Language of document :

Tiesas (ceturtā palāta) 2014. gada 30. aprīļa spriedums (Kúria (Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Árpád Kásler, Hajnalka Káslerné Rábai/OTP Jelzálogbank Zrt

(C-26/13) 1

Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju – 4. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts – Līguma noteikumu negodīguma izvērtējums – Noteikumu, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai cenas vai atlīdzības atbilstīgumu, izslēgšana, ar nosacījumu, ka tie ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā – Ārvalsts valūtā izteikti patēriņa kredītlīgumi – Valūtas kursu reglamentējoši noteikumi – Starpība starp pirkšanas kursu, kas piemērojams aizdevuma izmaksas brīdī, un pārdošanas kursu, kas piemērojams tā atmaksai – Valsts tiesas pilnvaras par “negodīgu” atzīta noteikuma gadījumā – Negodīgā noteikuma aizstāšana ar dispozitīvu valsts tiesību normu – Pieļaujamība

Tiesvedības valoda – ungāru

Iesniedzējtiesa

Kúria

Pamatlietas puses

Prasītāji: Árpád Kásler, Hajnalka Káslerné Rábai

Atbildētājs: OTP Jelzálogbank Zrt

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Kúria - Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) 4. panta 2. punkta interpretācija – Līguma noteikumu negodīgā rakstura vērtējums – Starp privātpersonu un banku noslēgts aizdevuma līgums, kas izteikts ārvalstu valūtā, nodrošināts ar hipotekāro ķīlu un saskaņā ar kuru aizdevuma izmaksāšana un atmaksāšana ir jāveic valsts valūtā – Parāds, kas līguma noslēgšanas laikā ir aprēķināts, balstoties uz ārvalstu valūtas pirkšanas kursu – Noteikums, kas paredz, ka ikmēneša maksājumi tiek noteikti, izmantojot aktuālo valūtas pārdošanas un nevis pirkšanas kursu

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

jēdziens “līguma galvenais priekšmets” neattiecas uz tādu noteikumu kā pamatlietā, kurš ir iekļauts ārvalsts valūtā izteiktā aizdevuma līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, un kurš nav ticis atsevišķi apspriests, un saskaņā ar kuru aizdevuma atmaksas aprēķināšanai ir piemērojams šīs valūtas pārdošanas kurss, ja vien ir ticis konstatēts – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā līguma veidu, vispārējo sistēmu un nosacījumus, kā arī tā juridisko un faktisko kontekstu –, ka minētajā noteikumā ir paredzēts šī līguma pamatpakalpojums, kas kā tāds to raksturo;

šāds noteikums, ciktāl tajā patērētājam ir paredzēts finansiāls pienākums saistībā ar aizdevuma atmaksu samaksāt summas, kas izriet no starpības starp ārvalsts valūtas pārdošanas kursu un tās pirkšanas kursu, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ietver “atlīdzību”, kuras atbilstīgumu kā pretatlīdzību par aizdevēja sniegto pakalpojumu nevarētu izvērtēt no tās negodīguma viedokļa atbilstoši Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktam;

Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tādu līguma noteikumu kā pamatlietā, prasība, saskaņā ar kuru līguma noteikumam ir jābūt formulētam vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, ir jāsaprot tādējādi, ka ne tikai attiecīgajam līguma noteikumam ir jābūt patērētājam vienkārši un skaidri saprotamam no gramatiskā viedokļa, bet ka līgumā ir jābūt pārskatāmā veidā norādītam tā ārvalsts valūtas konvertācijas mehānisma konkrētajam darbības veidam, uz kuru ir norādīts attiecīgajā noteikumā, kā arī attiecībām starp šo mehānismu un citos līguma noteikumos paredzēto mehānismu attiecībā uz aizdevuma izmaksu, kā rezultātā patērētājs, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, varētu izvērtēt ekonomiskās sekas, kas tam no tā izriet;

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kurā starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgts līgums pēc negodīga noteikuma atcelšanas vairs nevar pastāvēt, šī tiesību norma pieļauj tādu valsts tiesību normu, kas ļauj valsts tiesai novērst šī noteikuma spēkā neesamību, aizstājot to ar dispozitīvu valsts tiesību normu.

____________

1      OV C 156, 1.6.2013.