Language of document : ECLI:EU:F:2013:175

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2013. gada 7. novembrī

Lieta F‑132/11

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Reglamenta 34. panta 1. un 6. punkts – Prasības pieteikums, kas ir iesniegts pa faksu prasības celšanas termiņā – Advokāta pašrocīgs paraksts, kas atšķiras no paraksta pa pastu nosūtītajā prasības pieteikuma oriģinālā – Novēlota prasība – Acīmredzama nepieņemamība – Neesamība

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK atbilstoši tā 106.a pantam, ar ko L. Marcuccio it īpaši lūdz atcelt netiešo lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija noraidīja viņa 2011. gada 25. aprīļa sūdzību par viņa 2010. gada 25. septembra lūguma noraidījumu. Pirms prasības pieteikuma oriģināla nosūtīšanas pa pastu, 2011. gada 5. decembrī pa faksu tika nosūtīts dokuments, kas tika pasniegts kā prasības pieteikuma oriģināla kopija.

Nolēmums      Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. L. Marcuccio sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Pašrocīgs advokāta paraksts – Būtiska šauras piemērojamības norma – Neesamība – Nepieņemamība

(Tiesas statūtu 19. panta trešā daļa un 21. panta pirmā daļa, un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 34. panta 1. punkts)

2.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Prasības pieteikums, kas ir iesniegts pa faksu prasības celšanas termiņā – Advokāta pašrocīgs paraksts, kas atšķiras no paraksta pa pastu nosūtītajā prasības pieteikuma oriģinālā – Sekas – Faksa saņemšanas datuma neņemšana vērā, lai novērtētu, vai ir ievērots prasības celšanas termiņš

(Civildienesta tiesas Reglamenta 34. pants; Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punkts)

3.      Iestāžu akti – Spēkā esamības prezumpcija – Neesošs akts – Jēdziens

(LESD 288. pants)

1.      No Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas un 21. panta pirmās daļas izriet, ka jebkuru prasītāju jāpārstāv šajā sakarā pilnvarotai personai un ka līdz ar to Savienības tiesā likumīgi var vērsties tikai ar šīs personas parakstītu prasības pieteikumu. Šo pašu Tiesas statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka šīs normas piemēro arī procesam Civildienesta tiesā. Taču nekāda veida atkāpe vai izņēmums no šī pienākuma nav paredzētas nedz Tiesas statūtos, nedz Civildienesta tiesas Reglamentā.

Faktiski prasība pēc prasītāja pārstāvja pašrocīga paraksta tiesiskās noteiktības nolūkā nodrošina prasības pieteikuma autentiskumu un izslēdz risku, ka to nav sastādījis advokāts vai šajā sakarā pilnvarots padomnieks. Tādējādi šī pēdējā minētā persona kā tiesas palīgs veic šo būtisko lomu, kas tai ir uzticēta ar Tiesas statūtiem un Civildienesta tiesas reglamentu, sava pilnvarojuma izpildes rezultātā prasītājam sniedzot iespēju piekļūt [Civildienesta] tiesai. Līdz ar to šī prasība ir jāuzskata par būtisku formas prasību un tā ir jāpiemēro šauri, jo tās neievērošana izraisa prasības nepieņemamību.

(skat. 19 un 20. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1996. gada 5. decembris, C‑174/96 P Lopes/Tiesa, 8. punkts un tajā minētā judikatūra

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 23. maijs, T‑223/06 P Parlaments/Eistrup, 50.–52. punkts

2.      Saistībā ar Savienības civildienesta strīdu, lai jebkāda procesuālā akta oriģinālu varētu uzskatīt par iesniegtu tam noteiktajā termiņā, Civildienesta tiesas Reglamenta 34. pantā attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvim nav atļauts pašrocīgi dažādi parakstīt, pat ja paraksti ir autentiski, šādus divus dokumentus: Civildienesta tiesas kancelejā pa faksu iesniegto dokumentu un oriģinālu, kas tiks nosūtīts pa pastu vai iesniegts personīgi minētajā kancelejā.

Šajos apstākļos, ja izrādās, ka uz dokumenta oriģināla, kas faktiski ir iesniegts kancelejā desmit dienu laikā pēc nosūtīšanas pa faksu Civildienesta tiesai, nav tāda paša paraksta kā uz dokumenta, kurš nosūtīts pa faksu, tad ir jākonstatē, ka Civildienesta tiesas kancelejā ir saņemti divi dažādi procesuālie dokumenti, no kuriem katrs ir parakstīts atsevišķi, pat ja tos parakstījusi tā pati persona. Ja pa faksu sūtītā teksta nosūtīšana neatbilst Civildienesta tiesas Reglamenta 34. pantā izvirzītajiem tiesiskās noteiktības nosacījumiem, tad pa faksu nosūtītā dokumenta iesniegšanas datums nevar tikt ņemts vērā, lai būtu ievērots prasības celšanas termiņš.

Turklāt prasības pieteikuma iesniegšanas termiņš ir noteikts Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā, no kura Civildienesta tiesas reglaments nevar atkāpties. Līdz ar to prasības oriģinālam ir jābūt iesniegtam, vēlākais, šī termiņa beigās. No šī viedokļa nosūtīšana pa faksu ir ne tikai nosūtīšanas veids, bet tas ļauj arī pierādīt, ka prasības oriģināls, kurš ir saņemts Civildienesta tiesas kancelejā ārpus termiņa, jau bija iesniegts prasības celšanas termiņā.

(skat. 22.–24. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2011. gada 22. septembris, C‑426/10 P Bell & Ross BV/ITSB, 37.–43. punkts

Civildienesta tiesa: 2013. gada 21. februāris, F‑113/11 Marcuccio/Komisija, 22. punkts

3.      Lai attaisnotu ierēdņa tik nopietna pieteikuma pieņemamību, kāds ir pieteikums par administratīva akta atzītu par neesošu, šim pieteikumam jāietver faktisks vai tiesisks apgalvojums, ar kuru prima facie var pierādīt vai nu faktu, kurš ir ārkārtēji smags gadījums, vai pārkāpumu, kura nopietnība ir tik acīmredzama, ka tas nav atstājams spēkā Savienības tiesību sistēmā.

Ja runa ir par administratīva akta neesamības norādīšanu, proti, par vissmagāko pārkāpumu Savienības tiesību sistēmā, tad tādi ierēdņa paziņotie pārkāpumi kā administratīvā akta nenoteiktais un neprecīzais raksturs, nav uzskatāmi par ārkārtējiem gadījumiem.

(skat. 32., 34. un 35. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2009. gada 5. oktobris, T‑40/07 P un T‑62/07 P, de Brito Sequeira Carvalho/Komisija, 150.–152. punkts

Vispārējā tiesa: 2010. gada 24. novembris, T‑9/09 P Marcuccio/Komisija, 37. un turpmākie punkti