuma rīkojuma izdošana vai pieteikuma noraidījums notiek kompetentajā valsts iestādē bez debatēm tajā (9), tomēr, tā kā šī iestāde var lūgt prasītājam sniegt paskaidrojumus vai pamatojumu, to var saprast tikai kā rūpes par to, lai izvirzītais parāds vismaz ārēji atbilstu “neapstrīdēta prasījuma” kvalifikācijai. Šajā stadijā parādnieks nekādi netiek uzklausīts un nevar izvirzīt nevienu argumentu.

31.      Tālāk parādnieks parādās tikai Eiropas maksājuma rīkojuma izpildes stadijā pēc tā izdošanas. Patiesībā parādnieks par Eiropas maksājuma rīkojumu uzzina tikai ar paziņojumu par šo rīkojumu, ar ko tam tiek dots 30 dienu termiņš, lai iesniegtu paziņojumu par iebildumu pret šo rīkojumu (10). Iebildumu izdara vai nu ar standarta veidlapu, kurai ir jābūt pievienotai paziņotajam rīkojumam, vai bez kādas speciālas formas (11). Šis paziņojums par iebildumu pats par sevi izbeidz Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (12). Iestāde šīs regulas 5. panta 3. punkta izpratnē to vairs neizskata. Tiesvedība lietā turpinās atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem, kuri kopš tā brīža ir vienīgie piemērojamie (13).

32.      Tikai ar šiem darbības principiem vien pietiktu, lai pamatotu, ka parastā civillietu tiesā tiek uzsākta pilnīgi jauna tiesvedība, kas ir jāatsāk no jauna pat tādā gadījumā, ja par Eiropas maksājuma rīkojumu kompetentā iestāde būtu vienlaikus tiesa ar piekritību to izskatīt pēc būtības.

33.      Turklāt jānorāda, ka šis gadījums nav tāds, kāds tiek apskatīts pamatlietā, jo kompetentā iestāde Regulas Nr. 1896/2006 5. panta 3. punkta izpratnē ir Bezirksgericht für Handelssachen Wien un tiesa, kuru tā izraudzījusies, lai izskatītu lietu pēc būtības, ir Landesgericht Innsbruck.

34.      Katrā ziņā neatbildēts paliek jautājums par to, vai faktam, ka paziņojums par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu tiek iesniegts nevis ar standarta veidlapu, bet ar detalizētu dokumentu, ir tādas sekas, ka tiesa, kas ir izraudzīta, lai izskatītu lietu pēc būtības, iegūst papildu jurisdikciju, tādējādi, ka iepriekš minētais paziņojums par iebildumu būtu vēršanās tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē.

35.      Es sniegšu vairākus pretējus argumentus tēzei, kas ir izvirzīta par labu tam, lai uz šo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde.

36.      Atbildēt apstiprinoši nozīmētu atzīt, ka Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra un parastais valsts civilprocess patiesībā ir viens un tas pats process un ka vienīgais process faktiski ir sācies par Eiropas maksājuma rīkojumu kompetentajā iestādē. To var šādi saprast tikai tad, ja vārdi “tiesvedība turpinās [..]”, kas ir ietverti Regulas Nr. 1896/2006 17. panta 1. punktā, tiek interpretēti tā, ka tie nozīmē, ka process pēc paziņojuma par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu ir tas pats, kas ticis uzsākts pirmajā iestādē, kurā ir vērsies prasītājs, jo šajā stadijā notikušie procesuālie notikumi vēlāk būtu saistoši tiesai, kas lietu izskata pēc būtības.

37.      Tad ir jākonstatē, ka atbildētājam, kas šajā lietā ir parādnieks, nebūtu nekādas iespējas izvirzīt iebildi par tiesas jurisdikcijas neesamību, jo viņš, kā es to minēju šo secinājumu 30. un 31. punktā, nekādi nepiedalās procesa sākumā.

38.      Šī neērtība varētu tikt novērsta, ja tiktu uzskatīts, ka parādniekam process sākas tad, kad tam ir paziņots Eiropas maksājuma rīkojums. Tomēr šādā gadījumā rastos atšķirīga attieksme, kas, manuprāt, pilnībā izslēdz šo pēdējo interpretāciju.

39.      Paziņojuma par iebildumu iesniegšana ar standarta veidlapu neietekmētu jautājumu par jurisdikcijas apstrīdēšanu, kurš būtu jāizskata vienīgi tiesai, kas lietu izskata pēc būtības. Turpretī paziņojums par iebildumu, kas tiek iesniegts ar brīvā formā rakstītu dokumentu, kurā ietverti daži argumenti, iespējams, pilnīga argumentācija, nozīmētu vēršanos tiesā un tātad netiešu jurisdikcijas atzīšanu, kaut arī regulā, ar kuru ir atļauts šāds brīvs izteiksmes veids, tam ir paredzēts tikai viens spēkā esamības nosacījums: būt izklāstītam saprotami.

40.      Pretējā gadījumā parādniekam nebūtu iespējas apstrīdēt kļūdainu novērtējumu par iestādes, kas pieņem lēmumu par Eiropas maksājuma rīkojumu, jurisdikciju, kā tas, kā apgalvo iesniedzējtiesa, esot bijis šajā lietā. Šādā gadījumā parādnieks attiecīgajā gadījumā varētu vienīgi lūgt valsts tiesai parastajā civilprocesā pēc savas ierosmes atzīt tās jurisdikcijas neesamību.

41.      Kā attaisnot, ka Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra, kurā nav paredzēta nekāda pārsūdzības iespēja, var radīt šādas sekas? Šajā ziņā prasītāja tiesas sēdē apgalvoja, ka, neraugoties uz netiešu piekrišanu jurisdikcijai izskatīt lietu pēc būtības, kas izriet tikai no paziņojuma par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu, tomēr joprojām esot iespējams izvirzīt iebildi par parastās civiltiesas jurisdikcijas neesamību šajā pašā tiesā. Ja būtu jāpieņem šāda hipotēze, tad man nav īsti saprotams, kādēļ šādā gadījumā paziņojums par iebildumu ir jāuzskata par vēršanos tiesā ar no tās izrietošajām sekām.

42.      Sākot no kāda argumentācijas precizitātes sliekšņa, būs jāatzīst, ka šādā formā iesniegts paziņojums par iebildumu nozīmē vēršanos tiesā? Vai tas neradīs neprecizitāti, no kā izcelsies tiesiska nenoteiktība pretrunā Eiropas likumdevēja iecerētajam mērķim, kurš, atgādinu, ir tieši vienkāršot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru?

43.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās noteiktības princips nozīmē, ka Savienības tiesību aktiem ir jābūt noteiktiem un to piemērošanai ir jābūt attiecīgajām personām paredzamai. Līdz ar to šis princips nozīmē, ka Savienības tiesību aktam – un šajā lietā attiecīgajiem Regulu Nr. 1896/2006 un Nr. 44/2001 noteikumiem –, kurš attiecīgajām personām rada tiesiskas sekas, ir jābūt skaidram un precīzam, lai šīs personas ar pārliecību varētu saprast, kurā brīdī šis akts sāk radīt tiesiskās sekas.

44.      Savukārt atzīt, ka paziņojums par iebildumu pret Eiropas maksājuma rīkojumu varētu nozīmēt vēršanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē atkarībā no tā, vai tajā ir ietverts pamatojums attiecībā uz lietas būtību, tieši nozīmētu radīt tiesisko nenoteiktību, jo katrā gadījumā būtu jānovērtē, vai pamatojums ir pilnīgs un vai šis pilnīgais pamatojums tieši vai netieši sevī ietver nostāju par tiesas, kurā notiek parastā civilprocesa tiesvedība, jurisdikciju, kurā, es atgādinu, šajā stadijā vēl pat nav celta prasība.

45.      Tam būtu tādas sekas, ka tiktu radīta sarežģītība tieši tur, kur ar Regulu Nr. 1896/2006 bija iecerēts vienkāršot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru.

46.      Kā var tikt pieņemts, ka Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra un parastais civilprocess ir vienots process, ja, piemēram, par Eiropas maksājuma rīkojumu kompetentā iestāde ir administratīva tiesa, bet tiesa ar jurisdikciju izskatīt lietu pēc būtības ir vispārīgās jurisdikcijas tiesa? Vai, vēl jo vairāk, ja šī iestāde vispār nav tiesa? Kā tādā gadījumā attaisnot, ka procesuālais notikums šādā instancē vēlāk varētu radīt tādas sekas? Es tikai atgādinu, cik liela nozīme tiesas procesa norisē ir noteikumiem par jurisdikciju.

47.      Visbeidzot, šķiet, ka, lai pieņemtu lēmumu, pietiek lasīt kopā Regulas Nr. 1896/2006 16. pantu un tās preambulas 23. apsvērumu. Šīs regulas 16. panta 1. punktā paziņojumam par iebildumu patiesībā nav noteikta īpaša forma. Tajā ir norādīts, ka “atbildētājs var iesniegt paziņojumu par iebildumu, [..] izmantojot [..] standarta veidlapu”. Šīs tiesību normas 3. punktā ir sniegts papildinājums, precizējot, ka parādniekam nav pienākuma izskaidrot apstrīdēšanas iemeslus.

48.      Tātad parādniekam nav aizliegts sniegt apstrīdēšanas iemeslus, taču tas nekādā gadījumā tam nerada īpašas un nelabvēlīgas tiesiskās sekas, kuras tieši nav paredzētas ar minēto regulu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šajā stadijā svarīgi ir zināt tikai to, vai parāds tiek apstrīdēts. Iemesls ir pilnībā lieks. Šeit svarīgi ir zināt tikai to, vai parāds tiek apstrīdēts.

49.      Regulas Nr. 1896/2006 preambulas 23. apsvērumā ir apstiprināts un precizēts, ka “atbildētājs var iesniegt savu paziņojumu par iebildumu, izmantojot standarta veidlapu, kas noteikta ar šo regulu. Tomēr tiesām būtu jāņem vērā jebkurā citā veidā rakstiski iesniegts iebildums, ja tas ir izklāstīts saprotamā veidā”. Paziņojums par iebildumu, kurā ir ietverti argumenti, ir rakstiski iesniegts iebildums, kas izklāstīts saprotami. Tātad tas ir derīgs un tas rada tikai tādas pašas sekas kā tās, kas ir izteiktas ar standarta veidlapu, proti, noraidīt Eiropas maksājuma rīkojumu. Tam piešķirt citas sekas nozīmētu nevis iet tālāk par likumdevēja gribu, bet pretrunā tai.

50.      Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 1896/2006 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojuma par iebildumu iesniegšanas par Eiropas maksājuma rīkojumu fakts nenozīmē vēršanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē parastā civilprocesā, kas seko pēc Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras. Faktam, ka persona, kas iebilst pret šo Eiropas maksājuma rīkojumu, ar šo paziņojumu par iebildumu ir iesniegusi argumentus par lietas būtību, šajā ziņā nav nekādas nozīmes.

IV – Secinājumi

51.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2012. gada 4. oktobra Regulu (ES) Nr. 936/2012, 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojuma par iebildumu iesniegšanas par Eiropas maksājuma rīkojumu fakts nenozīmē vēršanos tiesā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. panta izpratnē parastā civilprocesā, kas seko pēc Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras. Faktam, ka persona, kas iebilst pret šo Eiropas maksājuma rīkojumu, ar šo paziņojumu par iebildumu ir iesniegusi argumentus par lietas būtību, šajā ziņā nav nekādas nozīmes.


1 –      Oriģinālvaloda – franču.


2 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2012. gada 4. oktobra Regulu (ES) Nr. 936/2012 (OV L 283, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1896/2006”).


3 –      Padomes 2000. gada 22. decembra Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp. [labojums latviešu valodā OV 2011, L 81, 18. lpp.], un labojums OV 2001, L 307, 28. lpp.).


4 –      It īpaši skat. iepriekš minētās regulas preambulas 4., 9. un 29. apsvērumu.


5 –      Mans izcēlums.


6 –      Skat. šīs regulas preambulas 4. apsvērumu.


7 –      Lieta C‑215/11.


8 –      Skat. arī minētās regulas preambulas 16. apsvērumu, kurā ir norādīts, ka pieteikuma Eiropas maksājuma rīkojumam izskatīšana nebūtu katrā ziņā jāveic tiesnesim.


9 –      Saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 5. panta 3. punktu, 7. panta 3. punktu un 8.–12. pantu Eiropas maksājuma rīkojuma pieteikumu uzsāk prasītājs, kurš paziņo par pieteikumu kompetentajai valsts iestādei. Šī iestāde pārbauda pieteikumu un vai nu noraida, vai izsniedz maksājuma rīkojumu, pamatojoties tikai uz prasītāja sniegto informāciju.


10 –      Skat. šīs regulas 16. panta 2. punktu.


11 –      Skat. minētās regulas 7. pantu, kā arī tās preambulas 23. apsvērumu.


12 –      Skat. Regulas Nr. 1896/2006 preambulas 24. apsvērumu.


13 –      Skat. minētās regulas 17. panta 1. un 2. punktu, kā arī preambulas 24. apsvērumu.