Language of document : ECLI:EU:F:2014:239

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)

2014. gada 21. oktobrī

Lieta F‑107/11 DEP

Ioannis Ntouvas

pret

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru (ECDC)

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Advokāta honorāri – Iestādes pārstāvība ar advokātu – Darbinieka transporta un izmitināšanas izdevumi un dienas nauda – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi

Priekšmets      Pieteikums par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, kuru Ioannis Ntouvas saskaņā ar tobrīd spēkā esošā Reglamenta (turpmāk tekstā – iepriekšējais Reglaments) 92. panta 1. punktu ir iesniedzis lietā, kurā ir pasludināts spriedums F‑107/11 Ntouvas/ECDC (EU:F:2012:182, par šo lietu ir iesniegta apelācijas sūdzība, kas tiek izskatīta Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑94/13 P)

Nolēmums      Tiesāšanās izdevumu kopējais apmērs, kas I. Ntouvas ir jāatmaksā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram kā atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi lietā F‑107/11 Ntouvas/ECDC, ir EUR 9472,19.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Apliecinošu dokumentu, kas pierāda izdevumu, kurus lūgts atmaksāt, faktisku rašanos, iesniegšana – Kritēriji

(Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Ietveršana – Tiesāšanās izdevumu noteikšanai vērā ņemami fakti

(Tiesas Statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

3.      Privilēģijas un imunitāte Eiropas Savienībā – Savienības atbrīvojums no viesiem tiešajiem nodokļiem un muitas nodokļiem attiecībā uz tās oficiālai lietošanai paredzētiem priekšmetiem – Savienības priekšrocības attiecībā uz netiešajiem nodokļiem – Dalībvalstu veikts novērtējums – Nosacījumi

(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 3. un 4. pants)

1.      Tikai tas apstāklis vien, ka lietas dalībniekam tikušas iesniegtas vienīgi rēķinu kopijas, neļauj izdarīt secinājumus par ticamības un izdevumu kā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu patiesuma neesamību, ja nav pamatojuma, kas varētu likt apšaubīt minēto rēķinu autentiskumu un atbilstību oriģināliem.

(skat. 24. punktu)

2.      Kā izriet no Tiesas statūtu 19. panta pirmās daļas, kas ir piemērojama Civildienesta tiesai saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, iestādes var izmantot advokāta palīdzību. Advokāta atlīdzība ietilpst nepieciešamo izdevumu saistībā ar tiesvedību jēdzienā, un šai iestādei nav jāpierāda, ka šāda palīdzība bijusi objektīvi pamatota.

Attiecībā uz apmēra, līdz kādam advokāta honorārs varēja tikt atgūts, noteikšanu, Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests segt tiesāšanās izdevumus. Izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, kas nosaka advokātu atlīdzības apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās šajā sakarā starp attiecīgo lietas dalībnieku un viņa pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Tādā pašā ziņā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, ko veic Civildienesta tiesa, pamatojoties uz iedibinātu tiesas praksi un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāiesniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus minētajai tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtēšanu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tai tomēr novērtēšanas situācijā noteikti ir stingra pozīcija attiecībā uz prasītāja pretenzijām.

Turklāt, tā kā nav Savienības tiesību normu, kas nosaka samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmi no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības šajā lietā, darba apjomu, kāds tiesvedības sakarā varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kuri iesaistījušies lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bija lietas dalībniekiem.

Visbeidzot, attiecīgās iestādes advokāta atlīdzināmā honorāra apmērs nevar tikt novērtēts, neņemot vērā tās dienestu veikto darbu, tostarp pirms prasības iesniegšanas Civildienesta tiesā. Ja prasība ir pieņemama ar nosacījumu, ka pirms tam ir iesniegta sūdzība, kuru iecēlējinstitūcija ir noraidījusi, iestādes dienesti principā ir iesaistīti strīdu izšķiršanā pat pirms to iesniegšanas Civildienesta tiesā.

Attiecībā uz darba apjomu, kas saistīts ar tiesvedību Civildienesta tiesā, tiesai ir jāņem vērā kopējais darba stundu skaits, kas var šķist objektīvi nepieciešams šīs tiesvedības sakarā.

(skat. 25.–30. un 34. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: rīkojums Marcuccio/Komisija, T‑515/09 P‑DEP, EU:T:2013:269, 20. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojumi Schönberger/Parlaments, F‑7/08 DEP, EU:F:2010:32, 29. punkts un Chatzidoukakis/Komisija, F‑84/10 DEP, EU:F:2014:41, 20. un 22.–24. punkts un tajos minētā judikatūra.

3.      Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 3. un 4. pants atbrīvo Savienību no visiem tiešajiem nodokļiem un tostarp muitas nodokļiem attiecībā uz tās oficiālai lietošanai paredzētiem priekšmetiem, savukārt iespējamas priekšrocības, kas Savienībai atzītas attiecībā uz netiešajiem nodokļiem, piemēram, pievienotās vērtības nodokli, ir atstātas dalībvalstu novērtējuma ziņā un ir pakļautas minētajā protokolā izvirzītajiem nosacījumiem. Katrā ziņā pakalpojumu pirkšana, ko veic ierēdņi un darbinieki, kad tie pārvietojas darba uzdevumā, nav atbrīvota no pievienotās vērtības nodokļa.

(skat. 47. punktu)