Language of document : ECLI:EU:C:2013:664

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2013. gada 17. oktobrī (*)

Direktīva 2003/87/EK – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Naudas sods par emisijas apjoma pārsniegšanu – Emisijas apjoma pārsniegšanas jēdziens – Pielīdzināšana pienākuma Direktīvā noteiktajā termiņā nodot pietiekamu skaitu kvotu iepriekšējā gada emisijas segšanai neizpildei – Apstākļu, kas atbrīvo no atbildības, neesamība gadījumā, kad faktiski operatora rīcībā ir nenodotās kvotas, izņemot nepārvaramu varu – Naudas soda grozīšanas neiespējamība – Samērīgums

Lieta C‑203/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Högsta domstolen (Zviedrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 24. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 30. aprīlī, tiesvedībā

Billerud Karlsborg AB,

Billerud Skärblacka AB

pret

Naturvårdsverke.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents) un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Billerud Karlsborg AB un Billerud Skärblacka AB vārdā – E. Wernberg un O. Gentele, advokater,

–        Naturvårdsverket vārdā – R. Janson un U. Gunnesby, advokater,

–        Grieķijas valdības vārdā – V. Kyriazopoulos un M. Vergou, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren, K. Mifsud‑Bonnici un E. White, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 16. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.), 16. panta 3. un 4. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp sabiedrībām Billerud Karlsborg AB un Billerud Skärblacka AB (turpmāk tekstā abas kopā – “sabiedrības Billerud”) un Naturvårdsverket (Vides aizsardzības aģentūra) par naudas sodu, ko pēdējā tām piemēroja par to, ka netika savlaicīgi nodotas to faktiskajām emisijām 2006. gadā atbilstošās oglekļa dioksīda ekvivalenta kvotas.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 2003/87

3        Direktīvas 2003/87 preambulas piektajā līdz septītajā apsvērumā ir noteikts:

“(5)      Kopiena un dalībvalstis ir vienojušās par šo saistību izpildi, lai kopīgi samazinātu Kioto protokolā noteiktās antropogēnās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas [..]. Šīs direktīvas mērķis ir palīdzēt pilnīgāk izpildīt Eiropas Kopienas un dalībvalstu saistības, izmantojot efektīvu Eiropas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirgu, pēc iespējas mazāk traucējot ekonomisko attīstību un nodarbinātību.

(6)      Padomes Lēmums 93/389/EEK (1993. gada 24. jūnijs) par Kopienas monitoringa mehānismu attiecībā uz CO2 un citu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām [OV L 167, 31. lpp.] noteica mehānismu, kā uzraudzīt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un kā novērtēt progresu attiecībā uz saistību ievērošanu par šo emisiju. Šis mehānisms palīdzēs dalībvalstīm noteikt kopējo piešķiramo kvotu daudzumu.

(7)      Kopienas noteikumi attiecībā uz dalībvalstu veikto kvotu sadali ir nepieciešami, lai saglabātu iekšējā tirgus integritāti un izvairītos no konkurences izkropļošanas.”

4        Minētās direktīvas 4. panta redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neuzsāk I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien operatoram nav atļaujas. [..]”

5        Saskaņā ar tās pašas direktīvas 6. panta 2. punktu:

“Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujās ir šāda informācija:

[..]

e)      saistības četru mēnešu laikā pēc gada beigām nodot kvotas, kas līdzvērtīgas iekārtas kopējai emisijai attiecīgā kalendārā gada laikā. [..]”

6        Direktīvas 2003/87 10. pantā ir noteikts princips par kvotu piešķiršanu bez maksas no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 1. janvārim vismaz 95 % apmērā, pēc tam – no 2008. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 1. janvārim – 90 % apmērā.

7        Minētās direktīvas 11. panta 4. punktā ir noteikts:

“Kompetentā iestāde piešķir daļu no kopējā kvotu daudzuma katru gadu [..] līdz [..] 28. februārim”.

8        Tās pašas direktīvas 12. panta, kas ir par kvotu pārskaitīšanu, nodošanu un anulēšanu, 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, vēlākais, līdz katra gada 30. aprīlim katras iekārtas operators nodod kvotu skaitu, kurš līdzvērtīgs attiecīgās iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā [..] un ka šīs kvotas pēc tam tiek anulētas.”

9        Šī pienākuma neizpilde tiek sodīta, ne tikai publicējot pienākumu neizpildījušo operatoru nosaukumus, kā tas paredzēts Direktīvas 2003/87 16. panta 2. punktā, bet tiem tiek uzlikts arī naudas sods, kas paredzēts šī paša panta 3. un 4. punktā, saskaņā ar kuriem:

“3.      Dalībvalstis nodrošina, ka visiem operatoriem, kuri līdz katra gada 30. aprīlim nenodod kvotas, kas nosegtu emisiju iepriekšējā gada laikā, jāmaksā sods par emisijas apjoma pārsniegšanu. Sods par emisijas apjoma pārsniegšanu ir EUR 100 par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators nav nodevis kvotas. Soda nomaksāšana par emisijas apjoma pārsniegšanu neatbrīvo operatoru no pienākuma, nododot kvotas par nākamo kalendāro gadu, nodot tādu kvotu daudzumu, kas nosegtu pārsniegto emisijas apjomu.

4.      Triju gadu periodā, kas sākas 2005. gada 1. janvārī, dalībvalstis piemēro mazāku sodu par emisijas apjoma pārsniegšanu – EUR 40 par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators nav nodevis kvotas.[..]”

10      Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2003/87 16. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis paredz normas par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo normu izpildi. Paredzētajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. [..]”

11      Minētās direktīvas 19. pantā Kopienu reģistra uzturēšana ir noteikta šādi:

“1.      Dalībvalstis nodrošina reģistra izveidošanu un uzturēšanu, lai nodrošinātu precīzu kvotu piešķiršanas, turēšanas, pārskaitīšanas un anulēšanas uzskaiti. [..]

[..]

3.      Lai īstenotu šo direktīvu, Komisija pieņem regulu [..] par standartizētu un drošu reģistru sistēmu standartizētas elektroniskas datubāzes formā, kurā ietverti vispārīgi dati, kas ļauj apzināt kvotu piešķiršanu, turēšanu, pārskaitīšanu un anulēšanu, nodrošināt sabiedrības piekļuvi un attiecīgu konfidencialitāti un garantēt to, ka nenotiek kvotu pārdalīšana pretrunā saistībām, kas izriet no Kioto protokola.”

 Regula (EK) Nr. 2216/2004

12      Komisijas 2004. gada 21. decembra Regulas (EK) Nr. 2216/2004 par standartizētu un drošu reģistru sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 280/2004/EK (OV L 386, 1. lpp.) 52. pantā ar nosaukumu “Atļauju [kvotu] nodošana” ir noteikts:

“Lai operators nodotu ierīces atļaujas [kvotas], tas pieprasa reģistra administratoram:

a)      pārnest[..] zināmu skaitu konkrētā gada atļauju [kvotu] no attiecīgā operatora ieguldījuma konta uz tā paša reģistra Puses ieguldījumu kontu;

b)      ierakstīt[..] pārnestās atļaujas [kvotas] nodoto atļauju tabulā, kas izveidota attiecīgai ierīcei attiecīgajam gadam.

[..]”

 Zviedrijas tiesības

13      Ar Likumu 2004:1199 par emisijas kvotu tirdzniecību un Noteikumiem 2004:8 par kvotu reģistriem ir tikušas transponētas iepriekš minētās Savienības tiesību normas.

14      Likuma 2004:1199 6. nodaļas 1. panta redakcijā, kas ir piemērojama faktiem pamatlietā, ir noteikts:

“Operators par katru iekārtu, vēlākais, līdz 30. aprīlim iestādei, kas atbild par reģistra uzturēšanu, nodod kvotu skaitu, kas atbilst kopējam šīs iekārtas iepriekšējā kalendārajā gadā veiktajam emisijas apjomam.”

15      Minētā likuma 8. nodaļas 6. pantā ir paredzēts:

“Operatoram, kurš saskaņā ar 6. nodaļas 1. punktu nav nodevis pietiekamu skaitu kvotu, kas nosegtu tā emisijas, ir jāmaksā valstij naudas sods par emisijas apjoma pārsniegšanu. Attiecībā uz 2005.–2007. gadu šī naudas soda apmērs sasniedz EUR 40 par katru tonnu oglekļa dioksīda, ko emitē iekārta un par kuru operators nav nodevis kvotas. Attiecībā uz vēlākiem laika posmiem šī summa sasniedz EUR 100. Atbilstošo vērtību Zviedrijas kronās nosaka, pamatojoties uz EUR valūtas maiņas kursu tā gada 1. maijā, kurā notiek nodošana.”

16      Šī likuma 8. nodaļas 7. pantā ir noteikts:

“Naudas soda par emisijas apjoma pārsniegšanu samaksāšana atbilstoši 6. pantam neatbrīvo operatoru no 6. nodaļas 1. pantā paredzētā pienākuma nodot pārvaldes iestādei, kas atbild par reģistra uzturēšanu, kvotas, kas atbilst šīm pārsniegtajām emisijām, veicot kvotu nodošanu nākamajā kalendārajā gadā.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

17      2007. gada 30. aprīlī sabiedrības Billerud, kas dibinātas saskaņā ar Zviedrijas tiesībām un ir saņēmušas oglekļa dioksīda emisijas atļaujas, nebija nodevušas to 2006. gada emisijām atbilstošo kvotu skaitu, proti, attiecīgi par 10 828 un 42 433 tonnām.

18      Tādējādi Naturvårdsverket tām piemēroja likumā 2004:1199, ar ko transponēta Direktīva 2003/87, paredzēto naudas sodu, vienai – 3 959 366 Zviedrijas kronu (SEK) apmērā, bet otrai – SEK 15 516 051 apmērā, proti, EUR 433 120 un EUR 1 697 320 apmērā.

19      Apstrīdot šo sodu valsts tiesā, sabiedrības Billerud kā pamatojumu norādīja, ka 2007. gada 30. aprīlī to noguldījumu kontos Zviedrijas piesārņošanas tiesību reģistrā bija pietiekams skaits kvotu, lai pilnībā nosegtu to 2006. gada emisijas. Tās apgalvoja, ka šis apstāklis pierāda, ka tām nebija nolūka izvairīties no savu pienākumu izpildes un ka tām pārmestās savlaicīgas nenodošanas iemesls bija iekšējs administratīvās darbības traucējums. Pirmās instances tiesa neatzina par pamatotu šādu argumentāciju.

20      Högsta domstolen [Augstākā tiesa], kurai sabiedrības Billerud iesniedza apelācijas sūdzību, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Direktīvas 2003/87 [..] 16. panta 3. un 4. punkts ir interpretējami tādējādi, ka operatoram, kurš nav nodevis pietiekamu emisijas kvotu daudzumu līdz 30. aprīlim, ir jāmaksā naudas sods, neraugoties uz nenodošanas iemesliem, piemēram, pat ja operatoram 30. aprīlī faktiski bija pietiekošs emisiju kvotu daudzums, bet tas tās šajā datumā neiesniedza nolaidības, administratīvas kļūdas vai tehnisku iemeslu dēļ?

2)      Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkta noteikumi pieļauj naudas soda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu, piemēram, pirmajā jautājumā minētajos apstākļos?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

21      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē kā tādi, kas pieļauj zināmu toleranci, piemērojot naudas sodu par emisijas apjoma pārsniegšanu operatoriem, kas nav nodevuši to iepriekšējā gada oglekļa dioksīda ekvivalenta kvotas līdz attiecīgā gada 30. aprīlim, lai gan to rīcībā šajā datumā bija pietiekams skaits kvotu.

22      Šis jautājums ir pielīdzināms šaubām par to, vai jēdziens “emisijas apjoma pārsniegšana”, par ko tiek piemērots naudas sods, ir jāsaprot kā tāds, ar kuru ir domāta pārmērīgi piesārņojoša rīcība pati par sevi, kuras gadījumā naudas sods būtu jāmaksā tikai operatoriem, kuru rīcībā katra gada 30. aprīlī nav pietiekams skaits kvotu, vai tieši otrādi – to veido tikai pati emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā atbilstoša kvotu skaita nenodošana līdz, vēlākais, 30. aprīlim, turklāt neatkarīgi no tā, kāds ir nenodošanas iemesls vai attiecīgo operatoru rīcībā faktiski esošo kvotu skaits.

23      Šī pirmā alternatīvā iespēja, ko aizstāv sabiedrības Billerud, rodas no Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkta vārdkopas “emisijas apjoma pārsniegšana” burtiskas interpretācijas, saskaņā ar kuru tas, ka attiecīgā gada 30. aprīlī faktiski [operatora] rīcībā ir pietiekams skaits kvotu, lai nosegtu iepriekšējā gada emisiju, pierādot konkrēta videi nodarīta kaitējuma neesamību, kas ir vienīgais pamatojums sodīšanai Savienības tiesībās saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu, kam ir veltīts LESD 191. panta 2. punkts.

24      Tomēr šāda argumentācija nav pārliecinoša.

25      No Direktīvas 2003/87 tiešām burtiski izriet, ka pienākums līdz attiecīgā gada 30. aprīlim nodot kvotas, kas atbilst iepriekšējā kalendārā gada emisijai, to anulēšanai, ir īpaši stingrs. Šis pienākums, kas saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 2. punkta e) apakšpunktu obligāti norādāms operatora siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā un nepārprotami formulēts minētās direktīvas 12. panta 3. punktā, ir vienīgais, par kuru pašā Direktīvā 2003/87 ir paredzēts konkrēts sods, lai gan sodu noteikšana par jebkuru citu rīcību, kas ir pretrunā tās normām, saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu ir atstāta dalībvalstu ziņā. Tas, ka kvotu nodošanas process saskaņā ar minēto direktīvu ir galvenais mērķis, izriet arī no tā, ka naudas soda uzlikšana tomēr neatbrīvo operatoru no atbilstošo kvotu nodošanas pienākuma nākamā gada nodošanas procedūras laikā. Vienīgā pielaidība, kas ir paredzēta Direktīvā 2003/87 saistībā ar šo naudas sodu, attiecas uz tā apmēru, kas sistēmas izmēģinājuma laika posmā, proti, no 2005.–2007. gadam, bija samazināts no EUR 100 uz EUR 40.

26      Turklāt ir jāatgādina, ka, lai gan kvotu tirdzniecības sistēmas galamērķis ir vides aizsardzība, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, šī sistēma pati par sevi nesamazina šīs emisijas, bet iedrošina un veicina rast viszemākās izmaksas, lai sasniegtu minēto emisiju samazināšanos līdz konkrētam līmenim. Vides galīgais ieguvums ir atkarīgs no stingrības, ar kādu ir noteikts kopējais piešķiramo kvotu daudzums, kas ir kopējā ar minēto sistēmu atļautā emisiju robeža (2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., Krājums, I‑9895. lpp., 31. punkts).

27      Direktīvas vispārējā sistēma tādējādi balstās uz stingru piešķirto, esošo, pārskaitīto un anulēto kvotu uzskaiti, kuras kārtība ir noteikta šīs direktīvas 19. pantā, un aicina ar atsevišķu Komisijas pieņemtu regulu ieviest standartizētu reģistru sistēmu. Šāda precīza uzskaite ir raksturīga pašam minētās direktīvas mērķim, proti, izveidot Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamas antropogēnas ietekmes uz klimata sistēmu izveidošanos, un tās galamērķis ir vides aizsardzība (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., 29. punkts). Kā norāda Komisija, Savienības likumdevējs, ieviesdams pats iepriekš noteiktu naudas sodu, ir vēlējies pasargāt kvotu apmaiņas sistēmu no konkurences izkropļojumiem, ko izraisītu tirgus manipulācijas.

28      Šajā ziņā sabiedrību Billerud arguments, saskaņā ar kuru tām nevarot tikt pārmests pārmērīgs kaitējums videi, ir jānoraida. Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkta mērķis un sekas ir vispārīgi sodīt nevis “piesārņotājus”, bet gan operatorus, kuru iepriekšējā gada emisiju skaits attiecīgā gada 30. aprīlī pārsniedz kvotu skaitu, kas saskaņā ar Regulas Nr. 2216/2004 52. pantu atrodas dalībvalsts, kurai tie ir piederīgi, centralizētā reģistra tabulas sadaļā “nodotās kvotas”, kas paredzētas to iekārtām šajā gadā. Šādi, nevis kā emisijas apjoma pārsniegšana pati par sevi ir jāsaprot jēdziens “emisijas apjoma pārsniegšana”.

29      Šādu interpretāciju papildus pamato, pirmkārt, fakts, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 11. panta 4. punktu daļa no attiecīgā gada kopējā piešķirto kvotu skaita tiek piešķirta operatoriem, vēlākais, līdz tā paša gada 28. februārim, t.i., divus mēnešus pirms datuma, kurā operatoriem ir jānodod to iepriekšējā gada kvotas, un, otrkārt, ka par 2006. gadu piešķirtās kvotas, kā ir paredzēts šīs direktīvas 10. pantā, ir gandrīz bez maksas.

30      No visa iepriekš minētā izriet, ka ar Direktīvu 2003/87 uzliktais pienākums ir jāaplūko nevis kā vienkāršs pienākums līdz attiecīgā gada 30. aprīlim turēt kvotas, kas nosedz emisiju iepriekšējā gada laikā, bet gan kā pienākums nodot minētās kvotas, vēlākais, līdz 30. aprīlim, lai tās tiktu anulētas Kopienu reģistrā, kurš ir izveidots, lai nodrošinātu precīzu kvotu uzskaiti.

31      Tomēr, pat ja nav konkrētas normas, nepārvaramas varas atzīšana ir iespējama, ja ārējam iemeslam, uz ko atsaucas tiesību subjekti, ir sekas, kas ir nepārvaramas un nenovēršamas tādā ziņā, ka attiecīgajām personām nav objektīvi iespējams izpildīt savus pienākumus (tostarp skat. 1980. gada 18. marta spriedumu apvienotajās lietās 154/78, 205/78, 206/78, no 226/78 līdz 228/78, 263/78, 264/78, 31/79, 39/79, 83/79 un 85/79 Ferriera Valsabbia u.c./Komisija, Recueil, 907. lpp., 140. punkts). Attiecīgi iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai sabiedrības Billerud, neraugoties uz to pienācīgām rūpēm, lai ievērotu noteiktos termiņus, nav saskārušās ar neparastiem un neparedzamiem apstākļiem, ko tās nevarēja kontrolēt (skat. 2013. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑99/12 Eurofit, 31. punkts) un kas pārsniedz vienkāršu iekšējas darbības traucējumu.

32      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tajos paredzētā naudas soda par pārsniegtajām emisijām nepiemērošanu operatoram, kurš, vēlākais, līdz attiecīgā gada 30. aprīlim nav nodevis tā iepriekšējā gada oglekļa dioksīda ekvivalenta emisijām atbilstošās kvotas, pat ja tā rīcībā šajā datumā ir pietiekams skaits kvotu.

 Par otro jautājumu

33      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā paredzēto naudas sodu valsts tiesa, atsaucoties uz samērīguma principu, var grozīt.

34      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka samērīguma princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un paredz, ka ar Savienības tiesību normām ieviestie līdzekļi ir atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniedz to sasniegšanai nepieciešamās robežas (skat. 2010. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑58/08 Vodafone u.c., Krājums, I‑4999. lpp., 51. punkts).

35      Attiecībā uz šo nosacījumu pārbaudi tiesā Savienības likumdevējam tomēr ir jāatzīst plaša rīcības brīvība jomā, kurā tam ir jāizdara izvēle politiskos, ekonomiskos un sociālos jautājumos un kurā tam ir jāveic sarežģīts novērtējums. Tāpat, veicot pārbaudi tiesā par šādas kompetences īstenošanu, Tiesa nevar aizstāt Savienības likumdevēja vērtējumu ar savējo. Turklāt tā varētu apšaubīt likumdošanas izvēli tikai tad, ja tā šķistu acīmredzami kļūdaina vai ja neērtības, kas no tās rastos atsevišķiem tirgus dalībniekiem, būtu nesamērīgas ar tās vienlaicīgi sniegto ieguvumu (tostarp skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑5755. lpp., 58. punkts; 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 56. punkts, kā arī 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑210/03 Swedish Match, Krājums, I‑11893. lpp., 48. punkts).

36      Ir jākonstatē, ka oglekļa dioksīda ekvivalenta emisijas kvotu uzskaites un apmaiņas sistēmas ieviešana Savienības līmenī radīja likumdošanas izvēli, kura kontekstā, kad ir steidzami jārod risinājumi būtiskiem vides apsvērumiem, pauž politisko ievirzi, kas izriet no Eiropas Savienības Padomes 2001. gada 8. marta secinājumiem, uz ko ir atsauce Direktīvas 2003/87 preambulas pirmajā apsvērumā. Šī likumdošanas izvēle turklāt bija balstīta uz īpaši sarežģītiem un plaši apspriestiem saimnieciskiem un tehniskiem apsvērumiem, kas ir izklāstīti 2000. gada 8. marta Zaļajā grāmatā COM(2000) 87. Ar mērķi sniegt ieguldījumu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu Kioto protokolā paredzēto saistību īstenošanā Savienības likumdevējam tātad nācās pašam izvērtēt un izsvērt tā rīcības iespējamās sekas nākotnē, kuras nav droši paredzamas (pēc analoģijas skat. spriedumu iepriekš minētajā lietā Vācija/Parlaments un Padome, 55. punkts).

37      Spriedums par Savienības tiesību akta samērīgumu nevar būt atkarīgs no retrospektīviem novērtējumiem par tā iedarbīguma pakāpi. Ja Savienības likumdevējam ir jāizvērtē pieņemamā tiesiskā regulējuma iedarbība nākotnē, lai gan šo iedarbību nevar precīzi noteikt, tā vērtējums var tikt apšaubīts tikai tādā gadījumā, ja tas ir acīmredzami kļūdains, ņemot vērā pierādījumus, kas tā rīcībā bija attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanas brīdī (šajā ziņā skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑189/01 Jippes u.c., Recueil, I‑5689. lpp., 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Izvērtējot saistībā ar iepriekš 34.–37. punktā atgādinātajiem principiem, Direktīvā 2003/87 paredzētais naudas sods par emisiju apjoma pārsniegšanu nevar tikt uzskatīts par samērīguma principam pretrunā esošu tādēļ, ka valsts tiesai nav paredzēta iespēja mainīt tā apmēru.

39      Pirmkārt, Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktā paredzētais nodošanas pienākums un fiksētais naudas sods, kas par to paredzēts šīs direktīvas 16. panta 3. un 4. punktā, bez jebkādām citām atkāpēm, izņemot tā apmēra samazināšanu pārejas periodā, likumdevējam ir šķituši vajadzīgi, lai ceļā uz tā leģitīmā mērķa – ieviest efektīvu oglekļa dioksīda ekvivalenta kvotu tirdzniecības sistēmu, kuras radīšanu atbalsta viss tirgus, – sasniegšanu izvairītos no tā, ka atsevišķiem operatoriem vai tirgus starpniekiem būtu vilinājums apiet vai manipulēt ar sistēmu, ļaunprātīgi rīkojoties ar cenām, skaitu, termiņiem vai sarežģītiem finanšu produktiem. Kā tas tostarp izriet no Komisijas 2001. gada 23. oktobra Direktīvas priekšlikuma pamatojuma COM(2001) 581 17. punkta, salīdzinoši lielo naudas soda apmēru attaisno nepieciešamība visā Savienībā nodrošināt stingru un konsekventu attieksmi pret pienākuma nodot pietiekamu kvotu skaitu neizpildi. Šī vajadzība turklāt šķiet īpaši svarīga Savienības līmenī nebijušas sistēmas sākuma stadijas laikā.

40      Turklāt no Direktīvas 2003/87 izriet, ka, lai sagatavotos iepriekšējam gadam atbilstošo kvotu nodošanai, operatoriem ir četrus mēnešus ilgs laika posms, kas ir saprātīgs termiņš, lai tie sagatavotos nodošanas pienākuma izpildei. No šīs direktīvas pārējiem sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Padome ir pagarinājusi sākotnēji operatoriem paredzēto termiņu, jo Komisijas priekšlikumā kā termiņa beigu datums bija norādīts 31. marts. Otrkārt, termiņa beigu datums – 30. aprīlis – ir vēlāks nekā tas, kurā dalībvalstīm ir jāpiešķir operatoriem daļa no to attiecīgā gada kvotām, proti, 28. februāris, un ir jāatgādina, ka laika posmā no 2005.–2008. gadam minētā piešķiršana 95 % apmērā notika bez maksas. Visbeidzot, kā jau tika teikts šī sprieduma 22. un 27. punktā, attiecībā uz kvotu precīzas uzskaites sistēmu Savienības līmenī, kas ir nosacījums pienācīgai ar Direktīvu 2003/87 ieviestās sistēmas darbībai, naudas sods EUR 40 apmērā par tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, par kuru līdz 30. aprīlim nav nodotas [kvotas] (atbilstošā vērtība divas reizes pārsniedz tajā laikā aplēsto šādas tonnas cenu nākotnes piesārņošanas tiesību tirgū), nešķiet tāds, kas rada nesamērīgas neērtības attiecībā pret plānotajiem ieguvumiem, lai Savienība turklāt varētu ievērot savas saistības attiecībā uz Kioto protokolu.

41      Attiecībā uz pārējo dalībvalstis var ieviest paziņošanas, atkārtotu brīdinājumu un priekšlaicīgas nodošanas kārtību, kas ļautu labticīgiem operatoriem būt pilnībā informētiem par to nodošanas pienākumu un tādējādi nebūt pakļautiem riskam par naudas soda piemērošanu. Kā tas izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, atsevišķu valstu tiesībās ir paredzēti šādi piesardzības pasākumi un kompetentajām iestādēm ir uzticēts pienākums sniegt palīdzību operatoriem to pienākumu izpildē saistībā ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu.

42      Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā paredzēto fiksēto naudas sodu valsts tiesa, atsaucoties uz samērīguma principu, nevar grozīt.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tajos paredzētā naudas soda par pārsniegtajām emisijām nepiemērošanu operatoram, kurš, vēlākais, līdz attiecīgā gada 30. aprīlim nav nodevis tā iepriekšējā gada oglekļa dioksīda ekvivalenta emisijām atbilstošās kvotas, pat ja tā rīcībā šajā datumā ir pietiekams skaits kvotu;

2)      Direktīvas 2003/87 16. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā paredzēto fiksēto naudas sodu valsts tiesa, atsaucoties uz samērīguma principu, nevar grozīt.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – zviedru.