Language of document : ECLI:EU:C:2014:207

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 2. aprīlī (1)

Lieta C‑112/13

A

pret

B u.c.



(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Sadarbība civillietās – Jurisdikcija – Vienošanās par jurisdikciju atbildētāja ierašanās tiesā gadījumā – Prombūtnē esoša atbildētāja likumiskais pārstāvis – Hartas 47. pants – Savienības tiesību pārākums





1.        Šajā lietā Tiesai vispirms ir jānospriež, vai prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kas iecelts saskaņā ar valsts tiesībām, ierašanās tiesā nozīmē ierašanos tiesā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 24. panta izpratnē.

2.        Šis jautājums ir svarīgs tāpēc, ka minētās tiesību normas izpratnē ar ierašanos tiesā jurisdikcija automātiski tiek noteikta tiesai, kurā celta prasība, pat ja tai nav jurisdikcijas saskaņā ar Regulā Nr. 44/2001 paredzētajiem noteikumiem.

3.        Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) vēlas arī noskaidrot, vai saskaņā ar līdzvērtības principu valsts tiesām ir jālūdz konstitucionālajai tiesai izvērtēt tā valsts tiesību akta atbilstību, kas, pēc to domām, ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk tekstā – “Harta”), lai minēto tiesību aktu vispārīgi atceltu, nevis konkrētajā gadījumā to nepiemērotu atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam.

4.        Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kāpēc es uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 24. pants, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kas iecelts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ierašanās valsts tiesā nenozīmē atbildētāja ierašanos tiesā šīs regulas 24. panta izpratnē.

5.        Pēc tam es paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, Savienības tiesību piemērošanas jomā tādos apstākļos kā pamatlietā valsts tiesām saskaņā ar līdzvērtības principu nav jālūdz konstitucionālajai tiesai izvērtēt tāda valsts tiesību akta atbilstību, kas, pēc to domām, ir pretrunā Hartai, lai panāktu tā vispārīgu atcelšanu. Valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts šāds pienākums, nav pretrunā Savienības tiesībām ar nosacījumu, ka valsts tiesas pienākums piemērot Savienības tiesību noteikumus un nodrošināt to pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot jebkuru pretēju valsts tiesību normu, kā arī tās tiesības uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, netiek ne liegtas, ne apturētas, ne samazinātas, ne aizkavētas.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Regula Nr. 44/2001

6.        Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu to piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas veida.

7.        Minētās regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

8.        Šīs regulas 7. iedaļas “Vienošanās par jurisdikciju” 24. pantā ir noteikts šādi:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs vēršas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs vērsies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

9.        Regulas Nr. 44/2001 26. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.”

10.      Šīs regulas III nodaļā “Atzīšana un izpilde” ir ietverts 34. pants, kura 2. punktā ir paredzēts, ka spriedumu neatzīst, ja atbildētājam laikus nav izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt.

B –    Austrijas tiesības

1)      Konstitucionālās tiesības

11.      Saskaņā ar Federālā konstitucionālā likuma (Bundes-Verfassungsgesetz, turpmāk tekstā – “B‑VG”) 89. pantu ne parastajām tiesām, ne Oberster Gerichtshof – kura saskaņā ar B‑VG 92. pantu ir augstākās instances tiesa civillietās un krimināllietās – nav tiesību atcelt parastos likumus, kas neatbilst konstitūcijai. Ja tās atzīst vispārēju likumu par neatbilstošu konstitūcijai, tām ir jāiesniedz pieteikums Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa).

12.      Saskaņā ar B‑VG 140. panta 6. un 7. punktu Verfassungsgerichtshof veiktai likuma atcelšanai ir vispārēja ietekme un tā ir saistoša parastajām tiesām.

13.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Oberster Gerichtshof, neiesniedzot pieteikumu Verfassungsgerichtshof, katrā atsevišķā gadījumā atkārtoti nav piemērojusi tiesību normas, kas bija pretrunā tieši piemērojamām Savienības tiesībām, tādējādi īstenojot šo tiesību pārākuma principu. Līdz šim brīdim Verfassungsgerichtshof arī ir uzskatījusi, ka iespējamā pretruna starp Austrijas tiesību aktiem un Savienības tiesībām ir jāatrisina, piemērojot šo principu. Tāpēc tiesību akts šādas pretrunas dēļ nav jāatceļ kā neatbilstīgs konstitūcijai B‑VG 140. panta izpratnē.

14.      Tomēr 2012. gada 14. marta nolēmumā Verfassungsgerichtshof neņēma vērā šo judikatūru un nosprieda, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), ir tieši piemērojama Austrijā un tā ir konstitucionāla līmeņa tiesību akts. Tajā paredzētās tiesības ir garantētas ar B‑VG. Tāpēc Verfassungsgerichtshof norāda, ka, ņemot vērā līdzvērtības principu, ir jāpārbauda, kā un, izmantojot kādu procedūru, ir iespējams atsaukties uz Hartā noteiktajām tiesībām, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem.

15.      Verfassungsgerichtshof piebilst, ka B‑VG paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma ir balstīta uz principu, ka Konstitucionālā tiesa ir vienīgā instance, kura lemj par vispārējās tiesību normās, proti, likumos un noteikumos, pieļautajiem pārkāpumiem, un tā ir vienīgā instance, kurai ir pilnvaras atcelt šādas tiesību normas.

16.      Tādēļ Verfassungsgerichtshof ir secinājusi, ka, ņemot vērā valsts tiesības, no līdzvērtības principa izriet, ka ar Hartu garantētās tiesības [Hartas] piemērošanas jomā arī ir novērtēšanas kritērijs, veicot tiesību normu vispārējo pārbaudi, it īpaši saskaņā ar B‑VG 139. un 140. pantu.

17.      Visbeidzot, Verfassungsgerichtshof uzsver, ka pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nepastāv, ja jautājums nav būtisks tās izskatāmā strīda atrisināšanai, proti, ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda arī tā nebūtu, nevar ietekmēt minētajā lietā pieņemamo nolēmumu. Tas ir attiecināms arī uz Hartu, ja B‑VG garantētajām tiesībām, it īpaši kādām no ECPAK noteiktajām tiesībām, ir tāda pati piemērošanas joma kā Hartā paredzētajām tiesībām. Šādā gadījumā Konstitucionālā tiesa pieņem nolēmumu, pamatojoties uz Austrijas konstitucionālajām tiesībām, bez nepieciešamības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu LESD 267. panta izpratnē.

18.      Iesniedzējtiesa arī norāda, ka tas varētu nozīmēt, ka gadījumā, kad ar Austrijas tiesību aktu tiek pārkāptas Savienības tiesības, it īpaši Harta, šo pārkāpumu nevar novērst tieši, tikai piemērojot uz pārākuma principu balstītu parasto procedūru, un ka atbilstoši līdzvērtības principam, neskarot iespēju vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, parastajām tiesām arī ir jāiesniedz pieteikums Verfassungsgerichtshof.

2)      Civilprocesa kodekss

19.      Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 115. pantu (Zivilprozessordnung, turpmāk tekstā – “ZPO”), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, personām, attiecībā uz kurām nav zināma izsniegšanas vieta, izsniegšana notiek, publicējot dokumentu. Tajā arī ir precizēts, ka [publicēšana] ir jāreģistrē oficiālo paziņojumu datubāzē.

20.      ZPO 116. pantā ir noteikts, ka personām, kurām izsniegšana varētu notikt tikai ar publicēšanu, jo nav zināma viņu dzīvesvieta, ir jāieceļ likumiskais pārstāvis, ja pēc veicamās izsniegšanas šīm personām ir jāveic procesuāls akts savu tiesību aizsardzībai, it īpaši, ja izsniedzamais dokuments ietver šīm personām adresētu uzaicinājumu ierasties tiesā. Saskaņā ar ZPO 117. pantu likumiskā pārstāvja iecelšana ir jādara zināma oficiālo paziņojumu datubāzē publicētā oficiālā paziņojumā, kurai ikviens var piekļūt, izmantojot automātisku datu pārraidi.

21.      Visbeidzot, saskaņā ar ZPO 230. pantu tiesai, kura izskata lietu, vispirms ir jāpārbauda, vai tai ir starptautiska jurisdikcija. Šādas jurisdikcijas neesamības gadījumā pirmās instances tiesai prasība ir jānoraida pēc savas iniciatīvas. Tomēr, ja tai ir jurisdikcija, tai ir jāizsniedz prasības pieteikums atbildētājam paskaidrojumu sniegšanai.

II – Fakti pamatlietā

22.      2009. gada 12. oktobrīu.c. Landesgericht Krems an der Donau (Kremsas pie Donavas apgabaltiesa), pirmās instances tiesā, cēla prasību pret A, lūdzot piespriest viņam atlīdzināt zaudējumus un samaksāt procentus. Viņi apgalvo, ka pēdējā minētā persona Kazahstānā esot nolaupījusi viņu vīrus vai tēvus. Viņi pamato Austrijas tiesu jurisdikciju tādējādi, ka A pastāvīgā dzīvesvieta ir Austrijā.

23.      Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem paziņot par prasības pieteikumu Landesgericht Krems an der Donau konstatēja, ka A vairs nedzīvo paziņojuma nosūtīšanas adresēs, un pēcu.c. pieprasījuma ar 2010. gada 27. augusta rīkojumu prombūtnē esošajam atbildētājam tika iecelts likumiskais pārstāvis saskaņā ar ZPO 116. pantu.

24.      Pēc prasības pieteikuma saņemšanas minētais likumiskais pārstāvis iesniedza iebildumu rakstu, kurā lūdza prasību noraidīt un izvirzīja daudzus iebildumus pēc būtības. Minētais likumiskais pārstāvis savā iebildumu rakstā neapstrīdēja Austrijas tiesu starptautisko jurisdikciju.

25.      Uzzinājis, ka pret viņu ir ierosināta tiesvedība, A darīja zināmu, ka ir pilnvarojis advokātu biroju, kas no šī brīža viņu pārstāvēs, un lūdza jebkādu izsniegšanu turpmāk adresēt minētajam birojam. Turklāt A arī paziņoja, ka apstrīd Austrijas tiesu starptautisko jurisdikciju, norādot, ka pamatlietas fakti ir radušies Kazahstānā. Pēc viņa sacītā, šo tiesu jurisdikcijas neesamību nevar novērst ar prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja iesaistīšanos, ar kuru viņam nav bijis nekāda kontakta un kurš nepārzina lietas apstākļus. A arī norādīja, ka, ņemot vērā viņa dzīvības apdraudējumu, viņam nebija jāpaziņo sava adrese, un precizēja, ka viņš ir neatgriezeniski izceļojis no Austrijas ilgu laiku pirms prasības celšanas.

26.      Tad Landesgericht Krems an der Donau paziņoja, ka tai nav starptautiskas jurisdikcijas, un prasību noraidīja, pamatojoties uz to, ka A domicils ir Maltā un ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā nenozīmē ierašanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē.

27.      u.c. šo lēmumu pārsūdzēja. Apelācijas instances tiesa apmierināja minēto apelācijas sūdzību un noraidīja iebildumus par to, ka tiesai nav starptautiskas jurisdikcijas. Pēc tās domām, Regulā Nr. 44/2001 ir paredzēts tiesas pienākums pārbaudīt tās starptautisko jurisdikciju tikai gadījumos, ja nenotiek ierašanās tiesā minētās regulas 26. panta izpratnē, un tas tā būtu tikai tad, ja atbildētājs celtu iebildumu, ka tiesai esot bijis pienākums pārbaudīt savu starptautisko jurisdikciju. Apelācijas instances tiesa piebilda, ka Austrijas tiesībās prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kura pienākums ir aizstāvēt minētā atbildētāja intereses, procesuāla darbība rada tādas pašas tiesiskās sekas kā parastās pilnvarotās personas darbība.

28.      Tāpēc A iesniedzējtiesā iesniedza kasācijas sūdzību par šo nolēmumu (“Revision”). Viņaprāt, ar šādu nolēmumu tikušas pārkāptas ECPAK 6. pantā un Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz aizstāvību, ciktāl atbildētājs nezināja, ka pret viņu ir ierosināta tiesvedība.

29.      Savukārtu.c. savā iesniedzējtiesā iesniegtajā atbildes rakstā apgalvoja, ka ar prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja iecelšanu tiek garantētas viņu pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas arī ir noteiktas šajos noteikumos.

30.      Iesniedzējtiesa, kurai radās šaubas par Regulas Nr. 44/2001 24. panta, kā arī Hartas 47. panta pareizu interpretāciju, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus.

III – Prejudiciālie jautājumi

31.      Oberster Gerichtshof uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai, ieviešot Eiropas Savienības tiesības attiecībā uz procesuālo tiesību sistēmu, kurā vispārējām tiesām, kuras izskata lietu pēc būtības, ir jāpārbauda arī tiesību aktu neatbilstība konstitūcijai, bet tām ir aizliegta tiesību aktu vispārīga atcelšana, kas ir tikai īpašā veidā izveidotas konstitucionālas tiesas kompetencē, no Eiropas Savienības tiesībās paredzētā “līdzvērtības principa” ir jāsecina, ka vispārējām tiesām, ja ar tiesību aktu ir pārkāpts [..] Hartas 47. pants, procesa laikā ir arī jāpieprasa konstitucionālajai tiesai vispārīgi atcelt tiesību aktu un tās nevar vienkārši nepiemērot tiesību aktu konkrētajā lietā?

2)      Vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu procesuālu tiesību normu, saskaņā ar kuru tiesa, kurai nav starptautiskas jurisdikcijas, ieceļ prombūtnē esošas personas likumisku pārstāvi lietas dalībniekam, kura domicilu nevar konstatēt, un tad šis likumiskais pārstāvis ar savu “ierašanos” var saistoši noteikt starptautisko jurisdikciju?

3)      Vai [..] Regulas [..] Nr. 44/2001 [..] 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka “prasītājs vēršas” [tiesā] šīs normas izpratnē tikai tad, ja atbilstošo procesuālo darbību ir veicis pats atbildētājs vai viņa pilnvarots juridiskais pārstāvis, vai tomēr tam nav ierobežojumu un tas pats attiecas arī uz prombūtnē esošas personas likumisko pārstāvi, kas iecelts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem?”

IV – Analīze

32.      Sākumā, kā ir ierosinājuši A, Austrijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija, es uzskatu, ka vispirms ir jāsniedz atbilde uz otro un trešo jautājumu, kas ļaus Tiesai interpretēt Regulas Nr. 44/2001 24. pantu, ņemot vērā Hartas 47. pantu, un pēc tam uz pirmo jautājumu, kuram ir nozīme tikai tad, ja uz otro un trešo jautājumu tiks atbildēts tādējādi, ka Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā.

A –    Par otro un trešo jautājumu

33.      Ar otro un trešo jautājumu, kurus es ierosinu aplūkot kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 24. pants, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kas ir iecelts atbilstoši valsts tiesību aktiem, ierašanās valsts tiesā nozīmē atbildētāja ierašanos tiesā šīs regulas 24. panta izpratnē, tādējādi radot vārdos neizteiktu piekrišanu minētās tiesas starptautiskās jurisdikcijas esamībai.

34.      Atgādināšu, ka pamatlietā prombūtnē esoša atbildētāja likumiskais pārstāvis tika iecelts saskaņā ar ZPO 116. pantu, jou.c. prasības pieteikuma paziņošana nevarēja notikt tāpēc, ka nebija zināma atbildētāja dzīvesvietas adrese.

35.      Jēdziens “ierašanās tiesā” Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē šajā regulā nav definēts. Manuprāt, Savienības tiesībās tas ir jādefinē autonomi, ciktāl minētās regulas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību, ieviešot noteikumus, kas tostarp ļauj vienādot jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās (3). Tomēr dažāda šā jēdziena interpretācija varētu kavēt šī mērķa sasniegšanu. Tāpēc minētās regulas 24. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā šajā regulā paredzēto sistēmu un mērķus.

36.      Šīs tiesību normas sekas ir vārdos neizteikta vienošanās par tiesas, kurā atbildētājs ierodas, jurisdikciju, lai gan saskaņā ar noteikumiem, kas ieviesti ar Regulu Nr. 44/2001, minētajai tiesai ne vienmēr ir jurisdikcija. Šis izņēmums, kas neattiecas uz šīs regulas 22. pantā paredzētajiem noteikumiem par izņēmuma jurisdikciju, ir atkāpe no šajā regulā paredzētās jurisdikcijas sistēmas, un tāpēc tas ir jāinterpretē šauri.

37.      Ar Regulu Nr. 44/2001 ieviesto tiesību normu mērķis ir nodrošināt lietas dalībniekiem augstu paredzamības līmeni, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils (4), kas atbilst jau sen noteiktam civilprocesa noteikumam, proti, actor sequitur forum rei. Šim jurisdikcijas principam ir tikusi dota priekšroka pār visiem citiem principiem, jo ticis pieņemts, ka atbildētāja domicilam ir ciešāka saikne ar lietu.

38.      Ciktāl šis konstatējums ne vienmēr ir precīzs, Regulā Nr. 44/2001 ir paredzēti īpaši noteikumi par jurisdikciju, kurus piemēro, ja tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru (5). It īpaši saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un atsevišķiem darba līgumiem paredzēto jurisdikcijas noteikumu mērķis ir aizsargāt vājāko pusi, nosakot tās interesēm labvēlīgākas jurisdikcijas normas (6). Tāpēc nepieciešamībai Regulas Nr. 44/2001 24. pantu interpretēt šauri ir vēl jo svarīgāka nozīme, ciktāl šī interpretācija varētu radīt atkāpi no jurisdikcijas normām, kas nodrošina labāku aizsardzību.

39.      Vārdos neizteiktas vienošanās par tiesas, kurā atbildētājs ierodas, jurisdikciju mērķis ir veicināt tās tiesas nolēmumu ātru atzīšanu un izpildi, kuras jurisdikciju ir atzinušas abas puses, arī tad, ja šai tiesai faktiski nav bijusi jurisdikcija izskatīt lietu. Tādējādi, lai arī izpildes tiesai ir jāpārbauda, vai tiesai, kas ir pieņēmusi nolēmumu (7), ir jurisdikcija, ir jānovērš, ka pirmā tiesa apstrīd otrās tiesas jurisdikciju, pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001, arī tad, ja strīdā iesaistītās puses ir piekritušas minētajai jurisdikcijai, atbildētājam ierodoties tiesā un to neapstrīdot. Kā uzsver Komisija, šajā gadījumā tikai atbildētāja rīcība noteiks tiesas jurisdikciju.

40.      Šeit ir acīmredzams, cik svarīgi atbildētājam, kurš ierodas tiesā, pilnībā apzinoties situāciju, izlemt par vārdos neizteiktu vienošanos par tās tiesas jurisdikciju, kurai parasti nav jurisdikcijas. Minēšu piemēru strīdam par līgumu, kas noslēgts ar patērētāju. Pieņemsim, ka līgumpartneris – profesionālis šo patērētāju iesūdz tiesās dalībvalstī, kurā minētajam profesionālim ir domicils. Parasti saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 2. punktu šīm tiesām nav jurisdikcijas, jo patērētājs ir vājākā puse un jurisdikcija tādēļ ir tās dalībvalsts tiesai, kurā ir patērētāja domicils. Tomēr, ja patērētājs apzināti ierodas pirmās dalībvalsts tiesās, neapstrīdot to jurisdikciju, tām arī būs jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 24. pantu (8), un tāpēc izpildes tiesai būs jāatzīst [to] nolēmums.

41.      Tagad tas, cik svarīgi ir pārliecināties, ka atbildētājs apzinās sekas, kādas rada “ierašanās tiesā” Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē, ir tieši uzsvērts jaunajā dokumentā, kas ir šīs regulas pārstrādāta redakcija, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulā (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (9). Regulas Nr. 44/2001 24. pants ir grozīts, un tam ir pievienots otrs punkts. Tajā ir noteikts, ka “lietās, kas minētas šīs nodaļas 3., 4. vai 5. iedaļā, ja atbildētājs ir apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs, cietusī puse, patērētājs vai darbinieks, tiesa pirms jurisdikcijas pieņemšanas saskaņā ar šā panta 1. punktu pārliecinās, ka atbildētājs ir informēts par savām tiesībām apstrīdēt tiesas jurisdikciju un par sekām, kas izriet no ierašanās vai neierašanās tiesā” (10).

42.      Tāpēc ir svarīgi, lai vārdos neizteikta vienošanās par kādas dalībvalsts tiesas jurisdikciju tiktu pieņemta tikai tad, ja visas iesaistītās puses, it īpaši atbildētājs, apzināti izvēlas šo tiesu, atsakoties no tās tiesas jurisdikcijas, kurai saskaņā ar Regulā Nr. 44/2001 paredzētajiem noteikumiem parasti ir jurisdikcija.

43.      Tāpēc es nesaprotu, kā varētu tikt atzīts, ka atbildētājs, kurš ne tikai neierodas tiesā, bet arī nezina par tiesvedību, kas pret viņu ir ierosināta, apzinoties situāciju jeb “apzināti” – lietojot Tiesas minēto apstākļa vārdu spriedumā lietā ČPP Vienna Insurance Group (11) – pilnībā pieņem tās tiesas jurisdikciju, kurā viņš neierodas.

44.      Prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā, lai viņu pārstāvētu, nemaina šo apsvērumu.

45.      Spriedumā lietā Hendrikman un Feyen (12) Tiesa ir norādījusi, ka atbildētājs, kurš nezina, ka pret viņu ir ierosināta tiesvedība, un kura vietā izcelsmes tiesā ierodas advokāts, kuru viņš nav pilnvarojis, pilnīgi nespēj sevi aizstāvēt. Tāpēc tā ir jāuzskata par nepilnīgu 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (13) 27. panta 2. punkta izpratnē pat tad, ja tiesvedība izcelsmes tiesā ir bijusi balstīta uz sacīkstes principu (14). Lieta, kurā tika pasludināts minētais spriedums, attiecās uz jautājumu, vai dalībvalsts tiesa, kurā prasīta atzīšana, var atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas pieņemtos nolēmumus, ja šie nolēmumi ir tikuši pasludināti pret atbildētāju, kuram pienācīgi un savlaicīgi nav ticis izsniegts vai paziņots dokuments par lietas ierosināšanu un kurš nav bijis likumīgi pārstāvēts tiesvedībā, lai gan nolēmums netika taisīts aizmuguriski, jo izcelsmes tiesā bija ieradies apgalvotais atbildētāja pārstāvis.

46.      Tiesa uzskata, ka nolēmums, pat ja tas ir kvalificēts kā tāds, kas ir “balstīts uz sacīkstes principu”, nevar tikt atzīts, ciktāl pats atbildētājs nav pilnvarojis savu advokātu un ciktāl tiesvedība ir norisinājusies, viņam par to neko nezinot. Lai arī izskatāmā lieta atšķiras no lietas, kurā tika pasludināts spriedums lietā Hendrikman un Feyen (15), ciktāl pirmajā lietā runa ir par sākotnējo tiesvedības stadiju, bet otrajā lietā – par izpildes procedūru, tomēr ir skaidrs, ka abos gadījumos var tikt pārkāptas Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz aizstāvību.

47.      Proti, es neuzskatu, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskais pārstāvis, kas ir iecelts tādos apstākļos kā pamatlietā, varētu labāk aizstāvēt atbildētāja intereses un tādējādi nodrošināt ar minēto 47. pantu garantēto tiesību ievērošanu. Šim likumiskajam pārstāvim ir tikai nepilnīga informācija par strīdu, proti, tā, kuru ir sniedzis prasītājs. Tāpēc viņš nevar nodrošināt pienācīgu atbildētāja aizstāvību. Manuprāt, trūkst arī būtiskas informācijas, lai vajadzības gadījumā varētu apstrīdēt tās tiesas starptautisko jurisdikciju, kurā prasītājs cēlis prasību, jo jautājums par jurisdikciju starptautiskajās tiesībās nekad nav bijis vienkāršs. Tā kā atbildētājs nav zinājis par tiesvedību un tādējādi nav varējis izvēlēties advokātu, viņš nevar tikt likumīgi pārstāvēts attiecīgajā tiesā.

48.      Tādam atbildētājam kā A, kurš par tiesvedību, kas bija pret viņu ierosināta, bija uzzinājis vēlākā stadijā, vairs ne tikai nebūtu iespējas apstrīdēt tiesas, kurā celta prasība, jurisdikciju, bet arī [pret viņu] tiktu izdots visā Eiropas Savienībā spēkā esošs nolēmums, pamatojoties uz tiesvedību, kas neatbilst Hartas 47. pantam – un tas nav pieņemami.

49.      Manuprāt, šos apsvērumus nevar atspēkot ar spriedumu lietā Hypotečni banka (16). Šajā spriedumā Tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka tiesvedības turpināšanas iespēja bez ziņām par atbildētāju, ja kompetentā tiesa aizbildnim izsniedz paziņojumu par prasību, ierobežo atbildētāja tiesības uz aizstāvību. Taču šo ierobežojumu attaisno prasītāja tiesības uz efektīvu aizsardzību, ņemot vērā, ka šādas tiesvedības neesamības gadījumā šīs tiesības būtu tukša skaņa (17). Protams, turpina Tiesa, pretēji situācijai, kādā ir atbildētājs, kuram tikusi liegta iespēja efektīvi aizstāvēties, bet kuram būs iespēja nodrošināt tiesības uz aizstāvību, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu iebilstot pret tāda sprieduma atzīšanu, kas ir pieņemts pret viņu, prasītājs riskē ar to, ka viņam varētu tikt liegta jebkāda apstrīdēšanas iespēja (18).

50.      Lai arī var saprast Tiesas vēlēšanos minētajā spriedumā ievērot gan tiesības uz aizstāvību, gan prasītāja tiesības, kura gadījumā tā vēlas novērst atteikuma spriest tiesu esamību, būtiska atšķirība no izskatāmās lietas ir tā, ka atbildētājs, proti, A, vairs nevarēs apstrīdēt Austrijas tiesu jurisdikciju, ja tiks atzīts, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskais pārstāvis ir ieradies tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē. Turklāt nedrīkst neņemt vērā, ka izskatāmajā lietā un atšķirībā no faktiem lietā, kurā tika pasludināts spriedums lietā Hypoteční banka (19), A domicils ir zināms un tas ir citā dalībvalstī. Tātadu.c. ir iespēja celt prasību tās dalībvalsts tiesās, kurā A ir domicils, proti, Maltas tiesās.

51.      Tāpēc es neuzskatu, ka minētajā spriedumā lietā Hypoteční banka izvirzītā argumentācija var tikt piemērota izskatāmajā lietā.

52.      Turklāt vēl viens fakts pamato manis aizstāvēto viedokli. Runa ir par Regulas Nr. 44/2001 26. panta pastāvēšanas iemeslu.

53.      Šīs regulas 8. iedaļā “Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude” Savienības likumdevējs ir vēlējies iekļaut minēto pantu, kura 1. punktā ir paredzēts, ka, ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, ir iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.

54.      Pirms Regulas Nr. 44/2001 pieņemšanas sagatavotajā Ženāra [Jenard] ziņojumā par 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (20) šīs regulas 26. pantam līdzvērtīgs pants ir raksturots kā “viens no svarīgākajiem” [pantiem] (21). Turklāt tajā ir precizēts, ka atbildētāja neierašanās tiesā nenozīmē vārdos neizteiktu vienošanos par jurisdikciju, ka nepietiek ar to, ka tiesa atzīst par pareiziem prasītāja paziņojumus par jurisdikciju, un ka tai ir jānodrošina, lai [prasītājs] pierādītu, ka starptautiskā jurisdikcija ir pamatota. Tas ir jādara, lai garantētu, ka tiesai, kas pieņem spriedumu atbildētāja prombūtnē, tiktu nodrošināta attiecīga kompetence, lai piešķirtu attiecīgajam atbildētājam maksimālas garantijas sākotnējā tiesvedībā (22).

55.      Tomēr Regulas Nr. 44/2001 26. panta lietderīgā iedarbība un tādējādi garantijas, ka tiks ievērotas tiesības uz aizstāvību, tiktu apdraudētas, ja tiktu atzīts, ka pietiek ar prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanos tiesā minētās regulas 24. panta izpratnē, lai tās jurisdikcija būtu pamatota, kaut arī nav noliedzams, ka minētajai tiesai nav jurisdikcijas izskatīt lietu.

56.      Visbeidzot, izskatāmā lieta pati par sevi, manuprāt, uzskatāmi parāda to, ko vēlējās novērst Savienības likumdevējs, paredzot Regulas Nr. 44/2001 noteikumus par jurisdikcijas sistēmu. Izskatāmajā lietā ir acīmredzams, ka A domicils nav Austrijā. Ja pieņemtu, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā nozīmē atbildētāja ierašanos tiesā minētās regulas 24. panta izpratnē, tiktu pamatota tās dalībvalsts tiesas jurisdikcija, kurai nav nekādas saiknes ar strīda realitāti. Atgādināšu, kau.c. ir kazahu tautības un dzīvo Kazahstānā, ka A arī ir kazahu tautības un viņa domicils ir Maltā, un, visbeidzot, fakti pamatlietā ir notikuši Kazahstānā.

57.      Šādā veidā interpretēt Regulas Nr. 44/2001 24. pantu faktiski nozīmētu vienmēr atzīt šīs tiesas starptautisko jurisdikciju, neņemot vērā ar šo regulu ieviestos noteikumus, pat tad, ja ārvalstu tiesa ir vairāk piemērota, ņemot vērā saikni, kas tai var būt ar strīdu.

58.      Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 24. pants, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kas ir iecelts saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ierašanās tiesā nenozīmē atbildētāja ierašanos tiesā minētās regulas 24. panta izpratnē.

B –    Par pirmo jautājumu

59.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai valsts tiesām, ievērojot līdzvērtības principu, ir jāpieprasa konstitucionālajai tiesai pārbaudīt tāda valsts tiesību akta atbilstību, kurš, pēc to domām, ir pretrunā Hartai, lai minēto tiesību aktu vispārīgi atceltu, nevis konkrētajā gadījumā to nepiemērotu atbilstoši Savienības tiesību pārākumu principam.

60.      Iemesls, kāpēc iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu Tiesai, ir atrodams Verfassungsgerichtshof judikatūrā, kurā ir atzīts, ka, ja uz ECPAK garantētajām tiesībām var atsaukties kā uz konstitucionāla līmeņa normām, līdzvērtības princips prasa, lai šis pieteikums konstitucionālajā tiesā varētu tikt iesniegts arī saistībā ar Hartā garantētajām tiesībām. Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā vairs nebūs iespējams nepiemērot tiesību aktu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, atbilstoši minēto tiesību pārākuma principam, bet valsts tiesām būtu jāpieprasa Verfassungsgerichtshof pārbaudīt šī tiesību akta atbilstību, kas, pēc to domām, ir pretrunā minētajām tiesībām.

61.      Attiecībā uz to, kādi secinājumi ir jāizdara valsts tiesai kolīzijas starp tās valsts tiesībām un Hartā garantētajām tiesībām, kad tā ir piemērojama, gadījumā, pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka valsts tiesai, kurai, īstenojot savu kompetenci, ir pienākums piemērot Savienības tiesību normas, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti un, izmantojot savas pilnvaras, vajadzības gadījumā nepiemērot tām pretrunā esošu, pat vēlāk pieņemtu valsts tiesību akta normu, nelūdzot vai negaidot, kad to atcels likumdevējs vai tā tiks atcelta, izmantojot jebkādu citu konstitūcijā paredzētu iespēju (23).

62.      Pienākums nodrošināt atbilstību Hartas prasībām, kas Savienības tiesību piemērošanas jomā ir noteikts valsts tiesībās, izriet no attiecīgās dalībvalsts gribas un tās suverēnās brīvības.

63.      Tāpēc tā arī nosaka šī valsts konstitucionālā pienākuma īstenošanas kārtību, ievērojot pamatnosacījumu, ka ar šīs izvēles īstenošanu nedrīkst tikt pārkāpti principi, kas ir noteikti spriedumā lietā Simmenthal (24) un vēlākajā judikatūrā, it īpaši spriedumā lietā Melki un Abdeli (25).

64.      Šajā pēdējā minētajā spriedumā Tiesa ir atgādinājusi savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru prasībām, kas izriet no pašas Savienības tiesību būtības, neatbilst ikviena valsts tiesiskās iekārtas norma vai likumdošanas, administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā tiktu mazināta Savienības tiesību efektivitāte, tiesai, kurai ir kompetence piemērot šīs tiesības, liedzot pilnvaras šīs piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, ir šķērslis, pat ja tas ir īslaicīgs, Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei. Tā tas būtu gadījumā, kad pretruna starp Savienības tiesību normu un vēlāk pieņemtu valsts tiesību aktu būtu jārisina nevis tiesai, kuras uzdevums ir piemērot Savienības tiesības, bet kādai citai iestādei, kurai piešķirta rīcības brīvība, pat ja šāds šķērslis Savienības tiesību pilnīgai iedarbībai būtu tikai īslaicīgs (26).

65.      No tā izriet, ka valsts konstitucionālajās tiesībās noteiktā procedūra, lai nodrošinātu tās principu īstenošanu, nevar liegt, apturēt, samazināt vai aizkavēt valsts tiesas, kurā celta prasība, pilnvaras īstenot savu pienākumu, kas saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru ir neņemt vērā un nepiemērot valsts tiesību aktu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

66.      Līdzvērtības principa piemērošana neliek apšaubīt šo judikatūru.

67.      Līdzvērtības princips paredz, ka prasību izskatīšanas procesuālie noteikumi, kas ir paredzēti konkrētu no Savienības tiesībām izrietošu tiesību aizsardzībai, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas ir spēkā līdzvērtīgu valsts tiesību situāciju gadījumā (27).

68.      Tomēr izskatāmajā lietā es nesaskatu, kā valsts tiesību akta, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, nepiemērošana konkrētā strīdā varētu būt mazāk labvēlīga indivīdam nekā pakārtotas konstitucionālas pārbaudes procedūras īstenošana, lai vispārīgi atceltu šādu tiesību aktu. Gluži pretēji. Kā ir norādījusi pati iesniedzējtiesa, šādas procedūras īstenošana ir samērā apgrūtinoša, kas lietas dalībniekiem rada papildu izmaksas un kavēšanos, lai arī valsts tiesai ir iespēja tieši konstatēt valsts tiesību akta neatbilstību lietā, kas tajā ir ierosināta, un nepiemērot šo tiesību aktu, tādējādi nodrošinot lietas dalībniekiem tūlītēju aizsardzību.

69.      Tādējādi, tā kā tas pretrunīgi vājinātu Savienības tiesību pārākuma principu, šādi noteiktais līdzvērtības princips tādā situācijā kā pamatlietā nebūtu pieņemams.

70.      Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Savienības tiesību piemērošanas jomā līdzvērtības princips tādos apstākļos kā pamatlietā nepieprasa valsts tiesām vērsties konstitucionālajā tiesā ar lūgumu izvērtēt tāda valsts tiesību akta atbilstību, kurš, pēc to domām, ir pretrunā Hartai, lai šo tiesību aktu vispārīgi atceltu. Valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts šāds pienākums, nav pretrunā Savienības tiesībām ar nosacījumu, ka valsts tiesas pienākums piemērot šo tiesību noteikumus un nodrošināt to pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot jebkuru pretēju valsts tiesību normu, kā arī tās tiesības uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus netiek ne liegtas, ne apturētas, ne samazinātas, ne aizkavētas.

V –    Secinājumi

71.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. pants, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kas ir iecelts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ierašanās valsts tiesā nenozīmē atbildētāja ierašanos tiesā minētās regulas 24. panta izpratnē;

2)      Savienības tiesību piemērošanas jomā līdzvērtības princips tādos apstākļos kā pamatlietā nepieprasa valsts tiesām vērsties konstitucionālajā tiesā ar lūgumu izvērtēt tāda valsts tiesību akta atbilstību, kurš, pēc to domām, ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, lai šo tiesību aktu vispārīgi atceltu;

Valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts šāds pienākums, nav pretrunā Savienības tiesībām ar nosacījumu, ka valsts tiesas pienākums piemērot šo tiesību noteikumus un nodrošināt to pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot jebkuru pretēju valsts tiesību normu, kā arī tās tiesības uzdot Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus netiek ne liegtas, ne apturētas, ne samazinātas, ne aizkavētas.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – OV 2001, L 12, 1. lpp.


3 – Skat. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 1. un 2. apsvērumu.


4 – Skat. minētās regulas 2. pantu un preambulas 11. apsvērumu.


5 – Skat. minētās regulas preambulas 11. apsvērumu.


6 – Skat. minētās regulas preambulas 13. apsvērumu.


7 – Pašlaik šāda iespēja ir tikai attiecībā uz strīdiem apdrošināšanas, patērētāju tiesību aizsardzības, kā arī izņēmuma jurisdikcijas jomā. Skat. minētās regulas 35. panta 1. un 2. punktu.


8 – Šajā ziņā skat. spriedumu ČPP Vienna Insurance Group (C‑111/09, EU:C:2010:290, 25.–30. punkts).


9 – OV L 351, 1. lpp.


10 – Skat. Regulas Nr. 1215/2012 26. panta 2. punktu.


11 –      EU:C:2010:290.


12 – C‑78/95, EU:C:1996:380.


13 – OV 1972, L 299, 32. lpp. Konvencija, kas ir grozīta ar secīgām konvencijām, jaunajām dalībvalstīm pievienojoties šai konvencijai.


14 – Minētā sprieduma 18. punkts.


15 – EU:C:1996:380.


16 –      C‑327/10 EU:C:2011:745.


17 – 53. punkts.


18 – 54. punkts.


19 – EU:C:2011:745.


20 – OV 1979, C 59, 1. lpp.


21 – Skat. komentāru par 20. pantu (minētā ziņojuma 39. lpp.).


22 – Turpat.


23 – Skat. spriedumu Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).


24 – 106/77, EU:C:1978:49.


25 – C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363.


26 – 44. punkts un tajā minētā judikatūra.


27 – Skat. spriedumu Agrokonsulting‑04 (C‑93/12, EU:C:2013:432, 36. punkts).