Language of document : ECLI:EU:C:2014:2167

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [Y. BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 4. septembrī (1)

Lieta C‑562/13

Centre public d’action sociale d’Ottignies-Louvain-la-Neuve

pret

Moussa Abdida

(Cour du travail de Bruxelles (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā Eiropas patvēruma sistēma – Direktīva 2003/9/EK – Obligātie standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs – Direktīva 2004/83/EK – Obligātie standarti, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus – Persona, kurai var tikt piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss – 2. panta e) punkts – Reāls risks ciest smagu kaitējumu –15. panta b) punkts – Necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās – Direktīva 2005/85/EK – Minimālie standarti saistībā ar procedūru bēgļa statusa piešķiršanai vai atņemšanai dalībvalstīs – Direktīva 2008/115/EK – Kopīgi standarti un procedūras attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – 13. panta 2. punkts – Prasības apturoša iedarbība – 14. panta 1. punkts – Garantijas pirms atgriešanas – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Dalībvalsts atteikums piešķirt smagi slimam trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, nosakot pienākumu atstāt teritoriju – Tiesību aizsardzības līdzekļa ar izraidīšanas izpildi pilnībā apturošu iedarbību neesamība – Citu, nevis medicīnisko pamatvajadzību neapmierināšana – Neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana





1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa jautā, kādas procesuālās garantijas un sociālās priekšrocības dalībvalstij ir jāpiešķir trešās valsts valstspiederīgajam, kuram, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, ir nepieciešama medicīniskā aprūpe un kurš gaida spriedumu par lēmuma, ar kuru noraidīts viņa pieteikums piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, un rīkojuma atstāt valsts teritoriju tiesiskumu.

2.        It īpaši iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai novērtēt, vai ar Direktīvu 2003/9/EK (2), Direktīvu 2004/83 (3) un Direktīvu 2005/85/EK (4) – ar kurām ir ieviesta kopēja Eiropas patvēruma sistēma – Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (5) ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kurā, pirmkārt, nav paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis ar pilnībā apturošu iedarbību attiecībā uz izraidīšanas izpildi, un, otrkārt, saskaņā ar kuru visā tiesvedības laikā personas pamatvajadzības tiek apmierinātas tikai attiecībā neatliekamo medicīnisko palīdzību.

3.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz strīdu starp Centre public d’action sociale d’Ottignies-Louvain-la-Neuve [Otiņji Luvēnas-Lanēvas Valsts sociālās palīdzības centru] (turpmāk tekstā – “CPAS”) un M. Abdida, Nigērijas pilsoni, kas ir saslimis ar AIDS. Pēc lēmuma, ar kuru Beļģijas valsts noraidīja viņa pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ un noteica pienākumu atstāt valsts teritoriju, attiecīgajai personai tika atsaukta reģistrācijas apliecība, kas tai ļāva bez maksas apmierināt savas pamatvajadzības. Turklāt, iesniedzot prasību par minētā lēmuma atcelšanu, viņš nevarēja izmantot tiesību aizsardzības līdzekli ar izraidīšanas izpildi pilnībā apturošu iedarbību.

4.        Minētajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir uzdoti trīs jautājumi.

5.        Pirmkārt, vai trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir saslimis ar smagu slimību un kuram, atgriežoties savā izcelsmes valstī, draudētu reāls risks ciest necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, jo viņa valstī netiek nodrošināta atbilstoša ārstēšana, var uzskatīt par “personu, kas ir tiesīga uz alternatīvo aizsardzību” Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkta izpratnē?

6.        Šis jautājums ir identisks Cour constitutionnelle [Konstitucionālās tiesas] uzdotajam jautājumam lietā M’Bodj, kura pašlaik tiek izskatīta Tiesā un kurā esmu sniedzis secinājumus 2014. gada 17. jūlijā (6).

7.        Otrkārt, vai prasībai, kas iesniegta par lēmumu noraidīt pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ un izraidīt attiecīgo personu no valsts teritorijas, ir jābūt ar pilnībā apturošu iedarbību, ņemot vērā tiesības, kas viņam ir garantētas ar Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85 un Hartu?

8.        Treškārt, vai, pamatojoties uz šīm pašām direktīvām, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt attiecīgajai personai citu, nevis medicīnisko pamatvajadzību apmierināšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par atgriešanas lēmuma tiesiskumu, ja CPAS šajā gadījumā kā sociālo palīdzību nodrošina tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību?

9.        Šajos secinājumos es norādīšu, ka neviena no direktīvām, proti, Direktīva 2003/9, Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85, kas reglamentē kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, nav piemērojama pieteikumam piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu 9.b pantu, jo minētā atļauja nav starptautiskās aizsardzības alternatīva forma.

10.      Pēc tam es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ, ņemot vērā, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (7), noteikumus, un, otrkārt, Hartā pasludinātās pamattiesības, es pārbaudīšu, vai tādos apstākļos kā pamatlietā ar to, ka nav tiesību aizsardzības līdzekļa ar pilnībā apturošu iedarbību attiecībā uz izraidīšanas izpildi un netiek apmierinātas attiecīgās personas pamatvajadzības, tiek respektētas tiesības, kuras ir atzītas migrantiem Eiropas Savienībā.

11.      Šajā ziņā es ierosināšu Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktā noteiktās un Hartas 47. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā ietver tiesību aizsardzības līdzekli ar pilnībā apturošu iedarbību, ja, ņemot vērā attiecīgās personas veselības stāvokli, atgriešanas lēmuma izpildes dēļ viņam varētu draudēt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam.

12.      Es arī paskaidrošu, kāpēc šādā situācijā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 14. panta mērķi, kā arī pamattiesību, it īpaši Hartas 1.–4. un 35. panta noteikumu, ievērošanu dalībvalstīm visas tiesvedības laikā atbilstoši ir jāapmierina attiecīgās personas pamatvajadzības, nodrošinot tai iztikas līdzekļus, kā arī cilvēka cienīgu un tās veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni, it īpaši nodrošinot telpas izmitināšanai un, ja nepieciešams, apmierinot tās īpašās vajadzības.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Kopēja Eiropas patvēruma sistēma

13.      Kopējo Eiropas patvēruma sistēmu veido trīs dokumenti: Direktīva 2003/9, Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85.

a)      Direktīva 2003/9

14.      Direktīvā 2003/9 ir noteikti obligātie standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.

15.      Saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu tā “attiecas uz visiem trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kas iesnieguši patvēruma pieteikumu pie dalībvalsts robežas vai tās teritorijā, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā patvēruma meklētājiem”.

16.      Tomēr saskaņā ar minētā noteikuma 4. punktu “dalībvalstis var izlemt par šīs direktīvas piemērošanu saistībā ar procedūrām, kuras tiek izmantotas, pieņemot lēmumus par citāda veida aizsardzības pieteikumiem nekā no Ženēvas Konvencijas izrietošā aizsardzība trešo valstu pilsoņiem vai bezvalstniekiem, kuri nav bēgļi”.

17.      Saskaņā ar II nodaļu šajā direktīvā ir noteikti minimālie uzņemšanas nosacījumi, kuri dalībvalstīm ir jāparedz patvēruma meklētājiem, lai nodrošinātu viņiem viņu veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni un iztikas līdzekļus.

18.      Direktīvas 2003/9 7.–10. un 15. pantā Savienības likumdevējs ir paredzējis garantijas it īpaši attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju uzturēšanos, brīvu pārvietošanos, ģimenes vienotības saglabāšanu, medicīnisko pārbaudi un veselības aprūpi, kā arī nepilngadīgo skološanu un izglītošanu.

19.      Direktīvas 2003/9 IV nodaļā un it īpaši tās 17.–20. pantā ir noteikti īpaši noteikumi attiecībā uz personām ar īpašām vajadzībām.

b)      Direktīva 2004/83

20.      Šīs Direktīvas 2004/83 mērķis ir noteikt vienotus kritērijus visām dalībvalstīm saistībā ar pamatnosacījumiem, kādi ir jāizpilda trešo valstu valstspiederīgajiem, lai saņemtu starptautisko aizsardzību (8), kā arī šīs aizsardzības materiāltiesisko saturu (9). Tieši šajā ziņā Direktīvas 2004/83 2. panta c) un e) punktā ir noteikts, kādas personas ir tiesīgas saņemt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusu, tās II, III un V nodaļā ir paredzēti pamatnosacījumi, kas tām ir jāizpilda, un VII nodaļā ir minētas tiesības, kas tiek piešķirtas katrā no šiem statusiem.

21.      Kopējā Eiropas patvēruma sistēmā alternatīvā aizsardzība papildina Konvencijā par bēgļu statusu paredzētos noteikumus par bēgļa statusu (10).

22.      Runa ir par starptautisko aizsardzību, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/83 2. panta e) punktu attiecas uz “trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, ko nevar kvalificēt kā bēgli, bet attiecībā uz kuru ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka attiecīgajai personai, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī [..], [..] draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 15. pantā [..], un [šī persona] nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību”.

23.      Saskaņā ar minētās direktīvas 18. pantu “dalībvalstis piešķir alternatīvo aizsardzības statusu trešās valsts valstspiederīgajam [..], kas tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar II un V nodaļu”.

24.      Minētās direktīvas II nodaļa attiecas uz “starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšanu”. Tās 6. pantā ar nosaukumu “Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki” ir noteikts šādi:

“Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki ir:

a)      valsts;

b)      partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu;

c)      nevalstiski dalībnieki, ja var apliecināt, ka a) un b) apakšpunktā minētie dalībnieki, ieskaitot starptautiskās organizācijas, nav spējīgi vai nevēlas nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu, kā noteikts 7. pantā.”

25.      Direktīvas 2004/83 V nodaļa attiecas uz “pretendēšanu uz alternatīvo aizsardzību”. Tās 15. pantā “smaga kaitējuma” jēdziens ir definēts šādi:

Smagu kaitējumu veido:

a)      nāves sods vai tā izpilde, vai

b)      pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī, vai

c)      smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.”

26.      Turklāt šīs direktīvas VII nodaļas [ar nosaukumu] “Starptautiskās aizsardzības saturs” 28. un 29. pantā Savienības likumdevējs precizē, ka, piešķirot starptautisko aizsardzību neatkarīgi no tā, vai tas ir bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss, dalībvalstij ir pienākums nodrošināt attiecīgajai personai tādu pašu sociālo palīdzību un tādus pašus nosacījumus piekļuvei veselības aprūpei, kādi ir paredzēti dalībvalsts pilsoņiem. Tomēr dalībvalstis var nošķirt šos divus statusus, jo ar šiem noteikumiem tām ir paredzēta iespēja personām, kurām ir piešķirta alternatīvā aizsardzība, nodrošināt tikai sociālās palīdzības pamatpakalpojumus (11).

27.      Visbeidzot ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/83 mērķis ir noteikt obligātos standartus. Tādējādi saskaņā ar tās preambulas 8. apsvērumu un 3. pantu dalībvalstīm ir tiesības pieņemt vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus, lai noteiktu, kādas personas izpilda noteikumus par bēgļa statusa piešķiršanu, vai to, kādas personas ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ciktāl šie noteikumi ir saderīgi ar minēto direktīvu.

28.      Tomēr Direktīvas 2004/83 preambulas 9. apsvērumā Savienības likumdevējs precizē, ka “šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kam atļauts palikt dalībvalstu teritorijā ne tādēļ, ka viņiem nepieciešama starptautiska aizsardzība, bet pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ”.

c)      Direktīva 2005/85

29.      Direktīvā 2005/85 ir noteiktas procesuālo tiesību normas attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Saskaņā ar tās 1. pantu tās mērķis ir noteikt minimālos standartus dalībvalstu piemērotajās procedūrās bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai un tās II un III nodaļā ir precizētas procesuālās tiesības un pienākumi pieteikuma iesniedzējam un dalībvalstij attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējumu.

30.      Šīs direktīvas piemērošanas joma tās 3. pantā ir precizēta šādi:

“1.      Šī direktīva tiek piemērota attiecībā uz visiem patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti konkrētajā teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonas, kā arī attiecībā uz bēgļa statusa atņemšanu.

[..]

3.      Ja dalībvalstis izmanto vai ievieš procedūru, kurā patvēruma pieteikumi tiek izvērtēti gan kā pieteikumi uz Ženēvas konvencijas pamata, gan kā pieteikumi uz cita veida starptautisko aizsardzību, ko sniedz saskaņā ar apstākļiem, kuri noteikti direktīvas [2004/83] 15. pantā, tās piemēro šo direktīvu, izmantojot savu procedūru.

4.      Turklāt dalībvalstis var pieņemt lēmumu piemērot šo direktīvu procedūrās, lemjot par pieteikumiem saistībā ar jebkāda veida starptautisko aizsardzību.”

31.      Minētās direktīvas 39. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību” ir precizēts:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā saistībā ar:

a)      pieņemto lēmumu par to patvēruma pieteikumu;

[..]

3.      Dalībvalstis vajadzības gadījumā paredz noteikumus saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām, kas attiecas uz:

a)      jautājumu par to, vai tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu ļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu;

b)      tiesiskās aizsardzības vai aizsardzības pasākumu iespējamību, ja tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu neļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu. Dalībvalstis var arī paredzēt tiesisko aizsardzību amata dēļ [..].”

2)      Trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešana

32.      Direktīvā 2008/115 ir paredzēti noteikumi par to trešo valstu valstspiederīgo, kas valstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanu.

33.      Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu tā ir piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi.

34.      Tās mērķis ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pamatojoties uz kopīgiem standartiem un juridiskām garantijām, lai attiecīgo personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu pamattiesības un cieņas neaizskaramību (12).

35.      Šajā ziņā ar Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktu attiecīgajam valstspiederīgajam, ja viņš ir pārsūdzējis atgriešanas lēmumu, ir noteiktas procesuālās garantijas.

36.      Šis noteikums ir formulēts šādi:

“1.      Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus [..].

2.      1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus [..], tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

37.      Šīs direktīvas 14. pantā savukārt ir noteiktas ekonomiskās un sociālās tiesības, uz kurām migrants var atsaukties, gaidot izraidīšanu.

38.      14. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

a)      uztur ģimenes vienotību ar tiem ģimenes locekļiem, kas uzturas to teritorijā;

b)      nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu;

c)      nepilngadīgajiem nodrošina piekļuvi pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma;

d)      ņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.”

B –    Beļģijas tiesības

1)      1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu

39.      1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu (13) mērķis ir transponēt Direktīvu 2004/83 Beļģijas tiesību sistēmā.

a)      Materiālo tiesību normas un procesuālo tiesību normas, kas attiecas uz uzturēšanās atļaujas piešķiršanu medicīnisku iemeslu dēļ

40.      Minētā likuma 9.b pantā ir precizēti nosacījumi, lai piešķirtu uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ. Tā 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ārvalstnieks, kurš uzturas Beļģijā, kurš pierāda savu identitāti saskaņā ar 2. punktu un kuram ir tāda slimība, kas ir saistīta ar reālu risku viņa dzīvībai vai viņa fiziskajai neaizskaramībai, vai reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, ja viņa izcelsmes valstī vai valstī, kurā viņš uzturas, vispār nav pieejama atbilstoša ārstēšana, var lūgt ministram vai tā pilnvarotajai personai atļauju uzturēties Karalistē.

Pieteikums jāiesniedz, nosūtot ierakstītu vēstuli ministram vai viņa pilnvarotajam, un jānorāda ārvalstnieka faktiskās dzīvesvietas adrese Beļģijā.

Nosūtot pieteikumu, ārvalstnieks arī sniedz visu attiecīgo jaunāko informāciju par savu slimību un atbilstošas ārstēšanas iespējām un tās pieejamību savā izcelsmes valstī vai valstī, kurā viņš uzturas.

Viņš iesniedz tipveida medicīnisko izziņu, kādu ir paredzējis Karalis ar dekrētu, kuru ir pieņēmusi Ministru padome. Šajā medicīniskajā izziņā, kas ir izsniegta vismaz trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas, norāda slimību, tās smaguma pakāpi un par nepieciešamu atzīto ārstēšanu.

Pirmajā daļā paredzētā riska, ārstēšanas iespēju, to pieejamības viņa izcelsmes valstī vai viņa dzīvesvietas valstī un slimības, tās smaguma pakāpes un par nepieciešamu atzītās ārstēšanas, kam jābūt norādītiem medicīniskajā izziņā, novērtēšanu veic ārsts ierēdnis vai ārsts, kuru ir izraudzījies ministrs vai tā pilnvarotā persona, kurš par to sniedz atzinumu. Šis ārsts, ja viņš uzskata, ka tas ir nepieciešams, var izmeklēt ārvalstnieku un lūgt ekspertiem sniegt papildu atzinumu.”

[..]”

41.      Ja tiek piešķirta uzturēšanās atļauja medicīnisku iemeslu dēļ, valsts kompetentās iestādes izsniedz attiecīgajai personai uzturēšanās atļauju uz vienu gadu, kas tomēr ir pagarināma. Tātad tai ir tiesības saņemt sociālo palīdzību no CPAS, kas var apmaksāt attiecīgās personas veselības un invaliditātes apdrošināšanu, kā arī segt medicīniskos izdevumus, ja vien tā ir trūkumcietēja. Izbeidzoties piecu gadu termiņam, attiecīgā persona var saņemt uzturēšanās atļauju uz nenoteiktu laiku, kas tai dod tādas pašas tiesības kā valsts pilsoņiem.

42.      Ja šī uzturēšanās atļauja netiek piešķirta, valsts kompetentās iestādes paziņo attiecīgajai personai rīkojumu atstāt [valsts] teritoriju, tādējādi šīs personas uzturēšanās Beļģijas teritorijā kļūst nelikumīga. Tāpēc kā sociālā palīdzība tiek nodrošināta tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība. Saskaņā ar Cour constitutionnelle judikatūru šai medicīniskajai palīdzībai ir jāaptver medicīniskā aprūpe – gan profilaktiskā aprūpe, gan ārstēšana –, lai nepadraudētu personas, kas ir saslimusi ar smagu slimību, dzīvību vai fizisko neaizskaramību (14).

43.      Attiecīgā persona var celt Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomē] prasību atcelt lēmumu, ar ko tika noraidīts tās pieteikums piešķirt uzturēšanās atļauju, kas neaptur izraidīšanas pasākuma izpildi.

44.      1980. gada 15. decembra likuma 39/82. pantā ir paredzēts, ka šai prasībai var pievienot lūgumu par pasākuma apturēšanu, ko var iesniegt saskaņā ar parasto procedūru vai arī saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru, kas aptur pasākuma izpildi.

45.      Šis noteikums ir formulēts šādi:

“1)      Ja administratīvās iestādes izdots akts var tikt atcelts saskaņā ar 39/2. pantu, vienīgi Padome ir kompetenta izdot rīkojumu par tā izpildes apturēšanu.

Apturēšanu nosaka pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas vai pienācīgas to uzaicināšanas ar palātas, kurā celta prasība, priekšsēdētāja vai šim nolūkam iecelta Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomes tiesneša pamatotu lēmumu.

Ārkārtas steidzamības gadījumos var noteikt pagaidu apturēšanu, neuzklausot visus vai atsevišķus lietas dalībniekus.

Ja pieteikuma iesniedzējs lūdz apturēt izpildi, viņam ir jāizvēlas apturēšana saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru vai apturēšana saskaņā ar parasto procedūru. Lai [prasība] tiktu pieņemta, tas nevar ne vienlaicīgi, ne secīgi atkārtoti piemērot trešo daļu vai arī atkārtoti lūgt apturēšanu, iesniedzot 3. punktā paredzēto pieteikumu.

Atkāpjoties no ceturtās daļas un neskarot 3. punktu, pieteikuma par apturēšanu saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru noraidījums neliedz prasītājam vēlāk iesniegt pieteikumu par apturēšanu saskaņā ar parasto procedūru, ja šis pieteikums par apturēšanu saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru ticis noraidīts tāpēc, ka ārkārtas steidzamība nebija pietiekami pierādīta.

2)      Izpildes apturēšanu var noteikt tikai tad, ja tiek minēti nopietni iemesli, kas var pamatot apstrīdētā akta atcelšanu, un ar nosacījumu, ka akta tūlītēja izpilde var radīt grūti kompensējamu būtisku kaitējumu.

[..]

3)      Izņemot ārkārtas steidzamības gadījumu, pieteikums par apturēšanu un prasības pieteikums atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz kā viens dokuments.

Prasības pieteikuma nosaukumā ir jānorāda, ka tā ir prasība atcelt lēmumu vai arī ka tas ir pieteikums par apturēšanu un prasība atcelt lēmumu. Ja šī formalitāte nav ievērota, prasības pieteikums tiks uzskatīts tikai par prasību atcelt lēmumu.

Ja ir celta prasība atcelt lēmumu, vēlāk iesniegts pieteikums par apturēšanu nav pieņemams, neskarot pieteikuma iesniedzējam sniegto iespēju iesniegt jaunu prasību atcelt tiesību aktu iepriekš minētajā veidā, tam pievienojot pieteikumu par apturēšanu, ja pārsūdzības termiņš vēl nav beidzies.

[..]

4)      [..]

Ja ārvalstniekam ir piemērojams izraidīšanas vai repatriēšanas pasākums, kura izpilde ir nenovēršama, un viņš vēl nav iesniedzis pieteikumu par apturēšanu, viņš var lūgt apturēt minētā lēmuma izpildi ārkārtas steidzamības procedūrā. [..] Ja apturēšana nav noteikta, pasākuma piespiedu izpilde atkal ir iespējama.”

46.      Saskaņā ar šī likuma 39/84. pantu vienīgi Conseil du contentieux des étrangers ir kompetence noteikt jebkādus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai aizsargātu lietas dalībnieku vai personu, kuras skar lietas iznākums, intereses, izņemot pasākumus, kas ir saistīti ar civiltiesībām.

47.      Savukārt minētā likuma 39/85. pantā ir reglamentēta pagaidu pasākumu pārbaude, kas ir jāveic ārkārtas steidzamības procedūrā. Tajā ir noteikts šādi:

“Ja ārvalstniekam ir piemērojams izraidīšanas vai repatriēšanas pasākums, kura izpilde ir nenovēršama, ārvalstnieks, kas jau ir iesniedzis pieteikumu par apturēšanu, saskaņā ar 39/84. pantā paredzētajiem pagaidu pasākumiem, var lūgt Padomei pēc iespējas drīz pārbaudīt pieteikumu par apturēšanu, ar nosacījumu, ka Padome vēl nav lēmusi par šo pieteikumu.

Pieteikumu par pagaidu pasākumiem un pieteikumu par apturēšanu izskata kopā [..].

[..]

Kad ir saņemts pieteikums par pagaidu pasākumiem, izraidīšanas vai repatriēšanas pasākuma piespiedu izpildi nedrīkst veikt līdz brīdim, kad Padome ir pieņēmusi nolēmumu par pieteikumu vai arī to ir noraidījusi. [..] Ja apturēšana netika noteikta, atkal ir iespējams veikt pasākuma piespiedu izpildi.

[..]”

48.      Vienlaicīgi iesniedzot pieteikumu par apturēšanu saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru un pieteikumu par pagaidu pasākumiem saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru, prasītājam ir jāpierāda būtiska kaitējuma nenovēršamība un it īpaši tas, ka ir noteikts piespiedu pasākums atstāt Beļģijas teritoriju.

b)      Noteikumi par alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanu

49.      Savukārt 1980. gada 15. decembra Likuma 48/4. pantā ir precizēti noteikumi par alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu (15). Ar to ir transponēts Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkts un 15. un 17. pants, un tajā ir sniegts šāds precizējums:

“1.      Alternatīvās aizsardzības statusu piešķir ārvalstniekam, kuru nevar uzskatīt par bēgli un kurš nevar atsaukties uz 9.b pantu, un attiecībā uz kuru ir nopietns pamats uzskatīt, ka, ja viņš tiktu izraidīts atpakaļ uz savu izcelsmes valsti vai ja bezvalstnieks atgrieztos savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tam draudētu reāls risks ciest smagu kaitējumu, kas norādīts 2. punktā, un kurš nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt šīs valsts aizsardzību, ja vien uz viņu nav attiecināmas 55/4. pantā paredzētās izņēmuma klauzulas.

2)      Smags kaitējums ir:

a)      nāves sods vai tā izpilde, vai

b)      pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana vai izturēšanās viņa izcelsmes valstī, vai

c)      smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.”

50.      Ja starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts, pieteikuma iesniedzējs var iesniegt Conseil du contentieux des étrangers neierobežotas kompetences prasību. Saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/70. pantu šai prasībai ir apturoša iedarbība: prasības celšanai paredzētajā laikposmā un prasības izskatīšanas posmā bez attiecīgās personas piekrišanas nedrīkst izpildīt pret viņu noteikto izraidīšanas vai repatriācijas pasākumu piespiedu kārtā. Turklāt attiecīgā persona saglabā tiesības saņemt sociālo palīdzību no CPAS. Tā ietver visas attiecīgās personas pamatvajadzības, proti, medicīnisko palīdzību, sociālo palīdzību, mājokli, pārtiku un bērnu izglītošanu.

2)      1976. gada 8. jūlija Konstitutīvais likums par publiskajiem sociālās aprūpes centriem

51.      1976. gada 8. jūlija Konstitutīvā likuma par publiskajiem sociālās aprūpes centriem 1. pantā ikvienam pilsonim ir noteiktas tiesības uz sociālo palīdzību, lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

52.      Saskaņā ar šī likuma 57. pantu CPAS uzdevums ir nodrošināt personām un ģimenēm palīdzību, kas ir jāpiešķir pašvaldībām. Tie nodrošina ne tikai paliatīvo vai ārstniecisko palīdzību, bet arī preventīvu palīdzību. Tā var būt materiāla, sociāla, medicīniska vai psiholoģiska palīdzība.

53.      Tomēr minētā likuma 57. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēta atkāpe no šī principa, jo ar to CPAS ir atļauts ārvalstniekiem, kas valsts teritorijā uzturas nelikumīgi, nodrošināt tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību.

54.      1996. gada 12. decembra Karaļa dekrētā par neatliekamo medicīnisko palīdzību, ko publiskie sociālās palīdzības centri sniedz ārvalstniekiem, kas Karalistē uzturas nelikumīgi (16), ir norādīts, ka 1976. gada 8. jūlija likuma 57. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētā neatliekamā medicīniskā palīdzība ir tikai medicīniska [aprūpe], kuras steidzamība ir apliecināta ar medicīnisko izziņu. Šī palīdzība nevar būt finansiāla palīdzība, mājokļa piešķiršana vai cita sociālā palīdzība natūrā.

II – Pamatlietas fakti un prejudiciāli jautājumi

55.      M. Abdida, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu, 2009. gada 15. aprīlī iesniedza pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ. Tā kā šis pieteikums 2009. gada 4. decembrī tika atzīts par pieņemamu, M. Abdida saņēma sociālo palīdzību no CPAS.

56.      Tomēr 2011. gada 6. jūnijā valsts kompetentās iestādes šo pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī ir medicīniskā infrastruktūra, kas ļauj nodrošināt aprūpi AIDS slimniekiem. Šis lēmums ar pienākumu atstāt valsts teritoriju M. Abdida tika paziņots 2011. gada 29. jūnijā. Šajā paziņojumā tika precizēts, ka, ceļot prasību atcelt lēmumu un iesniedzot pieteikuma par tā izpildes apturēšanu, pasākuma izpilde netiek apturēta.

57.      Līdz ar to 2011. gada 7. jūlijā M. Abdida cēla prasību par šo lēmumu Conseil du contentieux des étrangers. 2011. gada 13. jūlijā CPAS nolēma atcelt sociālo pabalstu, kas attiecīgajai personai līdz šim tika maksāts, un atteicās apmaksāt viņam neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tomēr CPAS pārskatīja šo lēmumu 2011. gada 27. jūlijā, nodrošinot M. Abdida neatliekamo medicīnisko palīdzību.

58.      2011. gada 5. augustā viņš iesniedza prasību par CPAS lēmumu Tribunal du travail de Nivelles [Niveles Darba lietu tiesā]. Ar 2011. gada 9. septembra spriedumu tā piesprieda CPAS maksāt sociālo pabalstu, kas ir līdzvērtīgs integrācijas ienākumiem ar izolēto likmi, uzskatot it īpaši, ka tiesības uz sociālo palīdzību ir nepieciešams priekšnoteikums, lai efektīvi īstenotu savas tiesības celt prasību, un ka tāpēc tam ir jāturpina maksāt M. Abdida sociālo pabalstu tik ilgi, kamēr viņš gaida nolēmumu par pārsūdzēto lēmumu noraidīt viņa uzturēšanās atļaujas pieteikumu.

59.      2011. gada 7. oktobrī CPAS šo spriedumu pārsūdzēja Cour du travail de Bruxelles [Briseles Darba lietu tiesā].

60.      Šī tiesa konstatē, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem M. Abdida prasībai par izraidīšanas lēmuma izpildi nav apturošas iedarbības un ka līdz lēmuma pieņemšanai par šo prasību viņam ir liegta jebkura cita sociālā palīdzība, izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tā arī norāda, ka pastāv atšķirīga attieksme pret personu, kas lūdz piešķirt alternatīvo aizsardzības statusu, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 48/4. pantu, un personu, kas lūdz piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz minētā likuma 9.b pantu. Cour constitutionnelle tomēr esot attaisnojusi šo atšķirīgo attieksmi.

61.      Tādējādi Cour du travail de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīva 2004/83[..], Direktīva 2005/85[..] un Direktīva 2003/9[..] ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalstīm, kas ārvalstniekam, “kuram ir tāda slimība, kas ir saistīta ar reālu risku viņa dzīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai vai reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, ja viņa izcelsmes valstī vispār nav pieejama atbilstoša ārstēšana”, paredz tiesības uz alternatīvo aizsardzību Direktīvas 2004/83[..] 15. panta b) punkta izpratnē, uzliek pienākumu

–        paredzēt apturošu iedarbību prasībai atcelt administratīvu lēmumu, ar kuru ir atteiktas uzturēšanās tiesības un/vai alternatīvā aizsardzība un ar kuru ir dots rīkojums par izraidīšanu,

–        savas sociālās palīdzības vai uzņemšanas sistēmas ietvaros nodrošināt prasītājam citu, nevis medicīnisko pamatvajadzību apmierināšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par prasību, kas ir iesniegta par šo administratīvo lēmumu?

2)      Vai noraidošas atbildes gadījumā [Harta] un it īpaši tās 1.–3. pants (cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību un neaizskaramību), tās 4. pants (necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums), tās 19. panta 2. punkts (tiesības netikt izraidītam uz valsti, ja tajā ir būtisks necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās risks), tās 20. un 21. pants (vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums attiecībā pret citu kategoriju alternatīvās aizsardzības pieprasītājiem) un/vai tās 47. pants (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību) rada pienākumu dalībvalstij, kura transponē Direktīvu 2004/83[..], Direktīvu 2005/85[..] un Direktīvu 2003/9[..], paredzēt prasībai apturošu iedarbību un iepriekš [1. jautājumā minēto] pamatvajadzību apmierināšanu?”

62.      Apsvērumus ir iesnieguši pamatlietas dalībnieki, kā arī Beļģijas valdība, Francijas valdība, Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Komisija.

III – Analīze

A –    Par pirmo jautājumu

63.      Pirmais jautājums, ko iesniedzējtiesa uzdod Tiesai, attiecas uz procesuālajām garantijām un sociālajām priekšrocībām, kuras dalībvalstij ir pienākums nodrošināt alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas procedūrā.

64.      Kā savos apsvērumos ir norādījušas Beļģijas un Francijas valdības, kā arī Komisija, šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam izsniegta uzturēšanās atļauja viņa veselības stāvokļa dēļ un saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu ir starptautiskās aizsardzības alternatīva forma Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkta izpratnē.

65.      Tomēr tādu iemeslu dēļ, kurus esmu minējis savu secinājumu lietā M’Bodj 40.–70. punktā un kurus īsumā izklāstīšu šeit, šis pieņēmums, manuprāt, ir nepareizs (17).

66.      Proti, es uzskatu, ka trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir saslimis ar smagu slimību un kuram rodas reāli draudi ciest necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, ja viņu nosūta uz viņa izcelsmes valsti, jo viņa valstī netiek nodrošināta atbilstīga ārstēšana, nevar uzskatīt par “personu, kas ir tiesīga uz alternatīvo aizsardzību” Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkta izpratnē. Lai arī atsevišķos īpašos apstākļos slimības radītās ciešanas var izraisīt necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, tomēr, manuprāt, nav izpildīts viens no būtiskajiem alternatīvās aizsardzības piešķiršanas kritērijiem, proti, nav identificēta persona, kas rada draudus un pret ko ir jānodrošina aizsardzība.

67.      Tāpēc es uzskatu, ka, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu izdota uzturēšanās atļauja nevar būt starptautiskās aizsardzības alternatīva forma un tā nevar ietilpt to direktīvu piemērošanas jomā, ar kurām ir ieviesta kopējā Eiropas patvēruma sistēma.

68.      Nedrīkst neņemt vērā, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma ir balstīta uz nepieciešamību personām, kuras bīstas, ka tās var tikt vajātas rases, reliģijas, pilsonības, politisku uzskatu vai piederības sociālajai grupai dēļ, vai arī personām, kurām viņu izcelsmes valstī draud būtiska kaitējuma rašanās, nodrošināt aizsardzību, ko viņu valsts nespēj nodrošināt vai vairs nespēj nodrošināt, jo tā ar nolūku veicina šādas darbības vai arī nerīkojas vispār.

69.      Tātad dalībvalsts noteiktajai starptautiskās aizsardzības – bēgļu statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa – piešķiršanas sistēmai ir īpašs mērķis un tajā ir izveidots īpašs aizsardzības mehānisms (18), kas paredz, ka ir jāizpilda divi būtiski nosacījumi. Pirmais [nosacījums] ir, ka attiecīgajai personai, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, draud risks ciest no vajāšanas vai ciest būtisku kaitējumu. Otrais [nosacījums] ir, ka minētā valsts ir tieši vai netieši atbildīga par šo draudu esamību. Tātad bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa priekšrocības ir paredzētas tikai tādos gadījumos, kad izcelsmes valsts varas iestādes nav iesaistījušās šīs aizsardzības nodrošināšanā vai nu tāpēc, ka tās īsteno vajāšanu, vai arī tāpēc, ka tās veicina vai piecieš vajāšanu, kuru īsteno kaujinieki vai citas privātas grupas.

70.      Šiem diviem nosacījumiem ir izšķiroša nozīme starptautiskās aizsardzības piešķiršanā, jo tie pamato personas bailes un izskaidro tās nespēju vai atteikšanos izmantot savas izcelsmes valsts aizsardzību.

71.      Runājot par alternatīvās aizsardzības piešķiršanu, šie divi nosacījumi skaidri izriet no Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkta formulējuma. Proti, Savienības likumdevējs nepārprotami ir precizējis, ka “persona, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību”, ir persona, kurai ne tikai draud reāls risks ciest būtisku kaitējumu, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, kā tas ir noteikts direktīvas 15. pantā, bet, ņemot vērā šo risku, tā arī nespēj vai atsakās pieņemt šīs valsts aizsardzību.

72.      Turklāt šajā pantā “būtiska kaitējuma” jēdziens ir definēts kā darbības vai apstākļi, par kuriem izcelsmes valsts varas iestādes ir tieši vai netieši atbildīgas.

73.      Direktīvas 2004/83 15. pants ir jāaplūko kopā ar tās 6. pantu.

74.      Šīs direktīvas 15. pantā ir noteikti triju veidu būtiski kaitējumi, tostarp b) punktā ir minēta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās pret pieteikuma iesniedzēju viņa izcelsmes valstī. Šeit likumdevējs nosaka būtiska kaitējuma materiālo priekšnosacījumu. Runa ir par nāvessodu vai tā izpildi, attiecīgās personas spīdzināšanu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos pret viņu vai necilvēcīgu vai pazemojošu sodīšanu izcelsmes valstī un būtiskiem draudiem viņa dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā. Šāda rīcība ietver attiecīga dalībnieka tīšu nodomu nodarīt īpaši lielas fiziskas vai psiholoģiskas ciešanas.

75.      Savukārt minētās direktīvas 6. pantā ir definēts personīgais elements, jo tajā ir noteikti “būtiska kaitējuma dalībnieki”. Tādējādi Savienības likumdevējs tieši norāda, ka Direktīvas 2004/83 15. pantā minēto būtisko kaitējumu nodara valsts, partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku tās teritorijas daļu, nevalstiski dalībnieki, ja var pierādīt, ka valsts, partijas vai organizācijas, kas nodrošina tās kontroli, nespēj vai nevēlas nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu vai būtisku kaitējumu.

76.      Lai personu varētu uzskatīt par tiesīgu saņemt alternatīvo aizsardzību, nav tātad pietiekami pierādīt, ka tai draud necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, bet arī ir jāpierāda, ka šos draudus izraisa faktori, kuros tieši vai netieši ir vainojamas šīs valsts varas iestādes, vai arī šie draudi personai rodas tāpēc, ka tos izraisa vai arī tos piecieš tās valsts iestādes, kuras valstspiederīgā šī persona ir, vai arī šos draudus rada neatkarīgas grupas, pret kurām izcelsmes valsts iestādes nespēj nodrošināt saviem pilsoņiem efektīvu aizsardzību.

77.      Tomēr, kā savos apsvērumos ir norādījusi Francijas valdība, tādas personas gadījumā, kurai veselības stāvokļa dēļ ir nepieciešama medicīniskā aprūpe un kura nevarētu saņemt atbilstošu ārstēšanu savā izcelsmes valstī, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās draudi, ja tā atgrieztos minētajā valstī, nav saistīti ar valsts iestāžu vai nevalstisku organizāciju tīšu darbību vai bezdarbību. Citiem vārdiem sakot, šādā gadījumā nav izpildīts viens no būtiskajiem kritērijiem, lai atzītu Direktīvas 2004/83 6. pantā minētās alternatīvās aizsardzības saņemšanu, proti, izcelsmes valsts varas iestāžu tieša vai netieša atbildība par būtisku kaitējumu, pret kuru ir jānodrošina aizsardzība.

78.      Šādos apstākļos dalībvalsts piešķirtā aizsardzība neatbilst nepieciešamībai nodrošināt starptautisko aizsardzību šās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un tādējādi neattiecas uz kopējo Eiropas patvēruma sistēmu.

79.      Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta g) punkta beigām (19) runa ir par “cita veida aizsardzību”, kas neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Šī aizsardzība tiek piešķirta cita iemesla dēļ, pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu, līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (20) 3. pantam un Hartas 4. pantam un 19. panta 2. punktam. Necilvēcīgu izturēšanos šajā pēdējā gadījumā var veidot uzņemošās dalībvalsts pieņemta lēmuma par ieinteresētās personas izraidīšanu izpilde kopā ar atbilstīgas medicīniskas aprūpes neesamību izcelsmes valstī.

80.      Tomēr Savienības likumdevējs no Direktīvas 2004/83 piemērošanas jomas skaidri ir vēlējies izslēgt situācijas, kuru pamatā ir humāni iemesli.

81.      Direktīvas 2004/83 preambulas 9. apsvērumā viņš skaidri ir precizējis, ka “[šī direktīva] neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kam atļauts palikt dalībvalstu teritorijā ne tādēļ, ka viņiem nepieciešama starptautiska aizsardzība, bet pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ” (21).

82.      Turklāt saistībā ar 15. panta b) punktu ir interesanti atsaukties uz Direktīvas 2004/83 sagatavošanas dokumentiem (22), kuros Savienības likumdevējs sniedz šādu precizējumu:

“Tomēr, ja b) punktā būtu jāiekļauj visa Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra [(23)] attiecībā uz ECPAK 3. pantu, būtu jāiekļauj tikai uz humāniem iemesliem balstītas lietas, piemēram, lieta D pret Apvienoto Karalisti (1997), kas ir pazīstama arī ar nosaukumu Saint‑Kitts[ (24)].

Lai arī lietā SaintKitts nepietiekama piekļuve attīstītai veselības sistēmai, kā arī attiecīgas aprūpes neesamība pašas par sevi nav uzskatāmas par spīdzināšanu vai necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, izraidīšana uz šo valsti, kas rada draudus attiecīgās personas dzīvībai, šādi tika kvalificēta.

Līdz ar to, lai alternatīvās aizsardzības sistēmā netiktu izskatītas lietas, kuru pamatā ir humāni iemesli, kas nekad nav bijis šīs direktīvas mērķis, prezidējošā valsts ierosina ierobežot b) punkta piemērošanas jomu, pasludinot, ka izcelsmes valstī ir jābūt reālam riskam ciest spīdzināšanu vai necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodus” (25).

83.      Lai arī, kā Tiesa ir norādījusi spriedumā Elgafaji (26), direktīvas 15. panta b) punkts “būtībā atbilst ECPAK 3. pantam” (27), Savienības likumdevējs tomēr ir noteicis, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tikai tāda izturēšanās “pret pieteikuma iesniedzēju viņa izcelsmes valstī (28), kas ietver šīs valsts varas iestāžu tiešu vai netiešu atbildību. Tādējādi ar starptautiskās aizsardzības sistēmu un it īpaši alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu ir izveidots konkrēts un īpašs (29) aizsardzības mehānisms, ar kuru ir paredzēti atšķirīgi pienākumi no tiem, kas Līgumslēdzējām valstīm jāpilda saskaņā ar ECPAK 3. pantu.

84.      Tātad, ņemot vērā šos faktorus, es uzskatu, ka trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir saslimis ar smagu slimību un kuram draud reāls risks ciest necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, jo viņa valstī nav nodrošināta atbilstoša ārstēšana, nevar uzskatīt par “personu, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību” Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkta izpratnē.

85.      Tādēļ pieteikums, kas ir pamatots ar 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu un attiecas uz uzturēšanās atļaujas piešķiršanu medicīnisku iemeslu dēļ, nevar ietilpt Direktīvas 2004/83 piemērošanas jomā.

86.      Tas arī nevar ietilpt citu direktīvu, ar kurām ir ieviesta kopēja Eiropas patvēruma sistēma, proti, Direktīvas 2003/9 un Direktīvas 2005/85, piemērošanas jomā.

87.      Proti, materiālie uzņemšanas nosacījumi, kurus Savienības likumdevējs ir paredzējis Direktīvā 2003/9, saskaņā šīs direktīvas 3. pantu attiecas uz patvēruma meklētājiem vai, ja dalībvalsts tā nolemj, cita veida aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem.

88.      Tāpat arī procesuālās garantijas, kuras Savienības likumdevējs ir noteicis Direktīvā 2005/85, saskaņā ar šās direktīvas 3. pantu attiecas uz patvēruma pieteikumiem, kā arī lēmumiem par bēgļa statusa atņemšanu un, ja dalībvalsts tā nolemj, uz jebkuru citu pieteikumu piešķirt cita veida starptautisko aizsardzību.

89.      Kā izriet no lietas materiāliem, Beļģijas Karaliste nav vēlējusies garantēt šo direktīvu piemērošanu personām, kas iesniedz pieteikumu, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu.

90.      Tāpēc es uzskatu, ka procesuālās garantijas un sociālās priekšrocības, ko Savienības likumdevējs ir noteicis ar Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85, nav piemērojamas tādai situācijai kā pamatlietā aplūkotā.

91.      Tāpēc, ņemot vērā šos faktorus, es uzskatu, ka Direktīva 2003/9, Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85 ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības likumdevēja noteiktās procesuālās garantijas un sociālās priekšrocības nav piemērojamas pieteikumam piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu.

B –    Par otro jautājumu

92.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu novērtēt, vai ar Hartā noteiktajām pamattiesībām un dalībvalstu pienākumiem, kas tām ir jāpilda saskaņā ar Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85, ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kurā, pirmkārt, ir izslēgta pilnībā apturoša iedarbība prasībai par izraidīšanas lēmumu, ja runa ir par lēmumu nepiešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, un, otrkārt, kuros ir paredzēts, ka tiesvedības laikā tiek apmierinātas attiecīgās personas pamatvajadzības, tikai nodrošinot neatliekamo medicīnisko palīdzību.

1)      Ievada apsvērumi

93.      Sākumā ir jāprecizē, ka, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu, Tiesai ir jāņem vērā arī citas tiesību normas nevis tās, kuras konkrēti ir minētas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (30).

94.      Proti, Cour du travail de Bruxelles šajā otrajā jautājumā koncentrējas uz procesuālajām tiesībām un garantijām, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir piešķirtas ar Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85, kā arī ar Hartu, it īpaši prasībām, kas noteiktas tās 1.–4. pantā, kuros ir nostiprināts cilvēka cieņas princips, kā arī tiesības uz dzīvību un fizisko neaizskaramību un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tās 19. panta 2. punktā, kurā ir noteikts neizraidīšanas princips, 20. un 21. pantā, kurā ir pamatots vienlīdzības un nediskriminācijas princips, un visbeidzot 47. pantā, ar kuru ir garantētas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā.

95.      Tomēr iepriekš minēto iemeslu dēļ ir jāizslēdz to direktīvu, ar kurām ir ieviesta kopēja Eiropas patvēruma sistēma, piemērošana tādai situācijai, kāda ir aplūkota pamatlietā. Tāpēc, manuprāt, iesniedzējtiesas jautājums Tiesai nav jāizskata, ņemot vērā Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85.

96.      Turpretim, manuprāt, ir jāatsaucas uz procesuālo tiesību normām, kuras ir piemērojamas to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kas valstī uzturas nelikumīgi, un kuras ir noteiktas Direktīvā 2008/115. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. un 13. pantu tās mērķis ir noteikt kopējus standartus un procedūras visās dalībvalstīs, kas it īpaši attiecas uz prasībām, kuras ir iesniegtas par atgriešanas lēmumu, un tās III nodaļā ir precizētas procesuālās tiesības un garantijas, kas šajā situācijā ir jāpiešķir trešo valstu valstspiederīgajam, kas valstī uzturas nelikumīgi.

97.      Tomēr šajā lietā ir skaidrs, ka visa procesa laikā, kas uzsākts Conseil du contentieux des étrangers, kompetentās valsts iestādes M. Abdida uzturēšanos uzskatīja par nelikumīgu. Tāpēc viņam ir piemērojama Direktīva 2008/115, kā tas ir noteikts šīs direktīvas 2. pantā.

98.      Turklāt es uzskatu, ka lēmums, ar kuru valsts iestādes noraidīja attiecīgās personas uzturēšanās atļaujas pieteikumu un saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 7. pantu izdeva rīkojumu par viņa izraidīšanu no valsts, ir “atgriešanas lēmums” minētās direktīvas 3. panta 4. punkta izpratnē (31). Proti, ar šo lēmumu Beļģijas iestādes pasludināja M. Abdida uzturēšanos Beļģijas teritorijā par nelikumīgu un noteica viņam pienākumu atstāt valsts teritoriju. Ar šo lēmumu tikai ir īstenots Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu pret jebkuru trešās valsts valstspiederīgo, kas tās teritorijā uzturas nelikumīgi.

99.      Šādā situācijā, ko reglamentē Savienības tiesības, dalībvalstīm saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu ir pienākums piemērot Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības. Kā ir norādījusi Tiesa spriedumos Åkerberg Fransson (32) un Pfleger u.c. (33), šādos apstākļos Savienības tiesību piemērošana ietver ar Hartu garantēto pamattiesību piemērošanu.

100. Tātad, ņemot vērā, pirmkārt, Direktīvas 2008/115 noteikumus un, otrkārt, Hartā pasludinātās pamattiesības, ir jāpārbauda, vai tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, neparedzot tiesību aizsardzības līdzekli ar izraidīšanas izpildi apturošu iedarbību un neapmierinot attiecīgās personas citas, nevis medicīniskās pamatvajadzības ir ievērotas tiesības, kas viņam ir atzītas Savienībā.

2)      Mana interpretācija

a)      Par tiesību aizsardzības līdzekļa ar pilnībā apturošu iedarbību esamību

101. Direktīvas 2008/115 13. panta ar nosaukumu “Tiesību aizsardzības līdzekļi” 1. punktā [ir noteikts], ka attiecīgajam valstspiederīgajam ir tiesības uz efektīviem līdzekļiem, lai pārsūdzētu ar atgriešanu saistītus lēmumus.

102. Tāpēc saskaņā ar šī noteikuma 2. punktu kompetentās valsts iestādes var pārtraukt uz laiku apstrīdētā lēmuma izpildi. Saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu šādā gadījumā šī pārtraukšana izraisa izraidīšanas atlikšanu.

103. Ir jākonstatē, ka pretēji Komisijas formulētajam Priekšlikumam direktīvai ar šo noteikumu dalībvalstīm nav uzlikts pienākums paredzēt tiesību aizsardzības līdzekli ar apturošu iedarbību, ja attiecīgā persona ir cēlusi prasību par atgriešanas lēmumu (34), jo tā ir tikai iespēja.

104. Tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie es tomēr uzskatu, ka, lai ievērotu Direktīvas 2008/113 mērķi, kā arī pamattiesības, proti, Hartas 1., 2., 3., 4. panta, 19. panta 2. punkta un 47. panta noteikumus, attiecīgajai personai attiecībā uz izraidīšanas izpildi ir jāparedz tiesiskās aizsardzības līdzeklis ar pilnībā apturošu iedarbību.

105. Direktīvas 2008/115 13. panta mērķis ir tieši izsecināms no pamatprincipa, kuru Savienības likumdevējs ir noteicis šīs direktīvas 1. pantā, ar kuru, ievērojot attiecīgo personu pamattiesības, ir garantēta efektīva viņu interešu aizsardzība un it īpaši repatriācija humānā veidā un ievērojot cieņu (35).

106. Tātad šī noteikuma mērķi var saprast tikai atbilstoši un saskaņā ar Hartas 1.–4. pantā garantētajām tiesībām, kas nodrošina cilvēka cieņas ievērošanu, kā arī tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību un aizliedz necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos. Tas arī ir jāinterpretē, ievērojot Hartas 19. panta 2. punktā noteikto neizraidīšanas principu. Visbeidzot ar to ir jānodrošina Hartas 20. un 21. pantā noteikto vienlīdzības un nediskriminācijas principu ievērošana un minētās Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā īstenošana. Tātad šīs atsauces obligāti ir iekļautas atsaucēs uz Direktīvas 2008/115 1. pantā iekļautajām pamattiesībām.

107. Tādējādi šīs direktīvas 13. pants un – plašākā nozīmē – it īpaši noteikumi par procesuālajām garantijām, uz kurām var atsaukties attiecīgie valstspiederīgie, ceļot prasību, konkrēti un saskaņā ar šīm direktīvām var tikt piemēroti tikai tad, ja ir nodrošināta šo vērtību ievērošana.

108. Tātad minētās direktīvas 13. panta 1. punktā paredzētie un Hartas 47. pantā nostiprinātie efektīvie līdzekļi, manuprāt, nozīmē, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā atgriešanas lēmuma izpilde var izraisīt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās pret attiecīgo personu iespējamību, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam, šim tiesiskās aizsardzības līdzeklim ir pilnībā apturoša iedarbība.

109. Pirmkārt, šādā gadījumā dalībvalstij ir pienākums ievērot neizraidīšanas principu saskaņā ar pienākumiem, kas tai uzlikti ar Direktīvas 2008/115 5. pantu un Hartas 19. panta 2. punktu, kurā, atgādināšu, ir noteikts, ka “nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs”. Tādējādi, lai ievērotu šādu noteikumu, atgriešanas lēmuma izpilde ir automātiski jāaptur uz laiku, kamēr kompetentā valsts iestāde pārbauda tā tiesiskumu, kā arī attiecīgās personas iebildumus saistībā ar tādas izturēšanās risku, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam.

110. Otrkārt, ECT uzskata, ka, ņemot vērā ECPAK 13. pantā nostiprinātās tiesības efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā, ārvalstniekam, pret kuru izdots izraidīšanas rīkojums, ir jāspēj izmantot tiesību aizsardzības līdzekli ar pilnībā apturošu iedarbību, kad viņš ceļ “pamatotu iebildumu”, saskaņā ar kuru izraidīšanas dēļ viņš tiktu pakļauts necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam (36). Proti, ECT uzskata, ka šādā situācijā tādas izraidīšanas izpilde, kuras tiesiskums ir apstrīdēts, var izraisīt neatgriezenisku kaitējumu, kura rašanās ir jānovērš, apturot tā izpildi. Tātad tā uzskata, ka ārvalstnieks, kas ir saslimis ar smagu slimību un kas nevar saņemt aprūpi savā izcelsmes valstī, pamato tādu iebildumu. Turklāt tā uzskata, ka tiesiskās aizsardzības efektivitāte ietver arī kvalitātes un steidzamības prasības (37).

111. Pamatojoties uz šo judikatūru, Beļģijas Karalistei 2014. gada 27. februārī tika pasludināts notiesājošs spriedums (38). Šī lieta attiecās uz Nigērijas pilsoni, kurš bija saslimis ar AIDS un pret kuru iestādes bija izdevušas izraidīšanas rīkojumu. Viņš apgalvoja, ka, ja viņš tiktu izraidīts uz savu izcelsmes valsti, viņš tiktu pakļauts tādam izturēšanās veidam, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam, un sūdzējās par to, ka [viņam] netika nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā šīs konvencijas 13. panta izpratnē.

112. Pārbaudījusi piemērojamās procesuālo tiesību normas, ECT nosprieda, ka pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret izdoto izraidīšanas rīkojumu pēc atteikuma piešķirt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 9.b pantu, nebija pietiekami, lai nodrošinātu ECPAK 13. panta un 3. panta ievērošanu.

113. ECT vispirms konstatēja, ka saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem šādai pārsūdzībai nav izraidīšanas izpildi apturošas iedarbības (39).

114. Tā arī norādīja uz īpašām procedūrām, kas ir noteiktas ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/82.–39/85. pantu un kas attiecas uz izraidīšanas izpildes apturēšanu.

115. Pirmā tiesisko aizsardzības līdzekļu kombinācija ir 30 dienu laikā no nolēmuma paziņošanas celt prasību atcelt lēmumu, kā arī iesniegt parastu pieteikumu par apturēšanu brīdī, kad pret attiecīgo personu tiek vērsts piespiedu pasākums, pievienojot pieteikumu par pagaidu noregulējumu saskaņā ārkārtas steidzamības procedūru. Otrā [tiesisko aizsardzības līdzekļu] kombinācija ir iesniegt pieteikumu par apturēšanu saskaņā ar ārkārtas steidzamības procedūru, kuras [iesniegšanas] priekšnoteikums ir pret attiecīgo personu noteiktais piespiedu pasākums (40).

116. ECT nosprieda, ka šīs procedūras ir “grūti piemērojamas” un ir “pārāk sarežģītas”, lai izpildītu ECPAK 13. pantā, kas aplūkots kopā ar 3. pantu, noteiktās prasības attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību (41).

117. Tā vispirms norādīja, ka saskaņā ar šo sistēmu attiecīgā persona, pret kuru ir vērsts izraidīšanas pasākums un kura uzskata, ka steidzami ir jāaptur pasākuma izpilde, ir spiesta celt prasību, lai saglabātu tās tiesības, šajā gadījumā iesniegt pieteikumu par apturēšanu saskaņā ar parasto procedūru. Tā uzskata, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram nav apturošas iedarbības, ir ieviests tikai ar mērķi saglabāt attiecīgās personas tiesības rīkoties ārkārtas situācijās, kad pastāv patiesa ārkārtas situācija, proti, kad pastāv piespiedu pasākums. Tāpēc ECT konstatēja, ka, ja attiecīgā persona šo [tiesību] saglabājošu tiesību aizsardzības līdzekli nebūtu izmantojusi procesa sākumā un ja steidzamībai būtu jākonkretizējas procesa gaitā, iespēja attiecīgajai personai lūgt apturēt izraidīšanas pasākuma izpildi pilnīgi tiktu liegta (42). Attiecībā uz noteikumiem, kas reglamentē ārkārtas steidzamības kārtībā iesniegtus pieteikumus par apturēšanu, ECT piebilda, ka “attiecīgās personas, kas jau ir neaizsargātas, ir spiestas rīkoties in extremis pasākuma piespiedu izpildes laikā” (43).

118. To konstatējusi, ECT secināja, ka attiecīgajai personai bija liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, jo pārsūdzībai nebija apturošas iedarbības un nebija iespējams efektīvi pārbaudīt pamatus, kas ir balstīti uz ECPAK 3. panta pārkāpumu (44).

119. Šajā lietā un, it īpaši ņemot vērā tiesas sēdē sniegtos apsvērumus, Beļģijas valdība raksturoja procesu, kas, manuprāt, faktiski ir grūti īstenojams steidzamā un nopietnā situācijā un ir grūti pieejams migrantiem, kuriem tas ir domāts (45). Proti, tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāte ir jāvērtē katrā atsevišķā gadījumā un ņemot vērā kontekstu, uz kādu tas attiecas. Tomēr ir jāņem vērā iespējamais migrantu psiholoģiskais vājums un grūtības, kādas viņiem var rasties viņu valodas [zināšanu] dēļ, piemēram, lai uzzinātu, kādas procedūras ir jāuzsāk pirms viņu izraidīšanas no valsts, tāpēc daudzi no viņiem šajā posmā nevar saņemt tiesisko palīdzību.

120. Tiesas sēdē Beļģijas valdība pamatoja tiesību aizsardzības līdzekļa ar pilnībā apturošu iedarbību neesamību, apgalvojot, ka tad, kad Conseil du contentieux des étrangers tiek celta prasība atcelt lēmumu, faktiski praksē tiek apturēta izraidīšanas rīkojuma izpilde un Beļģijas valsts iestādes pret personām, kas valstī uzturas nelikumīgi, procesa laikā izturas iecietīgi.

121. Lai arī šāda situācija praktiski ir identiska tai, kurā, pārsūdzot lēmumu, izraidīšanas izpilde tiek apturēta tieši, tai tomēr piemīt daudzi trūkumi.

122. Pirmkārt, lai arī izraidīšana faktiski tiek apturēta, attiecīgā persona nav oficiāli aizsargāta pret piespiedu izraidīšanu, jo ar 1980. gada 15. decembra likuma 74/14. panta 1. un 2. punktu šī aizsardzība ir piešķirta tikai uz 30 dienu laikposmu, kas ir paredzēts brīvprātīgai izceļošanai. Šis termiņš beidzas ātri un kompetentās valsts iestādes jebkurā laikā var oficiāli izpildīt izraidīšanas rīkojumu. Tas rada lielas grūtības it īpaši tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad atgriešanas lēmuma izpildes dēļ attiecīgo personu var pakļaut necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam.

123. Otrkārt, lai arī iestādes izrāda iecietību, attiecīgajai personai par nelikumīgu uzturēšanos valstī joprojām var piespriest kriminālsodu. Tātad tā nav oficiāli aizsargāta pret iespējamo aizturēšanu.

124. Treškārt, tā kā izraidīšanas pasākuma izpilde ir apturēta neoficiāli, ar minēto apturēšanu nav noteiktas attiecīgas tiesības un it īpaši ekonomiskās un sociālās garantijas, kuras likumdevējs ir paredzējis Direktīvas 2008/115 14. pantā trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri valstī uzturas nelikumīgi un kuru izraidīšana ir atlikta oficiāli. Tas rada arī citas grūtības it īpaši tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad izraidīšanas pasākums attiecas uz smagi slimu personu, kurai tāpat kā jebkuram citam trešo valstu valstspiederīgajam, kura izraidīšana tikusi atlikta oficiāli, būtu jābūt tiesībām uz viņa veselības stāvoklim atbilstošu īpašu vajadzību apmierināšanu.

125. Ceturtkārt, nevar neņemt vērā attiecīgā procesa īpaši ilgo norises termiņu – tas tika uzsākts 2011. gada 7. jūlijā. Neņemot vērā neērtības, kas ir saistītas ar nenoteiktību par attiecīgās personas juridisko statusu, īpaši satraucošiem viņas materiālajiem apstākļiem, kā arī to iebildumu smagumu, kurus viņa izvirzījusi tiesā, var jautāt, vai, ņemot vērā šī procesa ilgumu, tas ir atbilstošs un sniedz visas garantijas, kurām ir jābūt nodrošinātām, uzsākot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

126. Ņemot vērā šos faktorus, un tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad atgriešanas lēmuma izpildes dēļ attiecīgo personu var pakļaut necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam, es uzskatu, ka attiecīgā persona neīsteno tiesības, kas viņai ir atzītas šajā Hartā, un it īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē.

127. Tāpēc, ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts procesuālais noteikums, ar kuru ir izslēgta tiesiskās aizsardzības līdzekļa ar pilnībā apturošu iedarbību esamība, kad tiek celta prasība par atgriešanas lēmumu, kura izpildes dēļ attiecīgā persona tās veselības stāvokļa dēļ varētu tikt pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam.

b)      Attiecībā uz attiecīgās personas citu, nevis medicīnisko pamatvajadzību apmierināšanu

128. Direktīvas 2008/115 14. pantā, lasot to kopā ar šīs direktīvas preambulas 12. apsvērumu, ir minētas ekonomiskās un sociālās garantijas, uz kurām “pirms atgriešanas” var atsaukties “trešo valstu valstspiederīgie, kas valstī uzturas nelikumīgi, bet kuriem vēl nevar piemērot izraidīšanu”. Tādējādi brīvprātīgas izbraukšanas laikposmā un laikposmā, kurā izraidīšana ir tikusi atlikta, dalībvalstīm ir jānodrošina ģimenes vienotības saglabāšana, kā arī neatliekamā medicīniskā palīdzība un slimību ārstēšana. Tām arī ir jānodrošina nepilngadīgiem bērniem piekļuve pamatizglītības sistēmai un jāņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības. Šis noteikums sasaucas ar Direktīvas 2008/115 5. pantu, kurā ir noteikts, ka, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pienācīgi ir jāņem vērā attiecīgās personas veselības, ģimenes un sociālais stāvoklis, un it īpaši tās veselības stāvoklis.

129. Lai arī minētās direktīvas preambulas 12. apsvērumā Savienības likumdevējs ir izteicis nodomu “risināt” šo migrantu “situāciju”, šis mērķis, manuprāt, ir sasniegts tikai daļēji šādu iemeslu dēļ.

130. Pirmkārt, ja ņem vērā Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punktu, ir jākonstatē, ka M. Abdida nevar piemērot šo noteikumu un tātad viņš nevar saņemt ar šo noteikumu paredzētās garantijas. Proti, 30 dienu termiņš, kas viņam tika piešķirts brīvprātīgai izbraukšanai, ir beidzies un pret viņu pieņemtais izraidīšanas pasākums oficiāli netika atlikts.

131. Tātad šajā tiesību aktā nav skaidri atzītas garantijas tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad attiecīgās personas izraidīšana ir apturēta de facto uz tiesvedības laiku (46).

132. Otrkārt, norādīšu, ka garantijas, kuras Savienības likumdevējs ir paredzējis šajā noteikumā, neaptver visas tiesības un it īpaši tiesības, kas, manuprāt, ir visbūtiskākās laikā, kad attiecīgajai personai ne vienmēr ir ienākumi un kad tā ir jāizraida no valsts teritorijas, proti, iespēja nodrošināt sev pārtiku, apģērbu un mājokli.

133. Lai arī ir jāsaglabā ģimenes vienotība, ir jānodrošina pamatizglītība nepilngadīgajiem, neatliekamā medicīniskā palīdzība un “slimību primāra ārstēšana” un jāapmierina mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības, šīs direktīvas 14. panta 1. punktā dalībvalstīm nav uzlikts tiešs pienākums apmierināt tādas attiecīgās personas pamatvajadzības, kas nav medicīniskās pamatvajadzības.

134. Tātad ar Direktīvu 2008/115 netiek veikta pat minimāla to noteikumu saskaņošana, kas reglamentē, kādas šo migrantu pamatvajadzības dalībvalstīm ir jāapmierina Tāpēc šī direktīva skaidri atšķiras no Direktīvas 2003/9, kurā Savienības likumdevējs vēlējās dalībvalstīm uzlikt pienākumu nodrošināt minimālos nosacījumus to patvēruma meklētāju uzņemšanai, kas gaida lēmumu, nodrošinot visas viņu pamatvajadzības.

135. To var konstatēt, tikai lasot Direktīvas 2008/115 preambulas 12. apsvērumu. Proti, Savienības likumdevējs šajā apsvērumā precizē, ka “nosacījumi attiecībā uz [trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, bet kurus nevar izraidīt] pamata iztikas līdzekļiem [pamatvajadzībām] [būtu] jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem” (47). Vēlējuma izteiksmes lietojums un it īpaši darbības vārda “noteikt” izvēle skaidri parāda Savienības likumdevēja vēlmi atstāt dalībvalstīm plašu rīcības brīvību attiecībā uz to, kādas minēto personu vajadzības tās ir paredzējušas apmierināt (lai arī, manuprāt, pamatvajadzību definīcija ir acīmredzama). Turklāt Savienības likumdevējs nekur citur šīs direktīvas tekstā neatsaucas uz šo vajadzību apmierināšanu.

136. Šī redakcija atšķiras no tās, kuru Komisija bija ierosinājusi Priekšlikumā direktīvai un kurā tā centās panākt, lai migrantiem, kas valstī uzturas nelikumīgi, tiktu piešķirtas tādas pašas garantijas, kādas ir noteiktas ar Direktīvu 2003/9.

137. Priekšlikuma direktīvai preambulas 8. apsvērums faktiski bija formulēts šādi:

“Ir jārisina to personu situācija, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, bet kuras (pagaidām) nevar izraidīt. Ir jānosaka obligātie standarti šādu personu uzturēšanās nosacījumiem, atsaucoties uz noteikumiem Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvā 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātus standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai.” (48)

138. Tāpēc Priekšlikuma direktīvai 13. pantā, kas attiecas uz “garantij[ām] pirms atgriešanās”, Komisija tieši atsaucās uz Direktīvas 2003/9 II un IV nodaļu, kurās ir paredzēti daudz konkrētāki un precīzāki materiālie uzņemšanas nosacījumi, kas dalībvalstīm ir jānodrošina patvēruma meklētājiem, kuri gaida lēmumu, lai, pirmkārt, garantētu viņiem cilvēka cienīgu un atbilstīgu dzīves līmeni, un, otrkārt, nodrošinātu viņiem līdzīgus dzīves apstākļus visās dalībvalstīs (49). Šis noteikums bija formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka uzturēšanās apstākļi trešo valstu pilsoņiem, attiecībā uz kuriem atgriešanās lēmuma izpilde ir atlikta vai kuri nevar atgriezties to iemeslu dēļ, kas minēti šīs direktīvas 8. pantā, nav mazāk labvēlīgi par tiem, kas noteikti direktīvas [2003/9/EK] 7. līdz10., 15. un 17. līdz 20. pantā.” (50)

139. Šie priekšlikumi un it īpaši tieša atsauce uz sistēmu, kas patvēruma meklētājiem ir nodrošināta ar Direktīvu 2003/9, apspriešanas laikā netika ņemti vērā. Lai arī Direktīvas 2008/115 jaunajā 14. pantā ir daļēji iekļautas ar Direktīvu 2003/9 noteiktās garantijas, tajā tomēr nav iekļauti daži pamatelementi, it īpaši cilvēka cienīga un atbilstoša dzīves līmeņa garantija.

140. Visbeidzot Direktīvas 2008/115 14. pants ir formulēts tādējādi, ka ir grūti izvērtēt attiecīgajai personai piešķiramos pakalpojumus, to veidu un minimālo apjomu.

141. Šajā pantā nav precizēts, kādi noteikumi ir jāpieņem dalībvalstīm, lai saglabātu ģimenes vienotību, un kāda veida atbalsts ir jāpiešķir mazāk aizsargātām personām, lai apmierinātu viņu īpašās vajadzības. Tāpat daži tādi izteicieni, kas attiecas uz “slimību primāru ārstēšanu”, ir pietiekami plaši, lai tos varētu interpretēt dažādi un piemērot dalībvalstīs atšķirīgi.

142. Ņemot vērā šos faktorus, un pretēji Savienības likumdevēja izvirzītajam mērķim Direktīvas 2008/115 preambulas 12. apsvērumā situāciju, “kādā atrodas trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, bet kurus nevar izraidīt”, nevar uzskatīt par “atrisinātu”.

143. Priekšlikumā rezolūcijai par nevienlīdzības samazināšana veselības jomā Eiropas Savienībā (51) Parlaments arī ir konstatējis, ka vienlīdzīga piekļuve Hartas 35. pantā noteiktajiem veselības aprūpes pakalpojumiem personām bez uzturēšanās atļaujas nav garantēta praksē vai tiesību aktos. Tādējādi tas ir aicinājis dalībvalstis nodrošināt – reāli nodrošināt – migrantiem bez dokumentiem vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un ir mudinājis sākt pārdomas par publiskā finansējuma piešķiršanu to migrantu aprūpei, kas valstī uzturas nelikumīgi, nosakot uz kopējiem principiem balstītu pamataprūpi, kāda ir paredzēta valsts tiesību aktos.

144. Papildus Parlamenta konstatējumam izskatāmajā lietā atklājas cita realitāte – konkrēta juridiskā un materiālā situācija, kurā atrodas migranti, kas gaida izraidīšanu.

145. Kā no prasības iesniegšanas Conseil du contentieux des étrangers 2011. gada 7. jūlijā, t.i., jau 3 gadus, M. Abdida, kura veselības stāvoklis ir kritisks, konkrēti apmierina savas pamatvajadzības?

146. Viņš uzturas nelikumīgi Beļģijas teritorijā kopš 2011. gada 29. jūnija, kad iestādes paziņoja viņam par pienākumu atstāt valsts teritoriju un svītroja viņu no ārvalstnieku reģistra. Tomēr valsts iestādes de facto pieļauj viņa uzturēšanos valsts teritorijā tik ilgi, kamēr tiks pieņemts nolēmums par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tātad, kā norādīts, šis process ir ilgs, un attiecīgā persona vairākus mēnešus vai pat vairākus gadus ne tikai izjūt nenoteiktību attiecībā uz iespējamo izraidīšanu, bet arī nav aizsargāta pret iespējamo aizturēšanu, jo par nelikumīgu uzturēšanos var tikt piemērots kriminālsods.

147. Šis statuss acīmredzami nosaka viņa piekļuves pakāpi nodarbinātībai, mājoklim un sociālajai un medicīniskajai palīdzībai, kas šajā gadījumā viņam vispār nav pieejama. M. Abdida ir izslēgts no likumīga darba tirgus, kas nozīmē, ka viņam nav ienākumu sevis uzturēšanai un it īpaši pārtikai, apģērbam un mājoklim. Viņš noteikti saskaras ar lielām grūtībām, lai piekļūtu mājoklim, turklāt par mājokļa izīrēšanu migrantam, kas valstī uzturas nelikumīgi, var tikt noteikts sods. Turklāt viņš var piekļūt tikai daļējai sociālajai palīdzībai, jo saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem viņam var tikt sniegta tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība.

148. Atrodoties šādā stāvoklī, attiecīgā persona acīmredzami var nonākt trūkumā un tas tieši ietekmē tās pamattiesību ievērošanu. ECT savā pastāvīgajā judikatūrā arī atzīst, ka īpašos apstākļos ienākumu nepietiekamība var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko neaizskaramību, kā arī radīt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kas ir pretrunā ECPAK 2. un 3. pantam (52).

149. Ņemot vērā Direktīvas 2008/115 14. panta formulējumu, es neuzskatu, ka būtu loģiski likt dalībvalstīm sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja tādos apstākļos, kā pamatlietā aplūkotie, netiek apmierinātas nekādas attiecīgās personas pamatvajadzības. Tāpat, manuprāt, nav loģiski likt dalībvalstīm nodrošināt ģimenes vienotības saglabāšanu vai pat pamatizglītību bērniem, ja netiek noteikts pienākums nodrošināt šīm personām iztikas līdzekļus un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus.

150. Es arī neuzskatu, ka ir godīgi un taisnīgi, ka pret trešo valstu valstspiederīgo, pret kura nelikumīgo uzturēšanos valstī izturas iecietīgi tāpēc, ka viņš gaida savas prasības izskatīšanu, izturas mazāk labvēlīgi nekā pret personu, kas tiek turēta apsardzībā, pamatojoties uz Direktīvas 2008/115 15. pantu. Ja minētā persona faktiski zaudē pārvietošanās brīvību savas rīcības dēļ, tā tomēr tiek izmitināta īpašās aizturēšanas telpās, kur uz laiku līdz pat 18 mēnešiem principā ir apmierinātas visas minētās personas pamatvajadzības, tostarp tiek sniegta juridiskā, kā arī sociālā un medicīniskā palīdzība. Tomēr ir jākonstatē, ka tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad attiecīgā persona arī “gaida izraidīšanu”, šīs vajadzības netiek apmierinātas.

151. Es arī neuzskatu, ka ir loģiski prasīt dalībvalstīm nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti un it īpaši paredzēt tiesību aizsardzības līdzekli ar pilnībā apturošu iedarbību attiecībā uz izraidīšanas lēmumu, ja migrants, gaidot tiesas nolēmumu, nevar cilvēka cienīgā veidā nodrošināt sev pārtiku, mājokli un apģērbu.

152. Visbeidzot nedrīkst neņemt vērā, ka, neapmierinot migrantu pamatvajadzības, tiek uzsvērta viņu atstumtība. Tomēr tas, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kas gaida izraidīšanu, tik ilgu laiku pēc prasības celšanas ir liegts apmierināt viņa pamatvajadzības, rada iespējamību, ka viņš atstās uzņemošo valsti, lai dotos uz citu dalībvalsti, tādējādi veicinot nelikumīgo migrantu sekundārās migrācijas plūsmas uz citu dalībvalsti un līdz ar to nelegālu imigrāciju Eiropas Savienībā. Šādā situācijā arī viņš var rīkoties ne tikai prettiesiski vai nelikumīgi – jo viņš jau ir šādā situācijā –, bet kļūt par likumpārkāpēju, lai uzturētu sevi. Acīmredzami šādas sekas ir tālu no mērķa, kuru Savienības likumdevējs ir izvirzījis Direktīvas 2008/115 preambulas 4. apsvērumā, saskaņā ar kuru “ir jānosaka skaidri, pārskatāmi un taisnīgi noteikumi, kas paredzēti efektīvai atgriešanas politikai kā labi pārvaldītas migrācijas politikas būtiskam elementam” (53).

153. Piemērojot Direktīvu 2008/115 tādā veidā, ka tā izraisa šādu nekonsekvenci un pārkāpumus, acīmredzami netiek nodrošināta tās lietderīgā iedarbība.

154. Tādējādi šīs direktīvas 14. pantā minētās garantijas ir jāinterpretē, ņemot vērā tās mērķi, kas, atgādināšu, ir noteikt pārskatāmus un taisnīgus noteikumus, lai izstrādātu atgriešanas politiku, kas ne tikai ir efektīva, bet arī atbilstoši likumdevēja minētās direktīvas 1. pantā formulētajam pamatprincipam ļauj nodrošināt Hartā ietverto vērtību ievērošanu.

155. Tomēr attiecīgi Hartas 1, 2., 3. un 35. pantā (54) paredzētajai cilvēka cieņas, kā arī tiesību uz dzīvību, neaizskaramību un veselības aizsardzību ievērošanai, kā arī Hartas 4. pantā noteiktajam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumam tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, manuprāt, pretrunā ir tas, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš valstī uzturas nelikumīgi un kura izraidīšana faktiski ir apturēta, gaidot savas prasības izskatīšanu, nav apmierinātas viņa pamatvajadzības.

156. Pamatvajadzību apmierināšana, manuprāt, ir pamattiesības, kuras nevar būt atkarīgas no personas juridiskā statusa.

157. Lai arī, ņemot vērā ar Direktīvu 2008/115 piešķirto rīcības brīvību, šī atbalsta apjoms ir jānosaka katrai dalībvalstij, šim atbalstam, manuprāt, ir jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu attiecīgajai personai iztikas līdzekļus, kā arī cilvēka cienīgu un tās veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni, ļaujot tai it īpaši nodrošināt mājokli un vajadzības gadījumā, apmierināt tās īpašās vajadzības (55).

158. Tāpēc, ņemot vērā šos faktorus, es uzskatu, ka Direktīvas 2008/115 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri valstī uzturas nelikumīgi un kuri ir iesnieguši prasību par atgriešanas lēmumu, no viņu pamatvajadzībām ir paredzēts nodrošināt tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību. Šādā situācijā un visā tiesvedības laikposmā dalībvalstij pietiekami ir jāapmierina attiecīgās personas pamatvajadzības, nodrošinot tai iztikas līdzekļus, kā arī tās veselības stāvoklim atbilstošu un cilvēka cienīgu dzīves līmeni, it īpaši ļaujot tai tikt izmitinātai un vajadzības gadījumā apmierināt tās īpašās vajadzības.

IV – Secinājumi

159. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour du travail de Bruxelles jautājumu atbildēt šādi:

1)      Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, kā arī Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, ir jāinterpretē tādējādi, ka procesuālās garantijas un sociālās priekšrocības, kuras Savienības likumdevējs tajās ir noteicis, neattiecas uz pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju medicīnisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu 9.b pantu;

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 13. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts procesuālo noteikumu, kas izslēdz tiesiskās aizsardzības līdzekļa ar pilnībā apturošu iedarbību esamību, ja šī prasība ir celta par atgriešanas lēmumu, kura izpildes dēļ attiecīgajai personai, ņemot vērā viņas veselības stāvokli, varētu radīt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantam;

3)      Direktīvas 2008/115 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri valstī uzturas nelikumīgi un kuri ir iesnieguši prasību par atgriešanas lēmumu, no viņu pamatvajadzībām ir paredzēts nodrošināt tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību. Šādā situācijā un visā tiesvedības laikposmā dalībvalstij ir pietiekami jāapmierina attiecīgās personas pamatvajadzības, nodrošinot tai iztikas līdzekļus, kā arī tās veselības stāvoklim atbilstošu un cilvēka cienīgu dzīves līmeni, it īpaši ļaujot tai tikt izmitinātai un vajadzības gadījumā apmierināt tās īpašās vajadzības.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – Padomes 2003. gada 27. janvāra direktīva, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV L 31, 18. lpp.). Šī direktīva ir aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV L 180, 96. lpp.).


3 – Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīva par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 12. lpp., un labojums OV 2005, L 204, 24. lpp.).


4 – Padomes 2005. gada 1. decembra direktīva par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13. lpp., un labojums – OV 2006, L 236, 36. lpp.).


5 – Turpmāk tekstā – “Harta”.


6 – Secinājumi lietā M’Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2113).


7 – OV L 348, 98. lpp.


8 – Skat. šīs direktīvas 1. pantu.


9 – Skat. secinājumus lietā M. (C‑277/11, EU:C:2012:253, 19. punkts), kurā pasludināts spriedums M. (C‑277/11, EU:C:2012:744, 72. punkts).


10 – 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītā konvencija [Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)] ir stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Tā tika papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu, kas ir stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī.


11 – Spriedumā M. (EU:C:2012:744) Tiesa ir norādījusi, ka faktiski bēgļa statusam un alternatīvās aizsardzības statusam raksturīgās tiesības atšķiras (92. punkts). Tomēr ir jānorāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, ar kuru ir pārstrādāta Direktīva 2004/83, esošās atšķirības attiecībā uz bēgļiem un alternatīvās aizsardzības saņēmējiem piešķirtajām tiesībām piekļūt veselības aprūpei (30. pants) ir novērstas. Tomēr šāda atšķirība nav novērsta attiecībā uz sociālo aizsardzību (29. pants).


12 – Skat. minētās direktīvas 1. pantu, kā arī preambulas 2. un 11. apsvērumu.


13 – Likums, kurā grozījumi izdarīti ar 2006. gada 15. septembra likumu (turpmāk tekstā – “2006. gada 15. septembra likums”).


14 – Skat. Cour constitutionnelle 2013. gada 21. marta spriedumu Nr. 43/2013, B 13. punkts, 16. lpp.


15 – Personai, kurai ir piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss, ir tiesības saņemt uzturēšanās atļauju uz vienu gadu, kas ir atjaunojama uz laiku līdz pieciem gadiem [pēc kārtas]. Pārsniedzot piecu gadu laikposmu, attiecīgajai personai saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 49/2. panta 2. un 3. punktu var tikt piešķirta uzturēšanās atļauja uz nenoteiktu laiku.


16 – 1996. gada 31. decembra Moniteur belge, 32518. lpp., kurā grozījumi ir izdarīti 2003. gada 13. janvārī (2003. gada 17. janvāra Moniteur belge, 1553. lpp.).


17 – Kā esmu norādījis savu secinājumu lietā M’Bodj (EU:C:2014:2113) 34.–37. punktā, starp valstu iestādēm pastāv domstarpības par to, vai šāda uzturēšanās atļauja ir Direktīvas 2004/83 15. panta b) punkta transponēšana.


18 – Šajā ziņā skat. spriedumu Diakité (C‑285/12, EU:C:2014:39).


19 – Kā ir norādījusi Tiesa spriedumā B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661), no Direktīvas 2004/83 2. panta g) punkta beigām izriet, ka tai pretrunā nav tas, ka persona lūdz tai nodrošināt “cita veida aizsardzību”, kas neietilpst [tās] piemērošanas jomā (116. punkts).


20 – Turpmāk tekstā – “ECPAK”. Konvencija ir parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī.


21 – Direktīva 2004/83, tāpat kā 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītā Konvencija par bēgļu statusu ir balstīta uz principu, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem uzņēmējas dalībvalstis var piešķirt valsts aizsardzību, kas personām, kurām ir atteikts bēgļa statuss saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 2. punktu, dod tiesības uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā.


22 – Skat. Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts 2002. gada 25. septembra paziņojumu Imigrācijas, robežu un patvēruma jautājumu stratēģiskajai komitejai (12148/02, 6. lpp.).


23 –      Turpmāk tekstā – “ECT”.


24 –      ECT 1997. gada 2. maija spriedums, Recueil des arrêts et décisions 1997-III. Šajā lietā ECT ir nospriedusi, ka izraidīšanas lēmuma izpilde ar AIDS slimai personai, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, būtu ECPAK 3. panta pārkāpums, jo tai draudētu reāls risks nomirt ārkārtīgu ciešanu apstākļos. ECT savā spriedumā ir ņēmusi vērā, ka attiecīgā persona bija progresējušas slimības posmā un ka medicīnisko procedūru strauja pārtraukšana uzņēmējā valstī un atbilstīgas ārstēšanas, kā arī jebkāda veida psiholoģiskā atbalsta un sociālās palīdzības nesniegšana paātrinātu attiecīgās personas nāvi un radītu tai lielas fiziskas un garīgas ciešanas (42. un 51.–54. punkts). ECT ir norādījusi, ka tā rīkojas pietiekami elastīgi, piemērojot ECPAK 3. pantu situācijās, kurās risks, ka ieinteresētā persona galamērķa valstī tiks pakļauta prettiesiskai rīcībai, izriet no faktoriem, par kuriem tieši vai netieši nevar vainot šo valstu varas iestādes, vai arī faktoriem, ar kuriem, aplūkojot tos atsevišķi, pašiem par sevi netiek pārkāpti šī panta noteikumi. Tātad šādā gadījumā, ņemot vērā par primāriem atzītus humānus apsvērumus, Līgumslēdzējas valstis nevar izpildīt izraidīšanas lēmumu, citādi tās var tikt atzītas par atbildīgām saskaņā ar ECPAK 3. pantu.


25 –      Mans izcēlums.


26 – C‑465/07 P, EU:C:2009:94.


27 – Turpat, 28. punkts.


28 – McAdam, J., “The Qualification Directive: An Overview”, The Qualification Directive: Central Themes, Problem Issues, and Implementation in Selected Member States,Wolf Legal Publishers, Nimègue, 2007, 19. lpp.


29 – Šajā ziņā skat. spriedumu Diakité (EU:C:2014:39, 24. punkts).


30 – Atgādināšu, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka sadarbības ar valstu tiesām procedūrā, kas ir ieviesta saskaņā ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz iesniedzējtiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt strīdu, kurš iesniegts izskatīšanai šajā tiesā. Šajā ziņā Tiesa var ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kādām valsts tiesa savos prejudiciālajos jautājumos nav atsaukusies, ciktāl šīs normas ir vajadzīgas pamatlietas izskatīšanai (skat. it īpaši spriedumu Banco Bilbao Vizcaya Argentaria (C‑157/10, EU:C:2011:813), 18.–20. punkts un tajos minētā judikatūra)).


31 – Saskaņā ar šo noteikumu “atgriešanas lēmums” ir “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums”.


32 – C‑617/10, EU:C:2013:105, 21. punkts.


33 – C‑390/12, EU:C:2014:281, 34. punkts.


34 – Skat. 12. panta 2. punktu 2005. gada 1. septembra Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, COM(2005) 391, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “Priekšlikums direktīvai”, kas ir formulēts šādi: “Tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir ar atliekošu efektu vai ietver trešās valsts pilsoņa tiesības pieprasīt atgriešanās lēmuma vai izraidīšanas rīkojuma izpildes atlikšanu; tādā gadījumā atgriešanās lēmuma vai izraidīšanas rīkojuma izpilde tiek atlikta, līdz tas tiek apstiprināts vai uz to vairs neattiecas aizsardzības līdzeklis ar atliekošu efektu” (mans izcēlums).


35 – Skat. arī minētās direktīvas preambulas 2. un 11. apsvērumu.


36 – Skat. vispārējos principus attiecībā uz tiesiskās aizsardzības efektivitāti un garantijām, kuras saskaņā ar ECPAK 13. un 3. pantu, aplūkojot tos kopā, līgumslēdzējām valstīm ir jānodrošina ārvalstnieka izraidīšanas gadījumā, tie ir apkopoti ECT spriedumā lietā M.S.S pret Beļģiju un Grieķiju [GC], Nr. 30696/09, 286.–293. punkts, ECT 2011, kā arī ECT 2012. gada 2. februāra spriedumā lietā I.M. pret Franciju, Nr. 9152/09, 127.–135. punkts, un ECT spriedumā lietā De Souza Ribeiro pret Franciju [GC], Nr. 22689/07, 77.–83. punkts, ECT 2012.


37 – Skat. ECT spriedumu lietā I.M. pret Franciju, minēts iepriekš, 132.–134. punkts un tajos minētā judikatūra.


38 – 2014. gada 27. februāra spriedums lietā S.J. pret Beļģiju, Nr. 70055/10. Šis spriedums ir pārsūdzēts virspalātā.


39 – 95. punkts.


40 – 96. un 97. punkts.


41 – 103. punkts.


42 – Turpat.


43 – 104. punkts.


44 – 106. punkts.


45 – Skat. izklāstu par 1980. gada 15. decembra likuma 39/82.–39/85. pantu šo secinājumu 44.–47. punktā.


46 – Direktīvas sagatavošanas darbos Eiropas Parlaments tomēr bija formulējis priekšlikumu šajā ziņā. Skat. 13. panta 1. punkta 53. grozījumu Eiropas Parlamenta ziņojumā par direktīvas priekšlikumu (A6-0339/2007).


47 – Mans izcēlums.


48 –      Mans izcēlums.


49 –      Direktīvas 2003/9 preambulas 7. un 8. apsvērums.


50 –      Mans izcēlums. Tomēr norādīšu, ka Komisija tieši nav atsaukusies uz Direktīvas 2003/9 13. un 14. pantu, ar kuriem patvēruma meklētājiem tiek garantēti tādi uzņemšanas materiālie nosacījumi, kas nodrošina viņiem atbilstīgu dzīves līmeni, kā arī iztikas līdzekļus. Proti, ar šīs direktīvas 13. panta 2. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums paredzēt noteikumus par uzņemšanas nosacījumiem (materiālā vai finansiālā palīdzība), kas ļauj “nodrošināt [patvēruma meklētāju] pieteikuma iesniedzēju veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni, kurš spētu nodrošināt viņu uzturēšanos”. 14. pantā ir paredzēts, ka, “ja mājokli nodrošina natūrā, tam jābūt [vienā no turpmāk minētajiem veidiem]” “izmitināšanas centr[iem], kas garantē atbilstošu dzīves līmeni” vai “privātmāj[ām], dzīvokļi[em], [..] viesnīc[ām] vai cit[ām] telp[ām], kas pielāgotas pieteikuma iesniedzēju izmitināšanai”.


51 – 2011. gada 8. februāra ziņojums par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā Eiropas Savienībā [2010/2089(INI)], skat. it īpaši AD apsvērumu un 5. punktu.


52 – Par ECPAK 2. pantu skat. ECT 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā Kutepov un Anikeyenko pret Krieviju, Nr. 68029/01, 62. punkts, un ECT 2009. gada 1. decembra spriedumu lietā Huc pret Rumāniju un Vāciju (dec.), Nr. 7269/05, 59. punkts, kā arī par ECPAK 3. pantu – ECT 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Larioshina pret Krieviju (dec.), Nr. 56869/00 un ECT 2009. gada 18. jūnija spriedumu lietā Budina pret Krieviju (dec.), Nr. 45603/05.


53 – Direktīvas 2008/115 preambulas 4. apsvērums. Mans izcēlums.


54 – Saskaņā ar šo noteikumu “ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē. Nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.”


55 – Šajā ziņā es atsaucos uz spriedumu Saciri u.c. (C‑79/13, EU:C:2014:103), kurā Tiesa ir lēmusi par patvēruma meklētāju uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, un it īpaši tā 40. punktu.