Language of document : ECLI:EU:F:2014:23

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(trešā palāta)

2014. gada 25. februārī

Lieta F‑118/11

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Iecēlējinstitūcijas lēmums, ar ko ierēdnis tiek pensionēts un tam tiek piešķirts invaliditātes pabalsts – Lēmums, ar kuru slimība, kas pamatoja pensionēšanos, netiek atzīta par arodslimību – Iecēlējinstitūcijas pienākums atzīt arodslimību – Civildienesta noteikumu 78. panta piektā daļa – Nepieciešamība sasaukt jaunu invaliditātes komisiju – Iepriekšējā lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, atbilstība – Reglamenta 76. pants – Prasība, kas daļēji ir acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota

Priekšmets      Prasība, kura ir celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru L. Marcuccio lūdz atcelt netiešu lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija ir noraidījusi viņa lūgumu Komisijai pieņemt lēmumu par vai attiecībā uz slimības atzīšanu par arodslimību, kuras dēļ minētā iestāde prasītāju ir pensionējusi invaliditātes dēļ, kā arī piespriest vairākas atlīdzības saistībā ar zaudējumiem, kurus viņš esot cietis un turpina ciest Komisijas prettiesiskās bezdarbības dēļ, kopš 2005. gada 30. maija nepieņemot lēmumu par minētās slimības atzīšanu kā arodslimību

Nolēmums      Prasību noraidīt kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami nepamatotu. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Iebildumu raksta iesniegšana – Termiņš – Apturētas tiesvedības atjaunošana – Termiņa sākums

(Civildienesta tiesas Reglamenta 39. panta 1. un 3. punkts, 100. panta 3. punkts un 116. pants; Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punkts un 90. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par administrācijas atturēšanos pieņemt lēmumu – Pamati par atteikuma atcelšanu un bezdarbības konstatāciju – Viens un tas pats tiesību aizsardzības līdzeklis

(LESD 263. panta ceturtā daļa un 265. panta trešā daļa; Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punkts)

3.      Ierēdņi – Pensijas – Invaliditātes pensija – Slimības profesionālās izcelsmes noteikšana – Invaliditātes komisijas kompetence

(Civildienesta noteikumu 11., 73. un 78. pants; VIII pielikuma 13. pants)

4.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība – Nepietiekams pamatojums – Trūkumu novēršana procesa laikā – Nosacījumi

(LESD 296. panta otrā daļa; Civildienesta noteikumu 25. pants)

5.      Ierēdņi – Pensijas – Invaliditātes pensija – Slimības profesionālās izcelsmes noteikšana – Tiesvedības uzsākšana pēc prasības iesniegšanas – Sekas

(Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants)

1.      Lietā, kas ir apturēta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktu, netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu nozīmē tiesvedības apturēšanas beigas, un atbildētājai saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 39. panta 1. punktu un 100. panta 3. punktu pēc apturēšanas beigām iebildumu raksta iesniegšanai ir divu mēnešu termiņš, kuram tiek pieskaitīts vienots desmit dienu termiņš. Tā kā šādi termiņi ir absolūti, līdz ar ko tos nevar ietekmēt ne lietas dalībnieki, ne Civildienesta tiesa, šādos apstākļos tiesvedības atsākšana, tāpat kā attiecīgā termiņa aprēķināšana, nav atkarīga no informācijas, kas Civildienesta tiesai būtu formāli jāsniedz.

Atbildētājas vēstule, kas ir uzskatāma par laicīgi iesniegtu iebildumu rakstu un kurā Civildienesta tiesai tiek lūgts izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas, nozīmē tāda prasītāja pieteikuma noraidīšanu, ar kuru viņš lūdz taisīt aizmugurisku spriedumu saskaņā ar Reglamenta 116. pantu.

(skat. 35.–38. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2006. gada 14. novembris, Villa u.c./Parlaments, F‑4/06, 24. un 26. punkts, un tajos minētā judikatūra; 2008. gada 23. aprīlis, Pickering/Komisija, F‑103/05, 49. un 51. punkts; 2011. gada 7. jūlijs, Pirri/Komisija, F‑21/11, 14. punkts

2.      Prasījumi par atcelšanu saistībā ar attiecīgi Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu un Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu strīdos par Eiropas Savienības tiesību aktu likumību lielā mērā var sakrist ar prasību atcelt tiesību aktu par atteikumu pieņemt lēmumu, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, un prasību konstatēt iestādes prettiesisku atteikšanos pieņemt šādu lēmumu saskaņā ar LESD 265. panta trešo daļu, jo šīs abas tiesību normas veido vienu un to pašu tiesību aizsardzības līdzekli.

(skat. 52. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1970. gada 18. novembris, Chevalley/Komisija, 15/70, 6. punkts

3.      Lietā par ierēdņa pensionēšanu invaliditātes dēļ iecēlējinstitūcija nevar pieņemt lēmumu par arodslimību atzīt slimību, uz kuras pamata pensionēšana ir notikusi invaliditātes dēļ, ja tai nav tādas invaliditātes komisijas atzinuma, kura izveidota šim nolūkam un kuras izveidei ierēdnim ir jāsniedz arī savs atbalsts gan attiecībā uz viena no šīs komisijas ārsta deleģēšanu, gan visas informācijas iesniegšanu, kas šai komisijai var būt noderīga, lai veiktu tās darbam raksturīgo medicīnisko novērtējumu.

Ierēdnim ir jāpieprasa arī Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas piemērošana un, kad šāds pieteikums par arodslimības izraisītu invaliditāti ir iesniegts, attiecīgajai institūcijai principā ir jāierosina arodslimības atzīšanas procedūra. Taču iestāde nevar iztikt bez jaunas apspriešanās ar invaliditātes komisiju un nekavējoties bez jebkādas formalitātes atzīt, ka apgalvotās slimības cēlonis ir arodslimība.

Turklāt, ņemot vērā faktu, ka Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantā paredzētajām procedūrām leģitīmi var būt medicīniski atšķirīgs iznākums attiecībā uz vienu un to pašu faktisko situāciju, it īpaši attiecībā uz viena un tā paša ierēdņa slimību, kuras cēlonis ir arodslimība, iecēlējinstitūcija nevar arī pamatoties uz secinājumiem par arodslimības atzīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, lai nekavējoties apmierinātu pieteikumu Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē atzīt, ka tādas slimības cēlonis, kuras dēļ ieinteresētā persona ir pensionēta saistībā ar invaliditāti, arī ir arodslimība.

Visbeidzot, ja nav tikusi ierosināta neviena arodslimības atzīšanas procedūra, Savienības tiesa nevar aizstāt attiecīgo iestādi vai invaliditātes komisiju un pati noteikt, vai tādas slimības cēlonis, uz kuras pamata ir pieņemts lēmums par pensionēšanu, ir arodslimība.

(skat. 58.–63., 66. un 68. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1983. gada 12. janvāris, K/Padome, 257/81, 11., 12., 14., 15. un 20. punkts

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 27. februāris, Plug/Komisija, T‑165/89, 67. punkts; 1998. gada 14. maijs, Lucaccioni/Komisija, T‑165/95, 149. punkts; 2008. gada 1. jūlijs, Komisija/D., T‑262/06 P, 70. punkts

Civildienesta tiesa: 2007. gada 22. maijs, López Teruel/ITSB, F‑97/06, 48. un 68. punkts; 2008. gada 1. februāris, Labate/Komisija, F‑77/07, 12. punkts; 2011. gada 30. jūnijs, Marcuccio/Komisija, F‑14/10, 60. punkts; 2012. gada 6. novembris, Marcuccio/Komisija, F‑41/06 RENV, 98. un 99. punkts

4.      Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms katrā gadījumā ir jānovērtē atkarībā no konkrētajiem apstākļiem. Lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmā kontekstā, kas ļauj viņam saprast attiecībā uz viņu veikto pasākumu piemērojamību.

Ja pamatojums nav pietiekams, tiesvedības laikā iesniegtais pamatojums izņēmuma gadījumos var laupīt priekšmetu pamatam, kas ir izvirzīts par pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.

Šādā situācijā administrācija tiesvedības laikā var iesniegt papildu pamatojumu, kas ir pietiekams tās netiešajam atteikuma lēmumam, it īpaši, ja šis pēdējais lēmums ir jāanalizē kā noraidošs lēmums “attiecīgajā stadijā”, proti, Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzētās procedūras par prasītāja slimības atzīšanu par arodslimību stadijā, un kā lēmums, kas nekādā veidā neietekmē lēmumu, kas ir jāpieņem minētās procedūras noslēgumā.

(skat. 71.–73. un 78. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1981. gada 26. novembris, Michel/Parlaments, 195/80, 22. punkts; 1985. gada 27. marts, Kypreos/Padome, 12/84, 8. punkts; 1988. gada 8. marts, Sergio u.c./Komisija, 64/86, no 71/86 līdz 73/86 un 78/86, 52. punkts; 2008. gada 28. februāris, Neirinck/Komisija, C‑17/07 P, 50. un 51. punkts

Pirmās instances tiesa: 1991. gada 20. marts, Pérez–Mínguez Casariego/Komisija, T‑1/90, 73. punkts; 1995. gada 6. jūlijs, Ojha/Komisija, T‑36/93, 60. punkts; 2002. gada 12. decembris, Morello/Komisija, T‑135/00, 28. punkts; 2004. gada 1. aprīlis, N/Komisija, T‑198/02, 70. punkts; 2004. gada 6. jūlijs, Huygens/Komisija, T‑281/01, 105. punkts; 2005. gada 15. septembris, Casini/Komisija, T‑132/03, 36. punkts

Civildienesta tiesa: 2011. gada 31. marts, Hecq/Komisija, F‑10/10, 68. punkts

5.      Iebildumam par procedūras neierosināšanu attiecībā uz prasītāja slimības atzīšanu par arodslimību trūkst faktiska pamatojuma, ja iecēlējinstitūcija pēc attiecīgā ierēdņa prasības celšanas ir apmierinājusi viņa pieteikumu.

Šādos apstākļos, pirmkārt, iecēlējinstitūcijai pirms lēmuma pieņemšanas būtu no jauna jāvēršas invaliditātes komisijā, kurai tad būtu jāpārbauda, vai prasītāja patoloģiskajam stāvoklim ir pietiekami tieša saistība ar specifisku un tipisku risku, kas ir saistīts ar prasītāja pildītajām funkcijām, un, otrkārt, prasītājam paša interesēs panākt savas administratīvās situācijas noskaidrošanos būtu jāsniedz pilnīgs atbalsts invaliditātes komisijas sasaukšanai un tās darba pareizai norisei.

(skat. 81. un 82. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1988. gada 12. jūlijs, Parlaments/Padome, 377/87, 10. punkts