Language of document : ECLI:EU:C:2013:686

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2013. gada 24. oktobrī (*)

Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis – Pārmaksātā PVN atlīdzināšana ar ieskaitu – Paziņojuma par ieskaitu atcelšana – Pienākums maksāt nokavējuma procentus nodokļu maksātājam

Lieta C‑431/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie (Rumānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 21. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 24. septembrī, tiesvedībā

Agenţia Naţională de Administrare Fiscală

pret

SC Rafinăria Steaua Română SA.

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: desmitās palātas priekšsēdētājs, kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, E. Juhāss [E. Juhász], tiesneši A. Ross [A. Rosas] un K. Vajda [C. Vajda] (referents),

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        SC Rafinăria Steaua Română SA vārdā – D. Dascălu, advokāts,

–        Rumānijas valdības vārdā – R. H. Radu, kā arī E. Gane un A.‑L. Crişan, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – L. Keppenne un L. Lozano Palacios, pārstāves,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 183. pantu.

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Agenţia Naţională de Administrare Fiscală (Rumānijas Valsts nodokļu pārvalde, turpmāk tekstā – “Agenţia”) un SC Rafinăria Steaua Română SA (turpmāk tekstā – “Steaua Română”) par prasību samaksāt procentus saistībā ar novēlotu pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) no samaksātā priekšnodokļa, kas Steaua Română bija jāmaksā par PVN, atmaksu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 183. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī veikt atmaksāšanu.”

4        Saskaņā ar PVN direktīvas 252. panta 2. punktu:

“Taksācijas periodu katra dalībvalsts nosaka vienu, divus vai trīs mēnešus ilgu.

Tomēr dalībvalstis var noteikt atšķirīgus taksācijas periodus, ar noteikumu, ka tie nepārsniedz vienu gadu.”

 Rumānijas tiesības

5        Nodokļu procedūra ir ieviesta ar 2003. gada 24. decembra Valdības rīkojumu Nr. 92 par nodokļu procesuālo kodeksu (Ordonanţa Guvernului nr. 92 privind Codul de procedură fiscală; 2003. gada 29. decembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 941, pārpublicēts 2007. gada 31. jūlija Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 513), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu rašanās brīdī (turpmāk tekstā – “Nodokļu procesuālais kodekss”).

6        Nodokļu procesuālā kodeksa 124. panta 1. punktā ir noteikts:

“Par summām, kas kompensējamas vai atlīdzināmas no valsts budžeta, nodokļu maksātājiem ir tiesības uz procentiem no nākamās dienas pēc tam, kad beidzas [..] noteiktais termiņš [..]. Procentus piešķir pēc nodokļu maksātāju pieprasījuma.”

7        Ekonomikas un finanšu ministra 2007. gada 1. novembra Dekrēta Nr. 1857/2007 (2007. gada 20. novembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 785), ar ko apstiprina metodes lēmumu pieņemšanai par PVN deklarācijām, kurās ir ietvertas negatīvas summas ar atmaksāšanas iespēju, 1. nodaļas B sadaļas 6. punktā ir noteikts:

“Atbilde uz atmaksas pieteikumiem tiek sniegta atbilstoši hronoloģiskajai kārtībai, kādā tie reģistrēti nodokļu iestādē, 45 kalendāro dienu laikā no dienas, kad ir iesniegta [PVN] deklarācija, kurā ir ietvertas negatīvās summas ar atmaksāšanas iespēju.”

 Pamatlietas rašanās fakti un prejudiciālais jautājums

8        Steaua Română PVN deklarācijās par 2007. gada decembri un 2008. gada janvāri bija ietverta negatīva summa 3 697 738 Rumānijas leju (RON) apmērā, kuru pēc pārbaudes veikšanas Agenţia piekrita atmaksāt.

9        Tomēr pēc šīs pašas pārbaudes veikšanas Agenţia izdeva paziņojumu par nodokli, ar kuru tā prettiesiski piemēroja Steaua Română divu papildu nodokļu saistību apmaksu, attiecīgi RON 19 002 767 apmērā kā PVN un RON 5 374 404 apmērā kā nokavējuma procentus. Pēc tam tā izdeva divus paziņojumus par pārmaksātā PVN atmaksu ieskaita veidā, tādējādi izraisot šo divu nodokļu saistību izbeigšanos.

10      Tā kā Steaua Română iesniegtās sūdzības par paziņojuma par nodokli un paziņojuma par ieskaitu atcelšanu tika noraidītas, tā iesniedza prasības Curtea de Apel Ploiești [Ploiești apelācijas tiesā], kas ar 2008. gada 4. decembra un 2009. gada 14. oktobra spriedumiem atcēla minētos paziņojumus. Agenţia celtās apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem tika noraidītas ar Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie [Augstākās kasācijas tiesas] 2009. gada 9. jūnija un 2010. gada 13. maija spriedumiem. Tādējādi Agenţia bija jāatmaksā Steaua Română sākotnēji prasītā summa RON 3 697 738 apmērā.

11      Pamatojoties uz paziņojuma par ieskaitu prettiesiskumu un prettiesiski ieskaitītās PVN summas novēloto atmaksu, Steaua Română pieprasīja Agenţia samaksāt arī procentus par šo summu, ko aprēķina, sākot no likumā noteiktā 45 dienu termiņa PVN deklarāciju apstrādei beigām līdz faktiskai minētās summas atmaksai. Tā aprēķināja šo procentu summu RON 1 793 972 apmērā.

12      Tā kā Agenţia neatbildēja uz šo lūgumu piemērojamajā tiesiskajā regulējumā noteiktajā termiņā, Steaua Română divas reizes iesniedza sūdzības, pieprasot samaksāt likumiskos procentus par kopējo summu RON 1 793 972 apmērā.

13      Tā kā ar 2010. gada 30. septembra lēmumu Agenţia šo lūgumu noraidīja, Curtea de Apel Bucureşti [Bukarestes apelācijas tiesa] ar 2011. gada 14. februāra spriedumu atcēla šo lēmumu un piesprieda Agenţia līdz 2009. gada 27. jūlijam samaksāt Steaua Română likumiskos procentus par kopējo summu RON 1 793 972 apmērā.

14      Agenţia iesniedza Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie kasācijas sūdzību par šo spriedumu.

15      Savā kasācijas sūdzībā Agenţia tostarp norādīja, ka Curtea de Apel Bucureşti, tai piespriežot samaksāt likumiskos procentus RON 1 793 972 apmērā, ņemot vērā, ka piemērojamos tiesību aktos sods ir paredzēts nevis par veidu, kādā tiek sniegta atbilde uz nodokļa maksātāju iesniegtajiem pieprasījumiem, bet tikai par šo atbilžu sniegšanai paredzētā laika pārsniegšanu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. PVN deklarācijas – tāpat kā pārējie Steaua Română iesniegtie pieprasījumi – tika izskatītas, ievērojot tam paredzētos termiņus. Tādējādi attiecībā uz laika posmu, kurā paziņojumi par ieskaitu bija spēkā, nokavējuma procenti nav jāmaksā.

16      Steaua Română atsaucas uz 2011. gada 12. maija spriedumu lietā C‑107/10 Enel Maritsa Iztok 3 (Krājums, I‑3873. lpp.), norādot, ka šajā spriedumā Tiesa pauda skaidru nostāju par PVN neitralitātes principa interpretāciju un piemērošanu, ņemot vērā personu tiesības uz nokavējuma procentiem par novēlotu pārmaksātā PVN atmaksu. Tādējādi Steaua Română lūdza noraidīt kasācijas sūdzību kā nepamatotu, būtībā norādot, ka Agenţia nav ievērojusi PVN atmaksas termiņu.

17      Šādos apstākļos, uzskatot, ka tai kā pēdējās instances apelācijas tiesai ir pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, Înalta Curte de Casaţie și Justiţie nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tāda Nodokļu procedūras kodeksa 124. panta interpretācija, saskaņā ar kuru valstij nav jāmaksā procenti par PVN deklarācijās pieprasītajām summām par laika posmu no dienas, kad ir veikts to ieskaits, līdz dienai, kad ieskaita akti ir atcelti ar tiesas nolēmumu, ir pretrunā Direktīvas 2006/112 [..] 183. panta noteikumiem?”

 Par prejudiciālo jautājumu

18      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 183. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka nodokļa maksātājs, kas ir lūdzis atmaksāt PVN pārmaksu no PVN priekšnodokļa, kas tam bija jāmaksā, nevar saņemt no dalībvalsts nodokļu pārvaldes nokavējuma procentus par šīs iestādes novēloti veikto atmaksu, par laika posmu, kad bija spēkā administratīvie akti, kas izslēdza atmaksas pienākumu un vēlāk tika atcelti ar tiesas nolēmumu.

19      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pat ja PVN direktīvas 183. pantā nav paredzēts ne pienākums maksāt procentus par pārmaksātā PVN atmaksājamo summu, ne arī datums, no kura šādi procenti ir jāmaksā, šis apstāklis pats par sevi neļauj secināt, ka šis pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu noteiktā kārtība attiecībā uz pārmaksātā PVN atmaksāšanu ir atbrīvota no jebkādas pārbaudes par atbilstību Savienības tiesībām (iepriekš minētais spriedums lietā Enel Maritsa Iztok 3, 27. un 28. punkts, ka arī tajos minētā judikatūra).

20      Lai arī PVN direktīvas 183. pantā paredzēto tiesību uz pārmaksātā PVN atmaksāšanu īstenošana principā ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā, tomēr šo autonomiju ierobežo līdzvērtības un efektivitātes principi (iepriekš minētais spriedums lietā Enel Maritsa Iztok 3, 29. punkts).

21      No judikatūras tostarp izriet, ka dalībvalstīm, piemērojot tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu, kas izriet no PVN direktīvas 183. panta, interpretējot saistībā ar kontekstu un vispārējiem principiem, kas regulē PVN jomu, ir jāievēro atsevišķi specifiski noteikumi. Nodokļu maksātāju tiesības atskaitīt no PVN, kas tiem ir jāmaksā, to, ko tie jau iepriekš ir samaksājuši par to iegūtajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem kā priekšnodokli, ir ar Savienības tiesību aktiem ieviestās kopējās PVN sistēmas pamatprincips. Šīs tiesības ir neatņemama PVN mehānisma sastāvdaļa un tās, principā, nevar tikt ierobežotas. Tās ir izmantojamas nekavējoties attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem priekšnodokļiem (iepriekš minētais spriedums lietā Enel Maritsa Iztok 3, 30. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).

22      Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa jau ir spriedusi, ka pārmaksātā PVN atmaksāšanas noteikumi nedrīkst ietekmēt PVN nodokļa sistēmas neitralitātes principu, liekot nodokļu maksātājam pilnībā vai daļēji uzņemties šī nodokļa nastu, kas it īpaši nozīmē, ka atmaksāšana ir jāveic saprātīgā termiņā (iepriekš minētais spriedums lietā Enel Maritsa Iztok 3, 33. punkts).

23      Šo pašu apstākļu dēļ, ja pārmaksātā PVN atmaksāšana nodokļu maksātājam notiek, pārsniedzot saprātīgu termiņu, PVN nodokļa sistēmas neitralitātes princips paredz, ka finansiālie zaudējumi, kas tādējādi ar attiecīgās naudas summas nepieejamību tiek radīti nodokļu maksātājam, tiek kompensēti, samaksājot nokavējuma procentus.

24      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka Valsts kases maksājamo procentu aprēķins, kura sākuma datums nav diena, kad pārmaksātais PVN parasti būtu jāatmaksā saskaņā ar PVN direktīvu, principā ir pretrunā šīs direktīvas 183. panta prasībām (iepriekš minētais spriedums lietā Enel Maritsa Iztok 3, 51. punkts). No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā piemērojamie valsts tiesību akti principā paredz nokavējuma procentu aprēķinu, sākot no PVN deklarāciju apstrādei paredzētā 45 dienu termiņa beigām.

25      Turklāt ir jākonstatē, ka, raugoties no nodokļu maksātāja viedokļa, iemeslam, kādēļ pārmaksātā PVN atmaksa ir notikusi novēloti, nav nozīmes. Šajā kontekstā nav būtiskas atšķirības starp novēlotu atmaksu, kas notikusi pieteikuma administratīvas apstrādes termiņa pārsniegšanas dēļ, vai tādu, kas notikusi, pamatojoties uz administratīviem aktiem, ar kuriem bija prettiesiski izslēgts atmaksas pienākums, un kas vēlāk ar tiesas nolēmumu tika atcelti.

26      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 183. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka nodokļu maksātājs, kas ir lūdzis atmaksāt PVN pārmaksu no PVN priekšnodokļa, kas tam bija jāmaksā, nevar saņemt no dalībvalsts nodokļu pārvaldes nokavējuma procentus par šīs iestādes novēloti veikto atmaksu par laika posmu, kad bija spēkā administratīvie akti, kas izslēdza atmaksas pienākumu un vēlāk tika atcelti ar tiesas nolēmumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

27      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka nodokļu maksātājs, kas ir lūdzis atmaksāt pievienotās vērtības nodokļa pārmaksu no pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa, kas tam bija jāmaksā, nevar saņemt no dalībvalsts nodokļu pārvaldes nokavējuma procentus par šīs iestādes novēloti veikto atmaksu par laika posmu, kad bija spēkā administratīvie akti, kas izslēdza atmaksas pienākumu un vēlāk tika atcelti ar tiesas nolēmumu.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – rumāņu.