Language of document : ECLI:EU:C:2013:322

ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]

SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 16. maijā (1)

Lieta C‑157/12

Salzgitter Mannesmann Handel GmbH

pret

SC Laminorul SA

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpilde – Izpildes atteikuma iemesli – Agrāks nolēmums, kas tajā pašā dalībvalstī pieņemts tiesvedībā starp tiem pašiem lietas dalībniekiem ar tādu pašu priekšmetu un pamatu – Nesavienojami nolēmumi





1.        Vai tiesai vienā dalībvalstī ir jāatsaka citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpilde, ja tas ir pretrunā ar citu pēdējā minētajā dalībvalstī pieņemtu tiesas nolēmumu? Šajā jaunā veida jautājumā slēpjas dilemma, ar kuru saskaras Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija).

I –    Atbilstošās tiesību normas

2.        Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) (turpmāk tekstā – “Regula”) 45. panta 1. punktu, tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta attiecībā uz pieteikumu pasludināt izpildāmību par citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, “atsakās pasludināt izpildāmību vai atceļ to”, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Saskaņā ar 45. panta 2. punktu ārvalstīs pieņemti nolēmumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.

3.        Regulas 34. pantā, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, ir šādi noteikts:

“Spriedumu neatzīst:

[..]

3)      ja tas ir nesavienojams ar spriedumu, kas dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu, pieņemts strīdā starp tām pašām pusēm;

4)      ja tas ir nesavienojams ar agrāku spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī un par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm, ar nosacījumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu.”

4.        No 2015. gada 10. janvāra Regulas 34. panta 3. un 4. punkts tiks aizstāts ar Regulas Nr. 1215/2012 (3) 45. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu. Šo jauno tiesību normu formulējums būtiski neatšķiras no pašlaik spēkā esošo tiesību normu formulējuma.

II – Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

5.        SC Laminorul SA (turpmāk tekstā – “Laminorul”) ir Rumānijā reģistrēta sabiedrība, kas cēla prasību Tribunalul Brăila (Brailas pirmās instances tiesa, Rumānija), lai saņemtu maksājumu par tērauda izstrādājumu piegādi, pret Salzgitter Mannesmann Handel GmbH (turpmāk tekstā – “Salzgitter”).

6.        Ar 2008. gada 31. janvāra nolēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais nolēmums”) Tribunalul Brăila noraidīja prasību, pamatojoties uz to, ka tā nebija celta pret otru attiecīgā līguma slēdzēju pusi – Salzgitter Mannesmann Stahlhandel GmbH (iepriekš – Salzgitter Stahlhandel GmbH). Šis nolēmums nebija pārsūdzams.

7.        Laminorul uzsāka jaunu tiesvedību pret Salzgitter tajā pašā tiesā ar tādu pašu pamatu. Par prasību tika paziņots bijušajam Salzgitter pārstāvim Rumānijā, kuram, kā apgalvo Salzgitter, bija pilnvaras pārstāvēt šo sabiedrību tikai pirmajā tiesvedībā. Šī iemesla dēļ neviens neieradās pārstāvēt Salzgitter tiesas sēdē, kuru organizēja Rumānijas tiesa, kas 2008. gada 6. martā pieņēma aizmugurisku nolēmumu pret Salzgitter, tai piespriežot samaksāt EUR 188 330 par labu Laminorul (turpmāk tekstā – “otrais nolēmums”).

8.        Salzgitter lūdza otro nolēmumu atcelt ar pamatojumu, ka tā nebija saņēmusi uzaicinājumu uz tiesas sēdi saskaņā ar atbilstošajiem likuma noteikumiem otrās tiesvedības laikā. Tribunalul Brăila noraidīja šo pieteikumu ar 2008. gada 8. maija lēmumu, jo Salzgitter nebija samaksājusi zīmognodevu.

9.        Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) ar 2008. gada 21. novembra rīkojumu otro nolēmumu atzina par izpildāmu. Salzgitter pārsūdzēja šo rīkojumu.

10.      2008. gada beigās Salzgitter iesniedza apelācijas sūdzību arī Rumānijā, lai tiktu atcelts otrais nolēmums, vēlreiz pamatojoties uz to, ka tā nebija saņēmusi uzaicinājumu uz tiesas sēdi. Ar 2009. gada 19. februāra nolēmumu šī apelācijas sūdzība tika noraidīta kā nepieņemama.

11.      Tad Salzgitter iesniedza vēl vienu apelācijas sūdzību, lai tiktu atcelts otrais nolēmums, pamatojoties uz pirmā nolēmuma res judicata spēku. Curtea de Apel Galați (Galati Apelācijas tiesa, Rumānija) noraidīja šo apelācijas sūdzību ar 2009. gada 8. maija nolēmumu, pamatojoties uz to, ka bija nokavēts termiņš tās iesniegšanai, šo nolēmumu vēlāk paturēja spēkā Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā kasācijas tiesa, Rumānija) ar 2009. gada 13. novembra nolēmumu.

12.      Ņemot vērā faktu, ka Rumānijā bija izsmeltas visas tiesību aizsardzības iespējas, tika atsākta Vācijā uzsāktā tiesvedība par pieteikumu pasludināt izpildāmību, kura bija apturēta apelācijas instancē. Salzgitter apelācijas sūdzību par pieteikumu pasludināt izpildāmību Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) ar 2010. gada 28. jūnija rīkojumu noraidīja kā nepamatotu.

13.      Pēc tam Salzgitter iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof par otrā nolēmuma izpildāmību.

14.      Tā kā Bundesgerichtshof bija šaubas par Regulas Nr. 44/2001 34. panta 4. punkta interpretāciju, tad tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu jautājumu:

“Vai [Regulas] 34. panta 4. punkts attiecas arī uz gadījumu, kad “nesavienojamais” nolēmums ir pieņemts tajā pašā dalībvalstī (izcelsmes valstī)?”

15.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Salzgitter, Vācijas, Spānijas Itālijas un Rumānijas valdības un Eiropas Komisija. 2013. gada 14. marta tiesas sēdē Salzgitter un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

III – Iesniedzējtiesas un lietas dalībnieku apsvērumi Tiesai

16.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka atteikuma iemesls atbilstoši Regulas 34. panta 2. punktam nav piemērojams šajā lietā, jo Salzgitter bija iespēja aizstāvēties. Turklāt tā izslēdz atteikuma iemeslus atbilstoši 34. panta 1. un 3. punktam, kā arī tos, kuri ir paredzēti 35. pantā. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka tiesvedības iznākums ir atkarīgs no Regulas 34. panta 4. punktā paredzētā atteikumu iemesla interpretācijas. Saskaņā ar 45. panta 1. punktu šī tiesību norma ir piemērojama pārsūdzībā par pieteikumu pasludināt izpildāmību.

17.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka pirmais nolēmums, ar kuru tika noraidīta Laminorul prasība veikt maksājumu, un otrais nolēmums, ar kuru šī prasība tika apmierināta, ir nesavienojami. Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka pirmais nolēmums ir tāds, kuru var atzīt Vācijā.

18.      Šo iemeslu dēļ Bundesgerichtshof piedāvā Tiesai apsvērt divas dažādas Regulas 34. panta 4. punkta piemērošanas jomas interpretācijas. Atbilstoši pirmajai argumentācijai, kuru tostarp apstiprina šīs tiesību normas formulējums, Regulas 34. panta 4. punktā tiek pieņemts, ka pastāv attiecības trīs valstu starpā. Izņēmums attiecas tikai uz tādiem gadījumiem, kuros dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu, saskaras ar diviem nesavienojamiem nolēmumiem, kuri ir pieņemti divās dažādās dalībvalstīs vai dalībvalstī un trešajā valstī. Šai interpretācijai piekrīt Spānijas, Itālijas un Rumānijas valdības, kā arī Komisija.

19.      Atbilstoši otrajai argumentācijai atteikuma iemesli ir piemērojami arī tādā gadījumā, kad divi nesavienojami nolēmumi ir pieņemti vienā un tajā pašā dalībvalstī (“iekšējais konflikts”). Šī pozīcija galvenokārt pamatojas uz Regulas 34. panta 3. un 4. punktā iecerēto sistēmu un mērķi. Šajā ziņā 34. panta 3. punktu piemēro tā, lai tas aptvertu tādas lietas, kurās pastāv divpusējs nolēmumu konflikts starp dalībvalsti, kurā prasa atzīšanu, un citu dalībvalsti, turpretī 34. panta 4. punkts aptver visus pārējos gadījumus, ja ārvalstīs pieņemtu nolēmumu starpā rodas pretrunas. Šai interpretācijai piekrīt Salzgitter.

20.      Vācijas valdība apgalvo, ka Regula nav piemērota, lai atrisinātu tādus konfliktus nolēmumu starpā, kurus var atrisināt, balstoties uz valsts tiesībām. Šī valdība tomēr apgalvo, ka ārkārtējos gadījumos, kā tas ir šajā lietā iesniedzējtiesā, kad šādu konfliktu nevar atrisināt, balstoties uz izcelsmes dalībvalsts tiesību normām, tad Regulas 34. panta 4. punkts ir jāpiemēro, lai aizpildītu tiesisko vakuumu. Arī iesniedzējtiesa ir minējusi šādu iespēju, kurai kā alternatīvam risinājumam piekrīt Salzgitter.

IV – Juridiskais pamatojums

A –    Vispārīgas piezīmes

21.      Tāpat kā tās priekštecei Briseles konvencijai (4) arī Regulas mērķis ir “noteikt, kurai tiesai ir jurisdikcija civillietās un komerclietās attiecībās starp dalībvalstīm, un atvieglot spriedumu atzīšanu un izpildi” (5).

22.      Tiesību normas, ar kurām regulē jurisdikciju, no vienas puses, un atzīšanu un attiecīgi vēlāku izpildi, no otras puses, veido divus pīlārus, kas nepieciešami, lai panāktu nolēmumu brīvu apriti, kuru ir paredzēts veicināt ar šo regulu (6).

23.      Pirmkārt, tiesību normas par starptautisko jurisdikciju un tostarp tiesību normas par īpašo jurisdikciju un izņēmuma jurisdikciju ir paredzētas regulas II nodaļā, lai atvieglotu pārrobežu tiesvedību.

24.      Tomēr pašas par sevi tiesību normas par jurisdikciju nevar novērst, ka tiesvedības saskaņotai norisei Eiropas Savienībā netraucē vairāku tiesvedību uzsākšana dažādās tiesās par vienu un to pašu prasības priekšmetu. Tas būtu pretrunā ar citu šīs regulas mērķi, proti, “nodrošin[āt], ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus” (7).

25.      Tādējādi, lai novērstu paralēlas tiesvedības dažādu dalībvalstu tiesās un lai izvairītos no konfliktējošiem nolēmumiem, Regulas II nodaļas normas par jurisdikciju papildina 9. iedaļas normas par lis pendens. Šīs normas toties ir paredzētas, lai jau no paša sākuma izvairītos no iespējas, ka tiktu pieņemti konfliktējoši nolēmumi (8).

26.      Otrkārt, atzīšanas un izpildes procedūras nodrošina, ka nolēmumam ir tāda pati iedarbība dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu, kāda tam būtu izcelsmes dalībvalstī (9). Izpildes procedūra ir sīkāk noteikta Regulas III nodaļas 2. iedaļā.

27.      Pamatojoties uz savstarpējas uzticēšanās tiesvedībai Eiropas Savienībā principu, “procedūrai, kuras mērķis ir kādā dalībvalstī padarīt par izpildāmu spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, jābūt efektīvai un ātrai” (10). Tādējādi, ja vienā dalībvalstī ir pieņemts nolēmums, to var izpildīt cita dalībvalstī “tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī” (11). Saskaņā ar 41. pantu “spriedumu pasludina par izpildāmu, tiklīdz ir izpildītas 53. pantā minētās formalitātes”, proti, iesniedzot sprieduma kopiju, “kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem”, un Regulas V pielikumā ietverto standarta veidlapu, kuru aizpilda izcelsmes tiesa. 45. panta 2. punktā tiesai, kurā prasa atzīšanu, šajā procedūrā ir aizliegts pārskatīt ārvalsts nolēmumu pēc būtības.

28.      Lai gan ir iepriekš minētās tiesību normas par lis pendens, nesavienojami nolēmumi ir nenovēršami, piemēram, ja tiesa, kurā ir celta prasība, nezina par iepriekš uzsākto tiesvedību citā tiesā. Tādēļ Regulas 34. pantā ir paredzēti noteikumi, lai atrisinātu šādus konfliktus, ja nolēmums jau ir pieņemts.

29.      Pirmais atzīšanas un izpildes atteikuma iemesls ir saistīts ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem (12). Otrais atteikuma iemesls, kas ir noteikts 34. panta 2. punktā, galvenokārt attiecas uz tādiem procesuālo noteikumu pārkāpumiem, kuri var izraisīt tiesību uz aizstāvību pārkāpumus. Visbeidzot gan 34. panta 3. punkta, gan 4. punkta izņēmumi attiecas uz nesavienojamiem nolēmumiem. Ja saskaņā ar 34. panta 4. punktu pirmais ārvalstī pieņemtais nolēmums ir primārais atbilstoši teicienam prior tempore, potior jure, tad Regulas 34. panta 3. punktā ir atļauts, ka dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu, nolēmumam ir prioritāte pār citā dalībvalstī pieņemtiem nolēmumiem neatkarīgi no datumiem, kuros tie ir pieņemti (13).

30.      Attiecībā uz šiem izņēmumiem Tiesa ir nolēmusi, pirmkārt, ka, lai nodrošinātu nolēmumu brīvu apriti, izņēmumi ir jāinterpretē šauri, jo tie ir šķērslis, lai sasniegtu vienu no Regulas pamatmērķiem (14). Otrkārt, izņēmumi ir izsmeļoši noteikti (15). Treškārt, Regulas 34. panta 2., 3. un 4. punkts ir lex specialis attiecībā pret 34. panta 1. punktu, kas ir vispārēja tiesību norma. Tādēļ 34. panta 1. punkts nav piemērojams, ciktāl attiecīgie sabiedriskās kārtības apsvērumi ir apskatīti pārējos izņēmumos (16).

31.      Iepriekš minētās tiesību normas neharmonizē un neietekmē dalībvalstu procesuālās normas (17). Precīzāk, ar tām nav radīti papildu tiesību aizsardzības līdzekļi pret tādiem valstu tiesu nolēmumiem, kuri ir kļuvuši galīgi. Šajā normās tiek vienīgi regulēta dažādās tiesās pieņemtu konfliktējošu nolēmumu iedarbība.

32.      Patiesi, kā to atzīmē iesniedzējtiesa, dalībvalstu procesuālo tiesību sistēmās pastāv Regulā noteiktajām līdzīgas tiesību normas. Šāda veida tiesību normas var ne tikai novērst iekšējos konfliktus, kuri rodas, ja vienas dalībvalsts dažādās tiesās ir celtas vairākas prasības (proti, valsts tiesību normas par lis pendens), bet tajās var būt paredzēti dažādi tiesību aizsardzības līdzekļi pret valstu tiesu nolēmumiem (18).

33.      Acīmredzamu iemeslu dēļ dalībvalstī pieņemtu nolēmumu var pārsūdzēt tikai atbilstoši šajā dalībvalstī pieejamajam mehānismam, nevis izmantojot citu dalībvalstu tiesību sistēmas. Līdz ar to Regulas mērķis ir tikai sniegt instrumentu, lai novērstu tādus tiesiskuma traucējumus, kurus nevar novērst ar valsts procesuālajām tiesību normām. Privātpersonām ir iespēja rīkoties, lai novērstu konfliktu, kas nesavienojamu spriedumu dēļ rodas vienā tiesību sistēmā. Tā kā jau pastāv tiesību aizsardzības līdzekļi valsts sistēmā, tad Regulas mērķis nav piešķirt citas dalībvalsts tiesai, proti, dalībvalstij, kurā prasa atzīšanu, pilnvaras neņemt vērā – un līdz ar to faktiski atcelt – izcelsmes dalībvalstī pieņemtu nolēmumu. Gadījumos, kad abi nolēmumi ir kļuvuši par galīgiem, šādas pilnvaras nevar pastāvēt pat izcelsmes dalībvalsts tiesību sistēmā.

34.      Runājot par ārvalstī pieņemtu nolēmumu izpildi, ir nepieciešams arī nošķirt oficiālo atzīšanas procedūru [exequatur], proti, mehānismu ar kuru ārvalsts nolēmumu pasludina par izpildāmu, un faktisko vēlāko ārvalsts nolēmuma izpildi. Ar pirmo mehānismu ārvalsts nolēmums tiek iekļauts dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu, tiesību sistēmā, un to pilnībā nosaka Regula. Faktisko izpildi, ciktāl Savienības tiesībās šī joma nav harmonizēta, turpretī regulē ar dalībvalsts tiesību normām. Tādēļ lietas dalībnieks var pārsūdzēt faktisko izpildi tādā pašā veidā, kā tas ir paredzēts valsts tiesību normās par dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu, pieņemtu nolēmumu (19).

35.      Rezumējot attiecībā uz pārrobežu strīdiem civillietās un komerclietās, ar Regulu ievieš pilnīgu starptautiskās jurisdikcijas un nolēmumu atzīšanas un izpildes sistēmu. Pirmkārt, ar Regulu ir noteikta tiesa, kurai ir piekritība. Otrkārt, ar to novērš, ka lietu izskata tiesa, kurai ir vienāda piekritība izskatīt to pašu lietu, par kuru ir celta prasība vispirms citā tiesā. Treškārt, tā ļauj ārvalstu nolēmumu atzīšanu un izpildi tādā pašā veidā, it kā tie būtu pieņemti dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu. Ceturtkārt, tajā ir paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi nesavienojamu nolēmumu gadījumā, ja konfliktu nevar atrisināt pēc ieinteresētās personas iniciatīvas.

36.      Uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz šīm vispārīgajām piezīmēm.

B –    Vai Regulas 34. panta 4. punkts ir piemērojams tādā situācijā, kāda ir lietā iesniedzējtiesā?

37.      Lai gan Spānijas un Rumānijas valdības tieši neapstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, tās, tāpat kā Komisija, ir izteikušas šaubas par to, vai pirmais un otrais nolēmums ir savstarpēji nesavienojami nolēmumi.

38.      Par šo jautājumu es vēlos uzsvērt, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof ir norādījusi, ka tā uzskata attiecīgos nolēmumus par nesavienojamiem un ka pirmo nolēmumu var atzīt Vācijā. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav jāapšauba iesniedzējtiesas konstatētie un izvērtētie lietas fakti, jo tā ir valsts tiesu kompetence (20). Tādēļ Tiesai ir jāatbild uz uzdoto jautājumu, pamatojoties uz valsts tiesas sniegto informāciju, neatkarīgi no izteiktajām šaubām. Tomēr, ja Tiesa piekristu iepriekš minēto valdību un Komisijas viedoklim, tad, manuprāt, pastāvētu risks, ka uzdoto jautājumu varētu uzskatīt tikai par hipotētisku.

39.      Tomēr, ņemot vērā tiesas sēdē izteiktos apsvērumus, man ir jāuzsver, ka nolēmumus nevar uzskatīt par nesavienojamiem tikai tādēļ, ka nevar izpildīt pirmo nolēmumu, ar kuru prasība ir noraidīta. Atzīšanas atteikuma iemesli saskaņā ar Regulas 34. panta 3. un 4. punktu, kuri ir minēti 45. panta 1. punktā, neprasa, lai abi nolēmumi būtu izpildāmi, ja no tiem neizriet savstarpēji izslēdzošas tiesiskās sekas (21).

40.      Tiesai vēl nav bijusi iespēja interpretēt Regulas 34. panta 4. punktu attiecībā uz problēmu, kas ir minēta uzdotajā jautājumā, tā arī nav interpretējusi atbilstošo Briseles konvencijas 27. panta 5. punkta tiesību normu. Lai gan ir šis fakts, es uzskatu, ka tiesa nevar atteikties izpildīt citas dalībvalsts nolēmumu, pamatojoties uz to, ka nolēmums ir nesavienojams ar citu tajā pašā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu.

41.      Es uzskatu, ka tas izriet no pareizas Regulas 34. panta 4. punkta formulējuma interpretācijas.

42.      Atbilstoši vispārējai definīcijai, kas ir sniegta Regulas 32. pantā, jēdziens “spriedums” ir saprotams kā “jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa”, kas nav attiecīgā dalībvalsts. Atbilstoši šai definīcijai Regulas 34. panta 4. punkta formulējumu var saprast tā, ka “spriedumu[, kuru ir pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa,] neatzīst, ja tas ir nesavienojams ar agrāku spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī”. Līdz ar to es piekrītu Spānijas valdībai un Komisijai, ka šo tiesību normu ir jāsaprot kā tādu, kas attiecas uz attiecībām triju valstu starpā. Līdz ar to nevar piekrist Salzgitter un Vācijas valdības piedāvātajai alternatīvajai interpretācijai, atbilstoši kurai 34. panta 4. punkta formulējumu “citā dalībvalstī” var lasīt kopsakarā ar 34. panta 3. punktu tā, ka tas attiecas uz kādu citu dalībvalsti, nevis “dalībvalsti, kurā prasa atzīšanu”.

43.      Tomēr vēl būtiskāk, kā tika minēts iepriekš, no pašas ar Regulu ieviestās sistēmas izriet, ka 34. panta 4. punkts nav piemērojams “iekšējam konfliktam”.

44.      Regula neskar dalībvalstu procesuālo autonomiju, tostarp res judicata principu. To nevajadzētu interpretēt tādējādi, ka tas nozīmē, ka dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu, tiesa var neizpildīt ārvalsts nolēmumu, kuru katrā ziņā var apstrīdēt atbilstoši valsts tiesību normām, apgalvojot tā nesavienojamību ar agrāku nolēmumu, kas pieņemts tajā pašā dalībvalstī. Tādējādi Regulas 34. panta 4. punkts ir piemērojams tikai, ciktāl lietas dalībniekiem nav iespēju – tādēļ, ka lietu izskata vairāk nekā viena tiesa dažādās dalībvalstīs – pārsūdzēt nolēmumu, pamatojoties uz tā nesavienojamību ar citu nolēmumu. Kā atzina Salzgitter pārstāvis, atbildot uz manu jautājumu tiesas sēdē, Salzgitter bija visas iespējas Rumānijā pārsūdzēt otro nolēmumu. Ja 34. panta 4. punktu interpretētu tā, ka tajā ietver “iekšējos konfliktus”, tad Salzgitter tiktu sniegta vēl viena iespēja atcelt otro nolēmumu, apejot valsts procesuālās normas. Turklāt tas radītu tādas pašas sekas, kā tad, ja atzītu, ka ir pārkāptas Salzgitter tiesības uz aizstāvību atbilstoši 34. panta 2. punktam – tā ir ideja, kuru iesniedzējtiesa ir pamatoti noraidījusi.

45.      Turklāt nevar piekrist Salzgitter, ka rastos problēmas, ja “iekšējos konfliktus” izslēgtu no Regulas 34. panta 4. punkta piemērošanas jomas, jo vienu nolēmumu būtu jāatzīst par prioritāru pār otru. Patiesībā no pieejas, kuru es piedāvāju, izriet, ka Bundesgerichtshof ir jāatzīst par prioritāru otrais nolēmums tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šajā tiesvedībā šis ir tas nolēmums, kuru prasa izpildīt. Ja Tiesa piekristu manai interpretācijai, tad lēmumu, kuru šajā lietā ir jāpieņem Bundesgerichtshof, noraidīt Salzgitter apelācijas sūdzību būtu jāuzskata par “nolēmumu” Regulas 32. panta izpratnē. Šāds nolēmums būtu prioritārs pār pirmo nolēmumu atbilstoši Regulas 34. panta 3. punktam, jo tas attiektos uz strīdu starp tām pašām pusēm neatkarīgi no tā pieņemšanas datuma. Tādējādi jau no pašas ar Regulu ieviestās sistēmas izriet prasība, ka izskatāmajā lietā par prioritāru ir jāatzīst otrais nolēmums.

46.      Jāpiebilst, ka manu nostāju attiecībā uz Regulas 34. panta 4. punkta atteikuma iemeslu, kurā ir paredzētas attiecības triju valstu starpā, šķiet, apstiprina arī salīdzināmi sekundārie tiesību akti par tiesu iestāžu sadarbību civillietās.

47.      Gan Regulas Nr. 805/2004 (22) 21. panta 1. punktā, gan Regulas Nr. 1896/2006 (23) 22. panta 1. punktā, gan arī Regulas Nr. 861/2007 (24) 22. panta 1. punktā ir noteikts, ka var atteikt izpildi, ja ir agrāks kādas dalībvalsts pieņemts nolēmums. Tomēr visi šie atteikuma iemesli ir pakļauti nosacījumam, ka nesavienojamība nav bijusi un nav varējusi būt par iemeslu iebildumam tiesvedībā izcelsmes dalībvalstī. Tādējādi, šķiet, ir skaidrs, ka šajās tiesību normās paredzētie atteikuma iemesli nav piemērojami tādos gadījumos, kad nesavienojamību var apskatīt iekšēji izcelsmes dalībvalstī, kā tas ir lietā iesniedzējtiesā.

48.      Turklāt citu atbilstošu tiesību aktu noteikumos (25) tādā pašā veidā kā Regulā ir atsauce uz “citu dalībvalsti” vai formulējumu ar tādu pašu nozīmi. Šajās tiesību normās tātad nav izvēlēta cita pieeja kā tā, kas ir izklāstīta iepriekš.

49.      Visbeidzot es nevaru piekrist Vācijas valdības un Salzgitter viedoklim, atbilstoši kuram Regulas 34. panta 4. punktu tomēr varētu piemērot pēc analoģijas (Vācijas valdība šajā ziņā min “ārkārtējus apstākļus”). Piemērot tiesību normu pēc analoģijas nozīmē atzīt, ka pastāv juridiskais vakuums (26). To iemeslu dēļ, kuri ir minēti mana vērtējuma sākuma daļā, šķiet, ka Regula pilnībā attiecas uz šo lietu, kas nozīmē, ka katras dalībvalsts tiesību sistēmai ir jāatrisina “iekšējo konfliktu” jautājums. Tādēļ es šajā regulā nesaskatu nekāda veida robu attiecībā uz šo jautājumu.

50.      Iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas 34. panta 4. punkts nav piemērojams situācijā, kurā vienā un tajā pašā dalībvalstī ir pieņemti divi nesavienojami nolēmumi.

V –    Secinājumi

51.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt uz Bundesgerichtshof uzdoto jautājumu šādi:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 34. panta 4. punktā nav paredzēts atteikt vai atcelt izpildāmības pasludināšanu citā dalībvalstī pieņemtam nolēmumam, kurš ir nesavienojams ar agrāku nolēmumu, kas tiesvedībā ar tādu pašu pamatu un starp tiem pašiem lietas dalībniekiem pieņemts tajā pašā dalībvalstī, kurā ir pieņemts nolēmums, par kuru ir iesniegts pieteikums pasludināt izpildāmību.


1 –      Oriģinālvaloda – angļu.


2 –      Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) [ar labojumu OV 2011, L 81, 18. lpp.].


3 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 1 lpp.).


4 –      Briseles 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1978, L 304, 36. lpp.), kurā turpmāk izdarīti grozījumi ar konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos minētajai konvencijai.


5 –      2012. gada 15. marta spriedums lietā C‑292/10 G (44. punkts un tajā minētā judikatūra).


6 –      Skat. Regulas preambulas 6. un 10. apsvērumu.


7 –      Skat. Regulas preambulas 15. apsvērumu.


8 –      Attiecībā uz Briseles konvencijas 21. pantu skat. 2003. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑116/02 Gasser (Recueil, I‑14693. lpp., 41 un 42. punkts un tajos minētā judikatūra).


9 –      2011. gada 13. oktobra spriedums lietā C‑139/10 Prism Investments (Krājums, I‑9511. lpp., 31. Punkts).


10 –      Skat. Regulas preambulas 17. apsvērumu.


11 –      Skat. Regulas 38. panta 1. punktu.


12 –      Skat. Regulas 34. panta 1. punktu. Saskaņā ar 45. pantu 34. pantā minētie atteikuma iemesli ir arī piemērojami pieteikuma pasludināt izpildāmību pārsūdzībā.


13 –      Skat. piemēram, 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 145/86 Hoffmann (Recueil, 645. lpp.).


14 –      Saistībā ar Regulas 34. panta 1. punktu skat. 2012. gada 6. septembra spriedumu lietā C‑619/10 Trade Agency (48. punkts un tajā minētā judikatūra).


15 –      Spriedums lietā Prism Investments, 33. un 43. punkts.


16 –      Saistībā ar Briseles konvencijas 27. panta 3. punktu skat. spriedumu lietā Hoffmann, 21. punkts, un attiecībā uz Regulas 34. panta 2. punktu skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Trade Agency, 68. punkts. Skat. arī P. Jēnarda [P. Jenard] ziņojumu par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1979, C 59, 1. lpp.), 45. lpp.


17 –      Šajā ziņā skat. spriedumu lietā G, 44. punkts un tajā minētā judikatūra.


18 –      Bundesgerichtshof šajā ziņā atsaucas uz Vācijas Civilprocesa kodeksa 580. panta 7. punkta a) apakšpunktu, kurā ir paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis pret nesavienojamiem nolēmumiem (ar nosacījumu, ka ir ievērots 586. panta 1. punktā noteiktais termiņš), un uz atbilstošo tiesību normu Rumānijas Civilprocesa kodeksa 322. panta 1. punkta 7. apakšpunktā, kurai ir piemērojams līdzīgs termiņš saskaņā ar 324. panta 1. punktu.


19 –      Skat. spriedumu lietā Prism Investments, 40. punkts.


20 –      Skat. it īpaši 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑11/07 Eckelkamp u.c. (Krājums, I‑6845. lpp., 27. un 32. punkts).


21 –      Kā piemērs ir jāmin 2002. gada 6. jūnija spriedums lietā C‑80/00 Italian Leather (Recueil, I‑4995. lpp.). Arī šajā lietā nevarēja izpildīt 1998. gada 17. novembra Landgericht Koblenz (Koblencas apgabaltiesa, Vācija) nolēmumu, ar kuru tika noraidīts pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, kas bija pretēji Tribunale di Bari (Bari Pirmās instances tiesa, Itālija) 1998. gada 28. decembra rīkojumam apmierināt šādu pieteikumu.


22 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp.).


23 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV L 399, 1. lpp.).


24 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (OV L 199, 1. lpp.).


25 –      Šajā ziņā es atsaucos uz:


      i) Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.) 22. panta d) punktu un 23. panta f) punktu;


      ii)            Padomes 2008. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (OV 2009, L 7, 1. lpp.) 24. panta d) punktu;


      iii) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV L 201, 107. lpp.) 40. panta d) punktu;


      iv) Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu;


      v) 2007. gada 30. oktobra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Lugāno (OV L 339, 3. lpp.), 34. panta 4. punktu (šajā konvencijā izmanto terminu “cita valsts, kurai ir saistoša šī konvencija”) un


      vi) 2005. gada 30. jūnija Hāgas konvencijas par tiesas izvēles nolīgumiem (konvencijā ir lietots termins “cita valsts”, tā ir pieejama tīmekļa vietnē http://www.hcch.net/) 9. panta g) punktu.


26 –      Šajā ziņā skat. 1985. gada 12. decembra spriedumu lietā 165/84 Krohn/BALM, Recueil, 3997. lpp., 13. un 14. punkts.