TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2013. gada 12. septembrī (*)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EKL 43. un 49. pants – Azartspēles – Derību rīkošana – Atļaujas izsniegšanas nosacījumi – Prasība saņemt policijas atļauju, kā arī koncesiju – Valsts tiesiskais regulējums – Obligāti minimālie attālumi starp derību likmju pieņemšanas vietām – Darbībām, kuru veikšanai ir saņemta koncesija, pielīdzināmas pārrobežu darbības – Aizliegums – Azartspēļu jomā izsniegtu licenču savstarpēja atzīšana
Apvienotās lietas C‑660/11 un C‑8/12
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per la Toscana (Itālija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2011. gada 5. decembrī un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2011. gada 27. decembrī un 2012. gada 2. janvārī, tiesvedībās
Daniele Biasci,
Alessandro Pasquini,
Andrea Milianti,
Gabriele Maggini,
Elena Secenti,
Gabriele Livi
pret
Ministero dell’Interno,
Questura di Livorno,
piedaloties
SNAI – Sindacato Nazionale Agenzie Ippiche SpA (C‑660/11)
un
Cristian Rainone,
Orentino Viviani,
Miriam Befani
pret
Ministero dell’Interno,
Questura di Prato,
Questura di Firenze,
piedaloties
SNAI – Sindacato Nazionale Agenzie Ippiche SpA,
Stanley International Betting Ltd,
Stanleybet Malta ltd. (C‑8/12).
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader] (referente) un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 18. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– D. Biasci, A. Pasquini, A. Milianti, G. Maggini, E. Secenti, G. Livi, C. Rainone, O. Viviani, kā arī M. Befani vārdā – A. Dossena un F. Donati, avvocati,
– SNAI – Sindacato Nazionale Agenzie Ippiche SpA vārdā – G. Viciconte, C. Sambaldi, A. Fratini un F. Filpo, avvocati,
– Stanley International Betting Ltd vārdā – D. Agnello, A. Piccinini un M. Mura, avvocati,
– Stanleybet Malta ltd. vārdā – R. Jacchia, A. Terranova, F. Ferraro, D. Agnello un A. Piccinini, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato, un A. Bizzarai, esperto,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves, kurām palīdz P. Vlaemminck un R. Verbeke, advocaten,
– Maltas valdības vārdā – A. Buhagiar, pārstāve, kurai palīdz G. Kimberley, avukat,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, A. P. Barros un A. Silva Coelho, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – E. Traversa, D. Nardi un I. V. Rogalski, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 43. un 49. panta interpretāciju.
2 Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp, pirmkārt, D. Biasci, A. Pasquini, A. Milianti, G. Maggini, E. Secenti, kā arī G. Livi un Ministero dell’Interno (iekšlietu ministrs), kā arī Questura di Livorno (Livorno policijas prefektūra) (lieta C‑660/11) un, otrkārt, starp C. Rainone un O. Viviani, kā arī M. Befani un Ministero dell’Interno, Questura di Prato (Prato policijas prefektūra), kā arī Questura di Firenze (Florences policijas prefektūra) (lieta C‑8/12).
Atbilstošās tiesību normas
3 Itālijas tiesiskajā regulējumā būtībā ir noteikts, ka ar derību likmju pieņemšanu un derību organizēšanu drīkst nodarboties, tikai publiskā iepirkuma procedūrā saņemot koncesiju un policijas atļauju. Šī tiesiskā regulējuma neievērošanas gadījumā tiek piemēroti kriminālsodi.
Koncesijas
4 Līdz brīdim, kad 2002. gadā tika izdarīti grozījumi piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, uzņēmumiem, kuri pastāvēja kapitālsabiedrību formā un kuru akcijas tika kotētas reglamentētajos tirgos, nevarēja tikt piešķirta koncesija attiecībā uz azartspēlēm. Šiem uzņēmumiem līdz ar to tika liegts piedalīties 1999. gadā notikušajā publiskā iepirkuma procedūrā koncesiju piešķiršanai. Šī lieguma prettiesiskums, ņemot vērā EKL 43. un 49. pantu, it īpaši tika konstatēts 2007. gada 6. marta spriedumā apvienotajās lietās C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04 Placanica u.c. (Krājums, I‑1891. lpp.).
5 Ar 2006. gada 4. jūlija Dekrētlikumu Nr. 223 par steidzamiem pasākumiem ekonomiskajam un sociālajam uzplaukumam, valsts izdevumu regulēšanai un racionalizācijai, par pasākumiem nodokļu ieņēmumu jomā un cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, kas apstiprināts ar 2006. gada 4. augusta Likumu Nr. 248 (2006. gada 11. augusta GURI Nr. 18, turpmāk tekstā – “Bersāni dekrēts”), Itālijā tika īstenota azartspēļu nozares reforma, kuras mērķis bija nodrošināt tās atbilstību no Savienības tiesībām izrietošajām prasībām.
6 Bersāni dekrēta 38. panta, kura nosaukums ir “Nelegālu azartspēļu apkarošanas pasākumi”, 1. punktā ir noteikts, ka līdz 2006. gada 31. decembrim ir jāveic virkne pasākumu “nolūkā apkarot noteikumiem neatbilstošu un nelikumīgu azartspēļu izplatīšanos, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanas nodokļu jomā azartspēļu nozarē un nodrošināt azartspēļu spēlētāju aizsardzību”.
7 Bersāni dekrēta 38. panta 2. un 4. punktā ir paredzēta jauna azartspēļu pakalpojumu izplatīšanas kārtība attiecībā uz, pirmkārt, pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, un, otrkārt, zirgu skriešanās sacīkstēm. It īpaši:
– ir paredzēts atvērt vismaz 7000 jaunas pārdošanas vietas azartspēlēm attiecībā uz pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, un vismaz 10 000 jaunas pārdošanas vietas azartspēlēm attiecībā uz zirgu skriešanās sacīkstēm;
– maksimālo pārdošanas vietu skaitu katrā pašvaldības teritorijā nosaka, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un pārdošanas vietas, attiecībā uz kurām koncesija jau bija piešķirta pēc 1999. gadā notikušās publiskā iepirkuma procedūras;
– izveidojot jaunas pārdošanas vietas, ir jāievēro minimālais attālums no tām, attiecībā uz kurām koncesija jau bija piešķirta pēc 1999. gadā notikušās publiskā iepirkuma procedūras, un
– Valsts monopolu autonomās pārvaldes (turpmāk tekstā – “VMAP”), kura darbojas Ekonomikas un finanšu ministrijas pakļautībā, uzdevums ir “noteikt aizsardzības pasākumus” attiecībā uz to koncesiju īpašniekiem, kuras tika piešķirtas pēc 1999. gadā notikušās publiskā iepirkuma procedūras.
Policijas atļaujas
8 Koncesiju sistēma ir cieši saistīta ar policijas atļauju sistēmu, kas ir regulēta ar Karaļa 1931. gada 18. jūnija Dekrētu Nr. 773, ar ko apstiprina likumu par sabiedrisko drošību konsolidēto tekstu (Regio decreto n. 773 – Testo unico delle leggi di pubblica sicurezza, 1931. gada 26. jūnija GURI Nr. 146), kurā grozījumi izdarīti ar 2000. gada 23. decembra Likuma Nr. 388 (2000. gada 29. decembra GURI Nr. 302 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”) 37. panta 4. punktu.
9 Atbilstoši šī Karaļa dekrēta 88. pantam policijas atļauja, kuras saņemšanas priekšnoteikums ir apjomīga pieteikumu iesniedzēju personīgo un profesionālo īpašību kontrole, azartspēļu nozarē var tikt piešķirta vienīgi tiem, kuri ir saņēmuši koncesiju. Itālijas tiesiskajā regulējumā turklāt ir paredzēti arī kriminālsodi, kas var būt pat cietumsods ikvienam, kas bez koncesijas vai policijas atļaujas publiski piedāvā azartspēles.
Piemērojot Bersāni dekrētu rīkotās publiskā iepirkuma procedūras
10 Bersāni dekrēta noteikumi tika īstenoti ar VMAP 2006. gadā izsludinātajām publiskā iepirkuma procedūrām. Šo publisko iepirkumu dokumentācijā tostarp bija iekļautas iepirkuma procedūras specifikācijas ar astoņiem pielikumiem, kā arī vienošanās starp VMAP un koncesijas ieguvēju attiecībā uz azartspēlēm par pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, projekts (turpmāk tekstā – “vienošanās projekts”).
11 Saskaņā ar vienošanās projekta 23. panta 3. punktu VMAP koncesija tiek atņemta, ja koncesionārs tieši vai netieši Itālijas teritorijā vai ārpus valsts teritorijas esošās telemātikas vietās tirgo azartspēles, kas ir pielīdzināmas VMAP administrētām publiskām un citām azartspēlēm, vai arī azartspēlēm, kas ir aizliegtas Itālijas tiesību sistēmā.
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
12 Prasītāji pamatlietās ir “datu pārraides centru” (turpmāk tekstā – “DPC”) administratori, kuri darbojas atbilstoši Austrijas tiesībām dibinātas sabiedrības Goldbet Sportwetten Gmbh (turpmāk tekstā – “Goldbet”), kurai ir Tiroles valdības izsniegta atļauja darboties kā bukmeikeram, uzdevumā.
13 Prasītāji pamatlietās Tribunale amministrativo regionale per la Toscana [Toskānas reģionālajai Administratīvajai tiesai] ir norādījuši, ka Goldbet ir Insbrukā (Austrija) reģistrēta sabiedrība, kas darbojas kā bukmeikers, kurai ir izsniegtas licences vairākās pasaules valstīs un kuras darbības pienācīgu veikšanu stingri kontrolē kompetentās iestādes.
14 Saistībā ar saikni starp Goldbet un prasītājiem pamatlietās pēdējie minētie apgalvo, ka derību rīkošanu veic tikai šī sabiedrība. Pēc DPC pārsūtīta derību piedāvājuma saņemšanas Goldbet patur izvēles tiesības pieņemt derības vai tās nepieņemt, savukārt DPC operatora vienīgais uzdevums ir nodibināt kontaktu starp derību dalībnieku un ārvalstu bukmeikeru. Tādējādi sniegtais pakalpojums esot tikai savienojuma nodibināšana un datu pārraide, lai atvieglotu derību dalībnieka izteiktā derību piedāvājuma pārraidīšanu bukmeikeram.
15 Uzskatīdami, ka viņu veiktā darbība nevar tikt atzīta par starpniecību derību likmju pieņemšanā, prasītāji pamatlietā tomēr iesniedza kompetentajām iestādēm pieteikumus, lai saņemtu Karaļa dekrēta 88. pantā minēto policijas atļauju. Visi šie pieteikumi tika noraidīti ar pamatojumu, ka Goldbet Itālijā nav VMAP piešķirtas koncesijas, kura saskaņā ar Karaļa dekrēta 88. pantu tiek prasīta iepriekš minētās atļaujas izsniegšanai.
16 Prasītāji pamatlietās cēla iesniedzējtiesā atsevišķas prasības atcelt minētos lēmumus par noraidījumu, iepriekš apturot to darbību, it īpaši atsaucoties uz savstarpējas atzīšanas dalībvalstu starpā principa pārkāpumu. Pēc to domām, Itālijas tiesību sistēmā, atsakoties piešķirt atļauju sabiedrībām, kurām ir izsniegtas atbilstošas licences citās dalībvalstīs, īstenot savu darbību ārpus pēdējo minēto valstu robežām, šis princips tiek pārkāpts.
17 Četrās no attiecīgajām lietām, kuras ir pamatā lietai C‑660/11, atbildētāja, ministero dell’Interno, prasījumu atbalstam ir iestājusies SNAI – Sindacato Nazionale Agenzie Ippiche SpA kā uzņēmums, kuram valsts ir piešķīrusi koncesiju derību un publisko azartspēļu likmju pieņemšanai un kurš sniedz augsto tehnoloģiju telemātiskos pakalpojumus likmju attiecībā uz derībām par zirgu skriešanās sacīkstēm un sporta sacīkstēm, kā arī prognožu konkursiem pieņemšanai un derību darījumu veikšanai. Arī Stanley International Betting Ltd un Stanleybet Malta ltd. atbildētāja prasījumu atbalstam ir iestājušās lietās, kuras ir pamatā lietai C‑8/12.
18 Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietu juridiskais un faktiskais konteksts būtībā ir tāds pats kā tas, kas bija pamatā 2012. gada 16. februāra spriedumam apvienotajās lietās C‑72/10 un C‑77/10 Costa un Cifone, un tādējādi vēlas uzdot Tiesai jautājumus, kas būtībā ir tādi paši kā tie, ko Corte suprema di cassazione [Augstākā kasācijas tiesa] jau ir uzdevusi lietās, kuras bija pamatā spriedumam šajā lietā par valsts tiesiskā regulējuma par koncesiju, kuras ir tikušas piešķirtas pirms grozījumiem tiesiskajā regulējumā, saderību ar Savienības tiesībām. Turklāt tā vēlas uzdot Tiesai jautājumu par Karaļa dekrēta 88. pantā paredzētās policijas atļaujas izsniegšanas procedūras, kā arī azartspēļu jomā izsniegto licenču savstarpējas atzīšanas nepiemērošanas Itālijas tiesībās saderību ar Savienības tiesībām.
19 Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Toscana nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie principā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Karaļa dekrēta] 88. pants, saskaņā ar kuru “licenci derību likmju pieņemšanai var izsniegt tikai un vienīgi personām, kas ir saņēmušas koncesiju vai ministrijas vai kādas citas iestādes, kurai ar likumu ir paredzētas tiesības organizēt derības vai veikt derību darījumus, atļauju, kā arī personām, kurām minētās darbības ir uzticējis veikt koncesionārs vai minētās atļaujas īpašnieks atbilstoši šai koncesijai vai atļaujai”, un 2010. gada 25. marta Dekrētlikuma Nr. 40, kas ir apstiprināts ar Likumu Nr. 73/2010, 2. panta 2.b punkts, kurā ir noteikts, ka “likumu par sabiedrisko drošību konsolidētā teksta, kas izriet no Karaļa dekrēta [..], 88. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētā licence, ja tā tiek izsniegta komercdarbībai azartspēļu un derību likmju pieņemšanas jomā ar laimestiem skaidrā naudā, ir spēkā tikai tad, ja Ekonomikas un finanšu ministrija – [VMAP] ir piešķīrusi šīs komercdarbības veicējiem atbilstošu koncesiju darbībai šajā azartspēļu un derību likmju pieņemšanas jomā”?
2) Vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem principā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Bersāni dekrēta] 38. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru “2004. gada 30. decembra Likuma Nr. 311 [2005. gada Finanšu likuma] 1. panta 287. punkts ir jāaizstāj ar šādu formulējumu:
“287. Ar Ekonomikas un finanšu ministrijas – [VMAP] veiktajiem pasākumiem ir ieviesta jauna kārtība azartspēļu pakalpojumu izplatīšanai attiecībā uz pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, saskaņā ar šādiem kritērijiem:
a) pie azartspēļu veidiem attiecībā uz pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, tiek pieskaitīti totalizators un derības ar fiksētām likmēm attiecībā uz pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, prognožu konkursi par sporta pasākumiem, tā sauktie “totip” prognožu konkursi un 498. punktā minētās derības par zirgu skriešanās sacīkstēm, kā arī visas citas publiskas azartspēles, kuras attiecas uz pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes;
b) ar derību likmju pieņemšanu attiecībā uz pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, var nodarboties uzņēmumi, kuri darbojas azartspēļu jomā kādā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstu uzņēmumi, kā arī citu valstu uzņēmumi, ja tie atbilst [VMAP] noteiktajām prasībām attiecībā uz uzticamību;
c) derību likmes tiek pieņemtas, izmantojot pārdošanas vietas, kuru galvenā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība, un pārdošanas vietas, kuru pakārtotā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība; atsevišķus derību veidus var piedāvāt vienīgi pārdošanas vietās, kuru galvenā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība;
d) ir paredzēts atvērt vismaz 7000 jaunas pārdošanas vietas, no kurām vismaz 30 % galvenajai darbībai ir jābūt azartspēļu produktu tirdzniecībai;
e) tiek noteikts maksimālais pārdošanas vietu skaits katras pašvaldības teritorijā, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un to pārdošanas vietu skaitu, attiecībā uz kurām jau ir tikušas piešķirtas koncesijas;
f) pārdošanas vietām, kuru galvenā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība, pašvaldībās, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 200 000, ir jāatrodas vismaz 800 metru attālumā no pārdošanas vietām, attiecībā uz kurām jau ir tikušas piešķirtas koncesijas, un pašvaldībās, kuru iedzīvotāju skaits ir mazāks par 200 000, – vismaz 1600 metru attālumā no pārdošanas vietām, attiecībā uz kurām jau ir tikušas piešķirtas koncesijas;
g) pārdošanas vietām, kuru pakārtotā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība, pašvaldībās, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 200 000, ir jāatrodas vismaz 400 metru attālumā no pārdošanas vietām, attiecībā uz kurām jau ir tikušas piešķirtas koncesijas, un pašvaldībās, kuru iedzīvotāju skaits ir mazāks par 200 000, – vismaz 800 metru attālumā no pārdošanas vietām, attiecībā uz kurām jau ir tikušas piešķirtas koncesijas, izņemot pārdošanas vietas, kuras 2006. gada 30. jūnijā jau nodarbojās ar prognožu pieņemšanu prognožu par sporta sacīkstēm konkursiem;
h) pārdošanas vietas tiek piešķirtas, organizējot vienu vai vairākas publiskā iepirkuma procedūras, kurās var piedalīties ikviens uzņēmums, turklāt noteiktā piedāvājuma pamatsumma nevar būt mazāka par EUR 25 000 attiecībā uz katru pārdošanas vietu, kuras galvenā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība, un EUR 7500 – attiecībā uz katru pārdošanas vietu, kuras pakārtotā darbība ir azartspēļu produktu tirdzniecība;
i) ir paredzēta derību likmju pieņemšanas iespēja attiecībā uz distances spēlēm, tostarp izveicības spēlēm ar laimestiem skaidrā naudā, ja iemaksātā summa ir vismaz EUR 200 000;
[..]
l) ir noteikti pasākumi, lai aizsargātu koncesiju īpašniekus derību likmju pieņemšanai derībās ar fiksētām likmēm attiecībā uz pasākumiem, kas nav saskaņā ar ekonomikas un finanšu ministra 2006. gada 1. marta Dekrētā Nr. 111 paredzēto tiesisko regulējumu reglamentētās zirgu skriešanās sacīkstes”?
Jautājums par [Bersāni dekrēta] 38. panta 2. punkta saderību ar iepriekš minētajiem Kopienu tiesību principiem attiecas tikai un vienīgi uz šīs tiesību normas daļām, kurās: a) ir paredzēta vispārēja tendence aizsargāt koncesionārus, kuriem koncesija ir tikusi piešķirta pirms grozījumiem tiesiskajā regulējumā; b) ir ieviests pienākums jaunās pārdošanas vietas izvietot noteiktā attālumā no jau pastāvošajām pārdošanas vietām, kas galu galā varētu de facto nodrošināt iepriekš esošā komercstāvokļa saglabāšanu. Jautājums turklāt ir par [VMAP] sniegto vispārējo [Bersāni dekrēta] 38. panta 2. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru ir paredzēts vienošanos par koncesijas piešķiršanu (23. panta 3. punkts) papildināt ar noteikumu par koncesijas zaudēšanu, ja tieši vai netieši tiek veikti pielīdzināmi pārrobežu darījumi attiecībā uz azartspēlēm.
3) Apstiprinošas atbildes gadījumā, proti, ja iepriekšējos punktos minētais valsts tiesiskais regulējums nav uzskatāms par acīmredzami nesaderīgu ar Kopienu tiesībām – vai EKL 49. pants turklāt ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārējo interešu apsvērumu dēļ noteikta pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma gadījumā vispirms ir jāpārbauda, vai šīs vispārējās intereses jau nav pietiekami ņemtas vērā, pieņemot tiesību normas, kā arī veicot kontroli un pārbaudes attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju tā reģistrācijas valstī?
4) Apstiprinošas atbildes gadījumā, kā minēts iepriekšējā punktā, – vai iesniedzējtiesai, izvērtējot šāda ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā fakts, ka attiecīgie noteikumi pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas valstī no [kontroles] intensitātes viedokļa ir tādi paši vai vēl stingrāki nekā pakalpojumu sniegšanas valstī?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
20 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā sabiedrībām, kuras vēlas veikt ar azartspēlēm saistītas darbības, ir noteikts pienākums papildus valsts izsniegtai koncesijai šādu darbību veikšanai iegūt policijas atļauju un saskaņā ar kuru šādas atļaujas it īpaši drīkst izsniegt tikai pieteikumu iesniedzējiem, kuri šādu koncesiju jau ir saņēmuši.
21 Tiesa jau ir atzinusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kas attiecas uz pamatlietām, ar kuru tiek aizliegts darboties azartspēļu sektorā bez koncesijas vai policijas izsniegtas atļaujas, par to nosakot kriminālsodu, ietver brīvības veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Placanica u.c., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Tomēr šādi ierobežojumi ir pieļaujami kā EKL 45. un 46. pantā tieši paredzēti atkāpes pasākumi, kuri ir piemērojami arī pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā atbilstoši EKL 55. pantam vai arī saskaņā ar Tiesas judikatūru ir attaisnojami ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (2013. gada 24. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑186/11 un C‑209/11 Stanleybet International u.c., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz pamatlietām, Tiesa jau ir secinājusi, ka tikai ar noziedzības apkarošanu azartspēļu jomā saistītais mērķis var attaisnot pamatbrīvību ierobežojumus, kuri izriet no šī tiesiskā regulējuma, ja vien šie ierobežojumi atbilst samērīguma principam un ja šajā nolūkā īstenotie līdzekļi ir saskanīgi un sistemātiski (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Placanica u.c., 52.–55. punkts, kā arī apvienotajās lietās Costa un Cifone, 61.–63. punkts).
24 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru koncesiju sistēma var būt efektīvs mehānisms uzņēmumu, kuri darbojas azartspēļu sektorā, kontrolei, lai novērstu šo darbību izmantošanu kriminālos vai krāpšanas nolūkos (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 57. punkts).
25 Tomēr iesniedzējtiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai ar valsts tiesisko regulējumu iedibinātā koncesiju sistēma, ciktāl ar to tiek ierobežots uzņēmēju, kuri darbojas azartspēļu nozarē, skaits, tiešām atbilst mērķim novērst šajā nozarē veikto darbību izmantošanu krimināliem vai krāpšanas nolūkiem. Šai tiesai turklāt ir jāpārbauda, vai šie ierobežojumi atbilst no Tiesas judikatūras izrietošajiem samērīguma nosacījumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 58. punkts).
26 Saistībā ar prasību saņemt policijas atļauju, saskaņā ar kuru attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas šajā nozarē, kā arī to telpām tiek veikta sākotnēja kontrole un tie tiek pastāvīgi uzraudzīti, Tiesa jau ir secinājusi, ka tā, nepārprotami, palīdz īstenot mērķi novērst šo uzņēmēju iesaistīšanos kriminālās vai krāpšanas darbībās un ka tas ir pasākums, kas ir uzskatāms par pilnībā samērīgu ar šo mērķi (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 65. punkts).
27 Līdz ar to tas vien, ka uzņēmumam, lai iegūtu piekļuvi attiecīgajam tirgum, ir jāsaņem gan koncesija, gan policijas atļauja, pats par sevi, ņemot vērā valsts likumdevēja mērķi, proti, noziedzības apkarošanu azartspēļu jomā, nav nesamērīgi.
28 Tomēr, ja policijas atļaujas tiek izsniegtas vienīgi koncesiju īpašniekiem, šo koncesiju piešķiršanas procesā pieļauto pārkāpumu sekas būs tādas, ka arī policijas atļaujas piešķiršanas procesam piemitīs trūkumi. Tādējādi personām, kas policijas atļaujas nav varējušas iegūt tāpēc, ka to piešķiršanas nosacījums ir koncesija, kuras iegūšana minētajām personām ir tikusi liegta, pārkāpjot Savienības tiesību normas, nevar tikt pārmests, ka tām nav šādas atļaujas (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Placanica u.c., 67. punkts).
29 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā sabiedrībām, kuras vēlas veikt ar azartspēlēm saistītas darbības, ir noteikts pienākums papildus valsts izsniegtai koncesijai šādu darbību veikšanai iegūt policijas atļauju un saskaņā ar kuru šādas atļaujas it īpaši drīkst izsniegt tikai pieteikumu iesniedzējiem, kuri šādu koncesiju jau ir saņēmuši.
Par otro jautājumu
30 Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir Bersāni dekrēta 38. panta 2. punkts un vienošanās projekta 23. panta 3. punkts, ar kuriem, pirmkārt, tiek aizsargāts pastāvošo uzņēmumu iegūtais komercstāvoklis, it īpaši paredzot minimālus attālumus starp jauno koncesionāru un pastāvošo uzņēmumu pārdošanas vietām, un, otrkārt, tiek paredzēta derību likmju pieņemšanas un derību administrēšanas koncesijas tiesību zaudēšana gadījumā, ja koncesionārs tieši vai netieši veic tādus pārrobežu azartspēļu darījumus, kuri ir pielīdzināmi VMAP administrētām azartspēlēm vai arī valsts tiesību sistēmā aizliegtām azartspēlēm.
31 Šī jautājuma saturs būtībā ir tāds pats kā jautājumiem, par kuriem Tiesa jau ir lēmusi savā iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Costa un Cifone.
32 Saistībā ar minētā jautājuma pirmo daļu minētā sprieduma 66. punktā Tiesa ir atzinusi, ka EKL 43. un 49. pants, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts, kura, pārkāpjot Savienības tiesības, vienai uzņēmumu kategorijai nav piešķīrusi koncesijas saimnieciskās darbības veikšanai un kura vēlas novērst šo pārkāpumu, izsludinot konkursu par ievērojamu skaitu jaunu koncesiju, aizsargā pastāvošo uzņēmumu iegūto komercstāvokli, it īpaši paredzot minimālus attālumus starp jauno koncesionāru un pastāvošo uzņēmumu pārdošanas vietām.
33 Saistībā ar šī paša jautājuma otro daļu attiecībā uz vienošanās projekta 23. panta 3. punktu Tiesa minētā sprieduma 89. un 90. punktā ir secinājusi, ka šī tiesību norma nav formulēta skaidri, precīzi un nepārprotami un ka šajos apstākļos uzņēmumam nevar tikt pārmests, ka tas ir nolēmis neiesniegt pieteikumu procedūrā koncesijas saņemšanai, jo, tā kā nav pastāvējusi skaidrība par šī uzņēmuma darbības veida saderību ar vienošanās, kura ir jāparaksta koncesijas piešķiršanas brīdī, noteikumiem, nav bijis nekādas tiesiskās noteiktības.
34 Tomēr Tiesas izskatāmās tiesvedības dalībniekiem ir domstarpības par jautājumu, vai situācijas attiecīgajās pamatlietās ir vai nav salīdzināmas ar tām, kas bija pamatā minētajam spriedumam, un īpaši, vai uz Goldbet un prasītājiem pamatlietā attiecās valsts tiesību normas, kuru nesaderību ar Savienības tiesībām ir konstatējusi Tiesa.
35 Lai gan Tiesa jau ir izmantojusi iespēju norādīt, ka ar Goldbet saistīta DPC administratora situācijas juridiskais un faktiskais konteksts būtībā ir tāds pats kā tas, kas bija pamatā iepriekš minētajam spriedumam apvienotajās lietās Costa un Cifone (2012. gada 16. februāra rīkojums lietā C‑413/10 Pulignani u.c., 3. punkts), tā šajā ziņā ir pamatojusies uz secinājumu, ko lietā, kas bija pamatā šim rīkojumam, bija izdarījusi iesniedzējtiesa. Saistībā ar izskatāmajām lietām faktisko apstākļu un iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Costa un Cifone ietekmes uz tiem novērtēšana ir iesniedzējtiesas uzdevums.
36 Gadījumā, ja minētā tiesa nonāks pie secinājuma, ka šajā gadījumā Goldbet pirms savu tiesību zaudēšanas ir piedalījusies koncesiju piešķiršanas procedūrās un tai ar tās kontrolē esošas atbilstoši Itālijas tiesībām dibinātas sabiedrības starpniecību ir tikušas piešķirtas koncesijas, tiesai būs jāizvērtē, vai no šāda konstatējuma neizriet, ka Goldbet ir jāuzskata par piederošu pie pastāvošajiem uzņēmumiem, kuriem noteikumi par minimālajiem attālumiem, kas ir jāievēro starp derību likmju pieņemšanas vietām un kas attiecas tikai uz jauno koncesionāru pārdošanas vietām, faktiski sniedza priekšrocības. Savukārt, ja iesniedzējtiesa secinās, ka Goldbet minētajās procedūrās nav piedalījusies, šai tiesai būs jāpārbauda, vai šis uzņēmums savu pieteikumu koncesijas saņemšanai nav iesniedzis tiesiskās noteiktības neesamības dēļ, kas izriet no vienošanās projekta 23. panta 3. punkta.
37 Savukārt, ja šī tiesa secinās, ka Goldbet savas tiesības ir zaudējusi minētā panta piemērošanas dēļ, tai būs jānoskaidro, vai šīs tiesības tiek atņemtas tāpēc, ka Goldbet ir piedāvājusi neatļautas spēles, vai arī tikai tāpēc, ka tā veic pārrobežu darījumus. Saistībā ar pēdējo minēto gadījumu ir jāprecizē, ka EKL 43. un 49. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas faktiski pilnīgi liedz veikt pārrobežu darījumus azartspēļu sektorā neatkarīgi no formas, kādā šie darījumi tiek veikti, it īpaši gadījumos, kad patērētāja un uzņēmuma starpā ir tiešs kontakts un kad policijai ir iespējama uzņēmuma pārstāvju valsts teritorijā fiziska kontrole.
38 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka:
– EKL 43. un 49. pants, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts, kura, pārkāpjot Savienības tiesības, vienai uzņēmumu kategorijai nav piešķīrusi koncesijas saimnieciskās darbības veikšanai un kura vēlas novērst šo pārkāpumu, izsludinot konkursu uz ievērojamu skaitu jaunu koncesiju, aizsargā pastāvošo uzņēmumu iegūto komercstāvokli, it īpaši paredzot minimālus attālumus starp jauno koncesionāru un pastāvošo uzņēmumu pārdošanas vietām;
– no EKL 43. un 49. panta, vienlīdzīgas attieksmes principa, pārskatāmības pienākuma, kā arī tiesiskās noteiktības principa izriet, ka tādas publiskā iepirkuma procedūras kā tās, uz kurām attiecas pamatlietas, nosacījumi un kārtība, it īpaši tādas tiesību normas kā vienošanās projekta 23. panta 3. punkts, kurā ir paredzēta šādas publiskā iepirkuma procedūras noslēgumā piešķirtās koncesijas zaudēšana, ir jāformulē skaidri, precīzi un nepārprotami, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;
– EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā faktiski ir pilnīgi liegts veikt pārrobežu darījumus azartspēļu nozarē neatkarīgi no formas, kādā šie darījumi tiek veikti, it īpaši gadījumos, kad patērētāja un uzņēmuma starpā ir tiešs kontakts un kad policijai ir iespējama uzņēmuma pārstāvju valsts teritorijā fiziska kontrole. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecībā uz vienošanās projekta 23. panta 3. punktu ir šāds gadījums.
Par trešo jautājumu
39 Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, liedz citai dalībvalstij šādam uzņēmumam – lai tas varētu šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs citas dalībvalsts teritorijā, – izvirzīt prasību, ka tam ir jābūt šīs citas dalībvalsts iestāžu izsniegtai atļaujai.
40 Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas piemīt dalībvalstīm attiecībā uz to izvirzītajiem mērķiem un to iecerēto patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī to, ka azartspēļu jomā vispār nav tikusi veikta [tiesību aktu] saskaņošana, saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām dažādu dalībvalstu izsniegtu atļauju savstarpējas atzīšanas pienākums nevar pastāvēt (šajā ziņā skat. 2010. gada 8. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07 Stoß u.c., Krājums, I‑8069. lpp., 112. punkts, kā arī 2011. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑347/09 Dickinger un Ömer, Krājums, I‑8185. lpp., 96. un 99. punkts).
41 Katrai dalībvalstij tātad joprojām ir tiesības noteikt, ka ikvienam uzņēmumam, kurš vēlas piedāvāt azartspēles patērētājiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ir jābūt tās kompetento iestāžu izsniegtai atļaujai, un apstāklis, ka konkrētam uzņēmumam jau ir citā dalībvalstī izsniegta atļauja, tam nav šķērslis (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Stoß u.c., 113. punkts).
42 Dažādām dalībvalstīm faktiski var nebūt vienādu tehnisko resursu azartspēļu kontrolei, un tās šajā ziņā ne vienmēr izdara vienādu izvēli. Tas, ka noteiktā dalībvalstī var tikt sasniegts īpašs patērētāju aizsardzības līmenis, izmantojot sarežģītas kontroles un uzraudzības tehnoloģijas, neļauj secināt, ka citās dalībvalstīs, kurām nav tādu pašu tehnisko resursu vai kuras neizdara tādu pašu izvēli, var tikt sasniegts tāds pats aizsardzības līmenis. Turklāt dalībvalstij var būt leģitīms pamats vēlēties uzraudzīt tās teritorijā notiekošu saimniecisko darbību, kas nebūtu iespējams, ja tai būtu jāpaļaujas uz citas dalībvalsts iestāžu veiktām kontrolēm atbilstoši regulējošām sistēmām, kuras pirmā minētā pati nepārvalda (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dickinger un Ömer, 98. punkts).
43 No tā izriet, ka uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, neliedz citai dalībvalstij, ievērojot Savienības tiesību prasības, šādam uzņēmumam – lai tas varētu šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs citas dalībvalsts teritorijā, – izvirzīt nosacījumu, ka tam ir jābūt šīs citas dalībvalsts iestāžu izsniegtai atļaujai.
Par ceturto jautājumu
44 Ņemot vērā atbildi uz trešo jautājumu, uz iesniedzējtiesas uzdoto ceturto jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā sabiedrībām, kuras vēlas veikt ar azartspēlēm saistītas darbības, ir noteikts pienākums papildus valsts izsniegtai koncesijai šādu darbību veikšanai iegūt policijas atļauju un saskaņā ar kuru šādas atļaujas it īpaši drīkst izsniegt tikai pieteikumu iesniedzējiem, kuri šādu koncesiju jau ir saņēmuši;
2) EKL 43. un 49. pants, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts, kura, pārkāpjot Savienības tiesības, vienai uzņēmumu kategorijai nav piešķīrusi koncesijas saimnieciskās darbības veikšanai un kura vēlas novērst šo pārkāpumu, izsludinot konkursu uz ievērojamu skaitu jaunu koncesiju, aizsargā pastāvošo uzņēmumu iegūto komercstāvokli, it īpaši paredzot minimālus attālumus starp jauno koncesionāru un pastāvošo uzņēmumu pārdošanas vietām;
No EKL 43. un 49. panta, vienlīdzīgas attieksmes principa, pārskatāmības pienākuma, kā arī tiesiskās noteiktības principa izriet, ka tādas publiskā iepirkuma procedūras kā tās, uz kurām attiecas pamatlietas, nosacījumi un kārtība, it īpaši tādas tiesību normas kā vienošanās starp Valsts monopolu autonomo pārvaldi un koncesijas ieguvēju attiecībā uz azartspēlēm par pasākumiem, kas nav zirgu skriešanās sacīkstes, projekta 23. panta 3. punkts, kurā ir paredzēta šādas publiskā iepirkuma procedūras noslēgumā piešķirtās koncesijas zaudēšana, ir jāformulē skaidri, precīzi un nepārprotami, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;
EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā faktiski ir pilnīgi liegts veikt pārrobežu darījumus azartspēļu nozarē neatkarīgi no formas, kādā šie darījumi tiek veikti, it īpaši gadījumos, kad patērētāja un uzņēmuma starpā ir tiešs kontakts un kad policijai ir iespējama uzņēmuma pārstāvju valsts teritorijā fiziska kontrole. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecībā uz minētā vienošanās projekta 23. panta 3. punktu ir šāds gadījums;
3) EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām apstāklis, ka uzņēmumam tā reģistrācijas dalībvalstī ir atļauja, kura tam ļauj piedāvāt azartspēles, neliedz citai dalībvalstij, ievērojot Savienības tiesību prasības, šādam uzņēmumam – lai tas varētu šādus pakalpojumus piedāvāt patērētājiem, kuri atrodas šīs citas dalībvalsts teritorijā, – izvirzīt nosacījumu, ka tam ir jābūt šīs citas dalībvalsts iestāžu izsniegtai atļaujai.
[Paraksti]