Language of document : ECLI:EU:F:2011:132

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2011. gada 13. septembrī


Lieta F‑100/09


Christos Michail

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdnis – Res judicata spēks – Pienākums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 24. pants – Psiholoģiska vardarbība

Priekšmets      Prasība, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 52. pantam un ar ko C. Michail lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas 2009. gada 9. marta lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa lūgums sniegt palīdzību saistībā ar psiholoģisko vardarbību, un, otrkārt, prasība piespriest Komisijai samaksāt viņam EUR 30 000 kā atlīdzību par viņam it kā nodarīto morālo kaitējumu

Nolēmums      Prasību noraidīt. Prasītājs sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – “Res judicata” spēks – Piemērojamība

2.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība, kas vērsta uz ieinteresētās personas diskreditēšanu vai tās darba apstākļu pasliktināšanu – Prasība par rīcības atkārtošanos – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

3.      Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā – Administrācijas rīcības brīvība – Piemērojamība – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 7. pants)

4.      Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā – Iecelšana citā amatā – Noteikuma par pakāpes un amata atbilstību ievērošana – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 5. un 7. pants)

1.      Prasību atzīst pa nepieņemamu agrāka sprieduma res judicata spēka dēļ tad, ja prasība, par kuru pasludināts attiecīgais spriedums, ir bijusi starp tām pašām pusēm, tai ir bijis tas pats priekšmets un tai bijis tas pats pamats. Akts, kuru ir lūgts atcelt, ir būtisks elements, kas ļauj raksturot prasības priekšmetu.

Tomēr ar to, ka prasības ir vērstas pret dažādiem lēmumiem, ko administrācija formāli ir pieņēmusi, nepietiek, lai secinātu, ka priekšmeti nav identiski, ja šo lēmumu saturs ir būtībā identisks un ja tiem ir viens un tas pats pamatojums. Turklāt, pat ja iebildumi, kas ir izvirzīti prasības pamatojumam, daļēji sakrīt ar tiem, kuri ir tikuši izvirzīti iepriekšējā tiesvedībā, otrā prasība nav pirmās atkārtošana, bet jauns strīds, jo tā ir pamatota arī ar citiem faktiskajiem un tiesību pamatiem.

(skat. 29.–31. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1985. gada 19. septembris, 172/83 un 226/83 Hoogovens Groep/Komisija, 9. punkts; 1987. gada 27. oktobris, 146/85 un 431/85 Diezler u.c./EESK, 14.–16. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 5. jūnijs, T‑162/94 NMB u.c./Komisija, 37. un 38. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑177/94 un T‑377/94 Altmann u.c./Komisija, 52. punkts.

Vispārējā tiesa: 2010. gada 25. jūnijs, T‑66/01 Imperial Chemical Industries/Komisija, 197. punkts.

2.      Civildienesta noteikumu, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, 12.a panta 3. punktā psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība] ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmais nosacījums ir saistīts ar fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestiem vai citu tīšu rīcību, kas notiek “kādā laika posmā, atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kurš noteikti iekļaujas laikā un nozīmē, ka pastāv atkārtotas vai turpinātas darbības, kas ir “tīšas”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nodalīts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita tīša rīcība var radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. No tā, ka apstākļa vārds “tīša” attiecas uz pirmo nosacījumu, nevis uz otro, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai tīšai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs tiesību normas piemērošanas jomas izslēdz rīcību, kura ir bijusi nejauša. Otrkārt, savukārt nav prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai tīšai rīcībai ir jābūt īstenotai ar nodomu nodarīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem sakot, runa var būt par psiholoģisku vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota labprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas.

Turklāt Civildienesta tiesa savā 2009. gada 9. decembra spriedumā lietā F‑52/05 ir norādījusi, ka iepriekš ir rasts tāds risinājums, ka, lai rīcību varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību, tai objektīvi ir jābūt tīšai, un prasītājam neatkarīgi no iespējamās minēto faktu subjektīvās uztveres ir jāsniedz visa informācija, kas ļautu pierādīt, ka viņš ir cietis no rīcības, kuras objektīvs mērķis bija viņu diskreditēt vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Tomēr Civildienesta tiesa arī norādīja, ka šis risinājums attiecas uz lietām, kurās bija apšaubīta rīcība, kas īstenota, pirms stājās spēkā Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts, kura analīze tai lika šo risinājumu attīstīt.

(skat. 55. un 56. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, 135. un 140. punkts; 2010. gada 9. marts, F‑26/09 N/Parlaments, 72. punkts.

3.      Iestādēm ir plaša rīcības brīvība savu dienestu darbības organizēšanā atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem un to rīcībā esošā personāla iecelšanā amatā šo uzdevumu veikšanai, ar nosacījumu, ka šī iecelšana notiek dienesta interesēs un ievērojot noteikumu par pakāpes un amata atbilstību. Ņemot vērā šo plašo rīcības brīvību, Savienības tiesai, pārbaudot, vai ir ievērots nosacījums par dienesta interesēm, ir jānoskaidro tikai tas, vai iecēlējinstitūcija ir rīkojusies saprātīgi un pareizi un nav izmantojusi savu rīcības brīvību acīmredzami nepareizi.

(skat. 58. un 59. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1984. gada 23. jūnijs, 69/83 Lux, 17. punkts; 1990. gada 7. marts, C‑116/88 un C‑149/88 Hecq/Komisija, 11. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 16. decembris, T‑80/92 Turner/Komisija, 53. punkts; 2000. gada 12. decembris, T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, 53. punkts; 2004. gada 21. septembris, T‑325/02 Soubies/Komisija, 50. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 4. jūnijs, F‑52/08 Plasa/Komisija, 77. punkts.

4.      Tas, ka ierēdnim ir augsta kvalifikācija, nenozīmē, ka viņu nevarētu iecelt citā amatā, jo, kaut arī administrācija ir ieinteresēta iecelt ierēdni amatā, kas atbilst viņa kompetencei un vēlmēm, citi apsvērumi var likt tai iecelt ierēdni citā amatā, ja vien ir ievērots noteikums par pakāpes un amata atbilstību. Turklāt, kaut arī no Civildienesta noteikumu 5. un 7. panta izriet, ka ierēdnim ir tiesības uz to, ka viņam piešķirtās funkcijas kopumā atbilst amatam, kas atbilst pakāpei, kura viņam ir piešķirta hierarhijā, šie noteikumi nav pārkāpti gadījumā, kad jebkādā veidā tiek samazināti ieinteresētās personas veicamie pienākumi; tie ir pārkāpti tikai tad, ja viņas jaunie pienākumi kopumā acīmredzami ir šaurāki nekā tie, kas atbilst viņas pakāpei un amatam, ņemot vērā to raksturu, nozīmi un apjomu.

(skat. 64. un 65. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1988. gada 23. marts, 19/87 Hecq/Komisija, 8. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 7. februāris, T‑118/04 un T‑134/04 Caló/Komisija, 99. punkts.