Language of document : ECLI:EU:F:2014:230

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(trešā palāta)

2014. gada 30. septembrī

Lieta F‑37/14

Priit Ojamaa

pret

Eiropas Parlamentu

Civildienests – Ierēdņi – Iecēlējinstitūcija – Nelabvēlīgs akts – Acīmredzama nepieņemamība

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar ko P. Ojamaa lūdz atcelt lēmumu, ar kuru Eiropas Parlaments ir atteicies apmierināt viņa lūgumu uz 2013. gadu pārcelt 2012. gadā neizmantotās atvaļinājuma dienas, kuru skaits pārsniedz divpadsmit dienu ierobežojumu

Nolēmums      Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. P. Ojamaa sedz pats savus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Administrācijas lēmums, ko var uzskatīt par iecēlējinstitūcijas lēmumu – Ietveršana

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Administrācijas pienākums norādīt tiesību aizsardzības līdzekļus un pārsūdzības termiņus – Neesamība

1.      Lai akts varētu tikt atzīts par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, tas ir jāpieņem iecēlējinstitūcijai vai tam jābūt pieņemtam saskaņā ar iecēlējinstitūcijas pilnvarojumu. Runa ir par absolūtu jautājumu, ko Civildienesta tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes.

Šajā ziņā, ņemot vērā iestādes, kura izdod apstrīdēto aktu, statusu un to, ka, pamatodamās uz sūdzību, iecēlējinstitūcija apstiprina šo aktu, nevar iebilst, ka ieinteresētā persona rīkojas pretēji minētajam aktam, kļūdaini uzskatīdama, ka to izdevusi kompetentā iestāde.

(skat. 20. un 22. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi Gerin/Komisija, 806/79, EU:C:1980:264, 4. punkts, un Erdini/Padome, 65/83, EU:C:1984:24, 7. punkts.

Pirmās instances tiesa: spriedums Devillez u.c./Parlaments, T‑46/90, EU:T:1993:54, 13. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojums Pedeferri u.c./Komisija, F‑57/10, EU:F:2011:104, 14. punkts.

2.      Nevienā skaidrā Savienības tiesību normā iestādēm nav noteikts vispārējs pienākums informēt dokumentu adresātus par pieejamām tiesībām vērsties tiesā, ne arī par termiņiem, kādos to var izdarīt, un tas, ka šādas norādes nav, nevar prasītājam radīt atvainojamu maldību par tiesību aizsardzības līdzekļiem un pārsūdzības termiņiem.

(skat. 29. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: rīkojums Braun‑Neumann/Parlaments, T‑306/08 P, EU:T:2009:6, 34. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojums Barthel u.c./Tiesa, F‑84/11, EU:F:2012:160, 35. punkts.