Language of document : ECLI:EU:C:2013:273

ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 25. aprīlī (1)

Lieta C‑9/12

Corman‑Collins SA

pret

La Maison du Whisky SA

(Tribunal de commerce de Verviers (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 2. pants – 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts – Īpašā jurisdikcija līgumtiesību jomā – Jēdzieni “preču pārdošana” un “pakalpojumu sniegšana” – Līgums par preču pārdošanas koncesiju – Saistība, kas ir prasības pamatā





I –    Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Tribunal de commerce de Verviers [Vervjē Tirdzniecības tiesa] (Beļģija), galvenokārt ir par to, kā interpretēt noteikumu par īpašo jurisdikciju, kurš līgumtiesību jomā paredzēts 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2), ko parasti dēvē par “Briseles I regulu”.

2.        Šis lūgums ir saistīts ar prasību, ko cēlusi Corman‑Collins SA (turpmāk tekstā – “Corman‑Collins”), Beļģijā reģistrēta sabiedrība, pret La Maison du Whisky SA (turpmāk tekstā – “La Maison du Whisky”), Francijā reģistrētu sabiedrību, pamatojoties uz to, ka pēdējā minētā sabiedrība lauzusi līgumu par preču pārdošanas koncesiju, kurš, kā norādījusi prasītāja pamatlietā, saistījis lietas dalībnieces.

3.        Minētā Francijas sabiedrība apstrīd Beļģijas tiesu jurisdikciju šīs lietas izskatīšanā, kā arī to, ka starp lietas dalībniecēm vispār ir šāds līgums. Tā savu iebildi par jurisdikcijas neesamību pamato ar Regulas Nr. 44/2001 2. pantu, kurā ir paredzēts, ka pret dalībvalstī reģistrētu atbildētāju (3) principā ir jāceļ prasība tiesās minētajā dalībvalstī. Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas tikt skaidrībā, pirmkārt, par Beļģijas starptautisko privāttiesību normas – kurā paredzēta Beļģijas tiesu jurisdikcija, tiklīdz prasītājs ir Beļģijā reģistrēts koncesionārs, kas norāda uz valsts teritorijā piemērojama līguma par ekskluzīvas pārdošanas koncesiju izbeigšanu, – iespējamo nesaderību ar Savienības tiesībām.

4.        Otrkārt, un tas ir galvenais, ar ko šī lieta ir interesanta, Tiesai būtībā tiek lūgts nospriest, vai koncesijas līgums, atbilstoši kuram līgumslēdzēja puse dalībvalstī pērk preces no otras līgumslēdzējas puses, lai šīs preces atkārtoti pārdotu citas dalībvalsts teritorijā, ir jākvalificē kā “preču pārdošana” vai kā “pakalpojumu sniegšana” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē; šajā jautājumā gan dažādu dalībvalstu doktrīnā, gan judikatūrā ir paustas atšķirīgas nostājas (4). Ja nedrīkstētu izvēlēties nevienu no minētajiem kvalifikācijas veidiem, tad uz šādiem līgumiem varētu attiekties noteikums par jurisdikciju, kas paredzēts minētā [5. panta] 1. punkta a) apakšpunktā saskaņā ar tā paša [5. panta] 1. punkta c) apakšpunktā ietvertajiem piemērošanas noteikumiem.

5.        Visbeidzot, pēdējā prejudiciālajā jautājumā, kura saturu pilnībā var izprast tikai saistībā ar pamatojumu lēmumam par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa – gadījumā, ja tādā lietā, kāda ir pamatlieta, būtu piemērojams Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, nevis b) apakšpunkts, – ir aicināta noteikt, vai “attiecīgā saistība [, kas ir prasības pamatā,]” šīs normas izpratnē ir pārdevēja koncesijas piešķīrēja saistība vai pircēja koncesionāra saistība.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Regula Nr. 44/2001

6.        Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā – kas ietverts minētās regulas II nodaļas attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju 1. iedaļā, kuras nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi”, – ir paredzēts princips, saskaņā ar kuru “saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

7.        Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam, kas ietverts tās II nodaļas 2. iedaļā, kuras nosaukums ir “Īpašā jurisdikcija”:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1.      a)      lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās [tās vietas tiesā, kurā saistība, kas ir prasības pamatā, bija jāizpilda vai ir jāizpilda];

b)      šajā noteikumā un ja vien nav citāda[s] vienošanās, attiecīgās saistības [, kas ir prasības pamatā,] izpildes vieta ir:

–        preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

–        pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;

c)      ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu”.

2)      Romas I regula

8.        Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (5), preambulas 7. apsvērumu “šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem ir jābūt saderīgiem ar [Regulas Nr. 44/2001] darbības jomu un noteikumiem”.

9.        Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro līgumam, nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu un neskarot 5. līdz 8. pantu, līgumam piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:

a)      preču iegādes līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pārdevējam ir pastāvīgā mītnesvieta [pastāvīgā dzīvesvieta];

b)      pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā mītnesvieta [pastāvīgā dzīvesvieta];

[..]

f)      izplatīšanas līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā izplatītājam ir pastāvīgā mītnesvieta [pastāvīgā dzīvesvieta];

[..].”

B –    Beļģijas tiesības

10.      1961. gada 27. jūlija Likuma par beztermiņa ekskluzīvas pārdošanas koncesiju vienpusēju izbeigšanu (6) (turpmāk tekstā – “Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likums”) 1. panta 2. punktā “pārdošanas koncesija” ir definēta kā “jebkāda vienošanās, atbilstoši kurai koncesijas devējs rezervē vienam vai vairākiem koncesionāriem tiesības pašiem savā vārdā un uz sava rēķina pārdot preces, ko tas ražo vai izplata”.

11.      Saskaņā ar šī likuma 4. pantu:

“Cietušais koncesionārs pārdošanas koncesijas līguma vienpusējas izbeigšanas gadījumā, ja šis līgums ir piemērojams visā vai daļā no Beļģijas teritorijas, katrā ziņā var koncesijas piešķīrēju sūdzēt tiesā Beļģijā vai nu pats sava domicila tiesā, vai arī tajā tiesā, [uz kuru attiecas] koncesijas piešķīrēja domicils vai juridiskā adrese.

Gadījumā, ja lietu izskata Beļģijas tiesā, piemēro tikai Beļģijas tiesības.”

III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

12.      Corman‑Collins, Beļģijā reģistrēta sabiedrība, un La Maison du Whisky, Francijā reģistrēta sabiedrība, apmēram desmit gadus uzturēja tirdzniecības attiecības, kurās pirmā minētā sabiedrība pirka no otras sabiedrības dažādu preču zīmju viskiju, kura piegādi tā saņēma Francijas sabiedrības noliktavās, atkārtotai pārdošanai Beļģijas teritorijā.

13.      Visā šajā laika posmā Corman‑Collins izmantoja nosaukumu “Maison du Whisky Belgique” un interneta vietni, kuru sauc “www.whisky.be”; La Maison du Whisky uz to nekādi nereaģēja. Turklāt Corman‑Collins koordinātas bija minētas La Maison du Whisky meitasuzņēmuma izdotajā žurnālā Whisky Magazine.

14.      2010. gada decembrī La Maison du Whisky aizliedza Corman‑Collins lietot minēto nosaukumu un slēdza minēto [interneta] vietni. 2011. gada februārī tā informēja Corman‑Collins, ka attiecīgi no 2011. gada 1. aprīļa un 1. septembra uzticot divu savu preču zīmju preču ekskluzīvo izplatīšanu citai Beļģijas sabiedrībai, ar kuras starpniecību Corman‑Collins tika aicināta turpmāk pieteikt pasūtījumus.

15.      2011. gada 9. martā Corman‑Collins iesūdzēja La Maison du Whisky [tiesā] Tribunal de commerce de Verviers, lai, galvenokārt, panāktu, ka [La Maison du Whisky], pamatojoties uz Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likumu, tiktu piespriests samaksāt atlīdzības kompensāciju par uzteikumu un papildu atlīdzību.

16.      La Maison du Whisky apstrīdēja tiesas, kurā celta prasība, teritoriālo jurisdikciju, jo saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 2. pantu jurisdikcija esot Francijas tiesām. Corman‑Collins par šo iebildumu iesniedza repliku, atsaukdamās uz minētā Beļģijas likuma 4. pantu.

17.      Turklāt lietas dalībnieces nav vienisprātis par to, kā ir kvalificējamas to tirdzniecības attiecības, jo lietas dalībnieces tā arī nebija rakstveidā noslēgušas pamatnolīgumu, kurā būtu paredzēti šo attiecību nosacījumi. Corman‑Collins ir apgalvojusi, ka jautājums esot par līgumu par ekskluzīvas pārdošanas koncesiju tā paša Beļģijas likuma izpratnē, savukārt La Maison du Whisky ir norādījusi, ka jautājums esot par vienkāršiem pirkuma līgumiem, kas noslēgti, pamatojoties uz iknedēļas pasūtījumiem saskaņā ar Corman‑Collins paustajām vēlmēm.

18.      Atbilstoši lēmumam lūgt prejudiciālu nolēmumu Tribunal de commerce de Verviers skaidri norāda, ka Corman‑Collins un La Maison du Whisky “saistīja mutiski noslēgts līgums” un ka “saskaņā ar Beļģijas [..] 1961. gada 27. jūlija likumu tiesiskās attiecības starp lietas dalībniecēm var atzīt par pārdošanas koncesijas līgumu, jo prasītājai bija dota atļauja atkārtoti pārdot Beļģijas teritorijā no atbildētājas nopirktās preces”.

19.      Minētā tiesa toties pauž šaubas par iespējamību pamatot savu jurisdikciju ar Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pantā paredzēto noteikumu, ņemot vērā Savienības tiesību pārākumu un normas, [kas ietvertas] Regulā Nr. 44/2001, kura, pēc minētās tiesas uzskatiem, ir piemērojama gan ratione loci, gan ratione materiae. [Iesniedzējtiesa] norāda, ka atbilstoši minētās regulas 2. pantam jurisdikcijai vajadzētu būt Francijas tiesām, bet ka varētu tikt piemērots arī tās pašas regulas 5. panta 1. punkts. Šajā ziņā tā, ievērojot Tiesas judikatūru (7), vēlas noskaidrot, vai pārdošanas koncesijas līgums ir jākvalificē kā preču pirkuma līgums un/vai kā pakalpojumu sniegšanas līgums Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Minētā tiesa piebilst, ka vienīgi tad, ja šādam līgumam neder neviens no šiem kvalifikācijas veidiem, vajadzētu noteikt, kāda pamatlietā ir apstrīdētā saistība, kas ir prasības pamatā; šis problēmjautājums netieši attiecas uz šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta normām.

20.      Šādos apstākļos Tribunal de commerce de Verviers ar lēmumu, kas iesniegts 2012. gada 6. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Regulas 44/2001 2. pants, [iespējams, kopā] ar [šīs regulas] 5. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds noteikums par jurisdikciju kā noteikums, kurš ir ietverts Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pantā, kurā ir paredzēta Beļģijas tiesu jurisdikcija gadījumā, ja koncesionārs ir reģistrēts Beļģijas teritorijā un ja pārdošanas koncesija ir pilnīgi vai daļēji piemērojama šīs valsts teritorijā neatkarīgi no koncesijas piešķīrēja saimnieciskās darbības veikšanas vietas tad, ja tas ir atbildētājs?

2)      Vai Regulas 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams preču pārdošanas koncesijas līgumam, atbilstoši kuram viena līgumslēdzēja puse pērk preces no otras līgumslēdzējas puses, lai tās atkārtoti pārdotu citas dalībvalsts teritorijā?

3)      Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša, vai Regulas 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz tādu pārdošanas koncesijas līgumu kā tas, kas bija noslēgts pušu starpā šajā lietā?

4)      Ja atbilde uz diviem iepriekšējiem jautājumiem ir noraidoša, vai pārdošanas koncesijas līguma laušanas gadījumā apstrīdētā saistība ir pārdevēja koncesijas piešķīrēja saistība vai pircēja koncesionāra saistība?”

21.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Corman‑Collins un La Maison du Whisky, Beļģijas Karaliste un Šveices Konfederācija, kā arī Eiropas Komisija.

22.      2013. gada 31. janvāra tiesas sēdē bija pārstāvētas Corman‑Collins, La Maison du Whisky, Beļģijas valdība un Eiropas Komisija.

IV – Analīze

A –    Noteikuma par jurisdikciju, kāds paredzēts Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pantā, aizliegums ar Regulu Nr. 44/2001 (pirmais jautājums)

23.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts noteikums par jurisdikciju, kāds ietverts Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pantā, var tikt piemērots attiecībā uz atbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, neraugoties uz Regulas Nr. 44/2001 normām.

24.      Ir jānosaka, vai saskaņā ar minēto valsts tiesību normu Beļģijas tiesām varētu būt jurisdikcija, ja koncesionārs, kura domicils ir Beļģijas teritorijā, iesūdz tiesā koncesijas piešķīrēju par to līguma par pārdošanas koncesiju izbeigšanu, ja attiecīgais līgums ir piemērojams visā šīs valsts teritorijā vai tās daļā, neatkarīgi no vietas, kurā atrodas atbildētāja domicils vai juridiskā adrese.

25.      Šajā gadījumā Corman‑Collins apgalvo, ka ir varējis vērsties pret La Maison du Whisky Beļģijas tiesā, pamatojoties uz šo tiesību normu, lai gan La Maison du Whisky juridiskā adrese ir Francijas teritorijā.

26.      Izņemot Corman‑Collins, visas lietas dalībnieces, kas iesniegušas apsvērumus, vienprātīgi ierosina Tiesai atbildēt, ka šāda noteikuma par jurisdikciju ieviešana, balstoties uz lex fori [tiesvedības valsts likumu], šādos apstākļos nav atļauta, jo tie ietilpst Regulas Nr. 44/2001 ratione loci piemērošanas jomā.

27.      Piekrītu šim viedoklim. Regulas Nr. 44/2001 mērķis ir, konkrēti (8), vienveidīgi noteikt jurisdikciju visās lietās, kurās ir ārvalstu elements, kuru priekšmets ir attiecas uz tajā aplūkoto jomu (9). No šīs regulas preambulas 8. apsvēruma skaidri izriet, ka tad, ja atbildētāja domicils ir kādā no dalībvalstīm, kurām minētā regula ir saistoša, principā ir jāpiemēro tajā paredzētie kopīgie noteikumi par jurisdikciju un tiem ir jābūt pārākiem par šajās dažādajās valstīs spēkā esošajiem noteikumiem par jurisdikciju.

28.      Atbilstoši šiem vienotajiem standartiem, ja prasībai, kuru paredzēts celt, atbildētāja domicils ir vienā no dalībvalstīm, kā tas ir pamatlietā, tad prasītājam principā ir jāvēršas attiecīgās valsts tiesās saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 2. pantā paredzēto vispārīgo noteikumu par jurisdikciju.

29.      No Regulas Nr. 44/2001 3. panta 1. punkta izriet, ka vienīgās pieļautās atkāpes no šī principa ir atkāpes, kas paredzētas šīs regulas II nodaļas par jurisdikciju 2.–7. iedaļā. It īpaši attiecībā uz līgumtiesiskajām attiecībām, par kādām ir pamatlieta, alternatīvi šīs regulas 2. pantā iekļautajam noteikumam (10) ir piemērojams minētās regulas 5. panta 1. punktā paredzētais noteikums par īpašo jurisdikciju, nevis no dalībvalstu tiesībām izrietošie noteikumi par jurisdikciju.

30.      Tā paša 3. panta 2. punktā ir nostiprināta doma, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis nepieļaut valstu noteikumu par jurisdikciju ieviešanu gadījumos, kuri ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā (11), jo šajā normā ir skaidri minēts, ka uz šādiem noteikumiem var atsaukties attiecībā uz atbildētāju, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm.

31.      Tādējādi, manuprāt, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka tad, ja atbildētāja domicils ir citas dalībvalsts teritorijā, nevis tajā, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība, Regulas Nr. 44/2001 normas nepieļauj tādu valsts noteikumu par jurisdikciju, kāds paredzēts Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 4. pantā.

B –    Līguma par pārdošanas koncesiju kvalifikācija saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu (otrais un trešais jautājums)

1)      Ievada apsvērumi

32.      Manuprāt, otrais un trešais jautājums nav uzdoti skaidri, jo šķiet, ka iesniedzējtiesa ir sajaukusi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā ietvertos dažādos jurisdikcijas pamatus un nav pilnībā ņēmusi vērā veidu, kādā tie ir savstarpēji izkārtoti (12).

33.      Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, nosakot tiesu, kuras jurisdikcijā ir izskatīt prasību, kas pamatota ar līgumu par pārdošanas koncesiju, ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts vai tomēr b) apakšpunkts.

34.      Lai lietderīgi atbildētu uz šo jautājumu, ievērojot šo abu jautājumu mijiedarbību, uzskatu, ka tie ir jāaplūko kopā un it īpaši, ņemot vērā minētā 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto hierarhiju, to secība jāmaina vietām, vispirms izskatot trešo jautājumu par šīs normas b) apakšpunktu un tad izskatot otro jautājumu par šīs pašas normas a) apakšpunktu (13).

35.      Vispirms atgādinu, ka Regulas Nr. 44/2001 interpretācijai Tiesas judikatūra attiecībā uz 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (14) (turpmāk tekstā – “Briseles Konvencija”) ir atbilstīga tad, ja šo dokumentu normas var tikt kvalificētas kā līdzvērtīgas, zinot, ka attiecībās starp dalībvalstīm šī konvencija ir aizstāta ar minēto regulu (15).

36.      Tiesa jau ir norādījusi, pirmkārt, ka pastāv ļoti liela līdzība starp Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Briseles Konvencijas 5. panta 1. punkta pirmo teikumu un, otrkārt, ka šo dokumentu interpretācijas turpinātību ir ne tikai ir skaidri vēlējies Kopienu likumdevējs (16), bet tā arī atbilst tiesiskās noteiktības principam; no tā izriet, ka šīm tiesību normām jāatzīst identiska piemērojamība (17).

37.      Savukārt attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001, 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu mācība, kas gūstama no spriedumiem, ar ko interpretēta Briseles Konvencija, nav tik tieša, jo minētajā b) apakšpunktā ietvertie noteikumi par jurisdikciju ir jauni. Šīs normas īpatnību Tiesa uzsvēra, gan ņemot vērā minētās regulas sagatavošanas dokumentus, gan tās 5. panta 1. punkta struktūru (18), un Tiesa no tā ir secinājusi, ka “Regulas Nr. 44/2001 ietvaros Kopienu likumdevējs Tiesas Briseles [K]onvencijas kontekstā izstrādātos principus vēlējās saglabāt attiecībā uz visiem pārējiem līgumiem, kas nav preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas līgumi” (19) (mans izcēlums).

38.      Vēlos piebilst, ka likumdevēja nodoms, man šķiet, bija minētā b) apakšpunkta plaša interpretācija salīdzinājumā ar minēto a) apakšpunktu tādēļ, ka Regulas Nr. 44/2001 mērķis bija vienkāršošana salīdzinājumā ar Briseles Konvencijā ietvertajām normām. No šīs regulas sagatavošanas dokumentiem (20), kā arī no profesora Pocar ziņojuma par tā saukto “Jauno Lugāno Konvenciju” (21), kuras normas ir pielāgotas ar tādu pašu mērķi, izriet, ka šajā b) apakšpunktā paredzētie īpašie noteikumi ir izveidoti, lai izvairītos no šajā a) apakšpunktā paredzētā noteikuma piemērošanas grūtībām, kuras secināmas no judikatūras, kas izriet no spriedumiem lietā Industrie Tessili Italiana Como un lietā De Bloos (22). Tomēr iepriekš minētajā spriedumā lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (23) Tiesa, šķiet, ir izvēlējusies relatīvi sašaurinātu pieeju tam pašam b) apakšpunktam.

39.      Ir svarīgi paturēt prātā citu Regulas Nr. 44/2001 interpretācijas noteikumu, proti, noteikumu par nepieciešamību interpretēt tajā ietvertos jēdzienus – it īpaši jēdzienus attiecībā uz tajā paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju – autonomi, atsaucoties galvenokārt uz minētās regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (24). Tas nozīmē, pirmkārt, principā neatsaukties uz dalībvalstu tiesībām un, konkrēti, tiesas, kurā celta prasība, valsts tiesībām (25) un, otrkārt, neveikt minēto jēdzienu un citās Savienības tiesību normās izmantoto jēdzienu nepamatotu pielīdzināšanu (26).

40.      Šī rīcība ir vēl jo svarīgāka saistībā ar šo lietu, jo jēdziens “līgums par pārdošanas koncesiju”, ko iesniedzējtiesa izmantojusi prejudiciālajos jautājumos (27), nav jēdziens, kas būtu definēts Savienības tiesībās (28), un tas var norādīt uz atšķirīgu realitāti dalībvalstu tiesībās, pieņemot, ka visi zina šo līguma formu (29). Turklāt vēlos piebilst, ka iepriekš minētajā lietā De Bloos, kas jau bija par to, kā noteikt tiesu, kuras jurisdikcijā ir izskatīt prasību par atlīdzību uzteikuma neesamības dēļ attiecībā uz koncesijas līguma izbeigšanu, kurš attiecās uz Beļģijas līgumslēdzēju pusi un Francijas līgumslēdzēju pusi; nedz Tiesa, nedz ģenerāladvokāts nebija definējuši šo jēdzienu nedz saistībā ar attiecīgo valstu tiesībām, nedz vispārīgi un abstrakti.

41.      Ņemot vērā to, cik daudzveidīgi ir līgumi par pārdošanas koncesiju, ir vieglāk sniegt tiem negatīvu definīciju (30) nekā pozitīvu definīciju. Tomēr ir iespējams nošķirt atsevišķas pazīmes, kas parasti ir raksturīgas šī veida līgumiem (31), tas ir, ka koncesijas mērķis ir attiecīgo preču atkārtota pārdošana teritorijā, kura piešķirta koncesijā; ka koncesionāru izraugās koncesijas piešķīrējs; ka koncesionāram ir vismaz atļauts atkārtoti pārdot koncesijas piešķīrēja preces vai koncesionāram pat ir rezervētas tiesības; ka līgumtiesiskās attiecības ir ilgstošas; ka koncesijas piešķīrējam piegāde un/vai apgāde var būt ekskluzīva; ka pirkšanas vai atkārtotas pārdošanas saistība var būt noteikta koncesionāram un ka līgumslēdzējas puses var izvēlēties kopīgi attīstīt reklāmas paņēmienus (32).

42.      Vēlos piebilst, ka, lai gan La Maison du Whisky apstrīd līguma par pārdošanas koncesiju kvalifikāciju, kādu, ņemot vērā Beļģijas tiesības, iesniedzējtiesa sniegusi apstrīdētajām tiesiskajām attiecībām, un lai gan par to varētu diskutēt, ņemot vērā lietas materiālos iekļautos elementus, Tiesa saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pati nevar izvērtēt vai kvalificēt faktus vai valsts tiesību normas, kas uz tiem attiecas (33).

43.      Uz iesniedzējtiesas uzdoto otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā visus šos apsvērumus.

44.      Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta interpretācijā, manuprāt, ievērojot šīs tiesību normas saturā noteikto secību, ir jāpārbauda, vai pārrobežu līgums par pārdošanas koncesiju ietilpst preču pārdošanas kategorijā minētā 1. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē vai arī pakalpojumu sniegšanas kategorijā minētā 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē vai – ja tas neietilpst minētajās kategorijās –, tas attiecas uz citām līgumu formām, ko reglamentē tā paša 1. punkta a) apakšpunkts. Uzreiz vēlos norādīt – es uzskatu, ka ir jāizraugās otrā no šīm trim izvēles iespējām to iemeslu dēļ, ko norādīšu turpmāk.

2)      Kvalifikācijas par preču pirkuma līgumu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē noraidīšana

45.      La Maison du Whisky aizstāv Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma piemērojamību attiecīgajām līgumtiesiskajām attiecībām. Atgādinājusi, ka, lai nošķirtu preču pirkuma līgumus no pakalpojumu sniegšanas līgumiem, ir jānorāda uz šiem līgumiem raksturīgu saistību (34), La Maison du Whisky apgalvo, ka koncesijas līgumam ir raksturīga koncesijas piešķīrēja saistība piegādāt koncesionāram preces, uz kurām attiecas koncesija, – saistība, kas izriet no koncesionāra tiesībām pārdot šīs preces konkrētā teritorijā. La Maison du Whisky no tā secina, ka koncesijas līgums var attiekties tikai uz preču pārdošanu; pēc tās uzskatiem, tam vajadzētu nozīmēt, ka tiek galīgi atmesta kvalifikācija par pakalpojumu sniegšanas līgumu. Šāda pieeja atbilst pieejai, kādu izraudzījusies Corte suprema di cassazione (Itālija) (35), galvenokārt pamatodamās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju, kas parakstīta Vīnē 1980. gada 11. aprīlī (36), pretēji citu valstu tiesu nostājai (37).

46.      Lai kvalificētu līgumu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanai, Tiesa faktiski ir noteikusi kritēriju, izpētot šim līgumam raksturīgo saistību (38), tāpēc, lai uz līgumu par pārdošanas koncesiju attiektos minētā b) apakšpunkta pirmais ievilkums, pārdošanas darījumam vajadzētu būt pašai šī līguma būtībai.

47.      Šajā gadījumā, manuprāt, tā nav, ņemot vērā, pirmkārt, iepriekš izklāstītos apsvērumus attiecībā uz pazīmēm, kas parasti veido līgumu par pārdošanas koncesiju, un, otrkārt, faktu, ka tas nozīmētu neņemt vērā īpatnību, kas saistīta ar to, ka šādās tirdzniecības attiecībās parasti pastāv koncesijas pamatnolīgums, kas atšķiras no vēlākajiem pirkuma līgumiem (39).

48.      Uzsveru, ka pierādījumus šāda pamatnolīguma noslēgšanai nevar pamatot vienīgi ar stabilu attiecību esamību, kas atspoguļojas turpmākajā pārdošanā bez rakstveida vai mutvārdu vienošanās. Turklāt ir iespējams, ka uz pamatnolīgumu, kas noslēgts starp ražotāju un vairumtirgotāju vai starp vairumtirgotāju un mazumtirgotāju, neattiecas kvalifikācija par pārdošanas koncesiju (40).

49.      Attiecīgi uzskatu, ka, ja ir pierādīts, ka lietas dalībnieki tiešām ir noslēguši pārdošanas koncesijas līgumu, tiesa, kurā celta prasība par šādām līgumtiesiskajām attiecībām, nevar pamatot savu jurisdikciju ar kritēriju par saistību ar pārdodamo preču piegādes vietu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmo ievilkumu.

3)      Kvalifikācijas par pakalpojumu sniegšanas līgumu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē pieļaušana

50.      Komisija uzskata, ka attiecīgajām līgumtiesiskajām attiecībām ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums. Pievienojos šai nostājai, pieņemot, ka jautājums šajā gadījumā tiešām ir par līgumu par pārdošanas koncesiju, nevis par vienkāršām, stabilām pārdošanas attiecībām. Pie šīs būtiskās atšķirības es atgriezīšos.

51.      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch Tiesa ir uzsvērusi nepieciešamību autonomi interpretēt jēdzienu “pakalpojumu sniegšana” šīs tiesību normas izpratnē un ir atzinusi, ka “jēdziens “pakalpojumu sniegšana” katrā ziņā nozīmē vismaz to, ka [līgumslēdzēja] puse, kas sniedz šos pakalpojumus, [pirmkārt,] veic konkrētu darbību, [un tas ir, otrkārt,] saņemot par to atlīdzību” (41).

52.      Cik man zināms, šajā lietā Tiesa pirmo reizi īsteno šajā ziņā secinātos piemērošanas kritērijus un attiecīgi precizē to apjomu (42).

53.      Saskaņā ar manu viedokli judikatūras saskaņotības dēļ ir jāievēro definīcijas daļas, ko Tiesa sniegusi minētajā spriedumā, tomēr neskaidrojot šo jēdzienu pārāk šauri (43), it īpaši ņemot vērā mērķus, kuru sasniegšanai tika pieņemta šī norma. Proti, tā kā Regulas Nr. 44/2001 izstrādātāju mērķis bija vienkāršot noteikumus par jurisdikciju līgumtiesību jomā (44), ir svarīgi, lai tie nezaudētu lietderīgo iedarbību 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta īpašo normu dēļ, kuru mērķis ir novērst sarežģītā mehānisma piemērošanu, kas nozīmē piemērot vispārīgāko normu, kura ietverta minētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

54.      Attiecībā uz pirmo kritēriju, ko Tiesa noteikusi iepriekš atgādinātajā formulējumā, tas prasa izpildīt pozitīvas darbības, izņemot vienkāršu atturēšanos no darbības (45). Šajā ziņā man šķiet, ka līgums par pārdošanas koncesiju atbilst šai prasībai (46) attiecībā uz galveno pakalpojumu, ko koncesionārs veic koncesijas piešķīrēja labā, proti, nodrošināt koncesijas piešķīrēja preču izplatīšanu tādā veidā, ka koncesijas piešķīrējam nav jāveido pašam savas izplatīšanas tīkls ar koncesiju piešķirtajā teritorijā, vai tā vietā atkārtotu pārdošanu nodrošināt ar pašnodarbinātām personām. Uzsveru, ka saistībā ar attiecībām, kādas tam ir ar koncesijas piešķīrēju, koncesionārs sniedz pievienoto vērtību salīdzinājumā ar vienkārša tālākpārdevēja darbību, jo koncesionārs parasti uzkrājumu dēļ piedāvā apgādes turpinātību koncesijas piešķīrēja precēm, nodrošina klientu apkalpošanas pakalpojumus, ja šīs preces paredzētas ilgstošai lietošanai, un/vai var sekmēt minēto preču reklamēšanu, izmantojot īpašus piedāvājumus (47).

55.      Attiecībā uz otro kritēriju par “atlīdzību”, kurai jābūt piešķirtai par šādu darbību, es uzskatu, ka tas nav jāsaprot šauri, ka tas varētu nozīmēt atlīdzības maksāšanu naudā, jo ar šādu pieeju netiktu atzīts, ka pastāv pakalpojumi, kas tiek sniegti bez finansiālas kompensācijas, kuri neapstrīdami ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē (48).

56.      Konkrētāk, attiecībā uz līgumiem par pārdošanas koncesiju uzskatu, ka ekonomiskā atlīdzība, ko koncesionārs saņem apmaiņā par savu iepriekš minēto darbību, it īpaši izriet no raksturīgas priekšrocības, kuru tam sniedz koncesijas piešķīrējs, proti, teritoriālu ekskluzivitāti vai vismaz garantiju, ka tikai ierobežotam koncesionāru skaitam būs iespēja atkārtoti pārdot koncesijas piešķīrēja preces konkrētā teritorijā. Turklāt koncesijas piešķīrējs parasti piešķir koncesionāram labvēlīgāku stāvokli nekā vienkāršiem tālākpārdevējiem, piedāvādams tam maksājumu atvieglojumus un/vai mācībās nododams tam zinātību. Koncesionāram šis selektīvais raksturs un pārējās priekšrocības ir ekonomiska vērtība, kas mudina to piekrist uzņemties saistības privileģētās attiecībās ar koncesijas piešķīrēju un iesaistīties tā preču tirdzniecības veicināšanā.

57.      Tādējādi līgums par pārdošanas koncesiju, manuprāt, var tikt kvalificēts kā “pakalpojumu sniegšanas” līgums minētās regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētā noteikuma par jurisdikciju piemērošanai.

58.      Šo nostāju apstiprina Romas I regulas normas, kuras, cik vien iespējams, jāņem vērā Regulas Nr. 44/2001 interpretācijā (49); tomēr Tiesai nav pienākuma minētās normas ņemt vērā mehāniski (50). Atgādinu, ka Romas I regulas preambulas 17. apsvērumā “izplatīšanas līgumi”, kuros ietilpst arī līgumi par pārdošanas koncesiju, ir kvalificēti kā “pakalpojumu līgumi” un ir aicināts tāpat interpretēt Regulu Nr. 44/2001. Nevēlos tā kā Komisija uzskatīt, ka Kopienu likumdevējs tādējādi būtu izvēlējies izplatīšanas līgumus kopumā pielīdzināt pakalpojumu sniegšanas līgumiem, jo, lai gan šajā apsvērumā ir norādīts, ka izplatīšanas līgumi ir pakalpojumu līgumi, tā beigās ir precizēts, ka jautājums ir par īpašiem pakalpojumu līgumiem, attiecībā uz kuriem Romas I regulas 4. pantā ir paredzēti īpaši noteikumi (51). Tomēr atbalstu to, ka Tiesa skaidri ņem vērā pieeju, ko likumdevējs izraudzījies Romas I regulā, un pieņem interpretācijas sistēmu, kura nodrošina Romas I regulas un Regulas Nr. 44/2001 saskaņotību tādā pašā veidā, kā Tiesa ir izdarījusi spriedumā lietā Koelzsch (52).

59.      Konkrēti, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tai iesniegtajā strīdā pastāv saistību apmaiņa, kas ir līdzvērtīga pakalpojumu sniegšanai, tas ir, kura pārsniedz vienkāršu, stabilu tirdzniecības attiecību posmu, lai apstiprinātu, ka šajā lietā piemērojamā norma tiešām ir Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums.

60.      Ilgstošas piegādes attiecības starp ražotāju vai vairumtirgotāju un mazumtirgotāju, manuprāt, ir pielīdzināmas vienkāršam preču pirkuma līgumam, un tātad uz to attiecas minētās regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā paredzētais noteikums par īpašo jurisdikciju, pat ja šīs tirdzniecības attiecības de facto ir ekskluzīvas vai ilgtermiņā stabilas. Savukārt, ja šķietamajam pircējam koncesionāram ir skaidri paredzētas īpašas līgumsaistības (53) un ja tās ir pamatotas ar ekonomisko atlīdzību, kas pārdevējam koncesijas piešķīrējam ir jāizmaksā (54), tad ir iespējams uzskatīt, ka šādas pārdošanas koncesijas attiecības atbilst pakalpojumu sniegšanai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē.

61.      Atgādinu, ka pienākums [tajā] tiesā, kurā celta prasība, pierādīt, ka šīs pazīmes, kas ir izšķirošas jurisdikcijas pamatojumam, ietilpst lietas sastāvā, ir tam lietas dalībniekam, kurš norāda uz līguma par pārdošanas koncesiju esamību; tas nozīmē pakalpojumu sniegšanu, kas var atšķirties no vienkārša pirkuma līguma. Piebildīšu, ka šādai kvalifikācijai ir jābūt balstītai uz līgumtiesisko attiecību konkrētu analīzi, nevis uz šī veida līgumu definīciju, kas var būt iekļauta lex fori.

62.      Ja prasītie pierādījumi ir pienācīgi iesniegti un tādējādi ir veikta kvalifikācija par pakalpojumu sniegšanu, tiesa, kurā iesniegts strīds attiecībā uz līgumu par pārdošanas koncesiju, varēs pamatot savu jurisdikciju ar kritēriju par saistību ar vietu, kurā pakalpojumi ir sniegti vai kurā tie bija jāsniedz, pamatojoties uz minētā b) apakšpunkta otro ievilkumu.

4)      Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nepiemērošana

63.      Otrajā jautājumā, kas iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ir izskatīts pēc trešā jautājuma, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai līgums par pārdošanas koncesiju, atbilstoši kuram līgumslēdzēja puse pērk preces no otras līgumslēdzējas puses, lai atkārtoti pārdotu tās citas dalībvalsts teritorijā, ietilpst Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

64.      Corman‑Collins un Beļģijas valdība atbild apstiprinoši, balstīdamās uz tēzi – ko tās ir ļoti vāji pamatojušas –, ka līgumi par pārdošanas koncesiju nav nedz pirkuma līgumi, nedz pakalpojumu sniegšanas līgumi vai vismaz, kā norāda Beļģijas valdība, tie neietilpst “tikai” vienā no abām minētās regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajām līgumu kategorijām. Šāda nostāja ir pausta atsevišķu dalībvalstu judikatūrā un atbalstīta daļā doktrīnas (55).

65.      Šīs tēzes pamatojumam ir izvirzīti vairāki argumenti. Viens no tiem ir arguments, ka tikai ar jēdzienu gramatisku interpretāciju varētu panākt noteikumu par jurisdikciju vienādošanu Savienībā. Cits arguments ir tāds, ka kvalifikācijas darbība nedrīkst izraisīt to, ka tiek izraudzīta pārāk vienkāršota pieeja, kurā nebūtu ņemtas vērā daudzveidīgās formas, kādas var būt līgumam par pārdošanas koncesiju, un nebūtu ievērotas īpatnības, kādas tam var būt dažādu dalībvalstu tiesībās. Tomēr šie argumenti mani nepārliecina, jo, pirmkārt, vairums tirdzniecības līgumu formu ir daudzveidīgas un tās ir grūti kvalificēt tā, lai varētu vienādot jēdzienus, un, otrkārt, Regulā Nr. 44/2001 ietverto jēdzienu interpretācijā nevar izvēlēties tīri salīdzinošu pieeju un tātad norādīt, uz kādu veidu lietām tie attiecas, jo Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka ir jāizvēlas to autonoma definīcija.

66.      Savukārt es, gluži pretēji, uzskatu, ka līgums par pārdošanas koncesiju ir jākvalificē kā pakalpojumu sniegšanas līgums Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē iepriekš norādīto iemeslu dēļ.

67.      No minētās regulas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka šīs pašas normas a) apakšpunktā ietvertais noteikums par jurisdikciju ir paredzēts tikai alternatīvi, ja nav piemērojami tās b) apakšpunktā ietvertie noteikumi par jurisdikciju. Šajos apstākļos, manuprāt, nav sīkāk jāpētī tas, kā šajā lietā būtu piemērojama pirmā no abām noteikumu virknēm.

68.      Tomēr daži Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācijas elementi tiks sniegti pakārtoti, atbildot uz ceturto prejudiciālo jautājumu, kurš, lai gan tā formulējums par to skaidri neliecina, patiesībā attiecas uz šīs normas interpretāciju.

69.      Tādējādi uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu ierosinu Tiesai atbildēt, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir šīs regulas norma, kas ir piemērojama, nosakot tiesu, kuras jurisdikcijā ir izskatīt prasību, kura pamatota ar pārrobežu līguma par pārdošanas koncesiju, – kas nozīmē īpašas līgumiskās saistības attiecībā uz koncesijas piešķīrēja pārdoto preču izplatīšanu, kuru veic koncesionārs, jo šāds līguma veids ietilpst pakalpojumu sniegšanā minētās normas izpratnē.

C –    Saistības, ar ko pamatota prasība Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, identifikācija (ceturtais jautājums)

70.      Ceturtais prejudiciālais jautājums ir izteikts šādi: “Ja atbilde uz diviem iepriekšējiem jautājumiem ir noraidoša, vai pārdošanas koncesijas līguma laušanas gadījumā apstrīdētā saistība ir pārdevēja koncesijas piešķīrēja saistība vai pircēja koncesionāra saistība?”

71.      Šis formulējums nav pietiekami skaidrs, ņemot vērā normas, kuras lūgts interpretēt (56). Neraugoties uz šo neviennozīmību, es uzskatu, ka Tiesa spēj sniegt atbilstošu atbildi tai uzdoto ceturto jautājumu, ņemot vērā tā skaidri izteikto pamatojumu, kas ietverts lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Proti, iesniedzējtiesa precizē, ka “tikai tad, ja pārdošanas koncesijas līgumu nekvalificē kā preču pirkuma līgumu vai pakalpojumu sniegšanas līgumu, ir jānosaka, kura ir apstrīdētā saistība, uz ko pamatojas šajā lietā celtā prasība” (57). No šādi sniegtā pamatojuma izriet, ka jautājumā ir pārrakstīšanās kļūda, jo iesniedzējtiesa ir vēlējusies norādīt uz gadījumu, kad nevarētu piemērot nevis nedz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nedz [tā] b) apakšpunktu, bet gan – patiesībā – nedz minētā b) apakšpunkta pirmo ievilkumu, nedz otro ievilkumu (58).

72.      Tā kā Tiesai šajā saistībā ir pietiekamas ziņas, jautājumu var pārformulēt (59) tādējādi, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tad, ja – pretēji tam, ko es ierosinu atbildēt, – uz pamatlietu neattiektos Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, “attiecīgā saistība [saistība, kas ir prasības pamatā,]” tā paša 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pārdevēja koncesijas piešķīrēja saistība vai pircēja koncesionāra saistība.

73.      Šajā ziņā Corman‑Collins apgalvo, ka, tā kā koncesijas piešķīrēja pienākums ir ļaut koncesionāram īstenot savas ekskluzīvās pārdošanas tiesības konkrētā teritorijā, tad prasība par zaudējumu atlīdzību esot iesniedzama tiesām, kas atrodas šajā teritorijā (60).

74.      Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir jāatrod Tiesas judikatūrā par Briseles Konvencijas 5. panta 1. punkta pirmā teikuma interpretāciju. Proti, atgādinu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta teksts ir precīzi identisks šīs normas tekstam minētajā konvencijā un ka iepriekš ir nospriests, ka tādējādi pirmajai no šīm minētajām normām ir jāatzīst otrai normai identiska piemērojamība (61).

75.      No Tiesas plašās judikatūras par Briseles Konvencijas 5. panta 1. punktu – uz šo judikatūru tātad jāturpina atsaukties, lai gan ir īstenošanas grūtības, kas norādītas saistībā ar to (62) – izriet virkne kritēriju, kas ļauj noteikt tiesu, kuras jurisdikcijā ir līgumtiesību joma, kuri ir atbilstīgi konkrēti jautājumā par saistību šajā ziņā ņemt vērā un noteikt šīs saistības izpildes vietu.

76.      Viens no šiem judikatūras principiem ir tāds, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais jēdziens “attiecīgā saistība [saistība, kas ir prasības pamatā,]” atbilst saistībai, kura izriet no attiecīgā līguma (63) un uz kuras neizpildi prasītāja ir norādījusi, pamatojot prasības celšanu tiesā (64). It īpaši Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja prasītājs ir koncesionārs, kurš norāda uz savām tiesībām saņemt zaudējumu atlīdzību un procentus vai kurš prasa līguma izbeigšanu otras līgumslēdzējas puses vainas dēļ, minētais jēdziens norāda uz koncesijas piešķīrēja saistību, kas atbilst līgumtiesībām, ar kādām pamatotas šīs prasības (65). Precīzs šīs saistības saturs ir jānosaka valsts tiesai, kurā iesniegta pamatlieta, nevis [Eiropas Savienības] Tiesai.

77.      Turklāt, lai gan iesniedzējtiesa nav uzdevusi šādu jautājumu, man šķiet, ka, lai sniegtu tai pilnīgu paskaidrojumu, ir jāvērš iesniedzējtiesas uzmanība uz to, ka attiecīgās saistības [saistības, kas ir prasības pamatā,] izpildes vietas noteikšana arī ir aplūkota vairākos Tiesas spriedumos. No tā izriet, ka apstrīdētās līgumsaistības “izpildes” vieta [“vieta, kurā apstrīdētā līgumsaistība bija jāizpilda vai ir jāizpilda,”] Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jānosaka saskaņā ar likumu, kas reglamentē minēto saistību atbilstoši kolīziju normām, kuras piemērojamas dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība (66).

78.      Visbeidzot, kā uzsver Komisija, Tiesa ir precizējusi, ka tad, ja izrādās, ka prasītāja celtā prasība ir pamatota nevis ar vienu, bet ar vairākām saistībām, kuras izriet no viena līguma, un ja saskaņā ar piemērojamo likumu izpildes vieta visām saistībām nav tā pati, valsts tiesai, lemjot pašai par savu jurisdikciju, ir jāņem vērā princips, saskaņā ar kuru papildu saistības nāk līdzi galvenajai saistībai (67). Tad, ja minētās saistības ir līdzvērtīgas tādā ziņā, ka neviena no tām nešķiet galvenā salīdzinājumā ar pārējām, Tiesa ir atzinusi, ka tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcijā ir izskatīt tikai prasības daļu, kas attiecas uz saistībām, kuru izpildes vieta atrodas valsts teritorijā, nevis kas attiecas uz saistībām, kuras jāizpilda citā dalībvalstī (68). Iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai tā ir pamatlietā, kura ir izskatīšanā iesniedzējtiesā.

79.      Visbeidzot, ja Tiesa atzītu, ka tādā gadījumā, kāda ir pamatlieta, piemērojamais noteikums par jurisdikciju ir Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, tad, manuprāt, uz pārformulēto ceturto prejudiciālo jautājumu vajadzētu atbildēt, ka “attiecīgā saistība [saistība, kas ir prasības pamatā,]” minētās normas izpratnē ir koncesijas piešķīrēja līgumsaistība, uz kuras neizpildi koncesionārs ir norādījis, pamatojot savu prasību tiesā.

V –    Secinājumi

80.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal de commerce de Verviers uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 2. pants, kopsakarā ar minētās regulas 3. un 4. pantu un 5. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz attiecībā uz atbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, piemērot tādu valsts noteikumu par jurisdikciju, kāds ietverts 1961. gada 27. jūlija Likuma par beztermiņa ekskluzīvas pārdošanas koncesiju vienpusēju izbeigšanu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1971. gada 13. aprīļa Likumu par pārdošanas koncesiju vienpusēju izbeigšanu, 4. panta 1. punktā, kurā paredzēta Beļģijas tiesu jurisdikcija, tiklīdz Beļģijas teritorijā reģistrēts koncesionārs iesūdz tiesā koncesijas piešķīrēju par tāda to līguma par pārdošanas koncesiju izbeigšanu, kurš ir piemērojams visā šīs valsts teritorijā vai tās daļā, neatkarīgi no atbildētāja reģistrācijas vietas;

2)      Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums par jurisdikciju līgumtiesību jomā attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu ir piemērojams, nosakot tiesu, kuras jurisdikcijā ir izskatīt prasību, ar ko dalībvalstī reģistrēts prasītājs attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu atbildētāju norāda uz tiesībām, kuras izriet no līguma par pārdošanas koncesiju; tam ir nepieciešams, lai līgumslēdzējiem saistošajā līgumā faktiski būtu ietvertas īpašas līgumiskās saistības attiecībā uz koncesijas piešķīrēja pārdoto preču izplatīšanu, kuru veic koncesionārs;

3)      pakārtoti, ja Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad pircējs koncesionārs iesūdz tiesā pārdevēju koncesijas piešķīrēju par to līgumtiesisko attiecību laušanu, “attiecīgā saistība [saistība, kas ir prasības pamatā,]” minētās normas izpratnē ir pārdevēja koncesijas piešķīrēja saistība, kura izriet no attiecīgā līguma un uz kuras neizpildi ir norādīts, pamatojot prasītāja prasību.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – OV L 12, 16.1.2001, 1. lpp.


3 – Atbilstoši šīs regulas 1. panta 3. punktam ar vārdu “dalībvalsts” šajos secinājumos tiks saprastas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Dānijas Karalisti.


4 – Attiecībā uz analīzi salīdzinošajās tiesībās it īpaši skat. Berlioz, P., “La notion de fourniture de services au sens de l’article 5‑1 b) du règlement ‘Bruxelles I’”, J. D. I., 2008, Nr. 3, doktrīna 6, 675. lpp.; Hollander, P., Le droit de la distribution, Anthémis, Ljēža, 2009, 271. un nākamās lpp., kā arī Magnus, U., un Mankowski, P. (red.), Brussels I Regulation, Sellier European Law Publishers, Minhene, 2012, 153. un nākamās lpp.


5 – OV L 177, 4.7.2008, 6. lpp.


6 – 1961. gada 5. oktobra Moniteur belge, 7518. lpp. Likums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1971. gada 13. aprīļa Likumu par pārdošanas koncesiju vienpusēju izbeigšanu (1971. gada 21. aprīļa Moniteur belge, 4996. lpp.).


7 – Iesniedzējtiesa norāda uz 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑533/07 Falco Privatstiftung un Rabitsch (Krājums, I‑3327. lpp.) un 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑19/09 Wood Floor Solutions Andreas Domberger (Krājums, I‑2121. lpp.).


8 – Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvērumā ir precizēts, ka šajā regulā ir ietverti noteikumi, kas ļauj, pirmkārt, vienādot kolīziju normas par tiesām civillietās un komerclietās, kā arī, otrkārt, vienkāršot formalitātes ātrai un vienkāršai spriedumu atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša minētā regula.


9 – Regulas Nr. 44/2001 materiāltiesiskā piemērošanas joma ir noteikta tās 1. pantā.


10 –      Minētais 5. pants ar tajā paredzētajiem nosacījumiem ļauj prasītājam izvēlēties celt prasību citās tiesās, nevis tās dalībvalsts tiesā, kurā ir atbildētāja domicils.


11 – Tas, protams, ir citādi gadījumā, ja situācija, par ko ir tiesvedība, ir pilnībā iekšēja situācija.


12 – Tas pats attiecas uz ceturto jautājumu to iemeslu dēļ, kurus izklāstīšu turpmāk.


13 – Pēdējais minētais apakšpunkts ir pakārtots iepriekšējam apakšpunktam, kā izriet no minētā c) apakšpunkta, saskaņā ar kuru “ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu” (mans izcēlums).


14 – OV 1972, L 299, 32. lpp. Konvencija ar grozījumiem, kas izdarīti ar nākamajām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai.


15 – It īpaši skat. 2012. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑133/11 Folien Fischer un Fofitec (31. punkts), 2013. gada 7. februāra spriedumu lietā C‑543/10 Refcomp (18. punkts), kā arī 2013. gada 14. marta spriedumu lietā C‑419/11 Česká spořitelna (27. punkts).


16 – Skat. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumu.


17 –      Iepriekš minētie spriedumi lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (48.–57. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī lietā Česká spořitelna (43. un 44. punkts).


18 – Skat. spriedumu lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (minēts iepriekš, 54. punkts), kurā šajā ziņā ir norādīts uz ģenerāladvokātes Trstenjakas [Trstenjak] secinājumu minētajā lietā 94. un 95. punktu.


19–      Turpat (55. punkts). Mans izcēlums.


20 – It īpaši skat. priekšlikumu regulai (COM(1999) 348, galīgā redakcija, 14. lpp.).


21 – Profesora Fausto Pocar Izskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta Lugāno 2007. gada 30. oktobrī (OV 2009, C 319, 1. lpp., 49.–51. punkts). Šī konvencija ir saistoša Eiropas Kopienai, Dānijas Karalistei, Islandes Republikai, Norvēģijas Karalistei un Šveices Konfederācijai.


22 – 1976. gada 6. oktobra spriedums lietā 12/76 Industrie Tessili Italiana Como (Recueil, 1473. lpp.) un 1976. gada 6. oktobra spriedums lietā 14/76 De Bloos (Recueil, 1497. lpp.).


23 – Tā 43. punktā Tiesa ir paudusi viedokli, ka, “paplašinot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma piemērošanas jomu, tiktu apiets Kopienu likumdevēja nodoms šajā ziņā un tiktu ietekmēta šī 5. panta 1. punkta c) un a) apakšpunkta lietderīgā iedarbība”.


24 – It īpaši skat. spriedumu lietā Česká spořitelna (minēts iepriekš, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).


25 – Turpat (45. punkts un tajā minētā judikatūra).


26 – It īpaši tika atzīts, ka jēdziens “pakalpojumu sniegšana” LESD 56. panta izpratnē nav līdzvērtīgs jēdzienam “pakalpojumu sniegšana” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Par atteikšanos no paredzētās analoģijas skat. spriedumu lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (minēts iepriekš, 15., 33. un nākamie punkti), kā arī 59. un nākamos punktus ģenerāladvokātes Trstenjakas secinājumos minētajā lietā.


27 – Atgādinu, ka šajā judikatūrā ir uzskatīts, ka līgumtiesiskās attiecības, ar kurām Corman‑Collins pamato savu prasību, atbilst šāda veida līgumam. Otrajā jautājumā tā precizē, ka tās prasība attiecas uz līgumu par pārdošanas koncesiju, “atbilstoši kurai līgumslēdzēja puse pērk preces no otras līgumslēdzējas puses, lai šīs preces atkārtoti pārdotu citas dalībvalsts teritorijā”.


28 – Atšķirībā no definīcijas, kāda pastāv konkrēti attiecībā uz cita veida izplatīšanas līgumiem, proti, tirdzniecības pārstāvja līgumiem (Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīva 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem (OV L 382, 17. lpp.)).


29 – Ja atsevišķu valstu tiesībās, tāpat kā Beļģijas tiesībās (Beļģijas 1961. gada 27. jūlija likuma 1. panta 2. punkts), ir pieņemta pārdošanas koncesijas likumiskā vai citu normatīvo aktu definīcija un šim līgumam ir paredzēts īpašs statuss, tad citās dalībvalstīs šī līguma forma izriet galvenokārt no prakses, kas neatvieglo viendabīga jēdziena parādīšanos.


30 – Šie līgumi skaidri atšķiras, pirmkārt, no tirdzniecības pārstāvja līgumiem ar to, ka koncesionārs nav pilnvarots pārstāvēt koncesijas piešķīrēju, un, otrkārt, no franšīzes līgumiem ar to, ka pārdošanas koncesija nav balstīta uz to, ka koncesijas piešķīrējs nodotu koncesionāra rīcībā savu tehnisko vai administratīvo zinātību.


31 – Vēlos precizēt, ka daļa no šīm sastāvdaļām atsevišķu dalībvalstu tiesībās tiek uzskatītas – un [arī] daži autori tās uzskata – par nepieciešamām sastāvdaļām koncesijas līguma kvalifikācijai, kamēr citas sastāvdaļas esot atkarīgas vienīgi no līgumslēdzēju pušu gribas, bet, manuprāt, šīs pieejas ir pārāk mainīgas, lai no tām varētu secināt reālas pastāvīgas iezīmes.


32 – Atkārtotas pārdošanas atļauja, kā arī tās iespējamā rezervēto [tiesību] rakstura dēļ koncesijas piešķīrējam ir jāveic atlase, kas pamatota vai nu ar intelektuālā īpašuma tiesībām, vai arī ar selektīvas izplatīšanas politiku.


33 – Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ikviens lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas jurisdikcijā, lai gan Tiesa sadarbības garā var sniegt tai jebkādas norādes, ko uzskata par nepieciešamām. It īpaši skat. 1977. gada 3. februāra spriedumu lietā 52/76 Benedetti (Recueil, 163. lpp., 10. punkts) un 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑545/07 Apis‑Hristovich (Krājums, I‑1627. lpp., 32. punkts).


34 – 2010. gada 25. februāra spriedums lietā C‑381/08 Car Trim (Krājums, I‑1255. lpp., 31. un nākamie punkti).


35 – Skat. konkrēti Corte di cassazione 1999. gada 14. decembra spriedumu lietā Nr. 895. Ferrari, F. kritiskais komentārs [izdevumā] Giustizia civile, 2000, I, 2333. un nākamās lpp.


36 – Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem.


37 – Kad Francijas, Ungārijas, Nīderlandes, Šveices un Amerikas tiesām tika uzdots šāds jautājums, tās izslēdza no minētās konvencijas piemērošanas jomas izplatīšanas līgumus vispār un, konkrēti, līgumus par pārdošanas koncesiju (skat. Ferrari, F., minēts iepriekš, 2338. lpp.; un Witz, D., RecueilDalloz, 2008, 2620. un nākamās lpp.).


38 – Spriedums lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (minēts iepriekš, 54. punkts).


39 –      Šajā ziņā skat. 1517. punktu ģenerāladvokāta Reišla [Reischl] secinājumos lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā De Bloos. Šis nošķīrums, kas ir plaši atzīts dalībvalstu tiesībās, izriet no atšķirībām, kādas pastāv attiecībā uz noslēgšanas noteikumiem (pasūtījumi, kas izriet no pamatnolīguma, parasti tiek veikti, izmantojot pasūtījuma veidlapas, vēstules vai elektroniskās vēstules, nevis izmantojot sākotnējā līguma papildinājumus), attiecībā uz mērķiem (nošķirtā pirkuma līgumā nav mērķa izplatīt preces kādā teritorijā, lai iekarotu šo tirgu) un attiecībā uz piemērojamām tiesību sistēmām (it īpaši saistībā ar kādā no šiem līgumiem ietvertās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas ierobežotajām sekām).


40 – Piemēram, ja sabiedrība ar pamatnolīgumu uzņemas katru gadu nopirkt vairākus tūkstošus datoru bez preču zīmēm, bet pamatojoties uz ikmēneša pirkuma līgumiem, kuri ir individuāli, jo tiek noslēgti par katru no piegādēm, tad šis nolīgums ir nevis pārdošanas koncesija, bet gan vienkārši ilgstošas pārdošanas attiecības.


41 – 29.–33. punkts.


42 – Ģenerāladvokāte Trstenjaka 59. punktā secinājumos lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Wood Floor Solutions Andreas Domberger, tiešām jau bija piemērojusi šos kritērijus tirdzniecības pārstāvja līgumam, bet Tiesa, kurai šis jautājums nebija uzdots, bija atturējusies no minēto kritēriju piemērošanas.


43 – Secinājumu iepriekš minētajā lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch 54. punktā ģenerāladvokāte Trstenjaka arī bija paudusi viedokli, ka šo jēdzienu vajadzētu uztvert plaši.


44 – Skat. šo secinājumu 38. punktu.


45 – Iepriekš minētajā spriedumā lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (31. punkts) Tiesa nav attiecinājusi kvalifikāciju “pakalpojumu sniegšana” uz līgumu, ar ko koncesijā piešķirtu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks uzņēmās pret līgumpartneri saistības tikai neapstrīdēt to, kādā veidā šis līgumpartneris izmanto minētās tiesības, tādēļ, ka, nododot koncesijā minēto tiesību izmantošanu, tas nav veicis nevienu pakalpojumu un ir uzņēmies vienīgi ļaut līgumpartnerim brīvi izmantot šīs tiesības.


46 – Ģenerāladvokāte Trstenjaka bija ierosinājusi citādu pieeju, uzskatīdama, ka pakalpojumu sniegšana nozīmē, ka persona veic “konkrētu darbību vai rīcību”, un ilustrēdama šo argumentu ar pretēju atsauci uz doktrīnu, kurā apgalvots, ka ekskluzīvas koncesijas līgums neesot nedz pirkuma līgums, nedz pakalpojumu sniegšana (skat. 57. punktu un 56. zemsvītras piezīmi iepriekš minētajos viņas secinājumos lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch).


47 – Tādu izplatīšanas līgumu, kādi ir koncesijas līgumi, teleoloģiska analīze ļauj uzsvērt, ka to “mērķis ir sniegt vietējā tirgus iekarošanas un izmantošanas pakalpojumu” (Sindres, D., “De la qualification d’un contrat‑cadre de distribution au regard des règles communautaires de compétence”, Rev. crit. D. I. P., 2008, 863. lpp., 12. punkts un tajā minētā doktrīna).


48 – Tā ir ar pakalpojumiem, kas tiek sniegti bez maksas (piemēram, darbības, ko advokāts varētu pro bono veikt par labu patvēruma meklētājam). Daļā doktrīnas pat ir pausts viedoklis, ka atlīdzības prasība varētu nebūt nepieciešama sastāvdaļa (skat. Magnus, U., un Mankowski, P., minēts iepriekš, 155. lpp., kā arī minētā darba 474. piezīmē norādīto autoru [darbus]).


49 – Likumdevēja vēlme, lai tiktu gādāts par šādu saskaņotību, ir pausta Romas I regulas preambulas 7. apsvērumā.


50 – Vēlos piebilst, ka iepriekš minētajā lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch, lai gan ģenerāladvokāte Trstenjaka savu secinājumu 67.–69. punktā bija uzsvērusi interesi vienveidīgi interpretēt Regulu Nr. 44/2001 un Romas I regulu, Tiesa neiekļāva šo apsvērumu sprieduma pamatojumā.


51 – Konkrēti, minētā 4. panta 1. punktā ir ietvertas tiesību kolīziju normas attiecībā uz pakalpojumu līgumiem (šī punkta b) apakšpunkts), kas atšķiras no tām, kas paredzētas attiecībā uz izplatīšanas līgumiem (šī punkta f) apakšpunkts).


52 – Šī 2011. gada 15. marta sprieduma lietā C‑29/10 (Krājums, I‑1595. lpp.) 33. un nākamajos punktos Tiesa ir atzinusi, ka 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts Romas 1980. gada 19. jūnija Konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, no kuras ir atvasināta Romas I regula, ir jāinterpretē, ņemot vērā Briseles Konvencijas – no kuras radusies Regula Nr. 44/2001 – 5. panta 1. punktā paredzēto kritēriju interpretāciju, jo šajos kritērijos ir paredzēti noteikumi tiesu jurisdikcijas noteikšanai tajās pašās jomās un ir izmantoti līdzīgi jēdzieni.


53 – Tādas saistības kā turēt krājumus, nodrošināt klientu apkalpošanas pakalpojumus vai veikt tirgvedības darījumus.


54 – Šī atlīdzība, konkrēti, var būt vai nu īpašu atlaižu un/vai maksājumu atvieglojumu veidā, kuri saistīti ar sekmīgu izplatīšanu, vai arī atbalsta veidā, kurš tiek sniegts attiecībā uz izplatīšanu vai tirgvedību.


55 – It īpaši skat. Cour de cassation [Kasācijas tiesas] (Francija) 2007. gada 23. janvāra spriedumu (apelācijas sūdzība Nr. 05–12.166, La semaine juridique, éd. générale, T. Azzi piezīme), 2008. gada 5. marta spriedumu (apelācijas sūdzība Nr. 06–21.949, RecueilDalloz, 2008, 1729. lpp., H. Kenfack piezīme) un 2008. gada 9. jūlija spriedumu (apelācijas sūdzība Nr. 07–17.295, Rev. crit. D. I. P., 2008, 863. lpp., D. Sindres piezīme), kā arī šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmē minētās norādes.


56 – La Maison du Whisky pat uzskata, ka nav iespējams atbildēt uz šādi uzdotu jautājumu, jo jautājums ir balstīts uz vairākiem pārpratumiem.


57 – Skat. pēdējo apsvērumu lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.


58 – Jāatgādina, ka minētais pirmais un otrais ievilkums ir attiecīgi par “preču iegādi” un “pakalpojumu sniegšanu”.


59 – Ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības procedūra ļauj Tiesai pārformulēt prejudiciālo jautājumu, lai sniegtu valsts tiesai noderīgu atbildi, kura ļautu valsts tiesai atrisināt tajā iesniegto lietu (it īpaši skat. 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑243/09 Fuß, Krājums, I‑9849. lpp., 39. punkts).


60 – Beļģijas valdība arī par to ir paudusi viedokli savā atbildē uz otro prejudiciālo jautājumu.


61 – Spriedums lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch (minēts iepriekš, 48.–57. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī spriedums lietā Česká spořitelna (minēts iepriekš, 43. un 44. punkts).


62 – Iepriekš minētajā ziņojumā par “Jauno Lugāno Konvenciju” (44. un nākamie punkti) profesors Pocar atgādina līdzekļus, kas bez sekmēm tika ierosināti, lai mēģinātu [šīs grūtības] novērst. Vēlos norādīt, ka 7. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulā (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 1. lpp.), ar ko ir pārstrādāta Regula Nr. 44/2001, nav izbeigts sarežģītais rīcības mehānisms, kurš izriet no minētās judikatūras.


63 – Manuprāt, aplūkojamā saistība var izrietēt vai nu no paša līguma, vai arī no sekām, ar kādām tas tiek saistīts piemērojamā likumā. Skat. 1518. punktu iepriekš minētos ģenerāladvokāta Reišla secinājumos lietā De Bloos: “Lietas priekšmets ir galvenā saistība, kas jāpilda [koncesijas piešķīrējam], pat ja šīs saistības neizpildes sekas būtu noteiktas likumā.”


64 – It īpaši skat. spriedumu lietā De Bloos (minēts iepriekš, 9.–14. punkts); 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑288/92 Custom Made Commercial (Recueil, I‑2913. lpp., 23. punkts), kā arī spriedumu lietā Česká spořitelna (minēts iepriekš, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).


65 – Spriedums lietā De Bloos (minēts iepriekš, 14. un 15. punkts); jāatgādina, ka arī šajā lietā Tiesai bija jālemj, pamatojoties uz lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, ko Beļģijas tiesa bija iesniegusi saistībā ar lietu par līgumu par ekskluzīvas pārdošanas koncesiju.


66 – Spriedums lietā Custom Made Commercial (minēts iepriekš, 26. punkts); 1999. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑420/97 Leathertex (Recueil, I‑6747. lpp., 33. punkts), kā arī spriedums lietā Česká spořitelna (minēts iepriekš, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).


67 – 1987. gada 15. janvāra sprieduma lietā 266/85 Shenavai (Recueil, 239. lpp.) 19. punktā ir piebilsts, ka, “citiem vārdiem sakot, no vairākām attiecīgajām saistībām jurisdikcija tiks noteikta pēc galvenās saistības”.


68 – Spriedums lietā Leathertex (minēts iepriekš, 39.–42. punkts). Minētajā lietā attiecībā uz tirdzniecības pārstāvja līguma laušanu Beļģijas tiesa saskaņā ar Tiesas judikatūru bija uzskatījusi, ka saistība maksāt atlīdzības kompensāciju par uzteikumu ir jāizpilda Beļģijā, bet saistība maksāt komisijas maksu ir jāizpilda Itālijā.