Language of document : ECLI:EU:C:2013:736

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2013. gada 14. novembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi – Pārskatāmības pienākums – Piemērošanas joma – Vienošanās, kuru noslēgusi valsts organizācija un tās pašas dalībvalsts uzņēmums – Šo organizāciju veikta to televīzijas pakalpojumu sniegšanas darbības, kā arī uz noteiktu laiku to kabeļtīklu ekskluzīvo izmantošanas tiesību nodošana šīs dalībvalsts uzņēmumam – Iespēja šīs pašas dalībvalsts saimnieciskās darbības veicējam atsaukties uz LESD 49. un 56. pantu šīs dalībvalsts tiesā – Konkursa neesamība – Pamatojums – Iepriekšējas vienošanās esamība – Darījums, kas paredzēts, lai izbeigtu strīdu par šīs vienošanās interpretāciju – Nodotās darbības vērtības samazināšanās risks

Lieta C‑221/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Raad van State van België (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 2. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 11. maijā, tiesvedībā

Belgacom NV

pret

Interkommunale voor Teledistributie van het Gewest Antwerpen (Integan),

Inter‑Media,

West‑Vlaamse Energie‑ en Teledistributiemaatschappij (WVEM),

Provinicale Brabantse Energiemaatschappij CVBA (PBE),

piedaloties

Telenet NV,

Telenet Vlaanderen NV,

Telenet Group Holding NV.

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: A. Ross [A. Rosas], kas pilda desmitās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši D. Švābi [D. Šváby] (referents) un K. Vajda [C. Vajda],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Belgacom NV vārdā – B. Schutyser, advocaat,

–        Interkommunale voor Teledistributie van het Gewest Antwerpen (Integan), Inter‑Media, West‑Vlaamse Energie‑ en Teledistributiemaatschappij (WVEM) un Provinicale Brabantse Energiemaatschappij CVBA (PBE) vārdā – D. D’Hooghe un P. Wytinck, advocaten,

–        Telenet NV, Telenet Vlaanderen NV un Telenet Group Holding NV vārdā – T. De Meese, advocaat,

–        Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un C. Pochet, pārstāvji, kuriem palīdz S. Depre, avocat,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Colelli, avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – T. van Rijn, I. Rogalski un A. Tokár, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 49. un 56. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Belgacom NV (turpmāk tekstā – “Belgacom”) un četrām starppašvaldību kopdarbības apvienībām, Interkommunale voor Teledistributie van het Gewest Antwerpen (Integan), Inter‑Media, West‑Vlaamse Energie‑ en Teledistributiemaatschappij (WVEM) un Provinicale Brabantse Energiemaatschappij CVBA (PBE) (turpmāk kopā sauktas – “starppašvaldību kopdarbības apvienības”), par dažādiem lēmumiem, ar kuriem pēdējās minētās bez konkursa ir apstiprinājušas vienošanās, kuras paredz to televīzijas pakalpojumu sniegšanas darbības un televīzijas abonentlīgumu, uz ko parakstījušās tās klienti, kā arī uz noteiktu laiku to kabeļtīklu papildtiesību nodošanu un ilgtermiņa nomas tiesību piešķiršanu uz šiem tīkliem Telenet NV (turpmāk tekstā – “Telenet”).

 Atbilstošās tiesību normas

3        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp., un labojums OV 2004, L 351, 44. lpp.), 1. pantā ir šādas definīcijas:

“[..]

2.      a)     “Valsts [publiskā iepirkuma] līgumi” ir finansiāli līgumi, kurus rakstveidā savstarpēji noslēdz viens vai vairāki komersanti [saimnieciskās darbības subjekti] un viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un kuru mērķis ir būvdarbu realizācija, produkcijas piegāde vai pakalpojumu sniegšana šīs direktīvas izpratnē;

[..]

      d)      “Pakalpojumu [publiskā iepirkuma] līgumi” ir līgumi, kuri nav būvdarbu vai piegādes līgumi un kuru mērķis ir II pielikumā minēto pakalpojumu sniegšana.

[..]      

4.      “Pakalpojumu koncesija” ir tāda paša veida līgums kā pakalpojumu [publiskā iepirkuma] līgums, izņemot to, ka atlīdzība par pakalpojumu sniegšanu ir vai nu konkrētā pakalpojums izmantošanas tiesības vai arī šīs tiesības un samaksa.”

[..]”

4        Atbilstīgi Direktīvas 2004/18 17. pantam tā neattiecas uz pakalpojumu koncesijām.

 Pamattiesvedība un prejudiciālie jautājumi

5        Pašvaldību kopdarbības apvienības ir tikai publisko tiesību daļu turētāji. Sākotnēji tās sniedza kabeļtelevīzijas pakalpojumus, izmantojot savus pašu kabeļtīklus.

6        Tās 1996. gadā, izmantojot kooperatīvo sabiedrību ar ierobežotu atbildību Interkabel, iegādājās 1,51 % dalību Telenet, kad tika veidota šī pēdējā minētā sabiedrība, piešķirot tai tiesības lietot to kabeļtīklus 50 gadus. Šīs lietošanas tiesības veidoja ekskluzīvas tiesības izmantot šos tīklus tā saukto “punkts‑punkts telekomunikāciju” pakalpojumu sniegšanai un neekskluzīvas tiesības attiecībā uz tā saukto “multimediju” pakalpojumu sniegšanu, starppašvaldību kopdarbības apvienībām saglabājot ekskluzīvās tiesības izmantot savus tīklus apraides pakalpojumiem.

7        Ar vienošanos Telenet tika atzītas pirmpirkuma tiesības iespējamas īpašumtiesību uz starppašvaldību kopdarbības apvienību kabeļtīkliem nodošanas gadījumā un priekšrocības tiesības, piešķirot trešajai personai to izmantošanas tiesības “multimediju pakalpojumu” sniegšanai.

8        Pēc tam starppašvaldību kopdarbības apvienības ir nodibinājušas ekonomisko interešu grupu IN‑DI, lai piedāvātu tostarp interaktīvās ciparu televīzijas pakalpojumus, izmantojot to kabeļtīklus.

9        Telenet iesniedza prasību pēc būtības, kā arī prasību par pagaidu noregulējumu, lai aizliegtu šīs darbības īstenošanu, pamatojot ar to, ka atbilstīgi 1996. gada ieguldījumu aktam tā ietilpa “punkts–punkts telekomunikāciju” pakalpojumos. Lemjot ar pagaidu nolēmumu, pagaidu noregulējuma tiesnesis apmierināja celto prasību. Par viņa rīkojumu tika iesniegta apelācijas sūdzība.

10      Vienlaicīgi visas attiecīgās puses uzsāka sarunas, lai panāktu kompromisa risinājumu. Šo sarunu rezultātā tika noslēgts principu līgums, kuru starppašvaldību kopdarbības apvienību kompetentie orgāni apstiprināja ar 2007. gada decembrī pieņemtiem lēmumiem.

11      Šis līgums konkrēti paredzēja piešķirt Telenet ilgtermiņa nomas tiesības attiecībā uz starppašvaldību kopdarbības apvienību tīkliem uz 38 gadiem, kas atbilst atlikušajam to izmantošanas tiesību laikposmam, kuras tika sākotnēji piešķirtas 1996. gada ieguldījumu akta ietvaros, veicot dažādus atlīdzības maksājumus, tostarp par izmaksām un amortizāciju, ieguldīto kapitālu, kā arī šo tīklu pārvaldības, uzturēšanas, paplašināšanas un atjaunināšanas izdevumiem. Tādējādi šim uzņēmumam būtu ekskluzīvas tiesības tos izmantot, lai sniegtu telefonijas, interneta piekļuves, kā arī analogās, ciparu un interaktīvās televīzijas pakalpojumus. Tādējādi šo tīklu noseguma teritorijā tas spētu turpmāk sniegt piedāvājumu, kas atbilst pašreizējiem komercstandartiem, sauktu “triple play”, kas attiecas uz šo pakalpojumu kombinētu sniegšanu. Šajā līgumā tika paredzēts nodot Telenet starppašvaldību kopdarbības apvienību televīzijas pakalpojumu sniegšanas darbību, kā arī šo pakalpojumu abonentlīgumus. Kopējā paredzētā atlīdzība tika novērtēta EUR 350 miljonu apmērā.

12      Šis principa līgums izraisīja galīgā līguma noslēgšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais līgums”). Kopējā Telenet maksājamās atlīdzības vērtība sasniedza EUR 425 miljonus jeb EUR 5 miljonus vairāk nekā par “nesaistošu” kvalificētajā piedāvājumā, kas tika iesniegts pēc Belgacom iniciatīvas, lai iegādātos starppašvaldību kopdarbības apvienību analogās un ciparu televīzijas signālu izplatīšanas darbības un šo pakalpojumu abonentlīgumus, kā arī neekskluzīvās tiesības izmantot starppašvaldību kopdarbības sabiedrību kabeļtīklus, lai sniegtu televīzijas pakalpojumus. Pēdējais minētais līgums tika pabeigts pēc jaunas lēmumu virknes, kurus starppašvaldību kopdarbības apvienības pieņēma 2008. gada jūnijā.

13      Šos pēdējos minētos lēmumus, tāpat kā šī sprieduma 10. punktā minētos, Belgacom apstrīdēja Raad van State van België (Beļģijas Valsts padome).

14      Šī sabiedrība agrāk tika vērsusies starppašvaldību kopdarbības apvienībās par principa līguma noslēgšanu, paužot savu interesi iegādāties konkrētas tiesības, kuru nodošanu paredzēja šis līgums. Atbildot starppašvaldību kopdarbības apvienības norādīja, ka Belgacom nevar tikt uzskatīta par potenciālu pārstāvi, ņemot vērā 1996. gada ieguldījumu aktā esošos ierobežojumus, kā arī to, ka, nododot tai attiecīgās tiesības, tai tiktu nodrošināts monopolstāvoklis, jo Belgacom jau piedāvā pilnus televīzijas pakalpojumus, izmantojot savu pašas tīklu teritorijā, kuru nosedz starppašvaldību kopdarbības apvienību kabeļtīkli. Šī sabiedrība šajā ziņā atbildēja, ka šie pēdējie tīkli varētu tikt izmantoti dalīti, kas ļautu uzturēt efektīvu konkurenci. Visbeidzot, bet pirms apstrīdētā līguma noslēgšanas, Belgacom iesniedza šī sprieduma 12. punktā norādīto piedāvājumu.

15      Pamattiesvedībā Belgacom pamato savus prasījumus tostarp ar EKL 43. un 49. pantu, kuriem šobrīd atbilst attiecīgi LESD 49. un 56 pants. Tā apgalvo, ka ir piemērojams vienlīdzības princips un nediskriminācijas princips, kā arī samērīguma princips, lai kā būtu kvalificējams līgums, par kuru ir strīds, un ka nav primāru vispārējo interešu apsvērumu, kuri attaisnotu, ka pirms līguma, par kuru ir strīds, noslēgšanas nav noticis konkurss.

16      Starppašvaldību kopdarbības apvienības norāda pretējo – vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana neliedz noslēgt tādu līgumu, par kādu ir pamatlieta, neizmantojot konkurenci, ja valsts organizācijai, kura uzņemas šo iniciatīvu, ir noteikti faktiski pienācīgi un tiesiski pieņemami iemesli, kuri nav obligāti saistīti ar vispārējām interesēm, kas atbilstot “objektīvu apstākļu” jēdzienam Tiesas judikatūras izpratnē. Šajā gadījumā tā tas esot, ņemot vērā, pirmkārt, priekšrocības tiesības un pirmpirkuma tiesības, kas ir Telenet atbilstīgi 1996. gada ieguldījumu aktam, kas esot jāuzskata par ekskluzīvām tiesībām, kuras padara par neiespējamu efektīvas konkurences piemērošanu, un, otrkārt, strīdu starp starppašvaldību kopdarbības apvienībām un Telenet attiecībā uz šī akta piemērojamību, ņemot vērā tiesvedību paredzamo ilgumu un smagu sankciju risku, kas attieksies uz starppašvaldību kopdarbības apvienībām, ja tiktu nospriests ar galīgu nolēmumu, ka tās ir pārkāpušas šo aktu.

17      Iesniedzējtiesa norāda, ka visi pamatlietas dalībnieki atzīst, ka līgums, par kuru ir strīds, neietilpst kādas publiskā iepirkuma direktīvas piemērošanas jomā. Kā uzskata šī tiesa, lai kā tiktu kvalificēts līgums, par kuru ir strīds, starppašvaldību kopdarbības apvienību lēmumi, no kuriem tas rodas, ietilpst valsts intervencē, kas paredzēta, lai noregulētu saimnieciskās darbības īstenošanu, un rīcības brīvība, kas šajā ziņā ir organizācijai, ir ierobežota ar vienlīdzības principu un pārskatāmības pienākumu. Turklāt tā uzskata, ka, ņemot vērā attiecīgā darījuma būtiskumu, ir iespējams, ka, izmantojot konkursu, savu interesi izrādītu ārvalstīs reģistrēti uzņēmumi.

18      Šī tiesa konstatē, ka līguma, par kuru ir strīds, noslēgšanu pamatoja vēlme izbeigt tiesvedību starp starppašvaldību kopdarbības apvienībām un Telenet par 1996. gada ieguldījumu akta piemērojamību un ka šis strīds izriet vienīgi no tehnoloģiskās attīstības, kuru līgumslēdzējas puses nevarēja paredzēt laikā, kad šis akts tika pieņemts. Konkrētāk, starppašvaldību kopdarbības apvienību kabeļtīklu lietošanas tiesību sadalījums, kas ir šajā aktā, neļauj nevienai no pusēm piedāvāt televīzijas pakalpojumus pilnībā, jo interaktīvās televīzijas pakalpojumi ietilpa Telenet ekskluzīvajās tiesībās, kamēr starppašvaldību kopdarbības apvienībām bija tikai tiesības izmantot kabeļtelevīzijas pakalpojumus.

19      Tomēr šī tiesa konstatē arī, ka līgums, par kuru ir strīds, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai izbeigtu minēto tiesvedību, radikāli grozot starppašvaldību kopdarbības apvienību kabeļtīklu lietošanas tiesību sadalījumu, kas paredzēts 1996. gada ieguldījumu aktā, piešķirot Telenet tiesības, kas sākotnēji tai netika piešķirtas un par kurām nav tiesvedība. Pateicoties šim līgumam, samaksājot atlīdzību EUR 425 miljonu apmērā, Telenet turpmāk ir šo tīklu ekskluzīvas globālas lietošanas tiesības, kas ļauj tai piedāvāt televīzijas pakalpojumus pilnībā teritorijā, kuru nosedz šie tīkli, kas ir apmēram trešdaļa no tās darbības zonas, un tādējādi “triple play” piedāvājums, kas atbilst pašreizējiem tirgus standartiem, tāpat kā tai jau bija pārējās divās trešdaļās tās darbības zonas.

20      Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka viena paša 1996. gada ieguldījumu akta esamība nebūtu jāuzskata par līguma, par kuru ir strīds, noslēgšanas pamatojumu. Pirmkārt, varēja tikt ieviesta kabeļtīkla dalītās izmantošanas sistēma. Otrkārt, priekšrocības tiesības un pirmpirkuma tiesības, kas ir Telenet atbilstīgi šim aktam, neliedz vairākus kandidātus aplūkot vienlīdzīgi un tādējādi to piedāvājumi tiek reāli salīdzinoši pārbaudīti.

21      Šī tiesa šaubās tomēr, vai vispārējais konteksts, kuram papildus 1996. gada ieguldījumu aktam ir raksturīgs vēlāk radies strīds par šī akta piemērojamību tehnoloģiskās attīstības dēļ un tiesas nolēmums, kas radies šī strīda ietvaros, nevarētu būt attaisnojošs iemesls tam, ka netika izmantots konkurss. Pirmkārt, tiesību, kuras tika nodotas ar šo aktu Telenet, nodošana trešajai personai pilnīgi noteikti būtu radījusi jaunus strīdus un palielinājusi tiesisko nenoteiktību. Otrkārt, strīda neatrisināšanas ar Telenet dēļ starppašvaldību kopdarbības apvienības nebūtu spējušas sniegt televīzijas pakalpojumu pilnībā ilgu laiku, kas būtu radījis ne tikai būtisku ekonomisku kaitējumu, jo Belgacom savukārt varēja ieņemt tirgu, bet varētu arī ietekmēt patērētājus.

22      Šādā kontekstā šī tiesa paredz iespēju, ka līgums, par kuru ir strīds un kas materializē kompromisa risinājumu, izbeidzot domstarpības starp Telenet un starppašvaldību kopdarbības apvienībām, varētu tikt uzskatīts drīzāk par leģitīmu 1996. gada ieguldījumu akta papildinājumu, nevis autonomu vienošanos, kuru varētu noslēgt, tikai ievērojot LESD 49. un 56. pantu.

23      Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka 2005. gada 21. jūlija spriedumā lietā C‑231/03 Coname (Krājums, I‑7287. lpp., 19. punkts) Tiesa ir norādījusi iespēju attaisnot atšķirīgu attieksmi, kas izpaužas kā netieša diskriminācija pilsonības dēļ, kura rodas no pakalpojumu koncesijas tiešas piešķiršanas, ar “objektīviem apstākļiem”. Iesniedzējtiesa tomēr šaubās par šī jēdziena piemērojamību, ņemot vērā jēdziena “primāri vispārēju interešu apsvērumi” piemērojamību.

24      Šādos apstākļos Raad van State van België nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai LESD 49. vai 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Beļģijā reģistrēts uzņēmums Beļģijas tiesās var atsaukties uz Eiropas Savienības tiesību pamatnormām, konkrētāk, uz pārskatāmības pienākumu, kas ir atvasināts no iepriekš minētajiem pantiem, attiecībā uz līgumu, uz kuru neattiecas neviena publiskā iepirkuma direktīva, saskaņā ar kuru Beļģijas iestāde nodod tiesības citam Beļģijas uzņēmumam, nepiemērojot konkursa procedūru?

2)      Vai centieni novērst esošas, neapstrīdētas un ļoti specifiskas līgumiskās struktūras starp publisko tiesību juridisku personu un privāttiesību uzņēmumu, ko tā pati nekontrolē, pārkāpšanu vai darījuma noslēgšana vai mierizlīgums, kura mērķis ir esoša interpretācijas strīda par iepriekš minēto līgumisko struktūru atrisināšana, ja šis mierizlīgums ir balstīts uz pušu tiesībām saskaņā ar tiesas, kas izskata lūgumu par pagaidu noregulējumu, starpspriedumu un ja bez šāda mierizlīguma iestādes attiecīgā darbība var radīt būtisku kaitējumu un vērtības samazinājumu, patērētājiem starplaikā paliekot bez pakalpojumiem, var tikt uzskatīti par primāru vispārējo interešu apsvērumu vai vismaz attaisnojuma objektīvu pamatu, kas attaisno faktu, ka publisko tiesību juridiskas personas atkāpes veidā un pretēji vienlīdzīgas attieksmes principam un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principam, kas ir noteikti LESD 49. un 56. pantā, un no tā izrietošajam pārskatāmības principam neorganizē konkursa procedūru un piešķir publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības tieši?

3)      Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iepriekš minēto darījumu vai mierizlīgumu, lai neierobežotu iepriekš minētās Eiropas Savienības tiesībās garantētās pamatbrīvības vairāk nekā ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi, ir jāierobežo ar to, kas ir noteikti nepieciešams, lai izbeigtu radušos strīdu, vai pusēm var būt tālejošāks risinājums attiecībā uz strīdiem nākotnē, kam ir saprātīga un loģiska saikne ar strīdu un kas vienlaicīgi nodrošina patērētāju intereses un arī ietver attiecīgās nodotās darbības vērtības maksimizāciju?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

25      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi – kādas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjekts šīs dalībvalsts tiesās var atsaukties uz pārskatāmības pienākuma, kas izriet no iepriekš minētajiem pantiem, pārkāpumu attiecībā uz vienošanās noslēgšanu, saskaņā ar kuru viena vai vairākas šīs dalībvalsts valsts organizācijas pret atlīdzību nodod šīs pašas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektam tostarp ekskluzīvas tiesības izmantot televīzijas kabeļtīklus, kā arī to televīzijas pakalpojumu sniegšanas darbību un ar šo darbību saistītos abonentlīgumus.

26      Ir jākonstatē, ka neatkarīgi no praktiskās kārtības un pušu noteiktajām kvalifikācijām tāda vienošanās kā apstrīdētais līgums tādēļ, ka ar to nodod Telenet starppašvaldību kopdarbības apvienību televīzijas pakalpojumu sniegšanas darbību un it īpaši šīs darbības īstenošanai tai piešķir ekskluzīvas tiesības izmantot to kabeļtīklus, ir jāpārbauda kā pakalpojumu koncesija Direktīvas 2004/18 1. panta 4. punkta izpratnē.

27      Pirmkārt, ciktāl ar to liek tiesību saņēmējam veikt nodoto darbību, šāda vienošanās ir Direktīvas 2004/18 II pielikumā paredzētais pakalpojumu sniegšanas publiskais iepirkums, izņemot atlīdzības veidu, atlīdzību par televīzijas pakalpojumu sniegšanu, kas ir tiesības izmantot attiecīgo darbību atbilstīgi šajā 1. panta 4. punktā esošajai definīcijai. Otrkārt, nosacījums, ka koncesionārs uzņemas ar konkrēta pakalpojuma sniegšanu saistītu risku (šajā ziņā skat. it īpaši 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑300/07 Hans & Christophorus Oymanns, Krājums, I‑4779. lpp., 72. punkts, kā arī 2011. gada 10. marta spriedumu lietā C‑274/09 Privater Rettungsdienst und Krankentransport Stadler, Krājums, I‑1335. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra), šīs vienošanās ietvaros arī ir izpildīts.

28      Lai gan pakalpojumu koncesijas ir izslēgtas no Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomas atbilstīgi tās 17. pantam, valsts organizācijām, kuras piešķir šādas koncesijas, ir jāievēro vispārējie LESD pamatnoteikumi, nediskriminācijas pilsonības dēļ princips un vienlīdzīgas attieksmes princips, kā arī no tā izrietošais pārskatāmības pienākums, ja šāda koncesija skar noteiktas pārrobežu intereses (šajā ziņā skat. it īpaši 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑347/06 ASM Brescia, Krājums, I‑5641. lpp., 58. un 59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

29      Kas attiecas uz noteiktas pārrobežu intereses esamību, tā var izrietēt tostarp no vienošanās, kuru ir plānots noslēgt, ekonomiskās nozīmes, tās izpildes vietas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ASM Brescia, 62. punkts un tajā minētā judikatūra) vai arī no tehniskajām īpašībām (pēc analoģijas skat. 2008. gada 15. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑147/06 un C‑148/06 SECAP un Santorso, Krājums, I‑3565. lpp., 24. punkts).

30      Iesniedzējtiesai ir detalizēti jānovērtē visi šajā ziņā būtiskie fakti (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. decembra spriedumu lietā C‑376/08 Serrantoni un Consorzio stabile edili, Krājums, I‑12169. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra), ko, šķiet, tā šajā gadījumā jau ir paveikusi, jo ir konstatējusi, ka, ņemot vērā vienošanās, par kuru ir pamatlieta, nozīmīgumu, ir iespējams, ka citās dalībvalstīs dibināti uzņēmumi būtu pauduši savu interesi, ja tiktu izmantots konkurss.

31      Ir vēlreiz jāprecizē, ka noteikta pārrobežu interese pastāv, neprasot to, ka saimnieciskās darbības subjekts ir tiešām paudis savu interesi. Tā it īpaši ir tad, kad kā pamatlietā strīds ir par pārskatāmības neesamību, kas aptver attiecīgo vienošanos. Šādā gadījumā citās dalībvalstīs reģistrētiem saimnieciskās darbības subjektiem nav reālu iespēju paust savu interesi saņemt šo koncesiju (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Coname, 18. punkts, un 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑458/03 Parking Brixen, Krājums, I‑8585. lpp., 55. punkts).

32      Turklāt, kad ir konstatēta noteiktas pārrobežu intereses esamība par noteikta pakalpojuma koncesijas piešķiršanu, pārskatāmības pienākums, kas ir jāizpilda valsts organizācijām, kuras slēdz pakalpojumu koncesijas līgumu, ir garants jebkuram potenciālam pretendentam (šajā ziņā skat. 2010. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑91/08 Wall, Krājums, I‑2815. lpp., 36. punkts), ja tas ir reģistrēts tajā pašā dalībvalstī, kurā ir šī iestāde.

33      Praktisku iemeslu dēļ ir jāprecizē, ka Savienības tiesības noteiktu tās pašas prasības nododošajai iestādei, ja vienošanās, par kuru ir pamatlieta, neliktu tiesību saņēmējam veikt nodoto darbību, kādēļ šī vienošanās tādējādi ietvertu atļauju veikt saimniecisku darbību. Šāda atļauja neatšķiras no pakalpojumu koncesijas attiecībā uz pienākumu ievērot Līguma pamatnormas un no tām izrietošos principus, tādēļ šīs darbības īstenošana var potenciāli interesēt citās dalībvalstīs reģistrētus saimnieciskās darbības subjektus (šajā ziņā skat. 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑203/08 Sporting Exchange, Krājums, I‑4695. lpp., 46. un 47. punkts, kā arī 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑64/08 Engelmann, Krājums, I‑8219. lpp., 51.–53. punkts).

34      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi – kādas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjekts var šīs dalībvalsts tiesā atsaukties uz pārskatāmības pienākuma, kas izriet no šiem pantiem, pārkāpumu, kas esot ticis izdarīts, noslēdzot vienošanos, ar kuru viena vai vairākas šīs dalībvalsts valsts organizācijas ir vai nu piešķīrušas šīs pašas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektam pakalpojumu koncesiju, kam ir noteikta pārrobežu interese, vai piešķīrušas saimnieciskās darbības subjektam ekskluzīvas tiesības veikt saimniecisku darbību, kam ir šāda interese.

 Par otro jautājumu

35      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 56. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi apstākļi, par kādiem ir pamatlieta, var tikt uzskatīti par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem vai objektīviem apstākļiem, kas attaisno faktu, ka valsts organizācijas atkāpes veidā no vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principa, kas ir noteikti šajos pantos, tieši piešķir saimnieciskās darbības subjektam pakalpojumu koncesiju attiecībā uz televīzijas pakalpojumu sniegšanu, ko veic šīs organizācijas, izmantojot tām piederošos kabeļtīklus.

36      Tādējādi domātie apstākļi ir vēlme ievērot noteiktas tiesības, kuras ar iepriekš esošu vienošanos attiecīgās organizācijas ir piešķīrušas šim saimnieciskās darbības subjektam attiecībā uz šo kabeļtīklu izmantošanu, kā arī vēlme rast kompromisa risinājumu, lai izbeigtu tiesvedību par šo tiesību apjomu, ņemot vērā tiesas starpspriedumu, pilnībā izvairoties no šīs televīzijas pakalpojumu sniegšanas darbības, kuru veic šīs organizācijas, izmantojot šos tīklus, vērtības samazināšanās un ļaujot šo pakalpojumu abonentiem piedāvāt pilnīgu komercpiedāvājumu.

37      Ir jāatgādina, ka, ciktāl pakalpojumu koncesija skar noteiktu pārrobežu interesi, to piešķiršana uzņēmumam, kurš atrodas līgumslēdzējas iestādes dalībvalstī, nenodrošinot pārskatāmību, ir saistīta ar atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kuri varētu būt ieinteresēti šajās koncesijās, bet kuri atrodas citā dalībvalstī. Izslēdzot visus šos uzņēmumus, šāda atšķirīga attieksme galvenokārt kaitē pēdējiem minētajiem un tādējādi tā ir netieša diskriminācijas pilsonības dēļ, kas principā ir aizliegta, piemērojot LESD 49. un 56. pantu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ASM Brescia, 59. un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

38      Izņēmuma kārtā šāds pasākums var tikt pieļauts atbilstīgi vienam no LESD 52. pantā norādītajiem motīviem vai pamatots atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ar primāriem vispārēju interešu apsvērumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Engelmann, 51. un 57. punkts, kā arī tajos minēto judikatūru, un 2012. gada 10. maija spriedumu apvienotajās lietās no C‑357/10 līdz C‑359/10 Duomo Gpa u.c., 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šajā pēdējā ziņā no iepriekš minēta sprieduma lietā Engelmann 51. un 57. punkta izriet, ka nav jānošķir objektīvie apstākļi un primāri vispārējo interešu apsvērumi. Šādiem apstākļiem galu galā ir jābūt primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

39      Šajā prejudiciālajā jautājumā minētie motīvi, tos aplūkojot atsevišķi vai kopumā, nevar tikt uzskatīti par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

40      Protams, ir jāatzīst, ka tiesiskās drošības princips, kas ir Savienības tiesību vispārējais princips, pamato vienošanās juridisko seku ievērošanu, tajā skaitā, ciktāl to liek šis princips, tādas vienošanās gadījumā, kas noslēgta, pirms Tiesa ir nospriedusi par primāro tiesību saistībām attiecībā uz šāda veida vienošanos, kas a aposteriori izrādās pretēja atsevišķām šīm saistībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ASM Brescia, 69. un 70. punkts). Tomēr uz šo principu nevar atsaukties, lai paplašinātu vienošanos, kas ir pretēja vienlīdzības principam un nediskriminācijas principam, kā arī no tiem izrietošajam pārskatāmības principam. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka šis paplašinājums varētu būt pienācīgs saprātīgs risinājums strīda no to gribas pilnībā neatkarīgu iemeslu dēļ, kas radies attiecīgo pušu starpā attiecībā uz tām saistošās vienošanās piemērojamību, izbeigšanai.

41      Turklāt, kas attiecas uz ekonomiska rakstura darbības, ko veic valsts organizācija sakarā ar iepriekš esošu vienošanos, kura izrādās nepiemērota, ņemot vērā tehniski komerciālā rakstura attīstību, vērtības samazināšanos, pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka ekonomiskas dabas argumenti nevar tikt pieņemti kā tādi primāri vispārējo interešu apsvērumi, kas var attaisnot Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu (skat. 2012. gada 16. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑72/10 un C‑77/10 Costa un Cifone, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstāklis, ka apstrīdētā līguma noslēgšana atbilda patērētāju interesēm, kuri, līgumam neesot, nebūtu varējuši izmantot interaktīvu televīziju, pat komerciāli pievilcīgu pakalpojumu kombinēto piedāvājumu, nav īsti nošķirams no motīva par šīs darbības vērtības samazināšanos, bet tieši pretēji ir cieši saistīts ar to. Šis apstāklis attiecas nevis uz visiem starppašvaldību kopdarbības apvienību kabeļtīklu noseguma teritorijas patērētājiem, bet tikai uz tiem, kuri ir starppašvaldību kopdarbības apvienību darbības, kuras nodošana Telenet ir pamatlietas priekšmets, ietvaros sniegto televīzijas pakalpojumu abonenti, un nespēja starppašvaldību kopdarbības apvienībām piedāvāt šiem abonentiem atsevišķus pakalpojumus to kabeļtīklu izmantošanas tiesību sadales dēļ, ko regulē 1996. gada ieguldījumu akts, izskaidro komercpiedāvājuma, ko viņas spēj prezentēt tirgū, pievilcības zudumu un tādējādi šīs darbības vērtības samazināšanos.

43      Visbeidzot ir jāprecizē, ka apsvērumi, kuri, aplūkojot tos atsevišķi, nav vispārēju interešu apsvērumi, kas attaisno atkāpes izdarīšanu no vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa, kā arī no pārskatāmības principa, tādi nekļūst, vienkārši tos apvienojot.

44      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        vēlme ievērot atsevišķas tiesības, kuras ar iepriekšēju vienošanos valsts organizācijas ir piešķīrušas saimnieciskās darbības subjektam attiecībā uz tām piederošo kabeļtīklu izmantošanu, nevar pamatot to, ka šī vienošanās tiek paplašināta pretēji Savienības tiesībām, tieši piešķirot pakalpojumu koncesiju vai ekskluzīvas tiesības veikt darbību, kam ir noteikta pārrobežu interese, tajā skaitā, lai izbeigtu strīdu, kas radies starp konkrētajām pusēm no to gribas pilnībā neatkarīgu iemeslu dēļ attiecībā uz šīs vienošanās piemērojamību;

–        tādi ekonomiskas dabas argumenti kā vēlme izvairīties no saimnieciskās darbības vērtības samazināšanās nav primāri vispārējo interešu apsvērumi, kas attaisnotu pakalpojumu koncesijas tiešu piešķiršanu saistībā ar šo darbību vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanu veikt šo darbību, kam ir noteikta pārrobežu interese, atkāpjoties no šajos pantos noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa.

 Par trešo jautājumu

45      Ņemot vērā atbildi uz otro jautājumu, uz trešo uzdoto jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

46      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

1)      LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi – kādas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjekts var šīs dalībvalsts tiesā atsaukties uz pārskatāmības pienākuma, kas izriet no šiem pantiem, pārkāpumu, kas esot ticis izdarīts, noslēdzot vienošanos, ar kuru viena vai vairākas šīs dalībvalsts valsts organizācijas ir vai nu piešķīrušas šīs pašas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektam pakalpojumu koncesiju, kam ir noteikta pārrobežu interese, vai piešķīrušas saimnieciskās darbības subjektam ekskluzīvas tiesības veikt saimniecisku darbību, kam ir šāda interese;

2)      LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        vēlme ievērot atsevišķas tiesības, kuras ar iepriekšēju vienošanos valsts organizācijas ir piešķīrušas saimnieciskās darbības subjektam attiecībā uz tām piederošo kabeļtīklu izmantošanu, nevar pamatot to, ka šī vienošanās tiek paplašināta pretēji Savienības tiesībām, tieši piešķirot pakalpojumu koncesiju vai ekskluzīvas tiesības veikt darbību, kam ir noteikta pārrobežu interese, tajā skaitā, lai izbeigtu strīdu, kas radies starp konkrētajām pusēm no to gribas pilnībā neatkarīgu iemeslu dēļ attiecībā uz šīs vienošanās piemērojamību;

–        tādi ekonomiskas dabas argumenti kā vēlme izvairīties no saimnieciskās darbības vērtības samazināšanās nav primāri vispārējo interešu apsvērumi, kas attaisnotu pakalpojumu koncesijas tiešu piešķiršanu saistībā ar šo darbību vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanu veikt šo darbību, kam ir noteikta pārrobežu interese, atkāpjoties no šajos pantos noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.